Mums vienmēr bijis jāstāv par savas tautas godu

Rīt, 11.novembrī, Latvijā tiek atzīmēta Lāčplēša diena

Aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis:

Latvijas aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis atbild uz Latvijas Radio redaktora Ata Skalberga jautājumiem. Intervijas ieraksts Latvijas Radio skanēs 10. novembrī pulksten 18.07

— Kas jums personīgi ir bijis latviešu karavīra, virsnieka paraugs?

— Oskars Kalpaks man tiešām ir īsts un labs paraugs. Arī es pats esmu atradies līdzīgā situācijā, jo kopš 1990. gada sākuma iesaistītajos Latvijas bruņoto spēku veidošanā. Esmu pieredzējis to, ko nozīmē neskaidros politiskos apstākļos veidot bruņotos spēkus. Man tajā laikā bija gods būt pirmajam Zemessardzes komandierim. Un līdzīgos apstākļos Latvijas armiju bija jāsāk veidot Kalpakam. Tāpēc viņa devums man grūtos brīžos ir bijis kā paraugs. Izturēt un nepadoties!

— Vai Latvijas armijā ir speciālas nodarbības, kurās karavīri iepazīst pulkveža Oskara Kalpaka dzīvi?

— Jā. Tā ir viena no Latvijas bruņoto spēku ideoloģiskajām pamatvērtībām — runāt par Kalpaku, piedalīties dažādos Kalpaka piemiņas pasākumos. Kalpaka muzejs ir pat Alūksnes mobilo strēlnieku bataljonā.

Daudz kas ir izdarīts, lai mūsu virsnieku, tai skaitā O. Kalpaka, vēsturiskais devums netiktu aizmirsts, bet kalpotu kā iedvesmas avots. Lai tas būtu ideāls, kam līdzināties šodienas bruņotajiem spēkiem.

— NATO speciālisti, iepazinušies ar Latvijas armijas stratēģiju un taktiku, ir izteikušies visai atzinīgi. Kā jūs to vērtējat?

— NATO speciālisti var salīdzināt izaugsmi, kas notiek mūsu bruņotajos spēkos. Viņi redz standartus, kas ir attīstīto valstu rīcībā, un izvirza prasības Latvijai un citām kandidātvalstīm. Viņi var novērtēt visas mūsu aizsardzības spējas, kā mēs pildām izvirzītos mērķus sadarbībā ar NATO. Pēdējos pāris gados lielas izmaiņas notiek bruņoto spēku efektivitātes celšanā, izglītības sakārtošanā. Tie rezultāti būs 2001. gada otrajā pusē, kad mūs izskatīs kā kandidātvalsti nākamajā NATO paplašināšanās kārtā.

— Kara gadījumā mūsu armija piekopj partizānu kara taktiku. Kad mēs par to runājam, tad austrumu kaimiņš par to uztraucas.

— Austrumu kaimiņš vienmēr uztrauksies par to, ja redzēs, ka tādas valstis kā Latvija pieņemas spēkā, kļūst arvien patstāvīgākas. Jā, mēs lietojam šo militārās taktikas paņēmienu, kas ir piemērots cīņā ar mazām vienībām.

Gribētos, lai Krievija izdarītu secinājumus un runātu ar Latviju kā līdzīgs ar līdzīgu uz savstarpējas cieņas pamatiem un mazinātu jebkādas ilūzijas par to, ka attiecības mūsu valstu starpā būtu jārisina ar militāriem līdzekļiem.

— Vai katram Latvijas valstij uzticamam cilvēkam nevajadzētu būt morāli un materiāli gatavam aizstāvēt savu valsti, katru lauku māju pārvērst par bruņotu aizsargpunktu?

— Jā, šī ideja būs vienmēr spēkā veselīgai tautai un valstij. Šāda ideja — kā savas mājas aizstāvēšana — ir katram mājas saimniekam zināma, tā būs loģiska obligātā militārā dienesta un bruņoto spēku izveides nepieciešamība. Pirmkārt, tā ir iekšējas pārliecības nepieciešamība. Ja skatāmies no praktiskā aspekta, tad tas ir sarežģītāk realizējams. Atsevišķas valstis cenšas piekopt šādu politiku. Tas ir totālās aizsardzības principa piemērs. Šī ideja ir jāattīsta. Bet to reāli var attīstīt, ja ir lielāks budžets, jo tas prasa papildu izdevumus.

Mēs tuvojamies tai situācijai, ka Latvijas bruņotajiem spēkiem būs ļoti konkrēti attīstības plāni. Un Zemesssardzes un katra individuālā zemessarga vai savas ģimenes aizstāvja pienākums un loma būs precīzi paredzēta.

— Ir nelabvēļi, kas teic, ka mūsu armijā dienējošie krievi var ieroci pagriezt pretējā virzienā?

— Šī doma vienmēr ir jāpatur prātā. Vēl Latvija nav pietiekami ilgi pastāvējusi kā neatkarīga valsts. Viena sabiedrības daļa vēl nav formulējusi savu iekšējo pārliecību, kā tā rīkotos situācijā, ja Latvija kā valsts būtu jāaizstāv. Laikam ritot, situācijai mainoties, integrējoties NATO, daudz kas mainīsies. Jācer, ka Krievija mainīsies un kļūs prognozējama valsts. Jo ilgāks būs miera periods Latvijai, jo drīzāk mēs nokļūsim starptautiskās drošības organizācijās kā pilntiesīgi locekļi, jo lielāka būs pārliecība, ka ieroči tiks pavērsti valsts aizsardzībai, un šaubu par to nebūs.

— Kā Latvijas armijā vērtē latviešu leģionārus — kā cīnītājus, kas aizsargāja Latviju pret staļinisma režīmu, kā patriotus, kas nekad nekaroja pret ASV, Lielbritānijas, Francijas bruņotajiem spēkiem, kā vienības, kas pēc sava mērķa, ideoloģijas, darbības un karavīru kvalifikācijas uzskatāmas par īpašām, no vācu SS atšķirīgām vienībām (kā tas teikts Saeimas 1998. gada 29. oktobrī pieņemtajā "Deklarācijā par latviešu leģionāriem Otrajā pasaules karā" ) , vai citādi .

— Leģionārus vērtē tā, kā to nupat darījāt jūs, uzdodot savu jautājumu. To apliecina tas, ka visos piemiņas pasākumos bruņoto spēku karavīri, jaunsargi, arī es kā ministrs daudzviet piedalos un esmu klāt. Mēs atbalstām leģionāru piemiņas vietu sakopšanu, vai tā būtu More vai Lestene. Es arī personīgi piedalīšos Lestenes memoriāla atklāšanā novembra sākumā. Cenšos tikties ar leģionāriem, pārrunāt viņu problēmas un, cik var, arī atbalstīt. Man ir pilnīgi skaidrs, par ko cīnījās leģionāri. Tajā pašā laikā jāsaka, ka ne būt ne visai Latvijas sabiedrībai tas ir skaidrs. Vienmēr mums bruņotajos spēkos jāpārdomā, cik pasaule ir sagatavota izprast to.

Mums ir ļoti svarīgi, lai novērtētu leģionāru devumu mūsu tautas pašcieņas saglabāšanā un vienlaikus nebremzētu mūsu valsts drošības palielināšanu un izredzes nākotnē.

Leģionāri cīnījās par Latviju. Tāpēc mēs piedalāmies miera uzturēšanas operācijās, lai Latvijā būtu miers, lai cilvēki būtu droši. 11. novembrī Latvijas Televīzijā tiks demonstrēta filma "Latviešu leģions". Tas ir mana un studijas "Deviņi", un Sorosa fonda kopīgs darbs, daudzu cilvēku darbs. Lai būtu filma skolās, kur runā leģionā iesauktie.

Latviešu tautas gods un cerības tajos apstākļos bija jāaizstāv. Un to leģiona karavīri darīja. Ir svarīgi, lai filma tiktu tulkota krievu un angļu valodā. Mēs to varētu kā izziņas materiālu izplatīt, lai leģiona karavīra situācija tiktu izprasta ne tikai latviešu vidū, bet arī citās tautās, lai mazinātu tās situācijas, ko mēs piedzīvojam ap 16. martu.

— Vai mūsu armijā dienošiem karavīriem stāsta par Mores kaujām, Kurzemes cietoksni, kur latviešu leģionāri vistiešākā veidā parādīja savu dzimtenes mīlestību, spēju atdot dzīvību par Latviju?

— Jā. Ne vienā vien bruņoto spēku vienībā ir piemiņas stendi par šīm kaujām. Notiek tikšanās ar leģionāriem. Viņi stāsta par tiem apstākļiem, par tām cīņām, kuras leģionāri piedzīvoja, kāpēc viņi cīnījās. Man bijuši gadījumi, kad ārzemju speciālisti, kas mūsu vienībās māca mūsu karavīrus, saka, ka atsevišķi no tiem mēģina heroizēt leģionu. Tas tāpēc, ka viņi nesaprot, kas latviešiem bija leģions. Ārzemnieki visu uztver saskaņā ar viņiem mācīto vēstures pieredzi. Rezultātā viņi leģionu uztver vienkāršoti — kā vācu fašistiskās armijas sastāvdaļu. Viņiem šīs lietas bez ilgstošām sarunām nereti nav saprotamas.

— Vai NATO vadītāji pārāk nerēķinās ar Krievijas iebildumiem, ka Baltijas valstis nedrīkst uzņemt NATO?

— Es domāju, ka NATO valstis ir skaidri paudušas nostāju, ka tā ir Baltijas valstu brīva izvēle — pievienoties starptautiskai drošības organizācijai. NATO tika izveidota ar domu stāties pretī padomju ekspansijai. NATO iet šo pragmatisko ceļu, mēģinot pārliecināt Krieviju, ka NATO nav agresīvu mērķu, ka NATO vienīgais mērķis ir gādāt par drošību un stabilitāti šajās valstīs. NATO respektē Krieviju. Šis respektēšanas process var palēnināt Baltijas valstu uzņemšanas procesu. Mums ar to ir jārēķinās.

— Krievijā Ārlietu ministrija nenosoda Ribentropa — Molotova paktu, neatzīst, ka PSRS karaspēks okupējis Baltiju, neatdod Japānai četras Kuriļu salas. Desmiti citu šādu piemēru rāda, ka šī ministrija turpina Staļina laika ārpolitiku. Un NATO Baltijai būtu vienīgais glābiņš.

— Jā, mums dažkārt jautā, kāpēc Latvijai ir nepietiekami attīstītas attiecības ar Krieviju, kāpēc nav arī sadarbības militārajā jomā. Mums ir vēlme izveidot draudzīgas attiecības ar visām kaimiņvalstīm, tajā skaitā ar Krieviju un Baltkrieviju. Bet mums nav pieņemama šī politika, kādu Krievija realizē pret Baltiju. Nav pieņemams, ka tiek realizēti vēsturiskās Krievijas imperiālistiskās politikas paņēmieni. Mēs nevaram būt droši par savu nākotni. Nevaram būt droši, ka Krievija nelietos militāru, bruņotu spēku pret mums, jo Krievijas valdošajās aprindās šāda agresīva politika tiek īstenota. Mēs esam ieinteresēti, lai Krievijā notiktu pārmaiņas un mums zustu pamats tādām attiecībām, kādas diemžēl pastāv pašlaik.

— Krievija visādi cenšas panākt, lai Baltija netiktu uzņemta NATO. Igaunijas premjerministrs Marts Lārs šā gada 2. oktobrī teica, ka Krievija nevar mūžīgi torpedēt Baltijas valstu iestāšanos NATO. Kādas ir jūsu domas?

— Es tam piekrītu. Krievija būs spiesta rēķināties ar to, kas notiek Eiropā. Starptautiskajā dimensijā Krievija patiesībā nav vairs lielvara, pat ne militāra lielvara. Krievijai agri vai vēlu nāksies atteikties no lielvaras ambīcijām. Līdz ar to apstiprinās tas, ko teica Igaunijas premjerministrs. Un Latvijas aizsardzības ministrs tam pilnībā var piekrist.

— Vairākkārt ir teikts, ka Latvijas uzņemšana NATO ir tikai laika jautājums. Kad, pēc jūsu domām, tas varētu notikt?

— Mūsu mērķis ir nākamajā paplašināšanās kārtā kļūt par NATO dalībvalsti. Tātad 2002., 2003. gads ir vēl nekonkretizēts, bet tikai aptuveni noteikts termiņš. Tuvojoties šim termiņam, arī Krievija pastiprinās savu propagandu. Šis process notiks ar pieaugošu diskusiju intensitāti.

Es sveicu mūsu karavīrus un virsniekus, viņu ģimenes — Lāčplēša dienā!