Viņi raugās uz gadsimtu

"Latvijas Vēstneša" un Vilhelma Mihailovska akcija — arī krāsu attēlos internetā: www.junik.lv/~wilhelm

Jeļizaveta Strautmane, dzimusi 1899.gadā, …

2000.gada novembra foto

Jeļizaveta ver vaļā viņai īpaši nozīmīgu un dārgu dokumentu mapīti

Lai labsirdības dāvinājums – katram pa spēkam

Trešdien, 8. novembrī, Jeļizaveta Strautmane svinēja ieiešanu mūža otrajā gadsimtā — 101. šūpuļsvētkus. Šonedēļ māja Rīgā, klusajā Eduarda Smiļģa ielā, pieredzēja neierastu rosību. Un otrajā stāvā dzīvokļa durvju zvans ik pa brīdim melodiski pieteica ciemiņu ierašanos. Ar rudens ziedu krāšņumu tika dāvāts prieks un sveicēju laba vēlējumi.

Pati gaviļniece mums tikšanās reizē teica: "Biju gan nodomājusi, ka šo gadskārtu nesvinēšu. Bet zvana te viens, te otrs paziņa un apjautājas: "Nu, kā tad ir, vai pīrādziņus cepsi? Un vai alu jau pasūtīji?" Tā man nekas cits neatliek, būs vien jāsvin!" Par alu — tas tik tāds uzmundrinājuma joks, bet pīrādziņi cepeškrāsnī šajā mājā smaržojuši visos godos un arī dzirkstošs šampanietis ir neatņemama svētku sastāvdaļa.

Par Jeļizavetu nekādā gadījumā nevar teikt: vecs, dzīves noguris cilvēks. Viņai šāds raksturojums nemaz neatbilst un ir pat aizvainojošs. Mazo, trauslo augumu Jeļizaveta tur stalti, valoda — raita un ekspresīva, atmiņu pavediens šķetinās bez aizķeršanās. Par dzīves grūtībām nesūkstās. Gandrīz varētu likties – viņai tās gājušas secen.

Tomēr tas nav iespējams. Gadsimta vēsturiskie notikumi ietekmējuši arī viņas mūža upes tecējumu. Turklāt tā metusi tik negaidīti straujus pagriezienus un draudējusi ar melniem zaudējuma sāpju un izmisuma atvariem. Neapšaubāmi, bija vajadzīgs liels spēks to izturēt.

"Briesmīgs bija 1937. gads, kad 5. decembra naktī arestēja un aizveda vīru," saka Jeļizaveta. Ļeņingradā (tagad — Sanktpēterburga) dzīvoklī, kur viņa ar vīru Robertu un dēlu Viktoru mitinājās vienā istabiņā, bija deviņi cilvēki — visi latvieši. Tur lietuviete Jeļizaveta iemācījās vīra dzimto latviešu valodu. Viņas laimīgā kopdzīve ar rīdzinieku Robertu ilga tikai 15 gadus. Sākās Staļina izvērstās represijas, arī pret latviešiem kā tautu, pasludinot tos par "tautas ienaidniekiem". "Jau 3. decembrī aizveda vienu vīrieti no mūsu dzīvokļa. Vīrs teica, ka, iespējams, viņu sagaida līdzīgs liktenis. 5. decembrī piecos no rīta atbrauca pēc viņa. Aizveda bez jebkādiem paskaidrojumiem. Labi, ka dēls vēl nebija pilngadīgs, būtu paņēmuši arī viņu," Jeļizaveta atceras šo briesmu nakti. Mēģinājusi ko noskaidrot par Robertu, devusies uz NKVD (čekas pēctecis — Iekšlietu Tautas komisariāts, abreviatūra no nosaukuma krievu valodā). "Aizgāju ap sešiem no rīta. Gaidīju rindā līdz četriem pēcpusdienā. Kad pienāca mana kārta, iegāju istabā. Vīrietim, ar kuru saruna bija iespējama tikai caur mazu lodziņu, jautāju: kur un uz cik ilgu laiku nosūtīts. "Lfkmytdjcnjxyst kfuthz" (Tālo Austrumu nometnes) —noskaldīja vīrieša balss, un lodziņš aizcirtās. Ja vēl gribēji ko teikt, milicija tūlīt saņēma ciet un aizveda. Tā, lūk, arī neko neuzzināju, " stāsta Jeļizaveta. Rakstījusi un lūgusi sniegt kādas ziņas, bet tas viss pa tukšo. Jā, viņa bija padzirdējusi par iespēju nodot apcietinātajiem tuviniekiem naudu. Ar 50 rubļiem kabatā piecos no rīta devusies uz NKVD. Tur priekšā — cilvēku pūlis. Nīkusi un salusi gaidītāju rindā vai līdz pieciem vakarā ar cerību, ka tādējādi būs palīdzējusi vīram. Apšaubāmi gan, vai rindā stāvētāju cerības piepildījās. Naudu paņēmuši, tik vien pateikuši: ghbyznj (pieņemts). Vairāk ne vārda.

Izrādās, ka savs sods, kaut nepelnīts, pienācās arī viņai. Jau janvārī milicija paziņoja, ka piespriesta administratīva izsūtīšana. Par ko? Jā, pēc 24 gadiem, 1962. gada oktobrī, atzina, ka izsūtīšana bijusi nepamatota. Bet 1938. gadā viņa, noteiktā datumā, 2. februārī, neziņas un nemiera mākta, kopā ar dēlu devās izsūtījumā uz Čkalovas apgabala Abduļinu. Tur, kā pienācās, atzīmējās NKVD un meklēja, kur palikt. Viesnīcā, kur visi iemītnieki bija tādi paši izsūtītie, dabūja gultasvietu sev un dēlam — par trim rubļiem katru. Bija jāgudro, kā sagādāt cilvēciskākus dzīves apstākļus. Drīz sarunāja istabu pie kādas sievietes, izsūtīta "tautas ienaidnieka" sievas, tepat vietējās. Ar šo likteņa māsu dzīvojušas draudzīgi un saticīgi. Ik mēnesi gājusi uz NKVD — atzīmēties, apliecināt, ka nekur nav aizbēgusi. "Badā nedzīvojām. Darbs bija, strādājām. Pārtika bija lēta. Arī Otrais pasaules karš šo ciemu tieši neskāra," Jeļizaveta pāris vārdos izskrien cauri divpadsmit tālumā pavadītajiem gadiem. Vien runājot par tur iegūtajiem draugiem un izsūtītajiem, kas turējušies kopā, vārdu tērcīte kļūst plašāka un dzīvāka.

Dēls Viktors pēc 9. klases aizbrauca uz Ļeņingradu mācīties tehnikumā. Taču karš izjauca jaunekļa ieceres. Visus tehnikuma audzēkņus iesauca armijā un nosūtīja uz fronti. Atmiņai no dēla palikušas tikai dažas sadzeltējušas vēstules, kas glabājas kopā ar īpaši svarīgiem dokumentiem, un fotouzņēmums — istabā pie sienas. Viktors vēstulēs mierina māti, lai pēc iespējas mazāk uztraucas, un sola drīz atgriezties ar uzvaru. Viņš neatgriezās, arī vēstules vairs nepienāca. Jeļizaveta meklēja dēlu. Taču viņa vārds nebija atrodams ne ievainoto, ne gūstekņu, ne kritušo sarakstos. Māte pēc laika saņēma izziņu, ka 1942. gada 23. jūlijā sakarnieks Viktors Strautmanis, dzimis 1921. gadā, ir pazudis bez vēsts.

Arī par vīru nebija nekāda ziņu, un cerību — ne. Pēc daudziem gadiem, 1959. gadā, viņa saņēma izziņu no Krievijas Augstākās tiesas, ka krimināllieta pret Robertu Strautmani ir izbeigta— jo nav nozieguma sastāva. Roberts nomira 1943. gadā, taču, kur un kādos apstākļos, — tā paliek mūžīga mīkla.

Izbrist bēdu atvarus palīdzējusi draugu iejūtība un atbalsts. Jeļizaveta vienmēr ir bijusi sabiedriska un pratusi pulcināt ap sevi cilvēkus. "Lai kur es dzīvoju, draugu un paziņu man nekad nav trūcis. Gan tad, kad ar vīru dzīvojām Vitebskā, gan Ļeņingradā. Domāju — nu Abduļinā gan jutīšos vientuļa, bet — arī tur ātri iedraudzējos ar cilvēkiem," saka Jeļizaveta. Un arī mūsu saruna ik pa brīdim iegriežas par dzīvē sastaptajiem draugiem. Jeļizaveta ar prieku stāsta te par vienu, te otru, sevi atstājot ēnā, kaut sabiedrības dvēselīte ir viņa pati.

Abduļinā viņa sastapa cilvēku, kas nu jau 58 gadus ir viņas stiprākais balsts. Pāvelu, frontinieku, strādīgu, ražena auguma vīru, kas stalti turas arī tagad, savos 94 gados. "Laikam jau liktenis tā bija lēmis," pasmaida Jeļizaveta. Abus savedis darbs. Strādājusi artelī "Uzvara". "Tas bija kā liels kombināts ar daudziem cehiem — šūšanas, apavu, podnieku u.c., " stāsta Pāvels. Viņš dzimis Kurskā, bet bērnību un jaunību pavadījis Ukrainā. 1941. gadā demobilizēts un aizsūtīts uz fronti. Ievainots, hospitālī Tomskā, sabijis četrus mēnešus. Kad gribējis atgriezties mājās, Donbasā, vāciešu uzlidojuma dēļ nav ticis pat līdz Kuibiševai. Nonācis Abduļinā. Tur iecelts par ceha priekšnieka vietnieku. Kaut viņam, lokomotīves vadītājam, nekādas pieredzes saimniecības darbos nebija, apguvis šīs iemaņas un sekmīgi ticis galā.

Abduļinā bijusi vēl kāda liktenīga tikšanās — ar latvieti Albertu Pāži. Pāvels stāsta: "Viņš ārstējās hospitālī. Krieviski neprata ne vārda. Labi, ka Jeļizaveta zināja latviešu valodu, viņa mums bija tulks. Tā kā tuvojās ziema, bet Albertam nebija ko kājās aut, nolēmu rīkoties. Paņēmu viņu pie rokas un aizvedu pie kurpniekiem. Pavēlēju vienā dienā uzšūt Albertam zābakus. Meistari gan iebilda, ka jāgaida rindā, taču man, priekšniekam, nedrīkstēja neklausīt." Tā aizsākās draudzība, kas izturējusi laika pārbaudi un turpinās arī te, Rīgā.

Jeļizaveta un Pāvels šurp atbrauca 1950. gadā, tieši no Abduļinas. Rīgā dzīvoja Jeļizavetas draudzene Marija, iepazīta jau jaunības gados Ļeņingradā.

Jeļizavetai Samuilītei šūpulis kārts netālu no Šauļiem, Gaiļos. Viņas vecākiem, zemniekiem Josifam un Marijai, bija kupla saime — desmit bērnu. Jeļizavetai bija sešas māsas — Tekla, Anna, Veronika, Terēze, Kazimiera un Aleksandra, un trīs brāļi — Kazimirs, Povils un Francis. Kā katoļiem pieklājas, bērni kopā ar māti gājuši uz trīs kilometrus tālo baznīcu. "Atceros, man laikam bija kādi astoņi gadi, reiz baznīcā, kamēr citi skaitīja lūgšanas, aizmigu. Laikam pieveica ceļa nogurums. Jā, divas māsas mūsu ģimenē bija ļoti ticīgas. Pati tik pārliecināta ticīgā neesmu, uz baznīcu gan, protams, gāju," saka Jeļizaveta.

Jau desmit gadu vecumā viņa pameta ģimenes ligzdu. Aizbrauca uz Ļeņingradu pie māsas Annas, auklēt viņas dēlu. Pēc tam iestājās darbā tekstilfabrikā, vēlāk — rūpnīcā "Elektrosila". Jautāju, vai 1917.gada revolūcijas notikumos ir piedalījusies. Viņa attrauc: "Kā gan savādāk! Visi no rūpnīcas skrējām uz Ziemas pili! Bijām jauni, visur gribējās būt klāt."

Pēc revolūcijas pilsētā pie Ņevas sākās bads. Un Jeļizaveta paklausīja draudzenes aicinājumam braukt uz Vitebsku, kur iztikšana tomēr bija vieglāka. Strādāja par noliktavas pārzini autoremonta uzņēmumā. Tur iepazinās ar Robertu, kas no armijas bija atsūtīts darbā. Kad uzņēmumu slēdza, Jeļizaveta aizbrauca atpakaļ uz Ļeņingradu. Šī pilsēta viņai īpaši tuva. Ikreiz, kad vien dzīvē bijusi iespēja, braukusi turp. Vienmēr iegriezusies Ermitāžā un apmeklējusi citus muzejus.

Jeļizaveta nevar lepoties ar labu izglītību, skolā gājusi tikai trīs gadus. Taču laikam viņai piemīt kāda sirdsgudrība, kuras gaišais starojums pievelk cilvēkus. Par to, ka draugu viņai ir daudz, paguvām pārliecināties pat īsajā ciemošanās reizē. Kad ieradāmies, Jeļizaveta mājīgi siltajā virtuvē tērzēja ar kaimiņieni. Pēc kādas stundas mīļi tika sagaidīta Halina no Ikšķiles. Viņa ieradās ar smaržīgu, pašas dārzā audzētu mārtiņrožu pušķi. Halina teica: "Jeļizaveta mūs pievelk kā tāds magnētiņš. Mēs, draugi te labprāt, iegriežamies un esam jau kļuvuši tikpat kā radinieki."

Arī kuplā radu saime vienmēr esot bijusi ļoti saticīga un draudzīga. Vēl pirms gadiem trim četriem Jeļizaveta braukusi uz Lietuvu, kur Gaiļos, māsas māja, visi pulcējušies kopā. Tagad gan visas māsas un brāļi jau miruši. "Mēs visi esam no dzīvīgo cilts. Visi nodzīvoja līdz gadiem 80 un ilgāk. Nu, esmu palikusi tikai es," viņa noteic.

Diemžēl Jeļizavetai nav nevienas jaunības dienu fotokartītes. Nav arī tādas, kur būtu redzama viņas ģimene, māsas, brāļi. Reiz, kad bijusi slima, visas iznīcinājusi. Domājusi — lai pēc tam nemētājas apkārt nevienam nevajadzīgas. Tagad pašai žēl, tikai labot neko nevar. Saglabājusies vienīgi balta keramikas vāze, uz kuras ir Jeļizavetas jaunības dienu fotogrāfija. Pretī raugās glīta, smaidoša jauna sieviete, ar cirtainiem, tumšiem matiem un labsirdīgām acīm.

Apbrīnojami, ka arī 101.gada slieksni pārkāpjot, viņa vēl staro gandrīz jauneklīgā priekā un labestībā. Neļaujot sevi sagrauzt slimību sāpēm un raizēm. Labsirdība, sirdsgudrības un mūža pieredzes ietvarā, var būt noderīga dāvana ikvienam. Un Jeļizavetai šāds dāvinājums ir pa spēkam.

Dace Bebre, "LV" nozares redaktore

1959.gada izziņa, ka pret Robertu Strautmani izbeigta lieta nozieguma sastāva trūkuma dēļ; 1962.gadā Jeļizaveta saņēma izziņu, ka tikusi izsūtīta nepamatoti un ir reabilitēta

Dēla Viktora vēstules Jeļizaveta glabā pie īpaši svarīgiem dokumentiem

Pāvels ir kopā ar Jeļizavetu jau 58 gadus. 2000.gada novembrī — Jeļizaveta mūža 101., Pāvels — sava 94. dzīves gada rudenī

Mūsdienu foto: Vilhelms Mihailovskis.

Vēstures liecības: no ģimenes albuma