Par līgumu starp Latviju un Svēto Krēslu

Vakar, 8.novembrī, Tieslietu ministrijā svinīgos apstākļos tika parakstīts līgums starp Latvijas Republiku un Svēto Krēslu ( skat. 2.lpp. ). Mūsu valdības vārdā to parakstīja tieslietu ministre Ingrīda Labucka, bet Svētā Krēsla uzdevumā — Apustuliskais nuncijs Baltijas valstīs Ervins Jozefs Enders.

Svinīgajā ceremonijā piedalījās Romas katoļu baznīcas arhibīskaps Jānis Pujats, bīskapi Antons Justs, Vilhelms Lapelis, Jānis Bulis, Saeimas deputāts Ilmārs Geige, ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks pie Svētā Krēsla Atis Sjanīts, Tieslietu ministrijas valsts sekretārs Aivars Maldups, Reliģisko lietu pārvaldes priekšnieks Ringolds Balodis, kā arī citas amatpersonas un saziņas līdzekļu pārstāvji.

Tieslietu ministre Ingrīda Labucka uzsvēra šī līguma politisko un starptautisko nozīmi, kas iezīmēs jaunu posmu katoļu baznīcas un valsts attiecībās. Šādu savstarpēju līgumu ar Svēto Krēslu jau noslēgušas kaimiņvalstis — Igaunija un Lietuva. Ministre piebilda, ka Tieslietu ministrija sagatavojusi likumprojektu, kas varētu kļūt par pamatu līgumiem starp valsti un citām reliģiskajām konfesijām, tā novēršot jebkādas priekšrocības atsevišķai baznīcai.

Pēc līguma parakstīšanas garāku runu teica Apustuliskais nuncijs Baltijas valstīs Ervins Jozefs Enders.

Rita Belousova, "LV" nozares redaktore

Viņa ekselence Apustuliskais nuncijs Ervins J.Enders:

Parakstot līgumu: Apustuliskais nuncijs Baltijas valstīs Ervins Jozefs Enders un Latvijas tieslietu ministre Ingrīda Labucka Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

Jūsu ekselences, dāmas un kungi!

Man ir liels prieks un gods, ka man ar speciālu Svētā tēva Jāņa Pāvila II mandātu uzticēts parakstīt Svētā Krēsla uzdevumā līgumu starp Svēto Krēslu un Latvijas Republiku, kura veidošanā esmu piedalījies dažus gadus. Tagad, pēc līguma parakstīšanas, es gribētu sniegt jums papildu informāciju, kā to jau darīju Viļņā pirms dažiem mēnešiem līdzīga dokumenta parakstīšanas ceremonijā.

Katoļu baznīcas vēsturē attiecības starp katoļu baznīcu un laicīgām valdībām ir bijušas noformētas gan ar konkordātiem, gan ar protokoliem, gan apmainoties ar notām. Visiem šiem dokumentiem ir bijusi un joprojām ir svarīga loma. Nesenajās Vatikāna publikācijās par konkordātiem no 1950. līdz 1999. gadam minēti 133 šādi līgumi ar 35 valstīm, tai skaitā 15 līgumi ar Austrijas Republiku un 35 līgumi ar Vācijas Republiku un tās dažādu zemju pašvaldībām jautājumos, kas skar kopējās intereses. Līgums, kas tiek parakstīts šodien, tādējādi ir daļa no senas un pieredzē bagātas tradīcijas. Tas nodrošinās šīs tradīcijas turpināšanos jaunajā gadu tūkstotī.

Jau pirmajā triju Baltijas valstu neatkarības periodā atsevišķs konkordāts tika noslēgts starp Svēto Krēslu un divām republikām: Latviju un Lietuvu. Arī ar Igaunijas Republiku atbilstošas sarunas bija uzsāktas, taču tās neizdevās laikus pabeigt. Pēc padomju okupācijas likvidēšanas Baltijas valstīs atsākās sarunas starp tām un Svēto Krēslu, lai ar līgumiem precizētu savstarpējās attiecības jaunajos apstākļos. Līgums ar Igaunijas valdību jau ir stājies spēkā 1999. gada martā, bet ar Lietuvas Republiku — šā gada 16. septembrī. Šīsdienas svinīgā parakstīšanas ceremonija sekmīgi noslēdz sarunas starp Svēto Krēslu un Latvijas Republiku, ļaujot cerēt ka arī šo līgumu drīzumā apstiprinās abas to parakstījušās puses.

Svētais Krēsls vai katoļu baznīca visumā nekad nemēģina ar sarunām vai līgumu parakstīšanu iegūt vai aizstāvēt kādas privilēģijas. Dažreiz šādas sarunas kalpo, lai atrisinātu pretrunas abu pušu starpā. Paldies Dievam, ne Baltijas valstīs kopumā, ne Latvijā nekas tāds nav noticis. Ar šo līgumu Svētais Krēsls un Latvijas Republika vēlas kopīgi regulēt attiecības, kas balstās uz sadarbību starp valsti un baznīcu tajos jautājumos, kuru risināšana veicina visu pilsoņu labklājību, arī katoļu. Katoļu baznīcas cerības un prasības šādās sarunās balstās uz vispārējām cilvēka tiesībām, ko apstiprina starptautiskas vienošanās, it sevišķi sirdsapziņas un reliģijas brīvību. Jautājumā par baznīcas juridisko statusu tā arvien ir uzskatījusi par savu prioritāti prasību pēc baznīcas neatkarības un brīvības pastorālajā darbībā, vienlaikus pilnīgi respektējot valsts likumus. Citi svarīgi jautājumi sarunās par šo līgumu attiecas uz abpusēju sadarbību izglītības un kultūras jomā, katoļu pastorālo aprūpi bruņotajos spēkos.

Jaunais līgums starp Svēto Krēslu un Latvijas Republiku aizvieto iepriekšējo konkordātu, kurš ilgu laiku netika pildīts, faktiski tika pilnīgi atmests un tādēļ zaudēja spēku. Neraugoties uz to, abu līgumu teksti pamatos neatšķiras viens no otra. Lielākā daļa līguma satura ir vienāda vai līdzīga pēc dabas. Daži panti ir beiguši darboties, jo neatbilda mūsdienu prasībām, pārējie pieskaņoti pašreizējai situācijai. Te nav nekāda pamata bailēm, jo līgums nekādā ziņā neparedz ieviest ko pilnīgi jaunu, nedz arī izdarīt kādas riskantas izmaiņas. Tas tikai padara stiprākas jau pastāvošās labās attiecības starp katoļu baznīcu un valsti šajā zemē. Tas precizē un noskaidro dažas detaļas un atsevišķus aspektus atbildīgā sadarbībā par visu pilsoņu labklājību. Līgums neparedz nekādas privilēģijas un nesatur neko, kas būtu vērsts pret kādu. Valsts un baznīca apzinās abu pušu autonomiju šajā valstī, baznīcas juridiskās personas statusu, tās brīvību noteikt savu iekšējo vadību un netraucēti pildīt savus reliģiskos un pastorālos uzdevumus. Baznīcai ir tiesības izmantot masu informācijas līdzekļus, un visām dievkalpojumu vietām ir jābūt neaizskaramām. Abas puses atzīst vecāku tiesības nodrošināt saviem bērniem atbilstošu reliģisko izglītību un regulē uz attiecīgas vienošanās pamata katoļu ticības mācību valsts un pašvaldību skolās, kā arī pastorālo aprūpi bruņotajos spēkos un ieslodzījuma vietās. Protams, šādās sarunās ar valstīm katoļu baznīca var runāt tikai savā vārdā un vadoties no savas vēstures un likumdošanas. Bet tiesības, ko baznīca prasa, vismaz dažas no tām, ir vienādi svarīgas un var būt vienlīdzīgas visām reliģijām. Piemēram, sirdsapziņas un ticības brīvība, kā arī tiesības uz pašnoteikšanos ir lielas vērtības jebkurai reliģiskajai kopienai un katram ticīgajam. Es atkārtoju, katoļi nav pilnvaroti runāt citu konfesiju vārdā. Arī citas konfesijas varētu izmantot šīs pašas tiesības. Tāpēc es gribu mudināt citu konfesiju pārstāvjus rūpīgi izlasīt šī līguma tekstu un kopā ar valdību veidot savām baznīcām piemērotus līgumus.

Visbeidzot es gribu izteikt atzinību un lielu pateicību Svētā Krēsla un Latvijas Republikas delegācijām par viņu priekšzīmīgo un radošo sadarbību, kas veicināja sekmīgu sarunu norisi. Lai gan mūsu tikšanās bija daudzas un ne vienmēr vieglas, tās ir vainagojušās ar panākumiem. Esmu pārliecināts, ka sasniegtais apmierina abas puses. Tālākie soļi, kas vēl jāsper, ir ļoti svarīgi — jāapstiprina un jāiedzīvina tas, kas ir pieņemts. Novēlu, lai abas puses rod drosmi un pārliecību šiem nākamajiem soļiem, kuri nodrošinās sabiedrības morālo un garīgo atjaunošanos, visu pilsoņu labklājību. Lai Dievs svētī Latviju!

Uzruna, parakstot līgumu starp Svēto Krēslu un Latvijas Republiku 2000. gada 8. novembrī Rīgā

Uzruna, parakstot līgumu starp Svēto Krēslu un Latvijas Republiku 2000. gada 8. novembrī Rīgā