Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Jānis Stradiņš:

"Iestājai Eiropas Savienībā jābūt līdzsvarotai, pārliecinošai, sabiedrību vienojošai"

Ievadruna konferencē "Eiropas integrācijas aktualitātes" 2000. gada 7. novembrī Rīgā

Cienījamie konferences dalībnieki! Man ir liels gods un patīkams pienākums sveikt še, Latvijas Zinātņu akadēmijas telpās, jaunos pētniekus, kas rīko konferenci par Eiropas integrācijas aktualitātēm. Sirsnīgi sveicu ārlietu ministru Induli Bērziņu un Francijas vēstnieci Latvijā Luīzu Avonas kundzi, tāpat Eiropas Komisijas administrācijas dalībniekus Dr.h.c. Bruno Deksni un Jāni Folkmani, kas laipnā kārtā raduši laiku un iespēju piedalīties šajā konferencē ar uzrunām un ziņojumiem. Pateicos konferences organizētājiem — LZA Baltijas stratēģisko pētījumu centram, tā vadītājam LZA korespondētājloceklim Tālavam Jundzim un Sociālo tehnoloģiju augstskolai, tās rektoram Jurim Celmiņam — un vēl gribu atzīmēt, ka lielu atsaucību konferences sagatavošanā parādījusi Rīgas Stradiņa universitāte, tās Eiropas Integrācijas institūts ar direktori docenti Ilzi Ostrovskas kundzi un Vidzemes Augstskola.

Latvija un Eiropa, Eiropa un Latvija — šie temati mūsu sabiedrībā nemitīgi tiek cilāti, un ne jau šajā konferencē, kuras visi dalībnieki — jaunie, ne mazāk jaunie cilvēki — ir eirooptimisti vai vismaz eiroreālisti (Visvaldi Lāci šajā zālē neredzu), būtu kāds jāpārliecina , cik svarīgi Latvijai ir iestāties Eiropas Savienībā, tiklīdz mēs būsim tam gatavi, vai tas būtu 2004. vai 2006. gads. Tā ir viena no Latvijas politikas un saimniecības prioritātēm, ko gandrīz vienprātīgi atzīst mūsu politiskā un lielā mērā arī ekonomiskā elite. Taču dažs labs zemnieks, dažs labs pensionārs, arī citu kategoriju cilvēki, iespējams, domā ne gluži tā kā mēs šajā zālē. Mēs redzam, ka aptaujās pieaug eiroskeptiķu skaits. Tātad jāpārliecina Latvijas sabiedrība, arī nepilsoņi, ka tieši mūsu valsts interesēs ir iekļūt Eiropas Savienībā, jāpārliecina ar konkrētiem argumentiem, paskaidrojot, kā tā Eirosavienība īsti funkcionē, ar ko atšķiras tās federālisms, piemēram, no atjaunotā PSRS federācijas modeļa, kādu savas valdīšanas pēdējos gados mēģināja paust Mihails Gorbačovs, kādas problēmas, pat suverenitātes ierobežojumus izraisa līdzdalība ES un kādas priekšrocības tā rada. Kas notiks ar mūsu sabiedrību, ar mūsu demokrātiju, ar mūsu likumdošanu, ar mūsu drošību, ar mūsu ekonomiku, ar mūsu lauksaimniecību, ar mūsu tūrismu, ar mūsu augstāko izglītību un zinātni, ar mūsu robežām, iestājoties ES? Kas notiks ar mūsu naudu (jā, pat tieši ar monētām, es darbojos Latvijas Bankas monētu sižetiskajā komisijā, mēs nupat esam apstiprinājuši skaistu latu ar stārķi, kas vij ligzdu, citas monētas, vai tās nedrīkstēs vairs laist apgrozībā)? Te ir ļoti daudz psiholoģisku problēmu, kas var izraisīt pārpratumus. Ievērosim, ka latviešu sabiedrībā kā reakcija uz ilgstošu suverenitātes zaudējumu PSRS ir radies saasināts nacionālisms, es teiktu, ne tikai nacionālās pašapziņas kāpums, bet patiešām nacionālisms (un deputāts Dobelis saka, ka no tā nevajag kaunēties, un viņam Lestenē aplaudē tūkstotis lietus izmērcētu, ilgus gadus pazemotu cilvēku).

Latvijā diezgan spēcīgas ir arī izolacionisma tendences. Inteliģencē, tās prāvā daļā ir bažas par mūsu identitāti, nacionālo kultūru, bažas par globalizācijas un kosmopolītisma sekām, par mazo valodu pastāvēšanu. Šajā konferencē Eiropas integrācija kā kultūras uzdevums nav aplūkota, bet ļoti būtiska ir arī tā. Visas tās nav tikai šķietamas konservatīvu, atpalikušu cilvēku bažas (mazām tautām vispār jābūt maķenīt konservatīvām, lai tās neizkustu lielajā pasaules jūrā), tās ir diezgan būtiskas, dramatiskas pretrunas, kuras tomēr — es esmu pārliecināts — var minimizēt, optimizēt, ja ne novērst pavisam. Medicīnā ir tāds jēdziens — imunitāte, un ir vielas, kas šo imunitāti koriģē, — imunomodulatori. Mēs, ķīmiķi, sintezējam gan imunostimulatorus, gan imunodepresantus, un tiem katram ir sava lietojamība atkarībā no organisma vainas. Kas Latvijā vairāk vajadzīgs — imunostimulatori vai imunodepresenti, varbūt harmoniskā sabiedrībā daļai cilvēku vajadzīgi vieni, daļai — otri? Katrā ziņā iestājai ES jābūt līdzsvarotai, pārliecinošai, sabiedrību vienojošai, tādai, kas dod jaunu demokrātijas kvalitāti.

Bet jautājumam ir arī otra puse — vai Eiropas Savienībai esam vajadzīgi mēs, Latvija, Austrumeiropa, vai bagātās, pārtikušās Eiropas sabiedriskā doma samierināsies ar to, ka šī bagātība būs jāpārdala? Šajā ziņā zīmīgas ir pēdējās iedzīvotāju aptaujas ES , kur Francija, Austrija, Lielbritānija, Vācija, Beļģija, piemēram, lielā mērā (vairāk nekā 50%) oponē Baltijas valstu uzņemšanai ( Eurobarometer , 2000. X). Citā ziņā zīmīga bija Vācijas ārlietu ministra Joškas Fišera šī gada 12. maija runa Berlīnes Humbolta universitātē, šķietami privāta runa, kas tomēr izraisīja plašas publiskas debates. Šajā runā, kā zināms, tika izvirzīts viedoklis par ES dibinātājvalstu "kodola Eiropu", par "avangardu" un "gravitācijas centru", ap kuru veidotos perifērija, gandrīz vai kā Rezerforda atoma modelī, kur ap kodolu riņķo elektroni. Tā laikam ir realitāte, taču vai tas nestāda zem jautājuma zīmes dalībvalstu vienlīdzības un solidaritātes principu, vai nedala Eiropu "bagātajos" un "nabagajos" uz ilgiem laikiem? Un vai neatrisinātās ES problēmas, eiro kursa problēma (kurš, šķiet, nupat gan it kā sāk stabilizēties, taču laikam ASV ekonomiskās attīstības tempu palielināšanās dēļ) neattālina jaunu dalībvalstu uzņemšanas perspektīvas, īpaši ja tās neraisa īstu uzticību savu reālo trūkumu vai pat apzināta nomelnojuma dēļ. Tādēļ mums ir svarīgi atklāt mūsu sabiedrības reālo stāvokli, to, kas traucē visu virzībai uz ES (tā varētu būt korupcija, neattīstīta infrastruktūra, tūrisma trūkums, atpalicība provinču reģionos, piemēram, Latgalē), lai ES tās iedzīvotāju vidū radītu labvēlīgāku priekšstatu par Latviju.

Starp citu, to kaut kādā mērā ir veicinājusi gan Hannoveres izstāde, gan mūsu Valsts prezidentes, ZA locekles Vairas Vīķes–Freibergas, citu mūsu valstsvīru ārzemju braucieni, intervijas. To mēģinām veicināt arī mēs, ZA, attīstot attiecības ar citu valstu zinātņu akadēmijām, nupat, piemēram, ar Itālijas slaveno Accademia Nazzionale dei Lincei , kas palīdzēs travertīna pētījumos mūsu Brīvības pieminekļa restaurēšanā, ar Eiropas Zinātņu un mākslu akadēmiju Vīnē, kas izsludinājusi īpaši Latvijai domātas "Fēliksa balvas", mēs izvērtējam jauno un vecāko pētnieku darbus. Dažās zinātņu nozarēs mēs jau sen esam Eiropā, veidojas stabila sadarbība, bet tas jāparāda. Šis uzdevums mums jāveic kopā ar ES dalībvalstīm, piemēram, provinču, reģionu pacelšanai nāk īpaši fondi no ES, un te jāpierāda, ka esam gatavi tos saņemt, izlietot. No tā būs atkarīga mūsu reputācija, vai Latvijas vārdam būs laba skaņa, vai vispār šis vārds "Latvija" ierindas spāņiem, itāļiem, grieķiem, frančiem, vāciešiem kaut ko izteiks (ar Ziemeļvalstīm ir labāk).

Tās visas ir vairāk vai mazāk zināmas patiesības, tās sludina Eiropas kustība Latvijā, pie kuras dibinātājiem man ir gods piederēt, popularizē prese, piemēram, "Diena". Jautājam vienīgi, vai šo patiesību pārlieku bieža un nereti nekvalitatīva, pārāk jūsmīga atkārtošana nerada daļā sabiedrības alerģiju. Tādēļ sabiedrībā, manuprāt, jāuztur arī veselīga kritika, veselais saprāts.

Latvijas nākotnei, arī tās izvēlei par labu ES izšķirīga būs jaunatnes nostāja, jo jaunatne ir dinamiskākā, aizspriedumiem, tradīcijām mazāk apgrūtinātā sabiedrības daļa, kurai izšķirīgais vārds pieder jau tāpēc, ka jauniem būs relatīvi ilgāks uzturēšanās laiks šajā pasaulē nekā vecajiem, kas savu laiku jau pa daļai nodzīvojuši. Tieši tādēļ mūs iepriecina, ka šī konference ir jauno konference, ka konferencē ar ziņojumiem uzstājas 14 studentu, ka dalībnieku vidū ir jauns docētājs — politisko zinātņu maģistrs un doktorants Veiko Spolītis. Šie jaunie pētnieki pārstāv politiskās zinātnes un tiesību zinātnes programmas, un šāda veida speciālistu mums trūkst Latvijas ZA; kas zina, vai kāds no runātājiem nākotnē nebūs ZA loceklis vai vismaz — jau agrāk — kādas ZA balvas ieguvējs. Konferences materiālus paredzēts publicēt atsevišķā izdevumā, darot tos pieejamus visu Latvijas augstskolu studentiem, citiem interesentiem. Ceru, ka līdzās vairāk vai mazāk atzītām patiesībām te izskanēs arī oriģināli viedokļi, pašu sameklēti argumenti.

Novēlu radošu atmosfēru, diskusijas un vēlreiz sveicu visus Eiropā, šajā ērmīgajā, tā kā vecmodīgajā zālē, kas tomēr arī ir Eiropa. Izsaku stingru pārliecību, ka Latvija kļūst eiropeiskāka un tā noteikti kļūs par ES dalībnieci. Latvija savu izvēli būtībā jau izdarījusi, tai nav citu saprātīgu alternatīvu, un tieši Eiropā ir mūsu saknes.