Ja neprot un negrib klausīties, saruna neiznāk

Vitālijs Gavrilovs, Latvijas Darba devēju konfederācijas prezidents un a/s "Aldaris" prezidents, — "Latvijas Vēstnesim"

— Kā veidojas un kā, jūsuprāt, vajadzētu veidoties normālām attiecībām starp darba devēju un darba ņēmēju? Kas traucē?

— Jūs sacījāt par divām pusēm. Taču mēs esam trīs puses: valdība, darba devēji un darba ņēmēji. Un mums, darba devējiem, ir ļoti laba misija. Turklāt šī misija un mūsu mērķi ir fokusēti un orientēti ne tikai uz šodienu, bet arī uz nākotni. Tā ir ilgtermiņa misija: intensīvi ietekmēt tādas politikas veidošanos valstī, Eiropas līmenī, kura veicinātu uzņēmumu kultūras attīstību un labvēlīgu sociālo apstākļu radīšanu. Tādu apstākļu radīšanu, kas nodrošinātu Latvijas darba devējiem rentablu izaugsmi un biznesa efektivitāti, kā arī nodarbinātības attīstību, ievērojot plašas sabiedrības intereses. Tāpat Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) biedru nodrošināšanu ar ātru praktisku palīdzību, informāciju, padomu un pārstāvniecību, risinot Latvijas darba devējus interesējošus jautājumus un maksimāli veicot viņu interešu aizstāvēšanu. Un ir jābūt nevis pasīvai, bet aktīvai pozīcijai, ietekmei. Bet ko ietekmēt? Mēs, protams, tagad varam visaugstākajā līmenī pārrunāt to, kas Latvijā veidojas. Tas ir sociālais dialogs — viens no svarīgākajiem pamatkritērijiem, raksturojot, kas ir demokrātija. Ja nav dialoga, nav arī demokrātijas. Manuprāt, pēdējos piecos gados mums ir izdevies šo sociālo dialogu izveidot un nostiprināt trīspusējā padomē, kurā ietilpst valdība, darba devēji un darba ņēmēji. Notiek regulāras padomes sanāksmes, kurās mēs izskatām visus svarīgākos jautājumus. Šis mums ir īpašs gads, jo valdība pirmo reizi mums prezentē savu budžeta projektu. Un pirms tam mēs izskatījām arī scenāriju tuvākajiem trim gadiem. Vidējo attīstības termiņu. Tas nozīmē — valdība ir sapratusi, ka mēs viņiem arī esam avots: smadzenes, praktiskā pieredze un, protams, atbildība. Trīspusējās padomes apspriedes notiek Ministru kabineta Zaļajā zālē, un tas ir apstiprinājums tam, ka šī padome tiek respektēta. Sanāksmēs mēs cenšamies parādīt, kāda var būt bāze sociālam mieram un stabilitātei. Un tas ir ļoti būtiski un svarīgi. Protams, mums vēl ļoti daudz ir jāmācās, jo esam tikai šī procesa sākumā. Darba devēju organizācija ir dibināta jau 1948. gadā, tajā ir ap divi simti valstu. Jo neko citu svarīgāku mēs nevaram atstāt savai nākamajai paaudzei, kā sociālo mieru. Ja tā nav...

Mūsu galvenais uzdevums ir attīstīt tālāk šīs trīspušu sarunas. Tagad esam izveidojuši arī apakšpadomi sociālajos jautājumos, darba lietās. Viens no galvenajiem jautājumiem, kuru tagad izskatām, ir darba likums. Tas ir ļoti svarīgs likums, kas varētu būt rokasgrāmata darba devējam. Taču valdība arī ir darba devējs visām valsts institūcijām. Ir vēl arodbiedrība, protams. Mēs esam tie, kuriem jāsniedz tautai, kolektīvam viss pozitīvais un labvēlīgais, stabilitāte. Un šeit ir jābūt talantam un sapratnei. Ja tas ir valsts un cilvēku interesēs, tad ir jāaizmirst personiskās ambīcijas. Valsts ir vienība.

Kā mums strādāt tālāk? Protams, ne jau vienmēr ar sadarbību esam apmierināti. Pašlaik mēs, darba devēji, gatavojamies tikties ar premjeru — gribam runāt ar viņu par dažādiem jautājumiem, piemēram, par darba tiesiskās jomas attīstību, darba drošību, profesionālo izglītību, nodarbinātību, arī par sociālo drošību. Visi šie jautājumi cilvēkiem ir ļoti svarīgi. Darba kolektīvs ir mazs sociālais mikroorganisms, kurā arī viss notiek, kā valstī. Un darba devējam par visu ir jārūpējas. Tāpēc ka cilvēkam, aizejot pēc darba mājās, ir jābūt labā garastāvoklī. Viņam ir jābūt ne tikai apdrošinātam, bet arī nodrošinātam. Viņam ir jājūtas kā cilvēkam. Un mēs, darba devēji, protams, esam par to atbildīgi. Tajā pašā laikā mēs apzināmies, ka vēl ir ļoti daudz jāmācās, lai vispirms respektētu viens otra viedokli. Un, ja mēs par ko vienojamies, tad vadošām koalīcijām, kas ir valdībā, kā darba devējam ir jāievēro mūsu iepriekšējās norunas.

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV", 08.11.2000.

Piemēram, tagad par Darba kodeksa likumu mēs vienojamies, bet trīs gadus esam par to cīnījušies, lai to sabalansētu, lai tajā būtu līdzsvars. Bet, neraugoties uz to, Saeima atkal nerespektē, tai ir vēl kaut kāda sava domāšana. Taču mēs pārstāvam praktisko "masu", kas diennakti strādā. Un kļūdas vai nepilnības likumdošanā mēs uzreiz jūtam uz savas muguras.

Un nevaram no tā izbēgt, jo tas tieši skar katru no mums. Bet Darba devēju konfederācija nāk palīgā, lai tā nebūtu.

Piemēram, Darba kodeksa likuma piecos punktos mēs valdībai un Saeimai nevaram piekrist. Arī arodbiedrībai, kura nedaudz mainījusi savu pieeju, atšķirībā no norunas. Mums ir jāciena tas, ko esam izdarījuši, jāsaka Saeimai: cienījamie kolēģi, mēs arī saprotam, kāda ir šī dzīve, un gribam, lai jūs mūs uzklausītu. Darba devēji maksā visus nodokļus, un mēs esam ieinteresēti, lai būtu sociālais miers, stabilitāte un stingri spēles noteikumi. Ja nevar nopelnīt, neko nevar sasniegt. Mūsu problēma ir būt atbildīgiem tieši par to, ko mēs darām tajā augstākajā līmenī — trīspusējā padomē.

Kas vēl ir svarīgi? Valdība arī ir vienojošais faktors, tai jāmēģina savienot biznesu kopumā un darīt to motivēti. Patlaban vēl visi darba devēji nav mūsu organizācijas biedri. Bet valdībā ir jārunā tiem cilvēkiem, kuri savā uzņēmumā ir ļoti augstā līmenī, vadošām personām, pirmām personām. Diemžēl dažas, pat nozīmīgas, firmas mēģina jautājumus risināt kaut kā citādi — jā, mēs esam stipri. Taču tā ir kļūda. Mums jābūt apvienotiem. Nevienam no mums nav vajadzīgi krēsli, bet mēs nākam ar sapratni. Un sapratnei jābūt motivētai. Biznesu nevar nodrošināt, nepiedaloties procesā. Turklāt iespējas ir milzīgas.

Ir tāda Ārvalstu investoru padome. Bet kādēļ valdība neko nedara, lai mūsu spēkus apvienotu? Valdība pati atsevišķi runā ar ārzemju pārstāvjiem. Bet akciju sabiedrība "Aldaris" ir uzņēmums, kurā ieguldītas vienas no lielākajām ārvalstu investīcijām Latvijā. Kāpēc mūs nevar aicināt uz pārrunām ar Ārvalstu investoru padomi? Kāpēc? Valdībai ir vienojoša loma. Lai kāda būtu globāla pasaules līmeņa sabiedrība, te tu esi vietējais. Un stiprums ir mūsu kopībā. Tādēļ, manuprāt, trīspusējai padomei ir jāpārstāv ārzemju investīcijas tur, kur strādā ārzemnieki, un jābūt kopā ar mums. Tad mēs būtu stipri. Protams, tā var būt Latvijas Darba devēju konfederācija un arī Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera, varbūt varētu iet kopā ar šo kameru. Ir ļoti daudz iespēju konsolidēt mūsu spēkus.

— Kādā no preses konferencēm jūs sacījāt, ka mūsu valsts varētu pelnīt lielu naudu, attīstot tūrismu. Kādas sviras jāiekustina, lai tas notiktu?

— Ne tikai attīstot tūrismu. Šeit varētu notikt biznesa konferences. Nesen man bija tikšanās ar Somijas Biznesa centru asociācijas prezidenti. Viņa man stāstīja, ka Somija gadā pelna vienu miljardu somu marku tikai ar konferenču rīkošanu. Kādēļ Latvija nevarētu būt tūrisma centrs? Kādēļ Latvija nevarētu būt biznesa centru centrs? Tām valsts institūcijām, kas ir atbildīgas par šo problēmu risināšanu, ir jābūt ļoti stingram uzdevumam — cik budžetā jāienāk naudai. Kāpēc mēs runājam tikai par to, ko var. Kāpēc mēs nepaceļam latiņu augstāk? Kādēļ, piemēram, piecu procentu ekonomiskā pieauguma vietā nevarētu paredzēt septiņus? Un lai tā būtu mēraukla, stingra atbildība par konkrētiem skaitļiem, kuri veicinās valsts ekonomisko attīstību. Tāpat varētu runāt par tūrismu, ne tikai par rūpniecību. Bet galu galā šeit ir jābūt valsts politikai. Neviena asociācija nevar strādāt bez valsts atbalsta. Tūrisms un Latvijas kūrortu sistēma ir ļoti saistīti.

Mūsu izpratne par atpūtas vietām, par kūrortiem ir nedaudz savādāka nekā ārzemniekiem, kuri pārstāv Rietumu pusi. Viņi ar lielāku prieku dzīvo viesnīcās, jo ir pie tā pieraduši. Varbūt paies laiks, un viņi sapratīs, ka Ķemeru kūrorts, Rīgas jūrmala ir simtreiz labāki par jebkuru viesnīcu. Taču to nevar panākt uzreiz, tas ir jāpropagandē. Kāpēc uzreiz atteikties no visiem Austrumu bloka tūristiem!.. Vai tad Krievijā, Kazahstānā vai citur nav naudīgu cilvēku! Tāpat bijušajās sociālisma valstīs, kas bija pieradušas pie tādiem pašiem kritērijiem. Jo katram ir sava domāšana, un to nevar tik ātri mainīt. Nevarētu taču būt nekādu problēmu atbraukt, teiksim, uz Jūrmalu atpūsties.

Kādēļ Igaunijai var būt trīs miljoni tūristu, bet mums — trīssimt tūkstoši! Mēs nevēlamies tūristus vai neesam pietiekami gudri? Vai varbūt esam tik bagāti, ka mums nekas nav vajadzīgs? Par Ķemeriem... Nedrīkst aizmirst arī to, ka tas galu galā ir kultūrvēsturisks piemineklis. Tā ir jautājuma viena puse. Ir vēl arī otra. Var, protams, gausties par to, kas ar šo sanatoriju ir noticis. Neatceros īsti, kā notika. Taču, manuprāt, Ķemeru sanatorijas personāls pirms privatizācijas kā kolektīvs varēja sagatavot arī savu kūrorta attīstības plānu.

Mēs "Aldarī", piemēram, pirms privatizācijas bijām sagatavojuši visu uzņēmuma attīstības stratēģiju. Tagad esam izgājuši privatizācijas procesu. Tagad mūsu kolektīvs sociālā jomā saņem daudz vairāk, nekā tas saņēma agrāk. Protams, liela nozīme ir valsts politikai, taču daudz ir atkarīgs arī no mums pašiem. Ja ir skaidra valsts politika, var zināt, kā rīkoties. Gadījumā ar Ķemeru sanatoriju nebija valsts politikas, un, domāju, nebija arī paša kolektīva ļoti stingras, uzsveru, ļoti stingras pozīcijas par to, ka viņi, lūk, paši vēlas paturēt sanatoriju, paši visu izdarīt.

Es pats atradu investorus. Aizgāju pie viņiem un noliku priekšā priekšlikumus, ja būtu vajadzīgs, es iesniegtu vēl vairākus priekšlikumu variantus — cik vien vajadzīgs. Viss atkarīgs no abām pusēm, no abu pušu ieinteresētības. Nedrīkst teikt, ka valsts ir slikta vai darba kolektīvs slikts. Pašlaik zaudējušas ir abas puses — gan morāli, gan finansiāli. Diemžēl pietrūkst valsts politikas un valsts gribas, lai valsts atbalstītu uzņēmējus. Tādēļ mums ir jāapvienojas konfederācijā. Lai mēs būtu stipri.

— "Aldara" produkcija Latvijas un pasaules tirgū. Kā izjūtat konkurenci?

— Ļoti svarīgi ir būt konkurētspējīgiem. Un citu izeju mēs neredzam, kā tikai kvalitāti, kvalitāti un vēlreiz kvalitāti. Gan produkta un servisa, gan arī informācijas kvalitāti. Mums vienmēr ir jābūt gataviem konkurēt jebkurā pasaules vietā. Ir jābūt vīzijai — kāda varētu būt tava uzņēmuma, rūpnīcas vai poliklīnikas attīstība. Ir jābūt stingrai vīzijai un savai biznesa idejai — kādu tu redzi savu uzņēmumu piecpadsmit, divdesmit piecu gadu garumā.

Tas gan ir "no citas operas", bet mēs, piemēram, ļoti daudz strādājam ar Andreju Žagaru un citiem cilvēkiem un zinām, uz ko ejam. Un ja vēl ir biznesa modelis, kurš tev palīdz pareizi sakārtot politiku un stratēģiju, pareizi noorientēt cilvēkus, zināt par resursiem, par partneriem. Visu to apvienojot, var sasniegt jebkuru rezultātu, un cilvēki būs labi motivēti un apmierināti. Arī klienti būs apmierināti, un sabiedrība — ražotājiem lojāla. Mums ir četrdesmit astoņi procenti tirgus daļas, un, es domāju, tas ir nopietni. Mums ir ļoti daudz lojālu patērētāju un pircēju. Un mums ir ļoti labi sakari ar sabiedrību, tāpēc ka mēs dzīvojam un rādām savu dziļo sapratni par situāciju sabiedrībā. Mēs atbalstām kultūru, sportu un citus pasākumus. Rūpējamies par alus kultūras attīstību. Mūsu vietā jau neviens to nedarīja. Piedalāmies visās kustībās, kas saistītas ar Eiropas Savienību, ar Latvijas Darba devēju konfederāciju, ar Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameru, dažādām asociācijām.

Mēs, "Aldaris", esam aktīva sabiedrības sastāvdaļa, mēs nevaram būt pasīvi. Un šis arī ir viens no konkurētspējīgiem faktoriem — ka tu vari ietekmēt nodokļu politiku un daudz ko citu, vari uzlabot vidi sev apkārt, padarīt to atraktīvāku gan vietējiem, gan ārzemju investoriem.

Es domāju, ka tagad biznesā ļoti svarīgi ir strādāt Eiropas līmenī. Mēs esam daudzu organizāciju biedri un ar lielu prieku tajās darbojamies. Un vēl — mēs jūtam savu atbildību ne tikai biznesā, bet arī sociālajā jomā.

— Aizvadītajos Dziesmu un deju svētkos jūs dejojāt "Aldara" tautas deju ansamblī. Vai dejojat joprojām?

— Tikai Dziesmu svētkos vai vēl kādos citos pasākumos. Kad deju kolektīvam ir kāda jubileja, dejojam savam priekam. Reizēm. Arī es.

— No kurienes jums šī apbrīnojamā enerģija? Un jūs tik daudz smaidāt.

— Enerģija nāk no visām pusēm. Tagad arī no jums uzlādējos. Tā jau notiek tā enerģijas apmaiņa. Pats dodu enerģiju un ņemu to no citiem. Mēs taču dzīvojam vidē, un tā mūs var ietekmēt. Ja jūs negatīvi ietekmējat vidi, tad saņemat to pašu atpakaļ. Tā ir ļoti vienkārša aritmētika — divreiz divi ir četri, nevis trīs vai pieci. Viss ir abpusēji saistīts. Ja cilvēks ir labvēlīgs, viņš to pašu saņem pretī. Bet tas ir dots no Dieva un no vecākiem.

— Jūs, šķiet, Latvijā esat lielākais mecenāts. Vai, jūsuprāt, mūsu valstī nav par maz cilvēku, kas atbalsta kultūru un zinātni?

— Mecenātisms ir dzīves stils. Mecenāts nav sponsors, kas iedod naudu un vairs ne par ko nerūpējas. Mecenāts dzīvo, mēģina sadzīvot un pārdzīvot par visu to, kam viņš kļuvis līdzdalīgs. Piemēram, mūsu Nacionālā opera. Mēs esam izstrādājuši mācību programmu, tas ir kopīgs darbs. Nav tā, ka iedod naudu un aizmirsti par cilvēkiem, kam palīdzi. Dziedātāji, dejotāji, arī aktieri zvana man, nāk pie manis, mēs aprunājamies. Es neesmu mākslinieku vērtētājs vai menedžeris kultūras jomā. Esmu menedžeris, kas var strādāt jebkurā jomā. Mākslinieki jūt, ka mums ir pareiza pieeja, stiprums un ļoti skaidri noteikti mērķi. Un tas ir absolūti vienojošais faktors. Mēs kopīgi veidojam projektus. Operas ziņas Latvijas televīzijā, piemēram, arī ir mūsu kopīga ideja. Un mēs domājam, kā to attīstīt tālāk.

Opera ir vieta, uz kurieni cilvēks iet atpūsties. Daudziem patīk balets. Esam ar Andreju Žagaru runājuši par to, ka baletam būtu jāpievērš nedaudz vairāk uzmanības. Nesen skatījāmies perfektu baleta iestudējumu — "Riekstkodi". Vienīgi varbūt par agru, vajadzēja šo izrādi parādīt tuvāk Ziemassvētkiem. Bet cilvēki iet un viņiem ir jāiet uz operu. Un Operas ziņās mēs gribam parādīt, cik skaists ir balets, cik skaista ir opera un ka tas var palīdzēt izrauties no ikdienas problēmām. Un biļetes galu galā arī nav nemaz tik dārgas. Mums ir kopīgs projekts arī ar Dailes teātri un Latvijas Kultūras akadēmiju par mācību programmu. Mecenātisms, manuprāt, ir partnerattiecību augstākā forma starp biznesu un kultūru, sportu, kad tu piedalies šajos procesos. Diemžēl Latvijā mecenātu nav tik daudz. Desmit gados, kopš Latvija atguvusi savu neatkarību, mecenātu varēja būt daudz vairāk.

— Un jūs pašlaik esat lielākais mecenāts.

— Jā. Neviena cita kompānija nedara tā kā mēs un tik daudz kā mēs. Vairumā gadījumu uzņēmums iedod naudu, teiksim, kādai konkrētai izrādei, koncertam. Bet mēs ar Operu gada garumā nepārtraukti kontaktējamies. Visu laiku apspriežam arī tās pašas Operas ziņas televīzijā — kā tās labāk pasniegt. Mēs izsakām savu viedokli, kā to visu redzam. Runājam ar Operas darbiniekiem, ar māksliniekiem un televīzijas darbiniekiem. Mēģinām profesionāli novērtēt, kam veltīt to visu, ko darām. Ja tu ko ieguldi, tad tev ir jāvada šis process. Bet, ja neesi tajā iekšā, tad nevari to vadīt. Process ir jāvada. Mēs esam iesaistījušies Darba devēju konfederācijā, kļuvuši par mecenātiem. Un mums ir jādzīvo kopā ar pārējiem, izjūtot viņu dzīvi.

— Varbūt parunāsim nedaudz arī par alu.

— Mūsu galvenais mērķis, "Aldara" biznesa ideja ir nodrošināt mūsu patērētāju ar visaugstākās kvalitātes produktu, servisu un informāciju. Un to visu balstīt uz latviešu nacionālajām tradīcijām. Daudz kas ir mainījies gadsimtu gaitā, bet alus tradīcijas ir saglabājušās. Tas ir ekoloģiski tīrs produkts, ko ražojam no pamatingredientiem: iesala, apiņiem, ūdens un rauga. Un — profesionāļu zelta rokas. Mēs nekad nerunājam par dzīvu vai nedzīvu alu. Mēs runājam par kvalitatīvu produktu. Un šis kvalitatīvais produkts pasaules līmenī ir novērtēts ar sudraba un bronzas medaļām. Tas ir cieņas apliecinājums un mūsu patērētāju acīs papildvērtība. Cilvēks, nopircis šo alu, jūt tā vērtību. Arī patērētājs vērtē sevi augstāk, redzot, ka viņam tiek pasniegts augstvērtīgs produkts. "Aldara" alus veido cilvēku garastāvokli, palīdz smaidīt. Mēs cenšamies turpināt un attīstīt alus tradīcijas.

Mēs bijām pirmie un vienīgie, kas pirms diviem gadiem parakstīja līgumu starp "Aldari" un Rīgas domi par atbalstu Rīgas 800 gadu jubilejai. Un tagad jau ir pārskaitīti vairāk nekā septiņdesmit pieci tūkstoši latu. Šis gan nav mecenātisms, bet kopīgs biznesa darījums un cieņas parādīšana pilsētai. Nauda tiks izmantota reālām vērtībām. Rīgas dome kopā ar mums izlems, kur šo naudu ieguldīt. Dome labāk zina, kas ir svarīgāk. Mēs gribam palīdzēt pilsētai. Un cilvēki, kas ir lojāli pret mūsu produktiem, arī saprot, ka mēs ne tikai maksājam nodokļus, bet arī no peļņas naudas, kuru varētu sadalīt starp akcionāriem, gribam papildus dot arī sabiedrībai. Viens santīms no katras pārdotā alus pudeles aiziet Rīgas 800 gadu jubilejai. Tas ir ļoti nopietni. Un mēs ceram, ka arī tie, kas šo alu pērk, saprot, ka "Aldaris" to dod vēl papildus un ka šie līdzekļi būs sabiedrībai, videi, kurā cilvēki dzīvo. Lai šī vide būtu sakārtota, lai būtu sakopti zālieni, skaists kanāls, apgaismota pilsēta. Starp šo visu ir ļoti liela saikne. Mēs cenšamies darīt visu, ko varam, jo saprotam, kas ir jādara. Lai būtu labi uzņēmumam un akcionāriem, pircējiem un patērētājiem, arī sabiedrībai.

Armīda Priedīte, "LV" korespondente