Lai Latvijas ceļi būtu izbraucami šodien, rīt un aizparīt

Vakar, 8. novembrī, notika apvienotā Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas un Budžeta un finansu (nodokļu) komisijas sēde, kuru vadīja satiksmes ministrs Anatolijs Gorbunovs un kurā piedalījās Latvijas Ceļinieku asociācijas pārstāvji. Sēdē tika apspriesta pašreizējā finansu situācija un pieņemti lēmumi par nākamā gada budžetu. Lai tuvāk iepazīstinātu ar radušos situāciju Latvijas autoceļu jomā, Latvijas Ceļinieku asociācija rīkoja preses konferenci, kurā piedalījās Kārlis Kadiķis , Latvijas Ceļinieku asociācijas direktors, Vilnis Millers, Valsts Autoceļu fonda daļas vadītājs, Ilgvars Muzikants, VAS "Latgales ceļi" prezidents un Jānis Līkans, 8. CBR direktors.

Preses konferences ievadā par Saeimā notikušo pastāstīja K. Kadiķis :

— Situācija ar Latvijas autoceļiem ir ļoti kritiska. Mēs nupat saņēmām finansu prognozes nākamajam gadam, cik būs tieši autoceļiem, cik parādu atmaksai, cik kredītu atmaksai. Skaitļi ir šokējoši, es runāšu tikai par to naudu, kas nonāk tieši autoceļiem. 1999. gadā tiltu un ceļu būvniecībai bija paredzēti 55,7 miljoni latu, 2000. gadā — 35,2 miljoni latu, un 2001. gadā ir prognozēti 27,9 miljoni latu. Samazinājums ir dramatisks — divreiz mazāk nekā 1999. gadā. Šāda situācija ir izveidojusies tādēļ, ka prognozes par akcīzes nodokli, no kura puse nonāk Autoceļu fondā, nepiepildījās par 10 — 20 miljoniem latu. Finansu ministrija, lai glābtu budžetu, akcīzes nodokļa prognozi samazināja. Mums ir sezonas darbs no maija līdz oktobrim. Līgumi tika slēgti pavasarī, vadoties no summas, kuru bija sākotnēji prognozējusi Finansu ministrija. Jūnijā šīs prognozes mainījās, bet Autoceļu direkcija, kas ir pasūtītāja, līgumus ar būvfirmām jau bija noslēgusi. Samaksāt nav par ko, bez tam par maksājumu kavējumu ir paredzētas soda sankcijas. Šobrīd Autoceļu direkcija ir uzņēmējiem parādā divus līdz trīs miljonus latu, turklāt šī summa nemitīgi pieaug. Tiek prognozēts, ka līdz gada beigām šī summa jau būs pieci miljoni latu. Bez tam mēs esam ņēmuši kredītus gan no Pasaules bankas, gan Eiropas bankām. Nupat jau sākas kredītu atmaksa, kas sastāv no pamatsummas un kredītprocentiem. Šogad ir jāatmaksā divi miljoni latu, taču nākamajā gadā tie būs jau četri miljoni latu. Ja to visu sasummē, tad reāli Autoceļu fondā vairs nekāda nauda nepaliek. Vienīgā reālā nauda būs tā, kas paredzēta "Via Baltica", kas ir "Phare" un ISPA dāvinājums. Mūsu daļa no šīs summas ir 25%. Vienīgie darbi, kas notiks 2001. gadā, būs "Via Baltica" ietvaros. Tas nozīmē, ka reāli mēs strādāsim maršrutā Iecava — Bauska un Lilaste — Gaujas tilts.

Mēs arī Saeimā iesniedzām savus priekšlikumus situācijas uzlabošanai. Viens no tiem bija — lai kredīti un kredītprocenti, kas tika ņemti autoceļu attīstībai un kas ir valstij deleģēta funkcija, tiktu segti no pamatbudžeta. Autoceļu fonda nauda, kas ienāktu no akcīzes nodokļa, būtu ceļu uzturēšanas nauda. Mēs iestājamies arī par to, lai akcīzes nodokļa sadalījums būtu vismaz 60% un 40%, ja ne 80% un 20%. Jo ceļa lietotājs, samaksājot akcīzes nodokli par degvielu, ir pelnījis braukt pa labu ceļu. Vēl no Autoceļu fonda daļēji tiek dotēts arī dzelzceļš, no kā mēs vēlētos atteikties. Tajā pašā laikā mēs atbalstām to, ka no Autoceļu fonda tiktu apmaksāti nerentabli maršruti laukos, kas tomēr daļai lauku iedzīvotāju ir ļoti nepieciešami. Uzstājoties Saeimā, Gorbunova kungs atbalstīja tikai vienu punktu — akcīzes nodokļa pārdali. Mēs uzskatām, ka naudai, kas nonāk Autoceļu fondā, ir jābūt iezīmētai, citādi tā būs Finansu ministrijas patvaļa.

Tad runāja V. Millers:

— Man iznāk pārstāvēt to vainīgo pusi. Tāpēc man šodien ir sajūta kā plencim, kas aizgājis uz krogu un notērējis vairāk nekā var samaksāt. Tas krogs šodien mums ir vesela ceļu nozare un plencis — Latvijas Autoceļu direkcija. Situācija ir dramatiska. 2000. gada 8. novembrī par izpildītiem darbiem mēs uzņēmējiem neesam samaksājuši 2,7 miljonus latu. Mūsu kreditori ir apmēram 30 firmas, kas veikušas mūsu pasūtījumu. Vai mēs darījām pareizi, veicot pasūtījumus? Es domāju, ka jā. Būdami Latvijas valstij lojāli pilsoņi, ticēdami tam, kas ierakstīts likumā par valsts budžetu, kas nozīmē, ka mums jābūt 54 miljoniem latu no akcīzes nodokļa un 7,8 miljoniem latu no transporta līdzekļu ikgadējās nodevas, mēs veicām šos pasūtījumus. Diemžēl šodien mēs nevaram samaksāt rēķinus. Mēs ceram, ka līdz 2001. gada martam norēķināsimies ar uzņēmējiem. Protams, būsim spiesti ņemt kredītu.

Līdz šim Autoceļu fondā visvairāk līdzekļu ir ienācis 1998. gadā — 61 miljons latu, 1999. gadā šī summa bija 57 miljoni, 2000. gadā — 52 miljoni. Budžeta grozījumi mums ir devuši samazinājumu vairāk nekā par 10 miljoniem latu. 2001. gadā mums ir paredzēti 49 miljoni latu no akcīzes nodokļa, bet es šaubos, vai tik daudz saņemsim. 2,4 miljonus mums dod valsts pamatbudžeta investīcijas, kas dod tiesības atkal aizņemties 10 miljonus. Ārvalstu investīcijas — "Phare" un ISPA — mums dod 73 miljonus latu, ņemot vērā smago jautājumu par kredītiem.

Par izdevumiem 2001. gadam. Dzelzceļa infrastruktūras fondā mums jāmaksā 3,7 miljoni latu, autodotācijas — 5,28 miljoni latu, pašvaldību ceļiem — 12 miljoni latu, ceļu ikdienas uzturēšanai — 16 miljoni latu. Bet ceļu periodiskai uzturēšanai nākamā gada budžetā līdzekļi nav atvēlēti. Tā ir traģēdija visai nozarei, uzņēmējiem, ceļu lietotājiem. Tāpat nekas nav atvēlēts projektēšanai un izpētei. Tas nozīmē, ka, tad, kad Eiropas Savienība nāks ar savām investīcijām, kas būs jāapsaimnieko, mums nebūs tehnisko projektu. Kopumā nākamgad mēs varētu apsaimniekot 26 miljonus latu. Pasaules bankas ekspertu viedoklis jautājumā par kredītiem ir tāds, ka no Autoceļu fonda 10% naudas līdzekļu tiktu ieguldīti kredītu atmaksai. Es uzskatu, ka kredīti ir jāņem, taču jābūt alternatīviem finansu avotiem. Manuprāt, tā varētu būt akcīzes nodokļa pārdale.

Tad runāja I. Muižnieks:

— Es pārstāvu vienu no četrām VAS, kas tika dibinātas 1997. gadā valsts autoceļu ikdienas uzturēšanai. Mēs neradām nekādas jaunas vērtības, bet saglabājam vecās. Vienīgā mūsu priekšrocība, salīdzinot ar citiem būvuzņēmējiem, ir tā, ka mūsu līgums ar Autoceļu direkciju ir noslēgts nevis uz gadu, bet pieciem. Mums ir nepieciešami milzīgi ieguldījumi rudeņos, kad sagatavojam tehniku ziemai. Tiek sludināts, ka autoceļu uzturēšanai ir paredzēti 16 miljoni latu, ar šādu summu 1997. gadā tika nodibinātas VAS. Toreiz tika teikts, ka, ņemot vērā inflāciju, naudas summa ar katru gadu palielināsies. Šobrīd nekas tamlīdzīgs nenotiek. Jau 1998. gadā mēs nespējām nodrošināt lauku ceļu tehnisko stāvokli. Autoceļu direkcija trīs reizes jau samazinājusi mums naudas summu. Arī pašvaldības ir maksātnespējīgas. Ja šajā ziemā par 2 miljoniem latu samazinās ceļu uzturēšanas summu, tad visi lauku un otrās šķiras ceļi būs neizbraucami. Ja būs kārtīga ziema, uz šiem ceļiem vienalga neizies neviena no mūsu tehnikas vienībām. Mums ir daudzmaz pietiekami līdzekļu valsts galveno autoceļu uzturēšanai. Pirmās šķiras autoceļiem naudas pietrūkst jau par 30 —40%. Ja vēl pagājušajā gadā mēs kaisījām krustojumus un autobusu pieturas, tad šinī gadā mums šāds pasūtījums nav izdarīts. Ļoti traģiski finansu samazinājums atsauksies uz Rīgas un Pierīgas ceļiem. Latgalieši pie šādas situācijas jau ir pieraduši. Īpaši apdraudēti ir otrās šķiras ceļi.

Rūta Kesnere, "LV" informācijas redaktore