Lai nekad nepietrūktu dzīvības lāses

Šonedēļ notika paplašināta Latvijas Sarkanā Krusta valdes sēde, kuras dienas kārtībā viens no būtiskākajiem jautājumiem bija līdzdalība bezatlīdzības asins donoru kustībā mūsu valstī.

Atšķirībā no daudzām attīstītajām pasaules valstīm Latvijā joprojām nav likuma par asins donoriem. Līdz ar to arī nav noteiktas donoru tiesības un pienākumi, viņu aizsardzība un prioritātes. Tāpat nav iespēju nodrošināt vienotu asins donoru uzskaites sistēmas izveidošanu.

Katru gadu no aptuveni 55 tūkstošiem nodoto asins devu Latvijas Sarkanais Krusts (SK) nodrošina gandrīz 34 tūkstošus jeb 60–65 procentus. SK komitejas rīko donoru dienas, rūpējas par transportu un, protams, arī pateicības izteikšanu daudzkārtējiem asins donoriem. Rezultatīvākais darbs ir tajos rajonos un pilsētās, kurās sekmīgi sadarbojas pašvaldības, medicīnas darbinieki, SK komitejas un lokālās asins donoru nodaļas. Latvijas SK komiteja par īpaši aktīviem uzskata Aizkraukles (2430 donori), Valmieras (1775), Jelgavas (1682), Saldus (1639), Valkas (1420), Daugavpils (1220), Madonas (833), Preiļu (719), Gulbenes (697) un Alūksnes (432) rajonu. Šajos rajonos nav asins deficīta problēmu. Sekmīgi atjaunota donoru kustība arī Ventspils un Talsu rajonā. No 37 Latvijas dzelzceļa rajonu, pilsētu un novadu SK komitejām asins donoru kustībā ir iesaistījušās 22.

No 1991. gada Latvijas SK nesaņem nekādu materiālo atbalstu no Labklājības ministrijas struktūrām (Valsts asins donoru centrs un tā nodaļas) un ir spiests asins donoru kustības organizēšanā atļaut SK komitejām izrādīt vienīgi pašiniciatīvu, vairumā gadījumu apelējot pie vietējām iespējām un resursiem. Latvijas SK nav iespēju veidot sabiedrības viedokli par pozitīvu motivāciju donoru kustībā. Tas kļuvis par iemeslu, kādēļ no asins donoru kustības ir izslēgta aktīvā, donorspējīgā iedzīvotāju daļa, tai skaitā arī jaunatne. Un tomēr līdzdalīgi bezatlīdzības donoru kustībā ir Latvijas Lauksaimniecības universitātes, Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas, Nacionālās Aizsardzības akadēmijas, Ērgļu arodvidusskolas un Kandavas lauksaimniecības skolas studenti. Diemžēl no šīs humānās misijas ir izolējušies Rīgas Stradiņa universitātes (!), Latvijas Universitātes, Latvijas Tehniskās universitātes, kā arī Rēzeknes un Daugavpils augstskolu studenti.

Jau gandrīz tradicionāli par donoriem galvenokārt kļūst maznodrošinātie iedzīvotāji, kā pateicību saņemot produktus, medikamentus, vitamīnus un humānās palīdzības priekšmetus. Rīgas Vidzemes priekšpilsētā un Liepājā dzīvojošie donori saņem brīvbiļetes uz koncertiem un teātru izrādēm. Daugavpils rajona, Brocēnu pilsētas, Preiļu rajona, Novadnieku pagasta, Rēzeknes pilsētas un Madonas rajona pašvaldības savu iespēju robežās cenšas apmaksāt donoriem ceļu uz asins donoru centru vai pasniegt simboliskas prēmijas.

Nesaņemot finansiālu atbalstu, arvien grūtāk kļūst nodrošināt donoru kustības motivāciju sabiedrībā. Notiek potenciālo donoru un darba devēju interešu konflikti, tādējādi no donoru kustības izslēdzot donorspējīgā vecuma iedzīvotājus.

Kā pastāstīja Latvijas Sarkanā Krusta Sociālās un ekstremālās palīdzības daļas vadītāja Ingrīda Belkovska, attīstītajās pasaules valstīs sekmīga bezatlīdzības asins donoru kustība balstoties uz valdības, asins donoru centru un SK aktīvu darbību. Un, kur šīs institūcijas strādā tandēmā, valstī ar asinīm nekādu problēmu nav. "Citviet pasaulē valsts gādā, lai donoru kustība būtu visas tautas lieta, nodrošinot likumdošanu un finansējumu," viņa saka. "Arī tas ir viens no veselības aizsardzības atzariem, kuram visu iedzīvotāju vidū ir augsta motivācija. Likumdošana nosaka un regulē arī darba devēju attieksmi pret šo vishumānāko cilvēku savstarpējo attiecību jomu, kas īpaši svarīgi pašlaik Latvijā. Asins donoru centri pasaulē veic kvalitatīvu asins noņemšanu, garantējot donora, produkta un recipienta drošību. Bet mēs, Latvijas Sarkanā Krusta darbinieki, esam optimisti, ceram uz sapratni un atbalstu. Latvijā cilvēki ir atsaucīgi un, ja vajadzīgs, ziedo savas asinis. Taču viņi būtu pelnījuši valsts pretimnākšanu."

Latvijas SK valde savā sēdē pieņēma lēmumu lūgt Ministru kabinetu izstrādāt un steidzamības kārtā pieņemt likumu par asins donoriem; arī izvērtēt asins donoru kustības politiku un stratēģiju Latvijā, kā konkrētu uzdevumu valstiski finansētu sadarbības partneri lūgt plānot Latvijas Sarkano Krustu; lai nodrošinātu valsts vajadzībām un iespējām atbilstošu bezatlīdzības asins donoru skaitu, ik gadu Ministru kabinetā apstiprināt tā plānojumu; lūgt ar šo plānu iepazīstināt rajonu un pilsētu pašvaldības un periodiski kontrolēt tā izpildi; izstrādāt un steidzamības kārtā apstiprināt noteikumus, kas stimulētu darba devēju ieinteresētību, atbildību un līdzdalību bezatlīdzības asins donoru valsts programmas izpildē; rast iespējas daudzkārtējo bezatlīdzības asins donoru materiālajai un morālajai stimulēšanai. Savukārt Labklājības ministrija tiks lūgta donoru organizēšanā aktivizēt stacionāru medicīnas darbiniekus un ģimenes ārstu dienestus; Valsts asins donoru centram un tā nodaļām vispusīgi atbalstīt SK aktivitātes beatlīdzības asins donoru kustības organizēšanā, veicināt stacionāru donoru centru sadarbību ar rajonu un pilsētu SK komitejām. Bet Latvijas Izglītības un zinātnes ministrija tiks lūgta vērst uzmanību uz vidējo speciālo mācību iestāžu un minēto augstskolu studentu izolēšanos no līdzdalības bezatlīdzības asins donoru kustībā. Latvijas SK komitejām būs jānodrošina SK brīvprātīgo bezatlīdzības asins donoru propagandistu regulāra apmācība un sekojoša to iesaistīšana praktiskajā darbā, kā arī jāizstrādā projekti, kas sekmētu bezatlīdzības asins donoru kustību valstī.

Armīda Priedīte, "LV" korespondente