1991.gada 18.septembra sēdes stenogramma

Rīta sēdē

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, reģistrēsimies. Rezultāts: 110 deputāti reģistrējušies.

Atsākam vakar pārtraukto darba kārtības jautājumu– likumprojektu “Par medībām”, turpinām debates. Vakar debatēs pierakstījušos deputātu un citu runātāju sarakstu es nolasīšu. Deputāti: Čepānis, Endele, Berķis, Mucenieks, Bojārs. No amatpersonām un organizāciju vadītājiem ir Skultes kungs– ministra vietnieks, Verro kungs– Mednieku un makšķernieku biedrības Centrālās padomes priekšsēdētājs, Puteklis –Mednieku biedrības Centrālās padomes pārstāvis, Fiļipovs– Rīgas pilsētas medību saimniecības priekšnieks.

Čepāņa kungs, lūdzu!

A.Čepānis: Cienījamie kolēģi! Vadoties pēc principa, ka par katru jautājumu ir jārunā cilvēkiem, kuri ir kompetenti, atļaušos atgādināt, ka mans mednieka stāžs ir vairāk nekā 20 gadu. Esmu piedalījies gan biotehnisko pasākumu veikšanā, gan jauno mednieku eksaminācijas darbā, gan veicis visu citu, kas saistīts ar medībām. Acīmredzot esmu spējīgs runāt– ne tikai pēc novērojumiem– par iesniegto likumprojektu.

Vakar tie cilvēki, kuri šajā jautājumā uzstājās, konkrēti– Indulis Emsis, izteica savu viedokli par 5. un 6.pantu. Man te vairs nebūtu ko piebilst. Visnotaļ atbalstu šeit izteikto Vides aizsardzības komitejas priekšsēdētāja deputāta Emša viedokli, ka medību saimniecība nav mežsaimniecības sastāvdaļa. Uzskatu, ka mednieku saimniecība ir tautsaimniecības sastāvdaļa. Arī 5. un 6.pantā, manuprāt, vajadzētu paredzēt, ka nevis Meža ministrija kopā ar vietējām pašvaldības institūcijām organizē medību saimniecību Latvijas Republikā, bet vietējās pašvaldības iestādes un Vides aizsardzības komiteja organizē šo darbu. Ja mēs šajā pantā atstāsim tādu ierakstu, kāds ir šeit, tad līdz ar to mēs a priori jau iepriekš izsvītrosim visus pārējos, kuri gribētu, varētu vai būtu spējīgi piedalīties medību procesa organizācijā.

Par 8.pantu, kur ir runa par mednieku apliecību izsniegšanu. Uzskatu, ka mednieku apliecības ir jāizsniedz Vides aizsardzības komitejai. Organizatorisko pusi, kādā veidā tas notiktu, te varētu pārrunāt.

Piekrītu arī tam šīs normas formulējumam, ka eksaminācijas komisijai jāņem vērā mednieka vecums, veselības stāvoklis, kā arī jā­precizē norma par to, kā tiek ievēroti uzvedības noteikumi. Šajā pantā pēdējā norma paredz, ka mednieku apliecības izdod Meža ministrijas virsmežniecības. Tās arī iekasē valsts nodevu. Te jāprecizē, cik liela šī nodeva būs un kam tā tiks.

Kolēģis Blažēvičs runāja par to, ka medības ir vaļasprieks. Ja mēs pieejam šim jautājumam ar tādu koncepciju, tad– jā, par vaļasprieku jāsastāda likums. Tad vajag likumu par pastmarku kolekcionēšanu, par ogošanu, par sēņošanu. Kādi vēl ir vaļasprieki? To ir ļoti daudz. Diez vai šajā gadījumā var runāt tikai par vaļasprieku. Arī medību likumprojekta 1.pantā ir rakstīts, ka šis likums paredz medību saimniecības darbības ekonomiskos, sociālos un tiesiskos pamatnoteikumus. Tādēļ nevar runāt tikai par vaļasprieku, ir runa par visai svarīgu tautsaimniecības nozari. Šis medību likumprojekts skar apmēram 100000 republikas iedzīvotāju intereses, tajā skaitā ir vairāk nekā 30000 mednieku un 70000 makšķernieku, kuri pašlaik ir oficiāli republikas Medību un makšķernieku biedrības biedri. Ignorēt viņu tiesības droši vien nedrīkst arī mūsu parlaments.

18.pantā ir noteikts, ka medījamo dzīvnieku uzskaiti, nomedīšanas limitus, medību licenču izsniegšanu paredz Meža ministrijas apstiprinātie noteikumi, kas saskaņoti ar Finansu ministriju. Šajā pantā ir skaidri redzams, ka pašreizējā Meža ministrija tikai un vienīgi grib uzņemties vienus no būtiskākajiem jautājumiem– dzīvnieku uzskaiti, medību limitu sadali un licenču izsniegšanu. Šajā jautājumā acīmredzot monopola situācija būtu jālikvidē.

20.pantā noteikts, ka medījamo dzīvnieku sarakstu, medīšanas termiņus un medību veidus regulē Latvijas Republikas medību noteikumi, kurus apstiprina Latvijas Republikas Ministru padome. Medību noteikumi mums nav zināmi. Taču tas ir visai būtisks dokuments, ar kuru acīmredzot deputātiem tomēr būtu jāiepazīstas. Paskatieties tālāk, kolēģi! Paskaidrojuma rakstā pie likumprojekta ir rakstīts, ka Latvijas Republikas Meža ministrija izstrādās medību noteikumus. Kādi tie būs, to mēs nezinām. Bet 20.pantā mēs jau akceptējam, ka to visu regulēs medību noteikumi. Tādēļ atkal a priori mēs dodam tiesības Meža ministrijai vienīgajai izstrādāt šos medību noteikumus.

24.pants. Zaudējumi, kas nodarīti medību resursiem, pārkāpjot Medību likuma un citu ar medībām saistīto normatīvo aktu prasības, jāatlīdzina Latvijas Republikai likumdošanā noteiktajā kārtībā. Kāda likumdošana to ir noteikusi, arī tas nav zināms. Tālāk paskaidrojuma rakstā atkal mēs redzam, ka Meža ministrija būs vienīgā organizācija, kura izstrādās šo kārtību.

25.pantā paredzēts: lai noteiktu medījamo dzīvnieku lauksaimniecībai nodarītos materiālos zaudējumus, virsmežniecība izveido komisiju, kuras sastāvā ir iekļauti vietējās pašvaldības pārstāvji. Faktiski tāda kārtība bijusi arī līdz šim, ka mežniecības veidojušas pēc vietējo padomju pieprasījuma šādas komisijas, kuras ir noteikušas, kādi zaudējumi radušies lauksaimniecībai un mežsaimniecībai, un centušās tos arī atlīdzināt.

Cienījamie kolēģi lauksaimnieki! Ja medību dzīvnieku nodarītos materiālos zaudējumus lauksaimniecībai noteiks virsmežniecība, tad varu garantēt, ka lauksaimniekiem no tā nekāda labuma nebūs, jo arī šajā gadījumā saglabāsies galvenokārt un vienīgi Meža ministrijas intereses. Šajā pašā pantā tālāk teikts, ka, ievērojot Meža ministrijas apstiprināto instrukciju, komisija nosaka zaudējumu apmēru. Mēs varam iedomāties, kāds būs šīs komisijas slēdziens, ja to vadīs, kontrolēs un regulēs tikai un vienīgi Meža ministrija.

Pēdējais, ko es gribēju teikt, ir sakarā ar paskaidrojuma rakstu. Pēdējā normā jūs redzat, ka, pamatojoties uz Medību likumu, kuru tā vai citādi acīmredzot pieņemsim, Meža ministrija izstrādās septiņus normatīvos dokumentus. Pirmkārt, jau minētos medību noteikumus, instrukciju par kārtību, kādā ņemama maksa par medījumu resursiem, noteikumus par mednieku apmācību un apliecību iegūšanu, instrukciju, kā aprēķināt meža dzīvnieku nodarītos postījumus lauksaimniecībai un mežsaimniecībai, noteikumus par hidrogrāfiskā tīkla un krasta joslu apsaimniekošanu, instrukciju par medījamo dzīvnieku skaita regulēšanu.

Manuprāt, šis ir viens no tiem likumprojektiem (ja saglabāsies šī paredzētā kārtība), kurš nostiprinās tikai un vienīgi Meža ministrijas monopoltiesības šajos jautājumos. Lai no tā izbēgtu, es domāju, ka mums galvenokārt būtu jāvadās no to 30000 mednieku interesēm, kuri pašlaik ir Latvijas Republikas Mednieku un makšķernieku biedrībā. Es labi saprotu Meža ministrijas pašreizējās nesaskaņas ar Mednieku un makšķernieku biedrību, ar Mednieku un makšķernieku biedrības vadību, konkrēti– ar Verro kungu. Bet Mednieku un makšķernieku biedrība jau nav tikai Verro un Centrālās padomes aparāts. Tie ir 30 000 cilvēku, kuriem nebūt nav vienaldzīgi, kas noteiks dzīvnieku skaitu, limitu, medību licenču vai atļauju izsniegšanas kārtību, maksu par šīm licencēm un, pats galvenais, medību platību apsaimniekošanu. Nevar ignorēt to cilvēku intereses, kuri jau tagad daudzos republikas rajonos (es domāju galvenokārt Rīgas kolektīvus) ir izveidojuši teicamas medību bāzes, neizlietojot nevienu kapeiku valsts naudas, ne nodokļu maksātāju līdzekļus, bet bieži vien savus personiskos līdzekļus. Visu to likvidēt, pārsvītrot, es domāju, ir liela kļūda. Mednieku un makšķernieku biedrība ir izveidota divdesmitajos gados, tā ir nupat iestājusies starptautiskā mednieku organizācijā. Šis aspekts mums noteikti, likumprojektu apstiprinot, ir jāņem vērā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Endele!

J.Endele: Godājamie kolēģi, sēdes vadītāj, viesi! Pamatā iepriek­šējie runātāji lielākā vai mazākā mērā jautājumu par šo likumu diezgan pamatīgi ir izanalizējuši. Cik var noprast, lielākā daļa nepateica, ka viņu attieksme pret likumu kopumā ir pozitīva.

Es gribētu sākt ar to, ka likums lielākā vai mazākā mērā atrisina pašreizējo situāciju, bet uzskatu, ka šis likums ir zināma pārejas perioda likums tādā nozīmē, ka visdrīzākajā laikā, teiksim, 1993.gadā vai vēlāk, mežs būs privātīpašums. Līdz ar to arī šajā likumā var dažas nostādnes mainīties.

Par atsevišķām pozīcijām. Viens no strīdus āboliem ir medību resursi. Vēlreiz atgriežoties pie likuma par valsts ieņēmumiem no meža resursu realizācijas, nolasu 1.pantu: “Meža resursi ir izcērtamie koki un citi materiāli, kā arī meža izmantošanas blakusprodukti.” Vakar Šļakotas kungs norādīja, ka blakusprodukti ir arī medību resursi. Tas ir ļoti apstrīdams jēdziens.

Mēs šo likumu esam pieņēmuši, tas nozīmē, ka šo resursu izmantošanas sadalījums– 70 procenti valstij, 30 procenti pašvaldībām– ir galīgi nepieņemams. Mežacūka lielākoties barojas uz lauka, nevis mežā. Nosacīti cūka pieder valstij, lauksaimniekiem vairāk nekā mežsaimniekiem. Lielākā vai mazākā mērā to var teikt arī par citiem meža dzīvniekiem, nerunājot par ūdens dzīvniekiem, kam ar mežu ir ļoti minimāls sakars. Tāpēc tomēr es izvirzu balsojumu par medību resursiem kā konceptuālu un esmu par to, ka medību resursi ir pašvaldību īpašums.

Kas tad tagad notiek? Ja mēs pieņemam, ka pēc šīs līdzekļu sadales 70 procenti aiziet valstij, 30 procenti– pašvaldībām, tad ir dabiski, ka pašvaldības praktiski nav ieinteresētas šīs medību saimniecības uzturēšanā, organizēšanā un tā tālāk. Nav arī dota atbilde, vai līdzekļi ir no realizētajām licencēm vai arī no tā saucamajām biedru maksām. Kā šie līdzekļi tiek sadalīti– 70 procenti un 30 procenti?

Es domāju, ka ir jārisina arī jautājums par nomas līgumiem. Es saprotu, ka šajā sezonā, vismaz pamatvilcienos, šeit paliks vecā kārtība, taču vienā no tiem projektiem, kas savā laikā te “klejoja”, bija, manuprāt, ļoti racionāla ideja, ka nomas līgumu nosaka bagātība, kas ir attiecīgajās platībās. Tātad vajadzētu nevis tā, kā ir šobrīd, kad visi mednieki maksā vienādu biedra naudu, kas būtībā nav nekādi saistīta ar nomu. Ja noteikta platība ir apsekota, ir zināma zvēru uzskaite, kaut arī Emša kungs teica, ka zinātniski to visu nav iespējams regulēt, mēs varam šajā platībā izrēķināt zvēru jeb medību resursu bagātību un proporcionāli noteikt maksāšanu. Ja, piemēram, 1000 ha ir tik un tik, tad tas kolektīvs vai tas individuālais mednieks, kas šo platību nomā, maksā visu summu, neraugoties, vai ir pieci vai 25 mednieki. Tas būtu godīgāk.

Divus vārdus par mednieku tiesībām. Mednieku tiesības, manuprāt, ir atrisinātas šeit labi. Protams, var iebilst, ka ir pagari un ir šāda tāda liekvārdība. Kopumā man simpatizē šī nodaļa.

Par medību saimniecību. Par to šeit jau izteicās pietiekami daudzi. Piekrītu (to laikam Čepāņa kungs skāra), ka tā nav atstājama mežniecības ziņā, ka tā ir patstāvīga tautsaimniecības nozare. Domāju, ka šis kā konceptuāls jautājums būtu jābalso konkrēti.

Par kontroli. Kontroles funkcijas šeit ierakstītas ļoti vispārīgi. Principā ir grūti noteikt, ko tad, kas tad kontrolēs. Tur ir pieci, seši kontrolieri, bet nav konkretizēts, kādas kontroles funkcijas būs katram atsevišķi. Tās ir nepieciešamas konkretizēt. Tālāk es domāju, ka jautājums par zaudējumu atlīdzināšanu ir viens no nopietnākajiem jautājumiem, jo šobrīd ne zemniekam, ne arī kolhozam neinteresē, kas tur par dzīvniekiem bija. Viņiem interesē, lai konkrēti šī atlīdzība pilnā apjomā tiktu saņemta. Šim likumam tas arī ir jādara un jāatrisina.

Taču visskumjākais, kas ir šajā lēmumā, ir 2.punkts, kuram jau vairāki runātāji pieskārās. Es saprotu, ka šis teksts tika gatavots pirms puča, bet tagad ir pietiekami daudz laika, lai šo 2.punktu lēmuma projektā izsvītrotu, jo šāds punkts ir vienkārši liels apkaunojums. Šajā punktā mēs vēl paredzam, ka nomas līgumi paliks līdz 1997.gada 31.decembrim. Jautājums: ar ko tie paliks? Neaizmirsīsim, ka apmēram pieci vai septiņi procenti medību platību šodien ir Baltijas kara apgabala un “Dinamo” mednieku organizācijas rīcībā. Tātad Padomju armija varbūt jau būs projām no Latvijas Republikas, bet nomas līgumi atļaus šeit medīt. Tas ir kaut kas vienreizēji absurds!

Tāpēc man ir konkrēts priekšlikums. Saprotams, ka likumu mēs nepieņemsim ne nākamnedēļ, ne aiznākamnedēļ, varbūt tikai novembrī. Šajā gadā šajā medību sezonā šis likums nedarbosies. Bet pieņemt nākamnedēļ lēmumu, kurā paredzēts, ka tiek anulēti nomas līgumi ar Baltijas kara apgabalu un “Dinamo” mednieku organizācijām, līdz 1.oktobrim mēs varam.

Pēdējais jautājums ir delikāts. Šeit jau ne viens vien ierunājās par tādu organizatorisku struktūru kā padome un par to, kam tā kalpo? Konkrēti, par vītņu stobru ieročiem. Kā rokās atrodas vītņu stobru ieroči? To ir apmēram pusotra tūkstoša. Šos ieročus līdz šim varēja iegūt partijas vīri, čekas vīri, armijas vīri un “blatņiki”. Jāsaka, ka līdz šim nekas šajā jomā nav mainījies. Es to varu apgalvot no savas personiskās pieredzes. Es ar zināmām grūtībām dabūju atļauju vītņstobriem un biju aizgājis pie Verro kunga. Viņš patiešām visdziļākajā nožēlā paziņoja, ka nav ne mazāko izredžu. Es gribēju šo jautājumu uzdot Verro kungam, bet, tā kā Krastiņa kungs iekārtoja to runāšanu savādāk, tad varbūt Verro kungs tomēr var atbildēt, vai tā ir taisnība, ka pēc 4.maija Deklarācijas šos vītņu stobru ieročus ir saņēmuši cienījamie Prezidija locekļi. Līdz ar to kārtība, kam kalpo šis kantoris, arvien ir vēl tā pati.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Berķi!

A.Berķis: Cienījamie deputāti! Es gribu atgādināt dažas lietas, kas te tiek jauktas. Tiek jaukti tā sauktie kungu mednieki, kam patiešām piederēja medību platības ar palielinātu zvēru daudzumu, kur šos zvērus mākslīgi turēja lielā daudzumā. Šiem cilvēkiem tik tiešām bija tie vītņu stobru ieroči, par ko te tika runāts. Šiem cilvēkiem tika turēti medību nami un speciāls personāls, kas tur strādāja un darīja visus darbus. Šiem cilvēkiem bija automašīnas, par kurām viņi nemaksāja, tātad brauca par brīvu. Tā bija privileģēto mednieku šķira. Es domāju, ka tieši tā ir radījusi visas tās dusmas un visu to nepatiku, ko jūtu deputātu vidū pret medniekiem vispār.

Bet ir otra liela mednieku daļa, kā pareizi to atgādināja Čepāņa kungs, kuri šā tā kuļas uz saviem medību laukiem 200 km no Rīgas, brauc turp piektdienas vakarā, ir bijuši spiesti tur uzcelt mājas ar saviem spēkiem, paši strādā savos laukos, audzē tur šo to piebarošanai, strādā, uztur kārtībā lielā mērā mežu. Tā ka tās ir divas pavisam dažādas lietas. Nav tur ko jaukt, vajag gluži vienkārši piespiest šo privileģēto mednieku kārtu ievērot likumus. Tad viss uzreiz nostāsies savās vietās.

Ja mēs, vadoties no šiem privileģētajiem medniekiem, tagad gudrojam uzlikt kaut kādu ārkārtīgi augstu maksu par šīm privilēģijām, tad tūlīt nonāksim strupceļā, jo tad tā tiešām kļūs par privilēģiju. Es nezinu, kas tad medīs, jo pašreiz Rīgas mednieku kolektīvā vecums ir, piemēram, 57 gadi. Jaunie negrib tur iet iekšā. Viņiem ir daudz vieglākas nodarbes.

Otrkārt, būdams pēc izglītības mežsaimnieks, gribu atgādināt, ka te tomēr varbūt vajadzētu lielāku ticību meža darbiniekiem, jo viņi ir mācījušies medniecību kā priekšmetu.

Vispār, es domāju, ka turpmāk nenākšu runāt, bet rakstīšu rakstu avīzē, jo tad (es esmu pārliecināts) deputāti to izlasīs, bet pie pašreizējās kārtības, jūs atvainojiet, varbūt kādi pieci cilvēki klausās, ko es saku. Visi pārējie dara savus darbus. Kāpēc mūsu sēdēšana ir vajadzīga, es patiešām daudzos gadījumos neesmu varējis saprast.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Muceniek!

V.Mucenieks: Cienījamie deputāti un viesi! Es neesmu mednieks un neesmu nekādā ziņā personiski ieinteresēts šajā lietā…

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi! Jūs jau tikko neklausījāties Berķa kungu. Tagad jūs neklausāties Mucenieka kungu. Es atvainojos, Mucenieka kungs. Es gaidu. Varbūt kāds ierosinās pārtraukt debates tādā gadījumā. Tik tiešām fons zālē ir tāds, ka absolūti nevar dzirdēt, ko saka runātājs.

Lūdzu, Mucenieka kungs! Es ceru, ka kolēģi būs solīdāki. Arī kolēģis Kide, kas šobrīd ārkārtīgi skaļi kaut ko stāsta deputātam Berklavam.

V.Mucenieks: Es sāku no gala. Tātad es neesmu mednieks, arī manā ģimenē nav kaislīgu mednieku. Šinī ziņā varu runāt objektīvi. Tajā pašā laikā kā neprofesionālis es varu pieļaut arī zināmas kļūdas. Bet visā visumā, lasot šo likumprojektu, jūtu, ka attieksme pret Mednieku biedrību šobrīd ir apmēram tāda kā pret DOSAAF organizāciju, proti, ka tā ir iznīdējama pašā pamatā. Visu tātad pārņem Meža ministrija. Tas jau ir ļoti labi, ka ir kaut kas iekopts, ka ir kaut kas gatavs. Un medniekiem tagad faktiski paliks vairs pāri tikai iespējas nodarboties ar mednieku stāstu stāstīšanu. Protams, ir jau arī iespēja darīt visu to, kas ir darīts līdz šim mežu kopšanā, zvēru piebarošanā un tā tālāk. Kas varēs medīt, kur varēs medīt un tamlīdzīgi, to nu pateiks citi. Vieni būs šāvēji, bet otri tādā gadījumā turpinās darīt šo melno darbu. Es šaubos, vai cilvēki ilgi ar tādu situāciju, ar tādu stāvokli būs mierā.

Šajā sakarībā es varbūt jūs gribētu iepazīstināt ar dažiem cipariem, kuri raksturo Rīgas medību saimniecības veikumu mežu kopšanā un zvēru piebarošanā. Ir sagādātas 248 tonnas siena (tas ir 1990.gadā), 205000 zaru slotiņu, ap tūkstoš tonnām mazvērtīgo kartupeļu. Piebarošanas lauciņi ir 440 ha platībā. Barotavas dažādiem meža zvēriem– apmēram 3000. Meža kvartālu stigu tīrīšana– 154 ha. Tas viss ir liels darbs. Katrs mednieks nostrādā apmēram vienu darba nedēļu šo pasākumu veikšanā, tikai tad viņš tiek pie medīšanas. Bet tagad ar šo Medību likumu mēs praktiski nonākam pie tā, ka privileģētā stāvoklī būs lielie priekšnieki un miljonāri. Likumprojekta izstrādāšanā, cik man ir zināms, praktiski nav ņemtas vērā Mednieku biedrības domas un priekšlikumi.

Tāpēc uzskatu, ka, pirms virzīt šo likumprojektu tālāk, vajadzētu pagaidīt, jo 19.oktobrī notiks Mednieku un makšķernieku biedrības ārkārtas kongress, būs kaut kādas jaunas idejas, priekšlikumi un tā tālāk, ko šinī likumā varētu iestrādāt. Bet tādā veidā, kāds tas ir pašreiz, tas ir ļoti tendenciozs un pret Mednieku biedrību, pret ierindas medniekiem vērsts. Tāds projekts man liekas galīgi nepieņemams.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Bojār!

J.Bojārs: Cienījamie kolēģi! Cienījamais priekšsēdētāj! Es tomēr esmu ieinteresētā persona, jo jau no 16 gadu vecuma esmu mednieks un ceru tāds būt, kamēr man kājas vilksies pa mežu, tāpēc arī uzstāšos kā ieinteresētā persona.

Es šajā sakarā galīgi nevaru piekrist tam, ka šajā Medību likumā tomēr ir pilnīgi izpalikusi medību biedrības nozīme mūsu medību saimniecībā vispār, kura bija šajos apstākļos ārkārtīgi svarīga. Es pilnīgi varu piekrist iepriekšējam runātājam, kas citēja, cik daudz mednieki ir fiziski izdarījuši, lai vispār apsaimniekotu medību saimniecību.

Es uzskatu: ja nebūtu mednieku, tad mežacūkas kopā ar briežiem un aļņiem būtu nopostījušas visus mūsu laukus. Tad vispār mežu nebūtu iespējams atjaunot, jo jūs zināt, kādas problēmas bija ar aļņiem, kuri pilnīgi noēda visas priežu audzes pa tīro, priede neatjaunojās Latvijā vispār. Aļņi pārmērīgā skaita dēļ sāka postīt pat gatavas, lielas egļu audzes, noplēsa augošām lielām eglēm mizas. Egles tūlīt sāka pūt no vidus, un bija pagalam veselas audzes. Es uzskatu, ka tas ir šā likuma liels trūkums, ka Mednieku biedrības nozīme te nav parādīta.

Uzskatu, ka šis Medību likums shematiski kā pamats der tālākai tā attīstībai otrajā lasījumā. Turklāt Mednieku biedrība ir mūsu tradīcija. Es neatrodu nekādu instrumentu, kā varēs izdarīt šo melno darbu. Lai neviens nedomā, ka ar kaut kādiem profesionāliem medniekiem mēs spēsim regulēt medījamo zvēru skaitu. Te nav Sibīrija. Vai arī ka slotiņas sies ārzemju mednieki, kas atbraukuši šeit izpriecas pēc. Tātad pagaidām tas melnais darbaspēks, kas to darbu dara, ir tiešām mednieku kolektīvu locekļi, kas ziedo savu laiku un naudu un pērk piebarojamo materiālu. Iztikt bez viņiem absolūti nekādi nav iespējams.

Par medījamiem dzīvniekiem. Profesors Plotnieks izteicās, ka viņam nav skaidrs, vai melno stārķi var šaut vai nevar. Ja viņam nav skaidrs, tad medniekam tas ir skaidrs, jau pirms viņš kļūst par mednieku un iegūst mednieka apliecību. Tas man likās ārkārtīgi smieklīgi un nenopietni. Nekāds medījamo zvēru saraksts šeit medību likumā nav vajadzīgs. Rīt būs tāds saraksts, bet parīt kaut kādus zvērus aizliegs šaut, aizparīt tādus, ko mēs šodien nešaujam, noteikti atļaus šaut un iekļaus šajā sarakstā, jo viņi būs pārlieku savairojušies.

Es uzskatu, ka jāpiekrīt visiem, kuri uzstājās par to, ka visas militārās mednieku biedrības jālikvidē un teritorijas viņiem jāatņem. Es uzskatu, ka pareizi šajā medību likumā ir pateikts, ka pirmtiesības šo līgumu atjaunošanā (tā ir ļoti laba ideja) ir jādod vecajiem mednieku kolektīviem.

Es uzskatu, ka pašvaldībām nekādā gadījumā nedrīkst dot dominējošās tiesības šajā mednieku organizācijā. Kāpēc? Ja pašvaldības iegūs šīs tiesības, tad būt tāda situācija, ka rīdziniekus un pilsētniekus vispār izspiedīs ārā, jo viņiem nepieder nekādas teritorijas. Un pamazām viņus no turienes izspiedīs. Tas ir pilnīgi skaidrs. Mums vispār parasti nav citas bāzes mednieku biedrību darbībai kā darba kolektīvi. Universitātē ir Mednieku biedrība, lielām rūpnīcām ir biedrības, citiem lieliem darba kolektīviem ir biedrības un savas teritorijas. Šīs biedrības ļoti daudzus gadu desmitus apsaimnieko šīs teritorijas un tur rūpējas par zvēriņiem.

Ja mēs ņemam vērā, ka pāriesim pilnīgi uz tirgus saimniecības principiem mednieku saimniecībā Latvijā, tad ierindas latvietis vai ierindas Latvijas pastāvīgais iedzīvotājs šo konkurenci pret ārzemnieku neizturēs. Licence uz briedi Rietumu tirgū tagad maksā 10–20 tūkstošus dolāru, tad pareiziniet ar 35 un pajautājiet, kurš no mūsu medniekiem vai vispār biedrība varēs to nopirkt! Braucēju, kuri gribētu braukt šurp un šaut briežus, Rietumeiropā ir, cik jūs gribat. Šeit ir jābūt zināmam līdzsvaram.

Es uzskatu, ka 11.pantā, kur ir noteikts ļoti vispārīgi, ka ārvalstu pilsoņiem ir iespējams medīt Latvijā, šis jautājums ir detalizētāk jāreglamentē. Šajā gadījumā jāatdala tie ārvalstu pilsoņi, kuriem ir pastāvīgās dzīves tiesības šeit, kuri ir rezidenti, pastāvīgie iedzīvotāji, respektīvi, tie ir PSRS pilsoņi, kuri ilgstoši dzīvojuši Latvijā, kuri ir mūsu mednieku kolektīvos un laikam ļoti daudzi arī turpmāk tur būs. Viņiem šīs tiesības, manuprāt, atņemt nevar. Viņi jāatdala no tiem ārvalstniekiem, kas brauks no citām valstīm. Tur ir skaidri un gaiši jāieraksta, ka šiem ārzemniekiem ir tiesības medīt Latvijas Republikā tikai ar licencēm, kas nopirktas par cieto valūtu.

Es zinu, ka vēl pastāv zināmas protokola medības, valdības medības, firmu pārstāvju medības. Mūsējie arī vedīs pretējās puses “firmačus” uz medībām, kā tas notiek tur ar mūsējiem. Šāda tipa medības arī varētu būt, varētu pastāvēt mūsu republikā. Tomēr, es domāju, ka pamatā ārvalstnieks var medīt tikai par licenci, kas ir nopirkta par cieto valūtu. Šī kārtība acīmredzot jāizstrādā ne šajā likumā, bet speciālā nolikumā par ārvalstnieku medībām Latvijā.

Te izskanēja dažas domas par vītņu stobru ieročiem. Es uzskatu, mums tomēr pamazām ir jāpāriet uz Rietumu standartiem, kā tas ir visā brīvajā pasaulē. Nekur, jūs atvainojiet, nešauj dižmedījumus ar skrošu bisēm. Tā ir zināmā mērā zvēru bojāšana un vardarbība. Tā, piemēram, tajā pašā Zviedrijā visas medības notiek tikai medību kolektīvos un ir organizētas vispārējās līnijās ļoti līdzīgi kā pie mums. Mednieku kolektīvs nomā savu medību teritoriju, rūpējas par zvēru atjaunošanu un visu pārējo. Līdz ar to disciplīna un medību organizācija ir daudz augstāka, un visās rietumvalstīs brīvi šauj dižmedījumus tikai ar vītņu stobru ieročiem. Tas paaugstina prasības pret medību drošību, tas paaugstina prasības pret tiem, kuru rokās nodoti šie vītņu stobru ieroči. Es domāju, ka šīm prasībām ir jābūt ļoti stingrām: ne dzērājiem, ne vājprātīgajiem, ne tiem, kuri ir sēdējuši cietumā vai kuriem ir krimināla pagātne, nedrīkst dot rokās vītņu stobru ieročus. Ir ārkārtīgi spēcīgi jāpastiprina noteikumi, kā glabāt šos vītņu stobru ieročus. Tā, piemēram, bijušajā Vācijas Demokrātiskajā Republikā vītņu stobru ieročus glabāja tikai kolektīvos, speciālās metāla seifu istabās, kur tos nevar nolaupīt. Glabāšanas noteikumiem jābūt ļoti stingriem. Citās kapitālistiskajās valstīs paredzēts, ka medniekam mājās jābūt metāla skapim, kurā viņš glabā vītņu stobra ieroci, citādi tas nedrīkst būt. Šie noteikumi mums ir jāpastiprina.

Tad vēl par zinātniski pamatoto dzīvnieku skaitu. Te bija tāda iebilde, ka nevar noteikt zinātniski pamatotu dzīvnieku skaitu. Es gribu teikt, ka joprojām var zinātniski pamatot dzīvnieku skaitu. Katru gadu tiek skaitīti medījumi. Pēc tam pēc zinātniskajiem kritērijiem aprēķina, kāda būs atjaunošanās šajā gadā. Rēķina, ka cūkai būs seši, septiņi vai astoņi sivēni, bet briedim– tikai viens vai, labākajā gadījumā, divi. Nu, te ir tas zinātniskais aprēķins. Aprēķina vēl pēc tā, cik auksta ir ziema un kāda būs zvēru bojāeja šā gada ziemā. Tādējādi šeit nekādi nevar izmest ārā zinātniskos kritērijus.

Es arī nevaru piekrist koncepcijai, ka Vides aizsardzības komisija zināmā mērā ir aizņēmusi to juridisko nišu, kura agrāk bija Mednieku biedrībai. Bieži vien Vides aizsardzības komisija, cik es zinu tos cilvēkus, savā vairumā tomēr interesējas vairāk par vides piesārņošanu. Līdz šim viņi ir vairāk nodarbojušies tiešām ar vides piesārņošanas jautājumiem. Vai varētu uzreiz tik drastiski paplašināt viņu tiesības medību jautājumos, es to ļoti stipri apšaubu. Katrā ziņā nevarētu paredzēt tādas tiesības, kādas ir Mednieku biedrībai.

Es vēlreiz gribu pateikt, ka šis Medību likums visumā būtu pieņemams kā mugurkauls, kā pamats jeb kā tāda struktūra, ar kuras palīdzību mēs veidotu otrā un trešā lasījuma tekstu. Jebkurā gadījumā, es domāju, jāņem vērā tās iebildes, kuras iesniegusi Mednieku biedrība. Es vēlreiz gribu teikt, ka likumprojekts nav nemaz zemē metams.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi! Debatēs jau ir piedalījušies visi deputāti, kuri bija pierakstījušies. Tagad dosim vārdu ieinteresētajām amatpersonām. Bet pirms tam es palūgšu visus deputātus, kuri uzskata, ka ir vajadzīgi kādi konceptuāli balsojumi šajā likumprojektā, iesniegt rakstiski šos pieteikumus konceptuālai balsošanai, lai mēs varētu tos sagrupēt.

No amatpersonām pirmajam vārds ir Mednieku un makšķernieku biedrības Centrālās padomes priekšsēdētājam Verro kungam.

R.Verro, Mednieku un makšķernieku biedrības Centrālās padomes priekšsēdētājs: Godātais priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Man ir liels gandarījums, ka parlaments atradis iespēju uzaicināt uz šā jautājuma apspriešanu arī medniekus, Mednieku biedrības pārstāvjus, lai viņi varētu izteikt savus secinājumus.

Ko vispirms gribētu teikt? Mūsu biedrība, Latvijas Mednieku un makšķernieku biedrība, ir nodibināta 1927.gadā. Katrā civilizētā valstī ir mednieku un makšķernieku biedrības vai organizācijas. Es domāju, ka Latvija ir un būs civilizēta valsts un arī mednieku un makšķernieku organizācijas un biedrība pastāvēs. Kā zināms, trīsdesmitajos gados tā laika prezidents Kārlis Ulmanis ļoti augstu novērtēja Mednieku un makšķernieku biedrības darbību un atzina, ka ir izdarīts liels darbs republikā, apvienojot šos medniekus un makšķerniekus vienā organizācijā un veicot pozitīvu darbu medību faunas tālākā attīstībā un izmantošanā.

Mūsu biedrībā šodien ir 31 tūkstotis mednieku un 70 tūkstoši makšķernieku, tas ir, 100 tūkstoši cilvēku. Tas ir liels kolektīvs, liels skaitlis. Pavisam republikā ir 700 pirmorganizāciju vai 700 kolektīvu. Ir lieli kolektīvi, kuri darbojas jau vairākus desmitus gadu, visus pēckara gadus. Tāds, piemēram, ir rūpnīcas VEF kolektīvs, kurā ir ap 300 cilvēku, Vagonu rūpnīcas kolektīvs un tā tālāk. Pavisam Rīgā ir 200 mednieku un makšķernieku kolektīvu rūpnīcās, organizācijās un tā tālāk. Viņiem visiem ir savas medību platības, savas ūdens platības, viņi tur ir izveidojuši bāzes, ieguldījuši lielus līdzekļus. Varu nosaukt tādu ciparu, ka mūsu republikā Mednieku un makšķernieku biedrība un kolektīvi bāzu izveidošanā ir ieguldījuši apmēram 9 miljonus rubļu un strādā šajās platībās un saimniecībās jau ilgus gadus.

Biedrībā ir 34 lielas medību saimniecības, rajonu medību saimniecības, pilsētu medību saimniecības un zinātniskās saimniecības, kuras pēta, kā vajadzētu attīstīt un veidot dabu medību platībās, kā aizsargāt dzīvniekus, kā pareizi izmantot un tā tālāk. Tādējādi, es domāju, nekādā gadījumā nevarētu būt runa par tādas lielas organizācijas, kurā ir simt tūkstošu cilvēku, ignorēšanu vai viņu interešu neievērošanu.

Gribu pateikt, ka mūsu biedrība ir vienīgā organizācija republikā, kas spēj savās rokās saturēt visu medību saimniecību. Vienīgā. Citas organizācijas nav. Medības jau nav tikai aizbraukt uz mežu un pašaut. Medību saimniecība ir biotehnika, bioloģija, zinātne, tā ir dabas aizsardzība, cīņa ar malumedniecību, dzīvnieku pavairošana, selekcija un daudzi, daudzi citi jautājumi, kas jārisina mednieku kolektīviem, mednieku biedrībām. Tā ir drošības tehnikas ievērošana, mednieku audzināšana, lai nebūtu tādu gadījumu, kādi bija nesenā pagātnē Lietuvā, nerunājot nemaz par Aizkaukāzu. Man kā priekšsēdētājam vairāk rūp nevis tas, kā tur brauc un šauj, bet lai tiktu pareizi izmantoti ieroči, lai tie nebūtu pavērsti turp, kurp nevajag, un lai būtu kārtība un disciplīna katrā mednieku kolektīvā, katrā pirmorganizācijā.

Kas attiecas uz Medību likumu, es ar nožēlu varu jums paziņot, ka mūsu biedrība izstrādāja ļoti pamatīgu likumprojektu par medībām un medību saimniecību attīstību. Mēs sarīkojām zinātniski praktisku konferenci, kurā piedalījās apmēram 300 cilvēku, tajā skaitā arī Čepāņa kungs. Apspriedām katru punktu, kas un kā. Es personiski iesniedzu šo likumprojekta variantu republikas Augstākās padomes priekšsēdētājam Gorbunova kungam kā alternatīvu izskatīšanai Augstākajā padomē. Kāpēc šis likumprojekts nav izdalīts deputātiem, kāpēc tas šodien nefigurē kā alternatīvs likumprojekts, man tas nav skaidrs. Es domāju, ka Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisijai un Strīķa kungam vajadzētu burtiski rīt vai parīt izdalīt visiem deputātiem mūsu alternatīvo variantu, kurā daudzi jautājumi ir atrisināti tā, kā tos vajadzētu risināt.

Es domāju, ka biedrībai ir jābūt. Mēs tagad esam iestājušies Starp­tautiskajā mednieku federācijā, kuras sēdeklis ir Parīzē, lai sadarbotos ar citu valstu medniekiem, organizācijām, apmainītos pieredzē un tā tālāk. Biedrībai ir plaši sakari ar daudzām valstīm– Zviedriju, Somiju, Vāciju, Čehoslovākiju, Dienvidslāviju, Amerikas Savienotajām Valstīm. Es personiski esmu visās šajās valstīs bijis, pētījis, kā ir organizēta medību saimniecība un kā strādā mednieku kolektīvi. Mūsu Medību likuma variantā ir visa tā pozitīvā pieredze, kāda ir Zviedrijā, Somijā vai Amerikā. Es domāju, ka mūsu variants ir jāizsniedz deputātiem, lai iepazīstas, tad daudzi jautājumi, par ko šodien te tika runāts, atkristu.

Es ar lielu uzmanību noklausījos juristus, kuri uzstājās, arī medniekus un deputātus. Visā visumā man rādās, ka piezīmes par likumprojektu tiek izteiktas pareizi, nekādu monopolu nevar būt ne Meža ministrijai, ne biedrībai. Biedrībai nekāda monopola nekad arī nav bijis. Tas ir Meža ministrijas patvaļīgs traktējums, lūk, tur biedrībā kaut kādu monopolu… Visus gadus Mežsaimniecības ministrija noteica limitu, visus gadus pārdeva licences, visus gadus Mednieku biedrība maksāja par šīm licencēm valstij. Kur tie līdzekļi tālāk aiziet, tas ir jau cits jautājums. Nekāda runa par kaut kādu monopolu nevar būt. Mednieku biedrība ir vienīgā mūsu organizācija, kas spēj visus šos jautājumus uzņemties.

Mūsu koncepcija šajā jautājumā ir ļoti vienkārša– mēs uzskatām, ka biedrība, mednieku kolektīvi vai medību saimniecības īrēs medību platības no pagastu, rajonu vai apriņķu pašvaldībām, maksās īres maksu, ko noteiks Ministru padome, ņemot vērā, cik ir jāmaksā par mežu, par purviem vai par laukiem. Kad biedrība un mednieku kolektīvi, saimniecības īrēs medību platības, tad arī saimniekos saskaņā ar likumiem: kad jāšauj, cik jāšauj, kādi dzīvnieki jāšauj. Vārdu sakot, īrnieki jeb nomnieki, medību platību izmantotāji, varēs paši noteikt.

Priekšsēdētājs: Vārds Putekļa kungam, Mednieku biedrības Centrālās padomes pārstāvim. Lūdzu.

I.Puteklis, Mednieku biedrības Centrālās padomes priekšsēdētāja vietnieks: Cienījamie deputāti! Runājot par likumprojekta koncepciju, tika minēts, ka apspriežamais likumprojekts ir kompromisa projekts. Es gan negribētu piekrist šim apgalvojumam, jo, kā jau šeit Verro kungs minēja, tiešām šā likumprojekta izstrādāšanu veica Mednieku biedrība 15 cilvēku sastāvā (šā likumprojekta izstrādāšanā Verro kungs pat nepiedalījās). Bija sapulcināti praktiķi, medību lietu speciālisti, kuri orientējas šajos jautājumos. Taču manī rada izbrīnu tas, ka šis likumprojekts nezin kādēļ šodien netiek apspriests kā alternatīvs projekts.

Komisijas priekšsēdētāja Šļakotas kunga ziņojumā nedzirdējām arī to, ka līdzīgu projektu un ļoti labu projektu ir izstrādājusi Vides aizsardzības komiteja. Domāju, ka arī šim projektam būtu vieta apspriežamajā jautājumā. Savus priekšlikumus Augstākajai padomei ir atsūtījuši tūkstošiem mednieku. Varbūt jūs neesat tos saņēmuši? Piedodiet, tad es gribētu zināt, uz kādu adresi šie priekšlikumi būtu jāsūta, lai tos saņemtu un arī izskatītu.

Šeit jau Čepāņa kungs minēja, ka apspriežamajā likumprojektā pilnīgi izpaužas Meža ministrijas monopols. Tiešām, ja jūs apskatāties šo likumu, tur ir minētas tās instrukcijas un nolikumi, kurus paredzējusi izstrādāt Meža ministrija. Vai tiešām speciālisti ir tikai Meža ministrijā un citu domas nav jāņem vērā? Mūsu uzskats ir, ka šādu likumprojektu var pieņemt tikai ar visu kontrolpaketi, ar izstrādātu un pievienotu medību nolikumu, ar pārējām instrukcijām, jo tikai tad būs redzams, kā šis Medību likums darbosies. Bez šādiem dokumentiem nav redzams, kā šis likums tālāk darbosies.

Šeit jau 1.punktā bija runa par to, ka Medību likums paredz medību saimniecības darbības ekonomiskos, sociālos un tiesiskos pamatnoteikumus Latvijas Republikā. Līdz šim ar medību saimniecību Latvijas Republikā ir nodarbojusies vienīgi republikas Mednieku biedrība. Tiesa, līdz šim tas ir veikts Mežsaimniecības un mežrūpniecības ministrijas vadībā. Šeit Šļakotas kungs teica, ka pēc jaunā likumprojekta paredzēts pāriet uz licenču sistēmu un ka tas dos apmēram četrus, piecus miljonus ienākumu. Bet kādi būs izdevumi medību saimniecības uzturēšanai? Mani satrauc tas, ka par medību saimniecības tālāko likteni šajā likumprojektā nav domāts.

Pieņemot šo likumprojektu, mēs pilnīgi sagrausim medību saimniecību. Šeit jau arī Bojāra kungs teica, ko dara mednieku kolektīvi. Šodien mednieki ir tie, kuri strādā medību saimniecībā. Līdz šim ieguldām, ja rēķinātu aptuvenos skaitļos, katru gadu apmēram 3 miljonus rubļu. Liekas, kur šie miljoni paliek… Jā, tas ir tas darbs, ko veic mednieku kolektīvi savos medību objektos. Ja pāriesim uz licenču sistēmu, tādā gadījumā mednieki šajā darbā vairs nepiedalīsies, samaksās naudu par licenci, aizbrauks uz mežu un izdarīs to, kas viņam tajā mežā jādara, bet savu darbu viņš vairs mežā nedarīs.

Ja mēs paskatāmies, cik ir izdarīts, tad varu pateikt, ka meža dzīvnieku piebarošanai ir iekārtoti barības lauciņi visā republikā vairāk nekā 4 tūkstošu hektāru platībā. Tā ir liela platība. Ir ļoti daudzas stacionāras barotavas pie barības lauciņiem. Vietējās pašvaldības pieprasa medniekiem samaksāt nodokļus. Vai tas ir vai nav likumīgi, to lemsit jūs, cienījamie deputāti. Mēs esam iesnieguši prasību pēc skaidrojuma Finansu ministrijas galvenajam finansu inspektoram, vai vietējām pašvaldībām un mežniecībām ir tiesības pieprasīt samaksāt nodokli par šo barības lauciņu iekārtošanu meža dzīvniekiem, jo mednieki no šiem lauciņiem praktiski nekādu labumu nesaņem, viņi tikai atvilina dzīvniekus no zemnieku un kolhozu tīrumiem, bet par to, lūk, tagad pieprasa maksāt nodokli.

Tāpēc mēs esam par nomas sistēmu. Tas, ka par medību platībām ir jāmaksā zināma summa, ir skaidrs, jo visās citās civilizētajās valstīs arī pastāv šī nomas maksa un medību objektu nomāšana. Šī maksa var būt, protams, diferencēta dažādos jautājumos. Ne visi medību objekti ir vienādi. Jāņem vērā arī attālums līdz šiem medību objektiem.

Četrdesmit piecu gadu laikā mednieki ir ieguldījuši milzīgus līdzekļus medību materiālās bāzes radīšanā, medību sporta, medību kultūras un tradīciju veidošanā, šķirnes suņu izkopšanā, trofeju apstrādē un vērtēšanā. Šie jautājumi likumprojektā praktiski nekur neatspoguļojas. Kas ar šiem jautājumiem tālāk nodarbosies?

Šeit Verro kungs teica, ka republikas Mednieku biedrība ir iesniegusi lūgumu uzņemt to Starptautiskajā mednieku federācijā, kura rūpējas arī par šo medību trofeju novērtēšanu, par to, lai mēs zinātu, kā attīstās mūsu medību saimniecība, jo tikai no medību trofejām mēs varam redzēt, kā šis darbs tiek veikts. Līdz šim varu teikt to, ka republika gan Savienības mērogā (šeit mēs atrodamies pirmajā vietā), gan starptautiska mēroga izstādēs ar medību trofejām ir ieņēmusi ļoti redzamu un novērtējamu vietu. Šis darbs ir jāturpina.

Par pilsētas mednieku statusu. Līdz saviem medību objektiem Rīgas pilsētas, Rīgas rajona, Jelgavas, Jūrmalas un Ogres medniekiem ir jābrauc 180 kilometru. Tas ir vidējais attālums. Kur viņi saņems mednieku apliecības? Šeit Šļakotas kungs teica, ja es pareizi sapratu, ka Rīgā nodibināšot virsmežniecību, kur saņemt medību apliecības. Es domāju, ka tas nav nopietni. Bet tā ir problēma, ar kuru saistīts šis jautājums, un noteikti likumprojektā šāds jautājums ir jāizskata, kurā vietā tad Rīgas mednieki šīs apliecības saņems.

Jautājums bija arī par to, ka vajadzētu pastāvēt tā saucamajam brīvajam medniekam, kuram nav jāsastāv nevienā biedrībā un kurš varētu brīvi darboties. Es gribētu teikt, ka šis brīvais mednieks būt tas privileģētais mednieks, tie būs tie miljonāri, kuri mums jau šodien ir radušies un kuri var maksāt par brieža nomedīšanas licenci 4,5 tūkstošus rubļu. Tie būs tie privileģētie mednieki, kuri negrib strādāt un negrib ar savu darbu medību saimniecību veicināt un kopt. Viņi iegādāsies šīs licences un būs tie brīvie mednieki.

Es jums gribu citēt vienu mazu punktu no 1936.gada Medību likuma: “Lai sekmīgāk veiktos medību ētikas, disciplīnas un krietnu tradīciju izkopšanas darbs plašākās mednieku aprindās, Mežu departaments lūdz vietējos meža darbiniekus ar aizrādījumiem, padomiem vai arī ar tiešu līdzdalību atbalstīt pastāvošās mednieku biedrības, kā arī veicināt jaunu mednieku kolektīvu veidošanos, reizē ar to pakāpeniski ierobežot medības ar dienas biļetēm neorganizētiem medniekiem, dodot priekšroku medību biedrības biedriem.” Ar to es gribu teikt, ka būtu vērts ieskatīties arī šajā likumu krājumā, kas ir izdots pirms kara. Tur ir ļoti daudz pamatīgu jautājumu, kuri noderētu arī jaunajā likumprojektā.

Priekšsēdētājs: Vārds Fiļipova kungam no Rīgas pilsētas medību saimniecības.

O.Fiļipovs, Rīgas pilsētas medību saimniecības vecākais medību vadītājs: Augsti cienījamais priekšsēdētāja kungs, augsti cienījamie deputāti! Es esmu svarīga amatpersona, kā šeit tika izteikts, vecākais medību vadītājs Rīgas pilsētas medību saimniecībā. Mani augstākie priekšnieki– Verro kungs un Putekļa kungs– jau šeit ir izteikuši vairākas tādas vispārējas domas par medību saimniecības attīstību republikā, tāpēc es gribētu runāt konkrētāk. Es sevi uzskatu tomēr par medību saimniecības speciālistu. Gribu konceptuālos punktus, kā vakar piedāvāja Šļakotas kungs, apskatīt no sava redzesviedokļa.

Viens no galvenajiem konceptuālajiem punktiem, ko vakar nosauca Šļakotas kungs, ir tas, ka Meža ministrija ar vietējās pašvaldības institūcijām organizē medību saimniecību. Es gribu pateikt, ka šodien tāda medību saimniecība reāli eksistē. Tā no jauna nav jāorganizē. Šajā medību saimniecībā ir ieguldīti ļoti lieli līdzekļi. Es mēģināšu ar konkrētiem piemēriem pierādīt savas domas. Rīgas pilsētas saimniecībā ir vairāki kolektīvi, kas brauc 180 kilometrus, lai gūtu kaut kādus līdzekļus. Viņi nomā no kolhoziem kartupeļu laukus, audzē kartupeļus, nodod šos kartupeļus tiem pašiem kolhoziem, šādi iegūstot līdzekļus. Šādi veido medību saimniecības. Iznāk, ka, pieņemot šo likumprojektu, saskaņā ar 14.pantu nākošajā dienā jebkura pašvaldība var atteikt šiem medniekiem medību platības. Šeit ir paredzēts: ja nav pašvaldības atļaujas īrēt šo platību, ar to pašu līgums ir uzteikts. Kādā veidā tiks aprēķināts viss šis ieguldītais darbs, kā tiks aprēķināti līdzekļi, ko medību saimniecībā ieguldījuši konkrētie mednieki?

8.pants. Jāsaka tā, es kategoriski iebilstu pret šāda panta iekļaušanu medību likumā. Šis pants praktiski padara stipri problemātisku ne tikai Rīgas, bet vispār pilsētu mednieku piedalīšanos medību saimniecībā un turpmāku medīšanu. Vakar izskanēja tāda doma, ka mednieku apliecības jāizsniedz valsts institūcijām, bet neviens nepaskaidroja, kāpēc nedrīkst to darīt sabiedriska organizācija? Es nezinu, kā bija līdz 1940.gadam, bet es zinu, kā mednieku apliecības izsniegusi Mednieku un makšķernieku biedrība visu šo laiku. Es nezinu nevienu problēmu, kas šeit būtu radusies. Kāpēc nevar Mednieku biedrība izdot mednieku apliecības? Es varu runāt vairāk par Rīgas pilsētas medību saimniecību. Es jums varu pateikt, ka mūsu eksaminācijas komisijā (eksaminācijas programmu apstiprina tieši ministrija) nav neviena štata darbinieka, nevienas amatpersonas. Ir tikai vēlēti cilvēki. Tie ir praktiķi ar ļoti lielu stāžu, turklāt obligāti tur ir meža darbinieki. Es šeit neredzu nekādu problēmu, kāpēc šādas komisijas jāveido pašvaldībām, lai gan pašvaldībās nav neviena mednieka. Vairākkārt jau tika atzīmēts, ka jāņem vērā mednieka vecums, veselības stāvoklis. Es nu galīgi nesaprotu, kā pagasta pašvaldība noteiks, kā rīdzinieks ievēro uzvedības normas.

9.pants. Latvijas Republikas iedzīvotāji, kuriem ir mednieku apliecības, var medīt individuāli vai brīvprātīgi apvienojoties biedrībā. Šļakotas kungs paskaidroja, ka brīvmednieks ir vajadzīgs tāpēc, lai apbruņotu zemnieku. Jāsaka tā, ka lielākā daļa mednieku ar brīvmednieku saprot pavisam ko citu. Kā jau teica Putekļa kungs, brīvmednieks arī šodien ir mednieks, kas sastāv varbūt biedrībā, brauc pa visu republiku un medī, kur grib, jo viņam reiz ir šis papīra gabals rokā, ko sauc par licenci. Tā ir vienīgā viņa priekšrocība. Citu viņam nav. Tas ir brīvmednieks. Ja šodien ir problēma, ka jāapbruņo zemnieks, priekš tam ir, piedošanu, Augstākā padome, lai izdomātu, kā šo jautājumu atrisināt. Tāpēc jau mums nav jāizveido vienpusēji mednieki!

Nākamie panti. Bojāra kungs, Plotnieka kungs un juristi šeit atzīmēja vēl to, ka samērā labs esot 12., 13., 14.pants, kur ir runāts par pamattiesībām un tiesībām. No juridiskās puses it kā būtu skaidrs. Es gan neesmu jurists un, godīgi sakot, no šī tā arī neesmu sapratis, kas ir pamattiesības. Varbūt kāds man paskaidros, es tā arī nesapratu. Kas ir medību tiesības, šeit ir uzrakstīts, bet, kas ir pamattiesības, tas šeit nav rakstīts. Šeit ir tikai minēts, kam tās pieder. Bet, kas tas ir, te nav. Par 14.pantu, ja tas ir juridiski pareizi no pašreizējiem likumiem, es jums pateikšu, ka tas padarīs šo likumprojektu darbotiesnespējīgu ar pieņemšanas dienu. Tas ir šādi. Nomas līguma noslēgšanai nepieciešama vietējās pašvaldības atļauja noteiktu platību izmantošanai un šo platību medību ierīcības projekts. 17. un 18.pantā turklāt tiek runāts par medījamo dzīvnieku uzskaiti, limitu noteikšanu un licenču izsniegšanu.

Jūs paši zināt un jūs paši nepārtraukti šeit atgādināt, ka tuvākajā laikā būs ne tikai zemes lietotāji, bet būs arī zemes īpašnieki, būs meža īpašnieki. Šodien vidējais zemes lietotājs vai nākamais zemes īpašnieks– jaunsaimnieks izmanto zemes platību no 20 līdz 50 ha, varētu būt pat 50 ha meža klāt. Pēc Viduseiropas datiem, lai uzsāktu kaut kādu dzīvnieku uzskaiti, lai veidotu kaut kādu medību saimniecību mūsu lielākajiem medījumu objektiem pārnadžiem, tad “sturmei” nepieciešami pusotra tūkstoša hektāru, alnim– pat līdz 5 tūkstošiem hektāru. Kādā veidā mēs uzskaitīsim dzīvniekus platībā līdz 20 hektāriem? Uz 20 hektāriem auzu lauku? Tajā pašā laikā tam pašam zemniekam uz auzām nāks briežu bars, ganīsies un ēdīs nost. Viņš nedrīkstēs šaut, ja nevar uzskaitīt, jo iznāk 0,01 dzīvnieks uz 20 hektāriem. Bet viņš ir pilntiesīgs īpašnieks pēc šā likumprojekta. Tā tas iznāk. It kā var medīt, it kā nevar. Tur jau neko nevar uzskaitīt. Šī ir tāda problēma, kuru meža speciālistiem un medību speciālistiem vajadzēja paredzēt. Es nesaprotu, kā to visu var dabūt pašreiz kopā.

Konceptuāls jautājums ir par šīm tiesībām. Ļoti smags jautājums ir par licences izsniegšanu. Vai tad šeit var pastāvēt trīs varianti? Varētu pat vairāk. Es iedomājos trīs variantus.

Pirmais, kā to vakar piedāvāja Emša kungs. Medības notiek par maksu. Tas ir, jebkurš mednieks, aizbraucot uz jebkuru vietu un samaksājot pietiekamu summu, var nopirkt licenci un medīt. Tādā gadījumā mums tā licenču summas samaksa jāpaceļ 100 reižu. Pašreiz brieža licence maksā 30 rubļus (protams, tā ir simboliska maksa), bet tad būs jāmaksā 5, 6, 10 tūkstošus rubļu, lai varētu uzturēt medību saimniecību. Tas ir pilnīgi skaidrs.

Otrs variants ir tāda licenču sistēma, kad strādā kāds mednieku kolektīvs vai kaut kas, bet sadala cits, sadala, teiksim, virsmežzinis vai kāda cita persona.

Trešais variants ir, ka vispār nepastāv licences. Kamēr būs licence, tā vienmēr būs deficīta manta, jo nevar būt neierobežots dzīvnieku skaits Latvijā. Kamēr būs deficīts, tikmēr vienmēr būs dalīšana. Bet tas, kas dalīs, ir cilvēks, tas jums jāsaprot.

Sistēmu, kad vispār nav licenču, varētu apskatīt konceptuāli. Paldies par uzmanību, mans laiks ir beidzies.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi, debates pabeidz Skultes kungs, kurš ir ministra vietnieks un paudīs Meža ministrijas viedokli.

M.Skulte, meža ministra vietnieks: Cienījamie deputāti! Meža ministrijai ir jāatvainojas jums, ka šajā Latvijai tik nozīmīgajā laika posmā mēs jūs nodarbinām ar ne tik nozīmīgu likumprojektu. Tomēr jāatzīst, ka gadu atpakaļ, nodibinoties Meža ministrijai, tieši medību likumprojekta steidzošu izstrādi visvairāk pieprasīja vietējās pašvaldības un citas valsts institūcijas. Kopš šā gada pirmā ceturkšņa Meža ministrija izstrādā medību likumprojektu, kurš vairākkārt ir izskatīts valdības namā un dažādos citos saietos, ir locīts, papildināts. Kompromisa dēļ, iespējams, dažviet ir iekļuvuši liekulīgi formulējumi. Beidzot projekts nonācis parlamentā kā Ministru padomes likumprojekts.

Parlamentā izteiktie kritiskie vērtējumi un iebildumi visi jau ir izskanējuši agrāk valdības namā, un par tiem ir plaši diskutēts. Ir raudāts par to, ka biedrībām draud likvidēšana, kaut gan likums to neparedz, bet, tieši pretēji, paredz, ka medību jautājumos demokrātija tagad sāksies no apakšas, nevis no augšas kā agrāk. Būtiski ir tas, ka līdz šim, neskatoties uz visu šo medību likuma iespaidošanu, tā konceptuālās nostādnes, kā minēts paskaidrojuma rakstā, piecos galvenos principos ir noturējušās. Mums, mežsaimniekiem, tas ir ļoti nozīmīgi.

Sāksim ar šādu piemēru: jauns zemnieks, dārzkopis, iestādījis lielu ābeļdārzu, bet šo ābeļdārzu ir iecienījuši pelēkie zaķi, kuriem daudz kas garšo šajā dārzā. Dārznieks grib uzcelt ap dārzu žogu, lai aizsargātu ābeles no zaķiem, bet viņam atbild, ka nedrīkst, jo cietīs zaķu saimniecība. Mežzinim ir jāaudzē mežs un tas jāaizsargā, arī viņš grib uzbūvēt tādu likumdošanas un nozares normatīvo aktu žogu, kas ļautu tam pasargāt ar tādām grūtībām sēklu plantācijās un kokaudzētavās izaudzētās un mežā ieaudzētās priedes, egles un citu sugu kociņus. Bet visu laiku līdz šim un arī turpmāk viņam grib kāds teikt: nedrīkst! Medību saimniecība, manā piemērā minētā zaķu saimniecība, ir atsevišķa tautas saimniecības nozare.

Kas tad ir primārais? Kas ir sekundārais? Meža audzēšana vai medību saimniecība? Šeit no šīs tribīnes runāja par lauksaimniecībai nodarītajiem postījumiem, kas ir tikai aisberga redzamā daļa. Bet tikpat kā nerunāja par mežsaimniecībām nodarītajiem postījumiem, kas ir šā aisberga neredzamā daļa. Postījumi ir vienkārši kolosāli, grandiozi, jo medījamo dzīvnieku skaits atsevišķām sugām ir 10 reizes lielāks nekā pirmskara Latvijā. Acīgākie un vērīgākie deputāti būs ievērojuši mežā priežu jaunaudzes ar nokostām galotnēm un nomizotas egles, no kurām izcilu būvkoku vietā iznāk malkas koki.

Zaudējumi mežsaimniecībai, ko līdz šim radījusi medību saimniecība, nekādā veidā netiek kompensēti ar tiem ieguvumiem, kas ir saņemti no medību saimniecības. Nekad. Vienīgā izeja mežzinim ar medību ierīcības palīdzību tik tiešām, kā tas teikts likumprojekta 17.pantā, ir noteikt saimnieciski pieļaujamo medījamo dzīvnieku skaitu noteiktā platības vienībā pat tad, ja Vides aizsardzības komiteja šādu normatīvu negrib vai baidās apstiprināt. Tad tas jādara Meža ministrijai. Meža dienestam ir jāatbild par meža dzīvnieku postījumiem, viņiem ir jāmaksā par tiem, kā to dara visur citur pasaulē. Bet jāļauj šim valsts dienestam strādāt. Medību saimniecība ir mežsaimniecības sastāvdaļa. Tas jau ir sen mācīts un skaidrs katram mežsaimniekam. Mežsaimniekam vienīgajam republikā augstskolā māca medību priekšmetus. Vai viņš to grib vai negrib, eksāmens ir jānoliek.

Pilnīgi dabiski, viņam tāpat kā autoinženierim autoinspekcijā vai lauksaimniecības mehāniķim valsts tehniskās uzraudzības dienestā ir jāpieņem kā valsts institūcijas pārstāvim eksāmens no cilvēka, kurš grib un var kļūt par mednieku. Tāpat kā par autovadītāju vai traktoristu. Arī apliecības atņemšanai nav vajadzīga tiesa, kā šeit teica. Vai tad autovadītāja tiesības atņem tiesa?

Meža resursu uzskaitījums ir koncentrētā veidā atspoguļots likumā “Par valsts ieņēmumu no meža resursu realizācijas”. Plašāk tas būs atspoguļots likumprojektā par meža apsaimniekošanu un izmantošanu. Par visu šo meža resursu, tai skaitā arī medību saimniecības, attīstību atbild Valsts meža dienests pēc vienotiem apsaimniekošanas un realizācijas principiem, kas jau ir iestrādāti daudzos Ministru padomes apstiprinātajos normatīvajos aktos.

Visos meža likumdošanas normatīvajos dokumentos ieviests vienots līdzsvara princips. Proti, meža resursu realizāciju, vienalga, kādi šie resursi būtu, vai tie ir koki vai medījamie dzīvnieki, valsts institūcijas pārstāvis, šis valsts mežzinis, nevar izdarīt bez vietējās pašvaldības saskaņojuma vai atļaujas. Arī vietējā pašvaldība nevar vienpersoniski izrīkoties pēc saviem ieskatiem bez valsts mežziņa vai valsts virsmežziņa ziņas. Domstarpību gadījumā jautājumus izskata attiecīgās valsts institūcijas nākošajā pakāpē. Šis princips ir iestrādāts arī Medību likumā, tāpat kā Ministru padomes lēmumā par meža atjaunošanu un par meža izstrādi.

No visas meža resursu realizācijas, tai skaitā arī no medību licenču pārdošanas, ja arī tā notiek par valūtu, 30 procenti nonāk pagastam kā samaksa par meža fonda zemes lietošanu. Jā, medību licences būs dārgākas. Tāpat kā ir cēlusies celma nauda un celsies vēl.

Cienījamie deputāti! Licences izsniedza līdz šim, un šī kārtība turpināsies tāpat uz priekšu, jo likumā taču nav paredzēts grozīt līdzšinējo kārtību. Valsts meža dienests atbild arī par to koku nociršanu, kas atrodas ārpus meža. Tāpat ir jāatbild arī par tiem medījamiem dzīvniekiem, kuri atrodas ārpus meža. Mums kā valsts institūcijai ir jāorganizē šis darbs, kā tas ir noteikts Meža ministrijas nolikumā, un jārūpējas, lai tik tiešām selektīvi pareizi atšautu šos dzīvniekus. Šeit teica, ka to dara, bet to diemžēl nedara, skrien un cīnās pēc lielākiem ragiem.

Cienījamie deputāti! Meža ministrijas speciālisti ir gatavi jums pieņemamā laikā katram individuāli atbildēt uz jebkuru jautājumu par medību likumu. Lūdzam neizdarīt pārsteidzīgus slēdzienus jautājumos, kuri saistīti ar zināmu mežsaimniecības specialitātes specifiku un var būt pretrunā ar jau spēkā esošo likumdošanu.

Ļoti nopietns darbs mums būs dažādu noteikumu un inspekciju saskaņošana un apstiprināšana Ministru padomē medību jautājumos pēc šā Medību likuma apstiprināšanas. Meža ministrija nav nekāds monopolists, nav nekāds saimnieciskais monopolists. Tā ir valsts institūcija. To es lūdzu vēlreiz ņemt vērā.

Beidzot, cienījamie deputāti, ar jūsu atbalstu Meža ministrijai ir izdevies Ministru padomē apstiprināt vairākus nozīmīgus jautājumus par meža atjaunošanu, izmantošanu, meža izstrādi, kur valsts mežsargiem un valsts mežziņiem pamazām vajadzēs ieviest kārtību.

Bet jāteic, ka, mūsuprāt, daudz nozīmīgāku noteikumu apstiprināšanai bija ievērojami mazāka pretestība nekā šim vaļaspriekam– medībām. Šeit būtu vietā uzdot jautājumu– kāpēc? Uz šo “kāpēc” tad nu jums katram būs sevī jārod atbilde un jāizšķiras par Ministru padomes medību likumprojekta apstiprināšanu.

Priekšsēdētājs: Godājamie deputāti, debates šajā jautājumā ir pabeigtas. Man ir iesniegti priekšlikumi par diviem konceptuāliem balsojumiem. Iesniegusi deputāte Čepāne un deputāts Emsis. Tagad arī deputāts Endele iesniedz. Te ir daudzi konceptuāli balsojumi. Mēģināsim sagrupēt un šajās deviņās minūtēs nobalsot.

Es varbūt nosaukšu šos konceptuālos balsojumus to saņemšanas kārtībā. Deputātes Čepānes priekšlikums ir papildināt likumu ar vēl vienu pantu, kurš skanētu šādi: “Medības valsts rezervātos ir aizliegtas. Dzīvnieku skaita regulēšanu un izmantošanu valsts rezervātos reglamentē Latvijas Republikas Vides aizsardzības komitejas apstiprinātie noteikumi.”

Es atvainojos, Seiles kundze, es varbūt nolasīšu visus, te ir daudz, jūs apsēdieties, par motīviem pēc tam varēs izteikties.

Deputāts Emsis piedāvā konceptuāli nobalsot par 5.pantu šādā redakcijā: “Medību saimniecība ir saimniecības nozare, kura ietver sevī medību saimniecības pasākumu kompleksu.”

14.pantā konceptuāli piedāvā svītrot rindkopu: “prioritātes nomas līgumu noslēgšanā līdzšinējam medību tiesību īpašniekam”.

Attiecībā uz 17.pantu ir priekšlikums to traktēt tā, ka “medījamo dzīvnieku uzskaiti veic vietējās valsts mežsaimniecības iestādes. Pieļaujamo medību dzīvnieku skaitu reglamentē medību ierīcības iestādes un nosaka Meža ministrija”.

Visbeidzot, deputāta Endeles priekšlikumi. Pirmais: nobalsot konceptuāli, ka medību resursi ir pašvaldības īpašums. Otrais: nomas maksa ir proporcionāla teritorijas lielumam un medību resursiem. Lēmuma projektā ietvert, ka nepieciešams anulēt nomas līgumus ar Baltijas kara apgabala un “Dinamo” mednieku organizāciju, sākot ar šā gada 1.oktobri. Aizliegt lietot kolektīvajās medībās vītņu stobra medību ieroci. Otrajā lasījumā deputāts Endele vēlas pilnu dokumentu paketi, bet, nu, tas ir tā.

Godājamie kolēģi, palūgsim sekretariātu zvanīt, ja kāds gadījumā ir agrāk aizgājis no plenārsēžu zāles. Lūdzu reģistrācijas režīmu. Reģistrēsimies. Pēc reģistrēšanās varam izteikties par balsošanas motīviem. Deputāte Seile bija pirmā. Bojāra kungs. Es viņai lūdzu apsēsties, lai nevajadzētu stāvēt pie mikrofona.

A.Seile: Es gribēju pateikt, ka pēdējie ierosinājumi, ko iesniedzis Endeles kungs, attiecas uz dažādiem nolikumiem, kurus izstrādās uz šā likuma pamata. Manā izpratnē tie varbūt nemaz nav konceptuāli.

Kas attiecas uz Briņķes kundzes ierosinājumu, kuru nolasīja Krastiņa kungs kā pirmo, es tomēr ļoti lūdzu par to konceptuāli nobalsot, jo to Vides aizsardzības komiteja bija iesniegusi mūsu darba grupai un Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisijai, tomēr šajā medību likumprojektā tas nav parādījies. Es gribu lūgt īpašu pieeju rezervātiem saistībā ar medību jautājumu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu reģistrācijas rezultātu. 101 deputāts. Lūdzu, Bojāra kungs!

J.Bojārs: Mēs joprojām neesam saņēmuši atbildi no sekretariāta, kāpēc šis alternatīvais likumprojekts nav parādījies un nav mums izdalīts, kur tas vispār palicis? Kas tās ir par darba metodēm Augstākajā padomē? Es negribu izteikt nevienam šeit neuzticību, bet tas nav pareizi. Tas ir viens, ko es gribēju pateikt.

Otrs. Es gribēju pateikt tomēr, ka jautājums, cik kurš no mums kam uzticas vai kam patīk Verro kungs, ir pavisam cits, bet Verro kungs kā Mednieku biedrības priekšsēdētājs iesniedza šo likumprojektu. Tātad mums kā deputātiem bija jābūt lietas kursā. Nezinot mums ir ļoti grūti lemt. Es tomēr uzskatu, ka varbūt bija pilnīgi iespējamas šīs divas koncepcijas saskaņot šeit, saskaņot ar mums vai ar darba grupu. Tālāk mēs nevarēsim iet ar divām koncepcijām, mums būs jāatrod kaut kāds variants, par kuru mēs balsosim. Tātad, manuprāt, šajā jautājumā mums obligāti ir jāizlemj, pirms balsojam par konkrētiem punktiem un pantiem.

Priekšsēdētājs: Šo noslēpumu laikam atklās Šļakotas kungs tagad.

K.Šļakota: Es gribētu Bojāra kungu iepriecināt, lai viņam būtu iespēja izvēlēties no pieciem likumprojektiem, kas mums ir iesniegti medību jautājumā. Šim nolūkam pastāvēja darba grupa Ministru padomē, kurā piedalījās arī deputāti, strādāja mūsu komisija, lai liktu jums priekšā šo likumprojektu, kurā ir apvienots daudz kas no citiem likumprojektiem. Ja šodien šis likumprojekts netiks pieņemts, mēs turpināsim darbu, strādāsim tālāk.

Priekšsēdētājs: Tika minēts iebildums attiecībā uz sekretariātu. Tādēļ vārds Dobeļa kungam. Tikai ļoti īsi, mums maz laika.

J.Dobelis: Es Bojāra kungu vienmēr lūdzu precizēt faktus pirms kādas iestādes vai organizācijas minēšanas. Sekretariātā šis papīrs pavairošanai nav saņemts, bet tas ir iesniegts savlaicīgi Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisijā. Tā ka, lūdzu, ņemiet to vērā, Bojāra kungs!

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Berķi!

A.Berķis: Es tomēr uzskatu, ka līdzšinējās nomnieku tiesības ir jārespektē un ir jādod kaut kādas priekšrocības, slēdzot jaunos līgumus, jo tik tiešām tas darbs, kas tur ieguldīts, ir liels.

Priekšsēdētājs: Visi ir reģistrējušies, visi ir gatavi balsot. Sākumā konceptuālos jautājumus, pēc tam– kopumā par šo likumprojektu.

Pirmais konceptuālais balsojums ir deputātes Čepānes iesniegtais. Atkārtošu, ka ierosinājums bija papildināt likumu ar atsevišķu jaunu normu: “Medības valsts rezervātos ir aizliegtas. Dzīvnieku skaita regulēšanu un izmantošanu valsts rezervātos reglamentē Latvijas Republikas Vides aizsardzības komitejas apstiprinātie noteikumi.” Ļoti īsi. Redakciju varēsim uzlabot otrajā un trešajā lasījumā. Balsosim par deputātes Čepānes piedāvāto papildinājumu. Rezultāts: 77– par, 1– pret, 12– atturas. Tātad šī norma ir iekļauta.

Nākamais balsojums ir deputāta Emša priekšlikums par 5.pantu šādā redakcijā: “Medību saimniecība ir saimniecības nozare, kura ietver sevī medību saimniecības pasākumu kompleksu.” Vai tas ir konceptuāls balsojums, Emša kungs?

I.Emsis: Varbūt šo palīgteikumu tiešām nevajag. Konceptuāli ir tas, vai medību saimniecība ir mežsaimniecības sastāvdaļa vai saimniecības sastāvdaļa.

Priekšsēdētājs: Skaidrs, skaidrs. Tātad konceptuāls balsojums. Emša kungs ierosina, ka medību saimniecība ir vispār saimniecības nozare, nevis mežsaimniecības sastāvdaļa. Es atceros, ka vakar Emša kungs izteicās, ka mēs drīz medīsim roņus. Lūdzu, otrais mikrofons.

K.Šļakota: Es lūgtu deputātus uzreiz padomāt par valsts pārvaldi, ja mēs veidojam jaunu nozari, medību saimniecības nozari, un pēc tam iecelt mani par medību ministru iespēju robežās.

Priekšsēdētājs: Es ļoti atvainojos, cienītie kungi, pagaidām mums emociju ir vairāk nekā aprēķina. Lūdzu, balsosim par Emša kunga piedāvāto papildinājumu. Nevis mežsaimniecība, bet vienkārši saimniecības nozare, mednieku saimniecība. Rezultāts: neiegūst vairākumu. Tātad tomēr paliek pie mežsaimniecības, kā tas tradicionāli Latvijā ir bijis.

Nākamais. Emša kunga piedāvātais balsojums– svītrot 14.pantā rindkopu, ka prioritāte nomas līgumu noslēgšanā ir līdzšinējam medību tiesību īpašniekam. Balsosim par šo svītrojumu. Rezultāts: vairākums, tātad tiek svītrots.

Pēdējais Emša kunga ierosinājums ir konceptuālais balsojums par 17.pantu, kurā noteikts, ka medījamo dzīvnieku uzskaiti veic vietējās valsts mežsaimniecības iestādes, bet pieļaujamo medījamo dzīvnieku skaitu rekomendē medību ierīcības iestādes un nosaka Meža ministrija.

Lūdzu, otrais mikrofons, bet, Emša kungs, varbūt nevajag pamatot vēlreiz? Varbūt dosim vārdu tiem, kas grib ko teikt pret šo priekšlikumu.

I.Emis: Es vienkārši konceptuāli gribu pateikt, kas šeit ir tas sāls.

Priekšsēdētājs: Bet jūs teicāt, Emša kungs, jau uzstājoties, mēs tagad tikai balsojam. Ja deputāti pieprasa, ka Emša kungam vēlreiz vajag uzstāties par šo tēmu, lūdzu, otrais mikrofons.

I.Emsis: Es šeit gribu pasvītrot, ka tas, kas noteiks dzīvnieku skaitu, atbildēs arī par visiem postījumiem. Vides aizsardzības komisija nav gatava atbildēt par šiem postījumiem, tāpēc es kategoriski atsakos no šīs lietas. Ja Meža ministrija uzņemas to darīt, tad tā arī šeit teikts.

Priekšsēdētājs: Jā, tikai, Emša kungs, no šā jūsu formulējuma tas absolūti neizriet, ka Meža ministrija atbild par šiem postījumiem, ja tā nosaka šo rekomendējamo skaitu. Nav cēloņsakarību starp vienu un otru darbību. Jūs nepanāksiet šo rezultātu. To es jums varu kā jurists teikt. Tas to absolūti nenozīmē. Šļakotas kungs vēlējās kaut ko teikt par motīviem, par šo balsojumu? Lūdzu.

K.Šļakota: Es tikai gribēju pateikt: ja mēs pieņemam tādā redakcijā, tad tas tiešām ir Meža ministrijas monopols. Pašreiz te darbojas trīs iestādes: Meža ministrija, pašvaldība, Vides aizsardzības komiteja. Tad viss paliek Meža ministrijai. Tad mēs būtiski mainām likuma konstrukciju. Es ieteiktu ļoti atturīgi izturēties pret tādu formulējumu.

Priekšsēdētājs: Iespējams, ka daudzi deputāti atturēsies balsojot. Tātad dzīvnieku uzskaiti veic vietējās mežsaimniecības iestādes, bet nomedījamo dzīvnieku skaitu rekomendē medību ierīcības iestādes un iesaka Meža ministrija. Viss Meža ministrijai. Balsosim par šo konceptuālo balsojumu. Rezultāts: nav guvis vairākumu. Tik tiešām vairākums atturējās.

Tā, godājamie kolēģi, mums ir jāizlemj, vai turpināsim balsojumu. Vēl apmēram piecas minūtes, pabeigsim šo medību likumu un tad iesim pārtraukumā.

Deputāta Endeles priekšlikumi. Pirmais konceptuālais balsojums par to, ka visi medību resursi ir pašvaldības īpašums. Balsosim. Kā to iestrādāt normā, tā jau ir komisijas darīšana, ja par to gadījumā tiks nobalsots. Balsosim. Tas gan konceptuāli nesaskan ar pārējo likumu. Rezultāts: nav guvis vairākumu.

Endeles kungs piedāvā nobalsot konceptuāli, ka nomas maksa ir proporcionāla teritorijas lielumam un medību resursiem. Godājamie kolēģi, vai tas nav jāparedz nolikumā, kas izstrādā cenas un tamlīdzīgi, nevis medību likumā? Es kā sēdes vadītājs neuzskatu šo par konceptuālu balsojumu un nelieku šo priekšlikumu uz balsošanu. Tas ir pārāk jocīgs.

Pārējie priekšlikumi ir par lēmuma projektu, bet, es atvainojos, par lēmuma projektu mēs balsosim tad, kad tiks pieņemts likums. Tad pieņemsim lēmumu par tā spēkā stāšanās kārtību. Mēs tagad neapspriežam lēmumu, Endeles kungs! Jūs paturat tiesības to iesniegt. Par lēmumiem mēs konceptuālus balsojumus neizdarām. Lūdzu, trešais mikrofons.

J.Endele: Es šajā gadījumā speciāli aicinu pieņemt vienu konkrētu punktu lēmumā. Tas attiecas uz Baltijas kara apgabala un “Dinamo” mednieku organizācijas nomas līguma anulēšanu ar 1.oktobri, jo medību sezona sākas tūliņ, bet medību likumu mēs pieņemsim apmēram līdz jaunajam gadam. Tas nozīmē, ka viss ies pa vecam. Es palieku pie tā, ka šis balsojums ir ļoti būtisks.

Priekšsēdētājs: Nu, lēmums arī stājas spēkā tikai pēc medību likuma pieņemšanas.

J.Endele: Var pieņemt lēmumu, nepieņemot vēl medību likumu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, iesniedziet, Endeles kungs, lēmuma projektu, tādā gadījumā mēs to ietversim darba kārtībā.

J.Endele: Es šo punktu iesniedzu. Vairāk man nevajag.

Priekšsēdētājs: Es atvainojos, bet lēmuma projektu iesniedz pavairotu. Es ļoti jūs atbalstu, es pirmais balsošu par šādu lēmumu, bet vajag visiem pavairot. Varbūt jūs to varat paspēt izdarīt, un mēs šīsdienas plenārsēdes beigās varam tādu lēmumu pieņemt. Nav nekādu problēmu. Tomēr, kā saka, tas jums neko nedos, ja ievietos šajā lēmumā, jo to pieņems kaut kad tikai pēc trim nedēļām.

Lūdzu, Seiles kundze!

A.Seile: Cienījamie deputāti, lēmuma projekts par stāšanos spēkā taču mums ir jāizskata trešajā lasījumā un šodien par to nav jārunā. Sēdes vadītājs ļoti pareizi izvirza jautājumu. Bet mums ir vienkārši jāpasteidzas ar medību likuma pieņemšanu visos lasījumos, tāpēc es ļoti aicinu balsot kopumā par to pirmajā lasījumā līdz 1.oktobrim, kad sākas kolektīvo medību sezona.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi, pēdējā brīdī saņemti vēl konceptuālu balsojumu pieteikumi. Bojāra kungs ir iesniedzis. Viņš iesaka 8.pantā svītrot: “eksaminācijas komisiju izveido vietējās pašvaldības iestādes”. Balsosim. Jums nav jautājumu?

Z.Ziediņš: Gribu runāt vispār par balsošanas motīviem.

Priekšsēdētājs: Pēc balsojuma. Balsosim par svītrošanu. Svītrot tekstu: “eksaminācijas komisiju izveido vietējās pašvaldības iestādes”. Rezultāts: nav guvis vairākumu.

Svītrot 12.pantu, kurā noteikts, ka medību pirmtiesības Latvijas Republikas teritorijā ir zemju lietotājiem, kuru zemēs atrodas attiecīgais medību fonds. Šo pantu iesaka svītrot Bojāra kungs. Lūdzu, balsosim. Rezultāts: nav svītrots 12.pants.

Vēl ir ierosināts 14.pantā svītrot otrās daļas pirmo teikumu. Es to pašlaik lasu. Nu, es neuzskatu, ka tas ir konceptuāls balsojums. Bojāra kungs, to mēs varam arī otrajā lasījumā redakcionāli mainīt. Jūs iesniedziet rakstiski, tad balsosim!

J.Bojārs: Saprotiet, tas ir ļoti svarīgi! Šeit ir dots milzīgs spēks vietējām pašvaldībām. Rīdziniekiem un pilsētniekiem tur nebūs ko darīt. Puse no medniekiem ir pilsētnieki.

Priekšsēdētājs: Bojāra kungs, šim nolūkam mums vēl ir divi lasījumi. Iesniedziet rakstiski, lai visi to varētu izlasīt, apspriest. Izdomāt un tā! Citādi mums būs tā kā parasti: pirmajā lasījumā, nobalsojot konceptuāli, izbalso ārā, otrajā atkal iebalso iekšā. Lūdzu, Ziediņa kungs, par…

Z.Ziediņš: Cienījamie kolēģi, mēs redzējām, cik nepilnīgs ir mūsu balsošanas mehānisms. Tie konceptuālie balsojumi it kā palika likumā tikai ar 12 balsīm. Es ļoti ceru, ka jūs to pārdomāsit. Bet tagad man ir lūgums jums personiski drusku kā medniekam profesionālim: kad balsosim kopumā par šo likumu, ja jums nav sava viedokļa, tad nebalsojiet vispār, jo mūsu mehānisma dēļ mēs gāžam cauri vērtīgus priekšlikumus. Ieiet priekšlikumi ar 12 balsīm saucienu “labi” pavadībā.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi, lūdzu balsošanas režīmu! Balsosim par, pret un atturoties par likuma “Par medībām” akceptēšanu pirmajā lasījumā ar šiem konceptuālajiem labojumiem, kas ir izdarīti pēc balsojuma. Uzmanību, balsosim! Viena balss papildus “par”, divas balsis papildus “par”, trīs balsis papildus “par”. Rezultāts: 69– par, 9– pret, 14– atturas. Likumprojekts akceptēts pirmajā lasījumā.

Lūdzu godājamos kolēģus iesniegt komisijai nepieciešamos labojumus, un gatavosimies otrajam lasījumam.

Pēc pārtraukuma beigsim, kā saka, par “jakti” un sāksim par Universitāti.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Cienījamie kolēģi! Ieņemsim, lūdzu, vietas! Ir pagājušas vairāk nekā 30 minūtes.

Lūdzu reģistrēties. Rezultāts: 81 deputāts reģistrējies. Vizuāli zālē ir 49 deputāti. Lūdzu, pārreģistrēsimies. Laikam kaut kas nav kārtībā ar mūsu tehniku. Rezultāts: 75. Es droši varu pateikt, ka ir vismaz 74, jo viens otrs kolēģis, es tā novēroju, reģistrējas blakusvietās. Es domāju, ka tas neko nedod, jo sekretariāts veic papildu uzskaiti. Balsojot mums tik un tā nesanāks 67 balsis, bet apspriešanu mēs, protams, varam sākt.

Darba kārtības jautājums, ko atlikām vakardien, ir Latvijas Universitātes Satversmes apstiprināšana.

J.Vaivads: Cienījamo sēdes vadītāj! Cienījamie kolēģi! Saskaņā ar Izglītības likuma 40.pantu Latvijas Universitāte ir iesniegusi savu Satversmi apstiprināšanai. Es ierosinu šādu procedūru. Tā kā Izglītības likuma 40.pantā ir noteikts, ka Satversmi izstrādā un pieņem pati Universitāte un iesniedz mums tikai apstiprināšanai, tad faktiski ir tikai viens balsojums– apstiprināt šo Satversmi vai neapstiprināt.

Procedūru es ierosinu tādu, ka Universitātes rektors profesors Zaķis stāda priekšā šo Satversmi. Tā ir tīri viņa kompetence, kā un kādā veidā to darīt. Pēc tam varētu būt jautājumi, es ierosinu debates pēc tam par šo Satversmi kā tādu un atbilstoši mūsu kopējam viedoklim– balsojumu par apstiprināšanu vai neapstiprināšanu. Apstiprināšanas gadījumā šī Satversme gūs oficiālu likumisku spēku, neapstiprināšanas gadījumā, ņemot vērā visus šeit izskanējušos viedokļus, Universitāte atgriežas pie šīs Satversmes pārstrādāšanas. Tādu es redzu procedūru. Ja nav iebildumu, tad man ir priekšlikums dot vārdu Universitātes rektoram profesoram Zaķim, tādējādi sākot šā jautājuma apspriešanu.

Priekšsēdētājs: Deputātiem nav citu ierosinājumu? Nav. Lūdzu, Zaķa kungs, nāciet tribīnē! Cik laika jums vajag ziņojumam?

J.Zaķis: Es ļoti ceru, ka ar piecām minūtēm pietiks.

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

J.Zaķis, Latvijas Universitātes rektors: Cienījamais priekšsēdētāj! Augsti godātie Latvijas Republikas Augstākās padomes deputāti! Dāmas un kungi!

1918., 1919.gadā, dzimstot neatkarīgajai Latvijas Republikai, vienlaikus dzima arī tās pirmā nacionālā augstskola, kura vēlāk nosau­kta par Latvijas Universitāti. Tās sākums bija ielikts jau 19.gadsimta beigās. 1917.gada jūnijā Tartu latviešu skolotāju konferencē izveido Augstskolas komisiju. Faktiski pirmā posma beigas bija 1919.gada 28.septembris– oficiālā Latvijas augstskolas, vēlākās Latvijas Universitātes, atklāšana.

1923.gada 23.martā šī augstskola ieguva Latvijas Universitātes nosaukumu pēc tam, kad tās Satversme, pirmā Satversme, tika apstiprināta Latvijas Saeimā. Tātad šis ir vēsturisks moments.

Latvijas Universitātei atdzimstot, tā liek priekšā savu otro Satversmi. Tāpēc loģisks ir jautājums, vai pirmā Satversme ir atcelta un vai vispār nevar dzīvot arī pēc tās? Man liekas, būtu jāņem vērā tas milzīgais laika posms, kas ir pagājis no tā laika,– pasaule šodien neizskatās ne tuvu tāda, kāda bija toreiz. 1934.gads ir viens no tiem pēdējiem Latvijas Republikas izglītības likumiem. Tajā, atšķirībā no pašreiz mums pazīstamā izglītības likuma, ir ieraksts, ka Latvijā ir tikai viena oficiāla augstskola. Darbību regulē īpaši likumi. Vairāk nekādu paskaidrojumu, kā šai augstskolai jāstrādā, izglītības likumā nebija.

Turpinājumā sakarā ar Latvijas okupāciju 1940.gadā savu patstāvību Latvijas Universitāte zaudēja, līdz ar to Satversmes tai nebija. Līdz pat šai dienai faktiski tā ir strādājusi, ja vispār to var uzskatīt par strādāšanu, pēc PSRS tipveida augstskolu statūtiem, nekas īpaši savs tai nav bijis.

Šodien Satversmes projekts ir sagatavots atbilstoši Latvijas Republikas Izglītības likumam, kas ir jau, kā zināms, pieņemts. Līdz ar to mums ir obligāti pēc tā jāvadās. Strādāja komisija. Universitātes Satversmes sapulce pieņēma šo Satversmi.

Es gribētu pat nedaudz teikt, ka jebkurš labojums, kas tagad tiks izdarīts, nevar parādīties kā labojums citādi kā tikai caur Latvijas Universitātes Satversmes sapulci. Jāsasauc Satversmes sapulce, un labojums ir jāizdara. Izņemot tos labojumus (paldies Augstākās padomes deputātiem, kas mums tos iesniedza), kurus mēs izdarījām paši, novērtējot, ka to dēļ nav jāsasauc speciāli sapulce, jo labojumi bija diezgan viegli izdarāmi.

Šī Satversme ir izveidota atbilstoši Izglītības likumam. Tajā ir ietverts arī tas viss, ko mēs uzskatījām par pieņemamu un labu pirmajā Latvijas Universitātes Satversmē. Tālāk Eiropas universitāšu Magna Charta libertatum un daudz kas cits, ieskaitot mācības. Tas pašlaik redzams, Austrumvācijai pievienojoties lielajai Vācijai. Arī tur notiek šī universitātes statusa maiņa.

Es nezinu, vai būtu vērts pašlaik analizēt pa detaļām tās struktūru, jo tā ir redzama. Vienīgais, ko gribu teikt, ka pašlaik paralēli Izglītības likumam Satversme, ja tā tiks šeit apstiprināta, zināmā mērā iegūst kaut kādu likumam līdzīgu statusu. Būtu neliels lūgums deputātiem: turpmāk, Ministru padomē vai šeit uz vietas strādājot, ļoti sekot līdzi terminoloģijai, kas ir Izglītības likumā un kas ir Satversmē, jo parādās likumi un lēmumi, kuros ir, piemēram, jēdziens “augstskolas absolvents”, kas šodien galīgi nav definēts ne Izglītības likumā, ne Satversmē. Es varētu paskaidrot, kāpēc nav definēts. Students, kas savieno studijas ar darbu. Agrāk bija dienas, neklātienes, vakara nodaļa un tā tālāk. Gribu minēt tādu niansi, ka krievu eksemplārā ir aizmirsts ierakstīt Latvijas Universitātes latvisko nosaukumu, jo tāda ir tradīcija– katrā dokumentā nosaukums citā valodā.

Nobeigumā pāris vārdu par to, ka pašlaik mēs uzskatām, ka mana kā Universitātes pārstāvja atrašanās šeit ir liels gods, un, manuprāt, tas būtu vislielākais, ko Latvijas Universitāte varētu sagaidīt, ka šī augstākā Latvijas institūcija piedalās Satversmes apstiprināšanā vai neapstiprināšanā, tās izskatīšanā, kas ir, protams, arī Latvijas Universitātes statusa atzīšanas jautājums. Mums ir klusa cerība, lai 72.gadadienu, kuru mēs svinēsim 30.septembrī, varētu sagaidīt kā oficiāla Latvijas Republikā atzīta augstskola, respektīvi, lai Satversme šeit tiktu apstiprināta.

Visbeidzot neliels uzsaukums visiem tiem, kas nes Latvijas Universitātes vārdu, kas tur ir studējuši vai strādājuši. Visā pasaulē ir tradīcija, ka nekad neviens savu Alma mater neaizmirst un tai vienmēr palīdz grūtos brīžos. Tāds brīdis pašreiz ir Latvijas Universitātei.

Priekšsēdētājs: Paldies, Zaķa kungs! Varbūt uzstāsies vēl Piebalga kungs par šo jautājumu. Pēc tam citi jautājumi. Lūdzu, Piebalga kungs!

A.Piebalgs, izglītības ministrs: Augsti godātais priekšsēdētāja kungs! Augsti godātie deputāti! Es gribētu tomēr uzsvērt, ka šis jautājums ir ļoti nopietns, jo šī Satversme faktiski ir pirmā Satversme, kura parādījusies augstākajā mācību iestādē. Līdz ar to šīs Satversmes pieņemšana praktiski ietekmēs arī citu satversmju pieņemšanu. Es gribētu uzreiz teikt, ka kopumā šī Satversme izstrādāta ļoti nopietni, tā ir veidota strukturāli pietiekami pareizi un korekti. Tajā pašā laikā ir vesela virkne lietu, kurām es gribētu pievērst jūsu uzmanību.

Pirmais. Satversme ir juridisks dokuments, kuram jāsaskan ar esošo likumdošanu, jo Satversme nevar būt primārs likums. Šajā ziņā Satversmē ir vairākas interesantas lietas, kurām faktiski būtu jāpievērš jūsu uzmanība.

Pirmā ir pašvaldības tiesības. Pašvaldība ir diezgan precīzi definēta juridiski, un es nedomāju, ka šajā gadījumā Universitāte tomēr var pretendēt uz tādu varu kā pašvaldība. Faktiski tiek dotas tādas pašas tiesības.

Otra ļoti būtiska lieta ir īpašuma jautājumi. Vai īpašumā ir zeme un visas citas lietas, tas ir ļoti būtisks un apsverams jautājums. Ir mazāk svarīgas lietas. Izglītības likumā ir diezgan precīzi definēti pieņemšanas noteikumi, kas ir tiesīgs tos pieņemt. Tā faktiski ir valsts kompetence. Šajā gadījumā tā ir Universitātes kompetence.

Ļoti interesants ir jautājums par to, kā Latvijas Universitātei var piešķirt juridiskās personas tiesības.

Ir daži nelieli sīkumi, kas būtībā nav nemaz tik sīki. Piemēram, mazais vai lielais ģerbonis. Tas arī ir būtiski, kurš no tiem parādās Satversmē.

Vēl viena nianse– par radošajiem atvaļinājumiem. Ir ļoti patīkami, es pilnīgi piekrītu, ka varētu vadošajiem darbiniekiem pēc tam, kad viņiem beidzas amata laiks, piešķirt radošo atvaļinājumu. Bet nekur likumdošanā līdz šim neparādās piecu mēnešu radošais atvaļinājums, kas kopā var sasniegt desmit mēnešus vai pat vairākus termiņus. Līdz ar to es gribu teikt, ka no juridiskā viedokļa tie nav pietiekami korekti. Faktiski šie jautājumi, it sevišķi īpašuma jautājumi, ir ārkārtīgi būtiski un fundamentāli. Tas automātiski pāries uz visām pārējām augstskolām. Tā ir viena problēmu grupa.

Otra problēmu grupa saistās tomēr, kā mēs saprotam, ar Satversmi. Satversme, no mana viedokļa, ir precīzi reglamentējošs dokuments. Tādā gadījumā, ja mēs sakām, ka Latvijas Universitāte nosaka kaut ko Satversmē, tad jāatbild, kas no Latvijas Universitātes nosaka. Manuprāt, ir jābūt ļoti precīzam.

Ir vēl viena problēma, ar ko saduros īpaši es. Tā ir jaunu katedru un jaunu fakultāšu veidošanās. Likums ieskicē šīs lietas, bet ne visai precīzi, jo šobrīd parādās visfantastiskākās katedras, notiek visfantastiskākās pārtapšanas, rodas jaunas fakultātes. Es domāju, ka jautājums par to, kāds ir mehānisms, izveidojot jaunu katedru un jaunu fakultāti, varētu būt daudz precīzāk atspoguļots. Tā ir otra problēmu grupa, kas ir šeit.

Trešais faktiski ir būtiskākais iebildums. Manā skatījumā, parlamentam ir jābūt maksimāli ieinteresētam, kādas ir Latvijas augstskolas. To diemžēl ir ļoti maz, līdz ar to tie dokumenti, kas tiek pieņemti Satversmē, ir ļoti fundamentāli un ļoti būtiski dokumenti. Šajā lietā, es domāju, parlamentam ir savi būtiski iebildumi vai priekšlikumi, kas būtu jāizskata Satversmē.

Satversmi juridiski labot nevar. Tādā gadījumā mans priekšlikums ir šāds: lai parlaments izsaka savus iebildumus vai savus priekšlikumus, Universitātes Satversmes sapulce tad lai vēlreiz izskata projektu un nāk otrreiz. Tas ir mans priekšlikums. Protams, parlaments var izlemt citādi. Bet katrā ziņā tās lietas, īpaši juridiskie jautājumi, kurus es izvirzīju, manuprāt, ir pietiekami būtiski, lai tos vēlreiz apspriestu un izskatītu.

Priekšsēdētājs: Tagad jautājumi. Vajadzētu pierakstīties, jo jautājumi ir gan Zaķa kungam, gan Piebalga kungam. Mēs taču vienmēr tikām pierakstījušies jautājumu uzdošanai. Nekad nav bijis citādi. Kad sekretariāts sastādīs jautātāju sarakstu, mēs visu daudz ātrāk izdarīsim.

Te gan nav teikts, kam jautā. Pirmais ir deputāts Bērzs. Kam jūs vēlaties jautājumu uzdot? Vaivada kungam jūs vēlaties jautāt.

A.Bērzs: Viņš taču bija referents.

Priekšsēdētājs: Tad palūgsim Vaivada kungu, Zaķa kungu un Piebalga kungu koncentrēties zāles priekšā un attiecīgi, pēc deputātu vēlēšanās, atbildēt uz jautājumiem. Vaivada kungs, lūdzu, no tribīnes!

A.Bērzs: Mans jautājums ir sakarā ar to, ka manā rīcībā pašlaik ir divi dokumenti: lēmuma projekts par Universitātes Satversmes apstiprināšanu un lēmuma projekts par Universitātes rektora apstiprināšanu. Divi dažādi jautājumi. Es neredzu Satversmē ierakstītu to, ka Universitātes rektors būtu jāapstiprina Augstākajai padomei. Kāpēc šeit parādās šis otrs dokuments?

J.Vaivads: Abi dokumenti ir saskaņā ar Izglītības likumu. Izglītības likuma 40.pantā noteikts, ka jāapstiprina Satversme, 16.pantā noteikts, ka apstiprina arī rektoru.

A.Bērzs: Mēs secinām, ka Satversme nav saskaņā ar Izglītības likumu.

J.Vaivads: Jūs uzskatāt, ka Satversmei ir jāietver viss Izglītības likums? Jāatbilst, jā. Šo procedūru mēs arī ievērojam. Mēs realizējam likumu. Viss likums jau Satversmē nav jāpārraksta.

Priekšsēdētājs: Deputāte Čepāne uzdod jautājumu. Tikai uzreiz pasakiet, kam! Piebalga kungam? Lūdzu, Piebalga kungs!

I.Čepāne: Cienījamais ministra kungs! Ja es esmu pareizi sapratusi, tad jūs iebilstat pret šādu normu, kura ir 1.4.punktā, ka Latvijas Universitāte ir juridiskā persona.

A.Piebalgs: Nē, nē, es atvainojos. Tur ir 5.3.punkts, kurā paredzētas tiesības Universitātei piešķirt juridiskās personas tiesības.

I.Čepāne: Es sapratu, ka jūs teicāt, ka Universitāte nevar būt juridiskā persona.

Priekšsēdētājs: Mūsu apspriešana, kolēģi, iznāk diezgan neproduktīva pēc šā piedāvātā varianta, pēc tā, ko mēs te ieviesām.

A.Piebalgs: Tātad 5.3. punkts, trešā sastāvdaļa. Tur ir teikts, ka “lemj par juridiskās personas statusa piešķiršanu atsevišķām struktūrvienībām un to saistībām ar Universitāti”.

I.Čepāne: Paldies. Es tagad sapratu, es domāju, ka jūs vispār esat pret…

A.Piebalgs: Nē, nekādā gadījumā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Freimani! Kam jūs uzdodat jautājumu?

J.Freimanis: Rektora kungam.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Zaķa kungs! Profesors Freimanis jums vēlas uzdot jautājumu.

J.Freimanis: Es rūpīgi iepazinos ar visu šo dokumentu, manī dziļas pārdomas izraisa 4.10., 4.11. un 4.13.punkts, kur paredzēts, ka profesors, docents, lektors un pētnieks tiek ievēlēts uz attiecīgu periodu pēc katedras vai domes sēdes ieteikuma. Sakiet, Zaķa kungs, kādi mehānismi ir paredzēti, lai katedrās nevaldītu vairāk tā sauktā draugu būšana, jo nav jau noslēpums, ka ne visās katedrās ir pienācīgs klimats. Ja ir šis punkts, tas nozīmē, ka neviens cilvēks no ārpuses šinī slēgtajā korporācijā netiks, jo viņu “izšūpos” cauri. Tādi gadījumi ir bijuši un var būt arī turpmāk. Lūdzu, komentējiet!

J.Zaķis: Bet tas ir ārkārtīgi… Ja būtu precīzs variants, tad būtu cita lieta. Draugu būšana, kā zināms, notiek jebkurā instancē, arī šeit notiek. Pasaulē tā ir pieņemts. Ja ir cits variants, lūdzu, esmu ar mieru.

J.Freimanis: Vai jūs neesat paredzējis kaut vai alternatīvu, ka institūcijai ir tiesības ieteikt to vai citu amatpersonu, teiksim, Latvijas Zinātnes padomei vai kādam citam? Saprotiet, jābūt ir kaut kādai alternatīvai, pretējā gadījumā nevēlams, bet spējīgs cilvēks nekad netiks tur ievēlēts.

J.Zaķis: Kas attiecas uz ieteikšanas tiesībām, tās principā ir jebkuram orgānam, kas strādā tajā lociņā.

Starp citu, es gribētu nedaudz par tām juridiskās personas tiesībām. Man liekas, ka ministrs mazliet citādi interpretēja. Šeit jau ir domāts atkal par ieteikšanu vai neieteikšanu. Respektīvi, Latvijas Universitātei pašai ir tiesības ieteikt vai ne, tā jau to neapstiprina.

Kas attiecas uz profesoru iecelšanu amatos, tad daudzās valstīs ir tā, ka vietējā pašvaldība vispār uzņemas funkciju atvērt vai neatvērt profesoru vietas. Lūdzu, mēs esam ar mieru pieņemt arī tādu variantu. Tikai tāds variants tad bija iepriekš jāsagatavo, neviens to neierosināja.

J.Freimanis: Es nedzirdēju, ka jūs man būtu atbildējis, Zaķa kungs, jūs izvairāties.

J.Zaķis: Es vēlreiz saku: kas attiecas formāli uz jautājumu, ir vai nav draugu būšana, tas ir, es gribētu teikt, nedaudz nekorekts jautājums, jo draugu būšana ir jebkurā vietā. Kas attiecas uz alternatīvām kandidatūrām, mēs vienmēr tās ņemam pretim. Arī šeit tās nav izslēgtas, te ir tikai tas, ko apņemas Universitāte pati darīt, bet ko var darīt citi, tas te nav izslēgts nekādā gadījumā. Tā, piemēram, arī tas, ka mums ir norādījums, ka rektors ir jāapstiprina šeit. To jau šis projekts neizslēdz.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Gulbi!

J.Gulbis: Es vēlējos jautāt abiem autoriem, vispirms ministram un pēc tam Zaķa kungam.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Piebalga kungs!

J.Gulbis: Cienījamais ministra kungs! Cik es sapratu, tad bez valdības un parlamenta vienīgā iespēja, kā iedarboties, ja tā varētu teikt, uz šo mācību iestādi, kura tomēr ir budžeta mācību iestāde, nevis privātā iestāde, acīmredzot ir aizbildņu padome.

A.Piebalgs: Tā ir.

J.Gulbis: Vai jūs personiski apmierina un vai mūsu valsti apmierinās tas, ka 50 procentus šīs aizbildņu padomes sastāva nosaka pati Universitāte un 50 procentus nosaka valdība?

A.Piebalgs: Mani personiski tas neapmierina.

J.Gulbis: Paldies. Jautājums Zaķa kungam. Es skatījos un nevarēju saprast, uz cik ilgu laiku prorektors apstiprināts pēc jūsu ieteikuma? Vai viņam ir noteiks laiks vai nav? Varbūt es vienkārši to palaidu garām.

J.Zaķis: Es atvainojos, bet es gribētu komentēt arī šo pirmo atbildi. Mani pilnīgi apmierinātu tas, ka aizbildņu padome tiktu izveidota bez Universitātes ziņas. Tikai lai tā būtu, žēl, ka tās nav.

Kas attiecas uz prorektoru, te ir iestrādāts tas princips, ka prorektori parādās pēc tam, kad parādās rektors, pēc rektora ieteikuma un senāta apstiprinājuma.

J.Gulbis: To es saprotu, bet laiks… Vai viņš tiek uz kādu noteiktu laiku iecelts?

J.Zaķis: Ja nākošais rektors, stājoties amatā (pēc tās procedūras, kāda te ir ar visu apstiprināšanu, kā jūs pilnīgi pareizi aizrādījāt, to var arī te ierakstīt iekšā, es jums pilnīgi piekrītu), izvēlas tos pašus prorektorus un senāts viņus apstiprina, tad viņi turpina strādāt.

J.Gulbis: Tātad viņš ir saistīts ar rektora darbības laiku. Tā es sapratu, ja?

J.Zaķis: Jā, pilnīgi pareizi.

J.Gulbis: Tas šeit nav redzams.

J.Zaķis: Jā, pilnīgi pareizi. Respektīvi, rektoram pašam ir ierobežojums, cik ilgi viņš drīkst būt par rektoru, bet prorektoriem šeit nav likti ierobežojumi. Viņi strādā tik ilgi, kamēr kārtējais rektors viņus izvēlas un senāts apstiprina.

J.Gulbis: Paldies.

J.Zaķis: Ja tas nav manāms, tad tiešām vajadzētu papildināt.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Preinberg, kam jūs vēlējāties uzdot jautājumus?

G.Preinbergs: Rektora kungam.

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

G.Preinbergs: Man ir divi mazi jautājumi. Pirms kara Universitātē bija tā sauktais Morberga fonds. Sakiet, lūdzu, vai tas tiks atjaunots un, ja tiks atjaunots, vai to nevajadzētu minēt astotajā sadaļā, kur runa ir par īpašumu, finansēm un saimniecisko plānu!

Otrs jautājums attiecas uz 5.3.punktu. Senāts ir Latvijas Universitātes augstākā pašvaldības institūcija. Es nezinu, vismaz manā skatījumā, jēdziens “pašvaldība” tomēr nes kaut kādu citu slodzi. Vai nebūtu jārunā par “pašpārvaldi”?

J.Zaķis: Kas attiecas uz pēdējo, es labprāt uzklausītu juristu viedokli. Bet pilnīgi piekrītu tam, ko jūs teicāt, jo man nav nekādu “ambīciju” par to, ka mēs varētu kaut ko aizstāvēt.

Kas attiecas uz Morberga fondu, man te jāsaka, ka cienījamais ministrs izteica tik interesantas domas, ka man žēl, ka viņš tās neizteica kādu nedēļu iepriekš, tad mēs jau sen būtu sasaukuši sapulci un izlabojuši Satversmi. Mēs acīmredzot slikti esam kontaktējušies. Žēl, ka te tagad visi to redz. Morberga fonds tiešām pirmskara Latvijā bija. Mēs ļoti gribētu saprast un, godīgi sakot, arī no valdības kādu padomu saņemt par mūsu kā īpašnieka tiesībām principā. Šeit ministrs kaut ko teica, bet es tā arī nesapratu, vai Latvijas Universitātei ir īpašnieka tiesības vai nav. Mēs, protams, cīnāmies šodien par Morberga īpašumu nodošanu Universitātei. Tas, kā zināms, tiek formulēts pašlaik tā, ka Morbergam taisīšot pieminekli, bet viņa mājas neatdošot Universitātei. Tā man izklausījās no republikas televīzijas ziņām vismaz.

G.Preinbergs: Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Hodakovski!

V.Hodakovskis: */Man ir jautājums ministram. Lūk, Satversmē rakstīts, ka rektors tiek ievēlēts uz trim gadiem. Bet no savas pieredzes, no sarunām ar citiem rektoriem es zinu, ka tikai apmēram pēc pirmā darba gada cilvēks sāk sevi apzināties kā rektoru, otrā gada beigās sāk pārvaldīt situāciju un stāvokli. Vai jums neliekas, ka trīs gadi ir pārāk īss laiks? Kamēr viņš ar visu iepazīstas, un tad jau maz ko var dot./

A.Piebalgs: Jā, es arī domāju, ka trīs gadi ir ļoti īss laiks, varētu būt četri vai pieci. Bet tā ir pilnīgi augstskolas iekšējā lieta. Es domāju, ka citas augstskolas būs izvēlējušās arī citus laikus. Universitāte izlēma tā. Es saprotu, ka bija noteikti apsvērumi. Es nedomāju, ka te ir universāls likums, cik gadu ir jābūt rektoram.

V.Hodakovskis: */Un otrais jautājums. Vai jūs nemulsina pretruna Augstākās padomes likumā: no vienas puses, pilnīga augstskolas neatkarība, no otras puses, stingra regulēšana visam, ko darīt, kā darīt, kā pieņemt un tā tālāk? Tas ir, no vienas puses: jā, jūs esat brīvi, jums pašvaldība, bet no otras: dari tā, dari šitā– tas viss norādīts./

A.Piebalgs: Jā, jautājums, manuprāt, diezgan spēcīgs. Jautājums ir, ko mēs vispār saprotam ar demokrātisku pārvaldes sistēmu. Ir divas koncepcijas. Pirmā koncepcija, ka ļoti maz tiek rakstīts un viss tiek darīts uz vietas un kaut kādā veidā tas tiek reglamentēts tīri automātiski. Otrs– iekšējā dokumentācija ir pilnīgi precīza un pilnīgi precīzi parāda, kā viss funkcionē. Mans viedoklis ir, ka, jo precīzāki ir iekšējie noteikumi, jo mazāk iespēju totalitārismam un nedemokrātismam. Bet tas ir mans personiskais viedoklis, kuru es vienmēr esmu aizstāvējis, ka Satversmei ir jābūt maksimāli precīzai. Ja– kas atbild, tad– kas to izlēma. Tas ir mans viedoklis.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Zatuliviter!

V.Zatuliviters: */Man Universitātes rektoram trīs jautājumi. Es gribētu zināt, cik jautājumu man atļaus uzdot?/

Priekšsēdētājs: Lūdzu, jautājiet, kamēr vēl mums ir laiks!

V.Zatuliviters: */Pateicos jums. Pirmais jautājums man par 2.4.punktu. Mani šeit mulsina viens moments. Kā es saprotu, Universitātē ir ne tikai latviešu plūsma. Bet šeit precīzi formulēta doma par to, ka Latvijas Universitāte atbalsta un propagandē tikai latviešu tautas kultūras un zinātnes attīstību. Vai tiešām Universitāte tik šauri risina šo uzdevumu? Ir taču arī nelatviešu plūsma./

J.Zaķis: */Es atvainojos, man ir tikai latviskais variants. Bet tur vārda “tikai” nav./

V.Zatuliviters: */Man ir variants krievu valodā. Arī šeit vārda “tikai” nav. Es šo vārdu pateicu./

J.Zaķis: */Nevajag tā, man grūti atbildēt, es nevaru atbildēt par vārdu, ko jūs pielikāt no sevis. Vai tas papildinājumā…/

V.Zatuliviters: */Bet es uzdodu jautājumu, man ir tiesības vārdu lietot./

J.Zaķis: */Es saprotu, bet mēs apspriežam konkrētu dokumentu. Tas pirmkārt. Bet, otrkārt, es varu atbildēt par idejisko pusi. Šī ir vienīgā universitāte pasaulē, kura uzņēmusies īpašu atbildību par šīs daļas attīstību un virzību uz priekšu. Taču tas neizslēdz visu pārējo. Tāpēc vārda “tikai” tur nav./

Priekšsēdētājs: Es ļoti atvainojos, Zaķa kungs, bet mums nav tulkojuma latviešu valodā, jo parasti uzstājas valsts valodā tie, kuri pārvalda.

V.Zatuliviters: */Tad šeit formulējums jāprecizē, lai nebūtu pārpratumu. Es jūs sapratu. Paldies.

Otrais jautājums. 4.5.punkts. “Latvijas Universitāte studentiem piedāvā konkrētas akadēmiskās programmas”, tas ir saprotams. “Mācības līdzās valsts valodai prasa zināt vismaz vēl divas valodas.” Vai jūs nevarētu paskaidrot– kādas?/

J.Zaķis: */To izlemj Universitātes senāts atkarībā no tā, kāds ir stāvoklis, kāda ir studentu vēlēšanās. Šodien es jau varu teikt: krievu valoda noteikti būs, droši vien arī angļu. Bet es nevaru garantēt, ka tā būs vienmēr./

V.Zatuliviters: */Es jūs sapratu. Paldies. Un pēdējais jautājums, liekas, visinteresantākais. Latvijas Universitātes īpašums var būt zeme, nami, viss cits un intelektuālais īpašums. Līdz šim es domāju, ka intelektuālā īpašuma subjekts ir intelekta nesējs, tas ir, es, jūs un tā tālāk. Kā to saprast šeit?/

J.Zaķis: */Es ļoti atvainojos, vai jūs nevarētu konkrēti pateikt, kur tā teikts, kādā punktā?/

V.Zatuliviters: */Es jūs sapratu, tas ir 8.1.punkts./

J.Zaķis: */Nē, es domāju, ka tulkojumā viss pareizi. Es tūlīt paņemšu, man šeit ir tulkojums krievu valodā. Es domāju, ka tulkojumā viss pareizi. Ja tas ir pretrunā ar likumiem par Latvijas Republikas intelektuālo īpašumu, esmu gatavs jebkurā momentā izdarīt labojumu. Mūsu priekšlikums šinī gadījumā ir šāds./

V.Zatuliviters: */Es jūs sapratu. Paldies./

Priekšsēdētājs: Paldies jums. Jautājumu vairs nav. Tagad vajadzētu uzsākt debates. Kāds ir debatētāju saraksts? Tātad pierakstījušies debatēs ir deputāti Laķis, Freimanis, Vaivads. Bet jūs, deputāt Vaivad, nepiedalīsieties debatēs, jums būs galavārds, jo jūs izteiksiet komisijas viedokli.

Vārds deputātam Laķim.

P.Laķis: Cienījamie kolēģi, es domāju, ka Universitātes Satversmes apspriešana šodien ir viens solis atpakaļ uz to normālo valsti, uz kuru mēs cenšamies atgriezties. Tādēļ, es domāju, ne tikai materiālās, bet arī garīgās dabas jautājumi šeit ir būtiski.

Runājot par šo Satversmi, es neminēšu atsevišķas detaļas, bet runāšu par, manuprāt, četriem nelieliem problēmu blokiem.

Pirmais. Protams, tas ir jautājums mums pašiem, jautājums par diviem principiem, par kuriem mums bija jāizšķiras– vai nu mēs maksimāli cenšamies augstskolu padarīt autonomu un līdz ar to nostiprinām šo autonomiju būtībā ar šā likumdošanas akta apstiprināšanu šodien šeit, vai arī mēs mēģinām atstāt veco padomju sistēmu, kurā praktiski ministrija vai kāda cita valsts izpildvaras institūcija reglamentē to vai citu augstskolas darbību.

Saprotam to, ka šodien izteikums– “Kāda Augstākā padome, tāda sabiedrība”– vai otrādi, ir attiecināma arī uz augstskolu, jo kāda ir sabiedrība, tāda lielā mērā ir augstskola. Augstskolai, tāpat arī Universitātei, protams, ir pietiekami daudz trūkumu. Mēs tomēr uzskatījām, pieņemot Izglītības likumu, to sagatavojot, ka daudz mazāks ļaunums būs tad, ja mēs augstskolai dosim maksimālu autonomiju un iespējas lielā mērā pašai veidot savu likteni.

Otrs jautājums šinī sakarībā, kas ir pietiekami aktuāls, ir jautājums par vairākiem mehānismiem, kuri ir vai nav iekļauti šajā Satversmē. Jā, protams, es piekrītu ministram, ka ir jāsaskaņo ar likumdošanu jautājums par īpašumu, tas ir acīm redzami. Tāpat kā izglītības ministru, arī mani uztrauc jautājums par katedrām, par šo katedru veidošanu, jo mēs, cilvēki, kuri saistīti ar Universitāti, jau no prakses zinām, kā tas diemžēl turpinās arī šodien.

Visbeidzot, aizsargmehānisms attiecībā uz zinātnisko nosaukumu piešķiršanu, profesora nosaukuma piešķiršanu. Pagaidām es neredzu šeit aizsargmehānismu pret to (es atļaušos tulkot un lietot vulgāru žargonismu, bet citu šeit nevaru atrast) zinātņu kandidātu “štancēšanu”, kāda bija raksturīga vēl līdz pat šai iziešanai no VAK pakļautības vismaz vienai no Universitātes katedrām, kura aspirantu skaita ziņā un zinātņu kandidātu skaita ziņā pārspēja tādu visnotaļ cienījamu iestādi, kāds tajā laikā bija Skaitļošanas centrs, tagadējais Matemātikas institūts. Protams, šie jautājumi ir diskutabli, tik vienkārši tie nav risināmi. Taču tajā pašā laikā es uzskatu, ka mēs šobrīd nevaram atrast pieklājīgus administratīvos līdzekļus, ar kuru palīdzību apturēt, teiksim, profesoru piešķiršanas sēriju Universitātē vai kādā citā augstskolā. Es domāju, ka mums šāda daudzmaz korekta aizsargmehānisma nav. Protams, galvenais risinājums šinī gadījumā būs tikai tad, ja mūsu valstī izveidosies intelektuālā darba un zināšanu tirgus. Tas ir galvenais arguments.

Es domāju, ka otrs faktors ir atkarīgs arī no mums, no Augstākās padomes. Tas saistās ar zināmu administratīvo funkciju pārdali attiecībā uz Latvijas zinātnes potenciālu. Mēs ilgi runājam un šo to mēģinām darīt gaužām lēni un nepietiekami, lai taču vienreiz izbeigtos šī nodalīšanās tā sauktajā akadēmiskajā (Zinātņu akadēmijas) zinātnē un augstskolas zinātnē. Reāli šāds dalījums pastāv. Reāli šodien Universitātes rektors nevar rēķināties ar visu to Latvijas zinātnisko potenciālu, kas dažādu iemeslu dēļ ir šeit. Es domāju, ka tas arī ir solis, kas mums jāsper, jo Latvijas Universitātes rektors 1928.gadā praktiski ar to varēja rēķināties.

Visbeidzot, trešais moments šinī sakarībā, ar ko mums arī jārēķinās, ir tas, ka acīmredzot Universitātei būs nepieciešami divi, trīs vai pieci gadi, lai varētu nonākt līdz tai demokrātiskajai pārvaldes formai, kādu mēs vēlamies redzēt, līdz tam zināšanu līmenim tajās nozarēs, kurās šeit notiek pētniecības un mācību darbs. Tie ir vēl ļoti ātri termiņi. Es domāju, ka līdz normālai intelektuālai sabiedrībai mēs nonāksim vēl trīs reizes lēnāk.

Tādējādi mēs varētu izvēlēties varbūt mazliet atšķirīgu ceļu, nekā piedāvā ministrs, tas ir, ja šie iebildumi nav pārāk būtiski, tad varētu šodien pieņemt šo Satversmi un uzticēt Latvijas Universitātes Satversmes sapulcei izlabot tās detaļas, kuras mēs uzskatām par vajadzīgu labot. Tā, piemēram, šis jēdziens “pašvaldība” ir attiecināms, es domāju, uz paviršību Universitātes Satversmes sapulces sagatavošanā vai mašīnrakstītājas snauduļošanu, bet tā nav “pašvaldība” tādā nozīmē, kādā mēs to domājam. Ņemot to vērā, es tomēr aicinātu šeit nobalsot un pieņemt šo Latvijas Universitātes Satversmi.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Freimani!

J.Freimanis: Cienījamo priekšsēdētāj! Dāmas un kungi! Es domāju, ka šīsdienas darba kārtības punkts, ko šeit skatām, tātad– Satversmes apstiprināšana, manā uztverē ir ļoti svarīga lieta. Tā patiesībā ir no visām augstākajām mācību iestādēm pirmā bezdelīga augstāko mācību iestāžu dzīves demokratizācijā un būtībā tuvošanās tādai, kāda pieņemta visā civilizētajā pasaulē.

Iepazīstoties ar šo dokumentu, redzam, ka tajā tiešām ir ievērots ļoti daudz no tā, kas jau sen ir bijis zināms. Tajā pašā laikā Satversme ir vairāk vai mazāk piemērota mūsu vietējiem apstākļiem. Satversmes variants, ko skatām, nav pirmais. Cik man zināms, tas ir otrais vai pat trešais, kas arī Universitātes mērogā tika apskatīts pietiekami ilgās diskusijās un, es teiktu, arī samērā asās diskusijās. Tā ka mēs nekādā ziņā nevaram teikt, ka šis dokuments ir tapis kaut kādā veidā ātri vai sasteigti. Es domāju, ka šis dokuments ir izsāpēts.

Man pret šo dokumentu visā visumā nav nekādu iebildumu, tikai ir viens ieteikums, ko jau minēju savā jautājumā Zaķa kungam. Es, godīgi runājot, ar viņa atbildi nepaliku apmierināts.

Gribu mazlietiņ paskaidrot, par ko ir runa, lai deputāti nedomātu neko sliktu. Te nav runa par elementāru korupciju, te ir runa par to, ka katrs zinātniskais iestādījums, katra zinātniskā apakšvienība, kāda būtībā ir arī katedra, ir tomēr saistīta ar savām tradicionālajām saitēm. Šiem cilvēkiem ļoti bieži zūd iespaids par to, kas ir labs, kas ir slikts, kas ir tas labākais un kas ir tas sliktākais. Citiem vārdiem sakot, šajos kolektīvos izveidojas zināma veida korporatīvas jūtas, kas bieži vien viņiem liedz būt paškritiskiem. Ir tādi gadījumi, ka ir ļoti spējīgi zinātniski kolektīvi un pedagoģiskie kolektīvi vienā iestādē, otrā iestādē un trešā iestādē. Šinī gadījumā mūsu redakcija noved pie tā: lai tiktu kādā katedrā pie labi domātas zinātniskās darbības, ir jārīkojas kā grēciniekam, kurš mēģina iekļūt debesīs. Viņam tur ir jāiesviež iekšā cepure, un tad svētais Pēteris to cepuri paņem, pēc tam jau viņš tur tiek. Tad viņš var pamazām iet– labā nozīmē, es uzsveru, labā nozīmē– uz augšu.

Ja mums šinī gadījumā ir pieņemta redakcija, tādā gadījumā mēs sankcionējam šo korporatīvo statusu, kad galvas tiesu lielākas priekšrocības izvirzīties ir tiem cilvēkiem, kas tur jau ir, kas ir strādājuši 25 gadus un kuriem tikai pensijai vajadzīgs augstāks grāds. Kaut arī, es pasvītroju, tā nav tā korupcija, kādu esam pieraduši redzēt tirdzniecībā, bet zinātniskajās iestādēs, es domāju, arī tam nebūtu vietas.

Tādēļ es gribētu ierosināt, lai, pirmkārt, mēs šo dokumentu tiešām pieņemtu. Manuprāt, tas ir visnotaļ akceptējams. Palikuši ir sīkumi, kurus tiešām varētu precizēt pati, tā sakot, Universitātes augstākā lemjošā institūcija. Tomēr vajadzētu paredzēt, vismaz attiecībā uz profesoru un docentu izvirzīšanu, vēl tiesības izvirzīt arī Latvijas augstākajai zinātniskajai autoritātei, tas ir, Latvijas Zinātnes padomei, kurā ietilpst visu augstskolu pārstāvji. Ekspertu komisijās ietilpst kompetentākie zinātnieki visās specialitātēs. Patiesībā vajadzības gadījumā šī Latvijas Zinātnes padome pēc nerakstīta likuma daudzos gadījumos var uzņemties šādu arbitra lomu.

Tādēļ ierosinu papildināt 4.10. un 4.11.punktu, ka var ievēlēt profesoru, doktoru pēc akadēmiskās sēdes vai Latvijas Zinātnes padomes ieteikuma. Šādā redakcijā ir skaidrs, ka gadījumā, ja ir labs kandidāts, kurš ir šā amata cienīgs, viņš var tikt arī izvirzīts, turklāt ar ļoti lielu autoritāti, jo Latvijas Zinātnes padomei ir liela autoritāte. Tādā gadījumā viņš momentā ir konkurētspējīgs ar to cilvēku, kurš tur ir 20 gadus strādājis un grib strādāt vēl vienus piecus gadus.

Nobeigumā es gribētu aicināt deputātus apstiprināt šo dokumentu. Šo papildinājumu, ko izteicu, es gribētu nodot Universitātes vadībai tālākai apspriešanai.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Gulbi! Es atgādināšu godājamajiem deputātiem, ka mēs strādājam līdz pulksten vieniem un 40 minūtēm, kā nolēmām vakar.

J.Gulbis: Cienījamie kolēģi! Es, tāpat kā iepriekšējais runātājs, gribēju atzīmēt to lielo darbu, kas šeit ieguldīts un kas tiešām rada prieku par to, ka augstākā mācību iestāde kļūst autonoma. Izejam pamazām uz to variantu, kāds ir attīstītās valstīs pasaulē.

Bet vienlaikus es ņēmu vārdu tāpēc, ka gribu izteikt arī savas domas par to, kas mazliet tomēr mani satrauc. Visvairāk mani personiski satrauc gan šajā zālē, gan mūsu sabiedrībā tas, ka mēs daudz runājam par cilvēka fizisko veselību, bet gandrīz nemaz nerunājam par cilvēka garīgo veselību. Vēl traģiskāk ir tas, ka cilvēki iegūst diplomus tādā vadošā iestādē kā Latvijas Universitāte, bet mēs sastopamies ar garīgiem invalīdiem. Es atkal šeit redzu vārdus “intelektuālais potenciāls”. Jau Sokrāts taču norādīja uz to, ka viens pats intelekts nes nāvi sabiedrībai. Kāpēc mēs to negribam atcerēties? Kāpēc pat Satversmē negribam atzīmēt, ka viens no noteicošajiem šajā iestādē būtu attīstīt garīgo veselību, šo jautājumu loku? Attīstīt, pilnveidot šo garīgo veselību, lai iznāk garīgi pilnvērtīgs speciālists. Vai tiešām mums būs jāatgriežas (es domāju, ka būs atgriežas kaut kad) pie tā, ka šajā zālē, ka arī valsts darbā nevarēs strādāt neviens cilvēks, kamēr viņš nebūs nokārtojis eksāmenu ētikā un morālē. Bet šodien Latvijas Universitāti var beigt jurists, nezinot praktiski neko (es atvainojos, par to esmu pārliecinājies praksē) par morāles un ētikas vērtībām.

Mēs sagatavojām likumu, kas runā pilnīgi pretim sabiedrības ētikas un morāles normu veidošanai. Es negribētu teikt, ka to obligāti vajadzētu veicināt, bet vismaz nerunāt pretim. Tas mani satrauc. Tāpēc ļoti vēlējos, lai tas būtu atspoguļots.

Otrs jautājums, par kuru jau šeit teicu, attiecas uz to specifisko stāvokli, kāds diemžēl ir mūsu valstī un būs vēl labu laiku. Universitāte tomēr ir valsts iestāde un par valsts budžeta līdzekļiem uzturēta, tomēr panākt, lai tiktu darīts tas, kas valstij varbūt šoreiz vajadzīgs un ne sevišķi izdevīgs augstskolai, to mēs panākt nevarēsim, jo būs vēlēšanās darīt to, kas ir izdevīgi. Es to runāju praktiski pēc pēdējo mēnešu laikā augstskolās redzētajām lietām. Tāpēc uzskatu, ka 50 procenti no aizbildņu komitejas ir par maz. Pasaulē ir ļoti attīstītas valstis, piemēram, Austrālija un citas, kur visās valsts augstākajās mācību iestādēs šis mehānisms ir ļoti strikti ielikts, kādā veidā parlaments, valdība var tomēr ietekmēt un noteikt to, ko vajag. Mēs nejaucamies un nedrīkstam jaukties saturā, to mēs nedrīkstam. Bet pasūtījumam, kas ir valstij vajadzīgs, es domāju, ir jābūt mehānismam, mums ir tas jāsaglabā. Nekādas atlaides šeit nevar būt, nekādi 50 procenti, kas noved pie nulles varianta.

Vēl šajā pašā sakarībā gribēju teikt to pašu, ko jau ministra kungs teica, par uzņemšanu. Ja pilnībā nosaka visus uzņemšanas noteikumus un arī, ko uzņemt un kādās specialitātēs un tā tālāk, tas ir diezgan tāds jautājums. Vai to nevajadzētu, protams, vēl tā radoši pārdomāt un vai nevajadzētu to patstāvīgo vārdu, kas tur ielikts, varbūt mīkstināt?

Man ir vēl jautājums. Man gan te kuluāros tikko izdevās mazliet noskaidrot par juridiskā statusa piešķiršanu citiem institūtiem, kas varētu būt Universitātes sastāvā, vai fakultātēm. Tas nav tik vienkāršs jautājums. Vai pašreiz mēs valsts iestādei to varam atļaut? Ja jau izglītības ministrs tam piekrīt un ja valdībai nav vajadzīgs un mums nav vajadzīgs šāds mehānisms, tad, lūdzu, man nav nekas pretim. Es gribēju tikai saasināt uzmanību uz šo jautājumu.

Kad runājam par demokrātisko jautājuma pusi, tas ir, par to, kā vēlē rektorus un visu pārējo vadošo sastāvu, es, protams, varu teikt, ka ir arī pasaulē ļoti demokrātiskas mācību iestādes, bet, zinot mūsu bēdīgo pieredzi, kā tas pašreiz norit, varbūt tas arī nav vajadzīgs. Te es runāju par to, ka ir valstis, kur šādu institūtu, akadēmiju un universitāšu vadītājus, ievēlē trijās kārtās– ievēlē darbinieki, studenti un paši pasniedzēji. Visās kārtās ir jāsaņem šis kvorums. Tādā veidā, kāds šeit ir projektā pašreiz, tur, protams, studentiem un darbiniekiem nekāda vārda nebūs, jo viņu procentuālais skaits (praktiski pāris cilvēku no studentiem) lemt neko neļauj. Viņi nevar ietekmēt rezultātus. Pašreiz es neuzstāju uz to, ka tas būtu jālabo, varbūt arī tas ir priekšlaicīgi, jo demokrātiju var ieviest tad, kad cilvēki ir tam nobrieduši.

Man radās arī cits jautājums, jau ministrs šeit par to runāja. Tas ir jautājums par zemi un pārējām īpašuma tiesībām. Varbūt es vienkārši nesaprotu, es neesmu jurists, bet man tomēr ir savādi, kā valsts iestādei var būt īpašumā zeme. Tā zeme arī pieder valstij. Tātad valsts īpašumam vēl viens īpašuma veids. Varbūt tā ir juridiski pieņemts, un tas ir pareizi. Es tikai vienkārši saasināju uzmanību uz to,

Priekšsēdētājs: Deputāt Tomašūn, lūdzu!

A.Tomašūns: Cienījamie deputāti, viesi un augstskolas pārstāvji, ministra kungs! Es gribētu uzstāties ne tik daudz kā Augstākās padomes deputāts, bet kā students, kurš mācās šajā augstskolā. Gribu vērst jūsu uzmanību uz dažiem momentiem. Izglītības likums paredzēja, ka augstskolas iegūs neatkarību. Protams, ir viens noteikums, proti, ka šajā augstskolā ir plašas izvēles iespējas vai vismaz ir sava teikšana tur arī studentiem. Papētot gan Universitātes, gan Lauksaimniecības akadēmijas mācību plānus, jāsecina, ka tur pagaidām māca ne to, ko vēlas studenti, bet to, ko prot pasniedzēji. Šis ir viens no tiem principiem, kas, protams, ļoti ierobežo studentu izvēles iespējas. Izskatot šo Satversmi, jāsecina, ka arī tur studentu interesēm ir pievērsta formāla vērība, kaut ko garantējot, tajā pašā laikā neko precīzi par to nepasakot. Es gribētu minēt dažus argumentus, kāpēc aicināšu šodien šo Satversmi nepieņemt un lūgt to vēl pārstrādāt, ņemot vērā visu ieinteresēto pušu tiesības attiecībā uz jebkuru augstskolu, jo šī Satversme, ko mēs pieņemsim, droši vien kalpos kā paraugs daudzām citām augstskolām, kuras šeit nāks tuvākajā laikā ar savām satversmēm.

Pirmkārt, nav ņemti vērā visi komisijās izteiktie priekšlikumi, kaut gan tāds solījums tika izteikts. Otrkārt, šodien es noskaidroju, ka Izglītības ministrija ar šo Satversmes pēdējo variantu nav iepazīstināta. Tā vismaz ziņoja Izglītības ministrijas juridiskais dienests. Tātad ir apieta vai nav ņemta vērā pastāvošā kārtība, kā pieņem svarīgus dokumentus.

Nākamais. Netiek pietiekami ņemtas vērā studentu tiesības. Es šeit gribētu prasīt, lai šajā Satversmē īpaši tiktu izceltas tiesības gan mācību priekšmetu izvēlē, gan, kā te minēja, rektora vēlēšanās. Jāņem vērā, ka šo Satversmi kā paraugu izmantos arī citas augstskolas. Turklāt šobrīd visas augstskolas saņem valsts līdzekļus un tērē valsts līdzekļus, un mēs esam līdzatbildīgi šo līdzekļu tērēšanā, jo mēs tos piešķiram.

Es lūdzu šobrīd Satversmi neapstiprināt, ņemt to par pamatu un lūgt tomēr papildināt, ieliekot iekšā visu to svarīgo un šodienīgo, kas ir vajadzīgs.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Vaivada kungs!

J.Vaivads: Cienījamie kolēģi! Jautājums par Universitātes Satversmes apstiprināšanu faktiski ir tikai viena daļa no jautājuma par augstskolu Latvijā, par sabiedrības un augstākās izglītības attiecībām, par valsts attiecībām ar augstskolu. Tā ir tikai viena daļa. Tā faktiski izvirza tikai vienu pamatproblēmu, nosakot prioritāti Universitātes iekšējās dzīves lemšanā. Šī prioritāte tiek atdota pašai Universitātei. Tā tas ir jāsaprot. Jāsaprot vēl tas, ka faktiski šī prioritāte izriet no viena būtiski nepieciešama apstākļa, proti, ka ir jādomā ne tik daudz par kvalificētu speciālistu ražošanu, kā par jēdzienu “prāta atražošana”. Mums ir svarīgi, lai šajā “prāta atražošanā” būtu iesaistīts galvenokārt pats prāts. Tā ir tāda procedūra, kuru neievērojot, mēs varam nonākt pie secinājuma, ka, ja jau mums zināšanas ir, tad prāta nevajag. Šinī sakarībā, manuprāt, lielā mērā Universitātes Satversme šo jautājumu un šo procedūru pati par sevi atrisina.

Kā šī lieta ir veidojusies tīri vēsturiski? Universitātes autonomija zināmā mērā ir tāds kā aizsargmehānisms pret valsts ierēdņu ierēdniecisko iejaukšanos tieši “prāta atražošanas” procesā. Tā bija nepieciešama totalitārās valsts gadījumā, un tieši šādā veidā šis jautājums ir primārs, jautājums, kādā sabiedrībā mēs esam pašreiz. Es gribu teikt, ka pārāk tālu neesam ne savā domāšanā, ne arī konkrētajā ikdienā no šīs iepriekšējās valsts. Tādēļ mums pirmais solis jāapzinās un jāsper. Šī prioritāte– lemt pašai Universitātei– ir jādod.

Bet es gribu teikt, ka ar to nebūt viss nav atrisināts. Šī pati Universitātes Satversme sevī slēpj daudz ko tādu, kas faktiski bija vecajos nolikumos par Universitāti. Arī to, kas ir galvenā demokrātiskas sabiedrības pazīme, lai to nevarētu vairs saukt par patvaļas valsti. Tas ir, ka ir noteikta kārtība, kā mēs demokrātiski risinām jautājumu. Ja mēs skatāmies dotajā Satversmē, mēs varam atrast daudz piemēru, kur šī kārtība nav noteikta. Nav šīs elementārās kārtības. Vai nu ir tādas frāzes kā “LU pati nosaka”, vai “LU rūpējas” utt. Respektīvi, arī būs situācijas, kad būs zināms voluntārisms, kad tiks izlemti jautājumi faktiski ar zināmām instrukcijām vienpersoniski, kā tas ir bijis. No šāda viedokļa, protams, mēs varētu vēlēties kaut ko labāku.

Bet ko es gribu teikt? Pirmkārt, lielā mērā šis nopietni izstrādātais dokuments tomēr šo kārtības pamata bāzi mums dod. Es gribu vēl teikt, ka, manuprāt, šīs Satversmes mūžs nebūs pārāk ilgs, jo izpratne par demokrātiju aug gan mūsu sabiedrībā, gan pašā Universitātē. Acīmredzot jautājums par Satversmes labojumiem izvirzīsies ļoti drīz. Bet atstāt šādā veidā un gaidīt, es domāju, mums nav pamata. Tādēļ es uzaicinu to pieņemt jau šodien.

Bet es gribētu teikt vēl dažas lietas. Mums jāapzinās, ka saistības starp valsts interesēm un Universitāti jeb augstskolām kopumā neatrisināsies automātiski. Faktiski, ja mēs deklarējam Universitātes autonomiju, tad mums vēl ir kaut kas palicis šā jautājuma nokārtošanā. Tādēļ es gribu skaidri pateikt, ka mums nekavējoties ir jāstrādā pie tādas lietas, kas ir visās normālās demokrātiskajās valstīs, proti, pie likuma par augstskolām. Tur šīs lietas ir jānokārto.

Turklāt tās ir jānokārto ļoti demokrātiski, lai neveidotos ierēdnieciskā patvaļa, pret kuru ir tieši vērsts autonomijas princips jebkurā valstī. Lai neveidotos voluntārisms jau no valsts institūciju puses. Lai neparādītos jaunas vēstures, ko uzspiež valsts. Tas nav izslēgts jebkurā sabiedrībā. Lai neparādītos jaunas politekonomijas, jaunas filozofijas. Lūk, to mēs nedrīkstam pieļaut. Bet šīs attiecības starp valsti un Universitāti mums ir jānokārto. Pretējā gadījumā var izveidoties situācija, kad autonomija novedīs pie iekapsulēšanās un tas process (es pat uzdrošinos teikt– zināms trūdēšanas process), kas norit, vēl var turpināt attīstīties. Šis jautājums mums noteikti jānokārto.

Ārvalstīs, es domāju– demokrātiskās valstīs, pie šā jēdziena par autonomijas piešķiršanu augstskolām ir nonākuši ilgā attīstības ceļā. Mēs esam ielekuši šajā demokrātijā un faktiski, tēlaini izsakoties, uzreiz, nemazgājušies gribam rotāties ar tērpiem, pielaikot tērpus. Tāda ir situācija. To mēs apzināmies arī paši, runājot par saviem likumiem. Arī tāda ir situācija. Mēs nevaram izlikties labāki, nekā esam. Bet arī nevaram neapzināties, kādi mēs esam.

Šinī sakarībā ir vēl viens moments. Tiek apstiprināta Latvijas Universitātes Satversme. Mēs jau esam dzirdējuši universitāšu nosaukumu vairākās vietās. Mums jau ir nosaukta Latvijas Lauksaimniecības universitāte, uzsaukta un lielā mērā tiek pieteikta jau Daugavpils universitāte. Ja mēs šādu likumu par augstskolām tuvākajā laikā neizstrādāsim un nepieņemsim, varam nonākt pie situācijas, ka mums būs Vārnielas universitāte, jo Vārnielas republika mums jau ir.

Šinī sakarībā ir vēl kāds aspekts, uz ko es gribu vērst uzmanību un mobilizēt zināmā mērā visu, kas ir saistīts ar šo daļu, kas liecina par to, ka mums šīs problēmas turpmāk jāatrisina. Minētā problēma ir par zinātnes un augstskolas apvienošanu. Es neredzu cita risinājuma, ka mums jāgatavo reforma augstākajā izglītībā un zinātnē. Lai tā notiktu uz likumības bāzes, acīmredzot mums būs jāpieņem kaut kādi Augstākās padomes lēmumi vai likumi par šādas reformas realizāciju, lai tā būtu likumīga un normāla.

Manuprāt, šis solis, kas tiks sperts attiecībā uz Latvijas Universitātes Satversmes pieņemšanu, ir tikai pirmais solis, tas ir tīrs darba solis. No tā nevajadzētu taisīt pompozu greznošanos, tas ir padarīts darbs. Kā mēs esam spējuši to padarīt, tā arī to praktiski apliecinām.

Tagad tīri par procedūras lietām. Es domāju, ka Satversmes sapulcē nav īpaši jādiskutē par neatbilstību likumiem. Tās vietas, kas ir pretrunā ar likumu, jāizņem ārā, tas nav diskusiju objekts. Tas ir pirmais.

Vēl ir runa par dažādiem ieteikumiem un normām, kas uzlabotu šo Satversmi kopumā. Tas, protams, ir materiāls, pirmkārt, jau pašai Universitātei, otrkārt, tas ir nopietns materiāls pārdomām tām augstskolām, kuras gatavo savas satversmes, lai turpinājumā šeit stādītu tās priekšā.

Varbūt par dažiem iebildumiem, kas izskanēja, uzaicinot nepieņemt šo Satversmi. Tomašūna kungs minēja, ka nav īpaši pārstāvētas studentu tiesības. Es domāju, ka tas ir diskutējams jautājums. Tā, piemēram, studentiem ir pat veto tiesības. Izlasiet Satversmē! Viņiem ir tiesības savos jautājumos apturēt zināmus lēmumus. Par to, ka Satversme varētu būt kā paraugs pārējām augstskolām un uz šīs bāzes varētu reproducēties arī pārējās satversmes, teiksim, ir jautājumi, par kuriem mēs šeit diskutējam. Es domāju, ka tas ir izslēgts. Ja pārējās augstskolas nopietni gatavojas savas Satversmes stādīt priekšā, tad otrreiz ar tādām nebūšanām, neprecizitātēm vai ar nepārdomātām lietām, es domāju, neviens vairs neuzdrošināsies nākt klajā. Zināma cieņa pret Augstāko padomi arī vajadzīga. Tas, ka ministrija nav iepazinusies, varbūt ir zināmā mērā daļēja taisnība, jo pēdējā apspriedē, kura notika komisijā par šo tematu, piedalījās arī Izglītības ministrijas jurists. Tas, ka no 16 iebildumiem ņemta vērā tikai puse, ir taisnība, tur es neko nevaru piebilst. Es domāju, ka jautājums principā ir skaidrs, un aicinu šo darba soli vienkārši akceptēt un strādāt tālāk pie tā, kas mums vēl ir jādara, lai nokārtotu šīs augstskolas un zinātnes lietas.

Priekšsēdētājs: Lūdzu sekretariātu vēlreiz zvanīt. Lūdzu reģistrēties godājamos kolēģus. Rezultāts: 99 deputāti reģistrējušies.

Balsosim par Latvijas Republikas Augstākās padomes lēmumu “Par Latvijas Universitātes Satversmes apstiprināšanu”. Rezultāts: par– 79, pret– 2, atturas– 10. Lēmums pieņemts, un Satversme apstiprināta.

Godājamie kolēģi! Mums šajā sakarībā vēl ir 12.darba kārtības jautājums par Latvijas Universitātes rektora apstiprināšanu. Vai arī Vaivada kungs ziņo? Laķa kungs. Lūdzu, Laķa kungs!

P.Laķis: Es te ļoti īsi. Saskaņā ar pagājušajā Augstākās padomes sesijā pieņemto Izglītības likumu ir paredzēta augstākās mācību iestādes vadītāja, šinī gadījumā rektora, apstiprināšana Augstākajā padomē. Ievēlēts, kā mēs tikko atzītajā Satversmē lasām, rektors tiek Universitātes Satversmes sapulcē, bet apstiprināšanu īsteno Augstākajā padomē.

Priekšsēdētājs: Vai mums Zaķa kungu vajadzētu noklausīties, jo mums nav izstrādāta procedūra šim jautājumam? Nevajag. Jūsu rīcībā ir 180.dokuments. Tas ir lēmuma projekts, kurš iesaka par Universitātes rektoru apstiprināt Juri Zaķi. Otrajā pusē ir viņa dzīves gājums. Nav nepieciešamības uzstāties, jautājumus uzdot? Balsosim par šo lēmumu, par 180.dokumentu. Rezultāts: 84 balsis– par, pret– nav, atturas– 4. Lēmums pieņemts.

Godājamie kolēģi, mēs strādājam, kā norunājām, līdz pusdienas laikam. Ir palikušas piecas minūtes. Vēl ir trīs jautājumi: par namīpašumu denacionalizāciju, par zemes reformu pilsētās. Grūtupa kungs, kādi ir jūsu apsvērumi šajā jautājumā?

A.Grūtups: Manas domas ir tādas, ka jautājumus vajadzētu pārcelt: par denacionalizāciju– uz otrdienu kā pirmo, par pilsētu zemēm– es domāju, ka Alkšņa kungs arī piekrīt,– vajadzētu pēc tam izskatīt. Jautājums ir nopietns un, es domāju, piecās minūtēs…

Priekšsēdētājs: Tātad jūsu piedāvājums ir šodien neuzsākt izskatīšanu, bet plenārsēdē nobalsot, ka otrdien tas būtu izskatāms kā pirmais, tā es saprotu.

A.Grūtups: Jā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Kehra kungs!

O.Kehris: Krastiņa kungs, bet darba kārtībā ir vēl viens jautājums, proti, par izmaiņām likumos par akciju sabiedrībām, kas, mūsuprāt, arī būtu izskatāms šajā laikā. Pārējie jautājumi būtu sakārtojami, ņemot to vērā. Ļoti daudz likumprojektu ir uz nākamo nedēļu.

Priekšsēdētājs: Es ļoti atvainojos, tas ir likumprojekts “Par grozījumiem Latvijas Republikas likumā “Par akciju sabiedrībām””.

Z.Ziediņš: Par balsošanas motīviem. Cienījamo vadītāj, vajag balsot par konkrētiem priekšlikumiem! Grūtupa kungam bija konkrēts priekšlikums. Neskatoties uz jūsu vai kāda cita nostāju šajā jautājumā, mums vajadzētu nobalsot par to, ka likums par namīpašumiem tiek iekļauts otrdien kā pirmais, jo ilgāk to stiept nevar, trīs mēneši, kungi, trīs mēneši. Lūdzu par šo jautājumu balsot.

Priekšsēdētājs: Es atvainojos, Ziediņa kungs, par manu nostāju jūs varat uzzināt no manis personiski, pirmkārt, apspriežot šo likumu, un nevajag izdarīt minējumus.

Otrkārt, mēs apspriežam darba kārtību. Balsosim, kad būsim izlēmuši visus jautājumus par to.

Tātad ir palicis 14.punkts. Vai Kehra kungs domā, ka mēs to varētu izskatīt trijās minūtēs? Es ļoti šaubos. Lūdzu, Špoģa kungs, kādi ir jūsu apsvērumi?

K.Špoģis: Godājamie kolēģi deputāti, kamēr desas atdzisīs, jūs varētu sameklēt 143.dokumentu. Tad jūs redzētu, ka tas ir ārkārtīgi īss un konkrēts dokuments. Pieņemot likumu “Par akciju sabiedrībām”, mēs 23.pantiņā ierakstījām (un pareizi ierakstījām), ka akciju sabiedrības valdes priekšsēdētājam ir jābūt Latvijas Republikas pilsonim un divdesmitpiecgadniekam. Arī pusei valdes locekļu tādiem jābūt. Tas viss ir normāli un pareizi vienveidīgās akciju sabiedrībās, kur galvenokārt ir mūsu nacionālais kapitāls. Bet tagad mums ir ap 150 kop­uzņēmumu, tie veidojas, daļa no tiem ir tiešām nopietni, lieli, solīdi, perspektīvi. Tagad viņi saka: bet kā tad tā, jums taču nav ne speciālistu, ne menedžeru! Kāpēc mēs nevaram uzaicināt menedžerus un speciālistus no jebkuras valsts? Kāpēc es nevaru savu kapitālu pat pārvaldīt, ja es tur ieguldu 10–15 miljonus? Tāpēc, lūk, radās šis priekšlikums attiecībā uz tām akciju sabiedrībām, kur ir vismaz 40 procenti konvertējamās valūtas. Tas ir saskaņā ar mūsu likumu par ārvalstīm jeb investīcijām, kuru mēs pirmajā lasījumā pieņēmām, otrais lasījums būs tuvākajās dienās. Ir priekšlikums šādus labojumus pieņemt 23. un 73.pantā un nobalsot. Liekas, ka šeit diskusijai nav sevišķi vietas. Tas attiecas tikai uz konvertējamo valūtu, uz rubļiem neattiecas, ne arī uz ko citu.

Priekšsēdētājs: Jautājumiem un debatēm palikusi viena minūte. Lūdzu sekretariātā pierakstīties jautātājus. Tātad pirmais ir Cilinska kungs. Lūdzu.

E.Cilinskis: Es ceru, ka Latvijas lats varbūt pēc kāda gada arī būs konvertējams. Vai tādā gadījumā pēc tam šie nosacījumi vispār vairs nebūs spēkā, šie ierobežojumi, kā jūs prognozējat?

K.Špoģis: Es domāju, ka mēs varēsim precizēt atkarībā no tā, ja izmainīsies situācija. Pašreizējā situācijā vajadzētu to pieņemt. Tas ir viss mūsu pašu rokās.

Priekšsēdētājs: Vēl ir jautājumi? Bojāra kungs nejautā, viņš vienkārši pastaigājas. Un Šteina kungs tāpat.

Vai debatēs ir kāds pieteicies? Vai deputāti uzskata, ka mēs varam pēc šā ziņojuma akceptēt pirmajā lasījumā? Iebildumu nav.

Lūdzu, balsosim. Pēc tam būs vēl viens balsojums par iekļaušanu darba kārtībā un secību otrdien. Nevar būt vairāk par 60 balsīm, jo tik daudz deputātu ir zālē. Rezultāts: akceptēts pirmajā lasījumā.

Tagad, godājamie kolēģi, tika ierosināts nobalsot par 16., 17. un 18.darba kārtības jautājumu, ka mēs tos izskatām nākamajā plenārsēdē, tas ir, otrdien, 24.septembrī, pulksten 10.00. Pirmos skatām šos trīs. Tāds ierosinājums bija. Varam balsot par to? Jo tad tas būs saistīts ar Prezidiju, nosakot darba kārtību. Lūdzu balsošanas režīmu. Rezultāts: 58– par. Tas ir ievērojams vairākums. Tātad otrdien sākam plenārsēdi ar 16., 17., 18.jautājuma izskatīšanu.

Lūdzu, kādi paziņojumi, jautājumi? Nav. Atgādinu, ka pulksten 15.00 ir izsludināta frakcijas sēde.

(Sēdes beigas)