1991.gada 17.septembra sēdes stenogramma

Vakara sēdē

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Lūdzu ieņemt vietas! Lūdzu, reģistrēsimies. Rezultāts: 84 deputāti ir reģistrējušies.

Turpinām iepriekš iesākto jautājumu, proti, par nolikuma projekta “Par valsts īpašuma privatizācijas komisijām” apstiprināšanu. Vārds uzziņai deputātam Lagzdiņam. Lūdzu. Vārdu īsam paziņojumam ir lūdzis arī Ziemeļa kungs– Valsts īpašuma konversijas departamenta direktors.

Lagzdiņa kungs, vai jūs vēlaties runāt pašās beigās vai tagad? Varbūt tagad– tā kā jūs jau bijāt pieteicies. Pēc tam runās Ziemeļa kungs.

J.Lagzdiņš: Gribu informēt Augstāko padomi, ka ne izskatāmo lēmuma projektu, ne Nolikumu par valsts un pašvaldību īpašuma privatizācijas komisijām Tautas pašvaldības un sabiedrisko lietu komisija nav saņēmusi, jo tas viņai nav nodots. Līdz ar to komisija šos normatīvos aktus nav izskatījusi. Tas ir viss.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, vārds Ziemeļa kungam.

U.Ziemelis, Valsts īpašuma konversijas departamenta direktors: Godātā Augstākā padome! Man ir grūti pateikt, kādēļ visas komisijas nav saņēmušas šo projektu. Mēs to iesniedzām Nacionālā īpašuma aizsardzības un konversijas komisijai. Biezā kungs apgalvoja, ka visām komisijām minētais projekts ir iedots. Es ļoti gribētu lūgt godātos deputātus, ja tas, protams, ir iespējams, pieņemt šo nolikumu, jo bez šā nolikuma privatizācijas praktisko darbu nav iespējams veikt. Taču tāda nepieciešamība ir, jo šodien pie mums nāk ārvalstu investori. Nolikuma apstiprināšana ir, kā saka, visas mūsu valsts interesēs. Proti, lai mēs varētu novērtēt Brocēnu cementa un šīfera kombinātu un dārzkopības saimniecību “Rīga”, par ko ārvalstu investoriem ir arī zināma interese, bet, ja mums nav šā privatizācijas komisiju nolikuma, tad mēs pie šā darba praktiski neesam tiesīgi ķerties. Vēl jo vairāk, ja šis nolikums deputātiem jau ir izsniegts!

Vēl es gribēju piezīmēt, ka šis nolikuma projekts ir aprobēts praksē. To mēs jau esam, kā saka, pamēģinājuši darbībā, privatizējot mazos uzņēmumus, proti, Ministru padome ir pieņēmusi lēmumu par mazo tirdzniecības, sadzīves pakalpojumu, sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumu privatizāciju piecās Latvijas pilsētās. Tātad jau zināms darbs ir uzsākts.
Šis projekts ir izmantots, veidojot arī dažas akciju sabiedrības, izņemot, protams, šo piekto sadaļu, kur ir runa par šīs komisijas finansēšanu. To, protams, bez Augstākās padomes ziņas mēs neesam darījuši un neesam tiesīgi darīt. Es gribu arī teikt, ka šodien mēs nevaram šo privatizācijas komisiju praktiski pat izveidot, ja šis finansēšanas mehānisms nav pieņemts un deklarēts, jo par baltu velti uz sabiedriskiem noteikumiem, protams, šajā darbā kvalificētus cilvēkus vairs dabūt nevar.

Runājot par Ēlerta kunga teikto, ka vajadzētu izdalīt atsevišķi valsts īpašuma komisiju un pašvaldības komisiju, jāsaka, ka mēs paklausījām Ekonomikas komisiju un tur apspriedām. Tieši Ekonomikas komisijai bija tāds lūgums un norādījums, lai tomēr šajā nolikumā būtu arī aptverta pašvaldības komisijas, kā saka, izveidošanas kārtība. Mēs centāmies būt ļoti korekti, lai nepārkāptu pašvaldību tiesības, dibinot, veidojot un strādājot ar šīm komisijām.

Es vēlreiz ļoti lūdzu šo nolikumu apstiprināt, kaut gan man, protams, jāatvainojas Lagzdiņa kungam, ja viņa komisija nav saņēmusi. Taču, ja varētu apskatīties, kamēr te notiek apspriešana, tomēr es lūgtu par to balsot. Jo es uzskatu, ka bez tā mēs reāli nevaram uzsākt praktisko privatizācijas procesu vai turpināt– tā būtu pareizāk. Tad man visiem jāatsaka un jāgaida, kamēr šis nolikums būs. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Es atvainojos, Cilinska kungs! Jautājumi mums bija jau pašā sākumā un sen jau ir beigušies.

Tātad domas ir izteiktas. Es aicināšu vēlreiz reģistrēties, jo ir nākuši klāt deputāti. Pēc tam skatīsim Muitas kodeksu. Lūdzu, reģistrēsimies. Škapara kungs, ļoti vēlams būtu, lai jūs piereģistrētos. Lūdzu sekretariātā atzīmēt, ka Škapara kungs atteicās reģistrēties. Rezultāts: 92 deputāti. Paldies.

Lūdzu, balsojam par šo lēmumu, tas ir, par dokumentu Nr.145. Rezultāts: 48– par, 5– pret un 26– atturas. Lēmums nav pieņemts.

Nākamais darba kārtības jautājums ir tas, ko mēs atlikām, proti, Muitas kodekss otrajā lasījumā un likumprojekts “Par grozījumiem un papildinājumiem dažos likumdošanas aktos muitas jomā”. Lūdzu, kas ir gatavs ziņot par šo jautājumu?

Lūdzu, Apsīša kungs!

R.Apsītis: Godātais priekšsēdētāj, godātie deputāti un pārējie klātesošie! Likumdošanas jautājumu komisijas uzdevumā es gribētu šodien sniegt īsu ziņojumu par Latvijas Republikas Muitas kodeksa projektu otrajā lasījumā. Latvijas Republikas Muitas kodeksa projekta pirmais lasījums tika izskatīts Augstākās padomes plenārsēdē, kas notika 29.augustā– tātad vairāk nekā pirms divām nedēļām. Kas šajā laikā ir darīts, lai sagatavotu projektu otrajā lasījumā? Vispirms saskaņā ar plenārsēdes uzdevumu tika izveidota darba grupa. Šīs darba grupas uzdevums savukārt bija apkopot iesniegtos priekšlikumus, izteiktās piezīmes un pēc iespējas ietvert visus šos priekšlikumus un piezīmes Muitas kodeksa projektā. Darba grupas skaitliskais sastāvs ir diezgan paprāvs– 12 cilvēki, tajā skaitā pieci Augstākās padomes deputāti no Likumdošanas jautājumu komisijas, no Tirdzniecības un pakalpojumu komisijas, no Ekonomikas komisijas, kā arī no Aizsardzības un iekšlietu komisijas. Turklāt šajā darba grupā tika iekļauti cilvēki no Muitas departamenta, proti, gan Muitas departamenta direktors, gan viņa vietnieks, gan arī Juridiskās daļas vadītājs, tāpat arī Ministru padomes Juridiskās daļas pārstāvis un pārstāvis no Ārējo ekonomisko sakaru departamenta. Darba grupa sanāca uz vienu sēdi, kurā izskatīja priekšlikumus, piezīmes, un par visu to izteica savus iebildumus un savas domas. Pēc tam šis projekts nokļuva Likumdošanas jautājumu komisijā. Arī komisija savā sēdē, piedaloties trim Muitas departamenta pārstāvjiem, izskatīja kodeksa projektu un izteica savu attieksmi.

Jūs šobrīd esat saņēmuši Muitas kodeksa projektu jaunā, papildinātā un labotā variantā. Turklāt jūsu rīcībā ir arī Likumdošanas jautājumu komisijas noraidītie priekšlikumi. Kā parasti, ir minēti attiecīgie panti, priekšlikumu būtība, autors un noraidīšanas iemesls. Tas ir dokuments Nr.187 un pamatdokuments Nr.177. Es gribētu vēl piebilst arī to, ka 187.dokumenta otrajā ailītē ir rakstīts panta numurs. Tas ir šā pēdējā projekta redakcijas panta numurs, jo pantu numerācija, salīdzinot ar pirmo lasījumu, ir mainījusies. Kopumā varētu teikt tā: ja pirmajā lasījumā projektam bija 102 panti, tad šobrīd otrajā lasījumā sagatavotā dokumenta projektā ir 98 panti, tātad par četriem pantiem mazāk. Es mēģināšu arī, tā sakot, apspriešanas gaitā palīdzēt tiem deputātiem, kuriem varbūt nav saglabājusies pirmā lasījuma projekta redakcija, lai orientētu jūs uz pareizo pantu, kas tiek izskatīts.

Vispirms gribētu ar jums konsultēties par mūsu darba secību. Pašlaik šim otrajam lasījumam sagatavotais projekts jaunajā redakcijā ietver visus tos priekšlikumus, visas tās piezīmes, kuras ir ņemtas vērā Likumdošanas jautājumu komisijā, un tāpēc 187.dokumentā, kā jau teicu, ir tikai noraidītie priekšlikumi. Kā mums vajadzētu strādāt? Vai aplūkot katru punktu atsevišķi, pateikt, kas ņemts vērā un kas ne? Ir arī tādi panti, kuros vispār ir saglabāta pirmā lasījuma redakcija. Vai tā būtu jādara? Pēc tam varētu analizēt tos noraidītos priekšlikumus, kuri izraisītu diskusiju, eventuālu diskusiju šajā plenārsēdē. Vai vispār nerunāt par šiem noraidītajiem priekšlikumiem, jo katrs pats to visu var izlasīt? Ja kādam deputātam ir iebildumi, ja kāds deputāts tomēr gribētu uzturēt spēkā savus priekšlikumus, izteiktās piezīmes, tad viņiem varbūt vajadzētu tos aizstāvēt. Tātad– kā mēs strādāsim? Kādi būtu ieteikumi?

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi! Vai ir kādi priekšlikumi par mūsu darba kārtību, ņemot vērā Muitas kodeksa lielo apjomu? Būtu priekšlikums– varbūt tiem deputātiem, kuri aizstāv savus noraidītos labojumus, tos pieteikt. Mēs šeit runātu par nodaļām, nevis par atsevišķiem pantiem, ņemot vērā lielo pantu skaitu. Katrs deputāts, kurš kādu labojumu ir ieteicis (jo otrajā lasījumā izskata tikai rakstiskos ierosinājumus), bet labojums ir noraidīts, varētu uzstāties un aizstāvēt savu labojumu. Vai pret tādu kārtību ir iebildumi? Gluži pareizi– pa pantiem. Tikai laikam nevajadzētu uzskaitīt visus pantus pēc kārtas, bet nosauksim nodaļu. Deputātam, kura priekšlikums ir noraidīts, ir ļoti labi zināms, kurā nodaļā tas ir. Tādā gadījumā deputāts varētu uzstāties un aizstāvēt savu viedokli par noraidīto priekšlikumu, bet neapspriest tajā vietā, kur šie priekšlikumi ir apmierināti. Vai Apsīša kungam varētu būt iebildumi pret šādu variantu?

R.Apsītis: Jā, es pilnīgi piekrītu. Uzskatu, ka tā mēs varētu rīkoties. Es tikai papildus gribētu pateikt vēl to, ka pašlaik otrajā lasījumā piedalās arī Muitas departamenta pārstāvji, viņi ir šeit, proti, Muitas departamenta direktora vietnieks Runča kungs un Vasiļevska kungs– Juridiskās daļas vadītājs. Tātad par specifiskiem muitas jautājumiem visvairāk lietas kursā, protams, ir abi iepriekšminētie pārstāvji. Viņi, tā sakot, palīdzēs mums tikt skaidrībā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, varbūt arī sāksim.

R.Apsītis: 1.nodaļa– “Vispārīgie noteikumi”.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Bels.

A.Bels: Apsīša kungs, 1.panta pirmais teikums, manuprāt, redakcionāli ir ļoti neveikls. Es iesaku to rakstīt tikai tā: “Latvijas Republikā tiek realizēta vienota muitas politika.” Tātad– palīgteikumu svītrot. Kāds ir jūsu viedoklis par šāda svītrojuma iespējamību?

R.Apsītis: Es uzskatu, ka jums varētu piekrist, jo galu galā šis palīgteikums, kas ir aiz komata, jau neko tādu sevišķi jaunu un svarīgu nepasaka. Tā faktiski ir pati par sevi saprotama lieta. Tās ir manas personiskās domas.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai deputātiem ir citas domas? Nav. Tā kā Apsīša kungs piekrīt, tad Bela kunga ierosinājumu mēs pieņemam. Svītrojuma gadījumā nav nepieciešams ierosinājumu iesniegt rakstiski, tādēļ mēs to varam apmierināt.

Lūdzu, Preinberga kungs, par 1.nodaļu.

G.Preinbergs: Attiecībā uz 1.pantu man bija priekšlikums, ka otra daļa būtu jāsāk ar vārdiem: “dzīvnieki, to produkcijas un preču”, tālāk kā tekstā. Noraidīšanas iemesls ir bijis tāds, ka muitas lietās tiek lietots termins “preces un citi priekšmeti”. Es varētu piekrist, bet mēs visos gadījumos nevaram uzskatīt dzīvnieku par preci. Pie tam es gribētu uzsvērt, ka pēdējos gados, vedot pāri robežai bez pienācīgas veterinārās kontroles, slēpjot un tā tālāk, mūsu republikā ir ievazātas medniekiem un visiem citiem suņu mīļotājiem pazīstamas slimības– suņu hepatīts, parvavīruss, suņu mēris un tā tālāk. Tā ka mēs to nevaram uzskatīt tikai par preci.

Otrs gadījums– dzīvnieku iepirkšana ārzemēs. Pēc tam, kad tas ir nopirkts, tas jau vairs nav prece, tas jau ir priekšmets, cilvēkam vai kaut kādai juridiskai un fiziskai personai piederošs priekšmets, ja mēs tā varētu teikt. Un mēs jau neievedam preci, mēs ievedam dzīvnieku. Un reizē ar dzīvnieku varam ievest daudzas slimības, tajā skaitā arī zooantropozi, ar ko var saslimt arī cilvēks.

R.Apsītis: Paldies. Komisijas vārdā es varētu pateikt noraidījuma iemeslu, proti, par šo pantu mēs galvenokārt uzklausījām Muitas departamenta vadošo darbinieku domas. Mēs uzskatījām, ka viņu pretargumentācija ir visai nopietna, jo tad jau varbūt šajā uzskaitījumā vajadzētu minēt citas būtnes vai dzīvniekus, vai augus, vai nedzīvas mantas. Tāda bija diskusija. Varbūt Muitas departamenta darbiniekiem ir vēl kādi citi apsvērumi, kuros būtu izteikta vai nu piekrišana vai noraidījums.

Priekšsēdētājs: Ir tikai viens jautājums Preinberga kungam– vai jūs esat iesnieguši labojumus pirmajā nodaļā attiecībā uz 1.pantu? Vai jūs pastāvat uz jūsu labojuma nobalsošanu?

No zāles: Noteikti.

Priekšsēdētājs: Paldies.

No zāles: Citādi nemaz nevar būt.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tas mums arī jānoskaidro, jo te mēs balsojot izšķirsim. Lūdzu, otrais mikrofons.

E.Krastiņš: Es biju šajā darba grupā un, tā kā neviens no muitas darbiniekiem pašlaik nesniedza atbildes, sapratu to lietu tā, ka muita nenodarbojas ar veterināro kontroli. Ar to nodarbojas speciāla iestāde– veterinārā kontrole. Šis mums ir Muitas kodekss, kurš neregulē šīs lietas.

R.Apsītis: Jā, Krastiņa kungs. Tāda argumentācija, kā redzat, ir pie 6.panta. Tā ir otrā piezīme, kurā apmēram tieši tā arī ir pateikts.

Priekšsēdētājs: Es arī to varu apliecināt, ka veterinārā un sanitārā kontrole ir ārpus muitas kontroles.

G.Preinbergs: Nē, tas neatbilst patiesībai. Visā pasaulē ir tieši pie muitas. Uz jebkura kuģa muitniekiem līdzi brauc arī veterinārais dienests. Turklāt tas atspoguļojas pirmā lasījuma 44.pantā, kur tiek minēts gan fitodienests, gan veterinārais dienests.

Priekšsēdētājs: Paldies. Jūs ļoti pareizi atbildējāt, Preinberga kungs, ka muitniekiem brauc līdzi. Tur jau tā lieta, ka brauc līdzi, nevis ietilpst muitas dienestā. Tātad Preinberga kungs uzstāj uz balsojumu. Es domāju– balsosim un pēc tam turpināsim.

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par Preinberga kunga ierosināto papildinājumu, jo citādi mēs jautājumu nekādi nevaram izšķirt. Lūdzu, kas ir par Preinberga kunga ierosināto papildinājumu? Vienu balsi redzu “pret”. Paldies. Rezultāts: par– 16, pret– 20 un atturas– 35. Labojums nav pieņemts.

Lūdzu, vēl par 1.nodaļu. Nav. Es ierosinātu tad deputātiem nobalsot par šīm nodaļām, akceptējot katru nodaļu un pēc tam arī visu kopumā, lai nebūtu nekādas atgriešanās atpakaļ.

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsojam par 1.nodaļas akceptēšanu otrajā lasījumā ar šo vienu svītrojumu, kas tika izteikts 1.pantā. Lūdzu. Trīs balsis redzu “par”, četras balsis, piecas balsis papildus “par”. Rezultāts: 67– par, pret– nav, 6– atturas. Tātad 1.nodaļa ir akceptēta.

2.nodaļa. Godājamie deputāti, kas iesnieguši 2.nodaļā savus labojumus, bet kuri ir noraidīti. Lūdzu, kuri pastāv uz …

Preinberga kungs, lūdzu!

G.Preinbergs: Pēc idejas tas apmēram kaut kur ir vienādi, tas saskan. Man bija priekšlikums papildināt ar vārdiem “robežu veterinārās kontroles punkti”, jo ne visos robežmuitas punktos būs veterinārie kontrolpunkti. Tā var spriest, ka šie veterinārie kontrolpunkti, caur kuriem varēs ievest un izvest dzīvniekus, būs vismaz četrreiz, piecreiz mazāk, tāpēc arī man ir lūgums ielikt šos vārdus: “robežu veterinārās kontroles punkti”.

Priekšsēdētājs: Paldies. Argumentāciju iepriekš jau izteica gan Apsīša kungs, gan Edmunda Krastiņa kungs.

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par Preinberga kunga ierosinājumu. Rezultāts: par– 27, pret– 14, atturas– 22. Labojums nav pieņemts.

Lūdzu, vēl par 2.nodaļu, tas ir, par 5., 6. un 7.pantu. Vai kāds deputāts vēl vēlas aizstāvēt savu pozīciju par iesniegtajiem labojumiem? Nav.

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsojam par 2.nodaļas akceptu. Redzu papildus četrus “par”. Paldies. Rezultāts: 62– par, pret– nav, 6– atturas. 2.nodaļa ir akceptēta.

3.nodaļa. Lūdzu, godājamie deputāti, kas vēlas aizstāvēt savus labojumus attiecībā uz 3.nodaļu?

Lūdzu, deputāts Krastiņš.

E.Krastiņš: Par 9.pantu. Man liekas, te ir noticis kaut kāds pārpratums. Cik atceros, darba grupā par 9.panta pirmo daļu (piedalījās arī citi kolēģi, piemēram, Stepičeva kungs) ar muitas darbiniekiem, kuri gatavoja šo tekstu otrajam lasījumam, tika runāts, ka pirmajā daļā tiks iestrādāta tāda prasība, ka jānosaka amatpersona, kura ir tiesīga atļaut šo pārbaudi uzņēmumu, organizāciju telpās, kā arī citās teritorijās. Diemžēl nekas tāds te nav iekļauts. Tāda amatpersona ir arī šis muitas inspektors. Mums darba grupā likās, ka tā ir pārāk zema amatpersona, lai tā, sekojot savai iniciatīvai, pati varētu izdarīt šādas pārbaudes. Tādēļ tajā vietā ir jānosaka, kura amatpersona to drīkst darīt. Mēs muitas darbinieku piekrišanu saņēmām, ka viņi tādu normu šeit iestrādās. Taču te tas nav ietverts.

Tālāk– otrā daļa. Darba grupā mēs vienojāmies, ka šaujamieroču lietošana ir pieļaujama tikai individuālai aizsardzībai. Tas atkal šeit nav ietverts.

R.Apsītis: Šis laikam ir tas jautājums, kas galvenokārt adresēts Muitas departamenta darbiniekiem. Viņi šeit ir klāt. Tātad– jums vārds, ja?

No zāles: Mēs runājām par individuālo aizsardzību.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, stādieties priekšā!

A.Runcis, Muitas departamenta direktora vietnieks: Runājot par pirmo iebildi, tad tiešām šeit tehnisku iemeslu dēļ Krastiņa kunga priekšlikums nav iestrādāts. Šis jautājums komisijā tika apskatīts, un nonācām pie secinājuma, ka tiesības ieiet uzņēmumu, organizāciju, kā arī speciālo atklāto ekonomisko zonu teritorijā vai telpās varētu būt muitas iestādes vadītāja pilnvarotai amatpersonai. Šeit muitai iebildumu nav.

Runājot par otro priekšlikumu, proti, par šaujamieroču nēsāšanu un lietošanu, pēdējās komisijas sēdēs tika izskatīta pirmskara Latvijas laika prakse, kad muitas darbinieki nēsāja šaujamieročus, un muitas nolikumā tas bija atspoguļots. Proti, tas tika darīts ne tikai pašaizsardzības nolūkos, bet arī lai aizstāvētu muitas kontrolē esošās mantas un, atsevišķos gadījumos, vajājot robežpārkāpējus, ko, starp citu, arī šis kodekss muitas darbiniekiem uzliek par pienākumu. Cita runa, protams, ir par to, ka šaujamieroču nēsāšanas, lietošanas kārtībai ir jābūt izstrādātai pietiekami augstā līmenī.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai Krastiņa kungu apmierina

E.Krastiņš: Vai par otro daļu varētu?

Priekšsēdētājs: Nē, par pirmo daļu.

E.Krastiņš: Attiecībā uz pirmo daļu es nezinu nekādas garantijas, ja šāds solījums bija uz otro lasījumu, bet tas nav izpildīts, tad es piedāvātu pirmo daļu vai arī visu 9.pantu atstāt nenobalsotu un uz trešo lasījumu to sagatavot tādā redakcijā, par kādu bija vienošanās darba grupā. Lūk, arī muitas darbinieki tam piekrita, ka tā tam vajadzētu būt.

Priekšsēdētājs: Krastiņa kungs, gadījumā, ja piekrīt muitas darbinieki, ja piekrīt komisija, ja mēs nobalsojam par šādu ne visai sarežģītu labojumu, proti, par vārdiem “vadītāja pilnvarotas amatpersonas”, vai tas jūs apmierinātu attiecībā uz pirmo daļu?

E.Krastiņš: Es vēl gribētu piebilst Likumdošanas komisijas vārdā, ka diemžēl šis priekšlikums nebija nonācis, jo sagadījās tā, ka es, būdams šīs komisijas loceklis, tajā laikā atrados Maskavā un nebiju klāt komisijas sēdē. Tādēļ laikam ir paslīdējis garām.

Priekšsēdētājs: Tā vienkārši ir tehniska kļūda. Pirms tam Preinberga kungs stāvēja pie mikrofona. Lūdzu.

G.Preinbergs: Pašreiz mēs te noskaidrojam vienu jautājumu.

Priekšsēdētājs: Tātad attiecībā uz otro daļu Krastiņa kungs paliek pie sava. Tātad nav jābalso? Lūdzu, Ābiķa kungs!

Dz.Ābiķis: Man pavisam īss labojums: 9.pantā pēdējā rindkopā saikļa “vai” vietā vajadzētu “un”, jo, ja lieto saikli “vai”, tad tas izslēdz vai nu imigrāciju, vai sabiedriskās kārtības dienestu. Tur, manuprāt, jāliek “un”.

R.Apsītis: Jūs domājat pēdējo rindkopu?

Priekšsēdētājs: Jā, tur ir drukas kļūda. Var teikt. Es domāju, ka mūsu redaktori to nebūtu palaiduši garām. Paldies.

Lūdzu, vai pie 3.nodaļas ir vēl kādi labojumi? Nav. Tādā gadījumā mēs varētu akceptēt 3.nodaļu ar šo redakcionālo, kā saka, kļūdas labojumu, ko ar Runča kunga un Edmunda Krastiņa kunga palīdzību patlaban šeit izdarījām.

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsojam par 3.nodaļas akceptēšanu. Redzu divas balsis vēl “par”. Trīs balsis, četras balsis papildus “par”. Rezultāts 67– par, pret– nav un 3– atturas. Tātad 3.nodaļu esam akceptējuši.

4.nodaļa. Lūdzu, godājamie deputāti, kam attiecībā uz 4.nodaļu bija rakstiski labojumi, kuri nav ņemti vērā? Kas vēlētos aizstāvēt savu viedokli? Nav par 4.nodaļu. Lūdzu balsošanas režīmu. Akceptējam 4.nodaļu. Papildus redzu trīs, četras, piecas balsis “par”. Skaitām tikai balsis “par”. Rezultāts: 62– par. Akceptēts!

5.nodaļa– “Muitas nodoklis un muitas nodevas”. Tajā ir divi panti– 18. un 19.pants.

No zāles: Priekšsēdētāj, atļaujiet man teikt dažus vārdus Likumdošanas komisijas uzdevumā. Muitas kodeksa projekta šajā variantā 5.nodaļa ir tā, kura ir visvairāk pārstrādāta, jo mēs ņēmām vērā deputāta Černaja priekšlikumu par to, ka nevajadzētu izvērst muitas nodokļa un muitas nodevas reglamentāciju tik daudzos pantos, kā tas mums tagad bija. Ir saglabāti tikai divi panti, kuros pateikts pats galvenais, principiālais. Norādīts uz speciālu likumu, kur šie jautājumi sīkāk tiks reglamentēti. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai attiecībā uz 5.nodaļu ir kas sakāms? Nav. Balsojam par 5.nodaļas akceptēšanu. Redzu četras balsis papildus “par”. Rezultāts: 59– par. Akceptēts.

6.nodaļa– no 20. līdz 22.pantam. Vai deputātiem, kuru priekšlikumi ir noraidīti, ir kādas pretenzijas? Nav. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsojam par 6.nodaļas akceptēšanu. Rezultāts: 56 balsis plus vēl četras balsis– tātad 60 par. Akceptēts!

7.nodaļa, 8.nodaļa– “Muitas apskate”. Lūdzu, deputāts Bels.

A.Bels: Pie 31.panta trešās sadaļas, kur ir runa par Latvijas Republikas tautas deputātu… Apsīša kungs, jūs atradāt to sadaļu? Tā ir 14.lappusē.

R.Apsītis: 14.lappusē, kurš pants?

A.Bels: 14.lappusē 3.apakšpants: “Latvijas Republikas tautas deputātu, Latvijas Republikas Ministru padomes locekļu”, tālāk kā tekstā. Tur tekstā ir rakstīts: “tiek atbrīvoti no muitas apskates personīgās”. Nav nopietna pamata uzskatīt, ka tajā atrodas priekšmeti, kuri nav paredzēti personiskai lietošanai. Tālāk seko izvērsums: “vai priekšmeti, kuru ievešana Latvijas Republikā vai izvešana no Latvijas Republikas aizliegta”, un tālāk kā tekstā. Redziet, šeit ir šis palīgteikums– “par priekšmetiem, kuri nav paredzēti personiskai lietošanai”. Šis dalījums divu kategoriju priekšmetos– vieni, kuri nav paredzēti personiskai lietošanai, un tālāk ir priekšmeti, kuru ievešana ir aizliegta vai atļauta, drusku samulsina šā panta lasījumu. Vai tomēr nevarētu izsvītrot šo vienu palīgteikumu– “kuri nav paredzēti personiskai lietošanai”. Pēc tam šis teikums būtu lasāms šādi: “personiskā bagāža tiek atbrīvota no muitas apskates, ja nav nopietna pamata uzskatīt, ka tajā atrodas priekšmeti, kuru ievešana Latvijas Republikā vai izvešana no Latvijas Republikas aizliegta ar likumdošanas aktiem”. Redziet, šādai redakcijai uzreiz ir zināma loģika, jo var jau arī būt somā priekšmets, kas nav paredzēts personiskai lietošanai, piemēram, sievas kosmētika vai dēla rotaļlieta. Tāpēc es domāju, ka varētu šo palīgteikumu svītrot. Kāds ir jūsu viedoklis?

R.Apsītis: Jā, jūsu jautājums ir interesants. Par to savu viedokli grib izteikt Runča kungs.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Runča kungs!

A.Runcis: Es gribētu atbildēt Bela kungam, atsaucoties uz Vīnes konvenciju, no kuras, sākot praktiski ar šo palīgteikumu, minētais formulējums ir ņemts. Kad mēs skatīsim pantus par diplomātiem un diplomātiskajām pārstāvniecībām, tad redzēsim, ka ir absolūti identisks teksts. Proti, šajā pantā runa ir par to (pasaules prakse pierāda ar šo terminu), ka priekšmeti, kuri nav paredzēti personiskai lietošanai, ņemot vērā, protams, diplomātu (šajā gadījumā Latvijas Republikas tautas deputātu, valdības locekļu) statusu, viņu diplomātisko un personas imunitāti, muita šo muitas kontroli kā izņēmuma līdzekli var pielietot attiecībā uz šo kategoriju cilvēku bagāžu tikai tad, ja runa ir tiešām par nopietniem pārkāpumiem. Tā, piemēram, kā tas notika bijušās Savienības praksē, kad Āfrikas diplomāts ļoti lielā daudzumā veda sadzīves priekšmetus, videotehniku, radiotehniku un tā tālāk. Ir runa tikai par tiem gadījumiem, kad ir tā sauktā sadzīves kontrabanda. Taču vēlreiz gribu pasvītrot– turpmākajos pantos mēs redzēsim, ka ir runa tikai par rokas bagāžu, nevis par personas aizskaramību.

R.Apsītis: Es no savas puses varētu tikai piebilst, ka tāda pati argumentācija Muitas departamentam bija arī Likumdošanas jautājumu komisijas sēdē. Mēs tā kā nosvērāmies uz šo pusi un ņēmām to vērā.

Priekšsēdētājs: Bela kungs pastāv uz šo balsojumu, ka jāsvītro?

A.Bels: Es tomēr uzskatu, ka šie teksti ir pārāk samudžināti. Un patlaban šis mazais palīgteikums samudžina samērā loģisku un skaidru tekstu. Ja Apsīša kungs uzstāj, ka viņam vajadzīgs šis teksts, tad es neuzstāju uz balsošanu. Apsīša kungs tomēr ir vairāk iedziļinājies šajā jautājumā.

Priekšsēdētājs: Kāds tad ir jūsu galavārds? Balsot vai…

R.Apsītis: Galavārds man varētu būt tāds, ka principā saturam vajadzētu palikt tādam, kādu liek priekšā Muitas departaments. Kas attiecas uz izteiksmi, tad, bez šaubām, formulējums te nav ideāls. Var pamēģināt to pateikt vienkāršākiem vārdiem un īsākiem teikumiem.

A.Bels: Vispār, cik es sapratu, jēga ir tajā formulā– “nav nopietna pamata uzskatīt”. Tas palīgteikums tomēr stipri samudžina tekstu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Es sapratu, ka Bela kungs… Labāk būs, ja mēs nobalsosim par šo “personīgo lietošanu”, un tādā veidā izlemsim, jo te ir jautājums par palīgteikuma, no kura ir atkarīga šā panta jēga, svītrošanu.

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsojam par Bela kunga ierosinājumu svītrot vārdus “kuri nav paredzēti personīgai lietošanai”. Paliek vārdi: “priekšmeti, kuru ievešanu Latvijas Republikā”, un tālāk kā tekstā. Papildus redzu– 7. Pēc tam pārreģistrēsimies. Rezultāts: par– 63, pret– 3, atturas– 4. Ar lielum lielo vairākumu šis palīgteikums ir svītrots. Tātad teksts skan šādi: “atbrīvot no muitas apskates, ja nav nopietna pamata uzskatīt, ka tajā atrodas priekšmeti, kuru ievešana Latvijas Republikā un izvešana no Latvijas Republikas aizliegta ar Latvijas Republikas likumdošanu”, un tālāk kā tekstā. Vai ir vēl kādi labojumi attiecībā uz 8.nodaļu? Nav.

Lūdzu, balsosim par 8.nodaļas, ņemot vērā šo vienu svītrojumu, akceptu otrajā lasījumā. Četri, pieci– papildus. Rezultāts: 61– par, pret– nav, 4– atturas. 8.nodaļu esam akceptējuši.

9.nodaļa– “Muitas kontroles noformēšana”. Deputāts Preinbergs vēlas izteikties.

G.Preinbergs: Attiecībā uz 44.pantu (pēc jaunā tas ir 40.pants) ir tas jautājums, par ko es sākumā jau teicu, proti, ka katrā robežpunktā veterinārās kontroles nebūs. Tāpēc es vēlos un lieku priekšā tādu redakciju, kādu esmu iesniedzis rakstiski, proti, “obligātās veterinārās kontroles”, kura uz Latvijas Republikas robežas ir pieejama. Nevar būt tāda situācija, ka pāri robežai ved dzīvniekus. Ir jāsūta un ir jādara. Tā ir obligāta.

Priekšsēdētājs: Skaidrs, Preinberga kungs ierosina balsot par viņa priekšlikumu. Balsojam par Preinberga kunga ieteikto 40.panta redakciju. Rezultāts: 30– par, 6– pret, 19– atturas, un papildus ir divas balsis.

Godājamie kolēģi, cik no mums ir balsojuši? Preinberga kunga priekšlikums ir guvis vairākumu. Tikai atcerēsimies, ka iepriekš visus tamlīdzīgus Preinberga ierosinājumus mēs esam noraidījuši. Un šis pants absolūti ir ārā no visa konteksta. Edmunds Krastiņš bija darba grupā un saka, ka nav. 40.pants ir tādā redakcijā, kā tas izteikts 187.dokumenta 7.lappusē un deputāta Preinberga šajā redakcijā. Lūdzu atzīmēt.

Attiecībā uz 9.nodaļu iebildumu vairs nav. Balsojam par 9.nodaļas akceptu, ņemot vērā iebalsoto rakstisko labojumu. Papildus pieci “par”. Rezultāts: 61– par, 1– pret, 3– atturas. Esam akceptējuši 9.nodaļu. Tagad, lūdzu, reģistrēsimies. Man apnika skaitīt zālē paceltās rokas. Rezultāts: 93 deputāti reģistrējušies. Paldies.

10.nodaļa. Lūdzu, vai ir kāds deputāts, kas vēlas aizstāvēt savu viedokli par 10.nodaļu? Nav neviena.

11.nodaļa. Godājamie deputāti, vai par 11.nodaļu, tas ir, līdz 52.pantam ieskaitot, ir kādi iebildumi? Nav.

12.nodaļa, 57.pantu ieskaitot. Vai ir kāds deputāts, kas vēlas aizstāvēt savu viedokli?

13.nodaļa. Par 13.nodaļu runās Edmunds Krastiņš.

E.Krastiņš: Ja mēs izsvītrojam to frāzi, ko pieprasīja Bela kungs, tad, es domāju, ka analoģiska darbība mums jāveic arī 59.panta otrajā daļā, kur ir runa par ārvalstu diplomātiskās pārstāvniecības vadītāju diplomātisko personālu, tur ir tas pats: “kas nav paredzēts personiskai lietošanai”.

Priekšsēdētājs: Es domāju, ka tas ir redakcionāls labojums, tas automātiski sekos, jo nevar būt Latvijas Republikā attiecīgas privilēģijas, nekā ir ārvalsts diplomātiskajam dienestam. Tātad vārdi “personīgai lietošanai” no 13.nodaļas visur automātiski tiks svītroti.

Lūdzu, deputāts Plotnieks.

A.Plotnieks: Komisijas sēdē, kad mēs ar muitas pārstāvjiem par šo nodaļu diskutējām, attiecībā uz 60., 61. un 62.pantu it kā tika izstrādāta pietiekami skaidra konstrukcija. Diemžēl tā līdz galam nav ieviesta, un šeit ir zināma dublēšanās. Tāpēc šeit vajadzētu dot pilnu varu Apsīša kungam, proti, 62.pantu vispār izslēgt, attiecīgi 61.pantā paplašinot uzskaitījumu– “administratīvā, tehniskā”, pēc tam sekotu vārdi– “apkalpojošā personāla darbiniekiem”. Tā ir tehnika, tomēr mums šāds lēmums ir jāpieņem.

Priekšsēdētājs: Apsīša kungs, kādas ir jūsu domas?

R.Apsītis: To varētu ņemt vērā.

Priekšsēdētājs: Kādā ziņā ņemt vērā? Mēs varam svītrot uzreiz jeb…

R.Apsītis: Tieši tā, kā deputāts Plotnieks izteicās,– apvienot abus pantus, paņemot, tā sakot, “derīgo matēriju”, pievienojot to iepriekšējam pantam.

Priekšsēdētājs: Tātad mums priekšā ir trešais lasījums. Kaut gan pastāvēja iespēja, ka tas varētu arī nebūt. Komisija to pieņem.

Lūdzu, Plotnieka kungs!

A.Plotnieks: Godājamie kolēģi. Vai tāpēc ir vajadzīgs īpašs lasījums? Runa ir par tehniku. Faktiski mēs šo darbu izdarījām. Tikai nezin kāpēc šis pants ir atkārtots tikai viena vārda “divkārtējas lietošanas” dēļ. Mums atliek pārcelt divus vārdus uz 61.pantu un izmest 62.pantu. Būs tas pats, un nekas nemainās. Es jums nolasu 61.pantu. Nosaukums– “Muitas privilēģijas ārvalstu konsulam, pārstāvniecībām, konsulāta amatpersonām, konsulāta kalpotājam, viņu ģimenes locekļiem, konsulārās pārstāvniecības”– un tagad divi vārdiņi: “administratīvi tehniskā un apkalpojošā personāla darbiniekiem un viņu ģimenes locekļiem”. Viss. Tagad savukārt tekstā atkal ir otrā papildu norma: administratīvi tehniskā un… 62.pantu izslēdzam, jo citādi atkārtojas viena un tā pati norma, kas ir pilnīgi bezjēdzīgi.

Priekšsēdētājs: Kā ir, kolēģi deputāti? Vai varam piekrist? Tas ir redakcionāls labojums, kas komisijā ir izdiskutēts. Arī Apsīša kungs, cik es saprotu, piekrīt, un mēs varam virzīties tālāk.

R.Apsītis: Jāpiekrīt vien ir.

Priekšsēdētājs: Paldies. Kas cits jums atliek. 14.nodaļa– “Muitas noteikumu pārkāpumi un atbildība par šiem pārkāpumiem”. Vai neviens nevēlas izteikties?

15.nodaļa. Izziņu lietās par kontrabandu un lietvedību, par muitas noteikumu pārkāpumiem ir varianti. Viena redakcija ir 78.pantā. Un otrs variants ir– 78.pantu svītrot. Par to mums ir jābalso. Lūdzu, kāds ir Apsīša kunga viedoklis?

R.Apsītis: Mūsu viedoklis bija tāds, ka plenārsēdē vajadzētu rādīt abus variantus. Katram variantam var būt savas pozitīvās un arī negatīvās iezīmes.

Pirmajā variantā izziņu lietā par kontrabandu, kā redzat, muitas iestādes ir izziņas iestādes. Ja pieņemtu šo variantu, pozitīvi būtu tas, ka muitas iestādes visoperatīvāk varētu to darīt, tā sakot, “uz karstām pēdām”. Negatīvs moments var būt vismaz mūsu muitas iestāžu pastāvēšanas sākuma stadijā, proti, ka muitas iestādes vēl nav īsti kompetentas šo iepriekšējo izziņu veikt, tas ir, nav attiecīgā kvalifikācija. Ja pieņemam otro variantu, proti, ka viss pants ir jāsvītro, tad netiek pateikts nekas. Un acīmredzot izziņas iestādes ir tās, kuras ar likumu ir noteiktas. Tādi bija mūsu apsvērumi.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi, viedoklis ir izteikts. Mums ir jābalso par abiem variantiem. Visu izšķirs balsu vairākums; tas variants, kurš iegūs balsu vairākumu, arī paliks Muitas kodeksā. Balsošanas režīmu, lūdzu! Balsosim par pirmo variantu. 78.panta teksta otrais variants būs sakarā ar priekšlikumu par svītrošanu. Lūdzu. Kurš ir par šādu tekstu? Un pēc tam balsosim par otro jautājumu par svītrošanu. Lai gan tas neliekas loģiski, tomēr mēs piedāvājam abus variantus. Lūdzu rezultātu par pirmo variantu. 39– par, un pārējais attiecīgi 17 un 16. Paldies. Lūdzu, balsosim par 78.panta otro variantu. Piezīme par kontrabandu nemaz nav vajadzīga. Lūdzu rezultātu! 35– par. Tātad 78.pants paliek tādā redakcijā, kādā tas ir minēts. Tas ir pirmais variants.

Lūdzu izteikties par 15.nodaļas pārējiem pantiem. Vai deputātiem ir kas sakāms vai balsojams? Nav. Paldies.

Par 16.nodaļu. Lēmumu izpilde. Arī nav. Paldies.

Par 17.nodaļu. Rīcība ar precēm un citiem priekšmetiem. Vai nav nekas iebilstams? Paldies.

Un beidzot par 18.nodaļu. Apstāsimies pie 98.panta. Lūdzu, Kiršteina kungs!

A.Kiršteins: Man ir tikai viens jautājums. Ja ir starptautiskie likumi, kas stājas spēkā, tad tas viss ir labi. Vai šis muitas likums tagad kaut kādā veidā tika saskaņots arī ar Lietuvu un Igauniju?

R.Apsītis: Zināmā mērā– jā. Taču nevar teikt, ka mēs esam ļoti slikti iespaidojušies. Kā domā kolēģi no Muitas departamenta?

No zāles: Šis Muitas kodekss, protams, visā pilnībā nebija saskaņots, jo, pirmkārt, mēs esam pirmā no šīm trim valstīm, kura ir tikusi līdz tādas kvalitātes likumprojektam. Ne igauņi, ne lietuvieši vēl tam nav gatavi. Protams, atsevišķi momenti, piemēram, sadarbība muitas lietās par kopīgu muitas kontroles veikšanu departamenta un valdības līmenī, ir saskaņoti.

A.Kiršteins: Es tieši tāpēc arī jautāju. Arī Baltijas padomē bija runa par vienotu muitas telpu starp trim valstīm, tad acīmredzot varbūt līdz trešajam lasījumam to visu vajadzētu vairāk vai mazāk precizēt.

Priekšsēdētājs: Paldies. Taču trešajā lasījumā, Kiršteina kungs, mēs varam tikai redakcionāli kaut ko labot. Un pie tam laikam ir doma par vienotu muitas telpu ar vienotiem muitas tarifiem. Taču muitas noteikumi var būt arī mazliet citādi, ja tarifi ir vienādi. Lūdzu sekretariātu zvanīt, jo situācija ir tāda, ka otrā lasījuma laikā mums priekšlikumi praktiski nav iesniegti. Ja pašlaik nobalsosim par šo likumprojektu, tad to varam arī pieņemt pilnībā.

Lūdzu, Buķeles kundze!

E.Buķele: Krastiņa kungs! Es ļoti atvainojos, taču man ir rakstiski priekšlikumi. Jūs visu laiku aicinājāt tikai tos deputātus, kuri ir iesnieguši, bet kuru ierosinājumi nav akceptēti. Tāpēc es stāvēju klusu.

Priekšsēdētājs: Bet vai jūs bijāt iesniegusi, un vai jūsu priekšlikumi tika akceptēti?

E.Buķele: Nē, man ir sagatavoti priekšlikumi.

Priekšsēdētājs: Par redakcionāliem labojumiem? Jo trešajā lasījumā mums ir tikai redakcionāli labojumi. Paldies. Tādā gadījumā es lūdzu balsošanas režīmu. Tomēr ievērosim Buķeles kundzes konstitucionālās tiesības iesniegt šo rakstisko labojumu. Atliksim Muitas kodeksa izskatīšanu uz…

R.Apsītis: Godātais priekšsēdētāj, es vēl gribētu teikt pāris vārdu…

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Apsīša kungs!

R.Apsītis: Es gribu pievērst visu klātesošo uzmanību tam, ka pēdējā brīdī ir saņemts arī priekšlikums. Tas ir 188.dokuments, kas sastāv no divām normām. Šeit ir runa par Latvijas Republikas muitas iestāžu rīcībā esošo jūras un upju kuģu karogu aprakstu un par pazīšanas zīmes aprakstu. Un arī pēc grafiskā attēla muitas karogs ir tāds pats, kāds tas bija Latvijas Republikā 20.–30.gados.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, vai kāds vēl grib izteikties par šo pielikumu? Vai ir kādas pretenzijas? Ir. Eglāja kungs, lūdzu!

V.Eglājs: Man ir priekšlikums precizēt pēdējo teikumu par sauszemes un gaisa transportlīdzekļiem. Tur ir sacīts, ka sauszemes un gaisa transportlīdzekļu pazīšanas zīme ir divi zili diagonāli krustoti Merkura zižļi. Taču šeit, es domāju, ir nepieciešams norādīt, ka tie novietoti uz balta pamata, jo, ja šiem diviem zilajiem zižļiem pamats nebūs tāds, tad tas, man liekas, nebūs pareizi. Jo, piemēram, uz zila pamata tos tik labi neredzēs, tā ka, man liekas, te, tāpat runājot par karogu, vajag ielikt tekstu: “novietoti uz balta pamata”.

Priekšsēdētājs: Tur jau ir teikts: “…uz balta pamata”.

R.Apsītis: Es gribētu atbildēt godājamajam Eglāja kungam. Lieta ir tāda, ka šie formulējumi ir izskatīti un akceptēti Heraldikas komisijā. Un tur tiek lietota īpaša terminoloģija; tur ir savi noteikumi, un katrā ziņā šiem cilvēkiem vajadzētu uzticēties.

Priekšsēdētājs: Attiecībā uz šo pirmo normu– par karogu ir teikts: “uz balta pamata sarkanās svītras platumā novietoti divi diagonāli krustoti Merkura zižļi”, tā ka tur ir norādīts, ka tie ir uz balta pamata.

V.Eglājs: Kā, bet otrajā normā?

Priekšsēdētājs: Jā, otrajā normā baltais pamats ir pazudis.

Godājamie kolēģi! Es domāju, ka Heraldikas komisija mums piekritīs, ka balts pamats ir pats neitrālākais…

R.Apsītis: Manas personiskās domas ir tādas, ka diez vai balsošanas ceļā mēs varētu koriģēt Heraldikas komisijas lēmumu. Drīzāk varbūt varētu rekomendēt, vai rīkoties vēl kaut kādā mīkstākā formā, jo mēs te varētu parādīt savu nekompetenci, pieņemot kādu lēmumu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tā kā mums tik un tā ir paredzams šā likumprojekta trešais lasījums, jo otrajā lasījumā ir iesniegti rakstiski ieteikumi, tad pašlaik mēs varam arī atstāt šādu pamatu; un godājamie deputāti līdz trešajam lasījumam var izteikties, uz kāda pamata viņi šos Merkura zižļus vēlētos redzēt.

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par šā likumprojekta un tā pielikuma akceptēšanu otrajā lasījumā. Es redzu vēl papildus “par” četras balsis. Geidāna kunga balss neskaitās, jo viņš visu laiku sēdēja šeit, uz vietas, un varēja reģistrēties. Pie tam viņš pirmo reizi… Es palūgšu izdruku, un tad paskatīsimies, vai Geidāna kungs ir reģistrējies vai nav reģistrējies. Balsošanas režīmu! Lūdzu balsot! Ir vēl klāt četras balsis– par. Tātad 76– par, 1– pret, 2– atturas. Likumprojekts ir akceptēts tikai otrajā lasījumā. Buķeles kundze, lūdzu, iesniedziet savus rakstiskos priekšlikumus, lai mēs varētu tos izskatīt līdz trešajam lasījumam, kad komisijai tas būs iespējams.

Mums ir vēl viens likums “Par grozījumiem un papildinājumiem dažos likumdošanas aktos muitas jomā”. Deputāts Plotnieks mums ziņos par to. Lūdzu.

A.Plotnieks: Godātie Latvijas Republikas tautas deputāti! Jūsu rīcībā ir 184.dokuments. Šī redakcija, kura jums tiek piedāvāta, ir izvērtēta Likumdošanas jautājumu komisijā, piedaloties Muitas departamenta pārstāvjiem. Varbūt šajā sakarā es minēšu dažas piezīmes un apsvērumus, kurus mēs likām par pamatu projekta pilnveidošanai.

Tātad, pirmkārt, ja mēs vēlamies šodien izveidot efektīvu muitas dienestu, tad mums ir jārada arī tāda atbildības sistēma, kas nodrošina šā dienesta darbību. Šajā sakarībā esam nonākuši ļoti savdabīgā situācijā, jo Muitas kodeksā, kuru jūs tikko pieņēmāt, ir 14.nodaļa– “Muitas noteikumu pārkāpumi un atbildība par šiem pārkāpumiem”. Tad kāpēc mums ir vajadzīgs vēl viens akts? Tāpēc, ka pie administratīvās atbildības var saukt tikai cilvēkus– fiziskās personas, amatpersonas, nevis to vai citu organizāciju. No šā viedokļa arī normas, kas paredz atbildību, ir sašķeltas it kā divos lielos blokos. Viens ir ietilpināts Muitas kodeksa 14.nodaļas veidā, bet otrs ir šis likumprojekts, kas paredz izdarīt grozījumus Administratīvo pārkāpumu kodeksā, un šie abi bloki ir vairāk vai mazāk saistīti.

Kādi principi te tika likti pamatā? Kuri no tiem ir vērtējami kā konceptuāli šim likumprojektam? Pirmais. Šajā likumprojektā ir mēģināts nošķirt tos vai citus pārkāpumus, kurus ir izdarījuši pilsoņi, varbūt ne vienmēr labticīgu nodomu vadīti, bet katrā ziņā tie aprobežojas ar viņu personisko interešu sfēru, un šo pārkāpumu sekas Latvijas tautsaimniecībai un tās ekonomiskajai sistēmai ir viennozīmīgas. Otrais. Mēs vēlējāmies radīt tādu situāciju, lai pilsoņi, stāvēdami muitas iestādes darbinieku priekšā, netrīcētu un nedrebētu kā vecajos “labajos” laikos.

Otrkārt. Mēs uzskatām, ka muitas dienestam ir jāparedz pietiekami daudz iespēju darboties tādējādi, lai tas varētu vērsties pret personām– mūsu šodienas aktīvajiem biznesmeņiem, amatpersonām, kuras pārstāv tās vai citas organizācijas un kuru darbība ir vērsta vai nu uz preču izvešanu un ievešanu, vai muitas noteikumu pārkāpšanu, kas var izraisīt samērā ievērojamu kaitējumu Latvijas Republikas tautsaimniecībai. Lai mēs vērstos pret šīm organizācijām un lai vērstos arī pret attiecīgajām amatpersonām. No šā viedokļa raugoties, jūs redzat, ka, paredzot tās vai citas sankcijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 7.nodaļas normās, salīdzinājumā ar sākotnējo variantu esam gājuši to ceļu, kuru esam varējuši, jo šeit parādās, ka subjektam– gan fiziskajai personai, gan amatpersonai– tādā gadījumā ir jānes atbildība, sākot no brīdinājuma izteikšanas un beidzot ar naudas sodu, lai muitas dienests varētu izvēlēties vispiemērotāko iedarbības līdzekli.

Mēs ejam vēl tālāk. Ja jūs uzmanīgi izlasīsit 201.25.pantu, tad pirmajā daļā, kas paredz objektīvo sastāvu, tas ir, arī nepatīkamus nodarījumus, ka persona jau iepriekš ir gatavojusies kaut ko slēpt, aktīvi darbojusies, lai tās vai citas preces pārvestu pāri Latvijas Republikas robežai, apejot muitas kontroli, bet te ir viena svarīga piebilde– viņa to ir izdarījusi, lai apmierinātu personiskās vajadzības. Mēs šeit piedāvājam: “izsaka brīdinājumu vai uzliek naudas sodu līdz 100 rubļiem”. Es jums varu pat teikt, ka komisijas sēdē mēs sākotnēji vienojāmies par radikālāku formu. Ja prece vienkārši tiek slēpta vai pārvesta pāri muitas robežai savām vajadzībām bez kādiem tehniskiem nodrošinājumiem, tad tādā gadījumā izsaka tikai brīdinājumu, jo galu galā pārkāpums tā vai citādi tiek uzskaitīts un nākamajā reizē šo pilsoni gluži vienkārši rūpīgāk paskatīsies, ko viņš atkal ved. Taču mums jāatsakās no tā principa, ka visu laiku pāri jebkura cilvēka galvai, kurš pārbrauc no vienas valsts otrā, iebrauc vai izbrauc no Latvijas Republikas, karājas atbildības zobens.

Tajā pašā laikā mēs komisijā vienojāmies par to, ka gadījumā, ja ir runa par kādiem pārkāpumiem, kas saistīti ar apzinātu vēlēšanos pārvest pāri muitas robežai tās vai citas preces, ja ir runa par apzinātu darbošanos, lai traucētu muitas iestāžu darbību, tad esam gājuši to ceļu, ka esam paaugstinājuši naudas soda apmēru. Būsim reālisti! Šodien biznesmenim samaksāt 10 tūkstošu lielu naudas sodu, ja viņš būs atvedis uz Latviju un realizējis kaut vai piecus videomagnetofonus– jūs saprotiet! –, tas ir nekas. Ja mēs šeit paredzam tādu sastāvu, ka, piemēram, automašīna tiek aizbraukta no vietas, kurā izdara muitas apskati, ja paredzam tādu sastāvu, ka preces tiek vai nu pārkrautas, vai izvestas un tamlīdzīgi. Un ja visos šajos gadījumos ir apzināta vēlēšanās ar savu darbību sasniegt to vai citu prettiesisku rezultātu, taču, ja te nav kriminālnozieguma sastāva, tad šādā gadījumā vismaz administratīvajai atbildībai ir jābūt reālai. Šajā sakarībā, ja tas ir nepieciešams, no vienas puses, tiek minimalizēts naudas soda apmērs un atbildība, bet, no otras puses, tas tiek paaugstināts, lai apturētu šādu masveida kustību.

Es gribētu šajā sakarībā jūsu uzmanību vērst vēl uz dažiem momentiem, kurus mēs komisijā izdiskutējām, bet kuri diemžēl publicētajā un izdalītajā projektā ir tā vai cita iemesla dēļ pazuduši. Tātad par 201.22.pantu. Šeit ir paredzēts arī papildu sods, konfiscējot preces vai priekšmetus. Diemžēl tas jums izdalītajā tekstā nav minēts.

Par 201.24.pantu. Mēs par šo normu ļoti ilgi diskutējām un nonācām pie secinājuma, ka nevar saukt pie atbildības pilsoni, kurš ir iegādājies preces, kas ievestas Latvijas Republikā, apejot muitas kontroli. Mēs nevarēsim pierādīt subjektīvo pusi, ka viņš to ir zinājis. Tādā gadījumā tas ir pilnīgi deklaratīvs sastāvs bez jebkādas jēgas. Es teiktu pat vēl vairāk– jebkurā ostas pilsētiņā, kā mēs zinām, ir šaubīgi rajoni, kur šādas preces pārdod dažādos kioskos vai mazos veikaliņos. Vai, piemēram, jurists, kurš pērk šo preci, zina, ka tā ir kontrabanda, vai nezina? Es, piemēram, teikšu, ka jums tas bija jāzina, bet viņš atbildēs, ka nebija jāzina. Tāpēc arī vienojāmies, ka no 201.24.panta teksta šis vārdiņš “iegādāšanās” tiek izslēgts. Mēs šajā ziņā bijām vienisprātis ar muitas pārstāvi. Es lūdzu šinī gadījumā tajos tekstos, kuri ir jūsu rīcībā, izdarīt attiecīgus labojumus.

Runājot par to, kas var uzlikt naudas sodu, es gribu teikt, ka katrā ziņā šis jautājums ir ļoti būtisks un ļoti svarīgs no cilvēktiesību interešu viedokļa un arī, no otras puses, no muitas iestāžu normālas darbības nodrošinājuma viedokļa. Jūsu izvērtējumam tiek piedāvāti divi varianti. Pirmais no tiem (tas no cilvēktiesību viedokļa vai vispār no mums šobrīd tik tuvā varas dalīšanas principa mums ir tālāks) paredz, ka naudas sodu uzliek muitas dienesta tas vai cits posms vai institūcija. Jūs to šeit redzat, sākot ar 1000 rubļu apjomu, ko var noteikt muitas kontrolposteņa vadītājs un viņa vietnieks, tālāk– līdz 5000 rubļiem, ko nosaka muitas vadītājs un viņa vietnieks, līdz 10 000 rubļu, ko var noteikt Muitas departamenta direktors un viņa vietnieks.

Kādus apsvērumus varētu minēt par labu šim variantam? Lai muita varētu lietišķi un operatīvi darboties, tai jābūt iespējai reaģēt uz to vai citu pārkāpumu. Ja muitas darbiniekam jānoformē attiecīgie dokumenti un jānosūta tie uz tiesu, lai tur izlemtu jautājumu, tad var rasties tāda situācija, ka pārkāpējs nevēlēsies gaidīt. Viņš gluži vienkārši aizbrauks. Vai mēs varam visu šo kravu aizturēt? Ne visos gadījumos! Ar ko pēc tam būs nodrošināta prasība? Kurš maksās šos 5 vai 10 tūkstošus rubļu lielo soda naudu? Amatpersona gluži vienkārši ar savu kravu būs aizbraukusi. Mēs varēsim draudzīgajai kaimiņvalstij sūtīt to vai citu dokumentāciju un lūgt, un neviens mums neatbildēs. Ja vēlamies uzlikt arestu, tad mums jāzina, kam un kādā apjomā uzlikt šo arestu. Ja sankcija to paredz līdz 5 tūkstošiem rubļu, tad soda nauda varbūt būs tūkstotis rubļu, bet varbūt 5 tūkstoši rubļu.

Redziet, no šā viedokļa izejot, varētu izteikties par to, lai muitas iestādes tajā vai citā līmenī izlemtu jautājumu par naudas sodu. Iebildums varētu būt tāds: darbinieki daudzos gadījumos ir nekompetenti. Iebildums varētu būt arī tāds, ka mums ir ne mazums gadījumu, kad muitas darbinieki paši pārkāpj likumus. Vai tas ir arguments, kas ir ņemams vērā? Protams, ka ir ņemams vērā. Taču, ja mēs orientēsim visu tiesisko reglamentāciju uz to, ka šobrīd tajā vai citā posmā, tajā vai citā valsts aparāta sastāvdaļā vai institūcijā strādā tas vai cits negodīgs cilvēks, tad mēs neizdarīsim neko. Galu galā mums jāiet tas ceļš, lai radītu normālu tiesisko regulējumu, un pēc tam tā vai cita institūcija jāiztīra no cilvēkiem, kuri nav spējīgi darboties šīs tiesiskās kārtības ietvaros. Ja to neizdarīsim, tad nekāda superkontrole, nekāda tās instance mums nelīdzēs.

Otrs moments, kurš arī būtu jāņem vērā šajā sakarībā, ir iespēja jebkuru šo lēmumu pārsūdzēt tiesā. Tātad tiesas iespēja galīgi izlemt kādu lietu nezūd. Taču tajā pašā laikā tai vai citai mantai tomēr ir uzlikts arests, un šai prasībai būs tas vai cits nodrošinājums. Tie ir tie momenti, kuri runā par labu muitas 226.panta pirmajam variantam.

Otrais variants. Otrais variants paredz, ka muitas iestādes var uzlikt administratīvo sodu līdz 1000 rubļiem. Pārējos gadījumos darbojas tiesa. Kas šinī gadījumā tiek iegūts? Iegūts tiek tas, ka mēs konsekventi īstenojam varas dalīšanas principu un iesaistām tiesu, kas tomēr garantē zināmu objektivitāti, varētu teikt, zināmu pilsoņa tiesību un brīvību realizāciju. Tajā pašā laikā pats process tehniski, protams, būs ļoti apgrūtināts. Man šeit ir uzziņa. Es jums kā piemēru gribu nosaukt tikai dažus skaitļus. Piemēram, no Rucavas kontrolposteņa līdz Liepājai ir 54, no Plūdoņa– 54, no Aizvīķu– 51 un no Vaiņodes– 58 kilometri. Domāsim, kas notiks, ja visi šie pārkāpēji brauks… Tas pats ir arī attiecībā uz daudziem citiem muitas posteņiem. Kā pavadībā un kādā veidā viņi visi brauks uz attiecīgo tiesu? Tur mums tādā gadījumā būs jāgarantē šis tiesnesis, kas izskata attiecīgās kategorijas lietas, un tā tālāk. Protams, varētu iet arī to ceļu, ka tiesnesis, ja tas būs miertiesnesis, dzīvo netālu no attiecīgā muitas posteņa un vajadzības gadījumā viņš tad izlemj šo lietu. Mums diemžēl nav šā miertiesneša, mums nav tādas tiesu sistēmas, kuru varētu organizēt saistībā ar šiem muitas posteņiem. Tāpēc, neraugoties uz varbūt visnotaļ demokrātisko ievirzi, es tomēr iestātos par 226.pantu tā otrajā redakcijā. Taču tas ir jau parlamenta vērtējums un parlamenta lēmums.

Un beidzot pēdējais– par Kriminālkodeksa 73.panta redakciju. Tajā tekstā, kurš jums ir izdalīts, ir izlaists vārdiņš “lielos apmēros”. Lūdzu, ieviesiet savos tekstos šos divus vārdus, lai piedāvātais grozījums būtu redakcionāli precīzs.

Lūk, šādas ir tās pamatidejas, kuras šodien mums jāizvērtē, runājot par šo likumprojektu. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, kādi būtu jautājumi Plotnieka kungam? Kurš pirmais paspēs nokļūt pie mikrofona? Bula kungs pirmais, tad Buķeles kundze, tad– Bērza kungs…

A.Buls: Par Administratīvo pārkāpumu kodeksa 201.pantu ar 12.indeksu– “Transporta līdzekļu neapturēšana”. Šajā pašā Administratīvo pārkāpumu kodeksa nodaļā, kur ir runa par satiksmes noteikumu pārkāpumiem, stāv rakstīts, ka par ceļa zīmju neievērošanu administratīvais sods ir 10 rubļu; ja izraisa avārijas situāciju– 50 rubļu, bet, ja izraisa avāriju,– 100 rubļu. Šajā gadījumā pie muitas stāv attiecīgā zīme, un šīs zīmes darbības noteikums ir “Neapstājoties tālāk braukt aizliegts!”. Tātad, ja neapstājoties pabrauc garām šai zīmei, tad kāds sods būs jāmaksā? Vai tāds, kāds paredzēts par satiksmes noteikumu pārkāpumu, vai tāds, kādu jūs iesakāt?

A.Plotnieks: Es jums atbildētu tā, ka runa var būt par darbību, kas ir vērsta pret šiem satiksmes noteikumiem un kas apdraud satiksmes drošību, un runa var būt par tādu darbību, kas nav saistīta ar šīs attiecīgās satiksmes drošības zīmes pārkāpumu. Tātad var būt gan tas, gan tas.

A.Buls: Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāte Buķele!

E.Buķele: Plotnieka kungs! Kā jūs jau sacījāt, likumprojekts ir saskaņots ar Administratīvo pārkāpumu kodeksu, bet vai tas ir saskaņots arī ar citiem mūsu likumprojektiem un valdības normatīvajiem aktiem? Piemēram, ar likumprojektu “Par robežapsardzību”, ar valdības lēmumu par licencēšanu un varbūt arī ar starpvalstu topošajiem līgumiem par armiju?

A.Plotnieks: Buķeles kundze, es jums atbildētu tā, ka katrā ziņā tās normas, kuras šodien tiek piedāvātas izvērtēšanai, nav pretrunā ar šiem aktiem…Šeit ir paredzēts atbildības veids un gadījums, kad tā iestājas, un tad jau tas tiks izlemts saistībā ar visiem tiem aktiem, kurus jūs nosaucāt. Šeit ir runa tikai par sastāvu, kas tiek darīts un kādas tam ir sekas. Tas nekādā ziņā nav pretrunā. Cita lieta, ka realizācijā būs jāvadās pēc visiem šiem aktiem, un tas ir normāli.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Bērz!

A.Bērzs: Salīdzinot 73.panta iepriekšējo redakciju ar mūsu jauno variantu, man rodas jautājums: pēc kāda panta vai pēc kādām normām varēs saukt pie atbildības par kontrabandu, ja šīs kontrabandas objekts būs medību gludstobra ieroči un to munīcija lielos apjomos? Jo jaunajā redakcijā ir teikts, ka “izņemot medību gludstobra ieročus”. Tātad medību gludstobra ieroči nav atzīti par kontrabandas objektu?

A.Plotnieks: Jā… Man jāsaka, ka jūs, Bērza kungs, esat uzdevis ļoti trāpīgu jautājumu. Katrā ziņā šis Kriminālkodeksa pants būs vairāk jāsaskaņo ar citiem pantiem, kuri paredz administratīvo atbildību, taču atcerieties, ka jebkurā gadījumā varēs piemērot normu, kas paredz administratīvo atbildību, tā ka mēs gluži vienkārši ejam to ceļu, ka samazinām gadījumus, kas ir pakļauti kriminālatbildībai. Mēs sašaurinām noziegumu sastāvu un pārvirzām tos vairāk uz administratīvo tiesību pārkāpumu sastāvu. Šobrīd vēl nevar pateikt, cik tas ir veiksmīgi, taču es domāju, ka acīmredzot mums tomēr vajadzētu šajā ziņā pavērtēt muitas praksi. Mēs to vēl neesam izdarījuši, mums nav šā apkopojuma. Tātad, lai pateiktu, cik esam tiesīgi šajā daļā šādi sašaurināt kriminālpraksi, manuprāt, mums vajadzētu apkopot materiālus, tagad atstājot šo jautājumu atklātu.

A.Bērzs: Uz šā formulējuma pamata kāds var iestāties par to, ka tas vispār nav noziegums…

A.Plotnieks: Nē, mēs visus tiesību pārkāpumus iedalām dažādos veidos, tāpēc jums arī šajā likumprojektā ir īpaši izdalīti gan administratīvie tiesību pārkāpumi, un līdz ar to te ir minēta administratīvā atbildība, gan arī šis sastāvs par kontrabandu kā kriminālnoziegumu, par kuru iestājas kriminālatbildība. Mēs esam gājuši ceļu, ka pēc iespējas sašaurinām to personu loku, kurus sauc pie kriminālatbildības. Taču jūsu jautājums un reizē arī piezīme ir vērā ņemami.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Ēlert!

I.Ēlerts: Cienījamais profesor! Arī man rodas jautājums par pēdējo pantu– par izmaiņu Kriminālkodeksā, un to nespēja noņemt pat jūsu piebilde par “lieliem apmēriem”. Vismaz man izdalītajā dokumentā šis apstāklis, ka tad, ja tas notiek lielos apmēros, tas ir it kā vainu apstiprinošs apstāklis… Un es saprotu tā, ka par preču vai citu vērtību nelikumīgu pārvietošanu pāri Latvijas Republikas muitas robežai, kas izdarīta, apejot muitas iestādes vai noslēpjot no muitas kontroles, arī ir iespēja pieprasīt sodu no 3 līdz 10 gadiem. Zinot Kriminālkodeksu, es saprotu, ka tas ir tikpat liels sods, kāds ir paredzēts par tīšu slepkavību bez vainu pastiprinošiem apstākļiem. Vai šāda soda bardzība ir pamatota pat par tiem nodarījumiem, kuri ir izdarīti vainu pastiprinošos apstākļos?

A.Plotnieks: Šajā jūsu jautājumā praktiski ir divas daļas. Pirmā attiecas uz normas redakciju. Es varbūt vēlreiz to nolasīšu, jo, lietojot terminu “lielos apmēros”, tajā vietiņā, kur es jums piedāvāju un kur tas ir iekļuvis, tas gluži vienkārši ir jāizslēdz. Pareizais teksts ir tāds: “Par kontrabandu, tas ir, par preču vai citu vērtību nelikumīgu pārvietošanu pāri Latvijas Republikas muitas robežai, kas izdarīta lielos apmēros…” Tātad kriminālatbildība iestājas par kontrabandu lielos apmēros, apejot muitas iestādes vai noslēpjot to no muitas kontroles, vai tad, ja to izdara personu grupa.

Ir divi varianti: pirmais– lielos apmēros, un otrais– šinī gadījumā jābūt iesaistītai personu grupai. Un tālāk trešais variants jeb trešais sastāvs, kad parādās paši kontrabandas objekti, tātad narkotiskie līdzekļi un tā tālāk, un tamlīdzīgi. Attiecībā uz soda mēru mēs varam par to padiskutēt, taču rēķināsimies ar gadījumiem, ka kontrabandisti, kas ir organizējušies noziedzīgā grupā, var nodarīt tik lielu ļaunumu Latvijas tautsaimniecībai, ka tas nebūs salīdzināms ne ar ko. Var būt, ka vajadzētu noteikt sodu nevis no trim, bet no diviem līdz 10 gadiem, tad es tam piekristu. Iespējams, ka šeit vajadzētu dot vēl kādu citu variantu, piemēram, labošanas darbus bez brīvības atņemšanas, ja pats noziegums ir bijis mazāk nozīmīgs vai pati šā procesa norise ir tāda, ka tā kaitējums nav izteikts. Es piekristu, ka to vajag apsvērt.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Krūmiņ!

Ģ.Krūmiņš: Tagad, kad mums ir jau tikpat kā pieņemts Muitas kodekss un patlaban mēs pieņemsim arī attiecīgās izmaiņas administratīvo pārkāpumu jomā, varētu rasties tāds iespaids, ka likumdevēji ir padarījuši visu iespējamo, lai šis dienests varētu efektīvi strādāt un neprasītu vairs nekādu likuma normu pieņemšanu. Taču es šaubos, vai viss iespējamais būs padarīts. Es gribētu ilustrēt savu teikto ar tādu piemēru. Nesen presē bija publicēta informācija, ka Rīgas preču stacijā tai firmai, kura nodarbojas ar dzelzceļa pārvedumiem, seifā glabājas muitas darbinieku apzīmogotas veidlapas, tātad paši šīs firmas darbinieki tās var aizpildīt un tur ierakstīt, ko paši grib. Viņu konteinerus ar muitas plombām plombē ciet paši šīs firmas darbinieki, bet muitnieki neiet viņiem tuvumā. Kā mēs redzam, tad daudzus un dažādus likumu pārkāpumus izdara tieši paši muitas darbinieki. Vai mums ir norādīti kādi Administratīvā vai Kriminālkodeksa panti, kas paredz sodus par šādām darbībām, un vai, pieņemot šos likumus, mēs būsim izsmēluši visu likumdošanas darbu par muitas jautājumiem?

A.Plotnieks: Jā, es šajā sakarībā varētu teikt tā, ka attiecībā uz muitas darbinieku atbildību par tiem vai citiem pārkāpumiem šobrīd pilnā mērā ir piemērojama jebkura Kriminālkodeksa norma, kas paredz krimināl­atbildību par dienesta noziegumiem. Tātad jautājuma otrā daļa attiecas uz to, ka mūsu tiesību aizsardzības institūcijas laikam gluži vienkārši nav bijušas pietiekami nopietnas, lai šādus noziegumus atklātu.

Par tās vai citas firmas tiesībām noformēt tos vai citus dokumentus. Ja jūs iepazināties ar dokumentu, kuru tikko otrajā lasījumā pieņēmām, tad šeit oficiāli šādas tiesības tiek dotas, pastāvot zināmiem noteikumiem, kas, protams, negarantē atbrīvošanu no muitas kontroles, bet visu šo muitas dokumentāciju, pamatojoties uz īpašu muitas atļauju, viena vai otra firma varētu kārtot arī pati, un pasaules praksē tas notiek. Taču, cik es zinu, šobrīd mūsu muitas iestādes nevienu firmu nav pilnvarojušas to darīt. Tātad šajā sakarībā var runāt tikai par noziegumu, un es domāju, ka informācija, kura šobrīd ir parlamenta rīcībā, ir jānodod prokuratūrai un ka šajā konkrētajā sakarībā ir jāveic izmeklēšanas darbība.

A.Berķis: Mani mulsina konkrētie rubļi, konkrētais naudas sods. Zinot to, cik nestabila pašreiz ir šī mūsu nauda, vai tur labāk nevarētu samērot vai salīdzināt tā, ka vai nu tik un tik mēnešu cietumsods, vai tik un tik rubļu… Tad vismaz to varētu rēķināt, saistot ar mēnešalgu.

A.Plotnieks: Man šajā sakarībā jāsaka, ka to, kādi ir rubļi, mēs visi katru dienu varam izbaudīt sadzīvē. Rublis, protams, savu vērtību zaudē, bet šis process aptver visas jomas, tas aptvers arī, protams, muitas darbību un Administratīvo pārkāpumu kodeksa darbību, bet diemžēl Administratīvo pārkāpumu kodekss ir būvēts tā, ka naudas sodi šobrīd ir paredzēti rubļos. Es domāju, ka varbūt tuvākajā laikā parlaments varēs tos noteikt rubļos vai latos, bet varbūt ieviesīsim arī kādu brīvi konvertējamo valūtu, piemēram, dolārus, taču šobrīd es šaubos, vai šā likumprojekta izskatīšanas gaitā mēs varam to izdarīt, tā ka mēs pašreiz ejam to pašu ceļu, pa kuru ir gājuši visi iepriekšējo labojumu gatavotāji.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Lagzdiņ!

J.Lagzdiņš: Lai Augstākā padome balsojot varētu izvēlēties visoptimālāko 226.panta variantu, lūdzu jūs informēt, kāds ir Likumdošanas komisijas viedoklis par abiem variantiem– kuru tā atbalsta un kāds ir Muitas departamenta kā viskompetentākās institūcijas viedoklis par šīm divām redakcijām?

A.Plotnieks: Tātad par 226.pantu. Es varu jums ziņot, ka Likumdošanas jautājumu komisijā ir piekritēji abiem variantiem. Tāpēc mēs, neliekot jautājumu uz mehānisku balsošanu, devām iespēju arī parlamentam izteikt savu viedokli šajā konceptuālajā jautājumā.

Attiecībā uz muitas iestādēm. Muitas iestādes ir par 226.panta pirmo variantu. Es, izsakot savu viedokli, varu teikt, ka, protams, tad, ja muitas darbinieki būs negodīgi, šīs tiesības gluži vienkārši ir bīstamas, taču iedarbināt tiesu mehānismu šodienas situācijā es neredzu praktiskas iespējas. Tādi ir apsvērumi, kāpēc es tomēr šobrīd izteiktos par 226.pantu pirmajā variantā. Un pēc tam, apkopojot tiesu vai administratīvo praksi, mēs redzētu, cik no šiem lēmumiem tiek atcelts tiesā, ja tiesas realizēs savas uzraudzības funkcijas. Tiesās varēs pārsūdzēt šos lēmumus un attiecīgi izdarīt korekcijas.

Priekšsēdētājs: Paldies. Jautājumu vairs nav.

A.Plotnieks: Paldies.

Priekšsēdētājs: Pirms divām minūtēm jau ir sācies mūsu pārtraukums, tāpēc atpūtīsimies 30 minūtes.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Lūdzu godājamos deputātus ieņemt vietas, jo ir jau divas minūtes pāri pulksten 17.00. Lūdzu reģistrācijas režīmu. Rezultātu! Zālē ir 78 deputāti.

Godājamie kolēģi, mums ir jāizlemj līdz galam Latvijas Republikas likumprojekts “Par grozījumiem un papildinājumiem dažos likumdošanas aktos muitas jomā”. Jautājumu uzdošana, kā es saprotu, jau ir beigusies. Tālāk sekos debates. Debatētāju sarakstā neviens nav pieteicies. Vai debatētāju nav? Tādā gadījumā lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par likumprojekta akceptēšanu pirmajā lasījumā.

Bojāra kungs, lūdzu!

J.Bojārs: Cienījamie kolēģi, mani bija izaicinājuši ārā no zāles žurnālisti un man pēc tam pateica, ka ir izmainīts likumprojekta teksts, kas tur ir bijis ienests no konvencijas. Nē, nē, es gribu vēlreiz atgādināt, ka mums vajadzētu vēlreiz vienoties par to, ka varam atgriezties pie tā, lai iepriekšējā likumā savestu visu kārtībā ar konvencijas tekstu. Jo citādi iznāks tā, ka likums būs trešajā lasījumā, bet mēs būsim pretrunā ar konsulāro konvenciju, kurai mums tūlīt ar lielu steigu ir jāpievienojas.

Priekšsēdētājs: Mēs tagad izskatām citu likumprojektu– par labojumiem.

J.Bojārs: Es zinu.

Priekšsēdētājs: Mēs arī zinām. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par likumu “Par grozījumiem un papildinājumiem dažos likumdošanas aktos muitas jomā” pirmajā lasījumā. Godājamie kolēģi, mēs tikko jau reģistrējāmies… Lūdzu rezultātu. Četri vēl plus. Par– 62, pret– 1, atturas– 7. Tātad esam akceptējuši likumprojektu pirmajā lasījumā. Runājot par Muitas kodeksu, mums priekšā stāv vēl trešais lasījums, kad komisija vēl var pieņemt visus iebildumus un dažādus redakcionālus labojumus. Paldies.

Ar muitu saistītos jautājumus mēs šodien esam pabeiguši izskatīt. Nākamais darba kārtības jautājums ir Latvijas Universitātes Satversmes apstiprināšana un Latvijas Universitātes rektora apstiprināšana. Taču situācija ir tāda, ka… Jā, apspriest, mēs, protams, varam. Lūdzu, pirmais mikrofons.

Dz.Ābiķis: Man ir lūgums sēdes vadītājam. Diemžēl Tautas izglītības, zinātnes un kultūras komisija neņēma vērā, ka mēs varētu tik ātrā tempā šos iepriekšējos vairāk nekā desmit jautājumus izskatīt, un mēs esam uzaicinājuši Universitātes pārstāvjus tikai rīt pulksten 10.00. Līdz ar to man ir lūgums atlikt šā jautājuma izskatīšanu, jo bez Universitātes pārstāvju klātbūtnes diez vai būtu sevišķi mērķtiecīgi to darīt. Mums gan te Universitātes pārstāvji ir, tomēr…

Priekšsēdētājs: Jā, es veselas trīs stundas vēroju Universitātes pārstāvjus, kuri šeit ir.

Dz.Ābiķis: Kā, ir, bet… Tā ka man komisijas vārdā būtu šāds lūgums.

Priekšsēdētājs: Paldies. Ja komisija lūdz atlikt, tad mēs atliekam, bet par rītdienu ir jālemj, vai mēs varam rīt tieši pulksten 10 skatīt šo jautājumu. Varam, ja? Nav nekādu iebildumu?

Dz.Ābiķis: Man tiešām ir tāds lūgums deputātiem, jo tas ir saistīts ar personu uzaicināšanu.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi, vai mums nebija nolemts, ka rīt pulksten 10.00 jau skatām kaut ko citu? Nē? Tādā gadījumā rīt pulksten 10.00 sākam plenārsēdi ar jautājumu par Universitātes Satversmi un Universitātes rektoru.

Dz.Ābiķis: Paldies.

Priekšsēdētājs: 13.jautājums– medības. Lūdzu.

K.Šļakota: Godājamie deputāti, godājamais priekšsēdētāj! Man jums šodien jāziņo par likumprojektu, kas ir ilgi iegulējies, gaidīdams savu izskatīšanas kārtu, un tas ir likums “Par medībām”. Es varbūt sākumā skaršu dažas tās lietas, kuru šajā likumprojektā nav, bet kuras, lasot šo likumprojektu, dažādi oponenti uztver, ka tās te ir.

Runājot par vienu no svarīgākajām problēmām, tas ir, par domstarpībām, kādas ir starp šā medību likuma piekritējiem un tā pretiniekiem, ir domstarpības par to, vai ir nepieciešama noma un vai ir nepieciešamas ikreizējas medību atļaujas jeb licences. Es gribētu atgādināt, ka mēs jautājumu par nomu jau esam viennozīmīgi izšķīruši apmēram pirms divām nedēļām, pieņemot likumu par ieņēmumiem no valsts resursu realizācijas. Tur skaidri un gaiši pateikts, ka ir arī ieņēmumi no mežu resursiem, arī no medībām, par to galaprodukciju, un tāpēc šis medību likums ir risināts kā atļauju jeb licenču likums.

Šodien gribētu jūs iepazīstināt ar tiem konceptuālajiem jautājumiem, kuri ir šinī likumā, un vēlētos uzklausīt arī jūsu iebildumus vai pretenzijas pret konceptuālām, būtiskām lietām, kuras ir šinī likumprojektā. Atsevišķās detaļas, kas te ir, es domāju, mēs kopīgiem spēkiem mainīsim. Iespējams, ka te varbūt ir dažas neprecizitātes. Mēs jau paši esam šo to papildinājuši 3.pantā, kur ir runa par to, ka savvaļā dzīvojošie medījamie dzīvnieki ir Latvijas Republikas medību resursi un ir valsts īpašums, lai gan tas ir atrunāts vairākos iepriekš pieņemtajos likumdošanas aktos. Varbūt precizitātes labad to vajadzētu paredzēt, ka nenomedīts dzīvnieks jeb medījamais dzīvnieks ir valsts īpašums.

Tālāk par konceptuāliem jautājumiem. Pirmais– par kompetences sadali. Par kompetences sadali runā 6.pants. Tas varbūt runā nepietiekami skaidri, tāpēc būtu jāprecizē, taču principā koncepcija ir tāda, ka medību saimniecību kopā ar pašvaldību– es šeit iesaistīju pašvaldību– organizē Meža ministrija. Medību saimniecību darba norisi kontrolē Meža ministrija, bet kontroli pār medību saimniecības organizāciju un pār likumdošanas ievērošanu medībās veic Vides aizsardzības komiteja. Tāda būtu šo pienākumu sadale.

Pie konceptuāliem jautājumiem pieder arī 8.pants, kur ir runa par to, ka mednieka apliecību turpmāk izsniedz nevis sabiedriska organizācija, kā tas bija līdz šim– Mednieku un makšķernieku biedrība, bet gan izsniedz Meža ministrija. Es domāju, ka arī mūsu komisijā mēs vienojāmies par tādu jautājumu, ka tas viss jādara kopā ar vietējām pašvaldībām. Turklāt šīs komisijas izveido tieši vietējās pašvaldības. Mēs vienojāmies, ka šādu apliecību izsniegšana tomēr ir valsts funkcija.

9.pants arī runā par konceptuālu jautājumu, par to, vai medniekiem obligāti jābūt apvienotiem organizācijās, biedrībās, klubos vai arī var pastāvēt individuālie mednieki. Šis likuma pants būtībā izlemj jautājumu par to, vai zemniekam būs tiesības mājās turēt ieroci vai nebūs. Un tāpēc šis likums viennozīmīgi paredz, ka var būt gan individuālie mednieki, gan mednieki, kas apvienoti organizācijās vai biedrībās.

Nākamais konceptuālais jautājums ir par to, kam ir tiesības izsniegt tā sauktās nomas atļaujas uz noteiktiem medību apgabaliem. Šīs atļaujas ir viennozīmīgi noteiktas, un par to ir runa 14.pantā. Tur teikts, ka šīs atļaujas ir tiesības izsniegt vietējām pašvaldībām.

Svarīgākais jautājums, ko mednieki daudzreiz uzstāda, ir par to, kas izsniegs licences, uz kāda pamata tās izsniegs. Vai te nebūs iespējama, teiksim, kaut kāda draugu, brāļu vai priekšnieku būšana? Šos jautājumus reglamentēs 17. un 18.pants, kas kaut kādas subjektīvas pieejas vietā ievieš normatīvu sistēmu un tā saukto normatīvo atlikumu, tas ir, cik dzīvnieku drīkst būt noteiktā platībā. Ja to ir vairāk, tad uz šo platību jāizraksta licences.

Un pēdējais konceptuālais jautājums ir saistīts ar 25.pantu, te ir runa par nodarītajiem materiālajiem zaudējumiem. Pirmo reizi likumdošanā tiek paredzēts, ka gan mežsaimniecībām, gan lauksaimniecībai nodarītie zaudējumi ir jāatlīdzina. Ir arī paredzēta kārtība un principi, kādā veidā tas būtu izdarāms. Tikai te, es domāju, ir pamatotas iebildes pret to, ka šādas instrukcijas par zaudējumu atlīdzināšanu ir jāizstrādā nevis Meža ministrijai, bet Meža ministrijai kopā ar Lauksaimniecības ministriju, jo katra ir kompetenta savā nozarē, līdz ar to katrai par savu nozari ir jāizstrādā arī instrukcija.

Tie būtu visi konceptuālie jautājumi. Lūdzu, kurš vēlas uzdot kādus jautājumus?

Priekšsēdētājs: Lūdzu, cienījamie kolēģi, kādi būtu jautājumi ziņotājam? Ir arī saraksts. Tātad pirmais jautājumu uzdod deputāts Ēlerts. Lūdzu.

I.Ēlerts: Es atvainojos, ka neesmu speciālists šajā jomā, bet tieši tādēļ man rodas jautājums par 13.pantu, kurā ir teikts, ka medību tiesības ir juridiskajām personām. Arī fiziskajām personām ir tiesības medīt medījumus noteiktā teritorijā. Kā juridiskās personas spēs medīt? Un vai tas tomēr nav pretrunā ar 7.pantu, kur ir pateikts, ka mednieka apliecība, kas iegūta, nokārtojot attiecīgus pārbaudījumus, dod tiesības medīt. Kā juridiskās personas nokārtos šos pārbaudījumus?

K.Šļakota: Juridiskās personas pārbaudījumus nenokārtos. Ēlerta kungs, šeit problēma ir tāda– kā lai nosauc sabiedrisku organizāciju, teiksim, mednieku klubu, kā lai nosauc. Ēlerta vārdā nosaukto mednieku klubu? Tā ir juridiskā persona.

I.Ēlerts: Bet vai tiesības medīt ir šim klubam vai šajā klubā apvienotajiem medniekiem? Un es pieļauju, ka šajā klubā var būt arī nemednieki.

K.Šļakota: Jā, jā! Jūs varbūt varat iesniegt jaunu šā panta formulējumu? Es domāju, ka būtībā doma ir skaidra, kas tur ir gribēts pateikt, varbūt ir jāpiestrādā vienīgi pie formulējuma.

I.Ēlerts: Man nekas nekļuva skaidrs. Es atvainojos, bet man ir vēl viens mazs jautājums. Kādēļ 16.pantā ir teikts, ka medīt atļauts tikai ar attiecīgajā iekšlietu daļā reģistrētiem medību šaujamieročiem? Tātad, ja man pieder bise, kura ir reģistrēta Rīgā, vai Jēkabpils rajonā es nedrīkstu medīt?

K.Šļakota: Kāpēc?

I.Ēlerts: Kā jūs skaidrojat vārdu “attiecīgajā”?

K.Šļakota: Jā, tas ir lieks, bet te ir tāda doma, ka iekšlietu daļā…

Priekšsēdētājs: Jā, jūs esat gan sarakstā sestais, bet tas nekas. Ja jūs jau esat pie mikrofona, tad, lūdzu, Ģirt Krūmiņ!

Ģ.Krūmiņš: Es domāju, ka tas nebūtu nekas ļauns, ja mēs pie vienas reizes pieskartos arī jautājumam par medību likuma spēkā stāšanās kārtību. Šeit 4.punktā ir teikts, ka līdz 1.oktobrim Ministru padome būs finansiāli spējīga izdarīt grozījumus un papildinājumus, kas šeit tiek prasīti.

K.Šļakota: Protams, ka ne! Jautājums ir par to, ka šis likums tika iesniegts Augstākajai padomei 21.jūnijā. Un tā ir tikai Augstākās padomes vaina, ka tas līdz šim laikam nav izskatīts plenārsēdē, tā ka šis termiņš tika mainīts. Un lēmums tikai tāpēc… Redziet, kāpēc šeit lēmuma projekts ir vajadzīgs. Mums ir vēl tikai pirmais lasījums un par šo lēmumu nebūtu jārunā, bet lēmuma projekts ir vajadzīgs tāpēc, ka šeit ir paredzēta kārtība, kādā tiks pārslēgti iepriekšējie nomas līgumi un līdz kuram laikam tas notiks. Tas daudzus satrauc.

Ģ.Krūmiņš: Tagad par 6.pantu. Vai jums neliekas, ka tas ir ārkārtīgi vispārējs un neko konkrētu nepasaka?

K.Šļakota: Es jau apmēram nosaucu tā jauno redakciju, kāda tā ir. Par funkcijām būs precīzāka sadaļa.

Ģ.Krūmiņš: Par 8.pantu. Vai jums neizsauc šaubas vietējo paš­pārvalžu iestāžu veidoto eksaminācijas komisiju iespējamais kompetences līmenis?

K.Šļakota: Tas ir rakstīts, kam tur ir jābūt iekšā. Pirmkārt, tur tiek iesaistīta virsmežniecība, otrkārt, Vides aizsardzības komitejas pārstāvji. Es domāju, ka pašvaldības mums tā vai citādi te tomēr ir jāiesaista.

Ģ.Krūmiņš: Tad vēl par 8.pantu. Mednieka apliecību izdod Meža ministrijas virsmežniecības. Tas nozīmē, ka Rīgas medniekiem, kuru, ja nemaldos, ir apmēram 6 tūkstoši, būs jābrauc individuāli uz attiecīgo Meža ministrijas virsmežniecību?

K.Šļakota: Cik es zinu, tad Mednieku un makšķernieku biedrība Meža ministrijā par šo jautājumu jau ir vienojusies.

Ģ.Krūmiņš: Bet kā tas tiks atspoguļots likumā?

K.Šļakota: Arī Rīgas teritorija ietilps kādā virsmežniecībā.

Ģ.Krūmiņš: Labi. Tad vēl par 23.pantu. Vai te nav pārāk daudz uzraugu? Šeit ir Meža ministrijas virsmežniecības mežniecība, mežu valsts dienesta darbinieki, Vides aizsardzības komitejas darbinieki, Iekšlietu ministrijas un tās struktūrvienību darbinieki, vietējo pašvaldību darbinieki un vēl nomnieku pārstāvji savās nomas platībās.

K.Šļakota: Runājot par Meža ministriju un Vides aizsardzības komiteju, varu teikt, ka to kompetenci nosaka šā likuma iepriekšējie panti. Arī pašvaldību kompetenci. Taču Iekšlietu ministrijas kompetence attiecas uz ieročiem, tā nosaka speciālus likumus par ieroču glabāšanu un lietošanu.

Ģ.Krūmiņš: Bet vai tad te tomēr nevajadzētu nodalīt katras šīs institūcijas kompetenci, ko tad tās katra konkrēti pārbauda?

K.Šļakota: Iepriekšējo triju minēto institūciju– Meža ministrijas, Vides aizsardzības komitejas un vietējo pašvaldību– kompetence šinī likumā ir nodalīta. Iekšlietu ministrijas kompetence ir nodalīta tajā ziņā, ka tai ir tiesības pārbaudīt atļaujas izdošanu. Tas bija minēts tajā pantā, par kuru mēs runājām iepriekš.

Ģ.Krūmiņš: Labi, tas man īsumā būtu viss, bet es tomēr savus priekšlikumus iesniegšu rakstveidā.

K.Šļakota: Jā, protams. Godājamie kolēģi, es vēlētos, lai mēs vairāk runātu par konceptuāliem jautājumiem. Es ceru, ka tas notiks debatēs.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Edmund Krastiņ!

E.Krastiņš: Par konceptuālu jautājumu. Šeit tikai 18.pantā kaut cik ir skarta medību licenču izsniegšanas kārtība. Tur teikts, ka to paredzēs Meža ministrijas apstiprinātie noteikumi. Tie gan paskaidrojuma tekstā ir nosaukti par instrukciju, kas nosaka kārtību, kādā ir ņemama maksa par medību kursiem. Vai to nevarētu atsegt mazliet plašāk? Kāda ir šī paredzētā kārtība? Vai tās būs bezmaksas medības vai tas notiks izsoļu veidā. Kāda te ir koncepcija? Vai tomēr mums likumā kaut cik nebūtu kādā citā veidā jāatsedz, kā notiek šī valsts īpašuma medījumu pārdošana? Turklāt tas lielā mērā ir saistīts arī ar deputāta Ēlerta jautājumu par 13.pantu– par juridisko personu tiesībām medīt. Acīmredzot juridiskajām personām varētu būt nevis tiesības medīt, bet gan tiesības iegādāties un kaut kādā zināmā veidā realizēt šīs licences. Vai šo licenču pārdošana būs tikai Meža ministrijas monopols, vai tās varēs pirkt un pārdot tālāk arī citas personas? Atsedziet, lūdzu, šo koncepciju!

K.Šļakota: Šo sistēmu izsaka ne tikai 18.pants, bet arī 17.pants. Kā es jau sākumā teicu, tiek paredzēts zinātniski pamatots dzīvnieku skaita normatīvs, kāds var pastāvēt uz zināmas platības vienības noteiktos apstākļos. Šo normatīvu nosaka medību ierīcība un apstiprina Vides aizsardzības komiteja, jo pastāv normatīvs, cik zvēru noteiktā teritorijā drīkst būt.

Un tālāk nākamais jautājums ir dzīvnieku uzskaite, tas ir, to faktiskā skaita noteikšana. Starpība starp dzīvnieku faktisko skaitu un to, cik viņu drīkst būt, ir šis medījamo dzīvnieku skaits un arī licenču izsniegšanas apjoms.

E.Krastiņš: Kā notiks licenču realizācija? Kā jūs aprēķināsit dzīvnieku skaitu, tas ir saprotams, bet ko darīs tālāk? Vai licences tiks dāvinātas vai dalītas kaut kādā citā veidā? Par velti vai par simbolisku maksu? Vai te notiks kaut kāda uzņēmējdarbības organizēšana– otrreizējā sistēma licenču tālākai pārdošanai, teiksim, ārzemniekiem izsolēs par valūtu?

K.Šļakota: Ir izstrādāti arī noteikumi par licenču realizāciju. Es varu jums iedot iepazīties ar šiem noteikumiem, kas tiks realizēts par maksu. Tādā gadījumā…

E.Krastiņš: Es gan neesmu speciālists, tāpēc nezinu, kā to noformulēt, bet tādā gadījumā es piedāvāju no 13.panta izņemt ārā šo juridisko personu tiesības medīt un ielikt tekstu, ka šīm juridiskajām personām, kas ir attiecīgi reģistrētas, ir tiesības nodarboties ar šo licenču tālāku pārdošanu. Vai kaut kā tādā veidā…

K.Šļakota: Tātad tām ir tiesības iegūt licences, jo ir tiesības iegūt medīšanas atļaujas.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Plotniek!

A.Plotnieks: Godājamam referentam man ir šāds jautājums. Pirmajā un otrajā nodaļā jūs vairākos pantos esat iekļāvuši definīcijas. Līdz ar to normas definīcijas ir izkaisītas pa lielu likumprojekta daļu. Vai tas ir darīts ar nodomu, vai tā ir gluži vienkārši nejaušība? Un kāds tam ir konceptuālais pamats?

K.Šļakota: Te ir vienkārši secīgs izklāsts.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Blažēvič!

J.Blažēvičs: Par 20.pantu. Sakiet, kādā stadijā ir jaunie medību noteikumi? Vecie mums jau ir. Un vai tos mēs varētu redzēt otrajā lasījumā? Daudzi jautājumi tad kļūtu skaidri.

K.Šļakota: Medību noteikumus var redzēt jebkurš. Tie sastāda diezgan lielu apjomu, tāpēc tos pavairot katram ir grūti. Taču redzēt to var jebkurš, kas par tiem interesējas. Medību noteikumus var izlasīt pie manis.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Muceniek!

V.Mucenieks: Ja tagad saskaņā ar šo likumu būs tiesības medīt individuāli, tad rodas jautājums: kāda tad vairs ir nozīme Mednieku biedrībai, jo līdz šim Mednieku biedrība veica ļoti lielu darbu tieši meža kopšanā, dzīvnieku piebarošanā un tā tālāk? Šī interese acīmredzot varētu zust, jo es eju šaut, un cauri. Taču rodas jautājums: kas notiks pēc diviem trijiem gadiem? Kurš tad nodarbosies ar šo darbu?

K.Šļakota: Pirmkārt, es gribētu paskaidrot, ka arī tagad pastāv individuālās medības. Jūs domājat to, ka būs cilvēki, kuri neietilps mednieku kolektīvos?

Otrkārt, šo darbu veic ne jau Mednieku un makšķernieku biedrība. Tā varbūt organizē un veicina šo darbu, taču šo darbu pašreiz veic kolektīvi, kuri, es domāju, arī turpmāk būs spiesti darīt to pašu,– šo platību kopšanu, dzīvnieku piesaistīšanu pie noteiktām platībām. Lai gan jāteic, ka pagaidām šis darbs veicas ne visai sekmīgi, ņemot vērā lielo postījumu apjomu. Es domāju, ka neviens likums nevar regulēt vai iespaidot sabiedriskas organizācijas darbu. Mūsu likuma uzdevums ir noteikt valsts institūciju, valsts organizācijas darbu. Mūsu likuma uzdevums ir noteikt valsts institūciju, valsts organizāciju pienākumus un arī tiesības. Sabiedriskās organizācijas pastāv tikai tik daudz, cik tās vajadzīgas saviem biedriem, kuri ir izveidojuši šīs biedrības. Šis likums novēršas no daudziem, kuri sevi uzskata nevis par mednieku un makšķernieku biedrību, bet par paju biedrību.

V.Mucenieks: Otrais jautājums. 19.oktobrī notika Mednieku un makšķernieku biedrības ārkārtas kongress. Viņi zina, ka tāds likums top, un es domāju, ka šeit varētu rasties kaut kādas konceptuālas un citāda veida ierosmes, kuras būtu vērts iestrādāt šinī likumā. Manuprāt, pašreiz ar šo kolektīvu un medību saimniecību domām darba grupa sevišķi nav rēķinājusies. Vai nebūtu lietderīgi, tiksim, pie šā likumprojekta otrā lasījuma ķerties tikai pēc šā kongresa, jo tagad medību sezona jau ir sākusies un pašreiz kaut ko mainīt nebūtu prāta darbs.

K.Šļakota: Es ļoti priecātos, ja mani uzaicinātu uz šo kongresu. Es labprāt tur piedalītos kā darba grupas loceklis.

V.Mucenieks: Es domāju, ka to varētu izkārtot. Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Kide!

E.Kide: Šļakotas kungs! Mani interesē tāds jautājums. Manuprāt, jūs ne visai pilnīgi atbildējāt uz Edmunda Krastiņa uzdoto jautājumu, proti, par medību resursu ienākumiem. Mani interesē, kādēļ par medību resursu ienākumiem nekas nav teikts pašā likumā, bet tikai paskaidrojuma rakstā? Man patiešām gribētos dzirdēt, kā sadalās iegūtie resursi, jo likums konceptuāli ir būvēts uz ekoloģiskā līdzsvara izkārtošanu. Tomēr likumā nekur neparādās, ka iegūtajai produkcijai ir liels materiālais apjoms, tas sniedzas desmitos miljonos rubļu. Es domāju, ka Edmunds Krastiņš tāpat kā es gribētu zināt, kāpēc šī sadale nav ierakstīta likumā, bet tikai paskaidrojuma rakstā? Un kā šos resursus realizēs ar licences starpniecību un kā tālāk tos izpirks.

K.Šļakota: Par līdzekļu sadali mēs esam pieņēmuši likumu, kādā veidā šie līdzekļi tiek sadalīti– 70 procenti republikas budžetā un 30 procenti vietējās pašvaldības budžetā. Par to ir pieņemts likums.

E.Kide: Bet kādēļ tas nav ierakstīts šajā medību likumā, un tas pazudīs līdz ar paskaidrojuma rakstu.

K.Šļakota: Ir pieņemts likums par ienākumiem no meža resursiem. Tas attiecas arī uz medībām.

E.Kide: Jūs uzskatāt, ka medību likumā to nevajadzētu atkārtot. Tomēr par resursiem kaut vārdu vajadzētu teikt, kā tie saucas.

K.Šļakota: Ja mēs sāksim katru likumu atkārtot katrā nākamajā likumā, vai mēs tad nepārslogosim šos likumus? Tas ir skaidri un gaiši jau pateikts.

E.Kide: Tad man tomēr ir jautājums: vai jūs nevarētu paskaidrot tuvāk, kā notiek samaksa par meža medību resursu izpirkšanu? Vai tikai ar licenci ir samaksa par to tonnāžu, ko atšauj, vai maksā vēl papildu līdzekļus, kas nonāk valsts budžetā par kaut kāda noteikta apjoma atšaušanu.

K.Šļakota: Pirmkārt, par licenci, otrkārt, par trofeju.

E.Kide: Par trofeju. Par gaļu– nē? Un par ādām?

K.Šļakota: Ir gadījumi, kad arī āda tiek ieskaitīta trofejā.

E.Kide: Vai jūs man kā diletantam nevarētu pateikt, cik tad tā licence attiecībā uz tonnu gaļas izmaksā? Konkrēts jautājums– cik izmaksā medības?

K.Šļakota: Ziniet, pašreiz, pastāvot tagadējām patronu cenām, pastāvot tagadējām ieroču cenām, tās ir neizdevīgas. Es domāju, ka, stājoties spēkā jaunajām licenču cenām, tās būs vēl neizdevīgākas.

E.Kide: Un valstij?

K.Šļakota: Valsts ienākumi, protams, pieaugs. Taču es nedomāju, ka tie ir būtiski. Ienākumi valsts budžetā sastādīs, provizoriski rēķinot, no četriem līdz pieciem miljoniem, tā ka no kopējā četrus miljardus lielā budžeta tā ir diezgan maza summa– viens procents.

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

I.Čepāne: Man, cienījamais referent, ir konceptuālas dabas jautājums, proti, par visu likumprojektu kopumā. Pilnīgi pievienojoties Kides kungam un pārējiem, var teikt, ka jūsu komisija visai liekulīgi formulējusi medību jēdzienu, runādama par augstiem ekoloģiskiem principiem, taču ir absolūti aizmirsusi šos ekonomiskos jautājumus.

Līdz ar to man ir jautājums sakarā ar 3.2.pantu un pārējiem. Jūs šajā likumprojektā rakstāt, ka medību resursi ir jāizmanto, lai ar minimāliem zaudējumiem citām tautsaimniecības nozarēm nodrošinātu kvalitatīvu genofondu un sugas sastāvu, kā arī dzīvnieku vides normālu stāvokli. Tomēr man ir jautājums: kurš rūpēsies par šo kvalitatīvo genofonda sastāvu un dzīves vides normālu stāvokli? Konkrēti, vai tās būs virsmežniecības vai vietējās padomes, vai medību platību lietotāji, vai īpašnieki? Jo, cik es saprotu no šā likumprojekta, tad tie, kuri grib medīt.
Un kas veiks attiecīgās nodarbības, izsniedzot licences un tā tālāk, jo ir diezgan daudz to gribētāju. Kas veiks šo konkrēto darbu, lai tiešām visa Latvija netiktu pārvērsta par vienu lielu karnevālu, kad pašiem zemes lietotājiem jāsargā kartupeļi no izpostīšanas un tā tālāk. Un kurš segs šos materiālos zaudējumus?

K.Šļakota: Es domāju, ka tie ir dažādi jēdzieni. Kartupeļu sargāšana ar genofondu ir maz saistīta. Tā varbūt ir saistīta ar sargātāja, ar mednieka genofondu. Tas ir cits jautājums. Nervi neizturēs! Runājot par genofonda uzlabošanu, es domāju, ka tas ir viens no uzdevumiem, kas šeit būtu jāveic Vides aizsardzības komitejai. Tai vajag izstrādāt un apstiprināt šos normatīvus, jo šī problēma sākas, sākot no normatīviem.

I.Čepāne: Būs tā, ka Vides aizsardzības komiteja, cik es saprotu, rūpēsies par to, kas ir teikts 3.pantā, bet pārējie rūpēsies tikai par dzīvnieku izšaušanu. Vai tiešām nebūs nekādu pienākumu?

K.Šļakota: Šis 3.pants jau nenorāda nekādu konkrētu izpildītāju. Tas ir visu valsts institūciju pienākums. Tie pienākumi ir atšifrēti nākamajos pantos.

I.Čepāne: Tiesības ir, bet pienākumi nav noteikti.

K.Šļakota: Pienākumi ir atšifrēti tālāk– 17. un 18.pantā.

I.Čepāne: Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Endele!

J.Endele: Cienījamais Šļakotas kungs! Man ir jautājums. Es laikam ļoti neuzmanīgi klausījos, bet sapratu tā, ka medību resursi ir valsts īpašums?

K.Šļakota: Jā.

J.Endele: Tie balstīsies uz likumu par valsts ieņēmumu no meža resursu realizācijas. Šis 1.pants skan: “Meža resursi ir izcērtamie koki, meža blakusizmantošanas produkti.” Tātad meža resursi ir arī blakusizmantošanas produkti? Arī medību resursi?

K.Šļakota: Diemžēl tāda terminoloģija pastāv. Kad izmainīsies šī terminoloģija, tad mēs varēsim mainīt arī formulējumus. Pašlaik pastāv šāda terminoloģija.

J.Endele: Arī ogas un pārējais?

K.Šļakota: Jā.

J.Endele: Ja valdībai uznāk vēlēšanās, var uzlikt arī par to?

K.Šļakota: Tā ir parlamenta īpašība. Parlamentam parasti uznāk vēlēšanās…

J.Endele: Otrais jautājums. Šajā likumā ir noklusēta organizatoriskā struktūra, ir minēts tikai individuālais mednieks un mednieku kolektīvi, klubi. Bet tagad atklājas, ka ir arī kaut kāds kongress. Bez tam ir arī kaut kāda padome. Vai tas ir mērķtiecīgi darīts? Varbūt līdz ar šo likumu visas šīs institūcijas tiek likvidētas?

K.Šļakota: Kāpēc? Tās tiktu likvidētas tieši tad, ja tās tiktu minētas. Mēs taču nevaram kaut ko uzspiest vai kaut ko likt darīt sabiedriskajām organizācijām. Endeles kungs, kā tas izskatīsies– jūs radāt savu biedrību, bet parlamentā pēkšņi nospriež, ka jūsu biedrībai nevis jāaudzē rāceņi, bet jāsēj rutki. Kā tas izskatītos?

J.Endele: Tas droši vien izskatītos ļoti slikti. Bet, tā kā no šiem resursiem 70 procenti saskaņā ar šo pieņemto likumu tiek atdoti valstij, tad acīmredzot no valsts, no šā budžeta tiks uzturētas organizācijas, kas šobrīd…

K.Šļakota: Nekādas organizācijas– ne pašvaldību, ne arī sabiedriskās organizācijas no šiem resursiem netiek uzturētas tagad un netiks uzturētas arī turpmāk. Tā ir pašu organizāciju biedru darīšana.

J.Endele: Vēl viens jautājums– par vītņstobru ieročiem. Kas piešķirs, kas dos atļaujas Iekšlietu ministrijā un pa kādiem kanāliem tie ienāks valstī un kas tos tirgos?

K.Šļakota: Es domāju, ka tas nav šā likuma uzdevums, bet, konsultējoties ar valdību, Ekonomikas ministrijā teica, ka ieroču tirgošana ir valsts monopols un ar to nodarbosies valsts. Tā izskaidroja ekonomikas ministrs Āboltiņš. Mūsu pašu pieņemtajā likumā tirgošanās un paši medību ieroči ir paredzēti nodot valsts pārziņā.

J.Endele: Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Bērz!

A.Bērzs: Es ceru, ka es pareizi saprotu. Lēmumā par šā likuma spēkā stāšanās kārtību 2.punktā ir drukas kļūda, un tur ir jālasa: “līdz 1991.gada 31.decembrim”.

K.Šļakota: Nē! Es jau teicu, ka mēs šo lēmumu apspriedīsim pēc tam. Šeit nav drukas kļūdas. Līdzšinējie līgumi ir noslēgti līdz 1997.gadam, ne jau līdz 1992. vai 1993.gadam, to galējais termiņš ir līdz 1997.gadam.

A.Bērzs: Tad tie līgumi ir jālauž pirms komunisma pilnīgas un galīgas uzvaras.

K.Šļakota: Es gaidu jūsu priekšlikumus par komunisma uzvaru.

A.Bērzs: Otrais jautājums ir attiecībā uz 10.pantu. Mednieka apliecības anulēšana nozīmē personas rīcībspējas vai tiesību ierobežošanu. Vai jums neliekas, ka šādi jautājumi būtu atstājami tiesas kompetencē, nevis regulējami administratīvā kārtā, it īpaši, ja to dara pavisam neregulēta administratīvā vienība, kāda ir eksaminācijas komisija?

K.Šļakota: Es jums piekrītu, Bērza kungs, bet tādu projektu mēs saņēmām no Ministru padomes un negribējām mainīt. Es jums piekrītu.

Priekšsēdētājs: Sekretariāt, ziņojiet, cik vēl ir jautātāju? Jautātāju vairs nav. Paldies, Šļakotas kungs! Es atvainojos, lūdzu, otrais mikrofons.

J.Celmiņš: Es nepierakstījos jautājuma uzdošanai, jo cerēju, ka kāds cits pajautās. Pirmais jautājums: vai mums nevajadzētu ātrāk lauzt līgumus, ko ir noslēgušas PSRS militārpersonas attiecībā uz medību iecirkņu izmantošanu?

K.Šļakota: Piekrītu.

J.Celmiņš: Otrais jautājums: kā būs ar mežiem, kuri atrodas privātīpašumā vai kuri ar laiku nonāks privātīpašumā? Arī šis jautājums likumā nav atrunāts. Tātad no likuma izriet, ka tur varēs brīvi medīt?

K.Šļakota: Jautājums ir ne tikai par mežiem, bet arī par pārējām platībām, jo medī jau ne tikai mežos, bet arī pārējās platībās. Lieta tāda, ka te daudz kas no šā īpašnieka tiesībām jau ir iestrādāts, bet mēs nevaram par šo jautājumu dot galīgu atbildi, kamēr parlaments nav izšķīries par galīgo privātīpašuma koncepciju attiecībā uz mežu, uz zemi un uz ūdeņiem. Ir vajadzīga konkrēta parlamenta atbilde uz šiem jautājumiem. Iestrādāts jau ir daudz kas, arī tas, ka ir jāsaskaņo ar zemes lietotāju. Protams, ne bez īpašnieka piekrišanas… Es domāju, ka tikai īpašnieks drīkstēs izšķirt, kuram būs tiesības medīt viņa teritorijā un kuram ne. Taču to mēs pašreiz nevaram izdarīt, kamēr nav vispārējā lēmuma par īpašumu.

Priekšsēdētājs: Paldies, godājamie kolēģi! Jautājumu uzdošana ir beigusies. Lūdzu, trešais mikrofons. Deputāts Endele grib kaut ko paziņot.

J.Endele: Man ir sakāms par procedūru. Man ir priekšlikums: tā kā šeit ir klāt arī Vairoga kungs, tad droši vien ļoti daudziem deputātiem ir konkrēti jautājumi, kas saistīti ar padomi. Varbūt pirmajam varētu dot vārdu viņam, protams, ja viņš vēlas uzstāties un atbildēt uz jautājumiem.

Priekšsēdētājs: Paldies. Mums šajā sēdē piedalās ne tikai Vairoga kungs, bet šeit ir arī Skultes kungs– ministra vietnieks. Mums ir arī Putekļa kungs– Mednieku biedrības Centrālās padomes pārstāvis, mums ir Fiļipova kungs– Rīgas pilsētas medību saimniecības priekšnieks un vēl citi. Turklāt mums ir vesela virkne deputātu, kuri šeit vēlas uzstāties, ieskaitot mūsu Vides aizsardzības komitejas priekšsēdētāju Emša kungu, tā ka mums ir jālemj, kam mēs dosim prioritāti uzstāties, jo es, skatoties pulkstenī, domāju, ka šodien visi laika ziņā diezin vai paspēs uzstāties. Mums tiešām ir jāizlemj, kāda šoreiz būs debašu kārtība. Var būt, lai komisija pasaka, kā tā vēlētos konstruēt šīs debates. Šļakotas kungs, varbūt jūs varētu autoritatīvi pateikt, kādu debašu kārtību jūs uzskatāt par vēlamāku?

K.Šļakota: Es jau izteicu savu vēlmi– lai runa būtu par konceptuālām lietām. Es domāju, godājamie kolēģi, ka mēs varēsim pirms otrā lasījuma ar balsošanas un analīzes palīdzību izpildīt jebkuru jūsu priekšlikumu, protams, to ņemot vai neņemot vērā, bet šoreiz galvenais būtu pateikt to, vai šis likums ir vajadzīgs un vai tās septiņas konceptuālās lietas, kuras es minēju, ir pieņemamas vai ne? Jo, ja mēs tagad pēc pirmā lasījuma varēsim vienoties par šā likuma konceptuālajām lietām, tikai tad varam strādāt tālāk. Es jums pateikšu, ko jau teicu iepriekš. Man šķiet, ka ne viss šajā likumā ir pieņemams, bet tādu mēs to saņēmām no Ministru padomes, un mums tas tāds bija jāie­sniedz arī jums.

Priekšsēdētājs: Šļakotas kungs, jautājums bija mazliet citāds. Kam dot prioritāti– vai nu ar medību saimniecību un mežsaimniecību sais­tītajām amatpersonām, kas šeit ir ieradušās, vai mūsu deputātiem?

K.Šļakota: Parasti mums uzstājas kāds no pieaicinātajiem cilvēkiem. Es domāju, ka varētu dot vārdu Mednieku un makšķernieku biedrības līderim Verro kungam.

Priekšsēdētājs: Labi. Kā domā godājamie deputāti? Deputāti tad varētu būt pirmie. Nav citu iebildumu? Man jāsaka, ka tas ir pat loģiski. Labi, tādā gadījumā mums būs tāds variants: tātad sāksim šajā gadījumā ar deputātiem, kuri ir pieteikušies šajā sarakstā,– ar Emša kungu, kurš ir arī mūsu Vides aizsardzības komitejas priekšsēdētājs. Viņam vārds debatēs būs 10 minūtes. Gatavojas uzstāties deputāte Čepāne.

I.Emsis: Cienījamie deputāti! Es domāju, ka šis likumprojekts pirmajā lasījumā ir jāpieņem. Tāpēc gribētu uzstāt par pāris konceptuāliem balsojumiem un šajās 10 minūtēs, kas man tiek dotas, minēt arī dažus priekšlikumus, kurus gribētu ierosināt uz otro lasījumu.

Pirmkārt, attiecībā uz sākumpantiem– 2. un 3.pantu. Es gribētu piedāvāt nedaudz mazāk liekulības formulējumos, jo nedomāju, ka mums vajadzētu teikt, ka medības notiek tāpēc, lai regulētu ekoloģisko līdzsvaru un sekmētu rekreāciju. Šeit vajadzētu nosaukt lietas skaidri, kādiem nolūkiem šīs medības ir domātas. Mums šāds formulējums ir, un es to iesniegšu. Tas pats attiecas uz formulējumu, ka medību resursi jāizmanto, lai ar minimāliem zaudējumiem citām tautsaimniecības nozarēm nodrošinātu kvalitatīvu genofondu un sugas sastāvu. Tas ir visai problemātisks uzdevums.

Tālāk es gribu atgriezties pie Krastiņa kunga uzdotā jautājuma un ieteikt šajā likumprojektā skaidri noteikt, ka medības ir par maksu. Medības ir maksas pasākums! Un tālāk tad mēs varam teikt, ka to nosaka kaut kādi atsevišķi citi likumi. Skaidrības labad es gan uzstātu uz to, ka nevajadzētu jaukt šo meža blakusizmantošanu, kas tā ir iegājies, bet tas ir apslēpts pavisam citā likumā, kur ir runa par koksnes izmantošanu. Un tomēr tie dzīvnieki no koksnes nav tālu. Un viņus vajadzētu atšifrēt šajā likumā. Tieši tāpēc, lai visiem būtu pietiekami liela skaidrība šajā jautājumā. Tātad, ja medības ir par maksu, kā tad sadalās šie ienākumi? Mums vajadzētu tieši to šeit attēlot.

Tālāk par 4.panta medību fonda formulējumu. Es šeit sīkumos varbūt neiedziļināšos, tomēr domāju, ka arī tas ir precizējams jautājums.

Konceptuāls jautājums ir arī 5.pants. Vai medību saimniecība ir mežsaimniecības sastāvdaļa? Es uzdrīkstos teikt, ka ne. Nē! Jo, redziet, ir vēl ūdens putni, ir kažokzvēri, ir vesela virkne medījumu jūrā un tamlīdzīgi, kuri nekādi nesaistās ar mežu. Mums ronis pašreiz nav medījams, bet mēs darām visu, lai atjaunotu viņa populāciju un viņš varētu kļūt par medījamu. Mednieki sāks regulēt, teiksim, arī jūrā. Es šeit tomēr gribētu konceptuāli likt uz balsošanu priekšlikumu, ka medības ir patstāvīga saimnieciska nozare. Patstāvīga saimnieciska nozare!

Tālāk man nav saprotams no 6.panta, kāpēc valsts institūcija– Meža ministrija– organizē medības. Ja mēs visur citur tautsaimniecībā sakām, ka valsts institūcijas funkcijas nav organizēt darbu, bet gan nodarboties ar valsts funkcijām, tad kāpēc šajā gadījumā valsts institūcija pēkšņi uzmetas par medību organizētāju? Es domāju, ka to tikpat labi var darīt kāda komerciāla iestāde, un tur nav jātaisa problēmas. Un valsts institūcijai jādeleģē tā veikt šo organizēšanas darbu.

Tālāk. Par 8.pantu es gribētu izteikt priekšlikumu, lai izņemtu ārā tādas ailes, kas attiecībā uz mednieku ņem vērā mednieka vecumu, veselības stāvokli un kā viņš ievēro sabiedrisko uzvedību. Es domāju, ka tas tomēr ir nedaudz aizplīvurots. Es domāju, ka tas nav vajadzīgs, turklāt Latvijas laika likumā ir ļoti skaidri pateikts šis punkts, un mēs to varētu pārņemt no turienes.

Es gribu uzdot jautājumu: kādas priekšrocības ir zemniekiem, lai kļūtu par medniekiem? Un vai to šajā likumā tomēr nevajadzētu uzsvērt? Es pagājušajā nedēļā apmeklēju 12 zemnieku saimniecības. Un visi šie zemnieki ir nevarīgi, jo viņu tīrumi ir izpostīti. Visiem šiem 12 zemniekiem bija izpostīti tīrumi! Un neviens no šiem zemniekiem nevarēja savus tīrumus aizstāvēt, tāpēc ka viņiem nebija šo medību ieroču. Vai šajā likumā mēs nevarētu deleģēt viņiem vienkāršāku kārtību, lai saņemtu medību apliecību? Es domāju, ka mums šajā gadījumā to vajadzētu panākt.

Tālāk. Es domāju, ka tiesības anulēt mednieka apliecības nevajag dot tikai virsmežziņiem, bet arī visiem milicijas darbiniekiem un Vides aizsardzības komitejas inspektoriem, visiem tiem, kuri nodarbojas ar šo uzraudzības darbu. Jo tas, manā skatījumā, būtu labojams. Bez tam es domāju, ka ārvalstu pilsoņiem ir nepieciešams galvojums, kā tas bija Latvijas laika likumā par to, vai viņi drīkst medīt, jo viņi ir iepazinušies galvenokārt ar ārvalstu medību likumiem un var nezināt, piemēram, mūsu Sarkanās grāmatas dzīvniekus. Viņam tomēr vajadzētu kādu cilvēku, kurš galvo, ka viņš zina, uz ko viņš šauj.

Es gribētu apšaubīt 12.pantu, taču ne par medību pirmtiesībām, bet par medību pirmtiesībām attiecībā uz meža fondu. Es domāju, ka tas ir diezgan strīdīgs jautājums. Un šajā 14.pantā, manuprāt, ir jāsvītro tās rindkopas, kur ir teikts, ka prioritāte nomas līguma noslēgšanai ir līdzšinējam medību tiesību īpašniekam. Līdz ar to mēs šeit Mednieku biedrību pilnvarojam vēl uz daudziem gadiem pildīt šīs funkcijas. Es gribētu uzstāt par balsojumu šajā pantā arī attiecībā uz to, vai pašvaldības ir tās, kuras iznomā medību platības, vai tā ir virsmežniecība? Tas ir konceptuāls jautājums, un to te vajadzētu izlemt.

Lai būtu īsāk, es vairs neminēšu tādus sīkumus kā, piemēram, 16.pantā minēto prasību, ka medību atļaujas izsniedz saistībā tikai ar attiecīgo iekšlietu daļu reģistrāciju. Es nezinu, kāpēc vienmēr ir jāiet uz attiecīgo vietu? Vai mēs šeit nevarētu rakstīt vienkāršāk, ka medību atļauju, ja tā vienreiz jau ir saņemta, teiksim, ja to izsniedzis iekšlietu ministrs… Kāpēc man vēl būtu jāiet uz attiecīgo vietu? Tas man nav īsti saprotams.

Tālāk es noraidu 17.panta loģiku, jo zinātniski dzīvnieku skaitu limitēt nevar. To atzina arī medību ierīcības speciālisti un to atsakās darīt Vides aizsardzības komiteja. Mēs savas tiesības paturam tikai vienā gadījumā, tas ir, tad, kad dzīvnieku populācija nonāks uz apdraudētības sliekšņa, mēs sāksim darboties, bet, kamēr dalīs gaļu, mēs tur iekšā nejauksimies. Tātad, manuprāt, šis konceptuālais jautājums ir tāds, ka šo populācijas blīvumu var noteikt tikai uz vietas, nevis zinātniski. Un tas ir jāatļauj izdarīt vietējai pašvaldībai kopā ar vietējo mednieku draudzi. Tātad 17.pantu es šādā redakcijā nevaru pieņemt.

Tālāk. Attiecībā uz 25.pantu es gribētu šeit atbildēt uz vienu jautājumu. 25.pantā mums ir jāatbild uz konceptuālu jautājumu– kas atlīdzinās zaudējumus? Un tāpēc es iesaku šo pantu papildināt ar tekstu: “Medību tiesību īpašnieki ir atbildīgi par medījamo dzīvnieku nodarītajiem zaudējumiem.” Tātad viņiem ir jāapmaksā šie zaudējumi. Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāte Čepāne!

I.Čepāne: Cienījamais Krastiņa kungs! Cienījamie kolēģi un klāt­esošie! Kā jau liecina likumprojekta apspriešanas gaita, un, es domāju, jūs man piekritīsit, ka šis likums nav tīri ekoloģiska rakstura likums, bet tas gan vairāk, es gribētu teikt, ir ekonomiska rakstura jautājums, es varu pat teikt, tas ir prestiža jautājums un vaļasprieka lieta.

Otrkārt. Kuluāros ir nācies dzirdēt, ka, šo likumu apspriežot, vajadzētu runāt tikai medniekiem, kas kaut ko saprot no medībām, un tā ir viena versija. Un otra versija ir tāda, ka runāt vajadzētu tikai nemedniekiem, kuri nav ieinteresēti tieši šajos materiālā rakstura jautājumos. Tā kā man jau ir bijuši daži netieši aizrādījumi, tad es šodien nerunāšu ne kā mednieka meita, jo mans tēvs visu mūžu ir bijis mežzinis un arī citādi bijis saistīts ar mežu darbu, es nerunāšu arī kā mednieka sieva, bet runāšu kā juriste, kas vairākus gadus ir nodarbojusies un arī turpina specializēties dabas resursu tiesībās. Un tāpēc atļaujiet man runāt par trijām problēmām.

Pirmā problēma ir sakarā ar likumprojekta stāšanos spēkā.

Cienījamie kolēģi! Pievērsiet uzmanību šim lēmumam, kas norāda, kādā kārtībā šis likumprojekts stāsies spēkā, ņemot vērā likumprojekta paskaidrojuma rakstā minēto principu, kam pieder zeme (mežs un citas medību platības), tam ir arī pirmtiesības! Likums nevar stāties spēkā ar tā pieņemšanas dienu, jo saskaņā ar likumu “Par zemes reformu lauku apvidū” zemes īpašuma tiesības, kā jūs zināt, ir paredzēts atjaunot tikai, sākot ar 1993.gadu. Bez tam izvirzītais princips ir pretrunā ar likumprojekta 12.pantu. Tur vairs nav runas par dabas resursu īpašuma tiesībām, bet ir runa par dabas resursu lietošanas tiesībām.

Kā parādīja cienījamā kolēģa Bērza jautājums, lēmuma projektā par likuma spēkā stāšanās kārtību 2.punkta ieteikumam tik tiešām ir tikai rekomendējošs raksturs. Pievērsiet uzmanību tam, kā tur ir sacīts: “Noteikt, ka republikas Mednieku un makšķernieku biedrības…” Es atvainojos, 2.punkts skan šādi: “Ieteikt republikas vietējās pašvaldības institūcijām un virsmežniecībām atļaut mednieku kolektīviem medīt līdzšinējās platībās līdz 1997.gada 31.decembrim saskaņā ar noslēgtajiem nomas līgumiem”, un tā tālāk. Tātad šeit šai normai ir tikai rekomendācijas raksturs, un, kā pierādīja jautājumi, tad vieni ir par to, lai šīs Mednieku biedrības momentā tiktu likvidētas, bet otri ir par to, lai vēl pagarinātu termiņu. Taču, tā kā normai ir rekomendējošs raksturs, tad konkrētajās vietās darīs tā, kā tas ienāks prātā. Šeit likuma autori droši vien nav padomājuši, ka var rasties ļoti lielas konfliktsituācijas, jo, piemēram, tur, kur man ir lauku mājas Valkas rajonā, un ir vēl vesela virkne tādu vietu, kur savā laikā bagātas iestādes, piemēram, restaurācijas kantori, ir uzbūvējuši ļoti skaistas medību pilis, mēs pat tā varētu tās nosaukt. Viņi ir arī apsaimniekojuši šīs platības, bet tagad viņiem automātiski tiks anulētas šīs medību lietošanas tiesības. Es domāju, ka radīsies konfliktsituācijas. Par to likumprojekta izstrādātāji nav padomājuši.

Turklāt tālāk likumprojektā nav regulētas medījamo dzīvnieku īpašuma tiesības, bet gan tikai nomedīto dzīvnieku īpašuma tiesības. Manuprāt, 2.pants, neskatoties uz to, ka likumā par dzīvnieku izmantošanu un aizsardzību šīs īpašuma tiesības ir regulētas, tomēr arī šeit tās vajadzētu regulēt.

Tālāk. Nepareiza ir medību fonda definīcija 4.pantā. Jo, redziet, zeme un ūdens objekti veido attiecīgi zemes fondu un ūdeņu fondu. Un šā jēdziena vietā varētu lietot terminu “medību platības”.

Tālāk. Es pievienojos Vides aizsardzības komitejas viedoklim, ka medību saimniecība nav mežsaimniecības sastāvdaļa, jo vairums lauku un ūdeņu dzīvnieku populāciju nedzīvo meža fonda zemes teritorijā, un, kā zināms, dabā visi objekti ir savā starpā saistīti un nevar faunas izmantošanu pakļaut meža resursu izmantošanai. Man ir lūgums par to tomēr nobalsot kā par konceptuālas dabas jautājumu, jo Latvijas Republikas 1922.gadā pieņemtajā likumā tiek uzskatīts, ka faunas izmantošana, proti, medības, varētu teikt, ir meža blakuslietošana, bet to mums tomēr vajadzētu izdomāt.

Domājams, ka turpmāk nav pieļaujams saglabāt principu, ka dabas resursu valsts pārvaldes institūcijas organizē šo resursu izmantošanu un vienlaikus arī to kontrolē. No 6.panta tas pilnībā tā izriet. Tur nav īsti saprotams, kurš tad ir tas, kas… Jo mums visu laiku tā ir bijis, ka paši izmanto un paši sevi kontrolē.

Pastāvot dabas resursu valsts īpašumtiesībām, visai problemātiska būs likumprojekta 12. līdz 15.panta piemērošana. Es uzskatu, ka medību platību nomas līguma slēgšanas kārtība un saturs veiksmīgi ir izstrādāts Vides aizsardzības komitejas iesniegtajos priekšlikumos, kas komisijai tika iesniegti. Tur tas ir pilnībā atspoguļots, un arī Emša kungs par to runājis.

Bez tam uzskatu, ka Meža ministrija, izstrādājot un apstiprinot paskaidrojuma rakstā minētās instrukcijas par meža dzīvnieku nodarīto postījumu lauksaimniecības kultūrām novērtēšanu un zaudējuma aprēķināšanu, par medījamo dzīvnieku skaita regulēšanu īpaši aizsargājamās un izmantojamās teritorijās, pārkāpj savu kompetenci. Domāju, ka šis jautājums būtu jālemj Lauksaimniecības ministrijai, runājot par 1.instrukciju, un Vides aizsardzības komitejai, runājot par 2.instrukciju, jo īpaši aizsargājamās teritorijas, kā jūs zināt (jo mēs paši esam pieņēmuši tādus normatīvos aktus), atrodas Vides aizsardzības komitejas pakļautībā.

Turklāt gribu pievērst uzmanību arī dažādām neprecizitātēm. Kā jau kolēģis Emsis un arī pārējie teica, tad visai liekulīgi ir formulēts medību jēdziens, aprobežojoties ar medījamo dzīvnieku ieguvi, lai uzturētu ekoloģisko līdzsvaru un sekmētu to rekreāciju. 8.pantā nav noteikts, ko saprast ar mednieka vecumu. Es no sākuma domāju, ka tur ir domāts maksimālais vecums, taču beigās izrādījās, ka projekta autori ir domājuši minimālo vecumu. Es paskatījos Latvijas Republikas 1922.gadā pieņemto likumu un redzēju, ka runa ir par 19 gadiem. Es domāju, ka arī mēs to varētu noteikt.

Par veselības stāvokli. Vai tur atkal būs jāstaigā pa poliklīnikām, apgrūtinot ārstus un nesot zīmes, ka mednieks ir vesels un tamlīdzīgi? Bez tam man pilnīgi nav skaidrs, ko nozīmē “uzvedības normas”? Kādas normas? Vai tās, kā cilvēks uzvedas uz ielas, vai tās, kā viņš uzvedas sadzīvē, vai tās, kā viņš pilda darba likumdošanu un tamlīdzīgi?

Turklāt esmu iesniegusi priekšlikumu arī par 27.panta attiecīgu redakciju, ka šīs amatpersonas un pilsoņus var saukt un ne tikai saukt pie administratīvās, kriminālās un cita veida atbildības, bet tās “ir atbildīgas”.

Un pats pēdējais konceptuālas dabas jautājums. Tiešām, ļoti uzmanīgi iepazīstoties ar šo likumprojektu, man tomēr nav skaidrs, kurš tad nodrošinās Latvijā kvalitatīvu dzīvnieku genofondu un sugas sastāvu un kurš rūpēsies par dzīvnieku dzīves normālu stāvokli, kā tas ir teikts 3.pantā. Cienījamais Šļakotas kungs teica, ka par to rūpēsies Vides aizsardzības komiteja. Es domāju, ka Vides aizsardzības komiteja tam nepiekritīs, ka citi būs tikai tie, kuri varbūt šaus un medīs, bet Vides aizsardzības komiteja par to rūpēsies.

Un kas varēs uzturēt kārtībā medību saimniecību? Man tas nav skaidrs, vai tās būs virsmežsaimniecības vai tās būs vietējās padomes, vai medību platību lietotāji, vai īpašnieki. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, deputāt Blažēvič!

J.Blažēvičs: Godājamie kolēģi! Šis likumprojekts apspriešanā ir ļoti ilgu laiku, laikam tam jau ir vairāk nekā gads, un tas ir tapis neskaitāmos variantos. Šeit šodien no visām pusēm ir iesniegts kompromisa variants, un man liekas, ka šodien šis variants būtu atbalstāms, lai mēs vismaz neieietu vēl vienā jaunā fāzē uz vienu gadu, kad netiks pieņemts nekāds likumprojekts. To pēc pirmā lasījuma var papildināt ar šīm vērtīgajām idejām, kas jau ir nākušas šeit no runātāju puses un vēl nāks.

Tomēr es gribu teikt to, ka vieni medības šeit apsvēra kā dzīvnieku skaita regulēšanas mehānismu, bet otri– lai iegūtu naudas resursus valsts budžetam, taču mēs aizmirstam, ka medības ir vaļasprieks, tūkstošiem cilvēku vaļasprieks, un tāpēc pārvērst tās par tīro biznesa lietu vai dzīvnieku skaita regulēšanu, es domāju, nevajadzētu, būtu jāvairās no šīm galējībām. Un šeit tās nav domātas arī tikai pārtikas papildināšanai, šeit tās ir tūkstošu cilvēku vaļasprieks.

Es gribētu tikai piebilst, ka pie šā likumprojekta vajadzētu būt klāt vēl komisijai un darba grupai vajadzētu iesniegt uz otro lasījumu vairākus dokumentus. Pirmām kārtām, tie būtu Ministru padomes izstrādātie medību noteikumi, vismaz medību noteikumu projekts, kas būtu jau balstīts uz šā likuma pirmajā lasījumā apstiprinātajiem konceptuālajiem principiem. Ja mēs tos saņemtu un izskatītu, tad daudz kas kļūtu skaidrāks, kā šīs medības būtu organizējamas. Tas ir pirmkārt.

Otrkārt. Tiešām mums ir vajadzīgs vismaz instrukcijas projekts par maksu, arī tad atkristu šie jautājumi, kādā veidā tas būtu regulējams.

Treškārt. Mums noteikti ir vajadzīgs saskaņots dokuments par meža zvēru postījumu atlīdzināšanu, jo tas nav tik vienkāršs jautājums un lauksaimniekiem tas nodara zināmu postu. Ja mēs pieņemtu šādu variantu, ka par postījumiem, teiksim, Ventspils rajonā atbild tikai mednieki, tad man būtu jāmaksā barga nauda. Tad vai nu atliek nošaut visus zvērus, vai arī kaut kādā veidā… jo tur no tiem meža zvēriem nevar glābties. Ventspils kolektīvās saimniecības un zemnieku saimniecības ir kā meža pļavas, kā zvēru barotavas, un tāpēc šeit ir jābūt konkrētam risinājumam, kā šie meža zvēru postījumi tiek atlīdzināti, jo mēs valsts budžetā ieskaitām arī ieņēmumus no medībām, un tāpēc obligāti šim instrukcijas projektam otrajā lasījumā ir jābūt.

Un vēl par lēmuma projektu. Es uzskatu, ka šis likums var stāties spēkā tur, kur pirmās kārtas zemes ierīcība jau ir veikta. Mēs esam pieņēmuši likumu par zemes reformu, un, ja zemes ierīcība pagastā vai arī rajonā kopumā ir apstiprināta, tad šo likumu var ieviest. Tātad tur jau ir skaidra platību izmantošana un platību izmantotāji. Un tas nav atliekams uz gadu, diviem vai trim, bet tas ir tuvāko mēnešu jautājums. Tad, kad zemes ierīcība rajonos ir izlemta, tad arī šie jautājumi ir izšķirti un var pārskatīt arī šos jautājumus par nomu. Tikai tad var pārskatīt, citādi mēs…Un atlikt to uz 1997.gadu arī nevar. Šeit parādās jauni zemes lietotāji, un noteikti vajag ņemt vērā viņu intereses.

Tagad dažas piezīmes, teiksim, par 8.pantu. Par eksaminācijas komisiju. Tiešām jautājums par to bija vietā. Eksaminācijas komisijas sastāvs ir obligāti jāpārskata un jāieliek te iekšā, ka tajā obligāti piedalās gan virsmežzinis, gan vides aizsardzības inspektors. Citādi tiešām var izveidot neprofesionālu šo eksaminācijas komisiju.

Es vēlreiz gribētu teikt, ka, lai mēs virzītos uz priekšu, tomēr šo likumprojektu vajadzētu atbalstīt un pieņemt. Tas nepieciešams, lai mums būtu virzība uz priekšu, bet visus priekšlikumus mēs pēc tam varētu koleģiāli izskatīt. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, deputāt Plotniek!

A.Plotnieks: Godātie deputāti! Ekonomējot mūsu dārgo laiku, es mēģināšu ļoti konspektīvi izklāstīt dažus secinājumus, pie kuriem nonāca Likumdošanas jautājumu komisija, izskatot šo projektu.

Jau runājot par tā koncepciju, mēs šodien pārliecinājāmies, ka vairāk vai mazāk tomēr zināms konceptuāls virziens ir iestrādāts. Sauksim to tā– zināmu materiālo labumu sagāde un sadalīšana. Bet, ja mēs šo likumprojektu tālāk vērtējam atsevišķās struktūrdaļās, tad rodas vesela virkne jautājumu. Es ne velti godājamajam referentam uzdevu jautājumu par to, kā ir ar tā sauktajām normām– definīcijām, kuras šeit, viena otru nomainot, it kā būtu un it kā nebūtu grupētas, ka tās ir izsvaidītas pa pirmo un otro daļu. Uzmanīgi palasīsim definīcijas no 2. līdz 4.pantam. Parasti, ja kādu normu ir grūti izvērtēt vai izmantot, tad lieto tādu paņēmienu kā novešanu līdz absurdam. Es šinī gadījumā mēģināšu izmantot šo paņēmienu, tāpēc par maniem ļoti nekorektajiem secinājumiem es jau iepriekš izlūdzos piedošanu.

Ja jūs uzmanīgi palasīsit šīs normas, tad iznāk tā: tātad medības– tā ir dzīvnieku medīšana. Dzīvnieki savukārt ir viss, kas skraida, rāpo un kustas, tie ir medību resursi. Tātad ņem bisi, ej un šauj! Vai gulbi var medīt? Bet kāpēc ne? Garšīgs un var apēst. Vai svēteli var? Arī neviens nesaka, ka viņš neskraidītu un nerāpotu… Mēs ar mūsu godājamo kolēģi Bojāru, kurš ir mednieks, mēģinājām šo jautājumu izdiskutēt. Viņš saka– mednieks pats zina, ko šaut. Tātad viņš svēteli nešaus. Taču tad es gribu jautāt– vai ir vajadzīgs likums, kas nevar pateikt priekša, ko drīkst darīt, taču pēc šā likuma izlasīšanas medniekam ir jāvadās pēc savas sirdsapziņas, lai izlemtu– šaut svēteli vai ne.

Tātad, redziet, šis ir pirmais jautājums. Kāpēc es to šādā veidā uzdodu? Tāpēc, ka šajā likumprojektā tomēr vajadzēja ļoti precīzi definēt, kas ir medības, kas ir medību tiesības, kas ir mednieks, kas ir medību fonds un tā tālāk, lai būtu izsmeļošs priekšstats par to, ko īsti cilvēks, kas gatavojas piedalīties medībās, drīkst darīt.

Tālāk otrais jautājums. Tas ir jautājums par to, kā medības– tomēr tādu vai citādu prieku, kā nodarbošanos ar zināmu ekonomisku jēgu– varētu organiski savienot ar lauksaimniecību. Šķiet, ka 5.pantā, tur, kur ir runa par medību saimniecību, noteikti ir jāiekļauj atruna, ka tā nedrīkst kaitēt lauksaimnieciskajai ražošanai. Tas ir viens no medību saimniecības eksistences priekšnoteikumiem. Kā mēs to tajā vai citā apvidū risināsim– tas ir jau cits jautājums.

Trešā problēma. Kā rīkoties attiecībā uz šodien vēl neesošiem, bet rītdien jau esošiem zemes īpašniekiem? Ja jūs uzmanīgi pavērosit attiecīgās normas, tad faktiski nekas nav skaidrs, ko viņi drīkst darīt un ko viņi nedrīkst darīt. Saistību termiņš– 1997.gads. Var gadīties tā, ka mūsu zemnieks jau būs saņēmis zemi īpašumā, taču pa šo zemi skraidīs mednieki ar bisēm, izmīdīs sējumus, un pēc tam neviens nevarēs noskaidrot, kurš īsti ir šīs zemes saimnieks. Šajā sakarībā 6.pantā noteikti vajadzētu ieviest atrunu, ka juridisko un fizisko personu īpašumā esošās zemes un ūdeņi medību vajadzībām ir izmantojami tikai uz likuma pamata. Prioritāras šeit būs īpašumtiesības. Tālāk par šīm pašām īpašumtiesībām ir jārunā arī 12., 23.5. un 25.pantā. Ideja par to, ka tajā zemes platībā, kurai ir atzīts īpašnieks, viņam galu galā ir lēmējtiesības, ir jāizstrādā šajā likumprojektā.

Un vēl viens, pēdējais, konceptuāla rakstura jautājums. Tas ir jautājums par mednieku apliecībām un eksaminācijas komisijām. Man ir jāsaka tā, ka šeit, no vienas puses, rodas iespaids, ka šīs eksaminācijas komisijas tajā vai citā apvidū būs sava veida varbūt morāles sargi vai tikumības uzraugi, vai vēl kaut kas cits. Ko nozīmē formula “ievērotas uzvedības normas”. Kādas normas? Tas ir tik plašs jēdziens, ka tas vispār nav izprotams. Šajā sakarībā vajag izvirzīt precīzu prasību, runa varētu būt par Latvijas Republikas likumiem. Cilvēks, kurš pārkāpj likumu, nedrīkst staigāt ar ieroci. Tā ir konkrēta prasība. Savukārt, runājot par pašām šīm komisijām, acīmredzot šeit tomēr vajadzētu šo komisiju sastāvā iekļaut pārstāvjus, kuri ir nepieciešami, lai varētu kompetenti spriest par to, vai šis cilvēks zina vai nezina, vai viņam var atļaut piedalīties medībās vai ne, tas ir, policijas pārstāvi un ārstu. Ja mēs šādus attiecīgus pilnveidojumus izdarām, un es domāju, ka to var izdarīt, tad likumprojektu varētu virzīt tālāk uz otro lasījumu. Ja tas saglabājas šādā tik neizstrādātā un nepilnveidotā veidā, tad neko citu, izņemot ļaunumu, tas nenesīs. Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Caune!

I.Caune: Cienījamie kolēģi! Es gribētu šodien runāt principā tikai no lauksaimnieku pozīcijām, jo es neesmu mednieks un par profesionālām tēmām nevaru runāt. Un tādēļ es gribētu tuvāk pieskarties tieši 25. un 26.pantam.

Šeit, piemēram, 25.pantā ir rakstīts, ka medījamo dzīvnieku nodarīto materiālo zaudējumu noteikšanai izveido komisiju, kurā ir mežsaimniecības pārstāvji un pašvaldības pārstāvji. Bet šeit obligāti ir jābūt arī tam cilvēkam, tam īpašniekam, kuram šie zaudējumi ir nodarīti. Obligāti! Un ir vienalga, vai tas būtu zemnieks vai tas būtu kopsaimniecības pārstāvis. Arī viņam ir jābūt šīs komisijas sastāvā.

Šļakotas kungs šeit runāja par to, ka, nosakot zaudējumus, kas nodarīti lauksaimniecības kultūrām, būs kaut kāda Lauksaimniecības ministrijas instrukcija. Taču es apšaubu šādas instrukcijas vajadzību, jo arī pašreiz, piemēram, pastāv kārtība, kādā tiek atlīdzināti zaudējumi lauksaimniecībai par sējumu nobradāšanu. Un tur ir skaidri teikts: ja šī komisija konstatē, ka tādi zaudējumi ir, tad šo zaudējumu apmēru nevar noteikt nekāda komisija, kurā it kā būs kaut kādi pašvaldības un mežniecības pārstāvji. Šos zaudējumus var noteikt tikai speciālists. Un šis speciālists ir agronoms. Arī es kādreiz strādāju par agronomu, un man daudzas reizes gadījās noteikt šos zaudējumus par sējumu nobradāšanu. Tā ka arī šajā gadījumā zaudējumus, ko nodarījuši meža dzīvnieki, var noteikt tikai speciālists– agronoms. Agronomi šo metodiku un šo kārtību zina, kā to izdarīt un aprēķināt, viņi to zina un nekāda komisija šeit nav vajadzīga, kura tad parasti liek uz balsošanu, cik lieli šie zaudējumi ir… Šie zaudējumi ir aprēķināmi, un to izdarīs, es vēlreiz uzsveru, agronoms. Un šis viņa lēmums principā it kā nevar būt apstrīdams kaut kādās komisijās.

Jābūt arī skaidri noteiktam, ka zaudējumi ir piedzenami nevis kaut kādā likumdošanas kārtībā un tamlīdzīgi, bet ir piedzenami faktiski radītie zaudējumi no vainīgās personas, un vainīgā persona šajā gadījumā ir medību saimniecības īpašnieks. Lūk, tas, es domāju, būtu ļoti nopietni. No lauksaimnieku puses varu teikt, ka nevajag šo jautājumu sarežģīt, tas ir daudz vienkāršāks, nekā mēs šeit domājam. Un tā kā šis jautājums tiek gatavots mūsu virsmežniecībai, tad lūdza mani izteikt arī tās domas.

Un šeit viņiem vienmēr ir doma par to, kādus dzīvniekus atšauj valsts vajadzībām. Es neesmu speciālists, tāpēc lūdzu, ja kaut ko nepareizi sarunāšu, mani atvainot,– bet viņu priekšlikums ir tāds, lai medības visumā būtu par maksu, lai par licenci būtu jāmaksā, bet lai tie dzīvnieki, kuri jāatšauj valsts vajadzībām, lai tie, teiksim, būtu atšaujami bez maksas un lai tur būtu kaut kādi stimuli. Arī tās licences vajadzētu kaut kā normālāk sadalīt. Es, nebūdams mednieks, tomēr esmu daudzreiz dzirdējis, ka lieli priekšnieki saka: “Šodien vai rītdien beidzas medību sezona, bet man vēl ir trīs nenošautas cūkas!” Tas ir vienam cilvēkam. Bet tajā pašā laikā mednieku kolektīvam, kur ir daudz tehnikas, tam uz visu mednieku kolektīvu varbūt ir tikai viena vai divas licences. Šeit mežniecībai varbūt būtu tāds lūgums, lai pie šā jautājuma tomēr pastrādātu un lai šajā ziņā būtu mazliet lielāks taisnīgums.

Un pēdējais jautājums. Par termiņu, par 1997.gadu. Tā ir vislielākā muļķība, ja mēs, piemēram, zinām, ka armijas kolektīviem Latvijā ir medību teritorijas. Tā kā mēs esam neatkarīga, brīva valsts un armijas kontingents drīz tiks vests ārā, pirmās daļas varbūt 1994.gadā, un viņi tad varbūt brauks šeit medīt no citas valsts, ja mēs šos līgumus, licences paturēsim līdz 1997.gadam. Juristi pateiks precīzāk, bet, piemēram, par dažādiem apgādes jautājumiem līgumus var lauzt 45 dienas pirms nākamā kvartāla sākuma. Varbūt, lai nebūtu tik radikāli, man šeit būtu priekšlikums, ka vajag uzteikt šos līgumus līdz ar ziemas medību sezonas izbeigšanos. Un tad jau stājas spēkā šis likums, par kuru mēs patlaban šeit spriežam. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies, Caunes kungs! Godājamie kolēģi, es tagad došu vārdu deputātam Rāznam, bet mums ir jāapspriež jautājums par tālākajām debatēm. Dabīgi, ka mums būtu jānoklausās arī medību saimniecību vadītāji gan no ministrijas, gan no Mednieku un makšķernieku biedrības, gan arī mūsu pārējie deputāti, kuri ir izteikuši vēlēšanos piedalīties debatēs. Tātad bez deputāta Rāznas, kas tūlīt sāks runāt debatēs, vēl ir pieteikušies deputāti Čepānis, Endele, Berķis un Mucenieks, kā arī vēl citas amatpersonas. Dabīgi, ka mēs šodien nevaram pabeigt šīs debates, jo amatpersonas mums ir noteikti jāno­klausās. Tāpēc es domāju, ka tad, kad deputāts Rāzna būs beidzis savu uzrunu debatēs, mēs saglabāsim šo sarakstu un turpināsim debates rīt no rīta. Un Universitātei tomēr nāksies mazliet pagaidīt un no rīta ar interesi noklausīties mūsu diskusijas par medību tēmu.

Tātad vārds deputātam Rāznam, bet tālāk debates turpināsim rīt no rīta. Es lūdzu kolēģus palikt vietās un noklausīties arī to, ko saka jūsu kolēģis.

Lūdzu, Rāznas kungs!

S.Rāzna: Godātie deputāti! Laikam nevienu klātesošo šodien nav vajadzības pārliecināt, ka līdzšinējā likumdošana piešķir medību lietās daudzējādi neierobežotas pilnvaras tādai sabiedriskajai organizācijai, kāda ir Mednieku un makšķernieku biedrība, arī attiecībā uz tādām funkcijām, kāda ir mednieku atestācija, un beidzot ar ieroču un munīcijas tirdzniecību. Ir arī novērota neierobežotas rīcības piešķiršana visu līmeņu nomenklatūrai. Cienījamie kungi, tas ir arī, manuprāt, politisks jautājums, runājot par šo likumu. Tas vispār ir jautājums par sociālo taisnīgumu laukos. Tāpēc man ir jāizsaka sirsnīga pateicība Meža ministrijai un šā likuma izstrādāšanas darba grupai par izstrādāto likumprojektu, kura koncepcija balstās uz vietējo pašvaldību un šo pašvaldību teritorijā dzīvojošo cilvēku maksimālu interešu ievērošanu.

Ir pilnīgi loģiski, ka šā likumprojekta parādīšanās sabiedrībā izsauca lielu rezonansi. No vienas puses, ieinteresētās personas– mednieki– to vērtē visai atzinīgi, bet, no otras puses, rajonu un arī republikas biedrību vadība šo likumu vērtē negatīvi. Rodas jautājums, kāpēc šis likumprojekts izsauc tik lielu pretestību, it īpaši no republikas Mednieku un makšķernieku vadības puses. Izstrādājot šo likumu, sevišķi tas bija jaušams no Verro kunga puses. Un vai mēs, pieņemdami šo likumu šādā variantā, nenodarīsim traumu visai medību saimniecībai? Es domāju, ka būs tieši pretēji. Šī organizācija atveseļosies, protams, ja tā vispār pastāvēs, jo likumā ir paredzēts, ka apvienošanās biedrībās notiek uz brīvprātības principiem. Un, ja arī šādas biedrības veidosies, tad to pārvaldes struktūru noteiks no apakšas, un tas būs demokrātiski.

Viens no nemiera un protesta iemesliem, manuprāt, ir tas, ka mednieku kolektīviem būs jāslēdz ar pašvaldībām nomas līgumi par medību platībām. Tādējādi jau pašlaik no augstākās vadības puses medību lietās tiek prognozēts, ka daudziem kolektīviem agrāk administratīvā kārtā piešķirtās platības tagad vairs netiks piešķirtas, it īpaši ja medības ir notikušas ar nolūku papildināt pārtikas krājumus, bet nevis ar atpūtas organizēšanu un dzīvnieku līdzsvara regulēšanas nolūku. Nu ko, arī tas ir demokrātiski, jo divām pusēm intereses ir jāsaskaņo, un tas likumā ir paredzēts.

Tomēr es šajā likumprojektā saskatu arī būtisku nepilnību, proti, es vēlētos, lai projekta autori uz otro lasījumu izstrādātu papildu nodaļu, kura varētu saukties “Medību produkcija un profili” un kuru varētu papildināt arī cita nodaļa ar apakšpunktiem, kur strikti tiktu noteikti principi, kā tiek realizēta medību produkcija, un traktēts, kādas tiesības uz to ir valstij, biedrībai un individuālajam medniekam. Autori gan iebilst, ka to reglamentēs noteikta instrukcija, taču man nav ticības, jo instrukciju radīšana kabinetos bieži vien izmaina pat likuma koncepciju. Negribētos, lai mednieku pirmorganizācijām arī turpmāk nebūtu skaidrs, kur paliek šī produkcija, kādi ir ienākumi, arī valūta, un kur tā tiek izlietota. Un vai vispār ir ekonomiski izdevīgi iepirkt par valūtu dažādas mantas– videokasetes, dažādus duncīšus, lai ar tiem iepriecinātu medniekus, kā arī varenākas lietas, piemēram, bises un šautenes, lai ar tām iepriecinātu augstāka ranga medniekus. Jāpiezīmē, ka šajā jomā jau pirms laba laika deputāti ir iesnieguši pieprasījumu, taču atbilde par to, kur tieši mednieki šos šaujamrīkus ir iegādājušies, nav zināma. Taču lai nu tas viss paliek, es ceru, ka deputāti atteiksies no savām personīgajām ambīcijām, atmetīs arī savu piederību noteiktai mednieku kārtai. Es ceru, ka mums nav nomenklatūras mednieku, kuri ar drošu roku nospiedīs gaili.

Un vēl es kā laucinieks un zemnieks varu pateikt arī to, ka šis likums tiešām ir pieņemams un tas laukos tiek uztverts ar ļoti lielām simpātijām. Un visādā ziņā lai tas būtu vērsts uz medībām kā šo atpūtu un vaļasprieku un tikai lai tās uzlabotu. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Godājamie kolēģi, līdz mūsu plenārsēdes beigām atlikušas tikai sešas minūtes, tāpēc es domāju, ka šodien esam izdarījuši krietni daudz, jo, kā jūs dzirdējāt, pat komisijas nebija gatavas ar saviem likumprojektiem, jo nebija cerējušas, ka mēs esam pelnījuši atpūtu līdz rītdienai pulksten 10.00. Tad turpināsim medību likuma apspriešanu un pēc tam uzreiz lemsim par Universitātes Satversmi un tās rektora apstiprināšanu. Paldies.

Rīt plenārsēde sākas pulksten 10.00.

(Sēdes beigas)