Ar dzejas maizes un saulstara riecienu ciemkukulī

Kur esi Tu, Zemgale?

Zemgale, kur esi Tu? Kurā debess juma malā?

Varbūt zilgani mākonīši Tavas pilis ar skatienu sargā,

Un starp dižiem simtgadīgiem ozoliem vārdotāji

Uz upuraltāra no dūmiem un uguns veiksmi Tev auž.

Varbūt Tu esi Juoza Šļāva vērojošās acīs,

Tavu pārpilnību un izturību saglabājis oša stumbrs,

Vai Tu, paslēpusies triju pelēcīgu upju saplūsmes vietā,

Savu vēsturi Jonam Nekrāšum sirdī lolot liec.

Bet svarīgākais, ka esi un dižumu dali,

Un pašcieņas dzirkstis ļaužu dvēselēs šķel.

Trešdien, 8. novembrī, Rīgas Lietuviešu vidusskola uzņēma viesus no Lietuvas — dzejnieku Jonu Ivanausku un viņa dzīvesbiedri Dzintru Elgu Irbīti, kas vīra vārsmas atdzejojusi latviski. Kopdarbība vainagojusies ar divvalodu grāmatu "Tev un Tēvzemei" ("Tau ir Teviškei"), ko šoruden Kauņā izdevis apgāds "Aesti". Un Lietuviešu vidusskolā notika šīs grāmatas atvēršanas svētki Latvijā.

Vidusskolas direktore Aldona Treija, iepazīstinot ar ciemiņiem, atzīstas, ka ne visi skolas audzēkņi un pedagogi paguvuši izlasīt jauno dzeju krājumu, bet tas arī saprotami — vispirms grāmata ir jāatver. Un jo patīkamāk, ja šādā brīdī klāt ir pats autors. Jons Ivanausks stāsta par sevi, par lietuvieti, kas slēdzis mūža derību ar latviešu meiteni Dzintru, par dzīvi, kas ir arī dzejas pamats, atgādina, ka Latvijā dzīvo 37 tūkstoši lietuviešu un savukārt divi tūkstoši latviešu Lietuvā. Dzejniekam Latvija nav sveša, te vēl padomju laikos Rīgā aizritējis karadienesta laiks. Bet tagad autora mītnes vieta ir Jonišķos, Latvijas un Lietuvas robežas tiešā tuvumā, tas mudinājis vairāk kopt divu brāļu tautu kopību. Tā iezīmēta arī kulturologa Jona Nekrašus ievadā jaunajai grāmatai:

"Ziemeļi. Ziemeļlietuva. Latvija. To var pateikt vienā vārdkopā — Baltu zeme. Te no seniem laikiem saticībā dzīvo augštaiši, žemaiši, zemgaļi, sēļi un citas ciltis. Te Sidabre, Mūsa, Krustu kalns, Salduves pilskalns, Saules kaujas vieta. Te līdzenumi, vējdzirnavas, upes, ezeri, meži un viensētas. Dzimtenes vēji un lauki, kas smaržo pēc maizes. Te sentēvu zeme. Te ļaudis ciena savas puses valodu, izloksni, kas vieno ar dzimteni, ar sadzīvi un paradumiem. Te dzimst ziemeļpuses mitoloģija un vēsture, tiek glabātas teikas tajā valodā, kurā runāt mūs iemācījusi Māte.

Lietuvas un Latvijas Zemgalē — no Rīgas līdz Šauļiem — no aizmūžiem dzīvo ļaudis, kuru dzīslās rit baltu asinis. Laiks vienoja šīs tautas sadarbībai.

Ziemeļu stūris — mūsu dzimtā zeme. Dzimtā zeme — pats brīnišķīgākais, kas mums dzīvē dots. Laimīgi tie, kam no senlaikiem saknes šajā zemē. Viņus saista dzimtās zemes garīgā bagātība, ierašas, tradīcijas un tēvzemes āres, kuras, kā teicis filozofs Antans Maceina, atļauts atstāt, un tās ir atstājuši miljoni. Dzimteni, tāpat kā vēsturi, atstāt nav iespējams, jo nevar aiziet no laika. Cilvēka laiks arvien ir vēsture. Un tā, tāpat kā Dzimtene, — vienīgā. Šis kopums ir mūžīgs, nedalāms."

Jons Ivanausks neslēpj savu prieku, ka tagad ar viņa dzejoļiem ir iespējams iepazīties arī latviešiem, turklāt divvalodu izdevumā. Jaunākā grāmata ir velte visiem, kam tuvs senais Zemgales novads, kur plecu pie pleca gadsimtiem dzīvo lietuvieši un latvieši.

Bet dzeja, tāpat kā mūzika, ir jāklausās. Un tāpēc paša dzejoļus lietuviešu valodā lasa autors, pēc viņa — skolēni.

Tad Dzintra Elga Irbīte iepazīstina ar atdzejojumiem. Un izmantojot to, ka visi sanākušie prot sazināties gan lietuviski, gan latviski, pat aicina salīdzināt: vai izteiksmīgāk skan lietuviešu teksts vai tā dvīņubrālis latviešu mēlē? Protams, protams, salīdzināt drīkst, taču vērtēt ne, jo tie tomēr ir divi patstāvīgi mākslas darbi. Kā divas vārpas no viena grauda. Tomēr daļa klausītāju gandrīz sliecas spriest, ka dzejoļa "Baltā diena" latviskojums gandrīz ir veiksmīgāks par oriģinālu:

Balti sniegi, balti bērzi

Un Tu no gaidīšanas balta.

Šeit nav tikai balta krīta,

Baltu klavieru vai pat sapņu baltu.

Balti tilti Sidabru apskāva,

Balti tilti Mūšu savalda.

Balti mākoņi no debesīm baltajām

Nes baltas skumjas un ilgas baltas.

Turpinājumā — atbildes uz jautājumiem, kas uzdzirkstī cits par citu āķīgāki. Kad uzrakstīts pirmais dzejolis, kas bija tā pirmie lasītāji? Kā dzimst dzejolis? Kas ir Jona Ivanauska autoritātes lietuviešu literatūrā? Vai dzeja tomēr vairāk nepiestāv jaunībai?

Pirmais mēģinājums sevi izteikt pantos tapis jau ceturtajā klasē, to vērtējis lietuviešu valodas skolotājs un ieteicis turpināt vingrināt dzejisko domāšanu un spalvu. Tad jauns uzplaiksnījums dzejā paņēmis savā varā vidusskolas beigu posmā, kad sirds pilna jaunības un mīlestības. Bet ļoti nopietni literāram darbam Jons Ivanausks pievērsies tieši pēdējos gados, kad cita pēc citas iznākušas piecas viņa dzeju grāmatas.

Kā dzimst dzejolis? Ļoti dažādi. Reizēm kā sprādziens, vienā mirklī, pagūsti tik pierakstīt. Citreiz ritinās kā pavediens, ko nedrīkst pazaudēt. Autoritāte lietuviešu dzejā viņam arvien ir Eduards Mieželaitis. Jā, vairums autoru savus labākos dzejoļus ir uzrakstījuši jaunībā, tomēr šai likumsakarībai ir arī izņēmumi, kaut vai Johans Volfgangs Gēte. Un tāpat ar prozu — Žemaite pievērsās literāram darbam jau krietni pāri pusmūžam.

Klēpis Latvijas neļķu tovakar aizceļoja uz Lietuvu, bet skolas bibliotēkā turpmāk būs piecas Jona Ivanauska grāmatas ar autora ierakstiem.

Andris Sproģis, "LV" nozaru virsredaktors