Ministru prezidents:

— intervijā Latvijas radio, vakar, 9.novembrī

Intervija Latvijas Radio 9. novembra raidījumā "Kāpnes" pulksten 15.08. Raidījumu vada žurnāliste Santa Lauga

— Studijā Ministru prezidents Andris Bērziņš, un jāteic, ka šodien studijā "Kāpnes" mēs ļoti daudz, man šķiet, runājam par Eiropas Savienību, par iestāšanos Eiropas Savienībā. Kopā ar politologu Jāni Ikstenu pārskatījām Eiropas Savienības ziņųjumu, un šai sakarā uzreiz arī jautājums: kā Latvijas valdība tālāk strādās ar šo Eiropas Savienības Progresa ziņojumu?

A.Bērziņš: — Labdien! Es tiešām gribu teikt, ka mēs šodien nopietni esam ķērušies klāt šim ziņojumam. Vakar tas ir oficiāli saņemts, un tur faktiski ir trīs dažāda veida dokumenti. Viens ir stratēģiskais memorands, kurā ir runa par kopējo Eiropas Savienības stratēģiju attiecībā uz kandidātvalstīm, un otrs ir pats paziņojuma teksts, nu, tāda pusķieģeļa biezumā, kur ir ļoti sīki un smalki sarakstīts viss, kas notiek visās valstīs, tai skaitā arī Latvijā. To mēs ļoti uzmanīgi izanalizēsim un izskatīsim valdībā; iespējams, ka koriģēsim varbūt kādu no plāniem.

— Tas ir skats no Eiropas uz mums. Vai ir kādi tādi akcenti, kas jums pašam šķiet jauni šajā ziņojumā?

A.Bērziņš: — Jā, ir lietas, kas mūs apmierina šajā ziņojumā, un ir lietas, par ko mēs esam nedaudz satraukti. Pirmām kārtām es gribētu teikt, ka mūs apmierina tas, ka var konstatēt, ka trīs gadus pēc kārtas Latvijai šis ziņojums ir pozitīvs — tas ir pirmais. Otrais — ir labi, ka šajā ziņojumā ir pateikts, ka gandrīz visās sfērās ir progress. Ka tas vienā otrā ir nepietiekams — tā ir otra lieta. Un trešais — ir pateikts tas, ka no mūsu viedokļa mēs varētu būt apmierināti ar to analītisko daļu, kas tur ir uzlikta virsū. Bet ir kāda lieta, kas mūs satrauc. Nedaudz mūs satrauc tas, ka šajā ziņojumā ir mēģināts atkal valstis grupēt kaut kādā veidā. Tas faktiski nonāk pretrunā ar tā sauktajiem Helsinku kritērijiem, kad tika teikts tā: visām valstīm savstarpēji jāsacenšas, un tās, kuras 2002. gada beigās būs gatavas iestājai Eiropas Savienībā, arī tiks. Ja Eiropas Savienība tā vai cita iemesla dēļ valstis sāk grupēt, sakot: šīs ir pavisam labās, šīs ir labās, šīs ir gandrīz labās un tā tālāk — tā tēlaini var izteikties par šo grupējumu —, tad no mūsu viedokļa tas nav īsti labi. Bet es ceru, ka tā ir tikai tāda metodoloģiska vaina ziņojumam.

— Lai gan presē es jau pamanīju, ka pēc šī optimistiskā paziņojuma mums ir iespējams iekļūt arī pirmajā grupā.

A.Bērziņš: — Protams, protams! Tas ir mūsu mērķis. Mums faktiski viss ir saplānots, lai 2002.gada beigās mēs būtu tikuši skaidrībā ar visām savām sadaļām, un mēs — no valdības viedokļa — ļoti nopietni strādājam. Nupat mēs, piemēram, apstiprinājām lauksaimniecības sadaļā valdības pozīciju. Man liekas, ka mēs esam vieni no pirmajiem no šīs Helsinku grupas, kas to ir izdarījuši, jo tas ir ārkārtīgi sarežģīts darbs. Tur, pirmkārt, jāvienojas ne tikai ar graudu ražotājiem, bet arī ar visiem pārstrādes uzņēmumiem, zvejniekiem, konservu ražotājiem un tā tālāk — par kopēju vienotu pozīciju, kā tad mēs virzāmies uz Eiropu, kur mēs prasām kādu pārejas periodu, kur mēs prasām kādu izņēmuma situāciju un tā tālāk. Un valdībai tas jāapstiprina, tad Eiropā var sākties diskusijas.

— Par lauksaimniecību un zemkopību mēs vēl runāsim šajās 20 minūtēs, bet man gribētos tieši par konceptuāliem jautājumiem sākumā izveicāt jūs. Un mūsu studijā pirms diviem bija arī politologs Jānis Ikstens. Es viņa vārdā uzdošu jums jautājumu: kāpēc mums joprojām nav izstrādāts nacionālās attīstības plāns? Jā, katru dienu mums stāsta, ka mēs esam ceļā uz NATO, uz Eiropas Savienību, bet jautājums ir — kā, kādā veidā, un varbūt arī tāpēc cilvēkus šī neziņa mazliet baida.

A.Bērziņš: — Nacionālās attīstības plānam — tik tiešām Ikstena kungam ir taisnība — bija jābūt gatavam 1.oktobrī. 1.oktobrī tas diemžēl nebija gatavs, varētu būt gatavs decembra vidū. Šeit ir vairāki objektīvi iemesli, kāpēc tā nav. Tas tāpēc, ka pa šo laiku nav izstrādāta vai pietiekami labi nav izstrādāta un valdībā nav apstiprināta kopējā valsts attīstības stratēģija jeb tāds lielāks koncepts, kura iekšējā sastāvdaļa varētu būt rūpniecības stratēģija — tātad tās lietas, kas mums ir jāizdara. Un, es domāju, mēs, valdība, tiksim ar to skaidrībā, ar atbildīgo personu par šo darbu — Robertu Zīli. Man aizvakar bija saruna par šo lietu valdības deklarācijas izpildes kontekstā, tā ka tur, cerams, arī viss ies uz priekšu.

— Tātad mēs varam vaicāt Robertam Zīlem un savukārt jums jau pēc decembra?

A.Bērziņš: — Jā, es paredzu, ka decembra vidū tas varētu būt gatavs. Nav jau tā, ka nekas nav izdarīts. Ir tas uzmetuma stadijā, bet vēl nav tādā gatavības stadijā, lai to iesniegtu kabinetam akceptēšanai, īpaši ņemot vērā to kritiku, kāda sagatavotajam projektam pagājušajā gadā bija Eiropas Savienībā.

— Bet, Bērziņa kungs, vai mēs to darām tikai tāpēc, ka no mums to prasa, vai tāpēc, ka jums, valdībai, tas reāli palīdzēs strādāt — kā īsti ir?

A.Bērziņš: — Pēc būtības mēs to darām divu apstākļu dēļ. Pirmkārt, lai paši tiktu skaidrībā par to, kā mēs taisāmies dzīvot un strādāt; otrkārt, tas ir pamatdokuments, no kura pēc tam tiek atvasinātas ļoti daudzas un dažādas strukturālās, pirmsstrukturālās un pēcstrukturālās ES fondu programmas Latvijai.

— Skaidrs, attiecīgi nauda?

A.Bērziņš: — Jā, protams, protams. Mēs jau, runājot par šiem fondiem, domājam par Eiropas līdzekļu piesaisti Latvijas attīstībai.

— Jūs nācāt iekšā Latvijas Radio un sacījāt: hm, kādēļ divi policisti sēž? Vai tā ir tāda reakcija uz šo Eiropas Savienības paziņojumu par to, ka mums valsts administrācijas darbs nav kārtībā joprojām, jau otro gadu?

A.Bērziņš: — Es gribētu teikt, ka faktiski tās saknes ir jāmeklē vēl senāk. Atcerieties, kad Māris Gailis 1995. gadā uztaisīja Valsts reformu ministriju, kuru pēc tam, pēc gada, tā sacīt, politisku apsvērumu dēļ likvidēja, pēc tam daudzi kritizēja — lūk, atkal nevajadzīga ierēdniecības reforma, sliktie ierēdņi un tamlīdzīgi. Tas faktiski tagad dod tos augļus, un tā reforma kopš tiem laikiem ir bijusi te viena ministra, te otra pārziņā, te pie Kancelejas, te atkal kaut kur ārpusē. Tagad beidzot ir atbildīgais — īpašu uzdevumu ministrs Jānis Krūmiņš. Tanī ES ziņojumā — trijās vietās kā pozitīvs ir minēts fakts, ka Latvija beidzot ir izveidojusi speciālu ministra institūciju, kura ir atbildīga par šo reformu.

— Tātad politiskā vakuuma vairs nav?

A.Bērziņš: — Tieši tā. Bet, runājot par pašu administratīvo reformu, jāsaka, ka Eiropas Savienība šo terminoloģiju saprot drusku plašāk nekā tikai tādas vai citas ierēdniecības nomaiņu. ES ar to saprot Eiropas likumdošanas iedzīvināšanu, Eiropas likumdošanas pieņemšanu gan valdībā, gan parlamentā, un galvenais, ES ar to saprot tādu institūciju radīšanu, kas izriet no šiem likumiem. Redziet, situācija ir tāda — mēs pieņemam šos Eiropas likumus, un ir tādas vietas, tādi brīži, kur šo likumu kontekstā mums ir jāveido institūcijas, kuras ir lielākas par pašlaik esošajām. Tas nozīmē, ka mēs ejam nevis uz ierēdņu skaita samazināšanu, bet mums ir — tieši otrādi — jāiet uz ierēdņu skaita palielināšanu un ir jānodrošina šie ierēdņi ar principiāli jaunām zināšanām, ar principiāli jaunu pieeju. Kaut vai minēšu to pašu "Sapard" programmu zemkopībā. Mēs laikam esam vienīgā Austrumeiropas valsts, kas jau parakstījusi ar Briseli vienošanos par to, ka "Sapard" nauda nāks uz Latviju, un tagad mums, piemēram, bija jāizveido speciāls "Sapard" naudas apkalpošanas birojs. Šis birojs ir jāakreditē Briselē, un tikai tad, kad šis birojs būs izveidots un akreditēts pēc viņu principiem šeit, pie mums, tikai tad tā nauda reāli var sākt nākt un var sākties attīstība šai jomā.

— Bērziņa kungs, precizēsim — man šķiet, ka lielākā daļa mūsu klausītāju varbūt nezina, ko nozīmē "Sapard".

A.Bērziņš: — Nu tā ir viena ļoti, ļoti nopietna lauksaimniecisko ražošanu atbalstoša programma Eiropas Savienībā. Tas ir jauns instruments, kas ienāk Latvijā, kur faktiski mēs varētu lielu atbalstu saņemt visiem tiem, kas ļoti nopietni domā par lauksaimnieciskās produkcijas ražošanu. Tur ir iespējas gan modernizēt kūtis, gan celt jaunas, gan dažādus tehnoloģiskus jauninājumus ieviest — tātad tur faktiski ir visdažādākās iespējas. Tas varētu būt ļoti nopietns atspaids lauku attīstībai.

— Kad konkrēti?

A.Bērziņš: — Nu, es domāju, ka nākamajā gadā, ja viss būs labi, mēs vēl šogad šo biroju akreditēsim Zemkopības ministrijā. Gods un slava Zemkopības ministrijai — tā ir daudz izdarījusi, lai to panāktu, un nākamgad tādā gadījumā var sākties jau nopietna šīs programmas realizācija.

— Kas varēs piedalīties šajā programmā un kad var iesniegt projektus?

A.Bērziņš: — Piedalīties var jebkurš, kuram būs gatavi projekti atbilstoši šai programmai.

— Tad mēs varam aicināt jau sākt par to domāt?

A.Bērziņš: — Protams. Es domāju, ka laukos par to, jau labu brīdi domā.

— Ir informācija?

A.Bērziņš: — Protams, un lauku atbalsta dienestos visur ir šī informācija par šo programmu, jāgriežas tur.

— Jūs jau otro reizi sākāt runāt par zemkopību, un zemkopība arī šajā paziņojumā ir mūsu rūpju bērns, tā tas ir. Kādēļ gan tā ir novārtā atstāta — vai tādēļ, ka viņiem nav savas partijas, sava aizstāvja Saeimā? Kāda ir situācija?

A.Bērziņš: — Šajā konkrētajā situācijā es zemkopībai vairāk pieskāros tieši tāpēc, ka šajā Komisijas ziņojumā nav nekas cildinošs pateikts par zemkopību. Jāņem vērā, protams, arī tas, ka šis ziņojums pabeigts rakstīt oktobrī, un reāli tā informācija ir pēc stāvokļa uz šā gada jūniju — tad, kad Saeima aizgāja vasaras atvaļinājumā. Pēc būtības uz to brīdi ir fiksēta situācija, kad Eiropas Savienības birokrātija rakstījusi šo ziņojumu.

Tas ir viens no izskaidrojumiem, kāpēc, teiksim, ļoti daudzas lietas, kas tiešām ir strauji pavirzījušās zemkopībā uz priekšu, nav vienkārši atspoguļotas šajā ziņojumā un mēs neesam guvuši pietiekami labu novērtējumu. Kaut gan man liekas, ka tieši pēdējā laikā zemkopībā salīdzinoši labi esam pavirzījušies uz priekšu. Kaut vai ar to pašu valdības pozīciju, ko esam nostiprinājuši. Protams, ir arī otrs viedoklis — iespējams, ka Eiropas Savienība nelabprāt grib atvērt zemkopības sadaļu...

— Konkurenti?

A.Bērziņš: — Ne tikai konkurenti, bet zemkopības sadaļa, protams, ir viena no vissarežģītākajām, un es gribētu teikt, ka pašā Eiropas Savienībā šajos departamentos, kuros diskusiju partneri diskutē ar mūsējiem par visām tām likumdošanām un pārējo — arī viņi saka, ka sākot pietrūkt kapacitātes. Tas nozīmē, ka viņiem tagad papildus tām 15 valstīm, kuras jau ir Eiropas Savienības dalībvalstis, vēl ir 12 valstis, ar kurām jāved šīs sarunas un jāskatās, kā tad viņiem tur tie likumi ir sakārtoti, un tā tālāk. Arī viņi sūdzas par zināmu kapacitātes trūkumu un saka: labāk izstiepsim kaut kādā garākā laika posmā. Mēs, protams, būtu ieinteresēti, lai nākamā gada pirmajā pusē — Zviedrijas prezidentūras laikā — mums tiktu atvērtas pilnīgi visas sadaļas, kas mums vēl ir ciet.

— Jā, un šeit arī jautājums: kā jūs vērtējat zemnieku prasību iekļaut budžetā papildus 1,5 miljonus latu akcīzes nodokļa atmaksas normas palielinājumam līdz 100 litriem?

A.Bērziņš: — Nē, nu tā ir ļoti nopietna problēma, par kuru ir diskutējusi zemnieku pārstāvniecības organizācija un Zemkopības ministrija.

— Protesta akcija arī notika, šķiet, par šo jautājumu?

A.Bērziņš: — Nu ne gluži — tur bija citi argumenti, bet kaut kādā veidā tas bija saistīts. Es tikai gribu teikt, ka valdība ir pildījusi savu solījumu, ko tā deva zemniekiem, un pašlaik budžeta grozījumos šie 2,7 miljoni, kas faktiski bija iztrūkums līdz likumā noteiktajam procentam budžetā, tika iedalīti, un zemnieki visdrīzākajā laikā varēs sākt saņemt gan šo līdz šim nesaņemto akcīzi, gan arī tā sauktos dažādos subsīdiju maksājumus.

— Pēdējos mēnešos mēs ļoti daudz runājam par korupciju. Kā tas ir, kādēļ mēs joprojām runājam? Arī Kūļa kungs no Limbažu puses ir jautājis: kāpēc valdība nav ieinteresēta mazināt šo korupciju un kādēļ visu laiku tiek vilkts šis process? Es arī apskatījos aģentūras ziņās — bija informācija, ka Korupcijas novēršanas padome nolēmusi līdz 20.novembrim turpināt apspriest priekšlikumus Korupcijas apkarošanas biroja izveidei. Vai tā ir izeja — šī biroja izveidošana?

A.Bērziņš: — Es gribētu teikt — ļoti labs jautājums! Korupcija — tā nav nekāda Latvijas jaunradītā vērtība vai kas tāds, tikai Latvijai piemītošs. Korupcija — tā ir problēma...

— Sena kā pasaule!

A.Bērziņš: — Sena kā pasaule, un, ja mēs kādreiz, padomju laikā, nemaz nekautrējāmies, teiksim, lai nopirktu kurpes, nest tai meitenei pie letes šampanieti vai devām kādus piecus rubļus vai vēl ko, tad tagad mēs sakām, ka tas viss ir korupcija, un šī korupcija, šī vēlēšanās ātrāk nokārtot lietas jau ir visos mūsos iekšā kaut kādā veidā, tieši vai netieši.

— Bet varbūt vajag tieši radīt tādu situāciju, lai mazinātu šo iespēju mums tā rīkoties?

A.Bērziņš: — Nu tieši tā! Par to mēs tagad runājam. Mēs valdībā noklausījāmies speciālu ziņojumu. Tas bija Pasaules bankas pētījums, kur bija apsekotas tās neatkarīgās kompānijas, privātuzņēmēji, kuri bija pauduši savu attieksmi pret to, kas tad īsti notiek Latvijā, cik viegli viņi var nokārtot dažādas birokrātiskās lietas un vai šī korupcija pastāv. Un jāsaka, ka tā šeit tik tiešām pastāv. Es redzu šo cīņu ar korupciju vairākos veidos. Pirmām kārtām līdz gada beigām būs gatavs jauns likumprojekts par cīņu pret korupciju, kur būs iestrādāts tā sauktās legālās prezumpcijas princips. Tas nozīmē to — ja man, piemēram, ir māja, tad nevis prokuratūrai jāatnāk un jāpierāda, ka es esmu kaut kur kaut ko nozadzis, bet man jāpierāda, no kurienes es esmu ņēmis līdzekļus, par kuriem šo māju esmu uzbūvējis. Tā ir viena lieta. Otra lieta — likumā mēs vēlamies iestrādāt arī tā saukto nulles deklarāciju, kuru pakāpeniski ieviestu. Tas nozīmē, ka katram cilvēkam, kuram ir kaut kāds īpašums — it īpaši ja mēs runājam par nekustamajiem īpašumiem un zemi —, būs jādeklarē, ka viņam šis īpašums ir, un tad iespējams, šī informācija par viņu tiks krāta, viņam faktiski nebūs nekādas lielas iespējas tālāk blēdīties. Trešā lieta, pie kuras mēs ļoti nopietni strādājam, ir partiju finansēšanas modelis. Man liekas, ka pašlaik izstrādātais partiju finansēšanas modelis nu nekādā veidā neveicina cīņu pret korupciju. Es gribētu teikt, ka partijas tādā vai citādākā veidā tomēr kļūst saistītākas ar saviem sponsoriem, pastāvot esošajai shēmai, un, ja, teiksim, partiju finansēšana notiktu caur budžetu, man liekas, kopumā valstij tas izmaksātu daudz lētāk.

— Bet vēlreiz tomēr pie konkrētām lietām — par Korupcijas apkarošanas biroja izveidi. Cik tas valstij maksās? Jūs minējāt arī nulles deklarāciju. Cik tas valstij maksās un vai mēs varēsim to izanalizēt? Kā tas īsti būs? Esmu dzirdējusi, ka tas varētu valstij maksāt 5 miljonus.

A.Bērziņš: — Es gribētu teikt tā, ka šāda veida skaitļi, ja kāds tos sauc, ir absolūti nepamatoti. Mums šobrīd ir vesela virkne institūciju, kam — tā vai citādi — ir uzdevums cīnīties ar korupciju. Gan Latvijas muitā, gan Valsts ieņēmumu dienestā, gan Ekonomiskajā policijā. Mums ir vienkārši jāapskatās, kā šīs funkcijas ir sakārtotas, kā šīs funkcijas optimizēt, kā izveidot šo vienu vienību, īpaši nepalielinot nekādus izdevumus un nepalielinot arī nodarbināto ierēdņu skaitu. Es domāju, ka tas reāli ir izdarāms, vienkārši koncentrējot šīs lietas un sakārtojot. Mēs esam lūguši visas institūcijas pašlaik visu apkopot, un nākamajā Korupcijas apkarošanas padomes sēdē to izskatīsim.

— Vēl par privatizāciju. "Latvijas kuģniecība", "Ventspils nafta", "Latvenergo" — šie atlikušie uzņēmumi ir ļoti nopietni, man šķiet. Kādēļ ir aizkavējusies to privatizācija? Mēs redzam, ka par "Latvenergo" pilnvarnieku konkursa izsludināšanu tagad ir pieņemti statūti. Kādēļ viss tik gausi virzās uz priekšu un kādēļ politiķi šeit saka tik dažādus viedokļus un nevar atrast šo vienošanos? Vai tādēļ, ka dažādas intereses?

A.Bērziņš: — Man ir grūti pateikt, kāpēc tā vai citādi. Katrā gadījumā es gribu teikt — mēs bijām izveidojuši ļoti nopietnu darba grupu, kura strādāja pie "Latvenergo" statūtiem, un tik tiešām viņi veselas trīs nedēļas diskutēja un nevarēja nonākt pie vienota viedokļa par visām pozīcijām "Latvenergo" statūtos, pirms nosūtīt tos Ministru kabinetam. Tagad mēs tos šonedēļ esam Ministru kabinetā akceptējuši, tā ka es domāju, šeit nekādu domstarpību vairs nevar būt. Ir pilnīgi skaidri un viennozīmīgi statūtos pateikts, ka visas akcijas šai sabiedrībā pieder valstij un ka viss īpašums pilnīgi viennozīmīgi, tieši tā, kā to saka likums, ir valsts īpašums, un ka tas tādā veidā kā valsts īpašums arī jāpārvalda. Par privatizācijas procesa pabeigšanu. Eiropas Savienības ziņojumā ir pateikts, ka Latvijā nav pabeigta privatizācija jeb privatizācijas process vēl nav noslēdzies. Ja mēs kopumā salīdzinātu Latviju, teiksim, ar Čehiju vai ar Ungāriju, vai ar Poliju, kur smago rūpniecību vispār vēl nav sākts privatizēt, tad mēs esam daudz, daudz tālāk uz priekšu. Tas, par ko mums aizrāda Eiropas Savienība, ir tas, ka pēdējā pusotra gada laikā privatizācijas process nav pavirzījies uz priekšu ne par vienu solīti. Un šeit es gribētu teikt, ka tā ir tiešām politiķu atbildība par savas valsts nākotni, par to, kā mēs virzīsimies uz priekšu, kā mēs izpildīsim visus tos kritērijus, lai par mums varētu teikt: tā ir brīva tirgus ekonomikas valsts, pilsoniska sabiedrība, kura ir tiesīga pilnvērtīgi ienākt Eiropas Savienībā, funkcionēt un līdzdarboties kā pilntiesīga Eiropas Savienības locekle.

— Paldies! Es saku paldies, ka jūs atnācāt. Studijā bija Ministru prezidents Andris Bērziņš.

Pēc ieraksta "LV" diktofonā

— intervijā Latvijas televīzijā vakar, 9. novembrī

Intervija Latvijas televīzijā pulksten 19. Vada žurnālists A.Jakubāns

— Labvakar! Man jums ir ļoti personīgs jautājums — vai jūs ir viegli nokaitināt?

A.Bērziņš: — Grūti.

— Sakiet, kādā līmenī jūs bijāt nokaitināts pagājušajā svētdienā "Panorāmā", kad runājāt ar vienu no trim Latvijas Bojāriem!

A.Bērziņš: — Mani vienmēr kaitina, ja nerunā par lietu. Mani kaitina, ja visu sajauc vienā putrā. Un tad dažkārt es esmu spējīgs pateikt kādu asāku vārdu. Bet lielākoties es tā nedaru.

— Kad jūs pēdējoreiz saskaitāties pa īstam?

A.Bērziņš: — Tas gan ir bijis kādu brīdi atpakaļ. Ir bijuši daudzi tādi gadījumi, bet es to nekad neizrādu un nedaru publiski.

— Jūs skaišaties iekšēji?

A.Bērziņš: — Jā, es skaišos iekšēji, nolamājos tā kreftīgi.

— Ar kādiem vārdiem?

A.Bērziņš: — Dažreiz arī ar sliktiem.

— Pagājušo ceturtdien pie mums studijā bija Saeimas priekšsēdētāja biedrs Rihards Pīks, un es viņam jautāju par naudas lietām. Mans jautājums bija — kāpēc nauda netika piešķirta Makašānu Amatniecības skolai? Viņš atbildēja diezgan izvairīgi, ka viņš no sev pieejamām iespējamībām esot iesniedzis budžeta labojumus. Es nesapratu, ko nozīmē "iespējamībām". Tad man izdevās noskaidrot, ka katram pozīcijas deputātam ir liberālā kvota, lai viņš varētu palīdzēt vēlētājiem.

A.Bērziņš: — Es to gribētu kategoriski noliegt. Jau tā Saeima savos budžeta grozījumos izgāja ārpus Māstrihtas kritērijiem — 3 procenti budžeta deficīta. Mums jau tā budžeta deficīts ir 3,18 procenti. Protams, ka tad, kad visi deputāti bija iesnieguši savus priekšlikumus, tad, kad Saeima bija nobalsojusi par speciālās noklausīšanās ierīces iegādi specdienesta vajadzībām, gan arī par vēstniecību, pret kuras iegādi roka necēlās balsot, tad mēs valdībā izskatījām budžetu un sapratām, ka mēs to vairs fiskāli nedrīkstam palielināt.

— Ne par šo gadu. Pīks runāja par nākamo gadu.

A.Bērziņš: — Nezinu gan. Tādas vienošanās nav, kā arī nav budžetā nekādu rezervju. Es esmu iepazinies ar visiem deputātu iesniegtajiem priekšlikumiem. Faktiski to apmierināšana notiek uz Ministru kabineta rezervju fonda, kurā bija nepilni 600 tūkstoši latu, kas bija domāti tādiem gadījumiem kā, piemēram, plūdi Jēkabpilī. Es tā jūtu, ka drīz mums vispār nebūs nekāds rezerves fonds.

— Pagājušajā ceturtdienā jūs trīs reizes kāpāt Saeimas tribīnē, lai aizstāvētu budžeta grozījumus, konkrēti, 45 tūkstošu latu piešķiršanu valsts administrācijas skolai.

A.Bērziņš: — Tas ir ļoti nopietns jautājums. Jau četrus gadus šai mācību iestādei budžetā tiek paredzēti līdzekļi, lai ēku varētu sakārtot un tur normāli varētu mācīties valsts un pašvaldību ierēdņi. Katru gadu šo punktu izņem ārā no budžeta par labu kaut kam citam. Pamatojums, kāpēc es to darīju, ir atrodams arī Eiropas Komisijas Progresa ziņojumā, kurā ir skaidri un gaiši pateikts, ka Latvijā nav pietiekamas administratīvās kapacitātes un ka tā ir jārada. Šo kapacitāti var radīt tikai caur apmācību, labi organizētu, kvalificētu apmācību. Tas bija tas mērķis, kādēļ es par to iestājos.

— Opozīcija saka, ka tik lielu naudu pusotrā mēnesī nevar izlietot, ir jārīko konkurss un tā tālāk.

A.Bērziņš: — Es gribētu, lai opozīcijas pārstāvis atnāk un paskatās, kas tur notiek — sen jau visi konkursi ir notikuši, sen jau visi projekti ir sastādīti. Vienīgais, kā pietrūkst, nav par ko to darīt.

— Kas tur ir jādara, jumts jāliek?

A.Bērziņš: — Otrais, trešais stāvs un jumts ir sakārtots, bet pagrabā nāk iekšā ūdens, ir jānostiprina pamati un pagraba sienas, jāsakārto izolācija pirmajā stāvā, jāierīko lekciju zāle apmēram 80–100 cilvēkiem.

— Ļoti daudzi domā, ka tur apakšā ir kaut kādas blēdības.

A.Bērziņš: — Pilnīgas muļķības. Tie ir publiski izdevumi, kas būs publiski pieejami. Varēs aiziet uz Valsts administrācijas skolu un iepazīties ar publiskajiem pārskatiem. Valsts kontrole noteikti uz turieni aizies. Jūs varat būt droši, ka tur nekādas blēdības nenotiks.

— Politiķi saka, ka Latvijā ir budžets, bet Latvijā daudzi cilvēki saka, ka tas ir nevis budžets, bet gan bērnu pabalsti. Principā tā ir ļoti sarežģīta lieta, jo daudzas sievietes dzemdē tāpēc, lai saņemtu pabalstu četrus latus mēnesī.

A.Bērziņš: — Es nedomāju, ka tā varētu būt motivācija, lai dzemdētu bērnus. Paldies Dievam, ka demogrāfiskā līkne šobrīd sāk uzlaboties un jaundzimušo skaits pieaug. Faktiski demogrāfiskajā ziņā mēs esam tikuši ārā no tām divām bedrēm, kas bija radušās tīri objektīvi sakarā ar diviem pasaules kariem. Lielākā problēma ir tā, ka iepriekšējā, 6. Saeima pirms vēlēšanām pieņēma ļoti labu likumu, kurā tika teikts, ka ļoti nopietni jāpaaugstina bērnu pabalsti — 3,6 reizes. Tas viss ir labi, bet likums par finansu un budžeta vadību saka tā, ka, pieņemot ikvienu likumu, ir jāpasaka, no kurienes ņemt līdzekļus. 6. Saeima to atrisināja vienkārši — tā atlika šā likuma spēkā stāšanos uz diviem gadiem. Tagad ir pienācis tas brīdis, kad šim likumam būtu jāstājas spēkā. Tas prasa ļoti lielus budžeta resursus, un tos vienkārši nav kur ņemt. Man šis likums gan ļoti labi patīk. Pašlaik Saeimas komitejā notiek ļoti nopietnas diskusijas, lai varētu kaut kādā veidā amortizēt visu šo lietu.

— Ir kaut kādas cerības?

A.Bērziņš: — Es domāju, kaut kādas cerības ir. Es vēl neesmu gan pilnībā iepazinies ar šo lietu.

— Bet cilvēki to ļoti gaida, jo bērniņi aug, skolā jālaiž.

A.Bērziņš: — Šis pabalsts, protams, ir valsts pabalsts, bet tas nenozīmē, ka valsts uzņemas visas rūpes par bērniem. Vecākiem ir pašiem jāstrādā un jāuztur sevi un sava ģimene.

— Katrā ziņā, pēc tautas skaitīšanas datiem, mūsu skaits sarūk.

A.Bērziņš: — Jā, tā tas ir. Es šodien saņēmu tautas skaitīšanas datu sākotnējo apkopojumu. Svarīgi ir tas, ka mūža ilgums Latvijā paaugstinās gan vīriešiem, gan sievietēm. Tas ir labi. Un otrs labais ir tas, ka demogrāfiskā tendence ir pozitīva. Pareizāk sakot, tā vēl nav īsti pozitīva, bet starpība starp mirušajiem un dzimušajiem samazinās.

— Vēl viens sarežģīts jautājums. Ir tāda aksioma, ka ražotājiem var palīdzēt ar kredītiem, kurus garantē valsts. Valdība izšķir, kuram tad dot kredītu, kuram ne. Jūs iedevāt Jaunpagastam 8,9 miljonus latu par šo spirta ražošanu un tā tālāk. Bet daudzi jautā, kāpēc jūs negarantējāt kredītu akciju sabiedrībai "Krāsainie metāli", kura jau ir iegājusi Eiropas tirgū? Kā jūs izšķirat — kam dot kredītus, kam ne?

A.Bērziņš: — Pirmkārt, par konkrēto projektu. Pati garantija, tas, ka tā tiek iebalsota valsts budžetā, vēl nenozīmē, ka cilvēki saņems šo valsts garantiju, jo kompānijai, kas vēlas to saņemt, ir jāuzrāda savs biznesa plāns, jāparāda, ko tā ieķīlās oficiālajā Ķīlu reģistrā...

— Man liekas, ka konkrētajā gadījumā tur gan nav ko ieķīlāt.

A.Bērziņš: — Tad man jāsaka, ka Jaunpagastam arī nav uz pilnas summas saņemšanu nekādas īpašas cerības. Tā ir pirmā lieta. Otrā lieta ir tā, ka Jaunpagasta ideoloģija par to, ka Latvijā paši varētu ražot savu piedevu benzīnam — spirtu —, kas varētu palīdzēt zemniekiem nodrošināt noietu lauksaimniecības precēm, tādējādi stimulējot lauksaimnieciskās ražošanas attīstību, ir ļoti pareiza. Tā ir tā galvenā ideoloģija. Ja tas nodrošina plašākas infrastruktūras attīstību visur laukos, tad tāds projekts varētu iet.

— Nu bet "Krāsainie metāli" kā piemērs, kāpēc tiem ne?

A.Bērziņš: — Deputātu balsojums bija ļoti interesants. Es, godīgi sakot, tam visam gan nespēju izsekot līdzi. Tā deputāti nobalsoja, netika nekas par to runāts.

— Tāda zināma netaisnība, jo arī tie nemaz nav slikti puiši.

A.Bērziņš: — Es neiebilstu ne pret vienu.

— Vai tur darbojas kāds lobēšanas mehānisms?

A.Bērziņš: — Man ir grūti pateikt. Šis projekts nenāca oficiāli caur valdību. Savukārt, par Jaunpagastu runājot, mums bija speciāli Ministru kabinetā iesniegts projekts, kuru mēs ļoti nopietni izskatījām, pieaicinājām speciālistus, nobalsojām kabinetā, ka konkrētajā gadījumā mēs varētu iet uz šīm valdības garantijām. Jo, protams, garantēt to budžetā ir zināms risks. Valdībai ir jābūt ļoti precīziem argumentiem, lai ar valsts budžeta — nodokļu maksātāju — naudu garantētu kādu privātu pasākumu.

— Mums jau bija šāds gadījums ar G–24 kredītiem.

A.Bērziņš: — Ir bijuši tādi gadījumi, kur mēs esam bijuši spiesti no budžeta atmaksāt šādus riskus.

— Tauta nesaprot tās kaislības, kas notiek ap "Latvenergo". Te parādās trīs pilnvarnieki, te vienpadsmit, te maina statūtus, te nemaina. Rodas sajūta, ka apkārt spindz slavenās "Latvenergo" lapsenes un daži gatavo jaunus pūžņus. Visa tā lieta ir diezgan neizprotama. Kas ir konflikta pamatā?

A.Bērziņš: — Tur nav nekāda konflikta pamata. 1994. vai 1995. gadā "Latvenergo" tika atdots Privatizācijas aģentūras pārziņā, tika izveidota privatizējamā valsts akciju sabiedrība "Latvenergo". Tagad, kad ir izdarīti grozījumi likumā, šis uzņēmums ir izņemts ārā no privatizācijas un nodots Ekonomikas ministrijas pakļautībā. Sakarā ar to bija jāizdara grozījumi uzņēmuma statūtos. Mēs izveidojām darba grupu, kurā ietilpa visu koalīcijā esošo frakciju deputāti. Šī darba grupa apmēram trīs nedēļu laikā mēģināja saskaņot viedokļus par visiem statūtu punktiem. Viņi to arī sekmīgi izdarīja. Vienīgais, par ko viņi nevarēja vienoties, bija kādas četras redakcionālas lietas statūtu punktos, kuras mēs izšķīrām Ministru kabinetā. Jāsaka, pat nebalsojām, tāpat izšķīrām pēc elementāras loģikas. Pēdējais jautājums bija par to, kādi un cik būs "Latvenergo" pilnvarnieki, kāda būs pārvaldes forma uzņēmumā. Par šo jautājumu darba grupa nebija spējusi vienoties. Līdz ar to mēs palikām pie tās pašas uzņēmuma pārvaldes formas, kāda bija. Līdz ar to diskusija tika pārtraukta, statūti ir pieņemti un tūlīt tiks parakstīti un reģistrēti Uzņēmumu reģistrā.

— Man kā pilnīgi nesaprotošam cilvēkam ir neskaidrība — kāda atšķirība — trīs vai četri pilnvarnieki?

A.Bērziņš: — Es domāju, ka principiāli nekāda.

— Ja nu vienīgi iznāk katrai partijai sava vieta, tā teikt, Jakubāns tiks vai netiks.

A.Bērziņš: — Es gribētu teikt, ka pilnvarnieki un padome kopumā ir deviņi cilvēki, tā ka tur deleģēt kādus savus cilvēkus, tā ir ļoti nosacīta lieta. Es gribu teikt, ka ir ļoti labi, ka tur ir dažādu partiju pārstāvji, lai skatās cits citam uz nagiem, lai tik tiešām tur nenotiek nekādas blēdības.

— Tad jūs domājat, ka pirmie konflikti tur ir atrisināti?

A.Bērziņš: — Es nedomāju, ka tur bija konflikts. Darba grupā cilvēki vienkārši sprieda un diskutēja par optimālo modeli. Modeļi jau var būt visdažādākie. Var jau būt trīsdesmit pilnvarnieki. Tad gan ir pilnīgi skaidrs, ka ne pie kāda gala nevar nonākt.

— Cilvēkus ļoti uztrauc tas, kas notiek "Latvijas ceļā". Nesen parādījās ziņa, ka Andri Bērziņu vajadzētu likt par partijas priekšsēdi. It kā loģiski, jo partijas priekšsēdim ir jābūt arī valdības galvai. Tas tāds Eiropas princips. Pēc šīs ziņas presē sekoja ļoti daudzi komentāri. Viens no komentāriem bija tāds, ka "ceļinieki" tāpat kā visa Latvija ir sadalījušies divās daļās — "ventspilniekos" un šķēlistos. Viena avīze pat rakstīja, ja Andris Bērziņš kļūtu par "Latvijas ceļa" priekšsēdi, tad viņš būtu šķēlistu vadonis un Andrim Šķēlem tad būtu divas partijas — Tautas partija un "Latvijas ceļš".

A.Bērziņš: — Es gribētu nomierināt visus, kas tā domā, un pateikt, ka viņu prieks par to, ka "Latvijas ceļš" varētu sašķelties, un viņu prieks, ka "Latvijas ceļš" varētu aiziet Šķēles vai Grīnblata pavadā, ir pilnīgi absurds. "Latvijas ceļš" kā partija vienmēr ir bijusi savā vietā. "Latvijas ceļam" vienmēr ir bijusi sava pozīcija, kuru mēs diezgan precīzi esam pauduši. Jautājums par to, kurš būs partijas priekšsēdētājs, ir kongresa jautājums. Tas ir tā kā precībās — pirmām kārtām tev pašam ir jāgrib precēties, otrām kārtām, tev ir jāsagaida, lai tas otrs tevi vēl uzrunā. Tā kā pagaidām nav noticis ne viens, ne otrs, tad es atsakos piedalīties šajā diskusijā.

— Nu bet jūs ņemtu arī vēl to partiju klāt?

A.Bērziņš: — Godīgi sakot, es neesmu vēl izšķīries par šo jautājumu. Vēl mēnesis ir līdz kongresam, es neizslēdzu, ka es varētu par to izšķirties. Katrā gadījumā tas nav publisks jautājums, par ko vajadzētu runāt. Faktiski šo diskusiju ir izprovocējis Andrejs Panteļējevs, sākdams par to runāt "Lauku Avīzē". Viņš izteica savu viedokli, kurš varētu būt viņam konkurents. Un, protams, žurnālistiem ir svarīgi uzķert intrigu. Bet es gribu teikt, ka mums nav nekādas intrigas, nekāda naida un nekādas šķelšanās. Partijas iekšpusē vienmēr ir bijuši vairāki viedokļi, bet, es domāju, mēs esam slaveni ar to, ka mēs vienmēr izšķirošos gadījumos esam spējuši vienoties un paust vienotu viedokli. Un tā arī rīkoties.

— Šodien es braucu uz darbu un man pie avīžu kioska kāds cilvēks prasīja: ar ko šodien būs intervija? Es teicu, ar Ministru prezidentu un jautāju: ko jūs gribat viņam pajautāt? Turpat stāvēja viena čigāniete un teica: iedod vienu latu, es tev kaut ko pateikšu. Es to latu iedevu, un viņa teica: Andris Bērziņš ir noburts. Es saku: ej, nu ej. Viņa saka: jā, viņam ir bail no Šķēles. Viņam visu laiku Šķēles elpa ir aiz muguras. Un viņam vajag kaut ko darīt, lai šo Šķēles elpu noņemtu.

A.Bērziņš: — Un cik tad man vajadzētu maksāt, lai viņa man to noņemtu?

— Tas ir gadījums iz dzīves.

A.Bērziņš: — Bet to latu es jums pēc raidījuma atdošu.

— Mums ir vēl ir tāds mūžīgs jautājums — kuģniecība. Es atceros, ka mums bija Radošās savienības plēnums un mani sūtīja uz kuģniecību, lai es tur pārliecinu, ka Latvija var būt patstāvīga un tā tālāk. Un tur bija tādi nopietni partijnieki, kas teica: jūs te mazliet parunāsiet, bet tāpat mēs paņemsim atpakaļ to kuģniecību. Un man liekas, ka tagad privatizācijas rezultātā šī kuģniecība tiešām nonāks tādu zēnu rokās.

A.Bērziņš: — Kuģniecība gan līdz šim nevienam privātajam nav piederējusi. Jau kādus četrus gadus "Latvijas kuģniecība" ir privatizācijas procesā. Atšķirībā no citām valdībām mūsu valdībai ir ļoti skaidri nosprausts mērķis, ko mēs no privatizācijas gribam iegūt. Un kuģniecības gadījumā tas ir maksimāli liels ienākums valstij. Mēs esam arī uzrakstījuši, ka privatizāciju neveiksim paši, bet pieaicināsim starptautiski atzītus auditorus un konsultantus, kuri tad noauditēs uzņēmumu. Mēs esam vienojušies, ka par visiem lielajiem uzņēmumiem privatizācijas projektu neapstiprinās Privatizācijas aģentūra, bet valdība. Es zinu, ka šie projekti ir privatizācijas procesa dažādās atttīstības stadijās, bet tie vēl nav nonākuši līdz Ministru kabinetam. Pašlaik notiek projektu rakstīšana, pie tam par katru pozīciju, kāpēc tā un ne citādi. Ir jautājumi, kurus mēs uzdosim valdībā viens otram, Privatizācijas aģentūrai, ministram. Es gribu teikt, ka šajā gadījumā nesaskatu nekādus mēģinājumus kuģniecību nodot tur vai citur. Ja tā varētu teikt, tad kopējā konjunktūra uz kuģiem šobrīd ir ļoti laba. Es domāju, ka Latvijas valsts kuģniecību varētu privatizēt par ļoti labu cenu.

— Vēl ir jautājums, kas pavīdējis presē par šiem "Latvijas gāzes" desmit valsts procentiem. Vai ir prāts tos pārdot, jo "Latvijas gāze" vienmēr būs pelnošs uzņēmums?

A.Bērziņš: — Ir lieli maldi domāt, ka kāds valsts uzņēmums ir milzīgi pelnošs. Protams, kaut kādi procenti jau nāk, bet lielākoties tie visi ir jāiegulda atkal attīstībā. Ja mēs paskatāmies mūsu budžetā, tad tiešie atskaitījumi pamatā mums nāk no "Latvijas mežiem", kas ir akciju sabiedrība, kurai ir noteikti atskaitījumi budžetā katru mēnesi, un viņi to godprātīgi pilda. "Latvijas gāzes" gadījumā, ja 90 procenti uzņēmuma ir privatizēts, tad nav loģikas desmit procentus turēt valsts rokās. Var būt, ka labāk ir šos desmit procentus privatizēt un šos līdzekļus atdot kaut vai kompensācijas sertifikātu dzēšanai vai kādām citām lietām.

— Bet desmit procenti — tā tomēr ir peļņa.

A.Bērziņš: — Jā, bet nedomājiet, ka "Latvijas gāze" ir uzņēmums, kurā nevajadzētu investēt līdzekļus. Tā ir runga ar diviem galiem.

— Labi būtu, ja mēs parunātu par Eiropas Komisijas Progresa ziņojumu. Ko nozīmē — vidēji ilgā laikā? Tur ir tāds termins, ka vidēji ilgā laikā varētu pievienoties Eiropas Savienībai. Vienā avīzē bija rakstīts, ka Latvijai vajadzētu 44 gadus, lai sasniegtu Eiropas līmeni.

A.Bērziņš: — Tur rakstīts — vidējā termiņā. Es gribētu teikt, ka Progresa ziņojumā ir trīs labas lietas. Pirmkārt, trešo gadu pēc kārtas ziņojums ir pozitīvs. Eiropas Savienības paplašināšanās kontekstā ļoti reta valsts ar to var lepoties. Otrkārt, analītiskā daļa šai ziņojumā ir ļoti laba. Mēs varētu būt ar to ļoti apmierināti. Tā precīzi pasaka, kas ir un kas nav izdarīts un kam būtu jāpievērš lielāka uzmanība. Treškārt, šajā ziņojumā ir pateikts, ka visās jomās Latvijai ir progress. Tātad nav minēta neviena joma, kurā Latvijai nebūtu kāds progress. Protams, ir norādītas arī pietiekami daudzas lietas, kas nav izdarītas, kas vēl ir jāpaveic. Ziņojums pabeigts rakstīt oktobrī, bet reālie skaitļi ņemti pēc situācijas uz 1. jūniju. Šajā laika periodā Saeima ir daudz strādājusi, valdība ir precizējusi daudzās lietās savu nostāju attiecībā pret Eiropas Savienību, tas viss nav atspoguļots ziņojumā. Ir arī negatīvas lietas, pie kurām ir nopietni jāstrādā. Viena no tām ir privatizācija, par kuru ir teikts, ka nenotiek strukturālas izmaiņas, jo nav beigusies privatizācija. Viņi to ierakstījuši tāpēc, ka pēdējo pusotra, divu gadu laikā neviens uzņēmums no tiem, kurus bija plānots privatizēt, nav privatizēts. Ja mēs paskatāmies uz Ungāriju, Čehiju un Poliju, tad tur ir ļoti daudz lielo uzņēmumu, kas ir tādi infrastruktūras uzņēmumi kā pie mums "Latvijas gāze", kur vispār privatizācija vēl nav uzsākta, bet viņiem tas process virzās. Latvijā, viņi saka, process ir apstājies. Tur man viņiem ir jāpiekrīt.

— Sakiet, kāpēc aizvien vairāk cilvēku balso pret Eiropas Savienību?

A.Bērziņš: — Ja mēs paskatāmies uz sabiedriskajām aptaujām, tad redzam, ka mums pieaug to cilvēku skaits, kas saka "jā" Eiropas Savienībai. Izšķiršanās par Eiropas Savienību ir izšķiršanās par mūsu nākotni. Vai mēs gribam būt kopā ar civilizētajām, attīstītajām valstīm un ar to palīdzību nonākt līdz viņu līmenim, vai arī izšķiramies, ka mēs nonāksim kāda cita ietekmē. Tā ir tā lielā izšķiršanās.

— Tā ir izšķiršanās, vai mēs būsim Maskavas vai Eiropas ietekmē.

A.Bērziņš: — Par Maskavas ietekmi runājat jūs, tikpat labi varētu būt kāda cita ietekme. Bet, protams, tā būs tā lielā izšķiršanās, par ko katram būs jānobalso.

— Es domāju, ka šim raidījumam ir viena morāle: vajag ņemt piemēru no Bērziņa kunga un nekad nevajag noskaisties. Vismaz publiski.

Rūta Kesnere,

"LV" informācijas redaktore

Pēc ieraksta "LV" diktofonā