1991.gada 25.septembra sēdes stenogramma

Rīta sēdē

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Dainis Īvāns.

Priekšsēdētājs: Reģistrēsimies! Lūdzu rezultātu. 111. Lūdzu, Endziņa kungs!

A.Endziņš: Cienījamo priekšsēdētāj, ir priekšlikums papildus iekļaut darba kārtībā lēmuma projektu “Par komisijas izveidošanu ar Latvijas Republikas pasu vai personu apliecinošu dokumentu izgatavošanu saistītiem jautājumiem”. 210. dokuments ir sagatavots un pavairots.

Priekšsēdētājs: Paldies. Zeiles kundze, lūdzu!

V.Zeile: Apvienotajai budžeta komisijai ir lūgums no šodienas darba kārtības noņemt 8.punktu, tas ir, jautājumu par grozījumiem likumā “Par ceļu nodokli”, jo tas jautājums Zivsaimniecības ministrijai tiek skatīts kompleksā arī ar cenu izmaiņām.

Priekšsēdētājs: Paldies. Kiršteina kungs.

A.Kiršteins: Godājamie deputāti! Es gribu paziņot, ka ir noticis būtisks procesuālais pārkāpums mūsu Augstākajā padomē– pēc nobalsošanas ir izmainīts Latvijas Republikas konstitucionālais likums, grozot divus vārdus un būtiski mainot visu jēgu. Man ir 20 deputātu paraksti. Mums acīmredzot vispirms ir jānobalso par darba kārtības grozīšanu un izmeklēšanas komisijas izveidošanu, jo tie likumi, kas tika pieņemti pēc viena konstitucionālā likuma, varētu būt pilnīgi citādi nekā tie likumi, kas tika pieņemti pēc otra konstitucionālā likuma, respektīvi, viltotā, kas ir parakstīts. Es pašreiz jums iedodu šos parakstus. Mums ir jānobalso par to, lai darba kārtībā tiktu iekļauts lēmuma projekts “Par izmeklēšanas komisijas izveidošanu”. Šī komisija ir sastādīta, un sekretariāts šo sarakstu tūliņ izdalīs.

Priekšsēdētājs: Labi, izskatīsim. Tūlīt jāapskatās, kurai komisijai tas ir jāiedod… Likumdošanas komisijai, un vajadzētu būt kādam lēmuma projektam, jo tikai tad mēs varēsim balsot par darba kārtību. Man ir priekšlikums– par šiem diviem jautājumiem, kurus ierosināja deputāts Endziņš un deputāte Zeile, balsot, bet, tā kā šo jautājumu… Es tā nevaru uzreiz izlasīt un apjēgt, kas te īsti ir un par ko tas domāts. Par to varētu nobalsot pēcpusdienā, ja mēs atzīsim par vajadzīgu. Lūdzu.

V.Mucenieks: Par Zeiles kundzes ierosinājumu acīmredzot balsot nav nepieciešams, jo tas ir mūsu– Arhitektūras un celtniecības, enerģētikas, transporta un informātikas– komisijas virzīts darba kārtības punkts, un ar mums tas ir saskaņots. Tā ka mēs piekrītam šā punkta noņemšanai no darba kārtības.

Priekšsēdētājs: Paldies. Rikarda kungs, lūdzu!

R.Rikards: Es par Kiršteina priekšlikumu. Priekšlikums ir pavisam konkrēts, jo ir noticis tāds fakts. Mūsu plenārsēdē 21.augustā pulksten 13.06 pieņemtais dokuments, kura teksts ir publicēts ceturtdien, 22.augustā, “Dienā”, precīzs teksts– tāds, kādu mēs pieņēmām, ir izmainīts, respektīvi, tas, ko parakstījis Gorbunovs, nesakrīt ar plenārsēdē pieņemto. Tāds ir fakts. Šajā sakarībā ir sagatavots lēmuma projekts, sekretariāts var to izdalīt. Par deputātu… nesauksim to par izmeklēšanas komisiju, vienkārši– par deputātu komisijas izveidošanu šā fakta noskaidrošanai– un neko vairāk. Un ir ieteikti konkrēti cilvēki: komisijas priekšsēdētājs Oļegs Batarevskis, komisijas locekļi– Apsītis, Marjaša un tā tālāk. Tur viss ir minēts. Pašlaik mums vienkārši jānobalso, lai iekļautu darba kārtībā jautājumu par šīs komisijas izveidošanu, un viss. Paldies.

Priekšsēdētājs: Cilinska kungs, lūdzu!

E.Cilinskis: Rikarda kungs faktiski pateica to, ko es gribēju teikt. Es arī aicinu šobrīd nobalsot par iekļaušanu darba kārtībā, jo lēmuma projekts mums ir. Un vai tur ir viltojums vai kas cits– to jau noskaidros šī komisija, bet fakts ir tāds, un fakts ir pietiekami nopietns, tāpēc mēs nevaram šo jautājumu novilcināt. Es aicinu tūlīt balsot par iekļaušanu darba kārtībā.

Priekšsēdētājs: Berklava kungs.

E.Berklavs: Es gribu pateikt to pašu, ka jautājums ir pārāk nopietns, lai to atliktu uz pēcpusdienu. Tas ir jāiekļauj darba kārtībā tūlīt. Es lūdzu iekļaut darba kārtībā šo izvirzīto jautājumu tūlīt, nevis atlikt uz pēcpusdienu.

Priekšsēdētājs: Paldies, Berklava kungs! Lūdzu, balsosim par Endziņa kunga priekšlikumu– iekļaut darba kārtībā lēmumu par komisijas izveidošanu pasu izgatavošanas jautājumos. Balsošanas režīmu! 90. Tātad tas ir iekļauts darba kārtībā.

Otrs jautājums, ko ierosināja Kiršteina kungs un deputātu grupa,– darba kārtībā apspriest jautājumu par komisijas izveidošanu. Lūdzu balsošanas režīmu. Par 70. Jautājums ir iekļauts darba kārtībā.

Saskaņā ar mūsu vakardienas vienošanos mums pulksten 10.00 vajadzēja izskatīt lēmuma projektu par ēkas, kura atrodas Krišjāņa Valdemāra ielā 3, nodošanu Latvijas Republikas Ārlietu ministrijai un pēc tam darba kārtībā tos jautājumus, kuri vakar netika izskatīti. Es atvainojos, vai Endziņa kungs ziņo no Prezidija? Vai Ārlietu komisija? Tātad īpaša ziņotāja par šo jautājumu nav, ir bijis Prezidija lēmums un frakcijas lēmums šo ēku piešķirt Ārlietu ministrijai. Lai uzziņa būtu pilnīga, par ko mēs balsojam, vispirms lūgsim izteikties ārlietu ministru Jurkāna kungu. Kāds ir Ārlietu ministrijas viedoklis gan par šo māju, gan par tās nepieciešamību?

J.Jurkāns, ārlietu ministrs: Labrīt, cienījamie deputāti! Es gribu teikt pavisam īsi. Es uzskatu, ka jautājums par Latvijas Ārlietu ministrijas ēku nav jautājums tikai par Latvijas Republikas Ārlietu ministriju vien, tas ir jautājums par Latvijas prestižu. Es zinu, kāds noskaņojums šeit valda, es zinu, kāds noskaņojums ir valdībā, un es gribu teikt to: ja nemainīsies vispār attieksme pret ārlietām kā tādām, mums būs ļoti lielas problēmas.

Es gribu minēt vienu piemēru. Pie mums jau labu laiku ir nozīmēts ASV pilnvarotais lietvedis, kurš nekādi nevar atrast sev vietu, kur strādāt, viņš nevar uzsākt darbu, viņš nevar izdot vīzas, viņš stāsta par to, cik operatīvi darbojas lietuvieši. Viņi šos jautājumus ir nokārtojuši, lietuvieši ir aizgājuši tik tālu, ka pie viņiem jau brauc amerikāņu biznesmeņi. Būdams Ņujorkā, es runāju ar Beikera kungu. Beikers saka, ka viņš nevar saprast: jūs visu laiku runājāt par to, ka jums Rīgā vajag, lai plīvotu ASV karogs, kurš it kā jūs politiski aizsargās un piedos zināmu svaru jūsu valdībai, bet jūs nevarat tik vienkāršu jautājumu atrisināt. Kāda var būt runa par to, ka šeit ieradīsies kādi biznesmeņi nopietni veidot ekonomiskos tirdzniecības sakarus, ja tā attieksme, kāda valda šeit, viņiem nav saprotama.

Tas pats ir ar Vāciju. Jau kādu mēnesi šeit ir Vācijas sūtnis, bet viņš joprojām nevar pat nokārtot tādu lietu kā ierīkot pagaidām savu sūtniecību Rīgas viesnīcā. Tajās telpās, kuras viņam ir ierādītas, vai tajās telpās, kuras Vācijas valdība būtu ar mieru ņemt kā savu sūtniecību, viņi joprojām netiek, pat fiziski netiek, jo tās ir aizzīmogotas. Ar vārdu sakot, runājot ar ārzemju pārstāvjiem, rodas iespaids, ka mums tas neinteresē, ka viņi klauvē pie aizvērtām durvīm, un viņiem mūsu attieksme ir absolūti nesaprotama. Tāpat kā nav saprotama arī attieksme pret pašu Ārlietu ministrijas ēku.

Jums vajadzētu paskatīties, kādās mēs strādājam. Ne telpas Pils ielā 11, kas ir bijušais Angļu klubs, nedz arī Valdemāra ielā 11 absolūti nav piemērotas darbam. Es minēšu vienu piemēru. Mums Protokola departamentā strādā pieci cilvēki. Jūs varat iedomāties, kādu darba apjomu viņi veic šajā laikā, kad brauc praktiski katru dienu delegācijas, viņiem ir 10 kvadrātmetru un divi rakstāmgaldi. Tie cilvēki, kuri šaubās par to, ka mums ir vajadzīgas nopietnas telpas, ka Ārlietu ministrija– tā ir Latvijas seja un mūsu izkārtne, lūdzu, atnāciet paskatīties, kāda ir situācija. Mums ir piešķirta nauda, lai mēs varētu algot cilvēkus, cilvēki nāk un piesakās darbā, ir labi cilvēki, kas varētu strādāt, bet mums viņus nav, kur sēdināt. Tā situācija ir absolūti nepieņemama, un, ja nemainīsies attieksme gan no parlamenta, gan no valdības, tad droši vien mums būs jāslēdz tā māja ciet un jāiet mājās.

Priekšsēdētājs: Paldies. Acīmredzot būs pareizi, ja tagad savu viedokli izteiks otra ieinteresētā puse– Rīgas pilsētas Tautas deputātu padomes priekšsēdētājs, pēc tam mēs laikam lūgsim Bišera kungu, kurš vada komisiju māju īpašuma atdošanas jautājumos.

A.Teikmanis, Rīgas Tautas deputātu padomes priekšsēdētājs: Cienījamie kolēģi! Es vispirms gribētu teikt, ka Rīgas pilsētas pašvaldībai nav pretēju viedokļu ar Ārlietu ministriju, arī mēs visnotaļ atzīstam par pamatotu Ārlietu ministrijas prasību pēc citām telpām, pēc tādām telpām, kuras patiešām varētu reprezentēt Ārlietu ministriju un kurās Ārlietu ministrija varētu normāli strādāt.

Mūsu galvenais iebildums ir pret to formu, kādā šis jautājums tiek risināts, respektīvi, ka tas tika izlemts Augstākās padomes Prezidijā, nezin kādēļ Augstākās padomes Prezidijā, kurš pieņēma– es atbildu par to, ko saku,– nelikumīgu lēmumu, jo Prezidija kompetences ir uzskaitītas mūsu Konstitūcijas 108.pantā, bet Prezidijs savu kompetenci šoreiz pārkāpa, tas nebija tiesīgs pieņemt šādu lēmumu. Tas ir pirmkārt.

Otrkārt. Patlaban nama juridiskais statuss ir tāds, ka tas ir Rīgas pašvaldības īpašums. Es vēlreiz atkārtoju,– tas ir Rīgas pašvaldības īpašums, pamatojoties uz Augstākās padomes 20.marta lēmumu par valsts īpašumu un tās konversijas pamatprincipiem, kurš noteica, šā lēmuma 4.punkts nosaka, ka valsts īpašuma nodošana bez atlīdzības pašvaldību īpašumā notiek ar Ministru padomes lēmumu. Šādu lēmumu Nr.171 Ministru padome pieņēma 1.jūlijā. Patlaban šis nams ir Rīgas pašvaldības īpašums. Tīri juridiski. Līdz ar to mūs sargā visi Latvijas Republikas likumi, arī spēkā esošā Latvijas Konstitūcija un tās 10.nodaļa, ko ir pieņēmusi šī Augstākā padome un kura saka, ka valsts aizsargā vienlīdzīgi visas īpašuma formas, tai skaitā arī pašvaldību īpašumu, ka nevienu īpašumu nevar atsavināt un valsts interesēs tas izdarāms pret atlīdzību. Tā ir teikts Konstitūcijā. Mīļie draugi, vispirms ir jāgroza Konstitūcija, pēc tam var domāt par paša lēmuma pieņemšanu.

Mēs esam gatavi dialoga veidā risināt jautājumu par Ārlietu ministrijas ēku, protams, nenoliedzot šo vēsturiskā taisnīguma atjaunošanas nepieciešamību, bet tas nav parlamenta jautājums, tas ir valdības jautājums, tas ir pašvaldības jautājums, un parlaments nevar vadīties pēc principa, ka Augstākā padome var lemt jebkuru jautājumu. Nē, Augstākā padome nevar lemt jebkuru jautājumu, ja to jau tā ir iepriekš izlēmusi. Tad vispirms ir jāgroza iepriekšējie likumi un lēmumi, lai nākamie nebūtu pretrunā ar iepriekšējiem. Un jebkurā valstī uz jebkuru valsti, uz jebkuru parlamentu vispirms skatīsies pēc tā, cik droši tā sargā īpašumu, un šajā sakarā pilnīgi anekdotiski izskatās šī piedāvātā lēmuma projekta nākamais punkts par ēkas Valdemāra ielā 5 atņemšanu Rīgas pašvaldībai un nodošanu Kultūras ministrijai. Šis nams pirms mēneša tika nodots Rīgas pašvaldības īpašumā ar Augstākās padomes lēmumu. Es nezinu, kas ir gatavojis šo projektu, bet projekta gatavotājs ir iedomājies, ka pietiek tikai izmainīt vienu punktu un izteikt to citā redakcijā! Nē, nepietiek! Ja es kādam no kolēģiem šodien uzdāvināšu 100 rubļus, man rīt nebūs nekādu juridisku tiesību prasīt savu dāvanu atpakaļ. Tāpat arī Augstākajai padomei tagad, kad ir pagājis mēnesis, ir tiesības nodot šo ēku citam īpašniekam tikai pret atlīdzību, par atlīdzību mēs, protams, varam vienoties, ja kādam šī ideja ir tuvu pie sirds.

Es jums pilnīgi atbildīgi varu paziņot Rīgas pašvaldības nostāju. Rīgas pašvaldība uzskata, ka tādā formā jautājumu nedrīkst risināt ne par Valdemāra ielu 3, ne par Valdemāra ielu 5. Šie lēmumi netiks reāli izpildīti. Piektdien ir Rīgas padome, kas, protams, savā sesijā attiecīgi pieņems cita rakstura lēmumu. Vienkārši ir jāmeklē dialogs, šo dialogu mēs esam uzrakstījuši un izteikuši Ministru padomei to pozīciju, ka skaidri un gaiši uzskatām, ka absolūti nepretendējam mūžīgi palikt šajā telpā. Bet ņemiet vērā: tāpat kā Ārlietu ministrija ir valsts seja, arī galvaspilsētas pašvaldība veido šo valsts seju. Un galvaspilsētas pašvaldība nedrīkst atrasties kaut kādā nereprezentablā mājā, jo arī uz to skatās, kur atrodas galvaspilsētas mērija. Tāpēc es varu vienīgi atkārtot to pašu priekšlikumu, ko izteicu pirmdien: noņemt šo jautājumu no darba kārtības un izlemt to citā ceļā.

Priekšsēdētājs: Paldies, Teikmaņa kungs! Vārds Bišera kungam, pēc tam deputāti varēs uzdot jautājumus, ja tādi būs, visiem trim kolēģiem, kuri ir izteikuši savas domas.

Lūdzu, Bišera kungs! Pēc jautājumiem būs debates. Bišera kungs mums ziņos par praktiskajiem risinājumiem, cik tālu ir atrisināts šis telpu jautājums.

I.Bišers, Ministru padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks: Pirmkārt, es gribētu pasvītrot, ka jautājums par Ārlietu ministrijas bijušo māju Valdemāra ielā 3 vai, pareizāk sakot, par Latvijas valstij piederošo māju, kuru izmantoja Ārlietu ministrija, neietilpst manas vadītās komisijas kompetencē. Bet, tā kā izskanēja jautājums par to, ka valdība nesaprot un negrib risināt Ārlietu ministrijas jautājumus, tad jāteic, ka valdība ir domājusi par šo problēmu un pilnīgi atzīst, ka Ārlietu ministrijas telpu jautājums ir nenormāls. Tāpēc valdība piedāvā variantu Ārlietu ministrijai iekārtoties mājā, kurā atrodas valdība, bet ar atsevišķu ieeju. Šo ēku varot pat pilnīgi nodalīt no valdības ieņemtajām telpām, tas ir, ar ieeju no Tērbatas ielas puses. Tur varētu atrasties Ārlietu ministrija un Ārējo ekonomisko sakaru departaments. Viņiem tiktu nodoti piemēroti apartamenti un nepieciešamais telpu skaits. Ārlietu ministrija no šī varianta atteicās, rēķinoties, ka Augstākās padomes Prezidijs tai piešķirs citas telpas.

Šobrīd ir tāda situācija, ka Ārlietu ministrija uzskata, ka vienīgās iespējamās telpas ir Valdemāra ielā 3, un arī izpildkomiteja uzskata, ka viņai vienīgās piemērotās telpas ir Valdemāra ielā 3. Jautājums ir arī par Elizabetes ielu 2, taču mēs uzskatām, ka šīs mājas nebūtu izmantojamas mūsu ierēdņu izvietošanai, jo šīs telpas būtu izmantojamas starptautiskā tirdzniecības centra veidošanai, kas ir visos lielākos tirdzniecības centros, par kādu mēs gribētu padarīt savu Rīgu. Šis jautājums patlaban ir Augstākās padomes Prezidija apspriešanā.

Mēs joprojām paliekam pie sava viedokļa, ka Ārlietu ministrija šobrīd varētu izmantot telpas tajā ēkā blakus mums. To, ka šīs ēkas atrodas zem viena jumta– bet katrai taču sava ieeja –, mēs neuzskatām par nepārvaramu šķērsli. Jo Ārlietu ministrija galu galā ir valdības institūcija, un, ja tās atrastos vienā ēkā, manuprāt, ne vienas un ne otras prestižam nekāds kaitējums netiktu nodarīts.

Priekšsēdētājs: Paldies, Bišera kungs! Jautāt ir pieteikusies deputāte Buķele un deputāts Seiksts. Lūdzu, pasakiet, kuram no runātājiem vai pārstāvjiem jūs uzdodat jautājumu?

E.Buķele: Es gribētu jautāt kolēģim Teikmanim.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Teikmaņa kungs!

E.Buķele: Es jau iepriekš atvainojos, ka šoreiz sākšu ar mazu atkāpi. Man jūsu runa, Teikmaņa kungs, izklausās taisni eņģeliska. Bet es nekādi nesaprotu to pretrunu, kas bija jūsu runā. Es ļoti labi zinu, ka jūs konsekventi nepildījāt Augstākās padomes Prezidija lēmumus. Piemērs– pagājušās vasaras Augstākās padomes Prezidija lēmums par telpu ierādīšanu Latgales kultūras biedrībai. Tagad jūs runājāt par to, ka jūs esat ar mieru pārdot šīs telpas. Vai tā ir jūsu principiāla nostāja– sākt tirgoties ar tām telpām?

A.Teikmanis: Es domāju, kolēģe Buķele nav īsti sapratusi, ko esmu teicis. Es gribēju pasvītrot vienu: Augstākās padomes Prezidijs ir ierobežots ar to kompetenci, kas tam ir noteikta, un Prezidijs nav tiesīgs pieņemt lēmumus par īpašuma nodošanu vienam vai otram.
Protams, Prezidijs var izteikt rekomendācijas un tikai rekomendācijas. Un es ne ar vienu vārdu neteicu, ka vēlos pārdot kādu no minētajām mājām. Es gribēju pasvītrot tikai to, kas ir rakstīts Konstitūcijā, ka īpašuma piespiedu atsavināšana ir pieļaujama tikai pret atlīdzību. Tā ir rakstīts Konstitūcijā. Es neredzu citus variantus, kā varētu izturēties pret pašvaldības īpašumu.

Attiecībā uz Latvijas valdības– uz Ārlietu ministrijas īpašumu Augstākajai padomei ir jāizlemj principiāli. To vakar jau teica kolēģis Grūtups. Augstākā padome nav izlēmusi jautājumu par juridisko personu tiesībspēju. Tas ir jautājums par juridisko personu, sākot ar Latvijas valdības un beidzot ar jebkuras sabiedriskās organizācijas, tiesību pārņemšanu uz bijušajiem īpašumiem. Šis jautājums likumā nav fiksēts. Un tāpēc ir ļoti bīstami pieļaut atsevišķus precedentus. Augstākā padome vienkārši nav tiesīga to darīt, kamēr principā nav izlēmusi jautājumu, vai juridiskās personas ir atzīstamas par bijušajiem īpašniekiem līdz ar visām no tā izrietošajām sekām vai nav. Tas vēl nav izlemts, par fiziskajām personām jautājums ir risināts, bet par juridiskajām vēl ne.

E.Buķele: Es ceru, ka jūs atradīsit telpas Latgales biedrībai vai arī atdosit vecās.

Priekšsēdētājs: Paldies. Deputāts Seiksts ir nākamais. Vai deputāte Zeile grib uzdot jautājumu Teikmaņa kungam? Nē. Varbūt darīsim tā: lai uzdod jautājumus tie, kas grib jautāt Teikmaņa kungam. Deputāts Caune ir pierakstījies, viņš noteikti jautās Teikmanim. Un tad nākamie. Jūs arī, Endziņa kungs. Deputāts Caune un deputāts Endziņš.

I.Caune: Teikmaņa kungs, man būtu divi jautājumi. Sakiet, lūdzu, kas jums to iedeva īpašumā? Jūs pirkāt vai citādā ceļā ieguvāt īpašumā tās divas mājas?

A.Teikmanis: Pirmā māja Valdemāra ielā 3 nonāca mūsu īpašumā valsts īpašuma konversijas rezultātā saskaņā ar Augstākās padomes un Ministru padomes pieņemtajiem lēmumiem.

Otrā māja mūsu īpašumā arī nonāca ar Augstākās padomes lēmumu, kuru dublēja arī Ministru padome.

I.Caune: Tad jūs neesat pircis tās mājas?

A.Teikmanis: Nē, bet neesmu arī sociālisma piekritējs un neuzskatu, ja man ir kas īpašumā, tad vienīgi man ir tiesības ar šo īpašumu rīkoties. Un nevienam vairs nav uz to tiesību.

I.Caune: Sakiet, lūdzu, kādas jums ir tiesības prasīt kaut kādu atlīdzību par to īpašumu, kuru jūs neesat ieguvis ar finansu darījumiem?

A.Teikmanis: Īpašnieka tiesības.

I.Caune: Vēl trešais jautājums. Vai jums neliekas, ka jūsu uzstāšanās ir vislielākā demagoģija?

A.Teikmanis: Nē, kolēģi Caune, man tā neliekas. Lūdzu, paskaidrojiet, kam šīs mājas ir īpašumā un kam ir pieņemti lēmumi par konversiju. Kāpēc Augstākā padome tādus ir pieņēmusi?

I.Caune: Šīs mājas ir valsts īpašums, un Augstākā padome ir augstākais valsts varas orgāns. Uz laiku jums iedeva un uz laiku var atņemt.

Priekšsēdētājs: Cienītie kolēģi, debates būs pēc tam. Tagad tikai uzdodam jautājumus. Pēc tam atbildes komentēsim debatēs. Deputāts Endziņš arī uzdod jautājumu kolēģim Teikmanim.

A.Endziņš: Par Valdemāra ielu 5. Ir Augstākās padomes lēmums, šajā lēmumā ir ierakstīts, ka nodod jums īpašumā. Kāpēc jūs tajā brīdī neprotestējāt, ka tiek nodots svešas organizācijas īpašums, kurš tiek nacionalizēts. Tad, vadoties pēc jūsu loģikas, arī tas ir bijis nelikumīgi.

A.Teikmanis: Es jums varu pateikt, ka Rīgas pašvaldība nav atteikusies no šī īpašuma un ir šo īpašumu pieņēmusi, kaut arī šā Valdemāra ielas nama uzturēšana maksā apmēram 600000 gadā. Bet mēs to pieņēmām. Mēs no šī īpašuma neesam atteikušies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Teikmanim vēl jautājumu vēlas uzdot deputāts Rikards un deputāts Kide. Lūdzu.

R.Rikards: Vai jūs esat skatījies zemesgrāmatas ierakstu, kas ir īpašnieks? Es nupat šorīt paskatījos, mums lejā, informācijas centrā, ir zemesgrāmatas kopijas. Jūs varētu iepazīties. Tur ir rakstīts, ka Valdemāra ielas trešais nams ir 43.gruntsgabals. Īpašnieks ir nevis Ārlietu ministrija, bet Latvijas valsts. Tā nav juridiskā persona, Latvijas valsts nav juridiskā persona. Un līdz šim īpašnieks zemesgrāmatā nekā citādi nav ierakstīts. Valsts varēja jums nodot tikai valdījumā, nevis īpašumā. Jūs kā pašvaldība varējāt pirkt no Latvijas valsts un tad iegūt īpašumā. Bet nodot varēja tikai valdījumā. Un tāpēc nejauciet valdījuma tiesības ar īpašuma tiesībām. Tas ir pavisam kas cits. Es uzskatu, ka tā nav ne Augstākās padomes, ne valdības kompetence. Tas ir tiesas jautājums. Tiesa konstatēs, ka zemesgrāmatā ir ierakstīts īpašnieks– Latvijas valsts, un viss. Un jums būs savas pretenzijas, un viss. Es domāju, ka tā ir tiesas lieta, nevis Augstākās padomes. Mēs te velti laiku tērējam, nodarbosimies ar labākām lietām.

A.Teikmanis: Es piekrītu kolēģim Rikardam, ka mēs šeit tiešām velti tērējam laiku. Bet, pirmkārt, tiesas lieta tā būs tad, kad Augstākā padome būs pieņēmusi likumu par juridisko personu bijušo īpašnieka tiesību atjaunošanu. Tas ir pirmais.

Otrkārt, es kolēģim Rikardam varu paskaidrot un varu arī nocitēt Augstākās padomes 20.marta lēmumu par valsts īpašuma konversiju un tās pamatprincipiem, un tur nav teikts, ka pašvaldībām bez atlīdzības valsts īpašums tiek nodots valdījumā. Tur ir skaidri un gaiši rakstīts, ka bez atlīdzības pašvaldībām valsts īpašums tiek nodots īpašumā ar Ministru padomes lēmumu. Es vēlreiz atkārtoju: šādu lēmumu Ministru padome pieņēma 1.jūlijā, tas ir 171.lēmums. Abus lēmumus– kā Augstākās padomes, tā Ministru padomes– es jums varu nocitēt burts burtā. Lūdzu, groziet 20.marta lēmumu un ierakstiet, ka pašvaldībām bez atlīdzības tiek nodots īpašums valdījumā, un nebūs jautājumu. Bet tur ir rakstīts, ka īpašumā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Deputāts Kide, pēc tam deputāts Ozols, pēdējais jautājumu Teikmanim uzdod Škapars.

E.Kide: Teikmaņa kungs! Jūs savā runā uzsvērāt tieši šā jautājuma tiesiski juridisko pusi, tas ir, to procesuālo pusi. Un šeit jums nepārprotami ir taisnība. Mani interesē otrā puse. Proti, vai jūs esat tikai pret šo tiesiski juridisko noformējumu un būtībā piekrītat Jurkāna kunga argumentējumam par nepieciešamību Latvijas valstij pašlaik risināt jautājumu tā? Un, ja jūs piekrītat, tad varbūt tas tik ilgi nevilksies, jo jautājums pašlaik tiešām “deg”. Jūs piekristu atdot vai pastāvat uz savu īpašumu un gribat palikt īpašnieks?

A.Teikmanis: Es jau teicu. Mēs savu pozīciju izklāstījām vēstulē, kas bija adresēta Godmaņa kungam un Bišera kungam. Man tā vēstule ir, tas bija pirms pāris nedēļām. Tajā paskaidrojām, ka mēs, Rīgas pašvaldība, esam ar mieru pāriet uz namu Elizabetes ielā 2, jo Rīgā neredzam citu pietiekami reprezentablu namu, kas piemērots Rīgas pašvaldībai. Rīgas pašvaldība nevar atrasties kaut kādā iekškvartāla mājā. Viennozīmīgi. Tāpēc es vēlreiz atkārtoju: es esmu principiāli pret šādu formu, ka Augstākā padome nodarbojas ar lietām, ar kurām tai nav jānodarbojas.

Priekšsēdētājs: Paldies. Deputāts Ozols, nākamais deputāts Škapars.

I.Ozols: Cienītais Teikmaņa kungs! Pēc partijas īpašuma atsavināšanas un šā īpašuma daļas nodošanas Rīgas pašvaldības īpašumā ir saglabājies tas Rīgas pilsētas pārvaldes aparāta monstrs, kuru savā laikā veidoja Rubika kungs. Un jau tad tas izsauca sabiedrības negatīvu novērtējumu. Patlaban Rīgas pārvaldes aparāts, manā skatījumā, aizņem faktiski grūti aptveramas platības sešās rajona izpildkomitejās un Rīgas izpildkomitejā. Vai jūs nevarētu minēt Rīgas pārvaldes aparātā aizņemto darbinieku skaitu salīdzinājumā ar Latvijas Republikas valdībā nodarbināto cilvēku skaitu un Rīgas izpildkomitejas un rajonu izpildkomiteju aizņemto ražošanas platību attiecību pret Latvijas Republikas valdības aizņemto ražošanas platību?

A.Teikmanis: Es nevaru jums pateikt precīzus datus par to telpu platību, kuru aizņem viss Rīgas pārvaldes aparāts, ieskaitot arī visas rajonu struktūras. Es varu pateikt, ka šis nams Valdemāra ielā aptuveni ir 7000 kvadrātmetru. Kas attiecas uz valdību, tad tā, pēc manā rīcībā esošām ziņā, aizņem apmēram 140 000 kvadrātmetru telpas. Vismaz pirms pusgada aizņēma. Varbūt tagad ir vairāk.

I.Ozols: Teikmaņa kungs, jautājums par visu summāri, nevis par…

A.Teikmanis: Es jums nevaru precīzi šos datus uzskaitīt.

I.Ozols: Otrā jautājuma daļa. Vai Rīgas pilsētas Tautas deputātu padome izskata jautājumu par pārvaldes funkciju pārdali, izslēdzot dublācijas momentu?

A.Teikmanis: Rīgas pilsētas padome izskata jautājumu un visā drīzumā iesniegs Augstākajai padomei likumdošanas iniciatīvas kārtībā likumprojektu par galvaspilsētas pašvaldību. Šis likumprojekts praktiski ir gatavs, un neapšaubāmi pēc šā likuma pieņemšanas sekos visai jūtama reorganizācija visā Rīgas pārvaldes struktūrā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Deputāts Škapars.

J.Škapars: Es domāju, ka tik absolūts tas, ko Teikmaņa kungs teica attiecībā uz mūsu pieņemto lēmumu, nav. Es runāju konkrēti par ēku Valdemāra ielā 5. Lēmumā, kāds tika pieņemts par Valdemāra ielu 5, gluži tik strikti formulēts īpašums nav. Šajā lēmumā var precīzi ieskatīties. Būtībā ir tiesības, pat ja būtu īpašums, Augstākā padome var šo lēmumu atcelt vai grozīt. Augstākā padome ir tiesīga, Teikmaņa kungs. Jūs esat jurists un to labi zināt. Tas ir viens.

Otrkārt, es domāju, ka šī apspriede kļūst diezgan bezjēdzīga. Kāpēc? Tāpēc, ka jautājums jāsagatavo tomēr tiem cilvēkiem, kas ar to praktiski nodarbojas. Jāizcilā varianti– gan viens, gan otrs, gan par bijušo Centrālās komitejas ēku, gan par Ministru padomes ēku– un tad jānāk ar gataviem priekšlikumiem. Es domāju, ka šodien mēs kuļam daudz laika tieši tāpēc, ka tie cilvēki, kam praktiski vajadzēja šo jautājumu atrisināt, nav atrisinājuši, bet mēs te velti sitam laiku.

Priekšsēdētājs: Paldies.

A.Teikmanis: Es gribētu Škapara kungam atbildēt vēlreiz. Tā, kā viņš saka, nav rakstīts mūsu likumos un Konstitūcijā. Škapara kungs arī ir jurists, un viņam vajadzētu to saprast: kas ir rakstīts, to ar vārdiem izmainīt nevar. Kas attiecas uz ēku Valdemāra ielā 3. Jā, es saprotu. Ja Augstākā padome piekristu Škapara viedoklim, ka Augstākā padome var atņemt, tikai grozot vienu lēmuma punktu, tādā gadījumā nekas cits neatliktu kā ātri sasaukt ārzemju korespondentus uz preses konferenci un pastāstīt viņiem, cik droša īpašuma tiesību jautājumos ir Augstākā padome, kas pirms mēneša iedeva un pēc mēneša atņēma viņam, tāpat vien.

Priekšsēdētājs: Paldies, Teikmaņa kungs! Jautājumi Bišera kungam. Deputāts Seiksts, nākamā– deputāte Zeile. Un trešais ir deputāts Freimanis.

A.Seiksts: Cienījamais Bišera kungs! Mans jautājums izies ārpus viena nama stūra. Proti, vai jūsu vadītajā komisijā, izskatot visus šos jautājumus, ir skaidra informācija par to, kam kādi nami ir piederējuši un kas uz kādiem namiem likuma kārtā var pretendēt? Es runāju tā likuma kontekstā, kurš trešajā lasījumā acīmredzot tiks pieņemts. Es negribu aizsteigties notikumiem priekšā, bet būs likumīgi namu pretendenti saskaņā ar bijušajām un tiešām eksistējušajām īpašuma tiesībām. Piedodiet, ka mans jautājums ir garāks, bet, izskatot šodien dalīšanas vai pārdalīšanas jautājumus, varētu ņemt vērā, kuri celti tagad. Attiecībā uz tādiem namiem, kas kādreiz kaut kam piederējuši, manuprāt, diskusiju nevarētu būt. Sakiet, lūdzu, vai jums un valdībai ir skaidra informācija, kam kādi objekti ir piederējuši un kas uz ko var pretendēt tuvākajā nākotnē?

I.Bišers: Manuprāt, šis jautājums attiecas nevis uz patlaban Augstākajā padomē apspriežamo jautājumu, bet uz manis vadītās komisijas darbu. Ja šo jautājumu Augstākā padome grib apspriest, es varu dot atbildi, ka pamatā visas tās ēkas, kas pārnāca no kompartijas, ir uzceltas vai nu padomju laikā, vai arī tās ir bijušas valsts īpašums. Kāda daļa no šīm ēkām varbūt ir bijusi kādreiz arī privātīpašums, bet man nav ne mazāko ziņu par to, vai to īpašnieki vēl ir dzīvi, vai viņi varētu kādreiz parādīties vai ne. Acīmredzot šis jautājums risināsies tāpat kā par visām citām mājām, bet, ja īpašnieki parādīsies, tad jautājumu risinās tāpat kā attiecībā uz visām citām mājām, arī uz tām, kur ir ievietojusies Augstākā padome.

A.Seiksts: Paldies. Es tikai vienā teikumā gribu pateikt, ka jautājums attiecas tieši uz šodienas objektu. Ja manā rīcībā esošās ziņas ir pareizas, tad ēka Krišjāņa Valdemāra ielā 3 ir piederējusi Ārlietu ministrijai.

I.Bišers: Nē, tā ir piederējusi Latvijas valstij. Ārlietu ministrija nav pastāvīgs tiesību subjekts, tā visu naudu saņem no budžeta, no valsts budžeta, un ir tikai atsevišķu objektu apsaimniekotāja, tāpat kā pašreizējās Latvijas Republikas ministrijas.

A.Seiksts: Paldies.

Priekšsēdētājs: Deputāte Zeile. Un debates izbeidzam.

A.Seiksts: Es debatēs nerunāšu, bet aicinu deputātus viennozīmīgi ievērot Ārlietu ministrijas prasības.

Priekšsēdētājs: Deputāte Zeile, lūdzu!

V.Zeile: Man cienītajam kolēģim tāds jautājums: vai Ministru padomes tagadējās ēkas tas labais spārns, ja skatās no šīs puses, tiek atdots Ārlietu ministrijai? Kur tādā gadījumā paliek divas Augstākās padomes komisijas– Ekonomikas un Apvienotā budžeta?

I.Bišers: Šis jautājums ir mums kopīgi izrunājams. Es domāju, ka četrstāvu ēka, ko jūs esat ieguvuši, atļautu varbūt arī šīs komisijas pārvietot jums tuvāk.

Priekšsēdētājs: Paldies. Deputāts Freimanis un nākamais– deputāts Lagzdiņš.

J.Freimanis: Godājamais Bišera kungs! Jūs tomēr esat premjera pirmais vietnieks, un jūs nevarētu atsaukties uz to, kurā komisijā jūs esat. Man ir divi jautājumi. Pirmais jautājums. Sakiet, lūdzu, vai pēc 21.augusta Ministru padomei ir priekšstats par tām telpu prioritātēm, kurām ir jābūt, jo mēs– valsts– esam pacēlušies citā statusā, vai šādu prioritāšu jums nav? Tas ir pirmais.

I.Bišers: Mums ir tādas prioritātes.

J.Freimanis: Lūdzu, pasakiet, kāda ir prioritāte numur viens un prioritāte numur divi?

I.Bišers: Mums ir prioritātes, pirmkārt, Ārlietu ministrija. Es piekrītu un visu laiku esmu apstiprinājis, ka Ārlietu ministrijas situāciju mēs uzskatām par nenormālu, prioritāte numur divi ir ārzemju vēstniecības, un prioritāte numur trīs ir visi objekti, kuri saistīti ar ārzemju biznesmeņu piesaistīšanu Latvijai un ārzemju kapitāla ieguldīšanu, tas ir, respektīvi, gan Tirdzniecības centrs, gan banku ēkas. Tās ir šīs galvenās prioritātes.

J.Freimanis: Paldies. Un otrs jautājums: sakiet, lūdzu, Bišera kungs, vai jūs esat mēģinājuši iedomāties…

I.Bišers: Un vēl viena prioritāte, tiesu reformu es aizmirsu pieminēt.

J.Freimanis: Es saprotu. Vai jūs esat iedomājušies piedāvāt godājamam Teikmaņa kungam to, ko jūs gribējāt piedāvāt Ārlietu ministrijai? Es domāju, ka būtu ļoti skaisti, tās ir reprezentablas telpas, un Teikmaņa kungam tur būtu ļoti jauki.

I.Bišers: Teikmaņa kungs pagaidām vēl nav gatavs izskatīt nevienu citu variantu, kā jūs zināt, viņš ir pārsūdzējis un– es gan ar Teikmaņa kungu neesmu runājis, bet ar Rītiņa kungu, Grūbes kungu un Inkuļa kungu esmu runājis– turēsies pie šīm telpām. Un tāpēc viņi nav sevišķi ieinteresēti izskatīt jebkādus citus variantus.

J.Freimanis: Uz Tērbatas ielas māju viņi negrib iet?

I.Bišers: Otrkārt, protams, šeit ir runa, ka nevar atrasties Ārlietu ministrija ar valdību, es to neuzskatu par kategorisku variantu, jo abas tās ir valdības institūcijas. Valdība ar pašvaldību kopā, tāda kombinācija, protams, būs daudz sliktāka. Bet visās pilsētās rātsnami parasti ir patstāvīgi.

Priekšsēdētājs: Paldies. Deputāts Lagzdiņš. Nākamais– deputāts Kinna.

J.Lagzdiņš: Bišera kungs, sakiet, lūdzu, vai jūs neuzskatāt par lietderīgu šo pārvaldes jautājumu par viena atsevišķa nama izmantošanu pirms izskatīšanas Augstākajā padomē, tas ir, valsts augstākajā lēmējinstitūcijā, likumdevēja institūcijā, vispirms izskatīt visaugstākajā pārvaldes institūcijā, proti, Ministru padomē?

I.Bišers: Es uzskatu, ka būtu normāli, ja jautājumus par telpām un telpu izmantošanu risinātu pārvaldes institūcijas, nevis likumdošanas institūcijas. Diemžēl šobrīd ir sācies tāds periods, kam ir bēdīgas sekas, ka patlaban Rīgā nav iespējams realizēt arī tiesu reformu, jo ar tiem lēmumiem, kurus pieņēma Prezidijs, nav iespējams atrisināt jautājumu par Rīgas apgabaltiesas nodibināšanu.

J.Lagzdiņš: Vēl viens jautājums. Bišera kungs, sakiet, lūdzu, vai jūs kā šīs komisijas vadītājs un Ministru padome kā augstākā pārvaldes institūcija ir iepazinusies ar Aizsardzības un iekšlietu komisijas sastādīto paziņojumu par tiesu varas atjaunošanu, kuras 5.punktā ir noteikts, ka ar šā lēmuma spēkā stāšanās brīdi tiek atdotas Tieslietu ministrijai visas– un šeit ir tas politiski demagoģiskais lozungs– visas padomju varas atņemtās tām kādreiz piederējušās tiesu iestādes. Šā lēmuma pieņemšanas rezultātā, piemēram, tiks izlikta uz ielas Liepājas pilsētas izpildkomiteja. Un daudzu citu pilsētu…

I.Bišers: Ne tikai Liepājas, daudzas citas arī un to skaitā Latvijas Republikas valdība.

Priekšsēdētājs: Deputāts Kinna.

J.Kinna: Bišera kungs, kā jūs komentētu, ka vienas un tās pašas valdības locekļi, tikai dažāda ranga locekļi, sniedz dažādu informāciju Augstākajai padomei? Ārlietu ministrijas viedoklis bija pavisam cits– ka jautājums par ārzemju vēstniecībām netiek risināts, jūs teicāt, ka jūsu vadītā komisija to risina prioritārā kārtībā.

I.Bišers: Ja tas ir nepieciešams, es varu minēt septiņus vai astoņus objektus, kurus mēs esam nodevuši– to ir akceptējis arī Augstākās padomes Prezidijs– Ārlietu ministrijas rīcībā ārzemju vēstniecību izvietošanai. Varbūt ir radušās kaut kādas problēmas ar iepriekšējo telpu izmantotāju, bet es par tām neesmu informēts.

J.Kinna: Bišera kungs, jūs neatbildējāt uz jautājumu. Es nesaprotu, kā vienas un tās pašas valdības divi locekļi var sniegt dažādu informāciju.

I.Bišers: Diemžēl man arī nav saprotams, kā šis jautājums par Ārlietu ministrijas telpām tika sākts risināt šeit, Augstākajā padomē un frakcijā, nepainteresējoties tieši par valdības domām šajā jautājumā.

Priekšsēdētājs: Paldies, Bišera kungs! Jautājumu Jurkāna kungam vēlas uzdot deputāts Silārs. Paldies, Bišera kungs! Jums vēl kāds gribēja jautāt? Piedodiet, lūdzu! Lūdzu, Marjašas kundze!

R.Marjaša: Man rokā ir abi dokumenti, uz kuriem atsaucās Teikmaņa kungs. Lēmuma par konversijas pamatprincipiem 4.punktā ir sacīts: noteikt, ka valsts īpašumu nodošana bez atlīdzības pašvaldību īpašumā notiek pēc pašvaldību pieprasījuma ar Ministru padomes lēmumu. Un otrs ir tas lēmums 1.jūlijā, kura 2.punktā nav gan minēta konkrēta pilsētas padome un izpildkomiteja, bet vispārējā veidā: Ministru padome ir nolēmusi, ka viss, kas atrodas pašvaldību bilancē, pašvaldību valdījumā, ir atzīstams par pašvaldības īpašumu.

I.Bišers: Jā.

R.Marjaša: Bišera kungs, mēs abi esam juristi. Kā jūs domājat, vai šis Ministru padomes lēmuma 2.punkts nebūs par šķērsli tālākai denacionalizācijas veikšanai un nelikumīgi atņemto īpašumu atdošanai? Vai šeit gadījumā neizcelsies strīds ar tā īpašniekiem, ja ar šo savu lēmumu Ministru padome ir absolūti visu, kas šodien atrodas pašvaldību bilancē, bez atlīdzības nodevusi pašvaldību īpašumā? Jūs sapratāt manu jautājumu?

I.Bišers: Es sapratu jautājumu.

R.Marjaša: Vai nerodas šaubas par to, ka varbūt Augstākajai padomei vajadzētu pārskatīt šā lēmuma 2.punkta atbilstību Konstitūcijai un īpašuma tiesību pamatprincipiem?

I.Bišers: Ja Augstākā padome to gribēs, tad, protams, neviens nevarēs aizliegt, taču mēs uzskatījām, ka pašvaldību īpašumā ir jānodod tas viss, ko tā faktiski pārvalda šajā brīdī, neprasot no pašvaldībām, kuras nav bagātas, lai tās valdībai valsts kasē kaut ko samaksātu, jo galu galā valsts kasei pēc tam nāktos šo naudu atdot atpakaļ pašvaldību budžetā. Cits jautājums ir par jūsu bažām, ka tas varētu traucēt nacionalizācijas procesu. Es domāju, ka Augstākās padomes pieņemtajiem likumiem ir jāpakļaujas gan valdībai, gan centrālām valsts pārvaldes institūcijām, gan arī pašvaldībām.

R.Marjaša: Bet kā tad mēs likvidēsim to konfliktu? Tas likumīgais īpašnieks katrreiz tiesāsies ar pašvaldībām?

I.Bišers: Es domāju, ka tas būtu jāizdara, pamatojoties uz likumu, un, pamatojoties uz likumu, pašvaldībām ir jāizpilda šie…

R.Marjaša: Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Deputāts Buls un deputāts Ozols.

A.Buls: Bišera kungs, jūsu valdības lēmumā, konkrēti, jūnija lēmumā, ir tāda frāze: “kas atrodas bilancē”. Ar šo frāzi lēmums pārkāpj Augstākās padomes marta dokumentu, kurā teikts, ka īpašuma atrašanās bilancē, mantas atrašanās bilancē nedod īpašuma tiesības. Sakarā ar to šī norma ir nelikumīga.

I.Bišers: Es jums piekrītu– mantas atrašanās bilancē pati par sevi līdz šim nedeva īpašuma tiesības, bet šobrīd tā bija pazīme, pēc kuras valdība izlēma par tā vai cita īpašuma nodošanu pašvaldībām, bez šīs mantas, kas atrodas bilancē, pašvaldības izvirza savas pretenzijas uz citu mantu, kas neatrodas bilancē, to mēs izskatīsim atsevišķi, bet to, kas atradās bilancē, mēs visu atdevām. Ja Augstākā padome uzskata, ka lēmums ir nelikumīgs, lai šo jautājumu apspriež un nosaka kaut kādu citu kārtību.

Priekšsēdētājs: Kolēģi, varbūt vienosimies. Tagad pie mikrofona ir deputāts Ozols un deputāts Krūmiņš. Uzdosim šos divus jautājumus. Tad ir viens jautājums ārlietu ministram, un tad arī beigsim jautājumu uzdošanu, jo te tiek runāts tas, kas debatēs runājams.

Lūdzu, Ozola kungs!

I.Ozols: Cienītais Bišera kungs! Jūs minējāt tādu faktu, ka Rīgas pašvaldības ir trūcīgas. Vai es pareizi saklausīju? Jūs tikko tā teicāt…

I.Bišers: Jā.

I.Ozols: Gribētu atzīmēt, ka pašreiz Rīgas pašvaldību kopējais pozitīvais saldo pašvaldību budžetā ir tuvu pie 100 miljoniem rubļu. Man šķiet, ka šobrīd republikas valdībai nav tāda pozitīvā saldo. Sakiet, cik lielam, jūsuprāt, vajadzētu būt pašvaldību pozitīvajam saldo, lai tās neuzskatītu par trūcīgām?

I.Bišers: Diemžēl šajā gadījumā tas viss nav Rīgas pilsētai, tas ir Rīgas pilsētas rajonu un tā tālāk. Mums tiešām ir daudz pašvaldību, kurām ir, bet ir arī ļoti daudzas, kurām nav. Tāpēc valdība šobrīd strādā pie nākamā gada budžeta precizēšanas, lai noteiktu pareizāk šos nodokļu atskaitījumus pašvaldību budžetos.

Priekšsēdētājs: Deputāts Krūmiņš.

R.Krūmiņš: Es arī gribētu atbalstīt šo priekšlikumu– pārtraukt jautājumu uzdošanu, un varbūt nemaz nevajag atklāt debates šajā jautājumā, bet, ņemot vērā tos priekšlikumus, kurus izteica gan Teikmaņa kungs, gan arī citi runātāji, iestrādāt šajā Augstākās padomes sagatavotajā lēmuma projektā normu, kura atceļ Ministru padomes lēmuma attiecīgo punktu, tā lēmuma, ar kuru tiek nodots šis īpašums, un iestrādāt normu, kura groza Augstākās padomes lēmumu, ar kuru tika nodota ēka Krišjāņa Valdemāra ielā 5, un pārtraukt šobrīd šā jautājuma izskatīšanu. Jo te acīmredzot citādi to jautājumu nevar atrisināt no juridiskā viedokļa. Paldies.

I.Bišers: Es domāju, ka tomēr nevajadzētu pārsteidzīgi atcelt tā Ministru padomes lēmuma punktu. Šo jautājumu nevar izlemt bez iepriekšējas sagatavošanas un uz emociju pamata. Es domāju, ka šim jautājumam ir nepieciešama ļoti rūpīga juridiska ekspertīze, ja jau reiz Ministru padomei ir piešķirtas tiesības nodot valsts īpašumu pašvaldību bilancē, tad tā ir galu galā Ministru padomes darīšana, pēc kādiem kritērijiem vadoties tā nodod.

Priekšsēdētājs: Paldies. Deputāts Krūmiņš izteica priekšlikumu pārtraukt debates vai neatklāt debates, bet es esmu pieteicis deputātu Silāru jautājumam. Un pēc tam mēs varam arī apspriest deputāta Krūmiņa ierosinājumu.

Lūdzu, Jurkāna kungam jautājums.

I.Silārs: Man, Jurkāna kungs, jums viens jautājums. Pati būtība– kādēļ nav jums pieņemams šis Ministru padomes “dienvidu spārns”, kas iziet uz Tērbatas ielu?

J.Jurkāns: Es saprotu, ka mēs atjaunojam ne tikai mūsu neatkarību un mūsu valstiskumu, bet domāju, ka zināma simboliska nozīme ir arī mūsu ēkām. Un es negribu pārvērtēt tieši tādu simbolisku nozīmi Valdemāra ielai 3, bet, ņemot vērā pasaules pieredzi, cik valstīs es esmu bijis,neesmu nevienā valstī redzējis, ka Ārlietu ministrija būtu kopā ar premjerministra celtni. Tā tas pasaules praksē nav. Un es nedomāju, ka mums pasaulē vajadzētu izskatīties citādi.

I.Silārs: Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies, Jurkāna kungs! Es varu informēt, ka debatēs ir pieteikušies septiņi deputāti. Jautājums tiešām ir sarežģīts, un būtu vērts to apspriest, jo tas, ka mēs to neapspriežam, nenozīmē, ka jautājums neeksistē. Deputāts Krūmiņš ir izteicis priekšlikumu– debates neatklāt. Tāpēc acīmredzot ir jābalso par deputāta Raimonda Krūmiņa priekšlikumu.

Lūdzu, reģistrēsimies. Lūdzu rezultātu. 101. Lūdzu, Krūmiņa kungs!

R.Krūmiņš: Es gribēju tikai mazliet precizēt savu nostādni, ka nevis neatklāt vispār debates, bet neatklāt, pirms nav iestrādātas tās normas, kas jau tika šeit izteiktas, un debates atklāt tad, kad projekts ir sagatavots.

Priekšsēdētājs: Jautājuma formā mēs nekad normas neizsakām un neiestrādājam, Krūmiņa kungs. Tādā gadījumā es neesmu sapratis jūsu ierosinājumu un mēs debates nevaram neatklāt.

Lūdzu, Silāra kungs!

I.Silārs: Es domāju, ka daudzi kolēģi vienkārši pārkāpj reglamentu un jautājuma vietā izteica kaut kādus priekšlikumus. Tad tiem, kuri bija korekti un uzdeva tikai jautājumus, nebūs iespējas izteikt savas domas. Tagad mēs būsim parunājuši te, bet absolūti nekādi ieteikumi, ko darīt, nav izskanējuši un lēmumi nav pieņemti, tā taču nevar vienkārši pārtraukt. Tad kādēļ mēs visu laiku uzdevām tos jautājumus? Es protestēju pret tādu nostādni. Es domāju, ka ir jādod iespēja izteikties debatēs un pamatot savu nostādni.

Priekšsēdētājs: Paldies. Deputāts Bērzs.

A.Bērzs: Par procedūru. Mans priekšlikums ir neatklāt debates par šo jautājumu, atbalstīt Teikmaņa priekšlikumu, noņemt pašlaik šo jautājumu no izskatīšanas, pirms neesam saņēmuši oficiālu Ministru padomes lēmumu šajā jautājumā. Principā mēs tagad darām to darbu, kas mums nav jādara. Šis jautājums ir jāatrisina vispirms Ministru padomei un jāpieņem lēmums, bet, ja risinājums neapmierina Ārlietu ministriju, tad tā var griezties pie mums ar lūgumu– atcelt Ministru padomes lēmumu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tātad priekšlikums ir izskanējis– pārtraukt jautājumu apspriešanu bez noteikta rezultāta, gaidot, kad Ārlietu ministrija un Ministru padome iesniegs savus priekšlikumus kopā ar izpildkomiteju. Lūdzu, par to būs jābalso.

Andrejs Krastiņš arī lūdz vārdu, lai izteiktos par šo jautājumu.

A.Krastiņš: Godājamie kolēģi! Par šo balsošanas motīvu attiecībā uz pārtraukšanu. Mēs tomēr esam jautājumu iekļāvuši darba kārtībā. Vakar, atkārtoti balsojot, iekļāvāt darba kārtībā. Tagad iznāks tā, ka mēs esam noklausījušies tikai attiecīgās ieinteresētās amatpersonas, uzdevuši jautājumus un zaudējuši pusotru stundu, bet tagad gaidīsim, ka Ministru padome kaut kad kaut kā kaut ko mums iesniegs. Es domāju, ka tas vienkārši nav nopietni. Mēs pazemojam paši savu darbu, jo esam taču sapulcējušies, lai pieņemtu kaut kādus lēmumus. Ja nevaram pieņemt lēmumu, tad jādibina komisija un jāizstrādā jauns lēmuma projekts vai kaut kas tamlīdzīgs.

Es domāju, ka mēs te neesam sapulcējušies, lai vienkārši parunātu. Tāpēc ierosinu, ka debatēm var būt saīsināts laiks, bet tām ir jānotiek, lai izteiktu savas domas un lai Ministru padome tās varētu ņemt vērā, jo Augstākā padome tomēr ir augstākā likumdošanas iestāde.

Priekšsēdētājs: Labi. Mēs balsosim par šo ierosinājumu, bet tagad vienkārši tiek izteikti motīvi, balsošanas motīvi.

Lūdzu, Freimaņa kungs!

J.Freimanis: Par balsošanas motīviem. Es arī ierosinu turpināt šā jautājuma izskatīšanu, tādēļ ka šis jautājums būtībā ir pirmais lielākais un simptomātiskākais jautājums. Un mums ir jāatrisina ne tikai šis jautājums, bet arī principā jāvienojas par kaut kādu metodiku uz priekšu. Tā ka es ierosinātu turpināt debates un strādāt pie šā jautājuma tālāk.

Priekšsēdētājs: Bukas kungs.

S.Buka: */Es atbalstu Teikmaņa kunga un Bērza kunga secinājumus, ka jautājums nav sagatavots– to nav izdarījusi ne Ministru padome, ne Prezidijs, kas to rekomendēja iekļaut dienas kārtībā. Nevar būt tāda atsauce: mēs jautājumu iekļāvām, mums tas jāatrisina. Tas nav sagatavots– tas jāatgriež. Ministru padome savas pilnvaras ir pārsniegusi– tas ir acīm redzams, un šis nav vienīgais gadījums. Jautājumu jānoņem no izskatīšanas līdz Ministru padomes galīgajam lēmumam./

Priekšsēdētājs: Paldies. Deputāts Šteins.

V.Šteins: Es lūdzu turpināt šo jautājumu. Es domāju, ka katram ir skaidrs gan tas, par ko šeit ir runa, gan politiskās nostādnes. Lūdzam turpināt debates un pieņemt lēmumu šajā jautājumā.

Priekšsēdētājs: Zaļetajeva kungs.

S.Zaļetajevs: */Es gribu, ja atļausiet, papildināt Bērza priekšlikumu. Ja mēs pārtrauksim šā jautājuma apspriešanu, mēs nezaudēsim laiku debašu tālākā turpinājumā, kas diezin vai šādā situācijā dos iespēju pieņemt saprātīgu lēmumu. Vajag ne tikai gaidīt Ministru padomes lēmumu, bet šo jautājumu izskatīt arī Tautas pašvaldības un sabiedrisko lietu komisijas un Likumdošanas jautājumu komisijas sēdēs. Manuprāt, šo komisiju viedokļi kopā ar Ministru padomes lēmumu dos iespēju pēc zināma laika atrisināt šo problēmu kompetentākā un izsvērtākā veidā./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, balsosim par deputāta Bērza priekšlikumu, kuru atbalsta Zaļetajevs, Buka un Raimonds Krūmiņš. Lūdzu balsošanas režīmu. Priekšlikums nav guvis atbalstu.

Sākam debates. Debatēs pirmais vārdu lūdz deputāts Andrejs Krastiņš. Nākamais ir deputāts Silārs.

A.Krastiņš: Godājamie kolēģi! Es centīšos saīsināt savu debašu laiku. Un gribētu atgādināt, ka ir tāds bībelisks teiciens par to laiku, kad akmeņus mētā un kad tos salasa. Man liekas, ka mums tagad ir tas akmeņu mētāšanas laiks, un to arī turpināsim.

Es uzreiz gribētu pakavēties pie tā, ko godājamais ziņotājs mums teica par tiem likumiem, kuri darbojas, un par tiem, kuri nedarbojas. Es vispirms Teikmaņa kungam gribētu atgādināt, ka pēc 1991.gada 21.augusta tas dokumentelis, ko sauca par LPSR Konstitūciju, nedarbojas visā Latvijas Republikas teritorijā. Ja tas ar pašvaldības lēmumu darbojas Rīgas pilsētas teritorijā– jo sliktāk. Jo ar mūsu konstitucionālo likumu tika atcelts pārejas periods, bet mūsu Neatkarības deklarācijas 5.punktā bija teikts, ka šīs atsevišķās LPSR Konstitūcijas normas darbojas tikai pārejas perioda laikā. Tā kā pārejas periods ir beidzies, tad nedarbojas arī šīs LPSR Konstitūcijas normas. Tāpēc atsaukties uz šo LPSR Konstitūciju ir vairāk vai mazāk nekorekti.

Otrkārt, par politisko jautājumu un par seju (tā arī saka)– par Latvijas Republikas seju. Es tiešām aicinātu Rīgas pilsētas padomi un izpildkomiteju sapulcēties kopā ar tādām ieinteresētajām iestādēm kā Ārlietu ministrija un Ministru padomes attiecīgā komisija, lai vēsi un bez emocijām izspriestu par šīm prioritātēm. Jo pagaidām mums iznāk tā, ka uz Rīgas pilsētas seju, pašvaldības seju, izpildkomitejā mums jāiet garām dažādām sejām, arī pa Komunāru bulvāri, pāri Esplanādei, kur ir visi šie boļševistiskie elki, un tās ir ļoti daudzas sejas, un tad tikai mēs nonākam pie pašvaldības reprezentatīvās ēkas, kur tik tiešām karājas Rīgas pilsētas karogs un ir Rīgas pilsētas ģerbonis. Diemžēl pašvaldībai tiešām jādomā par to akmeņu mētāšanu. Tas ir arī akmens Teikmaņa kunga dārziņā, kur tomēr tā seja ir visur jāievēro, visā Rīgas pilsētā, sākot jau ar uzrakstiem, ar lozungiem un visu pārējo, kas vēl ļoti krāšņi izdaiļo mūsu Latvijas Republikas galvaspilsētu.

Un visbeidzot, runājot par likumiem un likumdošanu, tik tiešām šis Ministru padomes lēmums par visu pašvaldības bilancē esošo īpašumu nodošanu pašvaldības īpašumā ir acīmredzama nelikumība, jo līdz ar to tiek nodotas visas mājas, kas tagad ir pakļautas denacionalizācijas procesam, visi tie īpašumi, kuri bijuši nelikumīgi atņemti, noziedzīgā ceļā atņemti, ar vienas spalvas vilcienu tiek nodoti pašvaldību īpašumā. Šeit ir acīm redzams Ministru padomes pārkāpums. Tā ir pārkāpusi savas pilnvaras, ārkārtīgi vienkārši atrisinot šo jautājumu, ar vienu lēmumu visu norēķinot. Ja mēs trešajā lasījumā pieņemsim šos likumus un lēmumus, par kuriem visu dienu diskutējām, sāksies nepārtraukta tiesas procesu darbība par to, lai šos īpašumus atdotu likumīgajiem īpašniekiem.

Un, kas attiecas uz namu Valdemāra ielā 3, tad šeit īpašnieks ir zināms, un te jau pareizi arī norādīja, ka īpašnieks ir Latvijas valsts. Un Latvijas valsts nekādā gadījumā nav Rīgas pilsētas pašvaldība. Visi tie lēmumi, kuri ir pieņemti pretēji Latvijas valsts interesēm, pēc iespējas ātrāk jāatceļ. Šeit izskanēja jautājums, kāpēc ar to nodarbojas Latvijas Republikas Augstākā padome? Situācija ir tāda, ka kopš 21.augusta un visiem šiem atzīšanas laikiem jau ir pagājis vairāk nekā mēnesis, bet diemžēl ne Ministru padome, ne arī Rīgas pilsētas pašvaldība absolūti neko nav izdarījusi, lai atrisinātu jautājumu par Ārlietu ministriju, kaut gan tā ir prioritāte numur viens.

Man vienīgi atliek nožēlot tos, kuri ir prioritāte numur divi, trīs, četri un tā tālāk, jo viņu kārta laikam pienāks pēc daudziem, daudziem gadiem. Tāpēc arī Latvijas Republikas Augstākā padome ir uzņēmusies to pienākumu, kas nav tās kompetencē, arī Latvijas Republikas Augstākās padomes Prezidijs. Bet šobrīd nav jālemj par tās kompetenci vai nekompetenci, šajā gadījumā jautājums ir par Latvijas Republikas starptautiski tiesisko, valstiski tiesisko statusu un par to, kādā veidā tas izpaužas uz ārieni. Ja neviens cits to nav spējīgs lemt, tad mums ir jālemj. Kas attiecas uz Rīgas pilsētas padomi, tad mēs zinām, ka tā ļoti ilgu laiku nebija spējīga vispār pieņemt lēmumus sakarā ar ļoti īpatnējo deputātu sastāvu Rīgas pilsētas padomē. Bet šis jautājums ir jāatrisina. Un jāatrisina nekavējoties. Šodien, varbūt rīt.

Godājamie kolēģi, varbūt tik tiešām šobrīd mēs nevaram viennozīmīgi pateikt, kur būs jāiet Rīgas pilsētas padomei un izpildkomitejai, jo Ministru padome šādus piedāvājumus mums nav devusi. Un ne komisija, ne arī Rīgas pilsētas padome mums nav devusi citu variantu, kur tā vēlētos iet. Šeit replikas veidā tika izteikta iespējamība, ka tā varētu būt māja Elizabetes ielā 2. Nu, tad lemsim, ja cits neviens to nevar izlemt. Mēs redzam, ka neviena gatava risinājuma mums nav, nevienu lēmuma projektu mēs neesam saņēmuši.

Es uzskatu, ka Latvijas Republikas ārlietas ir tiešām prioritāte numur viens un pat virs tā viens. Tātad mums šodien ir jālemj un šodien arī jāpieņem lēmums par šo Ārlietu ministrijas māju. Tehniskais risinājums tik tiešām ir jāveic pašvaldībai, Ministru padomei, un jānosaka termiņš, kādā laikā jāatrisina jautājums par Rīgas pašvaldībai cienīgām telpām. Bet par Ārlietu ministriju, man liekas, jautājums ir viennozīmīgs, par to liecina visi dokumenti.

Ja mēs tiešām ņemam vērā šo vēsturisko patiesību un arī tiesisko pārmantojumu, tad mums pēc trešajā lasījumā pieņemtā lēmuma, kas būs pēc divām nedēļām, vienkārši cits nekas neatliks, kā ievērot likumus un nodot šo īpašumu Ārlietu ministrijai, vispirms Latvijas valstij un tad Ārlietu ministrijai. Man liekas, divu nedēļu dēļ, kamēr šis lēmums nav pieņemts, mums nav nekāda pamata domāt un meklēt kaut kādus sāņus risinājumus.

Un visbeidzot. Arī turpmāk mums nāksies runāt par šīm īpašuma lietām. Un te mums atkal parādās tas kroplīgais veidojums, kuru pirms kāda laika pat ļoti daudzināja, tā ir tā sauktā Latvijas otrā republika. Lūk, te jau ir tā lietas būtība. Ja dibina jaunu valsti un otro republiku, tad nav vairs tiesību pārmantojamības, tātad nav vairs tiesības saņemt savu likumīgo īpašumu, kas tika nolaupīts. Bet, tā kā mēs atjaunojam Latvijas Republiku un tās valstiskumu, tiek atjaunota arī šī īpašuma tiesību pārmantojamība. Un mums konsekventi tas jāievēro, un tam ir jābūt visiem mūsu īpašuma valstiskiem likumiem par pamatu.

Un tāpēc es iesaku šīs plenārsēdes gaitā izveidot nelielu komisiju, kas sastādītu pamatotāku lēmumu, kurš līdz ar to atceltu arī nelikumīgos Ministru padomes lēmumus, kas ir pieņemti, pārkāpjot Ministru padomes kompetenci. Rūpīgi jāsagatavo šis lēmums par Valdemāra ielu 3, jo tam jābūt pamatotam, lai tajā jau būtu ietvertas normas turpmākiem risinājumiem par īpašuma tiesībām un pārmantojamību. Šodien plenārsēdes beigās jāpieņem galīgais lēmums, lai nebūtu nekādu pretenziju. Protams, šajā komisijā būtu jāuzaicina visas ieinteresētās puses, tas ir, valdības pārstāvji, no Augstākās padomes un arī Rīgas pilsētas padomes pārstāvji. Šis lēmuma projekts jāsastāda un šodien nekavējoties jāpieņem, lai Ārlietu ministrijai būtu jau zināms, kad tā varēs savu darbību veikt normāli tajā mājā, kas tai pieder. Paldies.

Priekšsēdētājs: Deputāts Silārs. Nākamais– deputāts Ivars Krastiņš.

I.Silārs: Godājamo priekšsēdētāj! Cienījamie kolēģi! Mani satrauc tas, ka mēs turpinām strādāt ar vecām metodēm, mēs negribam uzklausīt viedokļus, mēs gribam nogrūst jautājumu izlemšanu, tādēļ mēs esam tādā situācijā, kādā esam. Pirmajā vietā ir jābūt valsts interesēm. Un šīs valsts intereses ir jāievēro kā pašvaldībām, tā, protams, pirmām kārtām arī Augstākajai padomei un Ministru padomei. Un pilnīga taisnība ir Jurkāna kungam, ka Ārlietu ministrija– tā ir valsts seja. Ja mēs gribam stādīt valsts intereses augstāk par personiskām, par subjektīvām interesēm, tad mums arī ir jāizlemj jautājums par labu Ārlietu ministrijai. Šis jautājums mums ir jārisina juridiski perfektā ceļā, un tādēļ es atbalstu iepriekšējo runātāju Andreju Krastiņu, ka šis jautājums ir jāatrisina pēc iespējas ātrāk. Manuprāt, šajā komisijā ir jābūt pārstāvētai Ārlietu komisijai, Tautas pašvaldības komisijai, Likumdošanas komisijai, kā arī jāpieaicina cilvēki no Juridiskās pārvaldes, lai sastādītu korektu lēmuma projektu, kurā būtu visu jautājumu risinājuma secība juridiski korektā veidā par labu Ārlietu ministrijai, kura rezultātā nams Valdemāra ielā 3 tiktu atdots Ārlietu ministrijai. Paldies.

Priekšsēdētājs: Deputāts Ivars Krastiņš, nākamais– deputāts Ozols.

I.Krastiņš: Cienījamie kolēģi! Vispirms es gribētu apliecināt visu cieņu Teikmaņa kungam un tūlīt pēc tam teikt, ka es ļoti daudzos gadījumos diemžēl šajā sakarā nevaru viņam piekrist. Man šķiet mazliet dīvainas Teikmaņa kunga biežās atsauces uz spēkā neesošo LPSR Konstitūciju. Redziet, tur ir arī vairāki panti, kas runā par komunisma celtniecību, un mēs tātad varētu secināt, ka Teikmaņa kungs grasās, piemēram, Dzeržinska un Jerjomenko ielas krustojumā izlikt milzīgu šilti: “Rīgas pilsētas padome svinīgi pasludina– tagadējā rīdzinieku paaudze dzīvos komunismā!” Es no visas sirds ceru, ka man nav taisnība un ka Teikmaņa kungs negrasās Rīgā celt komunismu. Tātad šī atsauce uz LPSR Konstitūciju neiztur nekādu kritiku. Ja Augstākās padomes Prezidijs būtu pieņēmis viennozīmīgu lēmumu, tad mēs gan te nesēdētu un neapspriestu šo jautājumu. Es domāju, ka tas arī nebūs taisnība.

Par to, vai Augstākā padome var un vai tai vajag izskatīt šo jautājumu vai ne. Formāli Bērza kungam, protams, ir taisnība, tas it kā būtu izpildvaras jautājums, bet man tomēr šķiet, ka jāņem vērā, pirmkārt, šā jautājuma nozīmība. Ja jau mēs varam izskatīt likumprojektus par medībām, droši vien arī likumprojektus par šahu un “gorodki” sportu izskatīsim kaut kad, man tomēr šķiet, ka šobrīd izskatāmais jautājums ir daudz svarīgāks, un, ja nu reiz mēs varējām aplūkot dzīvojamās mājas celtniecību Ziepniekkalnā, tad kāpēc gan mēs nevarētu nodarboties arī ar šādiem jautājumiem.

Ja mēs aplūkojam šo jautājumu pēc būtības, tad, manuprāt, šis ir ļoti nozīmīgs jautājums. Iepriekšējie runātāji jau teica, ka Ārlietu ministrija patlaban ir vissvarīgākā ministrija un ārlietu ministrs ir otrā persona valstī pēc cienījamā Godmaņa kunga, tā ka šim jautājumam vajadzēja būt atrisinātam, manuprāt, 21., vēlākais– 22.augustā, bet šodien, cienītie kolēģi, ir 25.septembris, un vezums nav izkustējies ne no vietas. Tāpēc es pievienojos iepriekšējiem runātājiem un domāju, ka šodien ir jāatrisina primārais jautājums un jādod Ārlietu ministrijai māja Valdemāra ielā 3. Jautājums par Rīgas pašvaldības likteni, cienot Rīgas padomi un Teikmaņa kungu, tomēr ir sekundārs, un šā jautājuma izlemšanu vajadzētu atstāt izpildvarai, proti, Ministru padomei, bet jautājums par Ārlietu ministriju ir jāatrisina šodien, mēs nevaram turpināt darboties iepriekšējā provinciālismā, kas mums diemžēl ir raksturīgs, mēs uzskatām, ka Ārlietu ministrija un Ārlietu komisija ir kaut kas līdzīgs firmas “Sputņik” piedēklim. Diemžēl jāteic, ka reizēm mūsu cienījamās Ārlietu komisijas atsevišķu deputātu darbība arī it kā par to ļautu pārliecināties. Mēs nedrīkstam joprojām būt provinciāļi, mums ir jāapzinās, cik svarīgi ir šie divi veidojumi, jāsāk ar Ārlietu ministriju, un pēc tam mēs visā nopietnībā lūgtu tuvākā nākotnē pārdomāt jautājumu arī par Ārlietu komisiju. Tātad, pievienojoties iepriekšējam runātājam, aicinu atdot Ārlietu ministrijai māju Valdemāra ielā 3.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vārds deputātam Ozolam, nākamais– deputāts Šteins.

I.Ozols: Cienītie kolēģi! Man šīsdienas apspriežamais jautājums atsauc atmiņā situāciju, kad pagājušajā gadā, ja nemaldos, apspriedām šajā pašā parlamentā jautājumu par Latvijas Prokuratūras izvietošanu Rīgas pašvaldības rīcībā esošajā mājā Kalpaka bulvārī. Un tieši tāda pati bija Rīgas pilsētas Tautas deputātu padomes vadības attieksme pret šā valstiski svarīgā jautājuma risinājumu, un šis jautājums palika gaisā karājamies, izejot no tās pozīcijas, kāda mums bija Augstākajā padomē. Pašreizējā mirklī ir analoga situācija. Patiešām, gandrīz negribot rodas iespaids, ka tām paralēlēm, kuras es saskatīju Ventspils izpildkomitejas darbības pārbaudes laikā Ventspilī: Latvijas Republikā ir izveidojusies autonoma suverēna Ventspils valsts, pašlaik ir arī analogs– Rīgas pilsētas valsts.

Manī vislielāko izbrīnu rada tas, ka nevienā mirklī mēs nevērtējam šo situāciju no konkrēta darba un izpildāmo funkciju palielināšanās viedokļa. Mēs apspriedām reprezentāciju un runājām, ka pieaug ārējo attiecību darba apjoms, bet neapskatījām šo jautājumu kompleksi. Mūsu valdības dažādas institūcijas risina ārējās tirdzniecības ekonomisko darījumu jautājumus. Kādi ir rezultāti? Rezultāti ir tādi, ka šodien Apvienotā budžeta komisija pieņem Kanādas ārējās tirdzniecības ekspertu grupu, bet mēs nezinām, kāda ir republikas valdības konceptuālā nostādne attiecībā pret Kanādas valsti kopumā un konkrēti tirdzniecības jautājumos, mēs faktiski vēl šajā mirklī nezinām, kāda ir bijusi sarunu ievirze iepriekšējās valdības institūcijās, kurās mūsu valdības pārstāvji tikās ar šiem Kanādas Ārējās tirdzniecības ministrijas ekspertiem, un atvainojiet, es vēl šodien nezinu, kādā gultnē jāvirza šī mūsu sadarbība. Pēdējā Godmaņa kunga tēze, kura atšķīrās no mūsu frakcijā teiktā, ka visi ārējie ekonomisko attiecību darījumi un tirdzniecības darījumi jākoncentrē viennozīmīgi Ārlietu ministrijas sienās, vēl lieku reizi pastiprina jautājuma nostādni, ka tikai, vienīgi un nekavējoties, varbūt pat aizvakar vai pirms nedēļas vajadzēja ēku Valdemāra ielā, kura pašlaik ir Rīgas izpildkomitejas valdījumā, nodot tikai un vienīgi mūsu Ārlietu ministrijai. Tā ir ne tikai seja ārējām diplomātiskām attiecībām, bet arī mūsu ārējai ekonomiskajai darbībai, tirdzniecības darbībai, un šīs darbības rezultāti būs sekundāri mūsu tālākās virzības priekšnoteikumu radīšanā.

Mana jautājuma otra daļa bija vērsta, lai galu galā noskaidrotu, kas tad notiks ar mūsu Rīgas pilsētas izpildkomitejas un sešu rajonu izpildkomiteju pārvaldes struktūrām, kuras faktiski tika izveidotas Rubika kunga valdīšanas laikā un kuras tika mūsu tautā vai Rīgas iedzīvotāju vairākuma vidū viennozīmīgi novērtētas kā monstrs, kurš praktiski ir priekš šo telpu aizpildīšanas, kuras tika dotas. Es atceros, ka savā laikā, kad Rīgas pilsētas izpildkomiteja pārgāja uz Valdemāra ielas namu, šo namu piepildīja ar funkcionāriem. Ja šī māja būtu kvadratūrā un kubatūrā divreiz tik liela, tad šis monstrs būtu proporcionāli lielāks, jo jautājums jau bija par telpu aizpildīšanu, nevis par funkciju loģiku sadalījumu un dublācijas izslēgšanu. Un tāpēc es izvirzīju jautājumu: kāda tad ir attiecība Rīgas pašvaldībās nodarbināto darbinieku skaitam summāri attiecībā pret valdību. Es nesaņēmu atbildi, tāpat kā droši vien es nesaņemšu no Teikmaņa kunga atbildi, cik tūkstoši darbinieku vispār strādā Rīgas pilsētas pašvaldībā ar tās rajoniem. Jūs man piedodiet, procentuāli pret to tautsaimniecības ražošanas apjomu un republikas iedzīvotāju skaitu, kas ir nodarbināts republikas pārvaldē, laikam minimāli– 2,2 līdz 2,5 reizes lielāks darbinieku skaits būs pašpārvaldei.

Un tāpēc es ierosinātu šim jautājumam pieiet mazliet no sistemātikas viedokļa, pirmām kārtām, novērtēt to racionālā darba apjomu, kas jāveic Rīgas pašvaldībai šā procesa nodrošināšanai ar nepieciešamajiem darbiniekiem un tikai sekundāri, pēc tam, izejot no attiecīgajām nepieciešamajām ražošanas platībām, izskatīt jautājumu par ražošanas platību izdali Rīgas pilsētas izpildkomitejām kopā ar to pašvaldībām, ņemot vērā to, jūs mani atvainojiet, ka pašreizējā mirklī šīs platības ir ļoti paplašinājušās sakarā ar rajonu un Rīgas partijas īpašumu pārņemšanu Rīgas pašvaldību pārziņā. Es šeit neskatu atsevišķi, kā Bišera kungs, ka rajonu budžets un rajonu pašvaldību valdījumā esošais īpašums faktiski ir atrauts no Rīgas pašvaldības sistēmas, tā ir viena vienota sistēma, un tai jākalpo kā vienotai. Ja tā mākslīgi un, es pat teiktu, regresa vārdā, bet ne progresa vārdā ir izveidojusies, tad šo maldīgo teoriju nevajag atbalstīt, jo rezultātā, kā es jau teicu, tuvu pie miljons rubļiem ir summārais pozitīvais saldo Rīgas pašvaldībām, kurš faktiski nestrādā Rīgas iedzīvotājiem, jo nav savstarpēji funkcionāli saistīts, bet izkaisīts pa sešām Rīgas pilsētas izpildkomitejām un Rīgas pilsētas budžetu. Absurds!

Es viennozīmīgi aicinātu atbalstīt šā lēmuma 1.punktu, jo lēmums ir nekavējoties jāpieņem. Bet tajā pašā laikā es saprotu, ka šīs telpas nevar atbrīvot, pirms nav ierādītas citas telpas Rīgas pilsētas izpildkomitejai. Bet tad pirmām kārtām pieiesim tam absolūti tehniski, organizatoriski tehniski, un pamatoti novērtēsim, cik tad liela ražošanas palīdzība ir vajadzīga Rīgas pilsētas izpildkomitejai, un tad arī konkrēti lemsim, kuru platību tai piedāvāt. Es domāju, ka tas būtu tieši Ministru padomes uzdevums un ka būtu jāpieiet no šādām pozīcijām, nevis abstrakti. Tās telpas man patīk, bet šīs man nepatīk. Pret šādu pieeju es kategoriski protestēju un nekādā gadījumā to neatbalstīšu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Pēc pārtraukuma pirmais runās deputāts Šteins, un man jau ir ienākuši priekšlikumi par Krastiņa kunga piedāvātās komisijas kandidatūrām. Tā ka to mēs tad varēsim apspriest pēc pārtraukuma. Vēl pāris minūtes ir mūsu rīcībā, Berklava kungs gribēja ko teikt.

Lūdzu, Berklava kungs!

E.Berklavs: Es šodien varētu šo jautājumu izlemt, domāju, ka mums tomēr vajadzētu tagad debates pārtraukt un nevis veidot kaut kādu plašu komisiju šā jautājuma tālākai risināšanai, bet uzdot Augstākās padomes priekšsēdētāja vietniekam Krastiņa kungam, Ministru padomes priekšsēdētāja pirmajam vietniekam Bišera kungam, ārlietu ministram Jurkāna kungam, Rīgas pilsētas deputātu padomes priekšsēdētājam Teikmaņa kungam un Tautas pašvaldības komisijas priekšsēdētājam Škapara kungam līdz šīsdienas pēcpusdienai saskaņot lēmuma projektu. Tad mēs šodien varētu izlemt.

Priekšsēdētājs: Paldies. Dosim vārdu Šteina kungam pēc pārtraukuma un tad spriedīsim tālāk.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Dainis Īvāns.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Šteinam, un tad izskatīsim deputāta Berklava priekšlikumu.

V.Šteins: Cienījamie kolēģi! Es jau zinu, ka katrs ir izdomājis un, ja nav izdomājis, tad ir pierunāts, kuras krāsas podziņa ir jāspiež. Bet es izteikšu dažas savas domas vai nostāju.

Vispirms ir tāda sajūta, ka kolēģi sadalījušies divās nometnēs, un ja ne nometnēs, tad grupās, un mēs dzīvojam divās dimensijās.

Vieni grib atjaunot Latvijas Republiku un pietuvināt Satversmei mūsu Republikas likumdošanu un likumus. Bet otri turpina dzīvot vēl Padomju Latvijā. Ārlietu komisijā šis jautājums tika rūpīgi izskatīts un izsvērts.

Ārlietu komisija vienbalsīgi nonāca pie lēmuma, ka šī māja Valdemāra ielā 3 ir jāatdod Ārlietu ministrijai. Arī motivācija izskanēja. Bet pats galvenais, pēc kā vadījāmies, tomēr ir tas, ka mēs atjaunojam Latvijas Republiku, kāda tā bija, un Latvijas Republikas simbols, neatkarības simbols un valsts simbols tomēr pirmkārt bija Ārlietu ministrija. Un tieši šī Ārlietu ministrijas māja. Man diemžēl ir jāteic, ka Rīgas pilsētas pašvaldība neņem Latvijas valsts intereses vērā, bet strādā burtiski pati pēc savām interesēm.

Mēs nonākam paradoksālā situācijā. Es atceros, laikam tā bija vienīgi Daugavpils padome, kas ignorēja Augstākās padomes un Prezidija lēmumus. Šobrīd Rīgas pilsēta atsakās realizēt un izpildīt Augstākās padomes Prezidija lēmumu. Situācija ir unikāla. Šobrīd pat Daugavpils izpilda, bet Rīgas pilsēta vēl ne. Tāpēc es domāju, ka varbūt ir labi, ka šodien šis jautājums tika izskatīts, tas laiks nav zaudēts. Mēs nonāksim pie atsevišķa jautājuma, pie Rīgas pilsētas pašvaldības un pie tās birokrātiskā aparāta izskatīšanas, pie budžeta līdzekļu izskatīšanas un noskaidrosim, cik izmaksā mūsu nodokļu maksātājiem Rīgas pilsētas pašvaldība ar visām savām izpildvarām. Un nav pieņemams arī politiski, vadoties pēc zināmām tradīcijām starptautiskajā jomā, cits risinājums. Ārlietu ministrijai jāatrodas atsevišķā ēkā, šis savienojums, kurš liekas it kā diezgan pieņemams, ka Tērbatas ielā aizietu Ārlietu ministrija, Ārlietu ministrijai nav pieņemams. Tai ir jāatgriežas savā mājā. Te runāja par juridisko pēctecību un tamlīdzīgi. Tā māja ir Latvijai simboliska māja. Par to, ka tā ir prestiža māja, liecināja tas, cik žirgti un žigli tur ievācās Latvijas Komunistiskās partijas Centrālā Komiteja, tā bija LKP CK māja, bet Centrālā Komiteja vēlāk iedalīja to Rīgas pilsētas izpildkomitejai. Ja nemaldos, Rīgas pilsētas izpildkomiteja atradās Raiņa bulvārī, tur, kur tagad ir Celtniecības un arhitektūras ministrija. Tā māja ir ļoti piemērota un atrodas prestižā vietā– netālu no Brīvības pieminekļa. Tur varētu atgriezties. Un, atgriežoties atpakaļ tajos pašos kabinetos, automātiski varētu samazināt visu savu štatu.

Es atbalstu Induli Ozolu šajā jautājumā, ka jautājums, kas saistās ar Rīgas pilsētas pašvaldības budžetu un šo budžeta līdzekļu izlietojumu, ir jāizskata Budžeta komisijā. Es balsoju par to, ka Ārlietu ministrijai jāatdod māja Valdemāra ielā 3.

Priekšsēdētājs: Paldies. Deputāts Berklavs ierosināja pārtraukt debates un izveidot komisiju, kas varētu līdz dienas beigām izstrādāt lēmuma projektu, un ierosina vairākus deputātus iekļaut šajā komisijā. Man ir vēl viens priekšlikums par komisiju. Atšķirības ir ļoti niecīgas. Ir Indulis Ozols, Mavriks Vulfsons no Ārlietu komisijas, Freimanis, Škapars, Lagzdiņš, Silārs, Teikmanis, Virsis, Krastiņš un Bišers. Un divi priekšlikumi par priekšsēdētājiem: Indulis Ozols vai Andrejs Krastiņš. Mums vienkārši vajadzētu pakonsultēties, mums jānobalso par… Krastiņa kungs jau atsakās. Mēs pagaidām nelemjam par to, tas ir priekšlikums, kas ir izteikts. Tad acīmredzot mums būtu jānobalso par debašu pārtraukšanu, ja tā uzskata deputāti, un jāizveido šī komisija, lai dienas beigās atgrieztos pie lēmuma.

Lūdzu, Zaļetajeva kungs!

S.Zaļetajevs: */Par balsošanas motīviem. Attiecībā uz debašu pārtraukšanu es gribu teikt, ka droši vien nav sevišķi korekti nedot vārdu debatēs opozīcijas pārstāvjiem. Attiecībā uz debašu vadīšanas kārtību, tad, ja laiks ir ierobežots, parasti praktizē tādu procedūru, ka debatēs dod iespēju uzstāties cilvēkam, kas atbalsta apspriežamo lēmumu un dod argumentus par, tad cilvēkam, kas argumentē pret. Tagad debatēs ir uzstājušies tikai tie deputāti, kas ir izteikuši argumentus par, tikai šis viedoklis ir izskanējis debatēs. Es uzskatu, ka tādā gadījumā pārtraukt debates nedrīkst, vismaz jādod vārds vēl vienam deputātam, es neapgalvoju, bet domāju, ka tam jābūt opozīcijas pārstāvim, kas izteiktu argumentus pret. Vārds debatēs viņam ir noteikti jādod, citādi šeit sanāks nevis parlaments, bet kaut kas pavisam cits./

Priekšsēdētājs: Zaļetajeva kungs! Pirmkārt, mums viens opozīcijas pārstāvis uzstājās, un, kā jūs zināt, Šteina kungs atrodas citā deputātu grupā, kas ir politiska opozīcija vairākuma frakcijai. Un otrs jautājums ir tas, ka mēs runājam šobrīd par debašu pārtraukšanu, lai izstrādātu pilnīgāku lēmuma projektu. Mēs to apspriedīsim un tad pieņemsim. Lūdzu, reģistrēsimies vēlreiz. Pēc reģistrācijas došu jums vārdu. Reģistrācija. Lūdzu rezultātu. 99.

Gulbja kungs, lūdzu.

J.Gulbis: Es gribēju pateikt– tas varbūt varētu palīdzēt, izstrādājot to mūsu lēmumu,– ka vajadzētu iesaistīt arī Rīgas pilsētas tautas deputātus. Un vēl par balsošanas motīviem: mēs jau vienreiz balsojām par debašu pārtraukšanu un noraidījām šo priekšlikumu. Vai mēs pēc katras uzstāšanās sāksim balsot?

Priekšsēdētājs: Mums pagaidām tā ir pieņemts. Ja deputāts ierosina, es neko citu nevaru darīt. Tad atkal protestē deputāts Berklavs, ja es nelikšu uz balsošanu. Bet par motīviem ir iespējas rakstiski izteikties. Ja mēs nobalsosim par deputāta Berklava priekšlikumu un pēc tam izveidosim komisiju, tad mēs atkal atgriezīsimies pie lēmuma. Bet savus rakstiskos priekšlikumus deputātiem vajadzēs tūlīt nodot izveidotajai komisijai. Tā ka pa priekšu mēs balsosim par debašu pārtraukšanu. Ja mēs nobalsosim par šo priekšlikumu, tad tūlīt pat izveidosim komisiju.

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par deputāta Berklava priekšlikumu. Lūdzu. Par– 55. Šoreiz priekšlikums– pārtraukt debates– ir pieņemts.

Tagad mums vajadzētu apstiprināt komisiju, kaut arī tā ir vienas dienas komisija, lai līdz dienas beigām sagatavotu lēmumu. Es kandidatūras jau nosaucu. Krastiņa kungs lūdz viņa kandidatūru noņemt, jo viņš šobrīd ir aizņemts valsts darbā. Viņš jūs konsultēs, ja jūs to vēlēsities. Tātad priekšsēdētāja kandidatūrai paliek viens ierosinājums, kuru izteica vairāki kolēģi, tas ir Ozola kungs; komisijas locekļu kandidatūras ir Vulfsons, Freimanis, Škapars, Lagzdiņš, Silārs, Teikmanis, Virsis. Bišers. Te bija runa par ārlietu ministru Jurkāna kungu, bet Virša kungs var viņu aizvietot, jo Jurkāna kungs arī šodien ir aizņemts ar diplomātisko delegāciju saņemšanu. Ko, lūdzu? 14.00. Es domāju, ka jūs līdz pulksten 14.00 tiksit galā ar šo lēmumu. Mēs jau varētu atgriezties pēcpusdienā pie tā.

Zaļetajeva kungs!

S.Zaļetajevs: */Jā, man ir priekšlikums šo komisiju papildināt ar vienu Augstākās padomes deputātu, kas vienlaikus ir arī Rīgas pilsētas padomes deputāts. Es dzirdēju, ka deputāts Gulbis gatavojās uzstāties debatēs, bet viņam tāda iespēja netika dota, tāpēc es ierosinu deputātu Gulbi ieslēgt šajā komisijā, lai viņš vismaz tur var izteikt savu viedokli./

Priekšsēdētājs: Te jau ir Teikmanis, kas pārstāv abas padomes. Es domāju, ka nav nekādu iebildumu, ja arī Gulbja kungs būtu. Nesarežģīsim procedūru un nebalsosim par katru kandidatūru. Tad lai Gulbja kungs arī ir.

Lūdzu, deputāt Seikst!

A.Seiksts: Man ir ļoti liels lūgums balsot par visu sarakstu kopā kā vecos laikos un liels lūgums Krastiņa kungu tur atstāt. Ja ne par priekšsēdētāju, tad vismaz par locekli, jo viņa domas debatēs bija tik argumentētas. Bez viņa līdzdalības lēmums varētu būt neadekvāts situācijai.

Priekšsēdētājs: Es domāju, ka Krastiņa kungs to pārbaudīs. Viņš ļoti lūdz neiekļaut viņu šajā komisijā. Es viņa vārdā runāju, jo viņam jāiet pieņemt delegāciju. Krastiņa kungs, jūs ņemiet vērā, ka jums ir visa atbildība par izteikto priekšlikumu. Mēs jūsu priekšlikumu pārspriežam.

Tātad balsosim par komisiju Ozola, Vulfsona, Freimaņa, Škapara, Lagzdiņa, Silāra, Teikmaņa, Virša, Gulbja un Bišera kunga sastāvā. Lūdzu balsošanas režīmu. Un cik vien ātri iespējams, lai būtu lēmuma projekts. Lūdzu. Par– 72. Jautājums ir pieņemts. Lūdzu komisiju uzsākt darbu, bet pārējie komisijas priekšsēdētājam Ozola kungam iesniedziet rakstiskus priekšlikumus par lēmumu un mūsu turpmāko rīcību šajā namīpašuma jautājumā.

Mūsu nākamais darba kārtības jautājums ir likumprojekts par izmaiņām Latvijas Republikas likumā par zemes komisijām pirmajā lasījumā…

A.Kiršteins: Es atvainojos, Īvāna kungs. Visi šie likumi ir pakārtoti…

Priekšsēdētājs: Lūdzu, otrais mikrofons.

A.Kiršteins: Visi šie likumprojekti ir pakārtoti tam jautājumam, kāds konstitucionālais likums pašreiz ir spēkā. Visi dokumenti ir pavairoti. Tagad sekretariāts mākslīgi novilcina šo dokumentu izplatīšanu. Mums, starp citu, pulksten 15.00 ir jābrauc uz Ziemeļu padomes prezidija sēdi. Te ir jāapstiprina komisija, kurai tūlīt jānoklausās Augstākās padomes priekšsēdētājs, jānoklausās sekretariāta pārstāvji, kā šīs izmaiņas tika izdarītas. Mēs nevaram atlikt šo lietu. Kāpēc šī lieta tiek atlikta un aizvirzīta kaut kur tālāk? Tas ir piecu minūšu jautājums– apstiprināt šo komisiju. Mēs par to nobalsojām no rīta.

Priekšsēdētājs: Mēs nenobalsojām par kārtību. Mēs nobalsojām, ka tas nāk loģiskā secībā aiz…

A.Kiršteins: Īvāna kungs, vai jūs saprotat, ka zemes komisija un pārējie likumi ir atkarīgi no tā, kāds ir konstitucionālais likums? Ja ir tas, kā mēs nobalsojām, ka tiek atjaunots valstiskais statuss, tad komisija ir viena. Ja tiek atjaunots starptautiski tiesiskais statuss, tad var būt LPSR komisija, var būt PSRS komisija un nezin kāda. Pārejas periods ievelkas bezgalīgā tālumā. Tāpēc man ir priekšlikums nobalsot tūlīt, lai es varu paziņot šo komisijas sastāvu, lai var sākt darbu, nevilcinot laiku.

Priekšsēdētājs: Kiršteina kungs, jūs mani pārliecinājāt. Mēs par to varam nobalsot tikai pēc parlamenta lēmumiem, ja izskatām šo jautājumu kā otro. Tāpēc, pēc Kiršteina kunga ierosinājuma, nobalsosim, ka tūlīt izskatām šo jautājumu par konstitucionālo likumu, par komisijas izveidošanu, pareizāk sakot. Lūdzu balsošanas režīmu. Daži deputāti lūdz reģistrāciju. Reģistrēsimies. Lūdzu rezultātu. 97. Pagaidīsim, kamēr izdala lēmuma projektu. Ja pieņemams šāds sastāvs un šāds lēmums, mēs varam tūlīt pat balsot. Nav vajadzīga apspriešana.

S.Zaļetajevs: */Vai drīkst par sēdes vadīšanu? Kamēr notiek dokumentu izdalīšanas un to lasīšanas process– tie droši vien ir jāizlasa– es ierosinu, lai deputāti, kuri izvirzīja šo jautājumu, ziņotu par problēmas būtību, izskaidrotu to. Vismaz man pilnīgi nav saprotams, kā jautājums ir izvirzīts, kad tas tika ieslēgts dienas kārtībā, kur ir jautājuma būtība. Būtu nepieciešams ziņojums./

Priekšsēdētājs: Kiršteina kungs, jūs tikai minējāt– iekļaut darba kārtībā. Daži deputāti nav dzirdējuši vai nav sapratuši. Ļoti īsi varētu paskaidrot.

A.Kiršteins: Paskaidrojums ir ļoti vienkāršs un īss, cienījamie deputāti! Tātad 54.dokuments, kas bija deputātiem. Tur lēmums skan šādi: “Latvijas Republikas Augstākā padome nolemj noteikt, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika, kurā Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai un Latvijas valstisko statusu nosaka 1922.gada 15.februāra Latvijas Republikas Satversme.” Tieši par šo redakciju nobalsoja, un šādā veidā tas ir publicēts arī laikrakstā “Diena”. Viss ir ļoti pareizi. Pēc dažām dienām “Rīgas Balsī” un “Latvijas Jaunatnē” parādījās cits variants, tāds, kā te ir ierakstīts ar roku, ka suverēnā vara pieder Latvijas tautai, kuras starptautiski tiesisko statusu nosaka. Atšķirība ir it kā neliela– valstiskais statuss, tātad tā ir Latvijas Republika ar 1922.gada Satversmi, ar likumiem, bet starp­tautiski tiesiskais statuss ir plašāks jēdziens. Tur var būt arī kāda cita neatkarīga Latvijas valsts, bet ar pilnīgi jaunu likumdošanu. Varbūt mūsu interesēs ir šis otrais variants, mēs varam sēdēt līdz 1995.gadam, un nav jau teikts, kad jāatjauno šī Satversmes darbība, varbūt var ievēlēt vēl vienu Augstāko padomi. Tā ir galvenā un būtiskā atšķirība. Stenogrammās nav šī labojuma. Tas ir pats interesantākais. Tātad nevienā stenogrammā nekādu labojumu nav un nekādas debates par labojumiem nav bijušas. Tātad ir šie divi vārdi. Pēc viena mēs darbojamies tajā valstī, kurā ir atjaunots valstiski tiesiskais statuss, pēc otra varianta darbojamies valstī, kurā atjaunots starptautiski tiesiskais statuss, kas pieļauj arī citu likumu pieņemšanu pašreizējā posmā. Tā ir vienīgā atšķirība.

Tāpēc vienkārši tiek iecelta šī izmeklēšanas komisija, lai tā pārbauda visu, kādā veidā parādījās šie labojumi un kāpēc to nav stenogrammās, jo stenogrammu kopijas ir noņemtas. Kāpēc “Dienā” ir viens variants, bet pēc dažām dienām ir parādījies pilnīgi cits variants? Komisija to ļoti ātri var noskaidrot.

Priekšsēdētājs: Paldies, Kiršteina kungs! Viens no šā projekta autoriem Rikarda kungs arī vēlas sniegt uzziņu.

R.Rikards: Cienījamie deputāti! Vispirms es gribu pateikt, ka mēs pašreiz neizšķirsim, kas bija pareizi un kas nebija pareizi. Mums, pirmkārt, vajag iecelt komisiju, nesauksim to par izmeklēšanas komisiju, vienkārši deputātu komisiju, kas noskaidro šo faktu, un nesāksim strīdēties, kuram bija taisnība, kuram nebija taisnība, kā tur tika izmainīts un tā tālāk. Bet fakts ir šāds: 54.dokuments, kuru mēs esam pieņēmuši 21.augustā pulksten 13.06 un kurā ir valsts tiesiskais statuss, tātad dokuments, kas ir pieņemts plenārsēdē un kas ir vienīgais likumīgais dokuments, nesakrīt ar parakstīto dokumentu. Tātad notikušas kaut kādas izmaiņas pēc pieņemšanas līdz parakstam, tanī laikā ir notikušas kaut kādas izmaiņas. Vienkārši jānoskaidro fakts, un tieši tāpēc ir vajadzīga komisija. Un es lūdzu vienkārši pieņemt lēmumu par komisiju. Lēmums ir sagatavots. Komisijas priekšsēdētājs ir Oļegs Batarevskis, jurists, kam mēs uzticamies, Vides aizsardzības komisijas priekšsēdētājs, tur ir locekļi, var papildināt vēl ar dažiem locekļiem, arī varbūt no “Līdztiesības” frakcijas kādu deputātu vajag iekļaut. Vienkārši jāpieņem lēmums par šādas komisijas izveidošanu. Nekas vairāk.

Priekšsēdētājs: Vai ir kādi priekšlikumi par komisijas sastāvu? Vai ir iebildumi? Raimondam Krūmiņam ir priekšlikumi. Trešais mikrofons.

R.Krūmiņš: Man nav jautājums, man ir priekšlikums– vajag ne tikai noskaidrot tos apstākļus, bet nepieciešamības gadījumā arī sagatavot Augstākās padomes dokumenta projektu, uzdot tai…

Priekšsēdētājs: Jā, protams, bet tas acīmredzot nav jāraksta, jo, ja komisija konstatēs, ka tāda nepieciešamība ir, tas tai ir jādara, tas ir komisijas pienākums.

Kinnas kungs, lūdzu!

J.Kinna: Man ir lūgums– lēmuma projektā norādīt termiņu, cik ilgā laikā komisijai šie fakti ir jāpārbauda un jāziņo. Pretējā gadījumā tā var to darīt…

Priekšsēdētājs: Nu, varētu būt nedēļas laikā– līdz nākamās nedēļas plenārsēdei. Man gan ir jāapskatās, kas tas ir par datumu. Tas ir 2.oktobris. Tad acīmredzot līdz 2.oktobrim. Līdz 2.oktobrim tad papildinām, ierakstot termiņu. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par komisijas izveidošanu, kurai ir jāstrādā nedēļu, lai sniegtu mums ziņojumu vai arī sagatavotu lēmuma projektu. Lūdzu. Par– 80, atturas– 5. Lēmums pieņemts.

Lūdzu, Batarevska kungs!

O.Batarevskis: Lūdzu šajā komisijā ietilpstošos deputātus pulksten 14.00 pulcēties Sarkanajā zālē.

Priekšsēdētājs: Tātad pulksten 14.00 Sarkanajā zālē. Tikai Prezidija locekļiem jāatceras, ka pulksten 14.00 ir Prezidijs, varbūt tas netraucēs…

Likumprojekts “Par izmaiņām Latvijas Republikas likumā “Par zemes komisijām”” pirmajā lasījumā. Arhitektūras un celtniecības, enerģētikas, transporta un informātikas komisija.

L.Alksnis: Godātais priekšsēdētāj, godātie kolēģi! Lai nākotnē nodrošinātu sekmīgu zemes reformu mūsu Latvijas Republikas pilsētās, jūsu uzmanībai tiek nodots likumprojekts “Par izmaiņām Latvijas Republikas likumā “Par zemes komisijām””, tas ir 175.dokuments. Konceptuāli šis likumprojekts ietver normas, kuras nosaka un regulē zemes attiecību izskatīšanas jautājumus pilsētās, tas nebija ietverts mūsu pieņemtajā likumā par zemes komisijām, kuru pieņēmām 1990.gada 10.jūlijā. Konkrēti jūs varat redzēt pa pantiem, kādi ir priekšlikumi attiecībā uz šiem grozījumiem par zemes ierīcības darbu veikšanu, pilsētās šī atbildība tiek uzdota Rīgas pilsētas ģeodēziskajam centram un attiecīgi mūsu rajonu reģionālajiem ģeodēziskajiem centriem, kā arī Ministru padomes Ekoloģijas, ģeodēzijas un kartogrāfijas departamentam.

2.pants runā par to, kādas būtu izveidojamas šīs pilsētas zemes komisijas, ka tajās jābūt ne mazāk par pieciem un ne vairāk par septiņiem vietējās padomes deputātiem, ka šajās komisijās ar balsstiesībām var ieiet šo pilsētu galvenais arhitekts, pilsētas vecākais zemes ierīkotājs, kā arī šīs pilsētas ģenerālā plāna autors. 2.a.2.pantā tiek runāts par funkcijām un uzdevumiem, ko veic šo pilsētu zemes komisijas.

Atsevišķi gribu pakavēties pie tā sauktās Augstākās padomes Zemes komisijas. Šāda komisija jau mums ir izveidota, tā strādā, bet diemžēl šī Augstākās padomes Zemes komisija patlaban nodarbojas ar lauku zemes attiecību regulēšanas jautājumiem, un jāteic, ka mēs jau savā komisijā daļēji patvaļīgi izskatām strīdīgus jautājumus, kas saistīti ar zemes lietošanu pilsētās, mēs tos patlaban izskatām savā komisijā, jo Augstākās padomes Zemes komisija uzskata, ka tā it kā neesot tiesiska šos jautājumus izskatīt. Tādēļ šajā projektā tiek ierosināts šo Augstākās padomes Zemes komisiju paplašināt. Šorīt, runājot ar šīs Zemes komisijas priekšsēdētāja vietnieku Kinnas kungu, viņš man iebilda pret priekšlikumu, kurš ir ietverts šajā projektā, ka mēs šo Augstākās padomes Zemes komisiju sadalām it kā divās apakškomisijās. Viena ir lauku komisija, otra– pilsētu komisija, lai tās atbilstoši savai kompetencei izskatītu šos jautājumus. Kinnas kungam nepatika vārds “apakškomisija”. Es viņam piekritu un domāju, ka mēs varētu to speciāli neakcentēt. Šī būtu vienota Augstākās padomes Zemes komisija, bet mēs ierosinām to paplašināt ar attiecīga profila speciālistiem vai nosaucam to par struktūrvienību šajā Augstākās padomes Zemes komisijā, kura izskata jautājumus, kas ir specifiski pilsētu zemes attiecību regulēšanā.

Attiecībā uz šīs struktūrvienības sastāvu, man tur ir atstāta tukša vietiņa, es neesmu pateicis, cik deputātu ieies šajā struktūrvienībā, šajā pilsētu zemes komisijā. To mēs izlemsim, varbūt skatīsim paralēli ar otro jautājumu, kas ir nākamais jautājums mūsu darba kārtībā– jau par šīs konkrētās komisijas sastāvu.

Tas man būtu viss par šo jautājumu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai ir kādi jautājumi deputātam Alksnim par minēto likumprojektu? Jautājumu nav. Paldies. Varbūt kāds vēlas izteikties? Lūdzu, deputāt Kinna!

J.Kinna: Cienījamie kolēģi! Es lūdzu paņemt šo 175.dokumentu un uzšķirt 6.pantu. Šodien, apspriežot ar atsevišķiem mūsu komisijas locekļiem šo jautājumu un izskatot šo jautājumu komisijā,– šobrīd notiek Zemes komisijas sēde, tāpēc šeit nav manu pārējo kolēģu,– situācija ir tāda, ka mēs pašreiz saucamies Latvijas Republikas Augstākās padomes Zemes komisija, nepretendējam, lai mūs sauktu par Latvijas Republikas Augstākās padomes Zemes komisiju, jo zeme ir arī pilsētās. Bet būtu pareizi, ja tomēr tiktu veidotas divas zemes komisijas: Latvijas Republikas Augstākās padomes lauku zemes komisija un Latvijas Republikas Augstākās padomes pilsētu zemes komisija. Lai īstenotu šo komisiju vienotību un vienotu principu ieviešanu, manis pēc, varētu iet tādu ceļu, kā izmantot vienu priekšsēdētāju, kaut gan praktiskā dzīve parāda, ka šis priekšsēdētājs ne vienmēr var piedalīties komisijas sēdēs un veikt reālo darbu. Es tūlīt paskaidrošu, kāpēc.

Jautājums ir par konkrētu lēmumu pieņemšanu zemes strīdu izskatīšanas gadījumā. Ja veidojam šīs apakškomisijas, kas tad tādā gadījumā pieņem lēmumu, ar kādu balsu skaitu un kam šis lēmums ir saistošs? Pie tam, pieņemot lēmumu apakškomisijas vārdā, cilvēkam, kurš šo lēmumu saņems, radīsies iespaids, ka eksistē kaut kāda augš­komisija, bet likumā par zemes komisijām un zemes reformu ir teikts, ka Augstākās padomes Zemes komisijas lēmumus var pārsūdzēt tiesā. Tātad ir konkrēta atbildība par lēmumu pieņemšanu atbilstoši likumiem un tā tālāk. Un tāpēc es ierosinu nesaplūdināt šīs divas komisijas kopā, atstāt tās kā atsevišķas un izteikties par Latvijas Republikas Augstākās padomes pilsētu zemes komisijas sastāvu, priekšsēdētāju un tā tālāk, bet ar saplūdināšanu mēs vienkārši šobrīd dezorientēsim darbu, jo patlaban mums jau ir jāizskata konkrēti zemes strīdi. Šobrīd mūsu komisijā ir iesniegti pāri par 60 zemes strīdiem, un jautājums ir par kvoruma sapulcināšanu un visu pārējo.

Turklāt nākamajā punktā Alkšņa kungs minēja, ka strādās Latvijas Republikas tautas deputāti, tātad kāds no jums, un šeit jau ir konkrēts piemērs. Es gribu pateikt to no personīgās pieredzes, ka tad, kad lieta nonāk jau līdz konkrētam darbam un līdz konkrētiem zemes strīdiem, ir ārkārtīgi grūti apvienot darbu vairākās komisijās, tāpēc es nedomāju, ka piedāvātie cilvēki pilsētā varēs turpināt strādāt savā komisijā, jo Strīķa kungs zina, ka Lauksaimniecības komisiju mēs bieži vien padarām darba nespējīgu, ja trīs vai četri cilvēki no šīs Lauksaimniecības komisijas piedalās Zemes komisijas sēdē, jo praktiski nevar strādāt divās komisijās, tāpēc es arī tiem cilvēkiem, kuri tiks ievēlēti, ļoti nopietni iesaku izšķirties par to, kurā komisijā būs viņu pamatdarbs, jo pretējā gadījumā iznāk, ka šīs komisijas nav darba spējīgas. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Blumberga kungs, lūdzu!

O.Blumbergs: Godājamie deputāti! Jautājums par otras komisijas izveidošanu, protams, ir izskatāms, bet, pēc manām domām, mums Latvijā ir tikai viena zeme un jebkurā gadījumā būs ārkārtīgi sarežģīti risināt tos jautājumus, kur nāksies saskarties ar bijušo īpašnieku, kurš agrāk bija zemes īpašnieks laukos, bet tagad ir zemes īpašnieks pilsētā. Šo problēmu risināšana būs ļoti sarežģīta, ja būs divas komisijas, un es baidos, ka darbs nebūs produktīvs. Varbūt par šo jautājumu var vēl tomēr padomāt, lai nākamajā lasījumā galīgi izlemtu, bet man šķiet, ka mēs, pieņemot Kinnas kunga priekšlikumu, iesim pa nepareizu ceļu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai vēl kāds no kolēģiem grib izteikties? Šoreiz ir ļoti maz debatētāju, varbūt Alkšņa kungs var komentēt debates, tad mēs varētu vienkārši par šo pirmo lasījumu balsot un noraidīt to vai pieņemt. Attiecīgi visus priekšlikumus tad varētu nodot vēlreiz otrajam lasījumam.

L.Alksnis: Godātie kolēģi! Paldies par priekšlikumiem, bet, es domāju, skaidrs ir viens, ka principā pamatā šī Zemes komisija ir vienota, un jāpiekrīt Blumbergam, ka noteikti praksē mums nāksies skatīt tādus jautājumus, kur šīs intereses saskaras. Es domāju, ka laucinieki, tāpat arī pilsētnieki, nevarēs norobežoties no otras puses, jo daudzos gadījumos būs kopēji jautājumi, kaut vai, teiksim, par kaut kādām pārejas zonām, par piepilsētu zonām. Šo attiecību regulēšana mums būs jāskata kopīgi. Tādēļ jau arī bija tāda doma, ka šī komisija ir vienota, kurā ir šīs divas specializētās struktūrvienības un vairāki speciālisti, kas profilējas tieši lauku zemes jautājumos, un otri– pilsētas zemes jautājumos.

Es piekrītu Kinnam, viņam ir taisnība, ka nedrīkst šīs lielās komisijas divas daļas saukt par apakškomisijām, tur tiešām var rasties tāds psiholoģisks moments, ka cilvēks, saņemdams atbildi no šādas pilsētas vai lauku zemes apakškomisijas, var likties neapmierināts un griezties kaut kur augstāk un prasīt, kā tad ir ar šīs augstākās komisijas atbildi. Mēs padomāsim par šo jautājumu, tas ir tikai pirmais lasījums, koriģēsim šos jautājumus. Varbūt jūs varat man uzticēt šo jautājumu izšķirt un nākt ar priekšlikumu, izskatot šo likumprojektu otrajā lasījumā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Laikam reģistrēties nav vajadzības, jo tā kustība nav bijusi tik liela, vismaz man tā liekas. Lūdzu, balsosim par šā likuma pieņemšanu pirmajā lasījumā. Visus ieinteresētos deputātus lūdzu iesniegt priekšlikumus otrajam lasījumam. Par– 61. Pieņemts pirmajā lasījumā.

Otrais ir lēmuma projekts par izmaiņām Latvijas Republikas Augstākās padomes Zemes komisijas sastāvā. Ziņo Alkšņa kungs.

L.Alksnis: Godātie kolēģi! Jūsu uzmanībai ir nodots 174.dokuments– lēmuma projekts “Par izmaiņām Latvijas Republikas Augstākās padomes Zemes komisijas sastāvā”. Pamatā mums jārunā par 2.punktu, lai gan, ja gribam šo lēmumu šodien pieņemt, mums ir jāsvītro 1.punkts. Lūdzu, apskatieties! Un savukārt 2.punkts mums ir jādefinē šādi: apstiprināt Latvijas Republikas Augstākās padomes Zemes komisijas pilsētu zemes komisiju šādā sastāvā, t.i., bez šī vārda “apakškomisija”. Tādu lēmumu mēs varētu pieņemt.

Priekšsēdētājs: Paldies, protams, es nebiju iedziļinājies tajā likumā. Acīmredzot mēs šo lēmumu varam pieņemt tikai pēc izskatītā likuma pieņemšanas. Un tagad vienkārši tā ir tikai tāda iepazīstināšana ar lēmumu, ko mēs varam pārdomāt līdz trešajam lasījumam.

L.Alksnis: Tātad mēs atstājam šā lēmuma pieņemšanu uz trešo lasījumu.

Priekšsēdētājs: Jā, tas ir saistīts ar likumu. Bet varbūt kolēģiem ir kādas pārdomas? Tās būtu lieti izteikt.

J.Kinna: Ir vērā ņemams moments, jo likumā “Par Zemes komisiju” ir teikts, ka Zemes komisijas priekšsēdētājs liek priekšā Zemes komisijas locekļus.

Priekšsēdētājs: Jā, tātad arī šis priekšlikums. Tā ka jūs skatieties, lai trešajā lasījumā nebūtu pretrunu.

Par papildinājumiem likumā “Par zemes reformu lauku apvidū” pirmajā lasījumā. Lūdzu, Seiles kundze!

A.Seile: Cienījamais sēdes vadītāj, cienījamie deputāti! Ir pagājis jau varen ilgs laiks, kopš pasludinājām zemes reformu lauku apvidū. Un pati dzīve mums liek šo reformu mazliet revidēt sakarā ar to, kas īstenībā notiek laukos. Un tādēļ Lauksaimniecības komisija, pamatojoties uz vairāku rajonu, konkrēti, pēc Dobeles Tautas deputātu padomes priekšlikuma, ierosina grozīt 17.pantu likumā “Par zemes reformas pirmo kārtu lauku apvidos”.

Kāda ir šā grozījuma būtība? Teksts jums visiem ir priekšā, tas ir 191.dokuments. Nepieciešamība izdarīt šo grozījumu ir tāda, ka rudens tuvojas, bet cilvēki nevar saņemt savā lietojumā zemi. Viņi nevar izvest uz lauka mēslus, nevar šo lauku apart, jo ne piemājas saimniecības, ne zemnieku saimniecības faktiski vairs netiek veidotas, tāpēc ka mūsu pieņemtajā zemes reformas 13.pantā ir teikts, ka tikai ar 1992.gada 31.janvāri var sākties zemes piešķiršana, kad būs izgatavoti zemes ierīcības projekti. Īstenība ir tāda, ka ļoti daudzi rajoni un pagasti ir iekavējuši šo zemes projektu gatavošanu, un viņi tik tiešām vēl netuvojas beigām, bet ir pagasti, kuri faktiski jau visus zemes sadalīšanas jautājumus zemes reformā noteiktajā kārtībā ir izskatījuši, ir gatavi pirmprojekti un atsevišķos pagastos– pat projekti, tāpēc ir lūgums atbalstīt mūsu ierosinājumu, lai zemnieki tiktu pie zemes. Vēl es gribu teikt, ka šis droši vien nebūs pēdējais labojums zemes reformā un arī nolikumā par zemes reformas gaitu. Acīmredzot tiks risināti vēl citi jautājumi, bet šis ir ļoti nepieciešams, lai jau šoruden cilvēks varētu saprast, vai viņam iegādāties lopus, vai apart zemi, un lai viņam būtu šīs zemnieka statusam atbilstošās tiesības. Visas, kādas ir paredzētas gan zemniekam, gan piemājas saimniekam. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai ir jautājumi Seiles kundzei un komisijai? Plotnieka kungs, pirmais mikrofons.

A.Plotnieks: Es izsaku priekšlikumu un jautājumu vienlaikus. Vai godājamā referente ir pārliecināta, ka 1992.gada 2., 3. un 4.janvārī nebūs tāda situācija, ka nebūs šis zemes ierīcības projekts veselā virknē pagastu apstiprināts? Vai nebūs atkal no jauna jāatgriežas pie šī paša jautājuma apspriešanas Augstākajā padomē?

A.Seile: Tāda situācija, protams, var būt. Bet mēs paredzam bezstrīdus gadījumos individuāli piešķirt zemes gabalu tiem cilvēkiem.

A.Plotnieks: Es šajā gadījumā ierosinātu atteikties no 1991.gada norādījuma un šo normu formulēt šādi: “Pamatojoties uz apstiprināto pagājušā gada zemes ierīcības projektu, bet bezstrīdus gadījumos– arī uz zemes ierīcības pirmprojektu.” Jo es baidos, ka vēl 1992.gadā mums būs pagasti, kuros zemes ierīcības projekta nebūs.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Plotnieka kungs, iesniedziet rakstiski savu priekšlikumu, varbūt šodien, jo projekts ir steidzams, lai mēs varam izskatīt to otrajā, galīgajā, lasījumā.

A.Seile: Es domāju, ka mēs vēl aprunāsimies Lauksaimnieku komisijā, bet principā man liekas, ka Plotnieka ierosinājums ir pat vērtīgs.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai vēl kāds grib jautāt vai izteikties? Lūdzu, deputāt Alksni!

L.Alksnis: Sakiet, cienījamā kolēģe, vai šāds ieraksts, ka bezstrīdus gadījumos mēs varam tomēr zemi piešķirt, neradīs zināmu dezorganizāciju mūsu zemes ierīcības speciālistos un viņi nestrādās ar to atdevi, ar kādu viņiem būs jāstrādā, lai tiešām visos pagastos nodrošinātu šos apstiprinātos zemes ierīcības projektus? Šeit ir ļoti grūti noteikt, kur tad tas strīds beidzas un kur tas sākas? Vai neradīsies gluži pretējs efekts?

A.Seile: Liekas, ka ne, jo šos strīdus gadījumus jau atrisina Zemes komisija. Zemes ierīcības departamenta ļaudis ir tikai tehniskie izpildītāji, un ir pilnīgi pieļaujams, ka līdz galējai zemes projekta izstrādāšanai vēl būs kādas robežu korekcijas. Ja starp diviem īpašniekiem būs palikusi pļaviņa, vienam varbūt to piedalīs klāt. Tas neizslēdz šādas korekcijas, bet dod tiesības cilvēkiem apstrādāt zemi, lai tā rudenī nepaliktu neapstrādāta.

Priekšsēdētājs: Deputāts Felss.

A.Felss: Godātie kolēģi! Šādus jautājumus, es jums varu pateikt droši, šodien varat neuzdot. Pirms Lauksaimniecības komisija jums šo papīru cēla dienasgaismā, tā ilgi par visām šīm problēmām tika debatējusi un pamatoti izšķīrās par to, ka jautājums jārisina šobrīd un tādā formā, kādā tas pašreiz tiek risināts. Ja būs rakstiski priekšlikumi, protams, komisija izskatīs. Bet tagad es jūs lūdzu pieņemt šo dokumentu un nobalsot par.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vairāk priekšlikumu arī neizskan. Tāpēc balsosim par šā likuma pieņemšanu pirmajā lasījumā. Un, kad komisija būs apspriedusies, iespējams, ka šodien, tā kā tas ir nobalsots kā steidzams, mēs varēsim to pieņemt arī otrajā, galīgajā, lasījumā.

Lūdzu balsošanas režīmu. Par– 63, pret– 1 un atturas– 4. Likums pieņemts pirmajā lasījumā. Lūdzu, komisija, ņemiet vērā izteikto priekšlikumu, apspriedieties un iesniedziet otrajā lasījumā.

Nākamais ir likumprojekts par papildinājumiem Latvijas Republikas likumā “Par ceļu nodokli” otrajā lasījumā. Tas ir noņemts? Piedodiet, es nebiju izsvītrojis no savas lapiņas.

Tātad Muitas kodekss, bet muitniekus, domādami, ka tikai pēcpusdienā būs šis jautājums, jo mēs nezinājām, ka tik labi un ātri strādāsim, atlaidām līdz pulksten trijiem.

Endziņa kungs, es atceros jūsu priekšlikumu. Un tagad vajag izšķirt vienu formālu jautājumu. Vakar bija vienošanās, ka mēs šodien strādāsim it kā līdz pulksten 13.00, jo bija paredzēta frakciju sēde. Bet, tā kā frakcijas sēdes nav, tad acīmredzot vajadzētu vienoties, ja kāds deputāts neiebilst, ka mēs strādājam pilnu dienu, tā, kā tas ir pieņemts. Mēs pabeigsim agrāk, protams, bet pilnu dienu. Nevienam iebildumu nav, tātad varam turpināt.

Tā kā muitnieku šobrīd nav, varbūt varētu izskatīt vienu jautājumu, kas ir ļoti būtisks, tas ir, par pasēm. Jo arī es tikko saņēmu informāciju, ka mūsu bobslejisti netiek nākamajā mēnesī uz gatavošanās sacīkstēm olimpiskajām spēlēm tikai tāpēc, ka viņiem nav Latvijas Republikas pases. Viņus tur nelaiž ar padomju pasēm. Lūdzu, Endziņa kungs!

A.Endziņš: Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Lūdzu apstiprināt Augstākās padomes lēmumu “Par Latvijas Republikas pasu un attiecīgu dokumentu izgatavošanu”. Lēmuma būtība ir tāda: lai varētu izveidot komisiju, kura koordinētu visus darbus, kas ir saistīti ar šo jautājumu, proti, lai izstrādātu konceptuāli, vai ir tikai Latvijas Republikas ārzemju pase, diplomātiskā pase, vai ir arī iekšzemes pase vai kāds cits personu apliecinošs dokuments, bet galvenais ir tas, lai varētu uzsākt to pavairošanas darbu, jo tas ir arī tehniskas dabas jautājums.

Ir jau saņemti dažādi piedāvājumi no ārzemju firmām, ir arī tehniskas iespējas rīkoties šeit uz vietas. Bet lietas būtība ir tāda, ka faktiski Augstākajai padomei ar šo jautājumu nevajadzētu nodarboties un nevajadzētu šādu komisiju, bet diemžēl valdība pašreiz šo jautājumu ir atstājusi pašplūsmā. Un tāpēc daļēji šis jautājums tiek risināts Aizsardzības un iekšlietu komisijas ietvaros, Likumdošanas jautājumu komisijas ietvaros, Iekšlietu ministrijas… Ārzemniekiem ir vīzu daļa pasu darbinieku ietvaros, bet valdība stāv kaut kur sāņus.

Un, lai šeit koordinētu visus spēkus un lai būtu praktisks risinājums, ir lūgums apstiprināt šādu komisiju cienījamā Imanta Daudiša vadībā, vienīgi piebilstot pie šā projekta, ka Ārija Iklāva ir uzrādīta kā Latvijas Republikas Tieslietu ministrijas darbiniece, galīgajā tekstā vajadzētu rakstīt– Civilstāvokļa aktu reģistrācijas pārvaldes priekšniece.

Priekšsēdētājs: Paldies. Cilinska kungam jautājums. Pēc tam Kiršteina kungam.

E.Cilinskis: Sakiet, lūdzu, vai mēs atkal nedarām visu otrādi. Kāds var būt jautājums par pasu izgatavošanu un kaut kādu koncepciju, ja mēs vispār neesam tikuši skaidrībā ar pilsonības jautājumu. Ja tas ir tikai tehnisks jautājums, tad par to vispār nav jālemj. Ja mēs nevaram atrisināt šo politisko jautājumu, tad… Kā jums liekas?

A.Endziņš: Kamēr izlemsim pilsonības jautājumu un tikai pēc tam sāksim risināt jautājumu par šo pasu veidošanu kā tādu, paies laiks, bet tas nav vienas dienas darbs. Un saistīt tagad šos jautājumus kopā, es domāju, nav pareizi.

E.Cilinskis: Jā, bet tas ir izpildvaras jautājums, kā izgatavot pases.

A.Endziņš: Es jau jums norādīju, ka šeit ir jautājums ne tikai par izgatavošanu, bet acīmredzot arī konceptuāli jārisina jautājums. Vai iekšzemes pase vispār pastāv, vai tā ir personas kartīte vai kāds cits personu apliecinošs dokuments? Tātad šeit ir konceptuāli jārisina šis jautājums un pēc tam tie tehniskie. Būtībā doma ir tāda, lai šis vezums beidzot sāktu kustēties no vietas. Tāpēc ir izveidota komisija, kura strādātu Daudiša vadībā, lai beidzot šis jautājums tiktu praktiski risināts.

Priekšsēdētājs: Kiršteina kungs.

A.Kiršteins: Uz mana jautājuma vienu daļu Endziņa kungs jau atbildēja. Es saprotu, ka, atjaunojot Latvijas valsts faktisko statusu, jau apmēram 1,6 vai 1,7 miljoni pilsoņu ir tiesīgi šīs pases saņemt, bet ir jautājums, kādai tai jābūt un tā tālāk, es tam, piekrītu. Bet man ir ētiskas dabas jautājums. Ja, piemēram, šī pati komisija, par kuru nobalsojam, konstatē, ka kaut kādā sakarībā Endziņa kungs kā Likumdošanas jautājumu komisijas priekšsēdētājs arī ir saistīts– es pat nezinu, kā formulēt,– ar šīm nelikumīgajām izmaiņām. Vai mēs pašreiz varam nobalsot par komisijas sastāvu? Man nav arī garantijas par dažiem citiem cilvēkiem šajā komisijā. Es domāju par to, kā mēs to varam atrisināt.

Priekšsēdētājs: Jūs domājat par to konstitucionālo likumu?

A.Kiršteins: Jā, ja šīs izmaiņas… Ja komisija konstatē, ka izmaiņas ir nelikumīgas, un ja pie šīm izmaiņām kaut kādā mērā ir vainojams godājamais Endziņa kungs, es nezinu, es tikai tā pieļauju… Kamēr nav viena komisija beigusi darbu, es nezinu, kas tagad varētu būt otrā komisijā?

Priekšsēdētājs: Es domāju, ka te Endziņa kungam nav jāatbild, jo mēs nezīlēsim, kas būs. Mums ir dažāda sastāva komisijas, un pēc tam lemsim. Lūdzu, Bērza kungs!

A.Bērzs: Mani mulsina šā lēmuma konstrukcija. Augstākā padome veido komisiju, un 3.punktā mēs nosakām, ka šī komisija par saviem rezultātiem ziņos, referēs un atskaitīsies, tātad it kā zināmā mērā būs pakļauta Ministru padomei. Tas ir tā ļoti savādi. Ja veidojam komisiju, tad mēs arī prasām, ko tā ir izdarījusi. Varētu teikt, ka tā ir pakļauta Augstākās padomes Prezidijam. Ja ir jāziņo Ministru padomei, tad vienkārši ir jāliek viens punkts: uzdot Ministru padomei izveidot komisiju, kas par to ziņo.

A.Endziņš: Es atkārtoju vēlreiz cienījamajam deputāta kungam. Kāpēc vispār šāds lēmuma projekts parādījās? Lieta ir tāda, ka diemžēl valdība nedara šajā jautājumā faktiski neko. Un tāpēc, lai šo vezumu izkustinātu no vietas, arī šis lēmums parādījās. Kāpēc, teiksim, valdībai? Tāpēc, ka acīmredzot tīri tehniskos jautājumus jau kā pasūtītājs un arī finansēšanas jautājumus neapšaubāmi risinātu valdība, varam šeit domāt par izmaiņām redakcijā, ka tā nav valdība, teiksim, Ministru padome, bet Augstākās padomes Prezidijs, taču tīri tehniski kā pasūtītājam šis jautājums tālāk jārisina Ministru padomei, tās ir valdības funkcijas, bet diemžēl, es atkārtoju vēlreiz, situācija ir tāda, ka netiek darīts. Un tāpēc te ir iekļauts gan iekšlietu ministrs, gan valdības lietu ministrs, gan Finansu ministrijas pārstāvji, gan Ārlietu ministrijas pārstāvji. Jo situācija ir tāda, ka kaut ko dara Iekšlietu ministrija, kaut ko risina Ārlietu ministrija, arī konceptuāli, bet tas netiek koordinēts, tikai tāpēc.

Priekšsēdētājs: Eglāja kungs.

V.Eglājs: Mani ļoti mulsina 2.punkta formula, ka izveidot komisiju pasu koncepcijas izstrādāšanai. Ja es pareizi esmu sapratis, tad vajadzētu rakstīt “pasu izgatavošanas tehnisko jautājumu”, jo mēs lēmām par naudaszīmju tehnisko izgatavošanu, bet pasu koncepcija ir pārmērīgi plašs formulējums. Un vai tāpēc nebūtu labi ierakstīt, ka pasu izgatavošanas tehnisko jautājumu izstrādāšanai.

A.Endziņš: Pirmajā lēmuma projektā, kas attiecās uz naudaszīmēm, nebija “tehniskais” jautājums, tur bija runa par sižetisko. Šeit, es atkārtoju vēlreiz, pastāv dažādi viedokļi. Vai ir vajadzīga viena Latvijas pilsoņa pase, kura vienlaikus varētu kalpot arī kā ārzemju pase, vai Latvijas pilsonim ir ārzemju pase, ir diplomātiskā pase, iekšzemes pases nav, bet ir personas kartīte. Šeit būtībā ir jāizdiskutē, jāapskatās, kāda ir dažādu valstu prakse, jo dažādās valstīs ir dažādi šā jautājuma risinājumi. Tāpēc šeit ir konceptuālais jautājums, un tālāk ar valdības struktūrām ir jārisina tehniskais jautājums.

V.Eglājs: Nē. Ja tas ir paplašināti, vai nevajadzētu 3.punktā rakstīt, ka iesniegt nevis Ministru padomei, bet Augstākajai padomei izskatīt šo koncepciju. Jo tas tomēr ir Augstākās padomes jautājums, nevis Ministru padomes.

A.Endziņš: Varam to nomainīt un ielikt Augstākajai padomei, lai novērstu šīs pretrunas.

Priekšsēdētājs: Zaščerinska kungs.

J.Zaščerinskis: Endziņa kungs, ja tas ir tikai konceptuālais risinājums, vai nebūtu iespējams tomēr termiņu saīsināt līdz 15.oktobrim? Jo pasu jautājums kļūst ar katru dienu aktuālāks. Vai tikai konceptuālā nolūkā vajag mēnesi?

A.Endziņš: Es jums varētu piekrist, ka varētu arī saīsināt šo termiņu. Jo es liku vienkārši ar rezervi.

Priekšsēdētājs: Silāra kungs.

I.Silārs: Es, pirmkārt, gribētu norādīt, vai nevajadzētu lēmuma nosaukumam saskanēt ar 1.panta tekstu, jo 1.punktā ir runa par izstrādāšanu un izgatavošanu. Domāju, ka tādā gadījumā lēmumam vajadzētu saukties par Latvijas Republikas pasu (personu apliecinošu dokumentu) izstrādāšanu un izgatavošanu.

A.Endziņš: Varētu piekrist jums.

I.Silārs: Tas būtu pirmais. Otrais, ja reiz koncepciju izstrādā, bet pašreiz mēs vēl nevaram pateikt, vai tās būs pases vai cita veida dokumenti, vai nevajadzētu iekavās esošajā tekstā svītrot vārdu “citu”, tātad pasu (personu apliecinošu dokumentu).

Un pie 2.punkta. Vai jums nešķiet, ka mazliet dīvaini ir tāds formulējums kā pati pases koncepcija. Par to jau izteicās arī Eglāja kungs. Pases koncepcijas izstrādāšana, manuprāt, ne visai veikli skan. Es domāju, ka varētu būt izgatavošanas un lietošanas koncepcija. Ko jūs varētu man atbildēt?

A.Endziņš: Šeit varētu formulējumu precizēt tādā nozīmē, jo es jau vairākkārt atkārtoju, kāda ir būtība.

I.Silārs: Ja tas negrozītu, es domāju, te ir jāprecizē, jo vienkārši– pases koncepcija tā dīvaini skan. Un es, atbalstot Bērza kungu, piebildīšu, ka šeit tomēr ir it kā iekšēja pretruna: ja reiz Augstākā padome nolemj un Augstākās padomes komisiju izveido, tad tai jāatskaitās Augstākajai padomei. Ja reiz es kādu komisiju veidoju, tad es gribētu gan dzirdēt šīs komisijas domas galu galā.

A.Endziņš: Labi, es piekrītu, ka šeit varam nomainīt ar Augstāko padomi.

Priekšsēdētājs: Deputāts Berklavs. Un tad Lagzdiņš.

E.Berklavs: Man liekas, ka sakarā ar nupat pieņemto lēmumu, ar kuru mēs izveidojām komisiju, lai pārbaudītu, kā tur ar to dokumentu rediģēšanu iznācis, vismaz Augstākās padomes Prezidija locekļus komisijā nevajadzētu iesaistīt, es domāju par Daudiša kungu un par Endziņa kungu, un to vietā es rekomendēju deputātus Eglāju, Rikardu, Apsīti, Kiršteinu un Birkavu.

A.Endziņš: Es tā sapratu, Berklava kungs, ka jūs šīm personām, kuras jūs nosaucāt, gribat izteikt neuzticību. Acīmredzot tādā veidā?

E.Berklavs: Es savas domas pateicu– kamēr nav noskaidrots arī iepriekšējais jautājums par to dokumentu zināmā mērā pārtaisīšanu, lai neteiktu viltošanu…

A.Endziņš: Tādā gadījumā varbūt vispirms noskaidrojiet un pēc tam runājiet.

E.Berklavs: Es savas domas pateicu. Es domāju, ka šos cilvēkus nevajadzētu…

Priekšsēdētājs: Labi.

E.Berklavs: Es, piemēram, domāju, ka Kārlis Līcis nav nepieciešams, ja izstrādā koncepcijas jautājumu, bet ieteicu tos deputātus, kurus es nosaucu.

Priekšsēdētājs: Berklava kungs…

A.Endziņ: …politiskais risinājums.

Priekšsēdētājs: Varbūt vispirms uzdosim jautājumus un tad apspriedīsim priekšlikumu. Lūdzu.

J.Lagzdiņš: Uzskatot, ka pasu problēma ir ļoti svarīga, aktuāla un vissteidzamākā kārtā risināma, tomēr man ir jautājums. Vai jūs uzskatāt, ka šīs sīkās, nelielās detaļas, šī tehniskā jautājuma risinājumam jāizveido komisija, kuru vada viens no visnoslogotākajiem cilvēkiem Augstākajā padomē– tās sekretārs? Ja runājam par kaut kādu pasu koncepciju. Kolēģi, tādā gadījumā jāizveido komisija (smejoties), kura izstrādās koncepciju par mīkstā “r” lietošanu vai nelietošanu. Tik tālu jau mēs drīz nonāksim.

A.Endziņš: Cienījamais Lagzdiņa kungs! Es atkārtoju vēlreiz: ja šos jautājumus operatīvi risinātu valdība, tad tādā gadījumā, kā es sākumā domāju, varētu būt runa par Augstākās padomes Prezidija izveidotu darba grupu. Bet pēc kompetences Augstākās padomes Prezidijs nav tiesīgs neko uzlikt Ministru padomei. Bet šinī gadījumā tā jau ir Augstākās padomes izveidota komisija, kurā tiek iekļauti arī valdības pārstāvji, jo pašreiz iznāk tā, ka neviens praktiski šos jautājumus nerisina. Un tāpat bija arī par naudaszīmēm, par to izgatavošanu. Vajadzīga augsta līmeņa komisija, lai praktiski tiktu jautājums risināts un arī lai piespiestu valdību šos jautājumus risināt, jo tie jārisina ne tikai konceptuāli, bet arī tīri tehniski un finansiāli. Es atkārtoju vēlreiz, diemžēl tāda situācija ir izveidojusies.

Priekšsēdētājs: Es no Lagzdiņa kunga teiktā sapratu, ka…

A.Endziņš: Es pa šo laiku esmu saistījies ar dažādām institūcijām. Iznāk tagad tā, ka nāk pie manis tā vietā, lai risinātu valdības jautājumu. Tāpēc arī šāda komisija ir nepieciešama.

Priekšsēdētājs: Cienījamie kolēģi! Te faktiski izvirzījās jautājums par valdības kompetenci. Ja deputātiem liekas, ka valdība nedara to, ko tai vajadzētu darīt, tad ir jāskata tieši šis jautājums. Bet, tā kā neviens šādu problēmu nav izvirzījis, tad mums tomēr ir jālemj, vai mēs šo komisiju veidosim vai ne un pieņemsim šādu lēmumu vai ne. Tā kā jautājumu nav, varētu izteikt priekšlikumus un apspriest, ko mēs mainīsim un ko ne, un balsot.

Vai jūs, Kalniņa kungs, vēlaties jautāt?

I.Kalniņš: Iespējams, ka esmu palaidis garām kaut ko, un iespējams, ka cits jau ir to jautājis. Bet tomēr. Cik es saprotu, pase pirmām kārtām ir pavalstniecību apliecinošs dokuments. Un vai tādā gadījumā nosaukumā nevajadzētu “Par Latvijas Republikas pilsoņu pasu izgatavošanu”?

A.Endziņš: Var likt un var arī nelikt. Tas šajā gadījumā nav būtiskākais.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Kiršteina kungs!

A.Kiršteins: Es gribētu tomēr iebilst pret to, ko teica Lagzdiņa kungs, un atbalstīt tieši šo lēmumu. Kāpēc? Tāpēc, ka daudzās valstīs tagad ir tikai ārzemju pase. Latvijā bija divas pases. Un, ņemot vērā to situāciju, ka mēs tomēr esam pārejas periodā, un arī augsto noziedzības līmeni, jo ir milzīgs skaits nelikumīgi iebraukušo cilvēku, tomēr ir jālemj konceptuāli, kādā veidā šīs problēmas atrisināt.

Un vēl viena lieta. Ministru padomei bija jāsāk šo jautājumu risināt jau pēc 21.augusta. Bet tā neko nav izdarījusi. Nav pat kārtots jautājums, kurā vietā šīs pases pasūtīt. Tāpēc mums diemžēl ir jāpieņem šis lēmums.

Priekšsēdētājs: Paldies. Es saprotu, ka esam sākuši apspriest lēmumu. Vai neviens negrib izteikties garākās debatēs par šo lēmumu? Sāksim apspriest, lūdzu.

Lūdzu, Lagzdiņa kungs!

J.Lagzdiņš: Lieku priekšā atstāt 1.punktu tādā redakcijā, kādā ir, 3.punktu svītrot, 4.punktu izteikt kā… Jā, 3.punktu svītrot, 2.punktu svītrot un izteikt šādā redakcijā: “Uzdot Latvijas Republikas Ministru padomei līdz 1991.gada 1.novembrim nodrošināt vai uzsākt Latvijas Republikas pilsoņu un Latvijas Republikas ārzemju pasu izgatavošanu.” Kā tas tiek darīts, kas piedalās komisijā, kādas būs tās pases– tā ir Ministru padomes kompetence. Tur nav jāpiedalās ne ministriem, ne arī Augstākās padomes deputātiem. Mēs esam likumdevēji, nevis valdības institūcija, beigsim pārvaldīt valsti. Ja reiz Ministru padome, kāda ministrija vai kāds departaments kaut ko nedara, tad atcelsim šā departamenta direktoru vai atcelsim Godmani.

Priekšsēdētājs: Tātad te ir izvirzītas divas konceptuālas tēzes, par ko mums acīmredzot būs jābalso. Lagzdiņa kunga priekšlikums ir– uzdot valdībai…

A.Endziņš: Es jums varbūt…

Priekšsēdētājs: Un ko komisija iesaka?

A.Endziņš: Varbūt drīkst vēlreiz. Sastādot šo komisiju, man bija saruna ar Ministru padomes priekšsēdētāja pirmo vietnieku Bišera kungu. Zinu, kā tas jautājums tika risināts iepriekš. Viens pasaka otram, bet neviens atbildību neuzņemas. Es pilnīgi piekrītu Lagzdiņa kungam, ka mēs bieži vien tā rīkojamies, ka it kā pārņemam funkcijas. Bet diemžēl tāda ir reālā situācija. Un es negarantēju to, ka, lūk, atkal dosim šādu uzdevumu un pēc tam kontrolēsim. Šeit jau runa ir par to, ka kaut kādi priekšdarbi ir veikti. Nāk firmas ar piedāvājumiem, tāpēc komisijai operatīvi vajadzētu risināt šo jautājumu. Šodien piecos Daudiša kungam jau ir paredzēta tikšanās ar vācu firmas pārstāvjiem šeit, Augstākajā padomē, lai jau sāktu šos jautājumus risināt. Un mums jātiek skaidrībā, kurš galu galā būs atbildīgs. Tas ir tas būtiskākais.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vairs nav neviena priekšlikuma? Tagad mums jāpadomā un jāizšķir, vai pieņemt Lagzdiņa kunga priekšlikumu, kas ir konceptuāli cits,– tikai uzdot valdībai, un tad mēs attiecīgi izstrādājam arī šo lēmuma projektu, vai arī turpināt strādāt pie šā projekta, kurā Augstākā padome uzņemas izstrādāt visus šos pasu izveidošanas jautājumus. Acīmredzot jābalso būs vispirms par to, un tad attiecīgi lemsim, kādu lēmumu pieņemt.

Lūdzu, Bērza kungs!

A.Bērzs: Godājamie kolēģi! Mēs jau šodien izskatām otro jautājumu, kas pēc piekritības ir valdības kompetencē, nevis likumdevēju kompetencē. Es atbalstu Lagzdiņa kunga priekšlikumu. Mums ir jā­prasa no valdības, lai valdība funkcionē un pilda savas funkcijas. Ja tā to nedara, tad mums tā valdība ir jāpadzen. Bet mēs nevaram pārņemt valdības funkcijas.

Priekšsēdētājs: Deputāts Kide.

E.Kide: Es nezinu, varbūt nepareizi izprotu šo lēmumu, bet es sapratu, ka ir konceptuālais risinājums un ir tehniskais risinājums. Konceptuālais risinājums, piemēram, ir tas, vai atjaunot bijušo Latvijas pasi vai citādu pasi. Vai ar pierakstu vai bez pieraksta. Vai tautību rakstīt pasē vai tautību nerakstīt. Bet te tomēr ir politisks un konceptuāls moments. Un tehnisko daļu patiešām varētu uzdot valdībai. Vai valdība var izlemt tādus jautājumus, kā rakstīt tautību un tā tālāk? Tas, manuprāt, būtu Augstākās padomes kompetencē. Paldies.

Priekšsēdētājs: Lagzdiņa kungs, lūdzu.

J.Lagzdiņš: Godātie kolēģi! Es gribētu atgādināt precedentu no diezgan pasenas pagātnes, proti, mēs šeit, Augstākās padomes plenārsēdē, apstiprinājām komisiju, kurai jāizstrādā Latvijas Republikas poligrāfijas koncepcija. Šīs komisijas finansēšanai tika izdoti 25 000 rubļu, bet šī komisija, vismaz pēc manā rīcībā esošās informācijas, neko nav izdarījusi, lai šāda poligrāfijas sistēma Latvijā tiktu izveidota.

Tagad pēc šī teksta iznāk, ka līdz 1.novembrim tiks debatēts, filozofēts un tikai pēc tam tā pati mūsu kritizētā valdība, ņemot vērā šo koncepciju, šo filozofiju, kas šeit tiks aprobēta, sāks kaut ko darīt.

Tātad es vēlreiz precizēju savu priekšlikumu. 2.apakšpunkts: “Uzdot Latvijas Republikas Ministru padomei līdz 1991.gada 1.novembrim uzsākt Latvijas Republikas pilsoņu un diplomātisko pasu ražošanu.” Un punkts. Ražošanu. Gatavas pases. Lai strādā dienu un nakti.

Priekšsēdētājs: Paldies. Endziņa kungs, jūs gribējāt kaut ko piebilst?

A.Endziņš: Runa ir par to, ka šeit ir iekļauts “Littas” ģenerāldirektors. Es zinu, ka ir iegādāta kaut kāda tehnika, kas domāta vērtspapīru izstrādāšanai. Kides kungs jau teica, ka konceptuāli jārisina jautājums. Ja mēs šeit saīsinām termiņu un rakstām nevis 1.novembri, bet 15.oktobri, tad tas nenozīmē, ka šī komisija nodarbosies tīri tehniski ar ražošanu, pavairošanu un tamlīdzīgi. Šajā komisijā ir gan mākslinieks, gan dažādu institūciju pārstāvji, kuri izstrādātu un izteiktu priekšlikumus. Mēs vienojāmies nevis Ministru padomē, bet šeit. Kāda tā izskatīsies? Un kādas tās pases vispār būs? Runa ir par to. Tālākais ir valdības funkcijas– pasūtīšana, izgatavošana un finansēšana. Tā ir cita lieta. Nevajadzētu jaukt divas lietas.

Priekšsēdētājs: Es, protams, esmu diezgan grūtā situācijā, jo mums ir Lagzdiņa kunga redakcionālais labojums, kas maina pašu šā lēmuma būtību, un redakcijas komisijas iesniegtais variants. Man liekas, ka pareizākais būtu, kā teicu sākumā, ka mēs nobalsotu par vienu vai otru no šiem. Un tad attiecīgi izskatīsim, kāda koncepcija deputātu vairākumam ir pieņemama. Jo mums vajadzētu noskaidrot attiecības mūsu starpā.

Lūdzu, reģistrēsimies vēlreiz. Reģistrāciju! Kas lēni nāk, tas labi nāk. Lūdzu rezultātu. 81. Balsosim vispirms par deputāta Lagzdiņa piedāvāto redakcionālo labojumu– atteikties no visiem punktiem, 2.punktā pirmo atstāt un 2.punktā noteikt, ka līdz 1991.gada noteiktam datumam– to mēs varētu pēc tam apspriest, izstrādājot precīzāku,– valdībai jāuzsāk pasu ražošana. Un tad balsosim par to, ko iesniedza redakcijas komisija. Balsosim ar relatīvo balsu vairākumu. Šobrīd mēs nepieņemam ne vienu, ne otru lēmumu. Mēs izšķiramies tikai par to, kādā virzienā iesim.

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par deputāta Lagzdiņa izteikto priekšlikumu. Lūdzu. Par– 52.

Balsosim par redakcijas komisijas ieteikto variantu, ka mēs izveidojam Augstākās padomes komisiju tā izstrādāšanai. Lūdzu. 39. Pēc relatīvās sistēmas tas ir mazākums, tāpēc lūdzu Lagzdiņa kungu kopā ar Endziņa kungu izstrādāt šo projektu, ko viņš ieteica, ar šādiem labojumiem. Un acīmredzot pēc pārtraukuma mēs atgriezīsimies, jo to uzreiz nevar tāpēc, ka jānodrukā un jāizplata.

Mums ir atlikušas desmit minūtes līdz pusdienu pārtraukumam. Varbūt kādai komisijai ir ziņojums? Ziņojumu nav.

Tātad tiekamies pulksten 15.00 un sāksim spriest par muitas jautājumiem.

(Pārtraukums)