Ārlietu ministrs Indulis Bērziņš:

"Mēs kā maza valsts esam vajadzīgi Eiropai, un Eiropa mums"

Runa jauno pētnieku konferencē "Eiropas integrācijas aktualitātes" 2000. gada 7. novembrī Rīgā

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

Konferencē 7.novembrī: ārlietu ministrs Indulis Bērziņš un Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Jānis Stradiņš

Man ir liels prieks šodien būt šeit kopā ar sabiedrības daļu, kuru interesē jautājumi par Eiropas Savienību (ES). Es nešaubos, ka Latvija nākotnē kļūs par ES un NATO dalībvalsti. Tas ir mūsu stratēģiskais mērķis, mūsu iespēja ne tikai izdzīvot, bet arī attīstīties. Šāds stratēģiskais mērķis ir arī citiem — tiem, kas ir kopā ar mums mūsu ceļā, kas mūs uzņems kā līdzvērtīgus partnerus ES. Es ceru uz šī mērķa noturīgumu, un šībrīža politiskie apgalvojumi par to neliek šaubīties. Ja runājam par Latvijas un Baltijas valstu sasniegumiem deviņos neatkarības gados, tad šķiet, ka viens no būtiskākajiem panākumu pamatiem ir šāds: starp valstīm pastāv vēsturiskās situācijas atšķirība, jo Latvija 50 gadus bija okupēta, bet liela daļa pārējo valstu pēc Padomju Savienības sabrukuma veidojās kā jaunas valstis bez tirgus ekonomikas un demokrātijas pieredzes. Latvija demokrātijas un tirgus ekonomikas pieredzi bija guvusi gadsimta sākumā, un mums bija iespējams pieredzi uzkrāt. Latvijai daudz palīdzējušas arī ziemeļu kaimiņvalstis un mūsu pašu ārpolitiskā skaidrība. Kaut arī Latvijas valdības mainās, iesāktais ceļš un integrācija ES un NATO tiek turpināta, turklāt virzībai ir atbalsts parlamentā.

Varam dažādi vērtēt socioloģiskos pētījumus, bet tas, ka cilvēki Saeimā ievēlēja ļoti dažādas partijas, kuras tomēr kopumā pret Eiropu ir pozitīvi noskaņotas, bet eiroskeptiski noskaņotās partijas saņēma, ja nemaldos, vienu procentu vēlētāju balsu, liecina par daudz ko. Tas nozīmē, ka politiskā elite, kas dažādos valstiski nozīmīgos jautājumos izsaka atšķirīgus viedokļus, ir vienota jautājumā par virzību uz ES. Lai kāda tiktu saskatīta Latvijas nākotnes vieta Eiropā un pasaulē, netiek redzēta cita nākotnes iespēja kā Latvija ES. Domāju, ka daudzās problēmas un daudzie izaicinājumi, kas parādās šobrīd mūsu ceļā uz ES, nav saistīti ar ES, bet gan ar globalizācijas procesiem pasaulē. Izaicinājumi neizriet tieši no ES un mūsu šodienas vai nākotnes attiecībām ar ES. Ja ir kaut kas, kas, pēc mūsu uzskatiem, varētu apdraudēt kultūru, valodu, tad tā ir globalizācija. Jebkurā gadījumā pastāvēs internets, un arvien vairāk cilvēku runās angļu valodā. Ir pierasts, ka šodienas konferencei līdzīgās arī darba valoda ir angļu valoda.

Runājot par integrāciju kopumā, jāatzīst, ka pozitīvi vērtējama aizsāktā diskusija par ES nākotnes modeli, līdz ar to kandidātvalstīm ir labāk saprotams, ko dalībvalstis domā par mūsu kopējo nākotni.

Vēlot veiksmi Francijas prezidentūrai, kas būs reizē arī ES sagatavošana daudzu jaunu dalībvalstu uzņemšanai ES 2003.gadā, ja tās būs gatavas iestāties ES, jāatzīst, ka nopietna diskusija par ilglaicīgiem jautājumiem būs nepieciešama arī pēc pirmā paplašināšanās viļņa, iesaistot šībrīža kandidātvalstis sarunās par to nākotnes Eiropu, kurā mums visiem nāksies dzīvot.

Ir skaidrs, ka tā ES, kurai mēs pievienosimies, būs citāda nekā tā, kuru redzam šodien. Pirmkārt, pašai ES ir jāatbild uz globalizācijas procesu izvirzītajiem jautājumiem un izaicinājumiem, bet, otrkārt, ES jāmainās kaut vai tādēļ, lai tā spētu uzņemt jaunas dalībvalstis.

Par ES paplašināšanos runājot, jāatzīst, ka svarīgākie lēmumi ir pieņemti pagājušā gadsimta beigās Luksemburgā un Helsinkos. ES atbilstoši ES valstu lēmumiem tiks paplašināta, un tajā tiks uzņemtas Viduseiropas un Baltijas valstis, veidojot brīvu, vienotu un drošu Eiropu. Helsinku formula ļauj beidzot atgriezties pie vienlīdzības principa, bet, lai atgriešanās būtu reāla, nepieciešams atvērt visas sarunu sadaļas Zviedrijas prezidentūras laikā un būt spējīgiem piedalīties ES darbā, gūstot visus labumus, kas izriet no dalības ES, bet reizē arī pietiekami labi sagatavojoties iestāšanās procesam. ES nozīmē līdzdalību, nevis aizsardzību, tāpēc tai ir jāsagatavojas. Protams, jādomā arī par Latvijas un Baltijas valstu drošību nākotnē, bet tas iespējams ar noteikumu, ka ES vairs nemainīs spēles noteikumus. Šobrīd visi esam vienlīdzīgi, un cerams, ka neveidosies situācija, kur daži tomēr ir vienlīdzīgāki par citiem.

Kādi ir Latvijas mērķi? Zviedrijas prezidentūras laikā jāatver visas sadaļas, un ir cerība 2002. gada otrajā pusē aizvērt visas sarunu sadaļas, lai mēs būtu gatavi iestāties ES. Mēs apzināmies, ka Francija ir pietiekami ietekmīga prezidējošā valsts, lai panāktu to, kas jāpanāk Starpvaldību konferencē. Jādomā, ka visas prezidējošās valstis apzinās šo lielo valsts atbildību ne tikai savas nācijas priekšā, bet arī savu lomu, kas attiecas uz visiem ES procesiem kopumā. Tātad mums ir jābūt gataviem, vēlākais, 2002. gada otrajā pusē iestāties ES, jāpabeidz visas sarunu sadaļas, lai Latvija tiktu uzņemta ES pirmajā iestāšanās vilnī, lai nevienam nevajadzētu uz mums gaidīt. Ir jāuzdod jautājums: vai iestāties visām valstīm kopā vai pa vienai? Atbilstoši Helsinku lēmumam tikai individuālie panākumi var būt pamatā lēmumam par vienas vai vairāku valstu uzņemšanu. Ja atšķirība starp valstīm nav pārāk liela, tad būtu nejēdzīgi uzņemt periodiski pēc kārtas trīs valstis, veidojot katru reizi jaunas ES robežas. Mums ir zināms starptautisks pienākums pret Igauniju un Baltiju kopumā būt pietiekami labiem un ātriem, lai varētu iestāties ES kopā ar valstīm, kuras būs spējīgas iestāties ES pirmajā paplašināšanās reizē.

Runājot par stabilitātes jautājumu, jāatzīst, ka dažkārt kaitinoša ir robežu vilkšana starp valstīm un to piederības pie Eiropas vai ārpus Eiropas noskaidrošana. Eiropas paplašināšanās process un uz tā fona akcentējamais, nevis nošķiramais Eiropas vērtību paplašināšanās process ir ļoti svarīgs tieši stabilitātes nodrošināšanas jomā. Šogad Latvija apsveica Helsinku lēmumu piešķirt Turcijai kandidātvalsts statusu, jo līdz ar Turcijas progresu ieguvēji būs visi, Turcija kļūs eiropeiskāka. Gribu uzsvērt arī Dienvidaustrumeiropas stabilizēšanu un sadarbību. Latvijai tas ir svarīgi arī tāpēc, ka 9. novembrī Latvija no Itālijas pārņems prezidentūru Eiropas Padomē, kas nozīmē lielu atbildību. Mēs esam jauna valsts, mums būs daudz ko mācīties, bet arī no mums ir ko mācīties. Tā ir šī integrācija, ko mēs esam uzsākuši ļoti sarežģītos apstākļos. Izejas pozīcijā sākumā bija iespējams izvēlēties vienkāršāko, bet sliktāko ceļu — dažādu konfliktu veidošanās pieļaušanu starp dažādām sociālām grupām. Daudz šajos pēdējos gados ir izdarīts pareizi, un Latvijai ir par ko runāt, ar ko dalīties. Nevajag celt stikla kalnus, bet ir svarīgi apzināties savu vietu un turpināt to, kas iesākts. Ievērojot kontinuitātes principu, iespējams ļoti daudz padarīt.

Eiropa ir liela un spēcīga. Tai ir vajadzīgas mazas valstis. Mazajām valstīm ir vajadzīga Eiropa. Tagad jāatrod pareizākais, īstākais modelis, kā nodrošināt dzīvi nākotnē kopā ar citām valstīm, lai iestāšanās procesā un attiecību virzībā neveidotos situācija, kas vēlāk varētu radīt rūgtumu vai neizpratni. Es neesmu nevaldāms eirooptimists, nekad neesmu solījis pārāk daudz, kļūstot par ministru un izvirzot arī Latvijas mērķi pabeigt sarunas 2002. gada beigās. Man šķiet, ka vispareizākais ir atrast pragmatisku pieeju un izpratni par reālo situāciju. Esmu jau kādreiz teicis, ka eiropesimists ir slikti informēts eirooptimists. No šī viedokļa apsveicu šo konferenci, jo tajā jūs varēsit dalīties pieredzē, izpratnē un informēt viens otru, jo mēs dzīvojam informācijas laikmetā.

Pēc ieraksta "LV" diktofonā