Kandidātvalstu problēmas un risinājumi

Trešdien, 8. novembrī, Eiropas Komisija (EK) apstiprināja kārtējo Progresa ziņojumu par visām kandidātvalstīm un paplašināšanās stratēģisko dokumentu. Kā vēsta stratēģiskais dokuments, Eiropas Savienība būs gatava uzsākt jauno dalībvalstu uzņemšanu 2002.gada beigās, protams, ar priekšnoteikumu, ka tiks noslēgtas iestāšanās sarunas un kandidātvalstis būs gatavas uzņemties dalībvalsts saistības. EK komisārs paplašināšanās jautājumos Ginters Ferhoigens, trešdien prezentējot jaunākos stratēģiskos dokumentus Eiropas Parlamentā (EP), vairākkārt atkārtoja, ka ik kandidātvalsts tiks vērtēta tikai un vienīgi pēc tās individuālajiem sasniegumiem, tādēļ teorētiski ikviena kandidātvalsts, arī tās, kas pašreiz nedaudz atpaliek no pārējām, var iekļūt paplašināšanās pirmajā kārtā. Iespēja panākt patlaban attīstītākās valstis un pat tās apdzīt tika piedāvāta arī tā sauktajām otrās grupas kandidātvalstīm, kuras sarunas uzsāka tikai šā gada sākumā. To vidū ir arī Latvija. Kā atzina G.Ferhoigens, progress ES kanditvalstīs norit nepieredzētā ātrumā un galvenās veicinātājas ir pašas kadidātvalstis, kas izrādījušas patiesu vēlmi stiprināt demokrātiskās vērtības un attīstīt savu ekonomiku pēc Rietumu tirgus ekonomikas parauga.

Par iestāšanās sarunu attīstību tuvākajā nākotnē

Šajā Progresa ziņojumā atšķirībā no iepriekšējiem EK skaidri pasaka to, kādos termiņos iecerēts pabeigt sarunu procesu un kā tas varētu attīstīties nākamo divu gadu laikā. EK paplašināšanās stratēģiskajā dokumentā piedāvā tā saukto sarunu ceļa karti ("road map") , kurā ieskicēts, kādā kārtībā varētu norisināties kandidātvalstu un ES sarunu sadaļu kopējo pozīciju pieņemšana. "Sarunu ceļa karte" veidota, balstoties uz to, kurās sadaļās kandidātvalstis visbiežāk prasījušas pārejas periodus. Paredzēts sākt ar it kā vieglāk saskaņojamajām sadaļām un uz beigām atstāt finansiāli grūtākās sadaļas. Protams, šādas provizoriskas kartes ieviešana nenosaka pozīciju saskaņošanas precīzu norisi. Netiek izslēgts, ka gadījumā, ja noteiktajā periodā nebūs iespējams panākt vienošanos, attiecīgo sadaļu varētu saskaņot arī nedaudz vēlāk. Tas katrā ziņā nebūs par iemeslu kandidātvalsts atstumšanai no iespējas iekļūt pirmajā sarunu kārtā. EK "sarunu ceļa karte" ir kā darba grafika projekts, kurš ļaus plašo sarunu procesu ar visām kandidātvalstīm veikt pietiekami organizēti. "Sarunu ceļa karte" paredzēta nākamajiem trim semestriem, sarunas ar pirmajām valstīm plānots pabeigt jau 2002. gada vidū.

"Sarunu ceļa karte" piedāvā šādu sarunu pozīciju izvietojumu.

Sarunu prioritātes 2001. gada pirmajā pusē:

Brīva preču kustība

Brīva personu kustība

Brīva pakalpojumu kustība

Brīva kapitāla kustība

Uzņēmējdarbības likumdošana

Kultūra un audiovizuālā politika

Sociālā politika un nodarbinātība

Vides aizsardzība

Ārējie ekonomiskie sakari

Sarunu prioritātes 2001. gada otrajā pusē:

Konkurences politika

Transporta politika

Enerģētika

Nodokļu politika

Muitas savienība

Lauksaimniecība (galvenokārt veterinārie un fitosanitārie jautājumi)

Zivsaimniecība

Tieslietas un iekšlietas

Finansu kontrole

2002. gada pirmajā pusē

paredzēts turpināt darbu pie jebkuras sadaļas, kur vēl nebūs rasta kopēja pozīcija un panākta vienošajās par pārejas periodiem, kā arī diskutēt par atlikušajām sadaļām:

Lauksaimniecība (atlikušie jautājumi)

Reģionālā politika un strukturālie fondi

Budžeta nosacījumi

Institūcijas

Citi jautājumi

Izstrādājot katras kandidātvalsts piedāvāto sarunu pozīciju sadalījumu turpmākajam sarunu procesam, EK iesniegtās pozīcijas iedalīs trijās kategorijās. Pirmkārt, pieņemamās sadaļas — sadaļas, kurās kandidātvalstu prasītie pārējas periodi neradīs būtiskas problēmas kopējā tirgus sekmīgai darbībai un atbildīs valsts darbībai ES ietvaros. Otrā kategorija ir diskutējami jeb apspriežami jautājumi. Tās ir sarunu sadaļas, kurās kandidātvalstu prasītie pārejas periodi varētu radīt problēmas godīgai konkurencei, kopējā tirgus vai jebkuras citas nozares sekmīgai darbībai. Šajā kategorijā ietilpstošajām sadaļām EK varētu piedāvāt kādu pieņemamāku risinājumu un laika periodu, kurā iecerētās reformas būtu jārealizē. Tie ir jautājumi, par kuriem iespējams diskutēt un nonākt pie kopīga risinājuma. Trešā kategorija ir nediskutējamie jautājumi — sadaļas, kurās pieprasītie pārejas periodi ir pilnīgi nepieņemami darbībai ES kopējā sistēmā, tādēļ no tiem kandidātvalstij būtu jāatsakās. Paplašināšanās komisārs G.Ferhoigens uzsvēra, ka, neraugoties uz sarunu sadaļu dažādajiem noslēgšanas laikiem, katras kandidātvalsts vieta paplašināšanās procesā būs atkarīga vienīgi no tās progresa — ES Kopenhāgenā definēto kritēriju izpildes un likumdošanas saskaņošanas dažādo ES politiku jomās.

Par gaidāmās paplašināšanās problēmām

Lai 2002. gada nogalē ES varētu uzsākt pirmo dalībvalstu uzņemšanu, sarunas ar sekmīgākajām kandidātvalstīm būtu jānoslēdz jau līdz 2002. gada jūnijam. G. Ferhoigens norādīja: lai ES būt gatava paplašināšanās procesam, tuvākajā laikā nepieciešams atrisināt trīs būtiskus jautājumus: finansiālās izmaiņas, kas saistītas ar dalībvalstu skaita palielināšanos, institucionālo reformu un sarunu procesa sekmīgu realizēšanu.

Pēc stratēģiskā dokumenta prezentēšanas Eiropas Parlamenta (EP) deputāti norādīja, ka Komisijai un Padomei būtu jānodrošina pievienošanās līgumu ratificēšana pietiekami drīz pēc sarunu procesa noslēgšanas, lai tos varētu ratificēt vēl šis parlamenta sastāvs pirms 2004. gadā paredzētajām vēlēšanām. Tas ļautu 2004. gada vēlēšanās pilntiesīgi piedalīties arī jaunuzņemtajām dalībvalstīm. No parlamenta deputātu puses izskanēja arī kritika par to, ka EK nostāda sevi tiesneša lomā, kurš ziņojumos vērtē katra kandidāta plusus un mīnusus un dod spriedumu, tādēļ vajadzētu mainīt šo attieksmi un uztvert kandidātvalstis kā partnerus. Komisijas prezidenta un komisāru uzstāšanās Eiropas Parlamentā un parlamentāriešu uzdotie jautājumi liecināja arī par zināmām nesaskaņām ES institūcijā, kas galvenokārt saistītas ar informācijas apmaiņas un informācijas slepenības ievērošanas principiem. Parlamenta deputāti vairākkārt pauda sašutumu, ka par EK stratēģiskajiem dokumentiem tie vispirms uzzina no laikrakstiem.

Gan EK prezidents Romano Prodi, prezentējot paplašināšanas stratēģisko dokumentu, gan EP deputāti komentāros par dokumentu īpašu uzmanību pievērsa sabiedrības informēšanas stratēģijai, kas ir ļoti svarīga gaidāmā paplašināšanās procesa sekmīgam iznākumam. Plaša skaidrojoša informācija par paplašināšanās procesu jāsniedz gan kandidātvalstīs, gan pašreizējās ES dalībvalstīs. Ņemot vērā pēdējo sabiedrības aptauju rezultātus, kas norāda uz ES dalībvalstu visai negatīvo attieksmi pret paplašināšanos, ir jāstāsta, ko jaunu savienībā ienesīs gaidāmā paplašināšanās, lai sabiedrība redzētu to lielo ieguvumu, ko dos šis process, teica R.Prodi. Tādēļ ES tuvākajā laikā gatavojas palielināt finansējumu sabiedrības informēšanas pasākumu veikšanai.

Par problēmām Latvijā un citās kandidātvalstīs

Tūlīt pēc EK Progresa ziņojuma prezentācijas, ko 8. novembrī varēja vērot satelīttelevīzijas tiešraidē, notika EK delegācijas Latvijā vadītāja Gintera Vaisa un Latvijas iestāšanās sarunu vadītāja A.Ķestera preses konference, kurā tika izteikts pozitīvs vērtējums par EK prezentēto dokumentu attiecībā uz Latviju. "Komisijas viedoklis ir ļoti labvēlīgs arī Latvijai, jo, tāpat kā valstis, kuras uzsāka sarunas agrāk par mums, mēs esam iesnieguši tikai pirmās sarunu pozīcijas, bet nekādas reālas sarunas, diskutējot par konkrētiem jautājumiem, faktiski vēl nav uzsāktas. Šodien Komisijas piedāvātā stratēģija ļauj katrai kandidātvalstij uzsākt reālas sarunas un diskutēt par konkrētiem jautājumiem un prasībām, kas dod arī Latvijai iespējas iekļauties pirmajā paplašināšanās vilnī," atzina A.Ķesteris.

Ņemot vērā EK birokrātu visai rezervēto pieeju kandidātvalstu izvērtēšanai (netiek skaļi slavēti labākie, bet atpalicējiem tiek ļoti korekti norādīts uz jautājumiem, pie kuriem vēl būtu jāstrādā), var secināt, ka Latvijas individuālais novērtējums ir diezgan pozitīvs (skatīt: "Par Latvijas progresu ceļā uz Eiropas Savienību"), tomēr, salīdzinot mūsu valsts un citu kandidātvalstu progresu, Latvijas panākumus varētu vērtēt kā viduvējus. Īpaši tas attiecas uz vairāku ekonomisko rādītāju salīdzinājumu.

Veicot izvērtējumu konkrētās nozarēs, redzams, ka kopīga problēma visām kandidātvalstīm ir valsts pārvalde, tās nepietiekamā kapacitāte un reforma. Valsts pārvaldes reforma uzskatāma par vienu no smagākajām, ja ne par pašu smagāko Latvijas ceļā uz ES. Līdzīgi kā Latvijai, valsts pārvaldes reformas pasteidzināšana tiek ieteikta arī Čehijai, Igaunijai, Slovēnijai un citām kandidātvalstīm. Vienīgā kandidātvalsts, kura saņēmusi visai pozitīvu novērtējumu par valsts pārvaldes reformu pagājušajā gadā, ir Ungārija. Tāpat, līdzīgi kā Latvijai, arī citām kandidātvalstīm tiek norādīts uz tieslietu sistēmas sakārtošanas nepieciešamību. Arī šajā jomā Ungārija uzskatāma par vienu no labākajām.

Par vēl vienu "sasāpējušu" nozari gandrīz visās kandidātvalstīs tiek atzīta lauksaimniecība. Līdz šim sarunu attīstības laikā kandidātvalstis prasījušas ap 170 pārejas periodu dažādās citās nozarēs, bet lauksaimniecības sadaļā vien prasīti jau 340 pārejas periodi.

Tomēr viena no lielākajām problēmām visās kandidātvalstīs, kas kavē ikvienu reformu, ir plaši izplatītā korupcija. Šī problēma pastāv vai ikvienā pasaules valstī, bet Austrumeiropas postkomunistiskajās valstīs korupcijas problēma ir īpaši aktuāla.

Minoritāšu tiesību respektēšana un ar to saistītā naturalizācijas procesa lēnā gaita ir problēmas, kas Latvijā pastāv jau ilgi. Lai gan pēdējā gadā manāms progress, tā vēl aizvien ir smaga joma gan Latvijā, gan Igaunijā, kur to tomēr izdevies veiksmīgāk risināt.

Vislielākās atšķirības starp kandidātvalstīm vērojamas ekonomiskās attīstības rādītājos, jo šeit tiek salīdzināti precīzi skaitļi, nevis dažkārt subjektīvi EK amatpersonu spriedumi. Trīs tā sauktās pirmās grupas valstis — Poliju, Ungāriju un Igauniju — EK vērtē kā funkcionējošas tirgus ekonomikas valstis, kuras ES konkurenci varētu izturēt jau tuvākajā laikā. Slovēniju, Čehiju un Latviju, kā arī Lietuvu un Slovākiju arī varētu uzskatīt par funkcionējošām tirgus ekonomikas valstīm, tomēr tās ES tirgus konkurenci varētu izturēt pēc nedaudz ilgāka laika. Šeit saskatāms skaidrs dalījums starp ekonomiski attīstītākajām un mazāk attīstītajām kandidātvalstīm. Bet Malta un Kipra tiek uzskatītas par tirgus ekonomikā visstabilākajām valstīm, kuras sekmīgi varētu konkurēt ES tirgū jau pašlaik.

Veicot atsevišķu ekonomisko rādītāju salīdzinājumu, redzams, ka vairākos rādītājos, piemēram, bezdarba, tekošā konta deficīta un ārvalstu investīciju piesaistes jomā Latvijas pozīcija ir visai vāja. Tomēr kopējā ekonomiskā attīstība vērtējama visai pozitīvi. Iemesls vairākiem negatīviem rādītājiem ir tas, ka komisijas ziņojumā pārsvarā izmantoti 1999.gada dati, bet netiek ņemta vērā šā gada laikā sasniegtā ekonomiskā attīstība.

Artis Nīgals, "LV" Eiropas lietu redaktors