1991.gada 1.oktobra sēdes stenogramma

Rīta sēdē

*/ Šeit un turpmāk atzīme, ka sākas teksta tulkojums no krievu valodas; /– atzīme, ka tulkojums beidzas. Šīs sēdes materiālos – Jāņa Britāna tulkojums.

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

Priekšsēdētājs: Labrīt! Lūdzu, reģistrēsimies. Rezultātu! Reģistrējušies 128 deputāti. Par mūsu darba kārtību 1. un 2.oktobrim. Lūdzu.

I.Bērziņš: Ārlietu komisijas uzdevumā ierosinu kā pirmos izskatīt divus nelielus dokumentus, kuri, es ceru, parlamentam neaizņems pārāk ilgu laiku. Tas ir 220.dokuments un 233.dokuments. Kāpēc tie jāizskata tagad? Tas jādara sakarā ar to, ka mums ir jāiestājas Parlamentu savienībā, un tās sesija jau ir sākusies. Mūsu pārstāvis pašlaik ir devies uz turieni, un būtu ļoti vēlams, lai mēs viņam varētu aizsūtīt teleksu par to, ka Augstākā padome ir nobalsojusi par šādas grupas izveidošanu, protams, tad, ja Augstākā padome par to nobalsos. Paldies.

Priekšsēdētājs: Kolēģi Bērziņ, es ļoti atvainojos,– jūs nosaucāt dokumentu numurus, bet man šie numuri vēsta par citu saturu. Varbūt jūs pasakiet par to saturu arī kolēģiem.

I.Bērziņš: Tātad tie ir divi lēmumi: “Par Latvijas Republikas delegācijas vadītāja iecelšanu starpvalstu sarunām ar PSRS” un “Par iestāšanos Parlamentu savienībā”.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, nosauciet otrā dokumenta numuru!

I.Bērziņš: Jā, 233.dokuments pagaidām nav iekļauts darba kārtībā. Tātad es ierosinu 233.dokumentu iekļaut darba kārtībā, bet 220.dokumentu pārcelt no 2.oktobra otrās puses uz šodienu– dienas pirmo pusi, un, ja tiek pieņemts lēmums, tad mēs to varētu paziņot uz šo Parlamentu savienību…

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, pirmais mikrofons.

I.Ozols: Lūdzu izslēgt no šīsdienas darba kārtības 2.jautājumu– lēmuma projektu “Par ēkas Krišjāņa Valdemāra ielā 3 un ēkas Krišjāņa Valdemāra ielā 5 nodošanu Latvijas Republikas Ārlietu ministrijai”– sakarā ar to, ka ar valdību un Kultūras ministriju ir saskaņots jautājums par to, ka paliek spēkā pašreizējais, jau apstiprinātais, Krišjāņa Valdemāra ielas 5.nama statuss, un iekļaut rītdienas darba kārtībā kā pirmo jautājumu lēmuma projektu “Par nama Krišjāņa Valdemāra ielā 3 izmantošanu Rīgas pilsētā”. Tas saistīts ar tehniskām grūtībām, tulkojot un pavairojot materiālus. Tātad ierosinu noņemt no darba kārtības jautājumu par sabiedriski politisko centru, atstājot tikai pašreizējās izpildkomitejas ēkas jautājumu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, trešais mikrofons.

K.Špoģis: Ekonomikas komisija lūdz no rītdienas darba kārtības noņemt pēdējo, 11.jautājumu sakarā ar to, ka, izskatot šo jautājumu ceturtdien komisijā, tā nāca pie slēdziena, ka ir nepieciešams to nosūtīt valdībai attiecīga valdības viedokļa iegūšanai.

Priekšsēdētājs: Deputāts Špoģis ierosināja izslēgt 11.jautājumu…

K.Špoģis: Jā, no rītdienas plenārsēdes 11.jautājumu sakarā ar to, ka, izskatot to komisijā, mēs atzinām par nepieciešamu to saskaņot, jo tas ir ļoti liels likums, kas prasīs daudz spēka un līdzekļu. Mēs gribētu, lai valdība par to izsaka savu viedokli.

Priekšsēdētājs: Jā, paldies. Lūdzu, otrais mikrofons.

T.Eniņš: Uzstājos deputātu grupas vārdā ar pieprasījumu, kuru parakstījuši 24 deputāti, nobalsot par to, ka 8.oktobra plenārsēdē vajag izskatīt jautājumu par lēmuma projektu “Par Latvijas Republikas 1919.gada 23.augusta likuma “Par pavalstniecību” piemērošanu esošā Latvijas Republikas pilsoņu kopuma noteikšanai” darba grupas precizētajā variantā un apspriest likumprojektu “Par Iedzīvotāju reģistru”, tas ir 203.dokuments. Par šiem darba grupas sagatavotajiem projektiem kā par pamatu pilsonības problēmas risinājumam mēs aicinām balsot šīsdienas plenārsēdē, tādējādi uzsākot likumdošanas aktu paketes apspriešanu. Šis balsojums ir vajadzīgs tādēļ, lai tos konkrēti pieņemtu un pagūtu šos dokumentus pārtulkot arī krievu valodā. Tad nākamās nedēļas plenārsēdē nebūs nekādas aizķeršanās.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, trešais mikrofons.

A.Aleksejevs: */Anatolij Valerianovič! Bojāra kungs agrāk par mani stāvēja./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pirmais mikrofons. Vārds deputātam Bojāram.

J.Bojārs: Cienījamie kolēģi, kuri aizvakar skatījās “Labvakar”, tie redzēja Alksni, kas uzstājās un faktiski atzina, ka viņš ir piedalījies pučā. Tas ir viens. Un otrs, ka viņš gatavojas tālāk pārstāvēt Latviju teritoriāli. Es uzskatu, ka mums šeit ir jāpieņem normāls lēmums par to, vai, kā un kas var pārstāvēt Latviju teritoriāli PSRS Augstākajā padomē. Tātad viņš domāja par to, ka uzstāsies mūsu vārdā, teritorijas vārdā Padomju Savienības Augstākajā padomē. Tātad mums šis jautājums ir jāizlemj un jāpieņem attiecīgs lēmums. Tas ir jautājums numur viens.

Jautājums numur divi. Ņemot vērā to, ka viņš joprojām ir Latvijas Republikas tautas deputāts, atvainojiet, formāli… Ā, ir jau priekšā, tad es otro jautājumu noņemu.

Un trešais jautājums. Es gribētu tomēr noklausīties šodien vai šonedēļ, ko ir izdarījusi izmeklēšana, kas ir noticis izmeklēšanā attiecībā uz puča dalībniekiem. Gribētu dzirdēt īsu atskaiti. Mēs izveidojām komisiju, formāli komisija strādā jau apmēram mēnesi. Kas tad ir izdarīts, kas ir atrasts un kas vēl ir jādara saistībā ar puču? Es gribētu noklausīties pavisam īsu informāciju. Par to tad vajadzētu nobalsot.

Priekšsēdētājs: Kolēģi Bojār, es precizēšu. Es gan pierakstīju, bet varbūt neprecīzi. Jūs te teicāt, ka ir jāpieņem viens normāls lēmums par deputātu Alksni.

J.Bojārs: Nē, nē, atvainojiet! Lēmums par to, vai un kas ir tiesīgs mūs pārstāvēt kā kaut kādu teritoriju. Atvainojiet, mēs esam neatkarīga republika, un te atrodas cilvēki, kas grib mūsu teritoriju– redziet, nevis republiku, bet teritoriju!– pārstāvēt PSRS. Tātad vajadzīgs viens mūsu lēmums, saskaņā ar kuru mūs neviens vairs nav tiesīgs nekur pārstāvēt, izņemot mūsu ārkārtējo pilnvaroto sūtni, ja tāds mums būs Maskavā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, deputāt Aleksejev!

A.Aleksejevs: */Ministru padomes priekšsēdētājs Godmaņa kungs savā paziņojumā laikrakstā “Diena” uzskatīja par nepieciešamu un mērķtiecīgu izskatīt jautājumu par valdības ekonomisko politiku. Esdomāju, ka jautājums par termiņiem, kad valdības ekonomiskā politika varētu tikt izskatīta, būtu jāiekļauj darba kārtībā. Man liekas, ka šis jautājums ir ļoti svarīgs, arī pats premjerministrs uzskata, ka tas ir jāapspriež.

Un otrais. Vēl līdz republikas uzņemšanai ANO es ierosināju izskatīt deklarācijas par nacionālo attiecību principiem projektu. Jūs, Anatolij Valerianovič, apsolījāt, ka jautājums tiks izskatīts Prezidijā, tomēr Prezidijā tas nav apspriests, vismaz es par to neko nezinu, tāpēc pastāvu uz to, lai šīs deklarācijas apspriešana tiktu iekļauta rītdienas darba kārtībā./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, otrais mikrofons.

O.Batarevskis: Cienījamie kolēģi, komisija, kas bija izveidota sakarā ar…, ir gatava ziņot par komisijas darba rezultātiem, ja tas ir nepieciešams. Lēmums ir izdalīts deputātiem.

Priekšsēdētājs: Acīmredzot ir jāziņo, ja komisija tika izveidota un tai tika dots uzdevums. Paldies.

Pirmais balsojums būs par tiem jautājumiem, kurus piedāvāja iekļaut darba kārtībā Prezidijs, izņemot, protams, tos jautājums, kurus komisijas pašas noņem, un pēc tam balsosim par papildu jautājumiem. Pirmais balsojums– par Prezidija piedāvāto darba kārtību. Lūdzu rezultātu. 110 balsis par. Paldies.

Un tagad balsosim par papildu ierosinājumiem. Deputāta Bērziņa ierosinājums– par delegācijas vadītāju un delegāciju sarunām ar PSRS. Otrais jautājums– par iestāšanos Parlamentu savienībā. Par katru no šiem jautājumiem balsosim atsevišķi. Tā iznāk.

Lūdzu, balsosim par pirmo. Turklāt deputāts Bērziņš ierosināja tos izskatīt šodien kā pirmos jautājumus. Tātad balsosim, lai jautājumu par delegāciju un delegācijas vadītāju sarunām ar PSRS iekļautu darba kārtībā. Lūdzu rezultātu. 95– par. Pieņemts.

Otrais jautājums– par iestāšanos Parlamentu savienībā. Deputāts Bērziņš komisijas vārdā ierosināja to izskatīt sākumā, jo tur ir minēti attiecīgi termiņi, kas mums to spiež darīt. Vai ir vajadzīgs balsojums, jo neviens neiebilda? Tad arī nebalsosim. Jā, tikai izskatīsim to kā pirmo jautājumu.

Deputāta Ozola priekšlikums. Viņš vienu jautājumu noņēma no izskatīšanas, bet otru ierosināja pārcelt un izskatīt rītdien no rīta, dienas pirmajā pusē. Tā kā neviens neiebilda, tad es uzskatu, ka balsojums nav vajadzīgs. Paldies.

Deputāts Eniņš ierosināja izskatīt jautājumu 8.oktobrī un iekļaut darba kārtībā jautājumu par Latvijas Republikas lēmuma projektu “Par Latvijas Republikas 1919.gada 23.augusta likuma “Par pavalstniecību” piemērošanu esošā Latvijas Republikas pilsoņu kopuma noteikšanai” un likumprojektu “Par Iedzīvotāju reģistru”, tas ir 203.dokuments. Jautājums par Latvijas Republikas Iedzīvotāju reģistru ir desmitais punkts un jau ir ietverts darba kārtībā.

Lūdzu, deputāt Eniņ!

T.Eniņš: Tā kā reģistrs ir iekļauts darba kārtībā, tad atliek tikai jautājuma pirmā puse.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, deputāt Lagzdiņ!

J.Lagzdiņš: Godātais priekšsēdētāj! Ja gadījumā Augstākā padome nobalso par lēmuma projekta “Par pavalstniecības likuma piemērošanu” ietveršanu darba kārtībā, tad man ir priekšlikums kā alternatīvu variantu šim lēmumam Prezidija sēdē izskatīt un iekļaut 8.oktobra darba kārtībā likumprojektu “Par pilsonības atjaunošanu un piešķiršanas pamatprincipiem”.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Dinevič!

J.Dinevičs: Cienījamie kolēģi! Šis priekšlikums nerunā par labu tam, par ko bija runa vakar frakcijas sēdē. Es domāju, ka mēs varam atbilstoši tam, kā vienojāmies frakcijas sēdē, virzīt caur Prezidiju trīs dokumentus. Tas ir šis pirmais dokuments par institūta atjaunošanu, piektais dokuments– Konstitucionālais likums un sestais dokuments. Tā kā viss bija norunāts, tad visu to mēs blokā laižam caur Prezidiju un pēc tam 8.oktobrī uz plenārsēdi.

Priekšsēdētājs: Kolēģi Dinevič! Esiet tik laipns un tiem deputātiem, kuri nebija frakcijas sēdē vai nevarēja tur būt, nosauciet visus trīs dokumentus, jo mēs tiešām numurējam– numur viens, pieci un seši, bet nosauciet, lūdzu, ja jūs tūlīt to varat izdarīt, to pilnus nosau­kumus.

J.Dinevičs: Jā. Tātad vakar frakcijas sēdē mēs vienojāmies, ka pašreiz blokā tiek skatīti trīs dokumenti. Pirmais dokuments ir Augstākās padomes lēmums “Par Latvijas Republikas 1919.gada 23.augusta likuma “Par pavalstniecību” piemērošanu”. Tas ir tas, ko šeit pašreiz ierosināja. Tālāk tiek piedāvāts skatīt blokā ar šo dokumentu arī 5.dokumentu, un tā nosaukums skan: “Latvijas Republikas Konstitucionālais likums, cilvēku un pilsoņu tiesības un pienākumi”. Pirmajā lasījumā tiek piedāvāts arī 6.dokuments, un šis dokuments skan “Latvijas Republikas likums par pilsonību”.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, deputāt Cilinski! Es diemžēl neredzēju, kurš no jums bija pirmais.

E.Cilinskis: Es domāju, ka šeit nav nekādu pretrunu. Deputāta Eniņa un deputātu grupas priekšlikums ierosina izskatīt kā pirmo šo dokumentu numur viens un darīt to konkrētā laikā. Dineviča kungs pēc tam var ierosināt un arī izskatīt kā nākamos šos pārējos dokumentus, tā ka šeit nav nekādu pretrunu. Tādējādi es domāju, ka šobrīd mēs varētu balsot par deputātu grupas priekšlikumu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, trešais mikrofons.

J.Freimanis: Es arī gribētu atbalstīt to, ko teica deputāts Eniņš, jo svarīgi galu galā ir iesākt, un godājamais Dineviča kungs ļoti labi atceras, ka vakar par kaut kādiem termiņiem nebija runas. Tā ir mūsu parastā “slimība”– mēs te runājam, ka vajag visu kaut ko darīt, bet nekad neiesākam. Šinī gadījumā mums konkrēti ar to ir jāiesāk– jāiesāk ar gatavāko dokumentu. Tādēļ man ir ierosinājums par šo priekšlikumu balsot.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, otrais mikrofons.

A.Kiršteins: Arī es aicinu balsot par šo dokumentu, jo diemžēl daudzi pašreiz ne tikai Latvijā, bet arī Augstākajā padomē neapzinās, ka ir izveidojusies diezgan īpatnēja juridiskā situācija. Latvijā pašreiz ir tikai Latvijas Republikas pilsoņi un ārzemnieki. Un, lai beidzot būtu skaidrība, mums par šo dokumentu ir jānobalso un jāatjauno šīs pilsoņu tiesības.

Priekšsēdētājs: Paldies. Kolēģi, šeit tika ierosināts to izskatīt 8.oktobrī, un es lieku uz balsošanu priekšlikumu tādā veidā, kādā tas šeit ir ierosināts. Arī argumentus jūs dzirdējāt. Tie, kuri vakar šeit sprieda, un mēs, kuri te karsti debatējam, atceramies visas fineses, un es tagad aicinātu tikai nesākt visu no gala, jo mums ir jāizskata darba kārtībā tas, kas ir paredzēts divām dienām. Es vēlreiz formulēšu priekšlikumu: deputāti ierosina 8.oktobrī… Pēc tam jūs, deputāt Lagzdiņ, iesniedziet to rakstiski, lai es respektētu arī jūsu priekšlikumu, un tad mēs to apspriedīsim!

Tātad deputāti ierosina 8.oktobra plenārsēdē izskatīt lēmuma projektu “Par Latvijas Republikas 1919.gada 23.augusta likuma “Par pavalstniecību” piemērošanu esošā Latvijas Republikas pilsoņu kopuma noteikšanai”. Balsosim. Lūdzu rezultātu. 79– par. Esam nobalsojuši, ka šo jautājumu izskatīsim 8.oktobrī. Lūdzu.

J.Lagzdiņš: Augstākās padomes Prezidijam laikus tika iesniegts šīsnedēļas likumprojekts “Par Latvijas Republikas pilsonības atjaunošanas un piešķiršanas pamatprincipiem”. Tas tika nodots komisijai, kura izstrādā likumprojektu paketi par pilsonību. Šis nelielais likumprojekts ir alternatīvs dokuments dokumentam numur viens, par kuru šobrīd mēs nobalsojām. Tādēļ es lūdzu Augstāko padomi un priekšsēdētāju likt uz balsošanu un Augstāko padomi nobalsot par to, ka mēs iekļaujam šo likumprojektu Augstākās padomes 8.oktobra darba kārtībā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Balsosim par to, lai iekļautu arī šo likumprojektu kā alternatīvu dokumentu nule nobalsotajam likumprojektam “Par pavalstniecības piemērošanu”. Lūdzu rezultātu. Par– 68. Es nevaru, kolēģi, skaitīt šīs rokas! Kā jūs jau atceraties, mums vairs nav tādas prakses… Līdz ar to, kā var spriest, 67 ir par. Arī šis likumprojekts tiek iekļauts darba kārtībā.

Tālāk par deputāta Bojāra piedāvājumu– kas un kā var pārstāvēt Latvijas valsti. Es atvainojos, lūdzu!

J.Dinevičs: Gorbunova kungs, bija arī priekšlikums, kas vakar skanēja… Es formulēju, ka mēs 8.oktobrī skatām trīs dokumentus. Tātad skaitām tā, kā vakar frakcijas sēdē tika nolemts. Tā ir šī atjaunošana, Konstitucionālais likums un pilsonības jautājums pirmajā lasījumā. To jūs nemaz nelikāt uz balsošanu.

Priekšsēdētājs: Jā, es to sapratu no jūsu teiktā. Es esmu nepareizi sapratis, tāpēc atvainojos. Es no jūsu teiktā sapratu, ka ceturtdien tas viss tiek skatīts Prezidijā un caur komisijām tiek iekļauts darba kārtībā. Taču mēs par to varam nobalsot arī tagad. Kā, lūdzu? Nevajag, ja? Labi, labi! Lūdzu, balsosim par deputāta Dineviča ierosinājumu, par kuru viņš runāja, tas ir, par frakcijas vakardienas balsojumu, kurā vairākums bija par to, lai 8.oktobrī izskatītu trīs dokumentus. Viņš tos nosauca. Lūdzu rezultātu. 89– par. Līdz ar to Augstākās padomes lēmums ir spēkā– iekļaut šo likumprojektu darba kārtībā 8.oktobrī, bet komisijām un Prezidijam, vadoties pēc šā lēmuma, ir jāstrādā tālāk.

Par deputāta Bojāra priekšlikumu. Jūs gribat sniegt vēl precizējošu komentāru? Lūdzu.

J.Bojārs: Tātad es ierosinu principā vienoties, ka mums šīs nedēļas laikā ir jāsagatavo dokuments, kas likvidē jebkādu parlamentāru pārstāvību no Latvijas PSRS Augstākajā padomē un pasludina par prettiesiskiem jebkurus pārstāvjus tur. Latviju attiecībās ar PSRS ir tiesīgs pārstāvēt vienīgi Latvijas ārkārtējais pilnvarotais– pagaidām tas ir Petera kungs– un vairs neviens. Tā, viss ir jānoliek savās vietās!

Priekšsēdētājs: Paldies. Jums pietiek ar mutisku deputātu piekrišanu vai jūs gribat balsojumu?

J.Bojārs: Vajag balsot par to, ka mums ir jāsagatavo šis dokuments divu dienu laikā, un tad, kad tas būs gatavs, mēs to pieņemsim. Tur, parlamentā, vairs nedrīkst būt nekādas pārstāvības.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, balsosim par deputāta Bojāra priekšlikumu. Tā mēs ātrāk virzīsimies uz priekšu. Rezultātu! Paldies. Par– 75 balsis. Es sapratu, ka līdz ar to deputātam Bojāram tiek uzdots izstrādāt šo dokumentu.

Par puča izmeklēšanas komisijas atskaiti, ko ierosināja deputāts Bojārs. Lūdzu, trešais mikrofons.

A.Līgotnis: Man ir tāds lūgums. Ja mēs arī nobalsosim par to, tad tomēr nevarēsim rītdien klausīties šo atskaiti, jo šeit ir jāievāc vēl papildu informācija.

Priekšsēdētājs: Žēl, ka jūs pārtraucāt balsošanu. Mēs varam turpināt. Nekas nav noticis. Kolēģi, atvainojiet, bet tie, kuri nav izteikuši savu viedokli, lūdzu, izsakieties par puča komisijas atskaiti. Saprotama lieta, ka runa ir par puča izmeklēšanas komisiju. Lūdzu rezultātu. Paldies. Tātad šis jautājums ir iekļauts rītdienas darba kārtībā.

Nākamais ir deputāta Aleksejeva priekšlikums. Deputāts Aleksejevs iesaka vai pieprasa un ieteic noteikt termiņu valdības ekonomiskās politikas izskatīšanai Augstākajā padomē. Lūdzu, balsosim. Rezultātu! Par– 37, tātad vairākuma nav. Priekšlikums netiek iekļauts darba kārtībā.

Nākamais priekšlikums– izskatīt deklarācijas projektu par starp­nacionālajām attiecībām. Lūdzu, balsosim. Mums jau ir tāda prakse, ka mēs balsojam bez projektiem, jo citādi nekādā veidā nevaram… Lūdzu rezultātu. Vairākuma nav.

Lūdzu, deputāt Aleksejev!

A.Aleksejevs: */Anatolij Valerianovič! Dodu uzziņu. Lieta tā, ka projekts ir, jūs pārteicāties. Tas tika iesniegts jau janvārī./

Priekšsēdētājs: */Paldies./ Kolēģi Aleksejev! Ar jums grib noskaidrot nevis attiecības (smejas), bet jūsu apgalvojumu.

Un pēdējais. Tas ir deputāta Batarevska ierosinājums, lai mēs uzklausām komisijas secinājumus par to uzdevumu, kurš tai tika dots, jo apspriešanā un pēc tam dokumentā ir notikušas izmaiņas un attiecīgi doti vērtējumi. Kad jūs varētu sniegt šo ziņojumu, kolēģi Batarevski? Kā, lūdzu? Pēcpusdienā, pulksten 15.00. Lūdzu, balsosim. Rezultātu! 82– par. Tātad pulksten 15.00 klausīsimies šo atskaiti. Vai visi jautājumi ir apspriesti? Citu nav? Paldies.

Kolēģi, es lūdzu tālāk sēdi vadīt priekšsēdētāja pirmajam vietniekam Dainim Īvānam. Bez tam gribu jūs informēt, ka šī nedēļa varbūt būs tikpat saspringta kā iepriekšējā nedēļa sakarā ar jautājumiem, kuri sais­tīti ar vēstnieku akreditēšanos šeit un arī ar citiem viesiem. Diemžēl tieši šodien un arī ceturtdien tas notiks sevišķi aktīvi. Šodien acīmredzot mēs lemsim Prezidijā par mūsu delegācijas piedalīšanos Baltijas padomes sēdē. Un arī vēl par citām vizītēm būs jālemj šīsdienas Prezidija sēdē. Tāpēc diemžēl es būšu aizņemts šajos darbos.

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Dainis Īvāns.

Priekšsēdētājs: Indulis Bērziņš vēlas ziņot par lēmumu sakarā ar Latvijas iestāšanos Starpparlamentu savienībā.

I.Bērziņš: Cienījamais sēdes vadītāj! Cienījamie deputāti! Es aicinu jūs nobalsot par lēmumu sakarā ar Latvijas iestāšanos Parlamentu savienībā. Kā jūs zināt, šajā laikā Latvijas Republika atjauno savu līdzdalību daudzās tajās organizācijās, kuru dalībniece tā bija starpkaru periodā– laikā starp Pirmo un Otro pasaules karu. Šāda organizācija ir arī Parlamentu savienība. Parlamentu savienība ir viena no vecākajām organizācijām, kura dibināta 1889.gadā. Un praktiski šajā Parlamentu savienībā ietilpst visas valstis, kur ir demokrātiski režīmi, kur ir parlamenti, kas ir šo demokrātisko režīmu noteicošā sastāvdaļa. Šobrīd šī Parlamentu savienība ir sanākusi uz savu ikgadējo sanāksmi, un šī sanāksme notiek Čīlē. No mūsu Augstākās padomes uz turieni ar Zviedrijas Parlamentārās savienības atbalstu un pabalstu ir devies Birkava kungs, kurš pārstāvēs Latvijas Republikas parlamentu šinī Starpparlamentārajā savienībā.

Šā iemesla dēļ es ierosinu kā par steidzamu nobalsot šo lēmumu par šādas savienības izveidošanu, un šinī savienībā būs iespēja piedalīties visiem tiem deputātiem, kuri to vēlēsies, neatkarīgi no partijas piederības, pārliecības, reliģiskajiem uzskatiem un tā tālāk. Vienkārši pietiek ar to, ka cilvēks ir parlamentārietis un grib tur piedalīties. Tādas anketas ir sagatavotas, un tie deputāti, kuri vēlēsies, bez tās deputātu daļas, kura jau ir izteikusi savu vēlēšanos tajā piedalīties, var pieteikties neatkarīgi no frakcijas piederības vai nepiederības. To varēs izdarīt pēc Birkava kunga atgriešanās, jo viņš ir šā darba iniciators un pagaidām arī vadītājs, kamēr neesam nobalsojuši. Es arī esmu uzrakstījis šai organizācijai iesniegumu, mēs esam nobalsojuši par konkrētu tās vadītāju. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Jautājumu uzdod Andrejs Krastiņš.

A.Krastiņš: Bērziņa kungs, kādā veidā ir izveidots šis nosaukums– Parlamentu savienība? Jo šīs organizācijas oficiālais nosaukums angļu valodā (saka to angļu valodā) ir Starpparlamentu savienība. Un tā ir arī šīs organizācijas jēga, jo šī organizācija darbojas starp parlamentiem.

I.Bērziņš: Šoreiz man ir jāatbild Birkava kunga vietā, jo viņš ir šā dokumenta autors. Cik man zināms un kā viņš mani informējis, tad šis nosaukums radies tāpēc, ka, ja reiz tā ir Parlamentu savienība, tad tā ir savienība starp parlamentiem. Tad latviešu valodā vairs nav jāuzsver, ka tā ir starpparlamentu savienība. Tā jau ir Parlamentu savienība. Tomēr es jums katrā ziņā piekrītu, ka var izdarīt šo labojumu, un tā nav īpaša problēma.

A.Krastiņš: Šīs organizācijas statūtos ir minēts, ka tā nav Parlamentu savienība, bet tā ir organizācija, kas darbojas starp parlamentiem un koordinē parlamentu darbību.

Otrais jautājums: kāpēc šis lēmums ir tā nosaukts un arī tekstā to redz, ka mēs iestājamies Parlamentu savienībā, ja Latvijas Republika– es uzsveru– Latvijas Republika!– kā dalībvalsts šajā starptautiskajā organizācijā bija jau laikā no 1922. līdz 1934.gadam?

I.Bērziņš: Es jums pilnīgi piekrītu, un šo labojumu es pats ierosinātu, kad būtu balsošana, jo, kad mēs, šī iniciatīvas grupa, sanācām kopā pārskatīt šo dokumentu, arī tad tika izvirzīts šis jautājums, ka ir jāatjauno līdzdalība, nevis jāiestājas. Tāpēc notiek šis labojums, un es piekrītu, ka tas ir vajadzīgs. To es arī savā runā teicu, ka šī līdzdalība ir jāatjauno.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Vaivad!

J.Vaivads: Man te rodas neskaidrība. Vai tā ir tīri individuāla parlamentāriešu organizācija vai tā ir valstu starpparlamentu organizācija? Ja tā ir starpvalstu parlamentu organizācija, tad mēs pilnvarojam tur kādu darboties atbilstoši statūtiem. Pretējā gadījumā– ja tā ir individuāla organizācija, tad ir pamats izteikt brīvprātīgu vēlēšanos, teiksim, reģistrēties un tā tālāk. Man nav īsti skaidrs, kas tā ir par organizāciju.

I.Bērziņš: Kā veidojusies šī organizācija? Organizācija veidojusies šādi: tajās valstīs, kurās ir parlamenti, šo parlamentu biedri individuāli un brīvprātīgi izsaka savu vēlēšanos, ja viņi vēlas darboties šajā grupā, tas notiek attiecīgajā parlamentā katrā valstī. Pēc tam šī grupa izveido šo grupu attiecīgajā parlamentā. Ir valstis, kurās praktiski tur ietilpst visi parlamentārieši, bet ir valstis, kurās atsevišķi parlamentārieši tur neietilpst. Tas ir tīri individuāli– ja viņš vēlas, viņš var arī neietilpt šinī grupā. Taču ir daudzas valstis, kurās tur ietilpst praktiski visi parlamentārieši. Un tālāk jau šī grupa, sanākot kopā, izveido organizāciju atbilstoši saviem statūtiem, pie tam katra grupa katrā parlamentā veido savus statūtus. Tātad šeit nekādu stingru noteikumu nav. Un tālāk jau tā darbojas šinī kopējā organizācijā, sanākot uz sēdēm. Tāda pagaidām ir kārtība, kādā šī organizācija darbojas kopš 1889.gada.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Bul!

A.Buls: Pēc jūsu paskaidrojuma es sapratu, ka tā ir parlamentāriešu, atsevišķu deputātu grupa. Taču kā tādā gadījumā lai saprot šo atjaunošanu, jo parlamentāriešu, kuri bija Latvijā no 1922.gada, šodien parlamentā vairs nav? Ja tie ir parlamenti, tad es saprotu, ka var būt runa par atjaunošanu, bet, ja tie ir atsevišķi deputāti, tad viņu uzvārdu vairs nav. Kā var atjaunot?

I.Bērziņš: Es atvainojos– es nesapratu jautājumu.

A.Buls: Jūs sakāt– parlamentāriešu grupa. Tātad runa ir par atsevišķiem deputātiem un uzvārdiem?

I.Bērziņš: Es paskaidroju, kādā veidā tā tiek veidota. Tā tiek veidota no atsevišķiem deputātiem, kuri izveido grupu. Jūs saprotiet– tā nav ne bijušo vai mirušo, vai nākamo deputātu savienība, tā ir to reālo deputātu savienība, kuri atrodas reālajos parlamentos, kuri nav atlaisti, nav padzīti vai nav kaut kādu diktatūru rezultātā gājuši bojā. Tie ir reālie parlamenti visā pasaulē. Viņi ir tie, kuri veido. Un katrā parlamentā veidojas šīs grupas pēc deputātu iniciatīvas.

A.Buls: Es saprotu jūsu domu, kā veidojas šīs grupas. Tādā gadījumā ir jautājums: kā var atjaunot tās grupas, kuras darbojušās agrāk?

I.Bērziņš: Latvijas valsts parlaments, un tāds mēs esam, vienīgi Pilsoņu komiteja to nav atzinusi, bet visa pasaule to ir atzinusi, šinī organizācijā darbojās līdz 1934.gadam. Tagad mēs atjaunojam šā parlamenta darbošanos tur. Šeit ir tā pēctecība. Tikai tā! Mēs viens otru nesaprotam.

Priekšsēdētājs: Paldies. Debatēs vārdu lūdz Andrejs Krastiņš. Paldies, Bērziņa kungs!

A.Krastiņš: Godājamie kolēģi! Pirmām kārtām es domāju, ka šāds lēmums ir jāpieņem.

Par tām nelielajām korekcijām, par kurām es jau minēju un uzdevu savu jautājumu. Runa ir nevis par iestāšanos, bet par mūsu darbības atjaunošanu Parlamentu savienībā. Vajadzētu mainīt arī pašu nosaukumu– nevis Parlamentu savienībā, bet Starpparlamentu savienībā, un tālāk kā tekstā.

Attiecībā uz šo lemjošo daļu es domāju, ka pareizāks būtu teksts, ka, lūk, vajag atjaunot Latvijas Republikas dalību Starpparlamentu savienībā. Situācija ir tāda, ka pagājušā gada aprīlī man bija iespēja piedalīties šīs Starpparlamentu savienības Ziemeļu grupas sēdē Stokholmā, un tur tas tika traktēts mazliet citādi, nekā šodien šeit. Tā praktiski ir starpvalstu organizācija, kurā dalības subjekti ir šo valstu vēlētās augstākās valsts varas institūcijas. Tur piedalās gan Ziemeļkoreja, gan PSRS un tā tālāk, arī ļoti nosacīti parlamenti. Tā ir vienkārši tāda vēlēto augstāko pārstāvniecību organizācija, kura divas vai trīs reizes gadā sapulcējas sesijās. Līdz šim brīdim tā gan izskata, no mūsu viedokļa raugoties, visai nenozīmīgus jautājumus, piemēram, par sieviešu skaita palielināšanos parlamentos, par parlamentāriešu labāku apgādi un tā tālāk. Turklāt vienmēr tā sapulcējas divas reizes gadā ļoti skaistās pasaules vietās– parasti kūrortos– un tur arī lemj šos jautājumus. Starp citu, par piedalīšanos šajā Starpparlamentu savienībā ir jāmaksā biedra nauda, un tā ir krietni liela, tā ka mums arī par to būs jādomā, vai esam spējīgi maksāt cieti konvertējamā valūtā, pašreiz frankos. Šīs savienības sēdeklis atrodas Ženēvā, uz kurieni tiek sūtīti pārstāvji, un tur ir jāalgo savs darbinieks.

Tādējādi, es domāju, mums protams, vajag lūgt, lai atjauno mūsu Latvijas Republikas, Latvijas valsts parlamenta dalību šajā Starpparlamentu savienībā, bet tālākajā darbībā mums ir ļoti uzmanīgi jāno­klausās, ko mums, atbraucis no Čīles, pastāstīs Birkava kungs. Viņš informēs, kādā veidā mēs tiekam uzņemti, jo uzņemšana notiek nevis kā kādas valsts uzņemšana, bet sākotnēji uzņem valstu blokos. Tur ir tā sauktais valstu bloks– 12 plus…, kurā ietilpst vecākie Eiropas parlamenti, un tie savukārt izlemj, vai var uzņemt šajā valstu blokā. Tā kā ir ārkārtīgi sarežģīta struktūra, arī uzņemšana ir ilga. Un, kā es saprotu, šis lēmums mums ir vajadzīgs vienīgi tāpēc, lai Birkava kungam dotu zināmas pilnvaras Čīlē runāt Latvijas Republikas Augstākās padomes vārdā.

Tāpēc es domāju, ka mums nevajadzētu sevišķi izvērst diskusijas, bet šādu lēmumu ar nelieliem labojumiem vajadzētu pieņemt un aizsūtīt to Birkava kungam, lai viņš tur varētu runāt mūsu vārdā, bet galīgos lēmumus par visu to, kā mums rīkoties– piedalīties vai nepiedalīties un ar kādiem noteikumiem, to, es domāju, mēs izlemsim tad, kad Birkava kungs būs atgriezies un ziņojis mums. Taču es pastāvu uz šiem labojumiem, ka tie ir jāizdara šajā lēmumā. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai neviens vairs nevēlas izteikties? Manuprāt, arī Bērziņa kungam, kā es sapratu pēc viņa uzstāšanās, šādi labojumi ir pieņemami, jo mums vienkārši ir jāpieņem lēmums, un tekstā visus precizējumus varēs izdarīt. Mēs pieņemam lēmumu par to, ka akceptējam savu atgriešanos Starpparlamentu savienībā, un līdz ar to Birkava kungs ar pilnu atbildību var uzstāties Čīlē.

Lūdzu, reģistrēsimies vēlreiz. Rezultātu! Ir 113 deputāti. Lūdzu, balsosim par šo lēmumu. Par– 92. Lēmums ir pieņemts.

Lūdzu Bērziņa kungu ziņot par mūsu darba kārtības nākamo jautājumu– par delegāciju sarunām ar PSRS.

I.Bērziņš: Cienījamais sēdes vadītāj, cienījamie deputāti! Tātad es ierosinu apspriest 233.dokumentu, ļoti īsu dokumentu, kurā runāts par to, ka mums ir nepieciešams iecelt delegācijas vadītāju sarunām ar PSRS. Kā jūs zināt, pēc tam, kad Padomju Savienība bija atzinusi mūsu neatkarību, ļoti svarīgs ir jautājums par Padomju Savienības karaspēka izvešanu no Latvijas. Tas varbūt ir pats svarīgākais jautājums, par kuru mums vajag runāt, pie tam tūlītēji vajag sākt šo izvešanu, nevis kaut kad 1994.gadā vai pat vēlāk. Un, kā es saprotu, tad arī Padomju Savienības puse ir gatava sākt sarunas par visplašāko jautājumu spektru. Tieši tāpēc Padomju Savienība ir izveidojusi savu delegāciju un iecēlusi arī delegācijas vadītāju. Kā jūs zināt, sarunās ar Latviju šīs delegācijas vadītājs ir Jakovļeva kungs. Šajos apstākļos frakcija par mūsu delegācijas vadītāju ierosina izvirzīt Dineviča kungu.

Kāpēc pagaidām vēl nav izveidots un nosaukts viss delegācijas sastāvs? Šīm sarunām ir jābūt nopietnām, un es ļoti ceru, ka tās nebūs tādas, kādas tās bija vasarā, kad notika sarunas par sarunām, jo praktiski ne par ko netika runāts. Tātad šīs sarunas būs, un, lai tās būtu nopietnas sarunas, ir nepieciešams noskaidrot to problēmu loku, par kuru tad īsti šīs sarunas ar PSRS notiks.

Kā jūs zināt, ir daudzas problēmas, par kurām mums būs jārunā, piemēram, ar Krieviju, nevis ar Padomju Savienību. Un tieši tāpēc PSRS puse nākusi ar priekšlikumu, un pagaidām šis priekšlikums ir spēkā, ka šinī PSRS delegācijā būs pārstāvēta arī Krievija, tur būs arī cilvēki, kuri paudīs Krievijas intereses.

Lūk, lai apzinātu šo problēmu loku, frakcija nolēma praktiski tūdaļ– rīt– Dineviča kungu sūtīt uz Maskavu, lai viņš tiktos ar Jakovļeva kungu un noskaidrotu, kad un par ko mēs varam uzsākt šīs mūs tik ļoti interesējošās sarunas. Tāpēc pagaidām vēl nav izveidots viss delegācijas sastāvs, kuru Augstākā padome varētu ierosināt pēc tam, kad principā būs strikti noteikts, par ko, par kādām problēmām un kādā to secībā delegācijas runās. Mums jāzina, kādus cilvēkus iekļaut delegācijā, lai viņi būtu kompetenti un speciālisti par attiecīgajām problēmām, kuras tiks risinātas mūsu sarunās ar Padomju Savienību. Un tieši tāpēc frakcija ierosina par delegācijas vadītāju iecelt Jāni Dineviču, šobrīd lielākās frakcijas un vairākuma frakcijas vadītāju, jo arī pretējā puse nav par šīs delegācijas vadītāju iecēlusi, kaut vai formāli, kādu no valsts vai valdības pirmajām personām.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai kolēģiem ir kādi jautājumi? Jautājumu nav. Izteikties vēlas deputāts Kiršteins. Lūdzu.

A.Kiršteins: Cienījamais sēdes vadītāj, godājamie kolēģi! Es baidos, ka šis jautājums nav tik vienkāršs, kā izliekas sākumā. Vispirms gribu paziņot, ka 4.oktobrī Viļņā būs Baltijas padomes sēde, kur viens no darba kārtības punktiem būs dokumentu pieņemšana par attiecībām ar PSRS un par vienotu nostādni gaidāmajās sarunās. Situācija ir tāda, ka pašreiz mēs esam nonākuši diezgan kutelīgā situācijā. Es saprotu, ka Latvijā ir daudz labu cilvēku. Latvijā ir ļoti daudz mūsu neatkarības piekritēju. Mūsu draugi un neatkarības piekritēji ir gan starp Francijas, gan Zviedrijas, gan Vācijas, arī starp PSRS un citu valstu pilsoņiem. Tomēr, vai nu tas mums patīk vai nepatīk, bet pašreiz mums ir jāskatās patiesībai acīs un jākonstatē, ka visiem mūsu draugiem ir tikai cilvēka tiesības, bet viņiem diemžēl nav Latvijas Republikas pilsoņa tiesību. Latvijā pašreiz ir tikai Latvijas Republikas pilsoņi un ārzemnieki, un PSRS pilsoņiem šeit nav absolūti nekādu priekšrocību no starptautisko tiesību viedokļa, teiksim, attiecībā pret Vācijas pilsoņiem vai Dienvidkorejas pilsoņiem. Līdz ar to ir jākonstatē, ka Latvijā kolonizācijas nolūkos ir ievests ļoti liels skaits citu valstu cilvēku un pilsoņu, un tas ir pirmais un pats galvenais jautājums.

Otrs jautājums ir tas, ka šos ārzemniekus apsargā liels skaits militāro– liels karaspēks, liels personāls, liels tā ģimenes locekļu, piederīgo skaits, kas šeit ir ienākuši līdz ar šo PSRS karaspēku. Tas ir, vesels jautājumu komplekss, ka šis karaspēks galvenokārt ir tāpēc, lai šeit apsargātu šo pirmo minēto cilvēku intereses. Tātad, kamēr nav izrunāts jautājums par šo problēmu… Neizliksimies naivi, jo tieši kolonizācijas nolūkos Latvijā tika ievests liels skaits PSRS pilsoņu. Mums nav jāizliekas un tas jāslēpj. Šie cilvēki, protams, nav vainīgi, un tas ir galvenais starpvalstu sarunu temats. Galvenais!

Tātad, ja apzināmies šīs problēmas, mēs varam pāriet pie kandidatūrām, un arī šajā ziņā es aicinātu pašreiz nesteigties. Kāpēc? Tāpēc, ka uz deputātiem pašreiz tiek izdarīts milzīgs spiediens, notiek iebaidīšana vai šantāža. Sak, ja jūs neiedosit lielam ārzemnieku skaitam momentāni pilsoņu tiesības, tad Latvijā sāksies dažādas pagrīdes ziņas, sāksies, teiksim, pretošanās, izraisīsies pilsoņu karš. Bieži šo argumentu īpašnieki nekautrējas savu mērķu realizēšanai izmantot tādus cilvēkus, kā, piemēram, Alksni, kurš visur nepārtraukti tiek rādīts televīzijā un kurš ir galvenais baidītājs. Ir arī baidītāji, teiksim, numur divi, numur trīs un tā tālāk. Es viņus nesaukšu vārdā, jūs paši viņus zināt. Ja pret mums tiek izdarīts šāds spiediens, tad tādā gadījumā acīmredzot šie jautājumi būs jāizskata kādā starptautiskā konferencē. Es nezinu, kā mēs tos citādi atrisināsim.

Un tagad konkrēti par delegācijas vadību. Es domāju, ka šodien mēs, protams, nevaram nolemt, kurš vadīs šīs sarunas. Mēs varam iecelt cilvēku, kurš aizbrauks uz Maskavu un šīs lietas pārrunās. Kāpēc mēs nevaram nolemt? Es te gan gribu pateikt, ka man nav nekādu personīgu iebildumu pret Dineviča kungu. Taču, pirmkārt, šādu jautājumu tomēr var apspriest tikai kāds no Augstākās padomes vadības, jo tas nav tāds līmenis, kas būtu jāpārspriež vienai frakcijai, un vienas frakcijas vadītājs nevar kārtot šādas lietas. Otrkārt, Dineviča kungs ir rīkojies pretēji Latvijas Tautas frontes 3.kongresa rezolūcijai par to, ka pilsonības jautājums tiks izskatīts tikai Saeimā. 15.septembra sēdē… Man ir grūti iedomāties situāciju, ka Dineviča kungs uzdrošināsies runāt par šeit nelikumīgi ievesto cilvēku likteņiem kaut kādās starpvalstu sarunās. Ja Augstākā padome vai Augstākās padomes vadība izvairīsies no šā delikātā jautājuma izvirzīšanas, tad mēs uzreiz nepanāksim atrisinājumu. Tas būs ārkārtīgi grūts process starpvalstu sarunās, un es vēlreiz atkārtoju, ka tas ir arī starptautiskās konferences uzdevums. Bez tam šīs lietas ir vispirms jāpārrunā piektdien Viļņā, jo Lietuvai nav šīs problēmas. Lietuvai ir tikai karaspēka problēma, tur nav kolonizācijas nolūkos ievests milzīgs cilvēku skaits, kas dzīvo Lietuvā.

Tātad, ja Augstākās padomes vadība kaut kādā mērā izvairīsies no šā delikātā jautājuma, tad mēs priekšlaikus varam atkal nonākt pie kaut kādas kārtējās krīzes, kas absolūti nebūtu vēlama pašreizējā politiskajā situācijā. Mums arī nav mākslīgi jāsasteidz kaut kādas Saeimas vēlēšanas. Tātad es vēlreiz nobeigumā atkārtoju– tas nav vienas frakcijas jautājums! Mēs varam izvirzīt cilvēku, kas aizbrauc un visu norunā. Pie tam jautājumā, par ko runāt, šeit pilnīgi nepareizi pateica Bērziņa kungs. Ir jārunā tikai par šīm divām tēmām– ir jārunā tātad par ārzemnieku tiesībām Latvijā un par šo karaspēku. Pārējie jautājumi ir pakārtoti šiem diviem jautājumiem. Tātad mums ir jau zināms, par ko runāt. Tas, kādā veidā runāt, ir tehnisks jautājums. Jā, es piekrītu– šos jautājumus varētu risināt jebkurš. Tāpēc domāju, ka jautājums pašreiz nav sagatavots, delegācijas vadītāju var nozīmēt tikai pēc piektdienas sarunām Viļņā, pēc konsultēšanās ar Igaunijas un Lietuvas pusi. Acīmredzot, ja no tām sarunās būs augstāko padomju vadība, tad arī mums tā būs, bet, ja tām nebūs, tad mums arī nebūs. Tāpēc šodien mēs varam nobalsot tikai par pārstāvi, kurš nevis vadīs šo delegāciju, bet kurš var aizbraukt uz priekšsarunām un norunāt par sarunu laiku. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Šteinam.

V.Šteins: Cienījamie kolēģi! Šobrīd runāt par šo delegāciju un par delegācijas vadītāju ir priekšlaicīgi, jo mums šobrīd nav zināms, par ko runās, kādi būs sarunu pamatpostulāti un pamatprincipi, uz kā bāzēsies šīs sarunas, jo patlaban tas vēl nav nolemts. Arī mēs paši vēl neesam tikuši skaidrībā par svarīgākajiem jautājumiem. Tā ažiotāža, kas pašreiz tiek radīta saistībā ar pilsonības likumu, katram ir skaidra, kopš mēs 21.augustā atjaunojām Latvijas Republiku. Jūs visi esat Latvijas Republikas pilsoņi, un pārējie iedzīvotāji– jā, kolēģi!– ir ārvalstnieki, tātad Latvijas iedzīvotāji. Es paskaidrošu Ivaram Silāram– ir Latvijas Republikas pilsoņi un ārvalstnieki. Un tagad šī ažiotāža, kas ir sarīkota ap šo jautājumu, kaut vai, piemēram, tās divas smagās “torpēdas”, kuras tika palaistas pēdējā “Labvakar” raidījumā, ka tūlīt pat būs repatriācija un reketieri pārņems varu Latvijā. Bezmaz tā tika nostādīts šis jautājums. Nav skaidri šo mūsu sarunu pamatprincipi, un tādējādi runāt par to, kurš pārstāvēs mūs sarunās un vadīs šīs sarunas, nav iespējams.

Es uzskatu, ka vienas frakcijas vadītājs, kurš turklāt nepārstāv Latvijas Tautas frontes viedokli, nevar būt delegācijas vadītājs. Otrkārt, viņš nevar sarunāties pats ar sevi. Treškārt, viņš nepārstāv Latvijas Republikas pilsoņu intereses un, ceturtkārt, Konservatīvo partija protestē pret Jāņa Dineviča iecelšanu par delegācijas vadītāju un aicina šo jautājumu atlikt.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Freimani!

J.Freimanis: Cienījamais priekšsēdētāj, godājamās dāmas un cienījamie kungi! Es gribētu uzaicināt jūs visus dziļi ieelpot un noskaitīt līdz desmit. Es domāju, ka te tika pateikts ļoti daudz prāta vārdu, un man liekas, ka neviens cits citam nerunā pretim. Par to, ka mums ir jāiesāk šīs reālās sarunas, galu galā nešaubās ne mūsu godājamais Šteina kungs, ne arī godājamais Kiršteina kungs. Tātad šinī jautājumā mums ir pilnīga skaidrība.

Otrkārt, attiecībā uz to, ko īsti runāt ar Maskavu. Pilnīgi pareizi! Mūsu Dineviča kungs jau tieši tāpēc arī brauks uz Maskavu un vienosies, par ko runāt. Vispārējam apmierinājumam es varētu atgādināt, ka vienmēr gan frakcijas sēdēs, gan stratēģiskās grupas sēdēs deokupācijas jautājums ir skanējis kopā ar dekolonizācijas jautājumu. Un pats par sevi saprotams, ka Dineviča kungs runās arī par tiem nelaimīgajiem PSRS pilsoņiem, kuriem šeit ir slikti un kuri gribētu braukt prom, un ko ar viņiem iesākt. Iespējams, ka par šiem jautājumiem, pilnīgi dabīgi, iznāks runāt, un Šteina kungam nevajadzētu uztraukties. Es domāju, ka šis jautājums ir skaidrs, un, ja Dineviča kungam tas nav tik skaidrs, ka viņam arī par to būtu jārunā, tad mēs viņam to varam pateikt priekšā, bet visādā citādā ziņā, es uzskatu, Dineviča kungs ir tieši tā figūra un tieši tas politiķis, kas mums ir vajadzīgs. Jo šādās sarunās mēs netiksim cauri ar dzelzceļa sliedes taisnprātību, tā sakot, ar vienvirziena domāšanu. Šeit ir vajadzīgs elastīgs politiķis, kas zinātu, kad un ko īsti teikt. Un tādēļ es domāju, ka pašreizējā momentā Dineviča kungs šiem parametriem noteikti atbilst. Un tas, ka Dineviča kungs ir tanī frakcijā, kurā Kiršteina kunga vairs nav, tas galīgi nav arguments. Tautas frontes frakcija joprojām ir, un šī frakcija būs tā, kura nosaka toni šeit, parlamentā, neatkarīgi no tā, vai mums tas patīk vai ne. Un tādēļ, godājamie kolēģi, es aicinu balsot par Dineviča kunga kā par delegācijas vadītāja kandidatūru.

Priekšsēdētājs: Jā. Paldies. Lūdzu, deputāt Bērz! Jā, es saprotu, ka jūs gribat debatēt, izteikties, tāpēc izteikšanās par balsošanas motīviem ir gandrīz tas pats. Lūdzu.

A.Bērzs: Lai izšķirtos par to, balsot vai nebalsot par Dineviča kungu, man viņam būtu viens jautājums, uz kuru es gribētu dzirdēt viņa atbildi, jo visā mūsu parlamentārajā kopdarbībā man vēl nav no viņa izdevies uzzināt to, vai viņam ir vai nav zināms tas, ka Latvijā ir gandrīz vai miljons kolonistu.

Priekšsēdētājs: Parasti, ja mēs apsveram kādu kandidātu, mums ir tiesības viņam uzdot jautājumus. Tāpēc, lūdzu, Dineviča kungs, ja jūs vēlaties, tad atbildiet. Jūs varētu atbildēt pēc savas izvēles. Lūdzu, Kiršteina kungs!

A.Kiršteins: Es absolūti piekrītu Freimaņa kungam, bet…

Priekšsēdētājs: Kiršteina kungs, vai jūs uzdosit jautājumu Dineviča kungam?

A.Kiršteins: Nē, es to neuzdošu, es vienkārši precizēju to, ko es pateicu. Es aicināju atlikt delegācijas vadītāja iecelšanu uz laiku pēc Baltijas padomes sēdes, kas vēl tikai notiks. Un, ja šajā Baltijas padomes sēdē tiks pieņemts lēmums, ka delegācija ir jāvada pirmajām personām, tad mēs dabūsim atkal mainīt šo lēmumu. Es piekrītu Freimaņa kunga teiktajam.

Priekšsēdētājs: Labi, Freimaņa kungs atbildēs Kiršteina kungam un tad vēl Dineviča kungs– Bērza kungam.

J.Freimanis: Nē, es domāju, ka tas būtu pārāk liels gods. Manuprāt, šinī gadījumā tas viens otru absolūti neizslēdz, kolēģi, tādēļ ka mēs Baltijas padomē demonstrēsim savu pozīciju, un mūsu pozīcija ir tāda, kāda ir mūsu valsts pozīcija. Un viss.

Priekšsēdētājs: Arī Krastiņa kungs atbildēs Kiršteina kungam.

A.Krastiņš: Nē, tā varbūt nav atbilde Kiršteina kungam, bet vienkārši informācija, tā kā es pavisam nesen tikos ar Landsberģa kungu. Un viņš paskaidroja, ka viņam nav citas izejas, kā vien vadīt šo delegāciju, jo Lietuvas Konstitūcija nosaka, ka tikai viņš vada starpvalstu delegācijas, un tad viņam ir uzlikts tas slogs būt formālam delegācijas vadītājam, bet to, kurš praktiski vadīs, to viņi izlemšot paši tuvākajās dienās, kā saka, darba kārtībā. Tāda ir tā nianse ar Lietuvu, tā ka mums nav ko sevišķi skatīties uz Lietuvu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Dineviča kungs!

J.Dinevičs: Bērza kungs šeit uzdeva jautājumu, ko viņam nav izdevies noskaidrot. Bērza kungs, mēs esam simtām reižu runājuši, ka šeit ir notikusi zināma okupācija, ka ir sekojusi zināma aneksija, ka šīs darbības rezultātā šeit ir ieradies zināms cilvēku skaits. Miljons, kā jūs precizējāt. Jūs gribat, lai viņus nosauc kaut kādā speciālā vārdā– par kolonistiem vai kā citādi? Tas, ka šie cilvēki ir šeit, visiem ir skaidrs. Arī tas, ka šo cilvēku problēma ir jārisina gan šajās starpvalstu sarunās, gan šeit, uz vietas, mūsu likumdošanā. Arī tas ir visiem skaidrs.

Priekšsēdētājs: Paldies. Mums Ārlietu komisija ir iesniegusi priekšlikumu balsot par šādu lēmumu un pilnvarot Dineviču kā delegācijas vadītāju sarunām ar PSRS. Mēs savukārt varam vai nu piekrist, vai nepiekrist šim Ārlietu komisijas lēmumam. Cita lēmuma projekta mums šobrīd nav. Lūdzu balsošanas režīmu. Rezultātu! Par– 75, pret– 6 un atturas– 17. Septiņdesmit pieci, Gorbunova kungs! Jā, jūsu roku es neredzēju. Nē, Gorbunova kungs, mani informēja. Vienalga, tas varētu būt arī 74.

Tālāk izskatīsim lēmuma projektu “Par grozījumiem Latvijas Republikas Augstākās padomes 1991.gada 29.augusta lēmumā”. Ziņo Andrejs Krastiņa kungs.

A.Krastiņš: Godājamie kolēģi! Nezinu, vai jūs esat saņēmuši– laikam tam būtu jābūt– mūsu šāgada 29.augusta lēmumu, kas saucas “Par Latvijas PSR likumdošanas aktu piemērošanu Latvijas Republikas teritorijā”. Šeit, mūsu lēmumā, mēs atkal redzam spilgtu “slimības” recidīvu, jo atkal pēc 21.augusta parādās šie mistiskie vārdi “Latvijas PSR”, kas diemžēl nav palikuši tikai vēstures grāmatās vien, bet ir iegājuši arī mūsu šodienas likumdošanā. Bez šiem te salīdzinājumiem, es vēl uzskatu, ka ir ļoti konkrēti un kardināli jāmaina šis lēmums, lai mēs tomēr neizskatītos ļoti divdomīgi to valstu acīs, kuras vērtē mūsu likumdošanu, kuras skatās arī uz mūsu valstisko statusu un visu pārējo. Ja šādi likumdošanas akti ar Latvijas PSR dažādu pieminēšanu tiek pieņemti Latvijas Republikas Augstākajā padomē, turklāt vēl mūsu varasvīri brauc delegācijās uz PSRS republikām bez vajadzīgā diplomātiskā protokola un vienkārši kā mīļi viesi un tā tālāk piedalās sarunās– mēs vakar Centrālajā televīzijā dzirdējām, ka Alma-Atā ir pulcējušies brālīgo republiku pārstāvji, kur tikai Igaunija un Lietuva nav pārstāvēta, bet Latvija tur ir pārstāvēta –, tad man liekas pavisam savāda visa šī darbība. Es te, protams, atšķirībā no viena otra mana kolēģa nesaskatu pat nekādu ļaunprātību, bet tas ir vienkārši recidīvs mūsu vecajā domāšanā. Ar mūsu Latvijas Republikas Augstākās padomes 4.maija Neatkarības deklarāciju tika noteikts šis pārejas periods, un tik tiešām šajā Neatkarības deklarācijā bija ietverts, ka pārejas periodā var darboties tās Latvijas PSR Konstitūcijas normas un citi likumi, kas nav pretrunā ar Neatkarības deklarāciju. Taču atcerēsimies, ka ar 21.augusta konstitucionālo likumu “Par Latvijas republikas valstisko statusu” mēs izbeidzām šo pārejas periodu, un līdz ar to izbeidzās arī šā 5.punkta darbība, kas noteica, ka pārejas periodā var darboties šīs Latvijas PSR Konstitūcijas normas. Līdz ar pārejas periodu beidzas visi šie Latvijas PSR varianti. Un tāpēc es domāju, ka mūsu neatkarīgajai valstij, kas ir starptautiski atzīta ANO, ir necienīgi lietot, lūk, šādas te– tā saucamās Latvijas PSR Konstitūcijas normas. Un tas ir pretrunā gan ar mūsu valsts nosaukumu, gan ar mūsu valstisko statusu.

Tāpēc es, aizstāvot šo savu likumdošanas iniciatīvas kārtībā piedāvāto 213.dokumentu, pirmkārt, uzskatu, ka 1.pantā ir jāizdara grozījumi, lai tomēr Latvijas Republikas vārdā nespriestu tiesu pēc Latvijas PSR kodeksiem. Mēs to jau esam izdarījuši ar Latvijas Kriminālkodeksu un Latvijas Kriminālprocesa kodeksu, kas atkal šajā lēmumā nezin kāpēc ir ierakstīti kā Latvijas PSR kodeksi un tikai iekavās ir ielikts vārds “Latvijas”, kaut gan mums ir lēmums, ka turpmāk tie līdz Latvijas Republikas likumdošanas pieņemšanai tiek saukti par Latvijas Kriminālkodeksu un Latvijas Kriminālprocesa kodeksu. Gluži tādas pašas izmaiņas vajag izdarīt arī ar visiem pārējiem kodeksiem, lai mums šis nosaukums “Latvijas PSR” turpmāk vairs nefigurētu.

Otrkārt– un tas ir daudz būtiskāk– es uzskatu, ka ir jāsvītro 3.pants. Mani kuluāru sarunās mēģināja pārliecināt par to, ka nedrīkst svītrot šos te Latvijas PSR likumus, PSRS Augstākās padomes lēmumus, Latvijas PSR Augstākās padomes Prezidija dekrētus un tā tālāk, jo daudzi no tiem vēl ir vajadzīgi un darbojas.

Godājamie kolēģi, es uzskatu tā– ja kādam no šiem likumdošanas aktiem, kādai no šīm Latvijas PSR Konstitūcijas normām ir kaut kāda praktiska nozīme arī šodien, kamēr nav izstrādāta attiecīga Latvijas Republikas likumdošana, tad tādā gadījumā mums ir jāpieņem jauns likums ar gluži tādu pašu normu. Atcerēsimies, ko nosaka mūsu Neatkarības deklarācija un ko nosaka 21.augusta likums? Tas nosaka, ka visus lēmumus un likumus var pieņemt tikai Latvijas Republikas Augstākā padome, un tas ir noteikts. Vai vēlreiz labosim mūsu Neatkarības deklarāciju? Vēlreiz pārskatīsim 21.augusta Konstitucionālo likumu. Varbūt tomēr to konsekventi ievērosim arī turpmāk un atteiksimies no šo Latvijas PSR un tamlīdzīgu likumu piemērošanas, ja ir vajadzīgs likums? Lūdzu– neizstrādāsim no jauna šo normu, bet paņemsim to tādu, kāda tā jau ir un pieņemsim lēmumu par šā attiecīgā likuma, lēmuma vai šīs attiecīgās normas piemērošanu pašlaik, kamēr nav izstrādāts Latvijas Republikai nepieciešamais likumdošanas komplekss, lai nevajadzētu neko sacerēt un tērēt laiku. Taču mums no šiem recidīviem ir jāatsakās vienreiz un uz visiem laikiem, ja reiz esam deklarējuši sevi kā neatkarīgu valsti.

Un tāpēc aicinu godājamos kolēģus pieņemt šo ļoti vienkāršo lēmumu, lai ietu tālāk pa likumdošanas radīšanas ceļu, pa likumdošanas ceļu, nevis pa sociālistiskās un komunistiskās piemērošanas ceļu, jo citādi mums iznāks tāpat, kā apspriežot šo jautājumu ar Rīgas pilsētas padomi. Un paldies Teikmaņa kungam, ka viņš man aizrādīja, ka mums darbojas Latvijas PSR Konstitūcija. Un, kad es ar viņu strīdējos, tad viņš man parādīja šo lēmumu, kura pieņemšanas laikā es diemžēl nebiju klāt un par kura pieņemšanu nekā nezināju, jo mums tiešām neatkarīgās Latvijas Republikas teritorijā darbojas Latvijas PSR Konstitūcija. Un tādā gadījumā patiesi rodas jautājums, ko tad dara Satversme, kuras darbību esam atjaunojuši un uz kuras institūciju darbību, uz visu Satversmē paredzēto institūciju darbību mēs turpmāk virzīsimies.

Kas tad darbojas Latvijas Republikā, un kas tad ir mūsu konstitucionālais pamats? Iznāk tā, ka visam pamatā ir Latvijas PSR Konstitūcija, un tāpēc es ierosinu nobalsot par šo lēmumu un turpmāk radīt tādas likumdošanas normas, kas mums tiešām ir nepieciešamas praktiskajai darbībai. Turklāt es, godājamie kolēģi, uzskatu, ka līdz ar šādām normām, protams, varētu būt arī kaut kāds likums par valsts varu, kas noteiktu Augstākās padomes struktūru līdz Saeimas ievēlēšanai. Mēs varētu sākt vēl kādu likumdošanu, bet ne pārāk daudz, jo es gribētu atgādināt, ka mūsu pieņemtajos likumos un lēmumos praktiski nav atsauces uz Latvijas PSR Konstitūcijas normām, vismaz es neatceros, ka tādas būtu bijušas. Tāpēc nekādas vajadzības pēc šīs Konstitūcijas normām, es uzskatu, nav, un mums tā vienreiz un uz visiem laikiem ir jāizsvītro no mūsu likumdošanas aktiem. Paldies. Esmu gatavs atbildēt uz jautājumiem.

Priekšsēdētājs: Paldies, Krastiņa kungs! Jautāt vēlas deputāts Šteins.

V.Šteins: Man būtu tomēr jautājums– vai Latvijas PSR Konstitūcija ar visām savām normām ir iemesta miskastē vai nav?

A.Krastiņš: Es to personīgi biju iemetis miskastē, bet kāds to atkal ir izvilcis ārā.

V.Šteins: Bet tad te tomēr ir pretruna. Ja mēs pārkrāsosim šos dažus pantus…

A.Krastiņš: Tā šoreiz nebūs pārkrāsošana, šī nosaukuma maiņa, bet, ja mēs uzskatām, ka dažas normas ir aizgūstamas no šiem likumdošanas aktiem, gluži tāpat kā mēs tās veiksmīgi esam aizguvuši no Zviedrijas, Šveices vai Zanzibāras, tad mēs ar šo likumdošanas aktu, to šeit izdiskutējot un pieņemot mūsu likumdošanas kārtībā, varam šo lēmumu jau pieņemt ar analoģisku tekstu, taču jau kā Latvijas Republikas likumu vai lēmumu, ja mūs šis teksts un tā saturs tiešām apmierina.

V.Šteins: Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāte Čepāne!

I.Čepāne: Krastiņa kungs, jūs esat jurists, un es esmu juriste. Sakiet, lūdzu, ja Latvijas PSR Konstitūcijā, piemēram, tajos jautājumos, kuri attiecas uz īpašumtiesībām, Augstākā padome izdarīja izmaiņas, piemēram, 14.pantā un citos pantos, tātad mēs pilnīgi atsakāmies no tā? Tātad šīs tiesiskās attiecības neregulēs nekāda tiesiskā norma?

Un otrais jautājums– mani tieši skar trīs kodeksi, proti, Zemes dzīļu kodekss, Mežu kodekss un Ūdeņu kodekss. Ja mēs sāksim automātiski saukt šos Latvijas PSR kodeksus par Latvijas kodeksiem, tad tā būs ņirgāšanās par Latvijas Republiku, jo šajos trijos kodeksos ir praktiski tikai, kā jūs pats zināt, PSRS un savienoto republiku attiecīgie ūdeņu likumdošanas pamati, zemes dzīļu likumdošanas pamati un mežu likumdošanas pamati. Ko man tagad darīt tīri praktiski universitātē, ja mēs pieņemsim šādas normas?

A.Krastiņš: Tātad mēs mainām to nosaukumus, jo tikpat labi ņirgāšanās ir arī tā, ja mēs lietojam šos kodeksus, un tādā gadījumā ir par ko ņirgāties– par to saturu. Tātad arī pašā lēmumā mainām nosaukumu, kā jau to mainījām attiecībā uz lietošanā esošo Kriminālkodeksu un Kriminālprocesa kodeksu. Mēs izmainām šo nosaukumu, lai nefigurētu šie trīs burti– Latvijas PSR. To mēs esam jau izdarījuši pēc analoģijas ar pārējiem vēl līdz šim izmantojamajiem likumdošanas aktiem, konsekventi ejot tālāk.

Attiecībā uz šīm Konstitūcijā, Latvijas PSR likumdošanā paredzētajām likumdošanas normām, kas it kā regulē īpašumtiesības, ir gluži pareizi. Tādā gadījumā, ja šīs attiecīgās normas mums ir vajadzīgas, mēs ar speciālu Augstākās padomes lēmumu vai likumu tās varam pieņemt. Un, ja tās mums ir derīgas, tad nav pat jādiskutē, jo tās vienreiz jau ir izdiskutētas un ietvertas. Lūdzu– mēs tās pieņemam ar atsevišķu Latvijas Republikas Augstākās padomes lēmumu vai likumu tā, kā to esam paredzējuši Konstitūcijā, un tā, kā to esam paredzējuši mūsu Neatkarības deklarācijā un Konstitucionālajā likumā.

I.Čepāne: Bet vai tādā gadījumā to nevajadzēja darīt vienlaikus ar šo lēmumu, jo pašreiz ir radusies tāda situācija, ka likumdošanā būs tā sauktais robs un nekas šīs attiecības neregulēs. Konstitūciju mēs pārsvītrojam pilnībā, bet attiecīgas tiesību normas nav.

A.Krastiņš: Es vienmēr esmu pastāvējis uz to, ka tam ir jānotiek. Taču es vēlreiz gribu atgādināt, ka par visām šīm normām ir jau pakārtoti likumdošanas akti, un, ja to nav, ir ļoti žēl… Es vēlreiz atkārtoju– es nezinu nevienu mūsu likumdošanas aktu– ļoti labi, ja kāds man to atgādina, kur mēs atsaucamies uz Latvijas PSR Konstitūciju. Ja mēs, pieņemot šos aktus, uz to atsaucamies, tad, domāju, ka praktiskas nozīmes tās turpmākajai pastāvēšanai arī nav. Mēs ļoti labi varam bez tās iztikt, un es esmu ļoti pārsteigts, ka Latvijas PSR Konstitūcijai ir tik daudz aizstāvju.

I.Čepāne: Es absolūti to neaizstāvu, es runāju vienkārši no teorētiskā un praktiskā viedokļa, jo šeit ir problēmas.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Raimond Krūmiņ!

R.Krūmiņš: Mans jautājums lielā mērā sasaucas ar to, ko teica Šteina kungs, proti, vai mums šo jautājumu nevajadzētu skatīt kompleksā ar šīs Batarevska kunga vadītās komisijas izmeklēšanas rezultātiem, kas noskaidroja šo jautājumu par ieviesušos kļūtu vai neskaidrību Konstitucionālajā likumā, ko mēs pieņēmām 21.augustā… Vai, jūsuprāt, to nevajadzētu sasaistīt?

A.Krastiņš: Manuprāt, nevajadzētu sasaistīt. Tie ir pavisam dažādi jautājumi, jo tur ir kaut kāda kļūda likumdošanā vai publicēšanā, bet te ir metodē. Godājamie deputāti, jūs visi par šo lēmumu nobalsojāt…

R.Krūmiņš: Taču tādā gadījumā te ir neskaidrība. Vai tiešām ar šo izmaiņu dažos vārdos netiek noteikts tas, vai šobrīd ir spēkā Latvijas PSR Konstitūcija vai nav?

A.Krastiņš: Izmaiņai Konstitucionālajā likumā, es uzskatu, nav nekādas nozīmes, jo tur ir noteikts, ka beidzies pārejas periods. Mūsu Konstitucionālajā likumā saskaņā ar Neatkarības deklarāciju un visu citu Latvijas PSR recidīvs beidzas reizē ar pārejas perioda izbeigšanos. Tas ir viennozīmīgi pateikts mūsu 21.augusta likumā saskaņā ar mūsu Neatkarības deklarāciju.

R.Krūmiņš: Otrais jautājums man ir tāds: vai jūs nedomājat, ka šī daļa, kas mums šoreiz ir derīga Latvijas PSR Konstitūcijā, ka tā faktiski ir pieņemta reizē ar likumiem par grozījumiem šajā Konstitūcijā, ar mūsu pieņemtajiem likumiem? Un vai tad nav lietderīgāk atcelt šo Konstitūciju pilnībā, bet šos te likumus par grozījumiem tajā noformulēt kā konstitucionālos likumus?

A.Krastiņš: Tas jau arī ir tas, ko es sacīju, varbūt tikai mazliet citādāk pateikts. Vajag vienkārši noformēt šīs mūsu likumdošanas normas, kas ir nepieciešamas, ar Latvijas PSR likumu vai lēmumu un tādējādi tās būs arī spēkā, un man liekas, ka nav vajadzīgs pat nekāds sagatavošanās darbs, bet tas vienkārši ir redakcionāls darbs…

R.Krūmiņš: Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Teikmani!

A.Teikmanis: Es vispirms atslodzei Krastiņa kungam nosaukšu divus likumus, kuros noteikti ir atsauce uz Latvijas PSR Konstitūciju, tas ir, piemēram, vēlēšanu likums un likums “Par alternatīvo dienestu” un pēc tam es viņam gribētu pajautāt: kā turpmāk, teiksim, varēs darboties advokatūra, notariāts un vēl dažas citas institūcijas, kuras darbojas tikai uz Latvijas PSR likumdošanas pamata?

A.Krastiņš: Es jums tikko atbildēju, Teikmaņa kungs, ka šeit ir nepieciešams pieņemt lēmumu vai varbūt pat sarakstu, ka mēs, sevišķi nediskutējot, pievienojamies konvencijām un tamlīdzīgi, bet jau ar Latvijas Republikas Augstākās padomes lēmumu mēs ieviešam šo likumu darbībā. To es atbildu jau ceturtajam vai piektajam jautātājam. Es šeit neredzu problēmas. Ja mēs neesam paspējuši izstrādāt jaunu likumu un ja mums der vecais, tad mēs to varam pieņemt ar jaunu Latvijas Republikas Augstākās padomes lēmumu vai likumu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Preinberg!

G.Preinbergs: Cienījamais Krastiņa kungs! Visnotaļ atbalstot jūsu izvirzīto lēmuma projektu, man tomēr druscītiņ ir zināma neskaidrība. 1.punktā jūs rakstāt: “Turpmāk lietot nosaukumu “Latvijas kodekss”.” Es saprotu, ka tas attiecas uz likumu krājumu nosaukumu. Taču es zinu arī to, kaut gan neesmu jurists, ka vairāk vai mazāk katrs kodekss, gandrīz vai katrs pants, daudzi panti ir piekaisīti ar “Latvijas PSR”. Vai tas tad arī attiecas uz izmaiņām katrā pantā? Un, ja tas attiecas, vai tad nevajadzētu rakstīt arī vārdiņus “un tekstā”?

A.Krastiņš: Godājamie kolēģi! Tas varbūt ir redakcionāli labojams tur, tekstā, taču es tūdaļ pat negribētu tam piekrist, jo ir rūgta pieredze par piekrišanu vai nepiekrišanu šeit, tribīnē, kamēr nav izanalizēts šis tīri tekstuālais jautājums. Tomēr es gribētu teikt, ka mēs vienkārši ejam precedenta ceļu, jo jau diviem kodeksiem esam izmainījuši un šeit pat, plenārsēdē, nobalsojuši par to nosaukumu, un es tagad nesaprotu, kāpēc tad pārējie nav tā cienīgi. Tie ir tikpat slikti vai tikpat labi kā šie iepriekšējie. Ar ko tie atšķiras, lai tiem būtu jālieto nosaukums “Latvijas PSR”, turklāt varbūt par aizskarot klausītāju labākās jūtas…

G.Preinbergs: Nē, nē, es nerunāju par…

A.Krastiņš: Es jūs saprotu– par šo te “PSRS”, kas ir tekstā. Vienkārši tas liecina, ka mēs, protams, to izstrādājam. Visi šie kodeksi tiek izstrādāti no jauna, tie ir citādāki, jaunajos tekstos tā nebūs, turklāt tekstuāli to var mainīt, kaut gan es domāju un uzskatu, ka attiecīgās normas daudz kur ir jāsvītro pilnībā, un tad tā būs nevis tikai nosau­kuma maiņa. Tā tur neko nedod, un es domāju, ka šāds process būs ļoti laba inventarizācija tai bagāžai, kas mums te ir nākusi līdzi.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Kirštein!

A.Kiršteins: Man zināmā mērā ir tas pats jautājums, kuru es īsti neesmu izpratis, un arī daži citi to jau uzdeva. Pirmkārt, ja mēs preambulā rakstām: “Saskaņā ar Latvijas Republikas valstisko statusu”, tad ir jāatzīst, ka attiecībā uz saskaņu ar valstisko statusu šiem likumdošanas aktiem nav nekā kopīga. Otrkārt, ja šie likumi ir izstrādāti Latvijas PSR laikā un tie nav slikti, tad kāds tur ļaunums, ka tie pagaidām patur savu nosaukumu? Es saprotu, ka tik un tā mēs agri vai vēlu pilnībā atjaunosim savus likumus, kuri nebūs novecojuši, jo, kā es saprotu, Latvijas laikā kādu brīdi darbojās arī Kerenska likumi. Kāpēc tad Latvijas PSR likumam būtu jādod kaut kāds cits nosaukums, ja, teiksim, šis likums ir labs? Mēs taču konsekventi neatgriežamies, teiksim, pie 1937.gada Civillikuma un citiem likumiem, ja? Mēs pie tiem atgriezīsimies aptuveni pēc gada, bet varbūt pat vēlāk. Vai tad šajā periodā līdz Latvijas Republikas likumu atjaunošanai nevarēja palikt tas pats nosaukums, ja tas bija radies Latvijas PSR laikā? Kāpēc tas ir jāmaina?

A.Krastiņš: Ja kādam varbūt liekas, ka nosaukums varētu palikt, tad tādā gadījumā tikpat labi varētu palikt arī mūsu valsts nosaukums, ja reiz mēs vēl neesam pilnā mērā iedarbinājuši Satversmi… Tomēr mums laikam bija cits priekšstats par to, ka, mainoties iekšējam saturam, vienmēr ir jāmainās arī ārējai formai, turklāt tas ir nepieciešams visā mūsu sabiedrībā. Tomēr lieta ir tāda: ja mēs dosim savus likumdošanas aktus uz ekspertīzēm un tamlīdzīgi, tad tur tos vērtēs arī pēc šiem likumdošanas aktu nosaukumiem. Attiecībā uz šiem Latvijas PSR un tamlīdzīgiem likumiem un nosaukumiem es gribētu uzsvērt, ka visam pamatā ir Latvijas PSR Konstitūcija, un Konstitūcija ir vairāk nekā vienkāršs likums.

Un vēl viens moments– par valstisko statusu. Man te ir citādas domas, jo valstiskais statuss un starptautiski tiesiskais statuss ir viens un tas pats. Šinī gadījumā praktiski tulkot var ļoti dažādi un ļoti plaši, par to var uzrakstīt monogrāfijas, bet šā likuma teksta būtība ir viena– tas noteiks pārejas perioda beigas un līdz ar to jebkura cita, arī šā likumdošanas akta piemērošanas iespēju beigas.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Gavrilov!

M.Gavrilovs: */Krastiņa kungs! Man ir tāds jautājums. Izsvītrojot šo rindkopu, mēs pārsvītrojam arī visus citus Latvijas PSR likumus, kas tikusī pieņemti. Ar to atceļam arī Latvijas PSR likumu “Par valodām”. Tad rodas jautājums: vai tādā gadījumā mēs paši latviešu valodai neatceļam valsts valodas statusu?/

A.Krastiņš: Godājamais Gavrilova kungs, par Latvijas Republikas valsts valodu mums ir Latvijas Republikas Satversmes noteikumi, bet attiecībā uz Latvijas PSR likumu “Par valodām” es domāju, ka šajā likumā, pirmkārt, ir jāpaveic diezgan liela “inventarizācija”. Arī jūsu iepriekšējā un tagadējā frakcija ir teikusi, ka tas neder; to ir teikušas arī citas frakcijas un deputātu grupas. Līdz ar to būs brīnišķīgs iemesls, lai, pieņemot jaunu Latvijas Republikas likumu vai atjaunojot šo pašu likumu “Par valodām”, tur tiktu izdarītas nepieciešamās izmaiņas tā efektīvai darbībai.

M.Gavrilovs: */Tas nozīmē, ka jūs uzskatāt, ka Latvijas PSR likums “Par valodām” pašlaik nedarbojas?/

A.Krastiņš: Es uzskatu, ka mēs jau to esam ar 21.augusta likumu pasludinājuši, bet diemžēl pēc nedēļas atkal atjaunojās šī darbība. Man liekas, ka tajā vienā nedēļā, kamēr šāds kāzuss, moments vai starpposms pastāvēja, absolūti nekas slikts Latvijā nav noticis. Likumi darbojās, viss tika ievērots, neviens neko arī nedarīja, kamēr pamanījās un šeit pēc nedēļas un vienas dienas tika pieņemts šis 29.augusta lēmums, kas atkal to visu atjaunoja…

M.Gavrilovs: */Jāsaprot tā, ka tas pašlaik nedarbojas?/

A.Krastiņš: Pašlaik tas darbojas. Mums taču ir šāgada 29.augusta lēmums.

M.Gavrilovs: */Nē, nē! Latvijas PSR likums “Par valodām”?/

A.Krastiņš: Pašlaik tas darbojas, nekādas vainas nav, 29.augusta lēmums to nosaka. Taču kā es, Gavrilova kungs, jau paskaidroju, tātad tie likumi, kuri mums ir derīgi un kuri mums ir vajadzīgi, un kurus no jauna uzrakstīt mums vienkārši nav ne spēka, ne laika, tie ir jāatjauno un to darbība ir jāpiemēro, bet tie būs jau Latvijas Republikas Augstākās padomes lēmumi vai likumi ar jaunu, bet, iespējams, arī ar to pašu nosaukumu.

M.Gavrilovs: */Paldies, bet es uz savu jautājumu atbildi tā arī nesaņēmu./

A.Krastiņš: Es jums paskaidroju, ka šis likums darbojas, sākot ar 29.augustu, ar to brīdi, kad tika pieņemts šis lēmums.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Zaļetajev!

S.Zaļetajevs: */Cienījamo priekšsēdētāja vietniek! Kā zināms, Augstākās padomes, Augstākās padomes Prezidija likumdošanas pilnvarojums, Ministru padomes darbības funkcijas– tas viss ir noteikts Konstitūcijā, kas pašlaik darbojas, sauksim to tā. Ja atceļam 3.punktu republikas Augstākās padomes 29.augusta lēmumā, tad paši sev atņemam likumdošanas pilnvaras. Kādas tad būs mūsu tiesības turpmāk pieņemt likumus?/

A.Krastiņš: Es jau paskaidroju godājamajiem kolēģiem, ka, pirmkārt, gan mūsu Neatkarības deklarācija, gan mūsu Konstitucionālais likums nosaka to, ka augstāko valsts varu Latvijā realizē Latvijas Republikas Augstākā padome un realizēs to tik ilgi, kamēr netiks sasauk­ta jaunā Latvijas likumīgā Saeima. Tātad mums neviens neatņems šīs konstitucionālās tiesības realizēt valsts varu. Kādā veidā to darīt– par to mums pastāv lieli strīdi, un es domāju, ka ir pilnīgi pietiekami, ja mēs attiecīgās normas par Augstākās padomes funkcionēšanu nosakām ar jaunu Latvijas Republikas likumu– kaut vai nosauksim to kā likumu “Par valsts varu” vai kā likumu “Par Augstāko padomi”.

Attiecībā uz Ministru padomes likumu uzskatu, ka tas jau praktiski ir iekļaujams darba kārtībā, tas ir sagatavots tāpat kā mūsu pārējie likumi. Un es vēlreiz atkārtoju, ka laikā no 21.augusta pulksten trīspadsmitiem un cik tur minūtēm pēcpusdienā līdz 29.augustam šie likumi nedarbojās, taču nekas briesmīgs nenotika. Tāpat mēs šeit sēdējām plenārsēdēs, tāpat darbojās Ministru padome un visas citas pārvaldes institūcijas. Es domāju, ka tas viss nav jāabsolutizē, bet visi nepieciešamie lēmumi un likumi ir vienkārši jāpieņem ar Latvijas Republikas… Es pat domāju, ka tos var pieņemt pēc saraksta.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Cilinski!

E.Cilinskis: Man ir tāds jautājums. Ja mēs tagad pilnībā atceļam Latvijas PSR Konstitūciju, tad, teiksim, balsojot par nākamo jautājumu, kāds būs Augstākajai padomei kvorums? Vai vajadzēs, piemēram, 67 balsis, vai šis skaitlis būs kāds cits, jo, kā es saprotu, tas līdz šim ir reglamentēts vienīgi šajā Latvijas PSR Konstitūcijā?

A.Krastiņš: Godājamie kolēģi! Es vēlreiz atkārtoju, ka visus šos jautājumus, kas skar Augstākās padomes, Ministru padomes, pašvaldību un visu citu institūciju darbību, mēs varam atjaunot, pieņemot attiecīgu Latvijas Republikas Augstākās padomes lēmumu vai likumu, un to esam tiesīgi izdarīt.

E.Cilinskis: Jā, es to saprotu, taču jautājums bija tāds: vai tajā laika posmā, kamēr mums šāda likuma nebūs, tātad kamēr mēs to pieņemsim, šīs vecās normas, kuru uz papīra vairs nav, tomēr darbojas vai ir kā citādi?

A.Krastiņš: Mums šāda likuma, kā es jau tikko atkārtoju, no 21.augusta līdz 29.augustam nebija. Mēs pieņēmām lēmumus un neiekritām bezdibenī, ne arī uzbraucām debesīs. Šie likumi vienkārši darbojas, kamēr mēs pieņemsim mūsu normas pakārtoti.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tūlīt pat Sarkanajā zālē būs Augstākās padomes Prezidija sēde. Lūdzu Augstākās padomes Prezidija locekļus pulcēties tur, bet pārējiem būs pusstundu ilgs pārtraukums.

Ābiķa kungam ir vēl kāds paziņojums.

Dz.Ābiķis: Sporta un fizkultūras darba grupa pulcējas pulksten 14.10 Izglītības komisijas telpās pretējās mājas 4.stāvā. Paēdiet pusdienas un tad nāciet!

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Dainis Īvāns.

Priekšsēdētājs: Sākam darbu! Deputāts Jundzis bija nostājies pie mikrofona, lai uzdotu jautājumu deputātam Krastiņam. Jau noskaidrojāt? Atbilde ir noskaidrota. Vai vēl kāds vēlas uzdot jautājumus?

A.Krastiņš: Ja neviens neuzdod jautājumus, tad es, noslēdzot šo jautājumu uzdošanas procedūru, gribētu uzsvērt vēl vienu momentu. Ar mūsu 4.maija Neatkarības deklarāciju tika noteikts pārejas periods. Un būtiskākais 21.augusta Konstitucionālajā likumā ir šā pārejas perioda izbeigšanās. Taču pārejas periods nav tikai nosaukums– tas ir arī saturs. Kāpēc tas bija pārejas periods? Tas bija periods, kurā darbojās Latvijas PSR Konstitūcijas normas, citi PSRS un Latvijas PSR likumi, un tāpēc tas tika nosaukts par pārejas periodu. Ja mēs ar 21.augusta Konstitucionālo likumu likvidējam šo pārejas periodu, tad nav arī šā pārejas perioda satura. Tāda ir galvenā būtība šim manam ierosinātajam lēmuma projektam. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Debatēs uzstājas deputāts Endziņš.

A.Endziņš: Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Lēmuma projekts, kuru ir piedāvājis jums cienījamais Krastiņa kungs, atklāti sakot, man atgādina 1917.gadu– Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas posmu, kad padomju vara pasludināja, ka visi cariskās Krievijas likumi ir anulēti un ka turpmāk mēs spriedīsim revolucionārās, proletāriskās vai kādas citas tiesiskās apziņas vārdā. Tātad mēs ar šādu lēmumu praktiski radām juridisko vakuumu. Jo būtībā pēc šā lēmuma projekta iznāk tā, ka mēs, pēc Krastiņa domām, saglabājam tikai to, kas bija 21.augusta lēmumā. Mums ir kodeksi, kuri saucas Latvijas PSR kodeksi. Diviem no tiem jau iepriekš tika mainīts nosaukums– tas ir Latvijas Kriminālkodekss un Latvijas Kriminālprocesa kodekss. Atsaucoties uz šo lēmumu, nomainot šo “Latvijas PSR”, mēs devām nosaukumus arī pārējiem kodeksiem. Es atvainojos, man liekas, ka juristiem un arī tiem, kuri strādā tieši saimnieciskajā vadībā, ir skaidrs, ka kodeksi vien– tā ir norma, kura praktiski nedarbojas, izņemot, varētu teikt, tiešas darbības kodeksus, un tādi ir Civilprocesa kodekss un Kriminālprocesa kodekss. Ne Darba likumu kodekss, ne Civilkodekss, ne arī citi kodeksi paši par sevi bez citas normatīvās bāzes praktiski ir mirušas normas, kas nespēj eksistēt.

Tagad man ir jautājums: ja mēs rīkosimies tā, kā ierosina cienījamais Krastiņa kungs, ka mēs veidosim sarakstu, kādas normas mums ir vajadzīgas, un “Latvijas PSR” vietā dosim tām jaunus nosaukumus, tad tādā gadījumā, ņemot vērā to milzīgo darbu, kādu šeit darām, jo mēs, teiksim, gada laikā esam pieņēmuši ap 500 dažādu aktu, mums ir vajadzīgs šis saraksts un katram deputātam tādā gadījumā ir vajadzīga kopija. Taču kāds tad ir šīs normas saturs, kuru mēs turpmāk dēvēsim par Latvijas Augstākās padomes vai, teiksim, Ministru padomes lēmumu vai kādu citu normatīvo aktu un kurš ir vērsts uz to, lai attiecīgais kodekss, kodeksa norma būtībā varētu darboties? Tāpēc es varu iedomāties, kāda būs šī situācija, kad sāksim atkal skatīties katru normu atsevišķi, vai tā šodien der vai neder.

Man liekas, vēsturiski pasaulē un arī Latvijas Republikā 1918.gadā, kad tā izveidojās, ilgstoši izmantoja cariskās Krievijas likumdošanas aktus, kā arī Pagaidu valdības likumdošanas aktus, jo tā ir normāla parādība, ka jauna valdība nevar momentāni atcelt visus iepriekšējos likumdošanas aktus un to vietā dot jaunus. Tas vienkārši ir process, un tāpēc mums ar šo procesu ir jārēķinās. Acīmredzot, ja mēs izdarām šādā veidā, ka atceļam šo punktu, tad tas nozīmē, ka mums paliek tikai kodeksi un nekādas citas normatīvās bāzes praktiski vairs nav. Tas ir juridisks nonsenss. Ja Augstākā padome šādu aktu pieņem, tad vispār paliek vakuums, tad vispār nekas nevar normāli funkcionēt. It sevišķi nevar normāli funkcionēt juridiskie dienesti, nevar normāli funkcionēt tiesībaizsardzības iestādes, jo būtībā nav šīs normatīvās bāzes. Šeit var filozofēt dažādi, taču mēs šinī gadījumā izdarīsim tādu kļūdu, par kuras sekām es nezinu, kādas tās būs. To pat grūti iedomāties. Un acīmredzot ar to ir jārēķinās. Tāpēc es domāju, ka šāda veida lēmuma projekts, kāds tas pašreiz tiek piedāvāts, nav pieņemams, un šeit vajag domāt par kaut ko citu, arī par to diskusiju, kas izcēlās attiecībā uz Latvijas PSR Konstitūcijas normām kā tādām.

Ja mēs šo aktu vispār neizskatām un nepieņemam, tad ir jādara kāda cita lieta attiecībā uz Latvijas PSR Konstitūciju. Ir skaidri un gaiši jāpasaka, ka atceļam Latvijas PSR Konstitūciju un tā vietā liekam pagaidu likumu par valsts varu, bet katrā gadījumā ar tās pašreizējo Augstāko padomi, ar tās institūcijām, kādas ir šeit, arī ar to pašu kvorumu, par kuru Cilinska kungs uzdeva jautājumu.

Kādā veidā mēs to risināsim– vai saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmi? Satversmē bija 100 deputātu, un, lai Satversme varētu darboties, vajadzēja, lai klāt ir vismaz puse no deputātiem. Un tad pieņēma lēmumus ar balsu vairākumu no klātesošo deputātu skaita. Tātad šobrīd pietiek, ja mums ir klāt 100 deputāti, un pietiek, ja, teiksim, par lēmuma pieņemšanu nobalso 51 deputāts. Tas būtu tad, ja mēs darbotos atbilstoši Satversmei. Taču tajā pašā laikā arī pats Krastiņa kungs teica, ka visas šīs Satversmes normas pašreiz nedarbojas. Mums jārada šie priekšnoteikumi, lai Satversmi varētu pakāpeniski atjaunot. Un pilnā apjomā Satversme varētu atsākt darboties tikai tad, kad ir ievēlēta Saeima, kad Saeima sāk funkcionēt, kad Saeima izveido Ministru kabinetu un tās institūcijas, kādas ir paredzētas Latvijas Republikas Satversmē. Bet, kas notiek ar tām institūcijām, kuras mums ir šodien? Kā ir ar Augstākās padomes kompetenci, kā ir ar valdības kompetenci? Labi, jūs sakāt– mums būs Latvijas Republikas likums par Ministru padomi! Varētu rīkoties arī tādā veidā, ka mēs šo likumu par Ministru padomi iestrādājam šajā likumā par varu un šis likums darbojas līdz Satversmes pirmajai sesijai. Taču mēs nevaram atstāt tādu vakuumu, kāds tas ir šinī gadījumā. Es lūdzu ļoti nopietni par to padomāt. Tik tiešām netaisīsim šeit juridiski kaut kādu ekvilibristiku, jo man liekas, ka es nerunāju tikai no juristu viedokļa kā tāda, un tas, ko es šeit paužu, tas nav tikai mans personīgais viedoklis, tas ir Likumdošanas jautājumu komisijas viedoklis. Mēs vakar analizējām šo lēmuma projektu un nonācām pie tāda secinājuma, ka, to izdarot, mēs pieļausim ļoti lielu kļūdu. Tāpēc es lūdzu– esiet uzmanīgi un padomājiet, kā jūs lemsit!

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, deputāt Apsīti!

R.Apsītis: Godātie kolēģi! Piesakoties debatēs, es nezināju, ka to ir izdarījis jau deputāts Endziņš. Viņš lielā mērā pateica tās domas, kas arī man bija uz mēles, un tomēr man ir dažas piebildes un dažas nianses šā jautājuma traktējumā. Es domāju, ka mums vajadzētu atskatīties vēsturē, proti, kā rīkojās Latvijas Republikas likumdevējs– vispirms Satversmes sapulce un pēc tam Saeima– 20.gados un 30.gadu sākumā līdz 15.maija apvērsumam. It sevišķi Latvijas Republikas pastāvēšanas pirmie gadi bija ļoti grūti un sarežģīti, arī likumdošanas jautājumu risināšanas ceļus meklējot. Un bija skaidrs arī tas, ka momentā– pirmajās dienās, pirmajās nedēļās, pirmajos Latvijas Republikas pastāvēšanas mēnešos nevar pieņemt tik daudz vajadzīgu likumu, kā to diktēja ikdiena un kā arī šodien mēs to redzam. No mums prasa arvien jaunus un jaunus likumus un apvaino mūs, tā sakot, gumijas stiepšanā.

Kā rīkojās toreiz? Es gribētu teikt– rīkojās ļoti vienkārši un arī gudri. Latvijas Republika uzskatīja par iespējamu pārņemt vecās Krievijas– cariskās Krievijas likumdošanas aktus un arī Krievijas Pagaidu valdības dažus izdotos likumdošanas aktus, protams, ne pilnā apjomā, bet kritiski tos izvērtējot, pārskatot un koriģējot. Un, ja mēs ieskatāmies, teiksim, civillikumos, kādi bija šie civillikumi līdz 1938.gada 1.janvārim, kad stājās spēkā tā sauktais Ulmaņa civillikums, kuru, kā mēs zinām, pieņēma 1937.gadā, tad redzam, ka tas ir tas pats vecais labais Bunkas civillikums jeb Baltijas vietējo likumu kopojuma trešā daļa, kas būtiski bija koriģēta, izmetot ārā no šiem civillikumiem visus arhaismus, visu to, kas neattiecas uz Latvijas Republiku, bet paturot, tā sakot, praksē un arī teorijā tikai to, kas bija nepieciešams un vērtīgs.

Tas pats attiecas arī uz sodu likumu. Kā zināms, Latvija pieņēma savus sodu likumus tikai 1933.gadā un līdz pat šim 1933.gadam Latvijas Republikas teritorijā praksē piemēroja 1903.gada cariskās Krievijas kriminālkodeksu, kura oficiālais nosaukums skanēja: “1903.gada Krimināllikumu krājums” (kr. – uložeņije). Daudz kas tika pārņemts, lūk, no šā vecā cariskās Krievijas kriminālkodeksa. Un interesanti ir tas, ka visā Krievijā tas pat nebija spēkā. Tikai 1906.gada revolūcijas laikā piemēroja dažas šā kodeksa normas, taču vācu okupanti tās šeit sāka piemērot Pirmā pasaules kara laikā. Šo praksi pārņēma Latvijas Republika un attiecināja kopumā uz Latvijas Republikas teritoriju šo kriminālkodeksu, protams, izmetot no tā visu nederīgo, piemēram, krimināltiesību normas, kuras noteica kriminālatbildību par Viņa Majestātes Krievijas imperatora dzīvības, veselības apdraudējumu, par viņa ģimenes locekļu apdraudējumu un tā tālāk un tamlīdzīgi. Atkal tika paņemts viss vērtīgais. Un visi šie kodeksi tika nosaukti vienkārši, bez jebkāda paplašināta skaidrojuma. Tur nebija rakstīts, ka, lūk, Latvijas Republikā piemēro cariskās Krievijas sodu likumu, tur bija teikts, ka piemēro Baltijas vietējo likumu kopojuma trešo daļu, kas attiecas tikai uz Igaunijas un Latvijas teritoriju kopš 19.gadsimta otrās puses. Šos kodeksus nosauca vienkārši– civillikumi, sodu likumi. Un šī prakse turpinājās arī pēc 1933.gada krimināltiesību sfērā, bet pēc 1937.–1938.gada– civiltiesību sfērā. Lūk, tā toreiz rīkojās! Un galvenais likumdevēju aprēķins, pēc manām domām, bija tāds, ka tā bija jādara, lai neatstātu tiesību jomā nekādu vakuumu, jo sabiedriskās attiecības, tiesiskās attiecības pastāvēja un šīs attiecības vajadzēja regulēt. Un regulēja tās tieši šādā veidā.

Un tāpēc arī šodien mēs nevaram vienkārši izmest kaut ko ārā, neliekot tā vietā kaut ko citu. Un šeit zināmā mērā pat saduras mūsu politiskās intereses un juridiskās intereses, juridiskās lietderības princips. Ne velti 29.augustā, kad šo lēmuma projektu apstiprināja, es uzdevu tādu jautājumu mūsu Likumdošanas jautājumu komisijas priekšsēdētājam, kurš šeit par to ziņoja: vai jums neliekas, ka tagad, vēl pēc 21.augusta likuma pieņemšanas, pieminēt Latvijas PSR Konstitūciju būtu vēsturisks un arī juridisks anahronisms un vai nevajadzētu rīkoties tā, ka mēs paņemtu no šīs Konstitūcijas visu to, kas mums ir noderīgs un kas ir ļoti vajadzīgs? To varētu ielikt kādā citā konstitucionāla rakstura likumā, teiksim, kaut vai tajā pašā eventuālajā likumā par valsts varu Latvijā. Manas domas ir tādas, ka vakuums nedrīkst būt. Ir jārīkojas politiski pareizi, tā, kā mums diktē juridiskā nepieciešamība. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Ja neviens vairs nevēlas izteikties, tad būs Andreja Krastiņa galavārds. Teikmaņa kungs, es atvainojos, man tas nav pierakstīts. Lūdzu.

A.Teikmanis: Kolēģi, es negribu atkārtot to, ko teica kolēģi Endziņš un Apsītis. Tātad šeit mēs esam nonākuši faktiski pie tā, par ko sākām runāt pagājušā gada 4.maijā. Kas ir vieglāk– pieņemt divas rindiņas un radīt tukšumu vai izdarīt lielu darbu, lai šos visus likumus un lēmumus, ko pieņēmusi Latvijas PSR Augstākā padome un Prezidijs, caurskatītu un reāli konstatētu, kas tad tur ir pretrunā un kas tur nav pretrunā, lai mums būtu skaidrība, kas tajos darbojas un kas nedarbojas. Tas faktiski bija jāizlemj jau pirms pusotra gada. Tas ir ļoti liels un nepateicīgs darbs, un neviens laikam negrib tā īsti uzņemties sākt šo darbu. Taču šodien es nekādi nevaru piekrist, ka mēs tā vietā, lai caurskatītu šīs tiesību normas, vienkārši paņemsim tās un aizvāksim, un tad pateiksim: ziniet, tur tie daži burti “PSR” ir klāt, un tāpēc mēs tās visas anulējam! Taču, kā jau es teicu, rodas jautājums: pēc kā, teiksim, darbosies advokāti. Viņiem Latvijas Augstākā padome nav veltījusi nekādu īpašu speciālu lēmumu vai likumu. Pēc kā darbosies, teiksim, notāri, jo arī viņiem diemžēl ir jādarbojas saskaņā ar iepriekšējiem dokumentiem. Ko tad viņi darīs? Tad jau katrs darbosies pēc savas sirdsapziņas. Vai gan tā drīkst? Tas ir attiecībā uz lēmumu būtību. Viena lieta ir tā, ko mēs vēlētos, un otra lieta ir tā, kas ir reāli nepieciešams un svarīgs.

Bez tam es vēl gribēju runāt arī par pašu lēmuma projektu. Es gribēju teikt, ka mēs, protams, par to varam nobalsot, bet pēc būtības mēs nekā neizmainīsim. Šis lēmuma projekts nevienu Latvijas PSR likumu, arī nevienu Latvijas PSR Konstitūcijas normu neatceļ. Tas izsvītro iepriekšējās Augstākās padomes lēmuma 3.punktu. Un ko tālāk? Tie turpina darboties, jo neviens iepriekšpieņemtais likums tos nav atcēlis. Arī Konstitucionālais likums ne, tā ka tie turpina darboties. Lēmums pēc būtības ir ieviesis dažus redakcionālus labojumus– piemēram, Latvijas PSR Kriminālkodekss ir nosaukts par Latvijas valsts kodeksu. Tas ir vienīgais redakcionālais labojums, un, ja mēs tam piekrītam, tad mēs varam balsot. Neko citu mēs izmainījuši nebūsim.

Es domāju, ka jautājums laikam ir pietiekami svarīgs, lai mēs patiešām pieņemtu lēmumu, bet mums vajadzētu sekot Latvijas Republikas paraugam, par ko runāja Apsīša kungs, iet tieši pa to pašu ceļu un sākt tomēr darīt šo nepateicīgo darbu– pārskatīt šīs normas. Vai mēs to varam izdarīt, nenoformējot to ar lēmumu, ar protokolisku lēmumu un neuzdodot Augstākās padomes Prezidijam organizēt šā darba uzsākšanu? Lai to dara Tieslietu ministrija, lai to dara Juridiskā pārvalde, bet lai šis darbs tiek darīts. Es, piemēram, neredzu nekādu nepieciešamību un uzskatu par pilnīgi nepieņemamu to, ka, teiksim, Konstitūcijas 10.nodaļa, kas ir veltīta īpašumtiesībām Latvijas Republikā, un to ir pieņēmusi šī Augstākā padome, ka tā vienkārši nozūd. Arī tās normas, kurās ir teikts, kam pieder zeme, kam pieder dabas resursi, meži, ūdeņi. Līdz ar to vienkārši nav šo normu, un tā vietā ir radies tukšums. Es pilnīgi kategoriski pret to iebilstu. Nekādu tukšumu mēs nedrīkstam atstāt! Tāpēc es ierosinu šo projektu noraidīt, tomēr uzdot Prezidijam organizēt šā darba uzsākšanu, lai visi šie lēmumi un likumi tiktu pārskatīti. Jo, kā redzams, bez tā mēs tomēr neiztiksim. Pusotru gadu esam runājuši, runājušies, vai mums patīk vai nepatīk šos vecos likumus piemērot… Lai tad beidzot ir skaidrība, kurus likumus mēs piemērosim un kurus nepiemērosim.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, deputāt Silār!

I.Silārs: Cienījamie kolēģi! Es domāju, ka derētu uzstāties arī vienam nejuristam. Visu šo pusotru gadu strādājot Aizsardzības un iekšlietu komisijā, es tiešām, manuprāt, pēc labākās sirdsapziņas esmu centies “izgrauzties” cauri šiem Latvijas PSR kodeksiem. Un vienmēr esmu centies, arī šeit uzstājoties, norādīt uz to, ka mums šie kodeksi ir jāattīra no tām normām, kuras mums nav pieņemamas. Es šeit gribu atgādināt arī to cīņu, kādu es uzsāku vēl pirms puča par Kriminālprocesa kodeksa normām, kurās bija paredzēta vieta un sava loma Valsts drošības komitejai. Bet arī līdz tam man vienmēr diemžēl juristi atbildēja: “Mums ir komisijas, kas strādā pie jauniem kodeksiem. Kad tie būs izstrādāti, tad tur viss būs iekšā.” Man tiešām radās iespaids, ka kaut kad– rīt, parīt vai aizparīt– kāds labais gars to izdarīs. Nē, neviens cits to neizdarīs, un tas ir jādara mums pašiem! Un šajā ziņā es pilnībā piekrītu Apsīša kungam, jo arī es esmu skatījis ne tikai šos Latvijas PSR kodeksus. Es esmu skatījis arī šo 1903.gada sodu likumu. Turklāt nevis 1933.gadā pieņemto, bet vēl pēdējā redakcijā 1930.gadā izdoto. Un tur ir perfekti ievērota visa numerācija, kāda tā bija 1903.gada sodu likumam. Tikai pie atsevišķiem pantiem ir norādes– izslēgts, izslēgts, izslēgts, bet tiem, kuri ir pārņemti, seko komentārs par šiem pantiem, to tulkojums– kā tie ir lietojami. Arī es saprotu, ka tas ir tas ceļš, kurš mums ir jāiet un kurš ir jau nosebots, kurš mūsu pašu cienījamajiem juristiem bija jāsāk un kurš tagad ir ar steigu jāturpina.

Es pilnīgi piekrītu domai, ka tā nevar būt, arī es pēc savas izpratnes to nevaru pieļaut, es nevaru balsot par ko citu. Mums ir korekti jāpiemēro iepriekšējais, kamēr mēs izstrādājam jaunus kodeksus, ņemiet vērā to, ka bija pagājis pailgs laiks līdz 1933.gadam, kad šos 1903.gada sodu likumus nomainīja ar Latvijas Republikas sodu likumiem. Cik gadu pagāja līdz civillikumu izstrādāšanai, līdz 1937.gadam? Es izsaku tādu savu domu, ka mums ir jāstrādā, mums visiem ir jāstrādā, arī Andrejam Krastiņam. Taču es baidos, ka mēs to pieņemsim, ka atkal būs punkts, un vairs nebūs neviena, kurš strādās pie tā, lai attīrītu mums nepieņemamus, novecojušus kodeksus, kas faktiski bija novecojuši jau pat pirms 1990.gada 4.maija. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vārds Andrejam Krastiņam.

A.Krastiņš: Godājamie kolēģi, arī nejuristi, kā te izteicās! Un tagad es vēršos pie juristiem– vai Augstākās padomes lēmums, arī 29.augusta lēmums, var atcelt Latvijas Republikas Augstākās padomes likumu, it sevišķi Konstitucionālo likumu? Tātad 29.augusta lēmums, neiedziļinoties tā būtībā, nav spēkā, jo tas regulē likumu. Jo ar 1991.gada 21.augusta Konstitucionālo likumu, ar tā 2.pantu, ir atzīts par spēku zaudējušu 1990.gada 4.maija deklarācijas “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” 5.punkts, kas noteica pārejas periodu Latvijas Republikā. Šīs pašas deklarācijas 5.punkts noteica, ka tikai pārejas perioda laikā darbojas Latvijas PSR Konstitūcijas normas, ciktāl tās nav pretrunā ar 1990.gada 4.maija deklarāciju. Atceļot šo 5.punktu, beidzas pārejas periods un beidzas arī Latvijas PSR Konstitūcijas normu darbība. Tagad pēc nedēļas un vienas dienas– 29.augustā– jau ar lēmumu tiek koriģēts mūsu 21.augusta Konstitucionālais likums, tiek koriģēta mūsu Neatkarības deklarācija. Lai arī kādas tur bija kļūdas, ar lēmumu to nevarēja izdarīt, tam bija jābūt likumam. Līdz ar to šim lēmumam likumīga spēka nav. Tas varbūt ir kāzuistiski, bet tas ir fakts.

Otrais. Ja mēs runājam par vakuumu jeb tukšumu, tad es savā uzstāšanās reizē jau teicu, ka vakuums nedrīkst būt, ka mums attiecīgās nepieciešamās normas ir jāpieņem ar Latvijas Republikas likumu vai lēmumu un jāievieš tās dzīvē. Tā būtu saraksta sastādīšana ar nepieciešamajām normām attiecīgajā likumdošanas nozarē vai vispār visi likumdošanas akti.

Kas mums tiek piedāvāts ar 29.augusta lēmumu? Ar 29.augusta lēmumu tiek piedāvāts katru normu skatīt atsevišķi, ciktāl tā nav pretrunā ar mūsu Neatkarības deklarāciju un ar Konstitucionālo likumu, ar 21.augusta Konstitucionālo likumu. Kurš būs tas, kurš to par katru šo normu pateiks? Kurš būs tas augstākais soģis? Kurš pateiks, ka tāds un tāds pants vai tāds un tāds likums, vai tāds un tāds punkts, piemēram, nolikumā “Par Latvijas PSR advokatūru”, atbilst vai neatbilst 21.augusta Konstitucionālajam likumam? Un kas ir lielāks darbs– sastādīt sarakstu ar šīm spēkā esošajām normām pēc tāda parauga, kā to teica Apsīša kungs un kāda bija prakse Latvijas Republikā, vai kaut kam uzticēt šā augstākā soģa lomu, kurš vērtētu šo likumu atbilstību? Kas ir īsāk un kas ir konstruktīvāk? Un cik ilgi tiešām darbosies šī Latvijas PSR Konstitūcija, kā daži mīl teikt, un citi vēl piebilst– “un tās normas”? Taču parasti jau saka– Konstitūcija neatkarīgā valstī. Tomēr man liekas, ka ķeizariskās Majestātes manifests tomēr nedarbojās Latvijas Republikas teritorijā… Tur darbojās Tautas padomes, pēc tam Saeimas un Satversmes sapulces pieņemtie lēmumi.

Attiecībā uz juridiskajiem labojumiem, ko teica Teikmaņa kungs,– uz redakcionālajiem labojumiem, uzskatu, ka var pielikt tikai likuma nosaukumu, tas ir, Latvijas; to arī var. Un tas jau ir izdarīts. Mēs to esam pieņēmuši attiecībā uz Kriminālkodeksu un Kriminālprocesa kodeksu. Un nekādu lielu strīdu tad nebija. Tam piekrita arī visa darba grupa. Tāpēc rodas šis jautājums– kāpēc to nevarētu piemērot arī attiecībā uz pārējiem kodeksiem? Tas ir izdarīts gluži pareizi. Es piedāvāju to izdarīt arī attiecībā uz pārējiem kodeksiem. Es nesaprotu, kāda šajā ziņā ir starpība– vai tas ir Zemes kodekss, vai tas ir Labošanas darbu kodekss, vai Kriminālkodekss?

Godājamie kolēģi! Man ir pāris rakstisku priekšlikumu, tanī skaitā vienu rakstisku priekšlikumu ir iesniedzis Cilinska kungs, kur ir noteikts, ka pašreizējās Latvijas Republikas Augstākās padomes pieņemtie likumi par Latvijas PSR Konstitūcijas labojumu paliek spēkā kā atsevišķi likumi. Te ietilpst tas, ko es teicu; tālākais ir tehnika– kā to darīt.

Bet tagad, godājamie kolēģi, pirms jūs balsojat, es lūdzu padomāt, vai ar lēmumu var atcelt un grozīt likumu, un par visu to, ko šeit teicu,– par Latvijas PSR Konstitūcijas darbību neatkarīgā Latvijas Republikā… Un kā tas izskan– tas tiešām ir politisks jautājums, un ir jābūt juridiskam atrisinājumam. Taču sākumā jābūt politiskam risinājumam, un pēc tam mēs to risināsim juridiski, varbūt pat tīri tehniski sastādot šos likumdošanas aktu sarakstus, kas mums ir nepieciešami, un izdomājot formulējumu tam lēmumam vai likumam, ar kuru mēs noteiksim to darbības stāšanos spēkā. Tomēr es uzskatu, ka 21.augusta Konstitucionālais likums ir spēkā un nekāds lēmums, kurš pēc tam tika pieņemts un ar kuru tiek grozīta šā likuma jēga, nav spēkā. Un tādā gadījumā, ja jūs nepieņemat pilnu šo lēmumu, tad vienkārši uzskatīsim, ka šis 29.augusta lēmums ir pārpratums, un es personīgi sev to nepieņemu izpildei, jo es vadīšos pēc 21.augusta Konstitucionālā likuma. Un neviens lēmums to nevar grozīt. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Priekšlikums ir balsot par iesniegto lēmuma projektu, kuram nebija priekšlikumu un papildinājumu, bet bija vienkārši debatēs izteiktas domas par tā pieņemšanas lietderīgumu vai nelietderīgumu. Savukārt deputāts Teikmanis ieteica, ka gadījumā, ja mēs nepieņemam šo lēmumu, tad vajadzētu uzdot Prezidijam sagatavot veselu likumdošanas paketi, kas saistītos ar pretrunu novēršanu mūsu likumdošanā.

Lūdzu, deputāt Cilinski!

E.Cilinskis: Man bija rakstisks papildinājums, un es domāju, ka par to vajadzētu nobalsot, pirms mēs balsojam par lēmumu kopumā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Endziņa kungs!

A.Endziņš: Es cienījamajam Krastiņa kungam iedevu šā 29.augusta lēmuma projektu. Man tādā gadījumā nav skaidrs, par kādiem Latvijas kodeksiem gribat runāt? Jo šā lēmuma 2.punkts to jau noteica. Arī Zemes kodekss nav vis Latvijas PSR Zemes kodekss, bet ir Latvijas Zemes kodekss un tāpat arī pārējie. Tātad mēs vēlreiz to gribam dublēt vai kā citādi? Man jūsu priekšlikuma jēga par 2.punktu šajā gadījumā nav skaidra.

A.Krastiņš: Jā, godājamais Endziņa kungs! Te ir starpība šajā manā grozījumā, jo es šeit tikai ierosinu papildināt 2.punktu ar vārdiem “nevis uzskatīt par Latvijas kodeksiem”, un mēs tos neuzskatām par Latvijas kodeksiem, jo saskaņā ar Neatkarības deklarāciju tiek atjaunots oficiālais valsts nosaukums– “Latvijas Republika”, saīsināti– “Latvija”. Tos varētu uzskatīt par Latvijas Republikas likumdošanas aktiem. Tāpēc es iesaku nevis uzskatīt par Latvijas kodeksiem, bet gan, kā tas ir manā projektā, teikt “turpmāk lietojot nosaukumu “Latvijas kodeksi””. Tam ir gluži dziļa jēga. Tur jau ir tas jautājums, ka tā nav pārkrāsošanās, bet tā ir vienkārši nosaukuma lietošana.

A.Endziņš: Cienījamais Krastiņa kungs! Tādā gadījumā jums 2.punktu arī vajag citādi formulēt, jo, jums papildinot, mēs divas reizes lietojam vārdu “Latvijas”. Paskatieties pats!

A.Krastiņš: Tas ir redakcionāli, ja mēs divas reizes lietojam “Latvijas”. Es uzskatu, ka tas nav nekas slikts, ja vairāk lieto šo “Latviju”. Lai neaizmirst!

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Raimond Krūmiņ!

R.Krūmiņš: Man tomēr būtu priekšlikums šo dokumentu nodot izskatīšanai vēl komisijā un pat ierosinu pieņemt lēmumu, ar kuru mēs uzdotu Tieslietu ministrijai vai kādai citai institūcijai izmeklēt šo stāvokli, kāds ir izveidojies sakarā ar 29.augusta lēmuma pieņemšanu, un noskaidrot šā lēmuma atbilstību konstitucionālajam likumam “Par Latvijas valstisko statusu”, kas tika pieņemts 21.augustā. Jo šobrīd arī tā situācija, kura izriet no šā piedāvātā lēmuma pieņemšanas, nav īsti skaidra. Vai, teiksim, mēs varam ar šo lēmumu kaut kādā mērā ietekmēt šā Konstitucionālā likuma darbību, jo arī šis ir tikai lēmums un nekas vairāk.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Endziņ!

A.Endziņš: Es vienkārši sniegšu informāciju. Manuprāt, šādā veidā mēs lēmumu pieņemt nevaram, un mums ir jārīkojas citādi. Es vakar saņēmu, piemēram, priekšlikumus no Satiksmes un transporta ministrijas, jo mums ir runa ne tikai par Latviju, bet mums ir arī tādas sfēras, kur būs jāturpina darboties arī PSRS likumdošanai, lai arī cik jocīgi tas būtu. Teiksim, tāda sfēra, piemēram, ir dzelzceļš, aviācija, un mums nav neviena Latvijas PSR likumdošanas akta, kuru varētu izmantot. Šīs attiecības būs jāturpina. Tāpēc šāds projekts tiks gatavots. Varētu rīkoties apmēram tādā veidā, ka mēs to nesauksim par PSRS likumu piemērošanu, bet par tās likumu normām. Tas ir process. Bet šādā veidā radīt vakuumu un pēc tam mēģināt šo vakuumu aizpildīt– tas ir nonsenss. Šinī gadījumā tas pats attiecas arī uz tām Latvijas PSR Konstitūcijas normām, kuras mums ir vajadzīgas pašreiz, kamēr tiek ievēlēta Saeima un Satversme sāk darboties. Ja mēs to izdarām, tad vienlaikus varam to arī atcelt, bet nevis rīkoties tā, ka visam pārvelkam krustu pāri un cauri– ir vakuums!

Priekšsēdētājs: Endziņa kungs, ir skaidrs, ka šobrīd noteikt to, vai mums ir pieņemams šis lēmums vai nav, mēs varam tikai ar balsošanu, redzot balsu attiecības. Un, ja lielākajai daļai deputātu tas nav pieņemams, tad tas tiks noraidīts. Bez tam deputāts Cilinskis ierosina balsot par šo 3.punktu, pirms mēs balsojam par pašu lēmumu kā pamatu. Ja to pieņemam, tad tādā gadījumā ir jāpieņem arī šis 3.punkts. Acīmredzot vispirms balsosim par deputāta Cilinska papildinājumu– 3.punktu izteikt šādā redakcijā: “Noteikt, ka pašreizējās Latvijas Republikas Augstākās padomes pieņemtie likumi par Latvijas PSR Konstitūcijas labojumiem paliek spēkā kā atsevišķi likumi.” Es ceru, ka jūs sapratāt, un mēs nobalsosim par šo ierosinājumu. Ja lēmums kopumā tiks noraidīts, tad tādā gadījumā šis jautājums automātiski tālāk ir jārisina Prezidijam kopā ar Likumdošanas jautājumu komisiju.

Lūdzu, reģistrēsimies. Dodiet zvanu kolēģiem! Rezultātu! Paldies. Vispirms balsosim par Eināra Cilinska ieteikto 3.punkta redakciju: “Noteikt, ka pašreizējās Latvijas Republikas Augstākās padomes pieņemtie likumi par Latvijas PSR Konstitūcijas labojumiem paliek spēkā kā atsevišķi likumi.” Šo lēmumu var pieņemt vienkārši ar balsu vairākumu no klātesošajiem, kā tas ir noteikts reglamentā.

Lūdzu, deputāt Teikmani!

A.Teikmanis: Es tomēr lūgtu iesniegšanas kārtībā varbūt nobalsot arī par manu priekšlikumu, kas bija pirms Cilinska priekšlikuma, ka šo lēmumu vispār vajag noraidīt.

Priekšsēdētājs: Cilinska kungs un Teikmaņa kungs, mums tas ir jāizšķir, vai mēs pieņemsim šo lēmumu vai ne. Un tad mēs lemsim par jūsu priekšlikumiem. Cilinska priekšlikums ir saistīts ar Krastiņa kunga iesniegto priekšlikumu.

Lūdzu, Eglāja kungs!

V.Eglājs: Tomēr Teikmaņa priekšlikums ir pretrunā ar mūsu pieņemto lēmumu “Par lēmumu izskatīšanas kārtību”, jo mums balsojums par pieņemšanu vai nepieņemšanu ir pats pēdējais. Vispirms ir jābūt balsojumam pa pantiem. Tas ir pretrunā ar mūsu 19.jūnija lēmumu.

Priekšsēdētājs: Paldies, Eglāja kungs! Lūdzu, balsosim par Cilinska kunga ieteikto papildinājumu. To var pieņemt ar balsojošo vairākumu. Un pēc tam balsosim par pašu lēmumu. Lūdzu. Par– 31, tas nav balsojušo vairākums.

Un tagad balsosim par Latvijas Republikas Augstākās padomes lēmuma pieņemšanu tādā redakcijā, kāds tas ir šeit lasāms. Lūdzu balsošanas režīmu. Rezultātu! Par– 28. Nav pieņemts. Tādā gadījumā paliek spēkā Teikmaņa kunga ierosinājums un par to nav jābalso. Tik un tā šī situācija ir jāatrisina Likumdošanas jautājumu komisijai kopā ar Prezidiju un ar Andreja Krastiņa kungu, lai novērstu likumdošanas pretrunas un rastu skaidrību, kādā veidā mēs tās risināsim arī perspektīvā.

Tālāk izskatīsim likumprojektu “Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas likumā “Par Latvijas Republikas valsts robežu”” trešajā lasījumā. Lūdzu, deputāt Stepičev!

M.Stepičevs: Tātad likumā būs runa par Latvijas Republikas valsts robežu izmaiņām. Otrajā lasījumā par to nekādu priekšlikumu nebija, arī izmaiņu nebija. Bija tikai tīri redakcionāli labojumi. Visi panti pagājušajā lasījumā tika apstiprināti. Es domāju, ka vairāk man pie šā ziņojuma nav ko piebilst.

Priekšsēdētājs: Mums arī pagājušajā reizē tā bija– mēs konstatējām, ka labojumu nebija, bet te tika izspriesti jautājumi. Te tiek dalīts kaut kāds papildinājums.

M.Stepičevs: Tas ir attiecībā uz lēmumu.

Priekšsēdētājs: Tas ir attiecībā uz lēmumu. Tādā gadījumā, kamēr dala lēmuma papildinājumu, mēs varam balsot par likumu “Par grozījumiem un papildinājumiem likumā “Par Latvijas Republikas valsts robežu”” trešajā lasījumā, tā galīgo pieņemšanu.

Lūdzu balsošanas režīmu. Atsauciet to! Lūdzu deputātu reģistrāciju, lai nebūtu jāceļ īkšķi un rokas! Rezultātu! Ir 109 deputāti. Balsosim par likuma “Par Latvijas Republikas valsts robežu”, pareizāk– par grozījumiem šajā likumā, pieņemšanu trešajā lasījumā. Lūdzu. 95– par, pret– nav, 3– atturas. Likums ir pieņemts.

Un tagad lūdzu– par lēmumu.

M.Stepičevs: Es gribētu vērst deputātu uzmanību uz šo lēmumu. Pirmkārt, lēmums paredz to, ka šis likums būtu ieviešams pēc iespējas ātrāk, jo no 1.oktobra sākas iesaukšana aktīvajā dienestā. Un līdz ar to mums jāpapildina robežapsardzības spēki tieši no šā kontingenta.

Otrkārt, mēs izmantosim bijušos virsniekus, kuri ir dienējuši Padomju armijā, bet tagad sakarā ar jauno likumu aiziet no Padomju armijas un iestājas jau topošajā Latvijas armijā. Šeit, šajā lēmumā, paredzēta pensijas saglabāšana šiem cilvēkiem.

Un vēl viens svarīgs punkts ir Aizsardzības ministrijas dibināšana, jo tagad šis dienests tiks pildīts Aizsardzības ministrijas dienestā. Vienīgais, ko es varu piedāvāt, ir papildu 4.punkts, kurš jums ir iedots un kurā ir paredzēts, ka valdība vērš visu uzmanību uz to, lai ātrāk varētu organizēt mācību sākumu… Priekšlikums ir papildināt Latvijas Republikas Augstākās padomes lēmumu par Latvijas Republikas likuma spēkā stāšanos, lai nodrošinātu Latvijas Republikas robežapsardzības karaspēka mācību centra materiāli tehnisko apgādi. Šajā lēmumā tas tika izlaists. Un būtībā tas man būtu viss par šo lēmumu. Vai mēs to izskatīsim pa punktiem?

Priekšsēdētājs: Paldies. Mēs jau pagājušajā reizē daļēji skārām šo lēmumu. Vai ir kādi jautājumi? Komisijai? Jautājumu nav. Vai kāds vēlas izteikties par kādu šā lēmuma punktu vai par pašu lēmumu kopumā? Paldies, Stepičeva kungs! Krūmiņa kungs vēlas teikt kādu vārdu.

A.Krūmiņš, tieslietu ministra vietnieks: Man vienīgi ir priekšlikums padomāt par lēmuma 3.punktu, kurā republikas Ministru padomei ir uzdots izveidot Latvijas Republikas Aizsardzības ministriju. Vai tas tomēr nav parlamenta kompetences jautājums? Jo šeit būs nepieciešamas izmaiņas likumdošanā. Augstākā padome iecels arī aizsardzības ministru, jo Ministru padome to nevar atrisināt.

Priekšsēdētājs: Kādā veidā, Stepičeva kungs un Jundža kungs, to varētu izdarīt?

M.Stepičevs: Šeit varbūt varētu izveidot, būtu nepieciešams izveidot…, jo tā vai citādi Ministru padome var faktiski izveidot Aizsardzības ministriju, bet ministru tomēr iecels Augstākā padome.

Priekšsēdētājs: Ja mēs jau uzdodam izveidot, tad tas būtībā, manā uztverē, ir parlamenta lēmums, kas nosaka, ka ir jāizveido šāda ministrija. To var saprast arī citādi. Lūdzu, Jundža kungs!

T.Jundzis: Jā, es domāju, ka atsevišķi punkti… Varbūt 3.punktu varētu formulēt šādi: “Uzskatīt par nepieciešamu izveidot Latvijas Republikas Aizsardzības ministriju…” un tad tālāk uzdot Ministru padomei izdarīt to un to, kā tas ir teikts tekstā.

Priekšsēdētājs: Tātad mēs papildinām 3.punktu ar vārdiem “izveidot” vai “uzskatīt par nepieciešamu”. Es gan nezinu, vai šāds formulējums “uzskatīt par nepieciešamu” lēmumā var būt? Tātad: “Izveidot Latvijas Republikas Aizsardzības ministriju.”

M.Stepičevs: Te tā arī ir pateikts: “Izveidot Latvijas Republikas Aizsardzības ministriju.” Te nekas nav jāmaina.

Priekšsēdētājs: Te vienkārši bija runa par juridisko pusi– vai nevajadzētu atsevišķā punktā izdalīt to, ka mēs nolemjam to izveidot. Jā, un tad varētu uzdot Ministru padomei veikt šo praktisko darbu.

M.Stepičevs: To varētu tā darīt.

Priekšsēdētājs: Man tiešām liekas, ka pilnīgi pietiek ar šo pirmo apakšpunktu. Lūdzu.

M.Stepičevs: Tas lietas būtību nemaina.

A.Krūmiņš: Par šo 3.punktu. Varbūt tā redakcija varētu būt tāda, ka vajag iesniegt priekšlikumus par Aizsardzības ministrijas izveidošanu. Un tad šeit būs viss komplekss.

Priekšsēdētājs: Ziniet, Krūmiņa kungs, man liekas, ka mēs, Augstākā padome, šoreiz izsakām priekšlikumu– “izveidot…” Šeit būtībā tas jau ir pilnīgi pateikts, ka mēs uzskatām par nepieciešamu izveidot. Jūs dodiet struktūrprojektu! Jā, 1.novembrī. Līdz ar to, man liekas, viss ir izteikts.

A.Krūmiņš: Par ministrijas izveidošanu būs Augstākās padomes lēmums, bet nevis Ministru padomes lēmums.

Priekšsēdētājs: Bet šis jau ir tas lēmums…

M.Stepičevs: Šis būs Augstākās padomes lēmums, kurš uzdod Ministru padomei izveidot…

Priekšsēdētājs: Cienījamie kolēģi, jūs kaut ko nesaprotat… Man liekas, ka šo lēmumu mēs esam jau formulējuši ar šo vienu rindiņu. Tā vienīgi ir jāizveido.

M.Stepičevs: Tā faktiski jau ir– Ministru padomei ir jāveic praktiskais darbs, bet mēs pieņemam lēmumu, ka šī ministrija būs, tā ka šeit nekas nemainās.

Priekšsēdētājs: Jā, tagad arī es neatrodu nekādu pamatu labojumam. Varbūt kādam kolēģim ir citādas domas? Ja nav, tad mums atliek tikai balsot, protams, ņemot vērā šo pašas komisijas papildinājumu. Ja to ir papildinājusi komisija, tad mums nav arī īpaši jābalso. Lūdzu balsošanas režīmu. Rezultātu! 83– par, 1– pret un 9– atturas. Lēmums ir pieņemts.

Un tagad pāriesim pie saimnieciskām lietām– “Par grozījumiem Augstākās padomes lēmumā “Par Latvijas Republikas likuma “Par Uzņēmumu reģistru” spēkā stāšanās kārtību””. Lūdzu, deputāt Špoģi!

K.Špoģis: Cienījamie kolēģi! Runa ir par 216.dokumentu, lūdzu, paņemiet to! Šis dokuments ir radies sakarā ar liela skaita bijušo vissavienības pakļautības uzņēmumu pārņemšanu republikas pakļautībā septembrī un sakarā ar vienas daļas šo uzņēmumu nodošanu vietējām pašvaldībām. Izveidojās tāda situācija, ka šie uzņēmumi nespēja, nepaspēja laikā kārtīgi noformēties un līdz 1.oktobrim izdarīt savu uzņēmumu nepieciešamo reģistrēšanu Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistrā. Arī šeit radās sastrēgumi, un tāpēc šajā 216.dokumentā ir priekšlikums par diviem mēnešiem pagarināt šo termiņu, lai varētu mierīgi un solīdi nokārtot visus šos jautājumus. Tātad būtu lūgums nobalsot par šo labojumu– termiņa pagarinājumu no oktobra uz decembri. Tātad šodien, 1.oktobrī, beidzas termiņš, kuru mēs savā laikā pagarinājām, un tagad mēs to pagarinām attiecīgi līdz 1.decembrim, lai decembrī varētu sagatavoties un ar 1.janvāri sākt strādāt, kā pienākas. Paldies.

Priekšsēdētājs: Kādi ir jautājumi? Lūdzu, Stroganova kungs!

F.Stroganovs: */Kazimir Albinovič! Bet vai nenotiks tā, ka mums nāksies termiņu no jauna pagarināt, jo šobrīd Uzņēmumu reģistrā uz pārreģistrāciju rindā jāgaida divi mēneši? Ja mēs līdz 1.janvārim visus nepārreģistrēsim, tas atkal radīs nervozitāti, jo uz šodienu, uz 1.oktobri, visi šie uzņēmumi nav pārreģistrējušies. Objektīvu iemeslu dēļ tie līdz pirmajam janvārim nepaspēs pārreģistrēties. Vai uzņēmumiem ir tehniskas iespējas pārreģistrēties līdz 1.janvārim?/

K.Špoģis: */Es sapratu./ Jā, jā. Attiecībā uz Uzņēmumu reģistru situācija ir ļoti rūpīgi izanalizēta, un Uzņēmumu reģistrs ir pilnīgi pārliecināts, ka var iekļauties šajā termiņā, tāpēc ka ļoti daudziem tas tika izdarīts jau septembrī, un tur nav nekādas sevišķas problēmas. Arī ministrijas uzskata, ka tas ir pietiekams termiņš. Liekas, ka nebūtu citas vajadzības.

M.Gavrilovs: */Špoģa kungs! Es, par nožēlu, nevarēju piedalīties šā jautājuma apspriešanā komisijā, zināmu apstākļu dēļ manis tur nebija, taču es domāju, ka šinī lēmumā ir jāieraksta, ka reģistrācijas process ir jāpārveido. Turpinot iepriekšējo jautājumu. Ja tas tāpat turpināsies, mēs droši vien veselu gadu pārcelsim šo datumu. Vajadzētu izsaukt šurp Reģistra autoru un uzprasīt, kāpēc parlamentam otro reizi nākas pārcelt šo datumu. Tas ir ļoti svarīgs jautājums. Papildus jāizdara kāds ieraksts, uzliekot Reģistram par pienākumu organizēt darbu tā, lai izbeigtu šo blēdīšanos ar reģistrāciju, šīs rindas, šos murgus– kauns no ārvalstu uzņēmējiem. Ārzemēs šos jautājumus atrisina dažu dienu laikā. Mums tas ir neglīti. Lēmumā jāizdara tāds ieraksts, kaut kas jāpieņem Reģistra vadības adresē, citādi mums nāksies vēl reizi pagarināt termiņu. Kā jums liekas?/

K.Špoģis: Gavrilova kunga izteiktie apvainojumi, vesela sērija apvainojumu, kas adresēti Uzņēmumu reģistram, ir absolūti nepamatoti, tāpēc ka šī situācija, šī termiņa pagarināšana radās ne jau Uzņēmumu reģistra vainas dēļ, bet tikai tāpēc, ka septembrī apmēram 400 uzņēmumu mēs pārņēmām no tā sauktās Vissavienības pakļautības un ar Ministru padomes attiecīgo lēmumu pašvaldībām tika uzdots… Tā ir vispārēja runāšana, ko Gavrilova kungs pašreiz teica, tā ir absolūti tukša– bez jebkāda konkrēta priekšlikuma un konkrēta pierādījuma. Es uzskatu, ka te nav vajadzības neko papildus rakstīt. Ja jums, teiksim, ir vēlēšanās iepazīties ar situāciju, aiziesim kopā uz turieni. Es vairākas reizes esmu tur bijis, aizeju un grozos pa koridoru, lai izpētītu situāciju no apakšas, kas tur notiek. Nekā tamlīdzīga Uzņēmumu reģistrā nav. Aiziesim kopā un apskatīsimies! Nekāds reģistra saraksts nav vajadzīgs.

Priekšsēdētājs: Vai vēl kādam ir jautājumi? Jautājumu nav. Izteikties vai argumentēt savu viedokli par citiem termiņiem neviens kolēģis nevēlas. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par šo lēmumu. Rezultātu! 76– par un 8– atturas. Lēmums ir pieņemts. Lūdzu.

K.Špoģis: Nākamais jautājums. Runa ir par 332.dokumentu. Pirms nedēļas, jūs visi atceraties, mēs to pieņēmām pirmajā lasījumā. Par labojumiem akciju sabiedrību likuma 23. un 63.pantā. Pēc pirmā lasījuma par to absolūti nekādu priekšlikumu, labojumu vai papildinājumu nav bijis. Sakarā ar to komisija lūdz nobalsot par tā pieņemšanu galīgajā variantā, jo šo dokumentu gaida aizsāktas akciju sabiedrību dibināšanas ar ārvalstu kapitālu, un šis process bez šiem labojumiem uz priekšu nevirzās. Paldies.

Priekšsēdētājs: Vai par akciju sabiedrībām ir kādi jautājumi šajā sakarībā? Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par likumu “Par papildinājumiem likumā “Par akciju sabiedrību””. Lūdzu. 77– par, 2– pret un 3– atturas. Lūdzu, par nākamo jautājumu! Jā, jā, tas viss ir vienā blokā.

K.Špoģis: Par nākamo dokumentu lūdzam dot vārdu darba grupas vadītājam Latvijas Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūta direktoram Janova kungam, kurš referēs par šo 225.dokumentu.

Priekšsēdētājs: Tas ir likumprojekts “Par monopoldarbības ierobežošanu un konkurenci” pirmajā lasījumā. Lūdzu. Arī deputātu komisijai mēs dosim vārdu, kā te ierakstīts, tieši pulksten 15.00 sakarā ar Latvijas Republikas valstisko statusu. Lūdzu.

J.Janovs, Latvijas Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūta direktors: Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Tirgus ekonomikas veidošanās process Latvijā pārsvarā ir raksturīgs ar likumdošanu uzņēmējdarbības attīstīšanai, un šī likumdošana vēl maz veido ekonomisko vidi, kura reglamentē uzņēmējdarbību, uzņēmēju aktivitāti un uzvedības normas, to funkcionēšanu atbilstoši patērētāju interesēm. Patērētāju interešu aizsardzība visefektīvākā ir apstākļos, kad preču ražotāji un pakalpojumu sniedzēji cīnās par patērētāju labvēlību, un tas praktiski notiek brīvās konkurences apstākļos. Konkurences veicināšana arī ar attiecīgās likumdošanas palīdzību ir nepieciešams tirgus ekonomikas attīstības nosacījums, un šāda likumdošana ir visās valstīs, kur ekonomiskais pamats ir tirgus attiecības.

Protams, šīs likumdošanas mērķis ir nodrošināt patērētāju interešu aizsardzību. Lielākoties šādi likumi jeb likumdošana ierobežo vai pat aizliedz monopolstāvokļa izveidošanos, reglamentē dažādu uzņēmēju vienošanos par tirgus sadali (tā sauktie Kārtera likumi), bet ir valstis, kur tas ir pat pilnībā aizliegts. Un šī likumdošana, protams, reglamentē arī konkurences cīņas noteikumus. Likumprojekta sagatavošanas gaitā esam centušies ņemt vērā citu valstu pieredzi, mums pieejamos to likumdošanas aktus un, protams, arī reālo situāciju Latvijā, kuras raksturīgākā iezīme ir augsta monopolizācija visās nozarēs, it sevišķi rūpniecībā.

Par tiem konceptuālajiem apsvērumiem, kuri ir likti šā iesniegtā likumprojekta pamatā. Vispirms daži vārdi par monopoliem. Tie Latvijā ir visās nozarēs, un, bez šaubām, tie ir ļaunums no tirgus ekonomikas veidošanās viedokļa. Taču, no otras puses, tā ir realitāte mazas valsts apstākļos, kur ir ierobežots iekšējais tirgus, un tā laikam ir neizbēgama realitāte arī nākotnē. Tāpēc likumprojektā paredzēts nošķirt jēdzienu “monopolstāvoklis”, kam raksturīgas tikai potenciālās iespējas ietekmēt stāvokli tirgū un ierobežot konkurenci, un otru jēdzienu– “monopoldarbība”, tas ir, šo iespēju praktiska, savtīga izmantošana. Un tieši uz šīs monopoldarbības ierobežošanu vērstas arī attiecīgās likumprojekta normas. Ir paredzēts izņēmums attiecībā uz tā saukto dabīgo monopolstāvokli, kur konkurences veidošanās iespējas objektīvi ir ierobežotas. Atzīmēšu, ka šāds stāvoklis visraksturīgākais ir infrastruktūras nozarēs– gan sociālajā, gan ražošanas sfērā un šajos apstākļos valsts pārvaldes institūcijas un pašvaldības atbilstoši to kompetencei ir tiesīgas tieši regulēt ražošanas vai pakalpojumu apjomu un cenu tarifus.

Monopoldarbības aizliegumiem vai ierobežojumiem veltīta likumprojekta otrā nodaļa, kurā pirmām kārtām tiek liegtas iespējas izmantot monopolstāvokli, slēdzot tādus līgumus, kas līgumpartnerus nostāda neizdevīgā stāvoklī, ierobežo viņu rīcības brīvību. Tur ir norādīts, ka pretlikumīgas ir arī dažādas vienošanās, kas praktiski rada monopoldarbību, piemēram, vienošanās par cenu, par tirgus sadali, par ražošanas apjoma ierobežojumu un tamlīdzīgi. Ir svarīgi atzīmēt, ka likumprojekts tieši neizvērš šādu cīņu pret esošo monopolstāvokli, bet dara to attiecībā uz jaunu monopolu veidošanos, respektīvi, sabiedrību saplūšanas gadījumā, kad akcijas vai kapitāla daļas nonāk atsevišķu fizisko vai juridisko personu rīcībā. Šo procesu valsts regulē, lai nepieļautu jaunu monopolu veidošanos un monopolstāvokļa pastāvēšanu. Gribētu vērst deputātu uzmanību uz šīs otrās nodaļas 9.pantu, kas aizliedz uzņēmējbiedrību, uzņēmējsabiedrību pārvaldīšanas apvienošanu, ja šādas sabiedrības nodarbojas ar vienu un to pašu– ar preču ražošanu vai ar pakalpojumu sniegšanu, un ja šādas sabiedrības jau ir vai var būt konkurentes mūsu iekšējā tirgū.

Protams, no patērētāju interešu aizsardzības viedokļa visbūtiskākā monopoldarbības izpausme ir cenu paaugstināšana. Tieši aizliegt cenu paaugstināšanu mūsdienu apstākļos, pašreizējos Latvijas apstākļos, nav lietderīgi. Gribētos atzīmēt, ka daudzās valstīs šādas normas pastāv, taču ir paredzēts, ka nepamatotas cenu paaugstināšanas gadījumā Ministru padomei ir tiesības uz laiku noteikt maksimālo cenu līmeni. Pie tam noteikts, ka šāds aizliegums gada laikā var tikt realizēts atkārtoti.

Viena no vissvarīgākajām un, iespējams, arī strīdīgākajām likumprojekta problēmām ir tā, kādā veidā valsts nodrošinās likuma normu ievērošanu, kādas institūcijas šim nolūkam ir jāveido. Šai problēmai ir veltīts likumprojekta 5.pants, un šis pants mums ir iznācis visplašākais. Ir paredzēts, ka Ministru padome veido attiecīgu komisiju Finansu ministrijā, ir norādītas šīs komisijas funkcijas un tiesības. Varētu norādīt uz tādu būtisku momentu, ka komisija konstatē uzņēmēja monopolstāvokli un šī konstatācija, protams, jau ir signāls, ka šādu uzņēmēju darbība tirgū tiek kontrolēta. Komisija pati par sevi nevar sodīt likumpārkāpējus, tas ietilpst tiesas vai arbitrāžas funkcijās. Bez tam tiesa var lemt arī jautājumus par uzņēmējsabiedrību reorganizāciju, piespiedu sadalīšanu un pat likvidēšanu.

Ņemot vērā to, ka komisija nespēs veikt savas funkcijas tīri uz formālo kritēriju pamata, mūsu pārliecība ir tāda, ka šādi formāli kritēriji laikam nevar tikt nosacīti attiecībā uz monopolstāvokli. Tāpēc ir paredzēts, ka Ministru padome izveido konsultatīvo padomi no speciālistiem, kuri gatavos priekšlikumus un ieteikumus komisijas funkciju realizēšanai.

Likumprojekta trešā nodaļa ir samērā īsa, tā veltīta normām, kuras nodrošina konkurenci. No mūsu viedokļa raugoties, pamatproblēma ir saistīta ar pretlikumīgas konkurences jēdzienu un tās aizliegumu. Parasti citu valstu normās ir norāde uz konkurences cīņas atbilstību godīgiem paradumiem, tradīcijām, turpretī mums tādu nav, tāpēc uzskaitīt negodīgas konkurences cīņas veidus praktiski nav iespējams. Tādējādi mēs šo jautājumu atrisinājām likumprojekta 1.pantā, kur tiek skaidroti jēdzieni. Tur ir norādīts, ka negodīgā konkurence jeb pretlikumīgā konkurence ir tāda konkurence, kas ir pretrunā ar šā likuma normām, kā arī tāda konkurence, kas neatbilst vispārpieņemtajām normām starptautiski ekonomiskajā sadarbībā. Neapšaubāmi, ka likumprojekta pieņemšana un stāšanās spēkā radīs strīdus, ekonomiskus strīdus.

Un bez tam, protams, likuma normu ievērošanai ir nepieciešamas zināmas sankcijas, sodi, draudi. Likumprojektā ir paredzēti speciāli stimuli, lai uz izlīguma un brīvprātīgas kompensācijas pamata noregulētu tos uzņēmējstrīdus, kas var rasties bez tiesas. Šie stimuli ir paredzēti, teiksim, tiesas lēmumā kā kompensācija jeb zaudējuma atlīdzība, un tā ir palielināma trīskārt… Protams, summas, kas pārsniedz šo zaudējuma atlīdzību, paredzēts ieskaitīt budžeta ienākumos.

Likumprojektā ir paredzētas sevišķi būtiskas sankcijas atkārtotas likuma normu pārkāpšanas gadījumā. Tas attiecas gan uz paaugstinātu soda naudu, kura var sasniegt pat 10 procentus no gada peļņas, gan arī citas sankcijas, kas saistītas ar tiesas lēmumā noteiktu piespiedu reorganizāciju, sadalīšanu vai pat uzņēmuma vai uzņēmējsabiedrības likvidāciju.

Un nobeigumā varbūt minēšu dažus apsvērumus, kuri ir palikuši ārpus šā likumprojekta. Vispirms tā ir problēma, kas saistīta ar maziem uzņēmumiem, mazo biznesu. Protams, šie mazie uzņēmumi ir ļoti nepieciešami, tie ir konkurences, brīvā tirgus ekonomikas apstākļu komponents. Mums neizdevās likumprojektā iestrādāt attiecīgas normas. Ir tikai netieša norāde uz valsts pienākumiem, tas ir vispārējā veidā formulēts 3.pantā. Mums šķiet, ka problēma par mazajiem uzņēmumiem laikam ir jārisina ar speciālu likumdošanu, par kuras nepieciešamību vēl arvien speciālisti strīdas, vai arī tā ir jārisina citos likumprojektos, kas, piemēram, būtu saistīti ar kredītlikumu, ar riska kapitāla veidošanu, ar kredītu izsniegšanu un tā tālāk. Bez tam mums šķiet, ka pamatā šis jautājums būtu jārisina privatizācijas gaitā. Mūsuprāt, privatizējot vai pārveidojot valsts uzņēmumus akciju sabiedrībās un tā tālāk, katrā ziņā būtu lietderīgi paredzēt arī atsevišķu struktūrdaļu– teritoriālu, tehnoloģiski nošķirtu struktūrdaļu pārveidošanu par patstāvīgiem uzņēmumiem.

Likumprojektā nav normu, kuras būtu attiecināmas uz valsts monopoldarbību. Kā zināms, tāda mums tomēr pastāv. Sevišķi to varētu minēt ražošanas materiāli tehniskā nodrošinājuma ziņā. Zināmā mērā šī monopoldarbība izpaužas arī valsts pasūtījuma veidā un ar to saistītajiem nosacījumiem. Mūsuprāt, šie jautājumi būtu jārisina lēmumā, uzdodot valdībai veikt zināmus pasākumus, lai izstrādātu attiecīgu programmu.

Lēmumam, mūsuprāt, būtu jāatrisina jautājums, kas saistīts ar dažādu asociāciju, koncernu un apvienību pastāvēšanu. Kā zināms, tās lielākoties izveidojas, likvidējot nozaru ministrijas, un bieži vien tās arī veic šo nozaru ministriju funkcijas. Risinājumi, mūsuprāt, varētu būt divējādi, vai nu šādas apvienības un tamlīdzīgi ir likvidējamas kā neatbilstošas likumam “Par uzņēmējdarbību”, vai arī to funkcijas, statūti un tā tālāk ir jāpārskata vai jāpakārto šā likumprojekta normām.

Un vēl viens, pavisam sīks apsvērums, kas arī varētu tikt realizēts lēmumā. Tas ir jautājums par to, ka attiecīgā komisija, kuru mēs ierosinām izveidot Finansu ministrijā, nespēs risināt visas tās problēmas, kuras radīsies sakarā ar šā likuma stāšanos spēkā. Sevišķi tas tā varētu būt attiecībā uz monopolstāvokļa konstatācijas faktu, jo no tā izriet vesela virkne secinājumu. Un tāpēc, iespējams, būtu lietderīgi apsvērt tādu iespēju, ka tiek veidotas speciālas vai nu darba grupas vai komisijas, kuras izveido vai nu Augstākā padome, vai valdība, vai vietējās pašvaldības, kas šo sagatavošanas darbu varētu veikt tajā periodā, kamēr likums vēl nefunkcionē. Paldies, tas man būtu viss.

Priekšsēdētājs: Paldies, kādi būtu jautājumi? Lūdzu, deputāt Bojār!

J.Bojārs: Visumā jūsu likumprojekts man liekas ļoti kompetenti sastādīts attiecībā uz problēmu pārzināšanu, tomēr man ir divi principiāli jautājumi. Jūs varbūt atceraties, ka tad, kad mēs spriedām par Uzņēmumu reģistra izveidošanu, tad bija divi priekšlikumi. Pirmais– rīkoties tā, kā bija pirms kara, un izveidot to pie Finansu ministrijas. Un otrais priekšlikums, kas ņēma virsroku,– to izveidoja pie Tieslietu ministrijas. Par šo risinājumu uzstāja valdība, bet es tajā neredzu nekādu jēgu. Ņemot vērā šo likumprojektu un to, ka būs nepieciešams kontrolēt monopoldarbību, un to, ka jūs ierosināt šo komisiju izveidot pie Finansu ministrijas, vai tomēr nebūtu pareizāk mums lemt visu šo jautājumu no jauna un tomēr Uzņēmumu reģistru pārcelt uz Finansu ministriju, tā, kā tas bija pirms kara. Tas būtu lietderīgi tādu apsvērumu dēļ, ka tagad jaunajiem uzņēmējiem ir jāstaigā uz divām adresēm un jāiesniedz praktiski divas dokumentu paketes– gan Finansu ministrijā, gan Tieslietu ministrijā. Tas ir pirmais jautājums.

Un otrais jautājums. Ņemot vērā to, kā darbojas mūsu mežonīgais kapitālisms šeit, Latvijā, vai bez šīm sankcijām un soda normām nevajadzētu noteikt arī kriminālsankcijas, jo bieži vien tagad šā monopolstāvokļa iedibināšana mūsu republikā, mūsu pašu tirgū notiek ar reketieru palīdzību, ar tīri kriminālām akcijām. Tātad– vai nebūtu vēlams izdarīt izmaiņas un atsevišķas normas par šo problēmu ieviest arī Kriminālkodeksā? Tātad man ir divi jautājumi– kur jābūt Uzņēmumu reģistram un vai nevajadzētu labot Kriminālkodeksu?

J.Janovs: Cienījamais deputāt Bojār, par Uzņēmumu reģistru es diemžēl neko daudz nevaru pateikt. Acīmredzot gan deputātiem, gan valdībai bija savi apsvērumi, par kuriem es neesmu lietas kursā, bet jautājums bija, ticamāk, par ko citu. Lūk, šī komisija, šī monopoldarbības uzraudzīšanas un konkurences veicināšanas komisija. Mēs to ierosinām izveidot Finansu ministrijā. Ja tas ir pareizi. Tad tādā gadījumā– paldies!

J.Bojārs: Vai nebūtu ērtāk, ka arī Uzņēmumu reģistrs būtu turpat?

J.Janovs: Man liekas, ka tie viens ar otru nav saistīti. Galu galā uzņēmumiem, uzņēmējiem uz šo konkurences uzraudzīšanas un monopoldarbības ierobežošanas komisiju nebūt nebūtu jāstaigā, ja tie uzvedas pienācīgi, uzvedas, ievērojot likuma normas. Tad viņiem tur nekādu darīšanu nevarētu arī būt, tā ka, es domāju, tas diez vai būtu ar šo apsvērumu saistāms.

Bija vēl otrs jautājums par kriminālatbildību. Acīmredzot tas tā ir paredzēts, un mēs pašā nobeigumā– 14.3.punktā nosakām, ka tad, ja pārkāpumā ir kriminālnozieguma sastāvs, uz to attiecas attiecīgais likums– vai nu tas ir krimināllikumos risināms jautājums, vai kur citur. Diemžēl mēs neesam to ietvēruši, bet tāda norāde ir.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Lemberg!

A.Lembergs: 1.pantā par monopolstāvokļa formulējumu ir teikts– “tirgū”. Sakiet, lūdzu, vai šajā gadījumā ir domāts visas republikas tirgus vai arī ir domāts kāds vietējais tirgus, pieņemsim, kāds vienas pilsētas tirgus, kurā preces vai pakalpojumi reāli tagad var veidot monopolstāvokli un attiecīgi to ietekmēt? Un, ja tas tā ir, vai tad nevajadzētu šo momentu, šobrīd esošo situāciju, kas vēl kādu laiku saglabāsies, iestrādāt likumā?

J.Janovs: Principā doma bija ne tikai par republikas kopējo tirgu, bet arī par konkrēto tirgu, kas var būt arī teritoriāli nošķirts. Acīmredzot varbūt tiešām to vajadzētu apsvērt. Mums arī komisija jau prasīja dot definīciju, ko mēs saprotam ar šo “tirgu”, jo mēs visu laiku lietojam šo vārdu daudzskaitlī. Tie varētu būt gan dažādu preču tirgi, gan arī teritoriālie tirgi, kas vairāk atbilstu, teiksim…

A.Lembergs: Man būtu lūgums šo aspektu mēģināt iestrādāt.

J.Janovs: Jā, es sapratu, mēs šo problēmu mēģināsim iestrādāt.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Gavrilov!

M.Gavrilovs: */Ir tāda veida jautājums. Viss likums ir ļoti īss, tā jāsaka, un, iepazīstoties ar to, var strīdēties, var piekrist, bet katrā ziņā saimnieciskais kodekss prasa kādus fundamentālus jaunumus. Sakiet, vai pie tā jau ir strādāts? Šeit paketē saimnieciskajam kodeksam nekādu labojumu nav, bet bez labojumiem tas ir tīri deklaratīvs. Kā jūs raugāties uz šādu problēmu?/

J.Janovs: Es varu atbildēt, ka par saimniekošanas kodeksu mēs neesam domājuši. Šāds darbs nav darīts, un neaizmirstiet, cienījamie deputātu kungi, ka šādi likumprojekti pagaidām mums tiek radīti gandrīz vai uz sabiedriskiem pamatiem.

M.Gavrilovs: Skaidrs. Paldies.

J.Janovs: Tas vēl nav pētīts.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Salīti!

B.Salītis: 7.panta 2.punktā ir aizliegts, teiksim, starp ražotāju un piegādātāju vienoties par cenām. Vai šeit tomēr nav kaut kāda pretruna? Šodien attiecībā uz cenām pastāv valsts monopols. Ja, teiksim, runā par zivsaimniecību, tad šeit ir noteiktas cenas un neviens principā nevar tās mainīt. Vai tas ir pareizi?

J.Janovs: Tas, protams, nav pareizi. Šāds likums var darboties tikai tad, kad mums šīs cenas, piedodiet, neviens neregulēs no augšas, un likumprojektā ir paredzēta norma, ka ražotāji savā starpā nevienojas par cenu, par kuru viņi realizē, runa ir nevis par to, ka, lūk, ražotājs un patērētājs vienojas. Tas ir līguma priekšmets, tad jau ir jāvienojas, bet runa ir par to, lai ražotāji savā starpā nevienotos par cenu, nediktētu šo cenu. Runa ir par to! Un tas ir aizliegts.

B.Salītis: Taču šīsdienas apstākļos tas nav pieņemams…

J.Janovs: Es jums piekrītu, ka šīsdienas apstākļos, kamēr pastāv valsts noteiktās cenas, valsts kontrole pār šīm cenām, protams, šāds likums nevar funkcionēt. Tāpēc mēs arī runājām, ka acīmredzot lēmumā ir jāatrisina jautājums, kādā veidā mēs atrisināsim šo monopoldarbību, ko praktiski realizē valsts.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Fels!

A.Felss: 1.pantā par monopolstāvokli ir runa tikai par preču un pakalpojumu tirgu. Bet vai to šeit nevarētu saprast arī kā monopolstāvokli ražošanā, teiksim, attiecībā uz pārstrādājošo rūpniecību rajona centrā?

J.Janovs: Mēs to tā arī saprotam, jo tā ražo preci.

A.Felss: Skaidrs. Paldies.

J.Janovs: Tā mēs to arī saprotam.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai ir vēl kādi jautājumi? Jautājumu nav. Lūdzu, piesakieties debatēs, jo praktiski līdz pārtraukumam tagad ir atlikušas piecas minūtes, tāpēc debates uzsākt acīmredzot nav nozīmes. Vai kādai komisijai ir kas ziņojams?

Lūdzu, Ābiķa kungs!

Dz.Ābiķis: Fizkultūras un sporta komisiju lūdzu pulcēties pulksten 14.10 Izglītības komisijas telpās pretējās mājas 406.istabā. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Pārtraukums līdz pulksten 15.00.

(Pārtraukums)