1991.gada 1.oktobra sēdes stenogramma

Vakara sēdē

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Dainis Īvāns.

Priekšsēdētājs: Vadoties pēc mūsu nobalsotās darba kārtības, pulksten 15.00 ziņojums jāsniedz deputātu komisijai, kura bija izveidota, lai noskaidrotu, kā radušās kļūdas 21.augustā pieņemtā likuma publikācijā. Pēc šā ziņojuma noklausīšanās mēs turpināsim debates.

Lūdzu, Batarevska kungs!

O.Batarevskis: Godātie kolēģi! Saskaņā ar jūsu lēmumu tika izveidota deputātu komisija, lai noskaidrotu Latvijas Republikas Augstākās padomes 21.augustā pieņemtā konstitucionālā likuma “Par Latvijas Republikas valstisko statusu” parakstītā teksta atbilstību plenārsēdē pieņemtajam. Komisija izskatīja un noklausījās stenogrammu, un secināja, ka Augstākās padomes 21.augusta plenārsēdē izskatītais dokuments Nr.54 tika pieņemts ar šādu 1.panta redakciju: “Noteikt, ka Latvija ir neatkarīga, demokrātiska republika, kurā Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai un kuras valstisko statusu nosaka 1922.gada 15.februāra Latvijas Republikas Satversme.” Nekādi labojumi plenārsēdes laikā netika izdarīti. Augstākās padomes priekšsēdētāja parakstītajā un presē izplatītajā dokumentā 1.pants ir izteikts šādā redakcijā: “Noteikt, ka Latvija ir neatkarīga, demokrātiska republika, kurā Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai un kuras starptautiski tiesisko statusu nosaka Latvijas Republikas 1922.gada 15.februāra Satversme.”

Pirms izskatīšanas plenārsēdē šāds labojums pēc deputāta Plotnieka priekšlikuma parādījās dažu darba grupas locekļu– Endziņa un citu– atsevišķos melnrakstos kā grozījums dokumentā Nr.54, lai par to nobalsotu plenārsēdē. Ārkārtēju apstākļu dēļ labojums izvirzīts un nobalsots netika. Pēc plenārsēdes kā oficiālu dokumentu izmantoja melnrakstu ar plenārsēdē nepieņemto labojumu. Komisija šajā darbībā nav konstatējusi apzinātu ļaunprātību.

Komisija konstatē, ka plenārsēdē pieņemtais dokuments Nr.54, kura 1.pantā ir teikts: “Noteikt, ka Latvija ir neatkarīga, demokrātiska republika, kurā Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai un kuras valstisko statusu nosaka 1922.gada 15.februāra Latvijas Republikas Satversme”, ir uzskatāms par oficiālo tekstu. Šo oficiālo tekstu bija nepieciešams parakstīt un publicēt presē atbilstoši Latvijas Republikas Augstākās padomes 1990.gada 19.jūnija lēmuma “Par likumprojektu izskatīšanas kārtību” 20.pantā paredzētajai kārtībai.

Komisija uzskata, ka visus valodnieciskos labojumus Augstākās padomes dokumentos nepieciešams izdarīt pirms to pieņemšanas galīgajā variantā, un ierosina papildināt Latvijas Republikas Augstākās padomes 1990.gada 19.jūnija lēmuma “Par likumprojektu izskatīšanas kārtību” 20.pantu ar šādu normu: “Par Augstākās padomes plenārsēdē pieņemto likumu vai lēmumu tekstu atbilstību Augstākās padomes priekšsēdētāja parakstītajam tekstam atbild komisijas vai darba grupas ieceltā persona.” Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Acīmredzot par šo papildinājumu mēs varētu balsot vai izskatīt tad, kad tas tiks iesniegts projekta veidā. Es domāju, ka tas ir pietiekami lietderīgs, tā ka komisija to nodod Likumdošanas komisijai, savukārt Likumdošanas komisija iesniedz caur Prezidiju Augstākajai padomei. Vai kolēģiem ir kādi jautājumi? Deputātam Bērzam un deputātam Geidānam ir jautājums.

A.Bērzs: Šajā jūsu komisijas paziņojumā, pareizāk sakot, lēmumā, ir norādīts, ka gatavās redakcijas uzrakstīšanai ir izmantots meln­raksts, kurā bijuši labojumi. Parasti to dokumentu, kuru sagatavo, lai dotu parakstīt Augstākās padomes priekšsēdētājam, vizē personas, kuras ir strādājušas pie šā dokumenta. Mans jautājums ir tāds: vai šis dokuments bija vizēts un vai jūs neuzskatāt, ka tie, kas šo dokumentu ir vizējuši, ir atbildīgi par to, lai tas atbilstu pareizajai redakcijai?

O.Batarevskis: Jā, šis dokuments bija vizēts un pirms to paraksta, pirms tā iesniegšanas parakstīšanai, šo dokumentu ir vizējuši Juridiskās pārvaldes darbinieki un priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņa kungs.

Priekšsēdētājs: Vai vēl ir kādi jautājumi? Geidāna kungam laikam bija? Lūdzu.

I.Geidāns: Cienījamo referent, es ļoti atvainojos, var būt es nesapratu vai var būt neieklausījos… Sakiet, kas izmantoja šo oficiālā dokumenta melnrakstu, nevis nobalsoja par to variantu? Te ir rakstīts, ka izmantoja, bet kas to izmantoja, kura instance?

O.Batarevskis: Mēs jau savā slēdzienā minējām to situāciju un apstākļus, kādos šis dokuments tika pieņemts. Es domāju, ka minētie apstākļi šajā laika periodā mums nav aizmirsušies, jo tas notika ļoti steidzami, turklāt apstākļos, kad Doma laukumā praktiski trakoja OMON un šeit jau bija izvērstas zināmas darbības, šajā saspringtajā situācijā tika samainīts darba eksemplārs ar to, kas bija izdalīts deputātiem un par ko bija nobalsots.

I.Geidāns: Es atvainojos, bet es nepabeidzu jautājumu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pabeidziet jautājumu!

I.Geidāns: Es nepabeidzu, mani aizsedz kamera, tāpēc jūs laikam mani neredzat.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Geidāna kungs! Es jūs ieraudzīju.

I.Geidāns: Es atvainojos, es turpināšu šo jautājumu. Cienījamais Batarevska kungs, tā es arī nedzirdēju atbildi par to, kura bija tā amatpersona, kas izmantoja melnrakstu, bet nevis šeit nobalsoto tekstu, kura amatpersona tā bija?

O.Batarevskis: Jums izdalītajā labotajā tekstā labojumus ir izdarījis Apsīša kungs. Šis Apsīša kunga variants tad arī kalpoja par pamatu šim parakstāmajam tekstam.

I.Geidāns: Es ļoti atvainojos, bet es trešo reizi prasu: nevis kas gatavoja melnrakstu, bet kas to izmantoja? Ar kādām tiesībām izmantoja ne to, par kuru mēs nobalsojām? Kura bija tā instance, kura amatpersona?

O.Batarevskis: Es vēlreiz atgriežos pie apstākļiem, kādos tapa šis dokuments. Apsīša kungs šā dokumenta rediģēšanā vadījās pēc gramatikas viedokļa un līdz ar to pēc tam uz parakstīšanu parādījās šis variants kā izrediģētais variants. Tas tika nodots Krastiņa kungam un pārējiem, kuri šo variantu vizēja, un pēc tam tas tika nodots priekšsēdētājam parakstīšanai.

I.Geidāns: Tātad faktiski tika nodots nenobalsotais, tas ir, nelegālais, eksemplārs, un arī parakstīts tika nelegālais un oficiāli nenobalsotais, ja? Paldies.

O.Batarevskis: Nu, tā tas bija, un to mēs arī šeit secinām, proti, to, kāds dokumenta teksts tika nobalsots un kāds tika parakstīts.

Priekšsēdētājs: Deputāts Šteins.

V.Šteins: Man jautājums par 5.punktu, kurā ir rakstīts: “Komisija uzskata par nepieciešamu turpmāk visus valodnieciskos labojumus…” Sakiet, vai jūs to uzskatāt par valodniecisku labojumu?

O.Batarevskis: Nē, es tā neuzskatu, bet šeit kļūda radās tieši tāpēc, ka tika saskaņots un rediģēts valodniecisks labojums, un tas arī nav pieļaujami. Neapšaubāmi, tas nav valodniecisks labojums.

V.Šteins: Ja tas nav valodniecisks labojums, tad man ir priekšlikums 5.punktu izsvītrot. Es arī neuzskatu, ka tas ir valodniecisks labojums– tas ir politisks jautājums. Izsvītrot šo punktu.

O.Batarevskis: Jā, bet šis jautājums izriet no tā, ka kļūda ieviesās tieši tāpēc, ka valodnieciskie labojumi tiek izdarīti pēc tam, kad par dokumentu ir nobalsots. Lai šādas kļūdas un misējumi negadītos, ir nepieciešams rediģēt pirms balsošanas. Manuprāt, šis punkts ir jāatstāj, jo tā ir komisijas prerogatīva jums piedāvāt lēmumu.

Priekšsēdētājs: Deputāts Zaļetajevs.

S.Zaļetajevs: */Es tomēr gribētu precizēt, cik principiāli atšķiras šie divi termini. Starp citu, vai jūs nevarētu norādīt, kādi Latvijas Republikas 1922.gada Satversmes panti pārstāj darboties vai, tieši pretēji, sāk darboties sakarā ar to, ka Augstākās padomes 21.augusta lēmumā ir notikusi terminu maiņa: “starptautiski tiesiskais statuss” nomainīts ar “valstiskais statuss”?/

O.Batarevskis: Zaļetajeva kungs, komisijas uzdevums bija noskaidrot apstākļus un tekstu, kas bija fiksēts un pieņemts plenārsēdē. Mēs pēc šā punkta arī vadījāmies un neizvērsāmies plašā diskusijā par to, kas ar ko mainās. Svarīgi ir, kāds teksts tika nobalsots un pieņemts šeit plenārsēdē. Mēs no tāda secinājuma arī izgājām, neiedziļinoties niansēs.

S.Zaļetajevs: */Un otrais jautājums. Kad jūs pētījāt tekstus, jūs ievērojāt, kāds teksts bija izdalīts deputātiem krievu valodā?/

O.Batarevskis: Nē, mēs neiedziļinājāmies krievu tekstā, mēs uzskatījām, ka oriģināls ir latviešu teksts. Pēc tā mēs arī vadījāmies.

S.Zaļetajevs: */Es saprotu, ka tas ir oriģinālais, vienkārši zināšanai jums varu ziņot, ka krievu valodā pirms balsošanas bija izdalīts teksts, kurā bija “starptautiski tiesiskais statuss”. Pirms balsošanas tieši tāds teksts bija izdalīts krievu valodā. Protams, tam nav juridiska spēka, bet, lai situācija būtu skaidrāka, tas jāpieņem zināšanai./

O.Batarevskis: Paldies, bet mēs vadījāmies pēc latviešu teksta, par kuru tika arī nobalsots.

Priekšsēdētājs: Vai vēl ir kādi jautājumi? Acīmredzot tas ir komisijas lēmums, ja deputātus tas apmierina, tad mēs visi pieņemam šo informāciju zināšanai un uzskatām, ka šis jautājums ir noskaidrots, izdarot arī secinājumu, ka turpmāk pie dokumentiem vajag strādāt rūpīgāk, protams, ja apstākļi to atļauj.

Lūdzu, tagad turpināsim aizsākto jautājumu par monopoldarbības ierobežošanu un konkurenci. Mēs būtībā palikām pie debatēm. Runāt ir pieteicies deputāts Gavrilovs, nākamais– deputāts Lucāns.

M.Gavrilovs: */Cienījamie deputāti! Šis ir ļoti svarīgs likums. Tie, kas tiešām cīnās par to, lai mums būtu tirgus saimniecība, lai tiktu ieviests tirgus, šāda dokumenta parādīšanos var tikai apsveikt. No visiem likumiem, kurus esam izskatījuši, šis ir “vistirdznieciskākais” likums. Un ir vērts apsveikt to iniciatīvas grupu, kura pie šā uzdevuma ķērusies, pateicoties kurai šis dokuments varēja parādīties.

Taču uzrakstīt likumu vai lēmumu par tirgu, par konkurenci, tā sakot,– par pašu tirgus serdi– tas pagaidām vēl nenozīmē, ka tūlīt parādīsies tirgus un konkurence.

Šeit jāņem vērā divi apstākļi. Vispirms tas, ka konkurence nav iespējama bez brīvām cenām. Kamēr nebūs ieviests brīvu cenu režīms, konkurences nebūs, un šis mūsu papīrs klusēs.

Otrkārt, kamēr nebūs izdarīta pilnīga privatizācija, valsts īpašuma denacionalizācija, nevarēs ieviest brīvu cenu kustību, nebūs iespējams brīvs tirgus. Tāpēc dokumentu var izskatīt tikai kopā ar šiem diviem jautājumiem, galvenokārt kopā ar denacionalizācijas jautājumu. Par nožēlu, mums pagaidām īpašuma pārņemšanas process iet pretējā virzienā.

Taču es ceru, ka šis dokuments sekmēs tādas situācijas veidošanos, ka mēs nonāksim pie izvērstas privatizācijas, jo bez šā dokumenta privatizācija praktiski nav iespējama. Visus likumus, kas attiecas uz privatizāciju, nevar izskatīt, neievērojot dokumentu par monopola ierobežošanu. Tāpēc šis dokuments ir savlaicīgs un tas jāpieņem.

Tagad es gribētu izteikt savas piezīmes par tekstu. Šeit ir ļoti interesants termins– dabiskais monopolstāvoklis. Kas tas par dabisko monopolstāvokli? Tas ierobežots ar objektīviem apstākļiem. Es domāju, ka nosaukt tikai “objektīvus apstākļus” ir nepietiekami. Pagaidām, kamēr pie mums valda valsts īpašuma absolutizācija, ir iespējams pierādīt, ka arī īpašuma absolutizācija ir objektīvs apstāklis, un tad ir 4.panta 3.punkts par to, ka ražošanas apjomus, cenas un tarifus dabiskā monopola apstākļos regulē valsts pārvaldes orgāni. Tas ir, slēptā formā mēs atkal varam nonākt pie komandējoši administratīvās pārvaldes sistēmas, un tad nekāda tirgus nebūs. Un iespējams, ka tas notiks pilnīgi atbilstoši šim likumam. Tādēļ mana pirmā piezīme attiecas uz to, ka termins “objektīvie apstākļi” jāizskaidro daudz plašāk, piemēram, ka tie neattiecas uz monopoliem, ko izveido valsts. Citādi paši pieņemsim likumu, bet process ies pretējā virzienā.

Ievērojot to, ka mums ir ļoti stipra valsts īpašuma absolutizācija, nevar piekrist traktējumam, ka šo procesu regulēs valsts pārvaldes orgāni. 5.pantā teikts, ka konkurences veicināšanas kontrolei un demonopolizācijas noteikumu ievērošanai Latvijas Republikas Ministru padome Finansu ministrijā izveido uzraudzības komisiju. Bet vajadzētu speciāli izveidot antimonopolu komiteju, kas nebūtu pakļauta Ministru padomei. Ministru padome pašlaik ir visa valsts īpašuma monopols izmantotājs, tāpēc tai nevar dot tiesības vadīt demonopolizācijas procesu– tas ir tas pats, kas likt vilkam ganīt aitas.

Tas pats jautājums rodas arī attiecībā uz privatizāciju. Nevar šo procesu pilnīgi uzlikt Ministru padomei. Jāizveido pilnīgi patstāvīga komiteja privatizācijai, jārada neatkarīgs privatizācijas fonds.

Tas pats attiecas uz antimonopolizācijas procesu un konkurenci. Nekādā gadījumā kontroli pār šiem procesiem nevar uzticēt Ministru padomei. Vēl jo vairāk apstākļos, kad gandrīz viss īpašums pieder valstij. Citādi mēs atkal nobremzēsim procesu. Šai komitejai jāpakļaujas tikai Augstākajai padomei. Lūk, ar šādu globālu labojumu šo lēmumu var pieņemt.

Turklāt man liekas, ka līdzās pateicībai tiem, kas šo dokumentu uzrakstījuši, jāpasaka tieši, ka līdz likuma līmenim šis dokuments “nevelk”. Taču tas jāpieņem kā Augstākās padomes lēmums par konkurences veicināšanas un monopoldarbības ierobežošanas principiem. Un šis lēmums jāpieņem pēc iespējas ātrāk, lai jau tagad būtu, pēc kā vadīties. Un tomēr likumdošana būs jāizstrādā daudz pamatīgāk. Lūk, piemēram, 8.sadaļa, 8.pants, 2., 3. un 4.punkts. Tiem, vienkārši runājot, ar šo likumu nav nekāda sakara. Runa ir par līdzdalību statūtfondā akciju sabiedrībās ar ierobežotu atbildību. Tas nav šā likuma priekšmets. Tas ir priekšmets likumā par uzņēmējdarbību, konkrētajos likumos par akciju sabiedrībām, par sabiedrībām ar ierobežotu atbildību. Un tas jau ir, tā teikt, Špoģa kunga resorā, tur šīs lietas jānoregulē, ja rodas problēmas. Taču tas pavisam neattiecas uz antimonopola likumu. Vēl vairāk– ir daudz šo sabiedrību ar ierobežotu atbildību, katrā gadījumā atsevišķi ir jānosaka, kāda daļa no tām pārsniedz 25 procentus. Šī daļa var būt tikai ļoti lielām sabiedrībām, teiksim, daļa lielāka par 5 miljoniem, iespējams, pat vairāk. Tikai kāda tad ir jēga? Taču kopumā 8.2., 8.3., 8.4.punkts ir pilnīgi citas likumdošanas priekšmets, šeit tie absolūti nav vajadzīgi.

Man ir tāds priekšlikums: projektu pieņemt kā lēmumu par konkurences veicināšanas un monopola ierobežošanas principiem. Šie formulējumi kā principi der, jo tie ir veiksmīgi. Bet likums prasa precīzāku un rūpīgāku izstrādāšanu, jāparedz arī tas, kā šeit nav.

Un nobeidzot tāda maza nianse. Precīzs kritērijs, kur sākas monopols, dots 8.5.punktā: ja tā kontrolē faktiski. Runa ir par kapitālu, jāņem plašāk, 25 procenti no tirgus, jo runa šeit ir par Latvijas tirgu. Iespējams, ka tirgi ir dažādi, monopolistiskas parādības var rasties arī ar mazāku procentu atkarībā no dedzības. Taču principā tādu kontrolskaitli var pieņemt, kaut arī tas prasa rūpīgu analīzi un pārdomas.

Lūk, tas ir viss, ko gribēju teikt. Vēlreiz atkārtoju: šis likums jāpieņem, bet lēmuma veidā. Paldies par uzmanību./

Priekšsēdētājs: Deputāts Lucāns, nākamais– deputāts Špoģis.

J.Lucāns: Cienījamie deputāti! Lasot šo likumprojektu, es mēģināju iedomāties, kā šis likumprojekts, ja tas tiktu pieņemts, būtu spējīgs darboties šajā situācijā, kad apmēram 80 procenti rūpniecības produkcijas ir monopolpreces. Un es nekādi nevaru atrast šo atslēgu, kādā veidā tas varētu notikt. Un tas mani zināmā mērā baida, proti, tieši šīs iespējas trūkums. Kas tad pašreiz visur notiek? Gandrīz visās vietās praktiski ik dienas samazinās ražošanas apjoms, ik dienas palielinās ienākumu līmenis, peļņas līmenis un darba algas. Un es neredzu nekādu iespēju, kā šo galveno mūsu ienaidnieku– monopolismu –, kas būtībā pašreiz visvairāk apdraud tirgus realitāti, tuvošanos šai tirgus realitātei, apdraudētu šis likums. Tāpēc es mazliet, pakavēšos pie dažiem pantiem, par kuriem man tādas īpašas aizdomas (tas bija par likumu kopumā), bet tādas īpašas aizdomas rada atsevišķi panti.

5.pantā– par valsts kontroli. Varbūt es nepareizi saprotu, bet tur rakstīts, ka republikas Ministru padome var noteikt maksimālo cenu līmeni, bet ir piebilde– “uz laiku līdz 3 mēnešiem”. Tajā pašā laikā nākamo cenu līmeņa cenu ierobežojumu var noteikt atkal pēc gada. Tātad deviņus mēnešus, ja es pareizi saprotu, ar šo pantu var darīt, kā grib. Trīs mēneši ir ierobežojums, pēc gada– nākamais ierobežojums. Nesaprotu, kāpēc šajā gadījumā šis liberālisms, teiksim, tendence, kāda tā pastāv, mums ir skaidri redzama.

Tālāk– 7.panta 1.punkts: “Aizliegta jebkāda vienošanās starp uzņēmējiem, kas izraisa vai var izraisīt būtiskus tirdzniecības (pakalpojumu sniegšanas) ierobežojumus un konkurences pavājināšanos Latvijas tirgū.” Protams, viss ir pareizi, tā tam vajadzētu būt. Tikai– kā to kāds var konstatēt? Neredzu nekādu kaut cik reālu pieturas punktu, lai to varētu konstatēt. Principā nav nekādu iebildumu pret šo tēzi. Tā paša 7.panta 3.punkts: “Finansu ministrija var uzskatīt iepriekšminētos gadījumus par likumīgiem, ja uzņēmumi var pierādīt, ka viņu vienošanās veicinās preču tirgus piesātinātību.” Man liekas, ka Gavrilova kungs šeit jau runāja par to, ka šis punkts– pierādīt vai nepierādīt– Finansu ministrijas ierēdņiem ir papildu ienākuma avots. Man liekas, ka šeit jau vajadzētu būt kaut kam konkrētākam. Jābūt dziļāk izraktam šim ļaunumam, kas tur rodas.

8.panta 2.punkts: “Ja vienas juridiskās vai fiziskās personas īpašumā akciju pirkšanas vai apmaiņas, SIA kapitāla daļu pirkšanas vai citā ceļā nonāk 25 procenti vai vairāk sabiedrības pamatkapitāla,” un tā tālāk. Es uzreiz jautāju, teiksim, kāpēc? Mums būs daudz sīku uzņēmumu, kuri putēs un akcijas tiks pārdotas un pārpirktas citā veidā. Es nesaprotu, kāpēc ir vajadzīgs šis ierobežojums– 25 procenti? Es saprotu par lielajiem uzņēmumiem, kur, teiksim, tās lielās haizivis var aprīt kādu milzīgu kumosu no valsts ekonomikas vai no kādas citas ekonomikas un kļūst par monopolistiem. To es saprotu. Tad kāpēc attiecināt uz visiem uzņēmumiem? Šeit it kā nekādas atrunas nav. Man liekas, vismaz vajadzētu atrunu attiecībā uz kapitāla lielumu. Tas pats ir arī par 8.3.pantu– es neatkārtošos, bet te rodas līdzīgas pārdomas.

8.5.pants: “Gadījumā, ja sabiedrību apvienošanās vai līdzdalības iegūšanas gadījumā koncentrējas kapitāls, kas pārvalda vairāk nekā 25 procentus Latvijas tirgu attiecībā uz kādu preču vai pakalpojumu grupu, par to jāziņo Finansu ministrijai.” Un atkal es uzstādu jautājumu. Mūsu tukšā preču tirgus apstākļos, teiksim, rodas kaut kāds sīks uzņēmums, kas ražo šo preci, piemēram, viens pats ražo maisu lāpāmās adatas (kuras pašreiz nav iespējams dabūt). Tad pēkšņi par šo uzņēmumu sāks interesēties Finansu ministrija, jo, lūk, tas ir monopolists. Atkal man neliekas loģiski attiecināt uz jebkuru sīko uzņēmumu. Ar ko tad tā ministrija beigu beigās nodarbosies, ja tādu būs tūkstoši?

9.pants: “Neviena persona vienlaikus nevar būt par divu vai vairāku uzņēmumu vai uzņēmējsabiedrību direktoru, valdes locekli vai citu vadošu amatpersonu.” Šo pantu es tālāk nelasu, bet gribu atkal uzdot jautājumu. Man ir gadījies iepazīties ar tām fiktīvajām pašreizējām privatizācijas kampaņām, kas notiek rūpniecības uzņēmumos. Es saprotu, ka tur būtībā tas ir tāds valsts veicināts process, ka vajag privatizēt. Un tur būtībā veidojas sistēmas, kas ir tiešā pretrunā ar šo pantu. Es nesaprotu– no vienas puses, mēs rakstām šādu likumu, no otras puses– sakām, ka vajag privatizēt. Protams, es šeit nekādu privatizāciju pēc būtības neredzu, bet principā šādas lielas uzņēmumu apvienības jau veidojas, un tur daudzi uzņēmumu vadītāji ir nākamās apvienības valdes locekļi. Tā nu es šajā pretrunā nesaprotu, kādā veidā mēs šai pretrunai varētu tikt pāri.

Pēc manām domām, šajā likumprojektā visslidenākais ir cenu jautājums. Šajā cenu haosā, kāds ir pašreiz, nenoteiktībā, kas būs vēl ilgu laiku, manuprāt, cena, ko mēs redzam, ir tikai ledus kalna augšējā mala. Sastādot arī šo likumprojektu, laikam būtu jārok daudz dziļāk, lai mēs varētu tikt klāt cenas būtībai, lai mēs varētu kaut ko pierādīt, jo, teiksim, šis plikais skaitlis, kuru jebkurā laikā monopolists tā vai citādi var pierādīt, un mums nebūs nekādu iespēju. Un kas tad to darīs? Kas būs spējīgs to izdarīt– strīdēties par cenām, jo uzņēmumu ir tūkstoši. Tā ka tas man liekas, tāds ļoti nedrošs dibinājums. Visumā man gribētos… arī Gavrilova kunga teiktajam par brīvajām cenām, taču es neatkārtošos, tā kā viņš to ir teicis. Paldies.

Priekšsēdētājs: Deputāts Špoģis– komisijas vārdā. Debatēs vairs neviens nav pieteicies. Es atvainojos. Špoģa kungs, vēl tomēr kāds ir parādījies. Lūdzu, deputāts Eglājs, pēc tam jūs teiksit galavārdu. Ja vēl kāds vēlas izteikties, tad, lūdzu, piesakieties.

V.Eglājs: Cienījamie kolēģi! Es sekoju, kā šis likumprojekts te radās, kā veidojās. Jau sākumā man bija iebildumi pret to, kāds tas bija. Un tādi paši būtiski iebildumi man ir arī tagad, proti, pret tādu, kāds tas ir pašreiz. Iesākumā bija tā, ka visas tās kontroles funkcijas būs Ekonomikas ministrijai, tagad tās ir Finansu ministrijai. Taču ir paredzēts, ka Finansu ministrijā būs monopola uzraudzības un konkurences veicināšanas komisija. Šāda pieeja mani absolūti neapmierina– tā ir viena tāda jauna barotava birokrātiem, kuriem ir iespējas tieši tajās vietās, kur ir darīšana ar uzņēmumiem, gūt papildu ienākumus savai oficiālajai algai. Pašreizējā situācijā tas noteikti tiks arī izmantots. Normālā situācijā, ja likums netiek ievērots, tad ir tiesa, uzraudzības funkcija allaž ir tam, kur intereses, pārkāpjot šo likumu, tiek aizskartas. Tieši tikai tie uzņēmumi, kuriem neļauj veidoties, ir tie, kuri, aizstāvot savas intereses, lietu nodod tiesā pret tiem, kuri neievēro likumu par konkurenci un pret monopolu. Tā ka pats princips, ka, lai ievērotu likumu, jāveido kaut kāda institūcija, tas ir principā nepareizi, uz tāda pamata nekas nevar darboties.

Otrām kārtām aizvien vairāk ļaut valsts varas un pārvaldes institūcijām jaukties iekšā ražošanā, tas arī nekādi nav derīgi. Un es pateikšu, ka mums pašlaik vaina nav vis tajā monopolstāvoklī, bet vaina ir tā, ka mums ekonomikas, ražošanas vispār nav. Šajā likumā visādi zāģē visus tos, kuri jau kaut ko dara, tas ir, tiek radītas iespējas viņus zāģēt. Viņi, protams, ar kukuļiem jebkurā gadījumā var atpirkties, jo viņiem iespējas ir, bet būs vēl kam baroties no tās pašas lietas.

Manuprāt, šajā gadījumā, lai radītu konkurenci, ir daudz vienkāršāka lieta, jo mūsu monopoli ir valsts uzņēmumi. Neviens privātais monopols mums tādā veidā nav un vēl ilgi nedraud. Valsts uzņēmumiem vienkārši vajag paaugstināt ienākumu nodokli uz 50 procentiem, bet privātajiem uzņēmumiem– 10 procenti. Mums ir jāveido apstākļi, lai rastos konkurence, lai nevis zāģētu tos, kas ražo, bet lai mēs veicinātu jaunu ražotāju rašanos, lai radītu konkurenci.

Tātad tas ir viens mans arguments, kas attiecas uz šo likumu, proti, ja būs šāda valdības institūcija, kas uzraudzīs un kas visu regulēs, kam būs tiesības visu ko pieprasīt, visu ko lemt un visu ko darīt, pieņemt lēmumus ārpus likuma, tad tas nav derīgi.

Otra lieta. Te ir vesela kaudze aizliegumu, ierobežojumu, kas it kā ir pret monopolu. Taču tas, kas šeit ir ierakstīts, teiksim, tāda lieta– “uzkrāt preces deficīta mākslīgai radīšanai”… Nu, es atvainojos, ja ir uzņēmējs, tad tās ir viņa preces, viņš var ne vien uzkrāt, viņš var dedzināt lokomotīves kurtuvē, ja viņam tā patīk– tā ir viņa prece un tāpēc rakstīt tādā veidā, ka preču uzkrāšanu kontrolēs kaut kāda valdības institūcija, diez vai… Kurš tad uzkrāj? Vai Patērētāju biedrība uzkrāj savās noliktavās preces? Uzkrāj taču! Tur ir daudz visādu preču uzkrājumu. Uzkrāj preces tāpēc, ka sagaidāma grūta ziema. Uzņēmums arī uzkrāj preces, citādi tam draud izputēšana. Uzņēmumam vajag kurināmo, vajag vēl kaut ko, kāpēc katrs uzkrāj preces– tā ir viņa darīšana, jo tā prece ir viņa.

Vēl ir pasākums, ka var noteikt maksimālo cenu un tā būtiski tur palielina… gadā vairāk par 5 procentiem… Es teikšu, ja ierobežo maksimālo pārdošanas cenu, tad tas ir tieši tas, kas veicina monopolizāciju. Turpretī, ja kaut kādā vietā, kur preces nav, ļauj cenai celties, tad uzreiz rodas vesela kaudze ieinteresēto, kas lien tajā labajā biznesā, bet, ja cenu ierobežo un tā būs pa spēkam tikai tādam uzņēmumam, kā, teiksim, Rīgas gaļas kombinātam vai vēl kādam, tad tajā vietā, tajā biznesā, ielīst vienam privātajam, kur lielais ar ārzemju iekārtām visu taisa, viņam būs milzīgi grūti. Taču, ja tā cena tajā vietā pacelsies, tas tieši ir pret monopolu.

Te ir diezgan daudz tāda, ar ko es neesmu apmierināts, bet tā galvenā lieta ir tā, ka ir jābūt ieinteresētiem cilvēkiem, kuri ir ieinteresēti veikt uzraudzību, lai netiktu pārkāpts likums un līdz ar to arī viņu intereses. Tā ir tikai šo cilvēku funkcija, un nekāda birokrātija tur nav vajadzīga. Ja uz ielas kādam iesit pa ģīmi, tad, protams, ja tur ir klāt policists, tad viņš to lietu uz vietas nokārto, bet, ja viņam iesit, tad nevajag valsts institūciju. Ja tie ir mantiski strīdi, tad viņš iet tiesā, jo tie ir tiesas darbi, viņš iet izšķirt, kā tas ir lemjams pēc likuma.

Tādējādi es par šādu nevaru balsot par. Un tomēr es uzskatu, ka mūs šeit nogremdēs, un mēs paliksim trešās pasaules līmenī ne tāpēc, ka mēs necīnīsimies pret monopolismu, bet mūs nogremdēs valsts birokrātija tādā situācijā, ka par valsts sistēmu kļūs korupcija un kukuļņemšana, un ar ko trešās pasaules valstis atšķiras no civilizētajām valstīm. Mums pirmām kārtām jācīnās pret to vēzi, kas ir radies sociālismā un visā sistēmā. Līdz šim partija tam skatījās uz pirkstiem, lai tur klāt netiktu lieki cilvēki, lai tiktu tikai attiecīgā ranga cilvēki. Jau divus gadus partija netiek pie skatīšanās un vairs neviens neskatās, tādēļ visi ir tā atdzīvojušies taisīt jaunu birokrātisku aparātu. Mums ir jālikvidē visi tie aparāti, un, ja ir tiešām kārtīgs cilvēks, tad mēs viņu varam likt par muitas priekšnieku, mēs varam visur likt tādus, kuriem var uzticēties, bet taisīt šitādu… es neiesaku tā darīt. Paldies.

Priekšsēdētājs: Deputāts Aleksejevs.

A.Aleksejevs: */Cienījamie kolēģi! Vēlēšanās patērētāju nosargāt no monopolista diktāta, protams, ir slavējama. Un acīm redzams, ka katra sevi cienoša valsts rūpējas par saviem iedzīvotājiem, tos citādi saucot– par patērētājiem. Taču rodas viens mazs jautājums.

Vispirms– vai izvirzītais uzdevums mums ir pa spēkam? Uz minūti iedomāsimies, vai RAF zaudēs savas monopolista priekšrocības, tāpat Valmieras stikla šķiedras rūpnīca, tāpat Liepājas metalurģiskā rūpnīca, Porcelāna un fajansa rūpnīca– šo sarakstu var turpināt– ja parādīsies šis likums?

Es domāju, ka pēc likuma pieņemšanas šo rūpnīcu stāvoklis nemainīsies. Bet šeit ir viens ļoti svarīgs pants– tas ir 3.pants. Valstij jāveicina uzņēmējdarbības attīstība un tā tālāk. Un, lūk, es domāju, ka šim likumam, pirms to apspriežam un pieņemam, bija jāsaņem Ministru padomes slēdziens, kurā tā izklāstītu mums savu programmu.

Vai Ministru padome var, un kā izpildīt šo 3.pantu? Ja valsts šo 3.pantu nepildīs, likums nedarbosies. Tas būs pilnīgi lieks, tas ir, radīts tikai tam, lai mēs izskatītos kā visi. Tāpēc es domāju, ka mums šis likums nav jāpieņem līdz tam momentam, kamēr valdība nebūs izteikusi savu attieksmi un savu konkrēto programmu projekta 3.panta izpildei./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Špoģa kungs!

K.Špoģis: Godājamie kolēģi, šis likumprojekts tik tiešām ir viens no viskomplicētākajiem, viens no kaprīzākajiem, viens no sevišķi neatliekamākajiem un nepieciešamākajiem. Šie apstākļi, šī komplicētība un sarežģītība galvenokārt ir arī iemesls tam, ka šā likuma sagatavošana visos posmos iet ļoti ilgi, ļoti lēni. Darba kolektīvs, kurš izstrādā šo likumu, jau strādā vairāk nekā gadu pie šā likumprojekta. Komisijā tas atrodas jau kopš jūnija. Ministru padome (atbilde Aleksejeva kungam) iesniedza likumprojektu mums, Ekonomikas komisijai, respektīvi, Augstākajai padomei, pirms tam vairākkārt skatot ekonomisko reformu komisijā un strādājot citos līmeņos. Pēc tam, kopš jūnija, kā jau jūs zināt, jūlijā tas tika izdalīts šeit, komisijā. Likumprojekts praktiski tika izdalīts komisijām, visiem deputātiem un ieinteresētās komisijas tik tiešām ļoti nopietni izskatīja un iesniedza savus priekšlikumus, savu atbalstu. Tā, piemēram, to izdarīja Rūpniecības komisija un Likumdošanas jautājumu komisija, kurām bija attiecīgi priekšlikumi. Ļoti rūpīgs darbs tika veikts ne tikai oficiāli, bet arī ikdienas sarunās ar daudziem no jums, cienījamie kolēģi, kad tika apspriests. Galarezultātā augusta sākumā mēs izveidojām tādu kompleksu starp­komisiju darba grupu, kurā strādāja ieinteresētie cilvēki gan no Rūpniecības komisijas, gan no Tirdzniecības un pakalpojumu komisijas, gan no citām komisijām. Ieinteresētie cilvēki šajā komisijā iesaistījās arī no malas. Mēs pieaicinājām ekspertus vēl ārpus tā kolektīva, kas izstrādāja, pieaicinājām no Amerikas Savienotajām Valstīm. Mūsu pastāvīgais konsultants pašlaik ir profesors Neimanis– tautsaimnieks ar lielu pieredzi, kas intensīvi iesaistījās šajā darbā un vēl kādu mēnesi strādās pie šā projekta. Beidzot Ekonomikas komisija atzina par iespējamu un par nepieciešamu iesniegt šo projektu pirmajā lasījumā jums, cienījamie kolēģi, Augstākajā padomē.

Jāsaka, ka šodien mēs ar lielu izpratni klausījāmies tās izteiktās domas, tās pārdomas, zināmā mērā arī tās šaubas par to, kā šis likumprojekts darbosies. Saklausījām arī, teiksim, tādu kā vēlmi, vai mēs nevarētu vēl kaut kādā veidā atlikt, kaut kādā veidā šodien vēl to nepieņemt un nevirzīt tālāk, un mēģināt iztaisīt ideāli labu likumu, kurš pēc tam varētu droši darboties.

Cienījamie kolēģi, šis ir viens no tiem gadījumiem, kad ir galīgi skaidrs, ka mūsu konkrētajos apstākļos, ņemot vērā to, cik mums ir liels monopolizācijas īpatsvars, iztaisīt kaut kādu ideālu likumprojektu bez pieredzes, bez prakses, bez, teiksim, iestrādes un tā tālāk mums nebūs iespējams. Un jūs ļoti gudri izdarīsit, ja šodien pieņemsit šo likumu pirmajā lasījumā, virzīsit to tālāk, iesniegsit ļoti konkrētus, reālus, lietišķus priekšlikumus. Pēc tam, kad likums būs pieņemts un sāks darboties, kad tas sāks strādāt, tad radīsies pieredze, un mēs to varēsim pilnveidot. Jau gadu pie šā likumprojekta ir strādāts, grūti pateikt, kas tur būs. Ļoti pamatotas ir tās šeit izteiktās šaubas par atsevišķām lietām, proti, kā un kur ko darīt. To apstiprina arī tas, ko es pašreiz teicu. Jā, teiksim, par atsevišķiem momentiem, tad šeit nu… Mēs no mūsu ļoti cienījamā kolēģa Eglāja kunga jau divus mēnešus, faktiski jau trīs mēnešus, gaidām konkrētus priekšlikumus. Diemžēl pagaidām nav izdevies saņemt neko konkrētu, kā kurā gadījumā tad vajadzētu formulēt.

Tagad nākamais jautājums par to pretmonopola kontroles jeb uzraudzības komisiju vai komiteju. Tik tiešām, šeit, cienījamie kolēģi, ir divi varianti. Piemēram, Krievijas parlaments izveidoja speciālu (lielvalsts to var atļauties) valsts komiteju. Mūsuprāt, pašreiz uzreiz veidot valsts komiteju mums vienkārši neļauj ne iespējas, ne budžets. Liekas, ka sākumā mēs varētu izveidot nelielu, bet nokomplektēt to ar ļoti spēcīgiem profesionāliem kadriem. Lai sāk strādāt, tad jau dzīve parādīs, cik tai vajag būt lielai un cik tai vajag būt varenai. Nākamajā lasījumā, tas ir, uz otro lasījumu, mēs sagatavosim arī lēmuma projektu, kurā tātad saliksim nepieciešamos uzdevumus, lai būtu redzams, kādi jautājumi mums vēl jārisina un kā ir ar to paketi, par kuru šeit jau jautājuma veidā izteica domas, vai risināt vienlaikus arī tos jautājumus. Mēs tur saregulēsim ar tādu aprēķinu, lai likums sāktu darboties tikai tad un darbotos tādā veidā, lai vienlaikus būtu izstrādāti… ne vienlaikus, bet savā laikā un savā reizē lai būtu izstrādāti arī tie…

Jāsaka, ka pēc tam, kad likumprojekts jau bija sagatavots pirmajam lasījumam un jau iesniegts šeit, mēs vēl saņēmām pozitīvas atsauksmes ar ļoti lietišķiem, reāliem priekšlikumiem no Ekonomikas ministrijas, no Juridiskās pārvaldes darbiniekiem par to, kā pilnveidot. Priekšlikumus saņēmām arī no dažiem kolēģiem, no Lemberga kunga vēl šodien, no profesora Neimaņa kunga (ASV). Tos visus mēs izskatījām, tie ir pēc būtības un arī reāli, to absolūto vairākumu komisija acīmredzot varēs pieņemt un iestrādāt. Tas, kā saka, būs solis uz priekšu, lai virzītu šo likumprojektu. Mēs būsim ārkārtīgi pateicīgi arī pārējiem kolēģiem, kuri šodien gan jautājumu veidā, gan runās dos konkrētus, reālus un lietišķus priekšlikumus, tādējādi palīdzēs likumprojektu virzīt uz priekšu kā pienākas.

Šeit bija izteiktas arī interesantas domas, piemēram, Bojāra kunga domas, par Uzņēmumu reģistra vietu, proti, kur tam atrasties. Tas ir ļoti interesants jautājums un es domāju, ka darba kārtībā mēs to izdiskutēsim un savā laikā pie tā atgriezīsimies, taču nekādā gadījumā nesaistīsim to kopā ar šo jautājumu, ar ko tam nav jāsaistās. Gatavojot šo likumprojektu, lai iesniegtu arī komisijām, autoriem un valdībai, īpašas grūtības vēl radīja arī tas, ka mums līdz šim nav likuma par cenām. Un šis mūsu likumprojekts, kuru mēs pašreiz skatām, lielā mērā, ja ne pietiekami, it kā aizpilda šo robu. No vienas puses, it kā būtu mums vieglāk arī šo likumu risināt, ja tas būtu. No otras puses, var būt, ka šā likuma nepieciešamību vēl vairāk pastiprina tas, ka ļoti daudz uzmanības ir veltīts tam, lai šie jautājumi arī būtu pateikti. Proti, par to, lai būtu dabiskais monopolstāvoklis, kas ir nepieciešams. Liekas, ka absolūtais kolēģu vairākums, kuri profesionāli saprot un kuri ir darbojušies, tie ļoti labi zina un piekrīt, ka tas ir vajadzīgs, ka mums ir atsevišķas nozares, sevišķi tehniskajā ražošanas infrastruktūrā, sociālinfrastruktūrā, kur ir jābūt vienotai sistēmai. Citādi nemaz nedrīkst būt, jo var izveidoties kaut kāds haoss, vai ne? Tā kontroles uzraudzības institūcija nenozīmē to, ka tā kontrolētu likuma izpildi, bet diemžēl tāda situācija ir, ka jebkurā, teiksim, valstī, kur ir pieredze, kur darbojas pretmonopola sistēmas un konkurences veicinošie… katrā ziņā šādas uzraudzības institūcijas ir. Šeit mēs ļoti lielu uzsvaru liekam uz to, ka te jābūt ļoti augstas kvalifikācijas, ļoti laba sastāva un pārdomātai padomei. Šeit tai ir jādarbojas. Tajā komisijā nekādi speciālisti nevarēs izlemt jautājumus ļoti vispusīgi, jo būs ārkārtīgi smagas problēmas, par kurām šeit ļoti lietišķi jau runāja un tās parādīja. Un tieši šo problēmu smagums, tā sarežģītība, tas lielais monopolu īpatsvars nekādā gadījumā mums nedod tiesības atlikt un turpināt to pašu situāciju, kāda ir, proti, absolūti neko nedarīt un neuzkrāt pieredzi, lai sāktu kaut kādā veidā pamazām darboties, pamazām strādāt, pamazām rast risinājuma ceļus.

Es ceru, godājamie kolēģi, uz nopietnu izpratni un aicinu pieņemt šo likumprojektu pirmajā lasījumā, lai mēs varētu kopīgi virzīt lietas uz priekšu un gatavot šo likumprojektu uz otro lasījumu, un tā tālāk. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies, Špoģa kungs! Debatēs būtībā bija tikai tādi ierosinājumi, es vienkārši apkopoju to, kas teica, ka šo likumu nevajadzētu pieņemt. Te izteicās deputāts Lucāns, deputāts Gavrilovs, kurš ierosina pieņemt to kā lēmumu. Taču, vadoties pēc mūsu reglamenta, šādus jautājumus mēs lemjam tad, ja tiek norādīts komisijas iesniegtais likumprojekts, kad komisijai jādomā, kādā veidā tai no šīs situācijas iziet. Deputāts Felss nupat arī ir iesniedzis rakstiskus priekšlikumus, proti, svītrot 7.3.pantu (argumenti praktiski ir redzami); svītrot 5.2.panta 7.apkšpunktā vārdus “līdz trim mēnešiem”. Taču neviens no šiem priekšlikumiem nav konceptuāls, tāpēc es tos nododu komisijai. Tos varēs iestrādāt vai nu komisija, vai arī mēs varēsim balsot otrajā lasījumā.

Lūdzu, dodiet zvanu! Kaut gan pirmais lasījums nav tik būtisks skaita ziņā… Lūdzu, reģistrēsimies. Rezultāts: 88. Balsojam par nupat apspriestā likumprojekta “Par monopoldarbības ierobežošanu un konkurenci” pieņemšanu pirmajā lasījumā. Rezultāts: 55– par, 21– pret un 8– atturas. Lūdzu komisiju iesniegt visus priekšlikumus rakstiskā veidā līdz otrajam lasījumam.

Pirms pārejam pie nākamā darba kārtības punkta, Aizsardzības un iekšlietu komisija griezās Prezidijā ar lūgumu tomēr atgriezties pie šodien pieņemtā lēmuma par Aizsardzības ministrijas nodibināšanu, jo, konsultējoties pirms parakstīšanas (tas notika ar Juridisko pārvaldi), radās problēmas, proti, ja mēs 3.punktu– par Aizsardzības ministrijas dibināšanu– nepieņemsim kā atsevišķu punktu, var rasties birokrātiski šķēršļi un Aizsardzības ministriju var nenodibināt. Tāpēc viņiem lūgums vienkārši šo tekstu izveidot tā, lai Latvijas Republikas Aizsardzības ministrijas dibināšanu tomēr izceltu kā 3.lēmuma punktu, tas ir, patstāvīgu punktu.

Lūdzu, Stepičeva kungs, nāciet jūs un varbūt informējiet. Šī problēma visiem ir skaidra, mēs to vienkārši diskutējām, tas iznāca tā ļoti sasteigti.

M.Stepičevs: Es gribētu vienkārši konstatēt, ka mēs šo problēmu faktiski jau izrunājām un vienojāmies, ka Latvijas Republikas Aizsardzības ministrijas izveidošana būtu tikai mūsu Augstākās padomes prerogatīva. Vienīgi mēs šo punktu neapzīmējām ar ciparu “3”, tā ka, būtībā šeit neko nemainot, šis punkts jāizceļ kā 3.punkts. Tas ir viss. Lai pēc tam nebūtu labojuma, par kuru nav nobalsots, lai katrs balsojums ir ar faktisko ierakstu. Paldies.

Priekšsēdētājs: Es nezinu, kā mums procesuāli balsot. Atcelt iepriekšējo lēmumu un tad nobalsot, vai arī vienkārši nolemt par grozījumiem šajā lēmumā, pārceļot šo līdzšinējā 3.punkta apakšpunktu par patstāvīgu 3.punktu? Es domāju, ka lēmums varētu būt par grozījumiem, bet katrā ziņā zvaniet, lai sanāk pēc iespējas vairāk deputātu. Kolēģi, kuri dzird translāciju, lūdzu, nāciet, jums jāpārbalso iepriekš pieņemtais lēmums!

Lūdzu reģistrāciju. Rezultāts: 81. Mans priekšlikums būtu balsot par lēmuma “Par Latvijas Republikas robežu spēkā stāšanās kārtību” redakcionālām izmaiņām. Par tām mēs varam nobalsot tūlīt. Nu, 81– katrā ziņā “pret” bija tikai 3 balsis. Tā ka, manuprāt, balsis mēs dabūsim. Faktiski man nav neviena jurista, es pat nesaprotu– kā labāk: vai atcelt iepriekšējo lēmumu vai tad balsot, vai vienkārši par šīm strukturālām izmaiņām, izņemot no stenogrammas šo balsojumu kā protokolu. Labi, es uzņemos atbildību!

Tātad mēs balsojam par redakcionālām izmaiņām šajā lēmumā, tas ir, par atsevišķu 3.punktu, pieņemot rindkopu: “Izveidot Latvijas Republikas Aizsardzības ministriju.” Lūdzu.

O.Batarevskis: Es uzskatu, ka pašreiz balsojumu mēs nevaram izdarīt, jo šis tekstuālais labojums lēmumā mums nav izdalīts. Tāpēc mums šis jautājums ir jāatliek uz rītdienu.

Priekšsēdētājs: Mūsu Juridiskā pārvalde vienkārši lūdz, tur problēmu nav. Mēs to izrunājām, mēs vienīgi nezinājām, kādā veidā… Lūdzu.

E.Cilinskis: Ja teksts nemainās, tad varbūt par to vispār nav jābalso.

Priekšsēdētājs: Teksts vispār nemainās. Mēs tikai izceļam to kā atsevišķu 3.punktu.

E.Cilinskis: Saprotiet– mēs jau vienreiz izveidojām deputātu komisiju. Patlaban mums bija priekšlikums likvidēt šo precedentu, proti, taisīt kaut kādus balsojumus bez teksta, tas ir, vispārīgi. Es saprotu, ka šoreiz tas varētu būt vispārīgi, bet tas nav labi. Šis precedents vienkārši ir jābeidz. Lūk, tāpēc!

Priekšsēdētājs: Precedentu mēs beigsim, bet es teicu– mēs nobalsojām par teksta izmaiņām. Lūdzu, Grūbes kungs!

G.Grūbe: Es domāju, ka mums patiešām tagad vajadzētu konsultēties un apdomāties par šo jautājumu, vai mēs tā varam šajā lēmumā balsot iekšā, jo ir likums par Ministru padomi, kurā ir nosauktas ministrijas. Un tieši šajā likumā vajadzīgi papildinājumi, ka ir šāda ministrija, nevis vienkārši tagad varam ieviest lēmumā 3.punktu. Tā ka es domāju, ka juristiem vajadzētu pašiem savā starpā konsultēties, un paskatīties to, ka mums ir speciāls likums par Ministru padomi, kurā jau ir nosauktas ministrijas. Tātad– nerunājot par jauno likumu, bet tieši par veco.

Priekšsēdētājs: Krūmiņa kungs, jūs gribējāt kaut ko teikt?

A.Krūmiņš, tieslietu ministra vietnieks: Tieši tādēļ jau es arī iebildu pret šo 3.punktu jautājumā par Aizsardzības ministrijas izveidošanu, jo republikas Augstākā padome pieņēma speciālu likumu, kurā mums ir norādītas visas ministrijas, un šajā likumā mums Aizsardzības ministrijas nav. Tātad ir jāizdara grozījums šajā likumā.

Priekšsēdētājs: Jā, ņemot vērā Grūbes kunga priekšlikumu, varbūt mūsu Juridiskā pārvalde var paskatīties, ka, lai neradītu sarežģījumus, mēs šo likumu nemainām, bet izdarām grozījumus likumā par valdību. Šie grozījumi jāsagatavo ātri, to varētu izdarīt Aizsardzības un iekšlietu komisija. Pēc tam mēs rītdien vai arī nākamnedēļ izskatām kopā ar Likumdošanas jautājumu komisiju. Un katrā ziņā Ministru padomei vienalga ir zināms, kas tai ir jādara. Mēs to likumu pieņemsim agrāk vai vēlāk. Es domāju, ka Aizsardzības un iekšlietu komisijai nav iebildumu, ka mēs šo jautājumu atrisinām šādā veidā un neatgriežamies atpakaļ. Paldies.

Tātad– jautājums par iedzīvotāju ienākuma nodokli pirmajā lasījumā. Lūdzu, Ekonomikas komisija! Es gan lūgtu Špoģa kungam pieteikt, kurš ziņos par iedzīvotāju ienākuma nodokli? Lūdzu.

A.Kodoliņš: Tātad komisija lūdz ziņojumu sniegt darba grupas vadītājam Ekonomikas ministrijas Finansu un nodokļu nodaļas priekšniekam Uldim Kokinam.

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

U.Kokins, Ekonomikas ministrijas Finansu un nodokļu nodaļas priekšnieks: Godātie deputāti! Šķiet, ka mēs nevarētu atrast daudz tādu ekonomisku likumprojektu, kuriem būtu tik “gara bārda” kā šim likumprojektam “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli”, kas balstīts uz vispārējās ienākuma deklarēšanas principiem. Šis likumprojekts pirmo reizi tika izskatīts valdības komisijas sēdē pirms pusotra gada. Kopš tā laika, šķiet, tas ir pietiekami labots un uzlabots, lai šodien to varētu izskatīt plenārsēdē. Kā jūs zināt, likumprojekts tika nodots visas tautas apspriešanai, tas tika publicēts presē. Jāatzīmē arī tas, ka pagājušajā nedēļā laikraksts “Diena” par šo likumprojektu publicēja tādu nelielu paskaidrojuma rakstu. Tādēļ es nedomāju, ka man vajadzētu jūs nogurdināt ar detalizētu šā likumprojekta skaidrojumu un raksturojumu. Es gribētu vienīgi atbildēt uz jautājumu: kāpēc mums būtu jāpieņem šāda ienākuma nodokļa aprēķināšanas un iekasēšanas kārtība, kāpēc mums būtu jāpārņem pasaules prakse šajā jomā? Šeit es gribētu izdalīt četrus “tāpēc”, manuprāt, četrus galvenos “tāpēc”.

Pirmais. Sistēma ļauj no kopējās nodokļu maksātāju masas izdalīt individualitātes, saskatīt šo individualitāti. Un, attiecīgi painteresējoties, kādi ir šīs individualitātes individuālie rādītāji– ģimenes stāvoklis, bērnu skaits, vecums, veselības stāvoklis un citi rādītāji –, mēs varam koriģēt nodokļu lielumu. Tas pats ir panākams arī, izvērtējot attiecīgā nodokļa maksātāja veiktos izdevumus, proti, ja izdevumos liels ir sociāli attaisnoto izdevumu īpatsvars, teiksim, izdevumi par mācībām, par veselības aizsardzības pakalpojumu izmantošanu, par apdrošināšanas izmaksu un tā tālāk, tad attiecīgi tiek samazināts arī nodokļu lielums.

Otrais moments. Šī sistēma ļauj vērtēt ienākumu, kas gūts kopumā dažādās vietās un dažādos laikos. Tātad tiek vērtēts gada ienākums, gada kopienākums.

Trešais. Līdzīgi kā tas ir likumā par peļņas nodokli, šeit ir izstrādāts mehānisms, kas ļauj stimulēt līdzekļu novirzīšanu noteiktam mērķim. Mūsu gadījumā– ja šie mērķi ir divi prioritārie mērķi, tas ir, ieguldījumi uzņēmējdarbībā un līdzekļu novirzīšanā labdarībai.

Un pēdējais, ceturtais moments, ko es gribētu atzīmēt, proti, ieviešot šo sistēmu, mums rastos iespēja vienkāršot sociālās nodrošināšanas mehānismu, samazināt pabalstu skaitu. Es minēšu savu privāto piemēru: mana sieva saņem pabalstu par divu bērnu audzināšanu, un šis pabalsts ir apmēram tikpat liels, cik mans ienākuma nodoklis. Tātad, manuprāt, būtu prātīgāk atbrīvot mani no šā nodokļa maksāšanas un nelikt manai sievai katru mēnesi iet uz pasta iestādi un stāvēt rindā pēc tās pašas summas, ko jau esmu nomaksājis. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai ir kādi jautājumi? Lūdzu, Gabrānova kungs!

P.Gabrānovs: Es skatos, ka 7.pantā atkal lauksaimniecība ir aizmirsta. Šeit ir rakstīts– neapliekamā ienākuma daļa.

U.Kokins: 7.pants– izdevumu summa.

P.Gabrānovs: Un uzņēmēja peļņa, par kuru tiek maksāts ienākuma nodoklis. Ienākuma nodokli vienīgi nemaksā lauksaimnieki. Tātad lauksaimniekiem paliek– par šo daļu jāmaksā nodoklis. Lauksaimnieku strādājošie… Nekur nav uzsvērts, ka lauksaimniecībā izmaksājamās pajas netiek apliktas ar ienākuma nodokli. Un tad finansisti lauksaimniekus parasti tūlīt šajā jautājumā cenšas aplikt ar ienākuma nodokli. Lauksaimniecībai ir cita kārtība, ir cita nodokļu sistēma, lauksaimniekiem jau tā ir darīts pāri, un šeit arī vēl viņiem paliek lieki ienākuma nodokļi.

U.Kokins: Es domāju, ka jūs acīmredzot gribat, lai būtu atbilstība starp tiem labojumiem, ko Augstākā padome ir ienesusi esošo…

P.Gabrānovs: Jā, jā, lai tieši tie paliktu.

U.Kokins: Tas jau arī tiks darīts. Tad uzreiz es došu nelielu paskaidrojumu. Šis likumprojekts tika iesniegts Augstākajā padomē maija beigās vai jūnija sākumā, un tas nav aiztikts, tādēļ vēl var ieviest daudz precizējumu un…

P.Gabrānovs: Es iesniedzu arī priekšlikumus.

U.Kokins: Jā, es domāju, ka to var darīt uz otro lasījumu, jo es zinu, ka deputāts Kodoliņš komisijas vārdā uzstāsies par vienu būtisku labojumu. Es piekrītu, ka tas ir jādara.

P.Gabrānovs: Paldies.

Priekšsēdētājs: Deputāts Blažēvičs, nākamais– deputāts Kinna.

J.Blažēvičs: Vai jūs varētu pateikt, kāds būs šā nodokļa apjoms nākamajā gadā un atkarībā no cenu izmaiņām un no inflācijas? Tas ir pirmais jautājums.

U.Kokins: Katram individuāli?

J.Blažēvičs: Nē, republikā.

U.Kokins: Budžeta ieņēmumu no šī… Nē, pašlaik man tādu datu nav, cik es zinu, zināmas grūtības ir arī Finansu ministrijā, jo šeit ir tiešām specifiski… Pirmo reizi mēs uz tādu izejam, un tad ir jāzina ne tikai kādi tur statistikas dati, bet šie attaisnotie izdevumi jāprognozē un jāzina, kādi varētu būt atvieglojumi, un tā tālāk. Es esmu pārliecināts, ka Finansu ministrija tiks ar to galā un spēs prognozēt.

J.Blažēvičs: Vai mēs šos aprēķinus varētu saņemt uz otro lasījumu?

U.Kokins: Es nevaru runāt Finansu ministrijas vārdā, bet es ceru, ka tas tā varētu būt.

J.Blažēvičs: Ļoti būtiski pieaugs finansu inspektora loma. Vai jūs esat padomājuši par finansu inspektora tiesisko aizsardzību?

U.Kokins: Acīmredzot jautājums ir, vai nevarētu būt pretlikumīgas rīcības attiecībā uz… vai arī ir tādi priekšlikumi, ka varbūt ir lietderīgi finansu inspektorus apbruņot? Dažās valstīs tas tā ir. Katrā ziņā tas ir risināms jautājums, un ar šo likumprojektu saistās daudz, tā teikt, pakārtotu problēmu. Runājot par konkrēto jautājumu, ir tikai idejas, nekas konkrēts nekur nav runāts.

Priekšsēdētājs: Deputāts Kinna.

J.Kinna: Šobrīd presē un radio uzņēmēji atklāti ņirgājas par Finansu inspekciju un saka, ka šī Finansu inspekcija nav spējīga uztvert vai aptvert ne pusi vai desmito daļu no nepieciešamajiem nodokļu maksājumiem. Tagad, ja mēs pieņemsim šo nodokļu paketi, nodokļu maksātāji vairs nebūs tikai uzņēmēji, kas līdz šim reāli maksāja ienākuma nodokli, jo viņi bija atbildīgi par tā iekasēšanu un samaksāšanu valsts budžetā, šobrīd nodokļu maksātāji būs visi 2,7 miljoni– tie, kuri nodarbojas ar naudas pelnīšanu, tātad visi Latvijas strādājošie. Vai Finansu inspekcija ir spējīga šādu apjomu vispār kontrolēt, un vai, pieņemot šo nodokļu likumu, mēs nepazaudēsim arī šo nodokļu summu?

U.Kokins: Atbildēšu divās daļās. Pirmais– par finansu inspektoru kompetences līmeni, par kvalifikācijas līmeni. Tas, ka uzņēmēji slēpj šos ienākumus, ne tik daudz ir atkarīgs no inspektora kvalifikācijas līmeņa, cik no likuma kvalitātes. Ja likumā ir dotas nodokļa apiešanas iespējas, protams, es kā uzņēmējs to darīšu.

Par otro jautājumu. Gribētu pateikt, ka visi iedzīvotāji neizpildīs deklarācijas. Šeit ir nodalījums ar izdalītām iedzīvotāju kategorijām, kurām nebūs jāaizpilda deklarācijas. Un vēl ņemsim vērā to, ka ģimenes var iesniegt vienu– kopējo deklarāciju.

Es gribētu, lai deputāti salīdzina pašlaik darbojošos likumu ar šo likumprojektu un atceras, ka esošajā kārtībā paredzēti seši gadījumi, kad arī šogad nebūs aizpildītas deklarācijas. Kaut vai, piemēram, viens no šiem gadījumiem: ja man ne pamatdarba vietā ienākums ir lielāks par 300 rubļiem, tad gada beigās man automātiski jāizpilda šī deklarācija. Tātad tas jautājums, kad būs lielāka deklarāciju plūsma: šogad vai pēc šā likumprojekta pieņemšanas?

Priekšsēdētājs: Deputāts Buls.

A.Buls: 6.pants– neapliekamais ienākums. 1.apakšpunktā atbilstoši likumam par zemes nodokli precīzi ir uzskaitīti visi trīs saimniecību veidi, kur ir trīs grupas– palīgsaimniecības, zemnieku saimniecības un amatnieku saimniecības. Tātad te par nodokli viss būtu skaidrs– viņu ienākums neapliekas. Tagad paliek vēl tāda grupa– mazdārziņu īpašnieki, sauksim varbūt tā– ne īpašnieki, bet lietotāji, tas ir, ģimenes dārziņi… Ja skatās 5.panta 13.apakšpunktu, kur teikts, ka citi ienākumi, kas nav atbrīvoti no aplikšanas ar ienākuma nodokli. Un tas tomēr ir ienākums. 6.pantā nav atrunāts, ka tas ir neapliekams, tādējādi es saprotu, ka ienākumi no ģimenes mazdārziņa ir apliekami ar šo ienākuma nodokli un ir jādeklarē. Vai es pareizi sapratu?

U.Kokins: Jā, pareizi. Bet tā ir šā likumprojekta nepilnība. Šis labojums ir jāizdara, bet es arī gribētu pateikt, ka 6.pants principā atbilst arī esošā likuma attiecīgajam pantam. Es piekrītu, ka šeit ir jāizdara labojums, taču labojums acīmredzot ir jāizdara arī likumā, kas darbojas pašlaik.

A.Buls: Piedodiet, tad jūs ieviesīsit, ka ar nodokli neapliek arī mazdārziņu?

U.Kokins: Nē, nē, tā ir šā 6.panta 1.apakšpunkta nepilnība. Tātad tur ir jānorāda, ka šajā kategorijā ietilpst arī jūsu minētie ienākumi.

A.Buls: Tātad neapliekami?

U.Kokins: Nē, nē.

A.Buls: Neapliekamajos nodokļos?

A.Kokins: Ja tā ir lauksaimnieciska darbība, tad acīmredzot– nē.

A.Buls: Piedodiet, nevis “acīmredzot” bet man jāzina precīzi. Mazdārziņi neatbilst, tas ir, neietilpst šajās trijās grupās. Tātad, vai tie būs pierakstīti klāt vai nebūs?

U.Kokins: Es domāju… acīmredzot es tālāk viens pats nelemšu. Un es domāju, ka tas varētu tikt tur pierakstīts klāt. Es ceru, ka tas tiks noformulēts un…

A.Buls: Paldies. Atbilde ir nenoteikta.

Priekšsēdētājs: Paldies. Cupruna kungs, vai jums arī ir jautājums? Vajadzēja pierakstīties. Lūdzu.

I.Cupruns: Es gribētu tomēr ieviest skaidrību. Tad, kad mēs cīnījāmies ar veco likumu, tad šis jautājums jau pacēlās– tātad 6.panta 1.apakšpunkts– ienākumi no personiskās palīgsaimniecības. Nevajag uzsvērt “lauku” un problēma atkrīt. Lūdzu, pieņemiet manu labojumu. Es domāju, ka tik vienkāršu labojumu nemaz nevajag rakstiski formulēt. Izsvītrojiet savā projektā un atcerieties otrajā lasījumā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Debatēs pieteikušies trīs deputāti. Vārds deputātam Blažēvičam, nākamais– deputāts Kodoliņš (droši vien– pēc pārtraukuma).

J.Blažēvičs: Godājamie kolēģi! Šis likumprojekts ir vajadzīgs, bet es gribētu runāt par nodokļa sadali. Vispirms– tiešām man būtu ļoti vērtīgi, lai darba grupa un Ekonomikas komisija mums iesniegtu apmēram prognozējamus aprēķinus nākamajam gadam, tad mēs arī varētu labāk izvērtēt šā nodokļa darbību. Taču mani biedē cita problēma, kas saistās vispār ar mūsu nodokļu paketi, tajā skaitā arī ar šo likumu, jo šobrīd pašvaldības no nodokļu darbības tiek arvien vairāk atstumtas. Ja skatāmies, tad tagad veidojas pašvaldību īpašums, tas arvien vairāk un vairāk pieaug sakarā ar valsts īpašuma konversiju. Nebija šā īpašuma, tagad tas veidojas, un to vajag apsaimniekot. Valsts funkcijas varbūt arī paliek. Visa ražošana no valsts puses bija centralizēta, bet šī centralizācija tiek samazināta. Šeit jau vairāk rodas citas ražošanas attiecības, līdz ar to naudas vajadzība, tā varētu teikt, valstij samazinās. Un šo funkciju smagums pārvietojas uz pašvaldībām. Taču turpmākā darbībā mums ļoti jāievēro: kas notiek pagastā? Pašlaik, vadoties pēc mūsu nesenā lēmuma, turpinās veidoties zemnieku saimniecības, kas ir atbrīvotas no zemes nodokļa. Tātad pamatā nākamgad zemes nodoklis pagastiem strauji kritīsies, ja vispār kādos pagastos tas būs. Varbūt būs kāda minimāla daļa. Arī šā likuma 6.panta pirmajā daļā paredzēts, ka šis ienākuma nodoklis netiek ņemts no zemnieku saimniecībām, palīgsaimniecībām un tā tālāk. Tātad arī laukos es atbalstu šo likumu. Taču laukos paliek pagasti bez šā ienākuma nodokļa un tā tālāk.

Vēl ir šā nodokļa sadale– tātad 20 procenti valstij un 80 procenti pašvaldībām. Es uzskatu, ka šajā kritiskajā situācijā, kāda izveidojusies šobrīd, šim ienākuma nodoklim obligāti jābūt visam pagastam. Un pagasts var dalīties gan ar rajonu (ja tas pārņem dažas pagasta funkcijas), gan īpašuma apsaimniekošanas, gan funkciju izpildē, bet pamatā ieraksta, ka šie 20 procenti jāpārceļ uz pagastu.

Kas attiecas uz nodokļu sadalījumu Rīgā, es pilnīgi pievienojos, jo pēc mūsu aprēķiniem, ja mēs piemērojam šo nodokļu paketi visur, tad Rīga krīt ārā, jo tai nākamgad aprēķinātais ienākuma apjoms pārsniedz izdevumus.

Es vēl gribētu runāt par šo problēmu, tāpēc aģitēju par 20 procentiem, ka šobrīd attiecībās starp valsts budžetu un pašvaldību budžetu nodokļu daļa ir apmēram 15 procenti, kas ieiet pašvaldību budžetā. Tā ir ļoti bīstama tendence. Un pārējais tiek segts… 25 procenti, kas ir attiecībās ar pašvaldības budžetu no dotācijām.

Nākamais– finansu inspektori. Šodien tiešām Finansu inspekcijā veic tikai tādas kontrolieru funkcijas, bet šeit funkcijas ir pilnīgi citas. Es uzskatu, ka otrajā lasījumā mums kopā jāuzliek par pienākumu Finansu inspekcijai iesniegt likumprojektu par Finansu inspekcijas darbību un arī šo drošības garantiju vai tiesisko aizsardzību. Šī darbība būs pavisam citāda nekā šobrīd. Tāpēc man gribētos vismaz līdzi ņemt kādus Finansu inspekcijas priekšlikumus šajā jautājumā, bet šī puse nav nemaz atrisināta.

Priekšsēdētājs: Paldies. Kodoliņa kungs, jūs runāsiet pēc pārtraukuma, Grūbes kungs grib trīs minūtes, lai pirms pārtraukuma sniegtu paziņojumu.

G.Grūbe: Cienījamie kolēģi deputāti! Es gribēju ļoti īsi sniegt paziņojumu sakarā ar rakstu, kas šodien publicēts “Latvijas Jaunatnē”. Raksta nosaukums– “Jupiteri dibina “Unionu””. Es par šā raksta tēmu aizsūtīju deputātu pieprasījumu Ministru padomei. Taču man būtu lūgums– šīm finansu mahinācijām Rīgas pilsētas Ziemeļu rajonā tomēr pievērst uzmanību Aizsardzības un iekšlietu komisijai, Tautas pašvaldības un sabiedrisko lietu komisijai un Ekonomikas komisijai, jo summa patiešām ir trīs miljonu apmērā, patiešām nav nevienas institūcijas, kas ar šo jautājumu nodarbotos. Tāpēc es aicinu deputātus tomēr vērst uzmanību uz šo rakstu un uz šīm parādībām, kā arī darīt visu iespējamo, lai tā tas turpmāk nebūtu. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tas bija jūsu deputātu jautājums vai pieprasījums? Ja pieprasījums, tad es to mutiskā veidā, kā jūs iesniedzāt, pāradresēju gan Tautas pašvaldības un sabiedrisko lietu komisijai, gan Aizsardzības un iekšlietu komisijai.

G.Grūbe: Es to esmu noformējis kā deputātu pieprasījumu Ministru padomei, bet šīm komisijām– vienkārši kā jautājumu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Pārtraukums 30 minūtes.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Dainis Īvāns.

Priekšsēdētājs: Turpinām. Vārds komisijas vārdā deputātam Kodoliņam. Pēc tam runās Raimonds Krūmiņš.

A.Kodoliņš: Cienījamie kolēģi! Vispirms gribu atgādināt, ka šis likumprojekts zināmā veidā ir izstrādāts, atsaucoties uz mūsu pašu likumu, proti, likumu “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli”, ko mēs pieņēmām iepriekšējā gadā, tas ir, 1990.gada 12.decembrī. Lēmumā par spēkā stāšanos bija teikts, ka tiek uzdots Ministru padomei izstrādāt iedzīvotāju ienākuma nodokli tādā redakcijā, lai tas balstītos uz deklarācijas principiem, tas ir, uz savu ienākumu deklarēšanas principiem.

Es mazliet atkārtošos, bet gribu uzsvērt, ka tā ir tiešām visā pasaulē pieņemta prakse, ka iedzīvotāji savus ienākumus deklarē galvenokārt paši un līdz ar to it kā paši sevi apliek ar nodokli. Tā patiešām ir ļoti komplicēta lieta, un, cik zinām, līdz ar to ir nepieciešami gan dažādi konsultanti, gan vajag izveidot ļoti komplicētu šo nodokļu finansu kontroles sistēmu. Tāpēc rodas jautājums– kam tas ir nepieciešams? Droši vien daudzi no jums uzdod šo jautājumu– vai ir nepieciešams šāds iedzīvotāju ienākuma nodokļa ņemšanas veids? Es gribu teikt, ka ieguvums nav tikai tai apstāklī, ka līdz ar to iedzīvotāji tiks aplikti ar mazāku nodokli, kaut gan šis fakts tiešām būs. Jo, kā jūs redzat, dažādi iedzīvotāju izdevumi tiek šeit ņemti vērā, un līdz ar to samazinās nodoklis. Tātad katram cilvēkam šis nodoklis kļūst ļoti individuāls, un, manuprāt, tieši tāpēc ārzemēs pielieto šo praksi. Tā ir pavisam cita psiholoģija, kad cilvēks nav tikai bezpersonisks nodokļu maksātājs, bet ir konkrēts nodokļu maksātājs. Katrs no mums nevis bezpersoniski un automātiski pārskaita valstij zināmu summu, bet katrs no mums atsevišķi, pats, uzrādot savus ienākumus un savus izdevumus, arī iemaksā valstij attiecīgo nodokli. Manuprāt, tas veido cilvēku tipu ar pavisam citu psiholoģiju, jo, sastādot gada ienākumu deklarāciju, mēs apzināmies ne tikai to, cik mums jānomaksā valstij, mēs apzināmies arī savus gada ienākumus, savus gada izdevumus un arī to, kā šos ienākumus esam izlietojuši. Vai esam tos izlietojuši patēriņam, vai mēs tomēr zināmu ienākuma daļu esam ieguldījuši uzņēmējdarbībā vai citā veidā, par ko no valsts puses tiek doti zināmi atvieglojumi.

Tātad tieši šie apstākļi bija pamats, kāpēc Ekonomikas komisija jau pagājušā gadā gribēja panākt, lai tiktu ieviests tieši šis nodokļu ņemšanas veids. Tomēr bija vēl viens apstāklis, kas šajā likumprojektā nav parādījies, proti, jūs zināt, ka cilvēki dzīvo vienā administratīvajā teritorijā, bet strādā citā teritorijā. Tomēr ir svarīgi, lai iedzīvotāji maksātu savu nodokli pašvaldībai tieši tajā teritorijā, kurā viņi dzīvo. Tieši tajā teritorijā mēs no pašvaldības saņemam pretī gan labiekārtojumu, gan arī cita veida pakalpojumus– komunālos un citus. Manuprāt, un Ekonomikas komisija piekrita šim viedoklim, nav pieņemams princips, ka iedzīvotāji maksās iedzīvotāju ienākuma nodokli tekošā kārtībā jeb avansa kārtībā tajā vietā, kur viņi strādās. Tātad, konkrēti, es– piepilsētas iedzīvotājs– šo daļu maksāšu Rīgas pašvaldībai, kamēr otru daļu rezumējošā kārtībā maksāšu pašvaldībai, kuras teritorijā es dzīvoju. Tieši tāpēc 224.dokumenta pirmajā lappusē ir doti mūsu komisijas priekšlikumi, kuri balstās uz principu, ka viss tiek maksāts tai pašvaldībai, kuras teritorijā mēs dzīvojam.

Otrais princips– netiek maksāts valsts budžetā, bet viss tiek maksāts pašvaldības budžetā. Un trešais princips– prioritātes sadalījumi starp dažādu līmeņu pašvaldību budžetiem ir zemāka līmeņa pašvaldību budžetā.

Vissarežģītākais jautājums, par ko priekšlikumu jau ir iesniedzis deputāts Teikmanis (es domāju, ka šis jautājums būs debatēs un deputāti to izskatīs), ir jautājums par Rīgas pašvaldību. Ko var uzskatīt par galveno pašvaldību Rīgā? Kas ir Rīgas saimnieks: Rīgas rajons vai Rīgas pilsēta? Šeit ir iestrādāts, ka pamatā līdzekļus saņem Rīgas rajons. Deputāts Teikmanis un arī citi deputāti uzskata, ka galvenais saimnieks tomēr ir Rīgas pilsēta un tai būtu jāsaņem ja ne viss, tad lielākā daļa no iedzīvotāju ienākuma nodokļa.

Vēl ir viens jautājums, par kuru es gribu mazliet runāt, proti, tas ir jautājums par finansu inspekcijām. Vai Finansu inspekcija būs spējīga veikt gan iedzīvotāju pienācīgu uzskaiti, gan arī šo deklarāciju pienācīgu kontroli? Es domāju, ka, protams, Finansu inspekcijai radīsies ļoti nopietnas un būtiskas grūtības, kamēr nākamā gada laikā visiem tiks piešķirts personālais kods, ko nebūs tik viegli izdarīt, jo iedzīvotāju ienākuma nodokļa pamatā būs arī iedzīvotāju reģistrs. Tātad visas šīs ziņas par iedzīvotāju ienākumiem tiks koncentrētas ne tikai iedzīvotāju… bet arī Finansu inspekcijā, balstoties uz šiem kodiem. Tātad šeit grūtības būs, bet, no otras puses, mēs varējām domāt, ka kādreiz būs tāda situācija, ka, lūk, mēs izveidosim milzīgu modernu Finansu inspekcijas aparātu, šo Finansu inspekciju kompjuterizēsim un pēc tam sāksim ņemt nodokļus, vadoties pēc jaunas kārtības.

Manuprāt, viss tomēr veidojas tikai darbā, un tieši tāpēc mēs, konkrēti Ekonomikas komisija un darba grupa, kas strādā ar ienākuma nodokli, līdzšinējā kārtībā jau paredzējām daudzus gadījumus, kad šogad būs jāpiesauc deklarācijas. Šīs deklarācijas ir jāsastāda jau šogad, tāpēc ka līdz ar to būs zināma pieredze gan tiem cilvēkiem, kuri sastādīja šīs deklarācijas (un tieši tās iedzīvotāju kategorijas, kam deklarācijas ir diezgan sarežģītas), gan arī zināma pieredze jau būs nodokļu inspekcijai, apkopojot šos datus, gatavojot šo deklarāciju veidlapas, savācot un kontrolējot šos datus. Bez šaubām, pilnīgi bezcerīgi domāt, ka kādreiz būs šo veidlapu totāla kontrole, ka katram no mums aiz muguras sēdēs viens kontrolieris un pārbaudīs, cik pareizi esam sastādījuši deklarācijas. Tāpēc darbojas citi mehānismi, proti, šīs deklarācijas tiks pārbaudītas izlases veidā, bet, ja kāds cilvēks to apzināti būs sagrozījis, tas ir, šos ienākumus, tad viņš, bez šaubām, tiks sodīts ar naudas sodu, kad viņš būs spiests samaksāt ne tikai noslēpto summu, bet šī summa viņam būs jāsamaksā vairākkārtīgā apmērā. Līdz ar to veidosies dabīgais mehānisms, kas cilvēkiem liks būt godīgiem, sastādot ienākuma deklarāciju un uzrādot atvieglojumus, kādi viņiem pienākas. Es tomēr visus ļoti aicinu atbalstīt šo likumprojektu. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Deputāts Raimonds Krūmiņš, nākamais– deputāts Gulbis.

R.Krūmiņš: Godātie kolēģi! Šis likumprojekts, kas tik ilgi un mokoši ir tapis gan valdībā, gan arī šajā darbā, piedaloties Augstākās padomes deputātiem, beidzot– vairāk vai mazāk gatavā veidā (es tā saprotu)– ir šeit mūsu izskatīšanā. Tajā pašā laikā es personiski šo dokumentu viennozīmīgi nevaru atbalstīt. Šie pozitīvie momenti, kuru dēļ būtu lietderīgi šādu nodokli jeb šādu nodokļu likumu pieņemt un ieviest praksē, ir ļoti daudzi un dažādi. Un, proti, tas varētu būt tad, ja šis nodokļu maksāšanas veids rada zināmu (it sevišķi, ja ņem vērā to, ko teica Kodoliņa kungs, tas ir, šos Ekonomikas komisijas priekšlikumus) garantiju, pašvaldībām veidojot savu budžetu. Šī individuālā pieeja nodokļu maksātājiem arī dod lielu priekšrocību, bet tajā pašā laikā jāsaka, ka ir ļoti daudz apstākļu, kuri var būtiski kavēt un mazināt šā jaunā nodokļu ņemšanas veida efektivitāti.

Es tos varbūt gribētu uzskaitīt. Pirmkārt, es jau esmu pārliecināts, ka nākamais gads būs izšķirošais jaunas naudas jeb, pareizāk sakot, naudas sistēmas ieviešanā. Taču redzot, ka šajā nodoklī ir ļoti daudz dažādu absolūtu skaitļu– nevis relatīvu, bet absolūtu –, tas rada bažas, ka nākamā gada laikā var rasties nepieciešamība mainīt (pie tam ļoti diferencēti) šīs likmes un tādā veidā pašā nodokļu sistēmā radīt zināmu haosu, kas vēl jo vairāk var pastiprināties milzīgās inflācijas dēļ, kura, neapšaubāmi, piemeklēs rubli, un tādējādi faktiski arī prasīs koriģēt šīs nodokļu likmes, lai nedevalvētu valsts… Šajā gadījumā, ja mēs realizējam pilnīgi to koncepciju, ka šis nodoklis aiziet pašvaldībām, lai nedevalvētu šo pašvaldību budžetu. Tas noteikti būtu jāņem vērā.

Ir neapšaubāmi, ka šis nodoklis ir absolūti saistīts ar likumu par peļņas nodokli, jo faktiski šī aplikšana var notikt kā pa vienu līniju, tā pa otru līniju, proti, vai nu apliekot peļņu, vai ienākumu. Un, ja būs nepieciešams vai abos gadījumos nebūs saskaņota šīs nodokļu likmes, tad var notikt zināmas ļaunprātības, kaut var parādīties arī kāds stimulējošs moments. Teiksim, ja mūsu ienākuma nodokļa likme ir lielāka nekā peļņas nodokļa, tad uzņēmējam ir izdevīgāk atstāt šo summu nevis pašu patēriņam, bet atstāt uzrādīšanai kā peļņu un tādā veidā aplikt ar nodokli. Šī nesaskaņotība tomēr duras acīs, jo faktiski ir divas peļņas nodokļa likmes, kas ir valsts uzņēmumam un privātuzņēmumam. Es saprotu, ka te ir mēģināts atrast vidējo starp šo… 30 procenti šeit ir maksimālā ienākuma nodokļa likme. Teiksim, valsts uzņēmuma nodokļa likme ir 30 procenti un privātajam ir 25 procenti. Privātajam uzņēmējam tad it kā ir neizdevīgi šo ienākumu uzrādīt un ņemt kā personīgo ienākumu, neizdevīgi atstāt šo summu, pakļaujot to peļņas nodokļa maksājumam. Turpretim valsts uzņēmumam būtībā ir izdevīgi maksāt šīs algas. Tādā gadījumā, manuprāt, pilnīgi neatrisināts ir šis, jau Kodoliņa kunga aizskartais, jautājums, par maksāšanas kārtību. Kāda tad īsti ir šī maksāšanas kārtība, ja, teiksim, maksā uzņēmējs vai maksā darba ņēmējs? Manuprāt, te ir pilnīga neskaidrība. Ja Augstākā padome šo dokumentu pieņem pirmajā lasījumā, tad noteikti tas būtiski ir jāapstrādā, proti, šīs nodaļas, jo arī Ekonomikas komisijas piedāvātajā variantā nav skaidrības, kāda būtu maksāšanas kārtība. Te jau, protams, tika minēta finansu iestāžu nesagatavotība, taču to nevar viennozīmīgi uzskatīt par kavēkli, jo prakse rāda, ka daudzos gadījumos sagatavotība parādās tikai praktiskā darbā. Ja, teiksim, nav spiesta lieta kaut ko darīt, tad neviens arī neko konkrēti nedara un nekādus reālus pasākumus neveic, bet tiklīdz šī absolūtā nepieciešamība rodas, tad darbs var tikt paveikts visai ātri un daudzmaz efektīvi.

Taču zināmas bažas tomēr pastāv, jo nav nekāda noslēpuma, ka Finansu inspekcija šobrīd ar saviem uzdevumiem galā netiek, nodokli nemaksā. Tā ka ir ļoti plašas iespējas izvairīties, manuprāt, ne tik daudz likuma neievērošanas dēļ, cik, teiksim, šo finansu iestāžu nepietiekamas darbības dēļ. Šajā sakarā jāmin tādi gadījumi, kad klaji tiek ignorēti Augstākajā padomē pieņemtie likumi, kas attiecas arī uz šobrīd spēkā esošo ienākuma nodokli un sevišķi sadaļa par šā nodokļa sadali starp dažāda līmeņa budžetiem, kā arī šīs instrukcijas, kuras šobrīd izdotas par dažādo nodokļu piemērošanu. Dažos gadījumos tās ir uzbūvētas pēc tāda principa, ka tiek atkārtots precīzs likuma teksts, un pārējā daļa daudzos gadījumos ir pilnīgā pretrunā ar likumu. Tā kā šobrīd pastāvošā prakse, ka finansu iestādes tulko Augstākajā padomē pieņemtos dokumentus, būtībā ir ļoti izskaužama, tā turpināties nedrīkst.

Kopā ņemot, man personiski paliek tāds iespaids, ka šis dokuments šobrīd tomēr nav sagatavots, lai tas nodrošinātu neatkarīgas valsts finanses, radītu finansu resursus. Šajā dokumentā būtībā vēl ir saglabājies ļoti daudz pārejas perioda elementu. Mans personiskais viedoklis ir tāds, ka patlaban nevajadzētu pieņemt pirmajā lasījumā, principā nenoraidot iespēju, ka šāda nodokļu ņemšanas kārtība varētu būt, taču šajā brīdī ir pārāk daudz šo neskaidro jautājumu, kuri izriet no sagatavotā dokumenta. Tāpēc es nebūt neuzskatu, ka šī atsaukšanās uz pasaules praksi kā par kaut kādu viennozīmīgu politiku… jo nodokļu sistēmā vienmēr ir jāpatur tāda īpatnība, ka tajā ir jābūt kaut kādai stabilitātei. Ja mēs, teiksim, esam pieņēmuši vienu maksāšanas kārtību, tas ir, vienas likmes un maksāšanas procedūru, tad, manuprāt, nebūtu pareizi, vadoties pēc tāda globālāka mēroga valstiskās politikas, sistemātiski mainīt. Neapšaubāmi, ka, arī pieņemot šo likumu, pēc kāda laika mums tā vai citādi nāksies to mainīt. Tas jau ir parādījies ar esošajiem nodokļu likumiem. Tāpēc, manuprāt, šobrīd to nav lietderīgi pieņemt vismaz līdz tam laikam, kamēr nav ieviesta sava nauda, jo tas tomēr var izrādīties būtisks faktors šajā periodā, kad mēs ejam uz pilnīgu ekonomisko patstāvību. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Deputāts Gulbis, nākamais– deputāts Eglājs.

J.Gulbis: Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie deputāti un klāt­esošie! Es ņēmu vārdu tieši tāpēc, ka vēlos atbalstīt šo izstrādāto ienākuma nodokļa projektu, lai arī mēs kritizējām tādus negludumus un varbūt arī neizstrādātas lietas, bet tādēļ jau tas ir tieši pirmais lasījums.

Patīkami konstatēt, ka tomēr ejam progresīvu ceļu, un domāju, ka pats svarīgākais jau ir tas, ko šeit teica Kodoliņa kungs, ka, pirmkārt, mēs ar šādu ekonomikas paņēmienu mūsu republikas iedzīvotājus praktiski iesaistām tautas saimniecībā. Cilvēks kļūst līdzdalībnieks tam, ko dara valsts, jo, izdarot savu personīgo maksājumu, atdodot šo naudiņu no ģimenes, ir ārkārtīgi liela nozīme, ka šos jautājumus apspriež ģimenē. Viņam vairs nav vienaldzīgi, kur šo naudu izlietos. Ticiet man– pēc gada jūs jau redzēsit, ka šie cilvēki sāks interesēties, kur un kā šī nauda tiek izlietota. Es domāju, ka tas ir pats galvenais, ja mēs mūsu neatkarīgajā valstī panākam cilvēku aktivitāti. Tāpēc likumprojektu vajadzētu laist tālāk, lai komisijas strādā. Tas ir grūts darbs, bet tas ir jāatbalsta. Un, ja mēs gaidīsim, kad tiks izstrādāta un ieviesta jauna nauda, tad nekur tālu arī netiksim. Šajā brīdī mums ir jābūt aktīviem cilvēkiem un jāstrādā.

Es vēl gribēju atbalstīt Teikmaņa iesniegto labojumu par Rīgas pilsētu, ko jau minēja Kodoliņa kungs. Domāju, ka daudzi deputāti seko presei un tam stāvoklim, kādā atrodas galvaspilsēta. Manuprāt, jūs esat pamazām konstatējuši, ka tā nenormālā situācija, ka Rīgā faktiski ir septiņi budžeti, kas mūs novedis pie tā, ka pašreiz Rīgas rajoni ir sapelnījuši tādas naudas summas, ka tie vairs nezina, kur tās likt, bet tajā pašā laikā Rīgas pilsētai faktiski ir tukša kase. Kase ir ne tikai tukša, bet tajā ir arī ārkārtīgi liels deficīts. Taču mums šodien ir jārisina ļoti svarīgas pilsētas problēmas, kuras jūs paši izjūtat, ja tā var teikt, katrs uz sevi. Es nerunāju par komunālajām un pārējām problēmām, bet par transportu, medicīnu un visiem citiem šādiem jautājumiem. Tāpēc atbalstu arī Teikmaņa iesniegumu, ka mums, tāpat kā visās republikas pakļautības pilsētās (bijušajās un esošajās), ienākuma nodoklim ir jāatrodas kopējā Rīgas pilsētas budžetā. Tad to varēs izmantot tur, kur visvairāk būs vajadzīgs.

Šie likumi būs vajadzīgi, tādēļ lūdzu deputātus šo priekšlikumu atbalstīt, tas ir nepieciešams, ja tiešām gribam, lai šīs naudas summas mēs varētu pilsētā mērķtiecīgāk izlietot un lai atsevišķi deputāti nedomātu par savu nākotni un ieguldītu šīs summas dažādās akciju sabiedrībās utt. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Deputāts Eglājs.

V.Eglājs: Es lielā mērā pievienojos abiem iepriekšējiem runātājiem, ka tāds likums ir tiešām progresīvs un vajadzīgs. It īpaši piekrītu Krūmiņa kungam, kurš teica, ka absolūtie skaitļi nav vajadzīgi. Tie nav lietderīgi, jo, kad būs lati un inflācija, tad tas viss mainīsies. Un šajā sakarībā es gribētu gandrīz vai konceptuāli nobalsot par tādu lietu, proti, lai arī turpmāk līdzīgās lietās un likumos visās vietās iestrādātu nevis summu konkrētos rubļos, bet attiecinātu uz tādiem, kā šeit ir 9.pantā– neapliekamais minimums, ko nosaka Latvijas Republikas Augstākā padome. Tas ir tas lielums, pret kuru visu var attiecināt. Vai arī Augstākās padomes noteiktā minimālā alga, kas arī ir noteikta. Nu, vienalga– kaut ko.

Otra lieta. Runājot par likmju aprēķināšanu, tas ir 12.pants, tiek rakstīts– līdz 4000 rubļiem 20 procenti. Tālāk tur nāk virs 4000– 24 procenti, pēc tam nāk 30 procenti. Es uzskatu, ka šāda prakse ir no tiem laikiem, kad rēķināšanas iespējas bija ārkārtīgi minimālas. Šāda prakse nav derīga, jo visās tajā līknēs, ko taisa, ir lūzumi, un tas nekādi nav attaisnojams. Tāpēc visas aprēķināšanas likmes, kur viss tiešām tiek darīts, tagad rēķina ar modernu tehniku. Šajā gadījumā visas tās līknes ir matemātiskas līknes un tomēr tādas gludas, bez lūzumiem. Jo katrs tāds lūzums cilvēkam rada tieksmi orientēties uz to punktu– lūk, te man jāmaksā 24 procenti, bet, ja būs pāri, tad būs 30 procenti. Viņš nu visādi taisa, lai tā līnija… lai viņš iekļautos tajā mazākajā procentā. Protams, ko tur var vinnēt, tas– tā, bet psiholoģiski tas ir ļoti būtiski. Tāpēc visās vietās, kur šādas likmes ir, vajadzētu gludas matemātiskas līknes, kur nav nekādu problēmu, tas ir, tās nevienā vietā nerodas. Vienīgi es nezinu, kā to sakarību var ierakstīt likumā… attiecīgi caur kuriem punktiem tā iet cauri. Vienalga, kā to noformēt– tā ir tehnika. Taču, ja to attiecina šādā veidā… Ja attiecina likmi relatīvi un taisa līkni gludu, kas mums ir visos nodokļos, kur ir kaut kāds progress. Tomēr vajadzētu tā kā pasaulē– moderni taisnu. Nu– sarēķināt nav grūtību. Tad mums tos likumus nevajadzētu nemitīgi labot un remontēt.

Vēl kas– man liekas, ka likums ir komplicēts, jo ir 37 panti un 19 lappuses. Manuprāt, tas apjoms neatbilst problēmas par ienākuma nodokli lielumam. It īpaši, ka tas mums ir pirmais mēģinājums. Tā, piemēram, es parādīšu tādu lietu, proti, 5.pantā norādīti gada ienākuma avoti– tie pavisam ir divpadsmit. Taču 13.punktā ir sacīts: “citi ienākumi”, ka ienākuma avoti ir citi ienākumi, kuri nav atbrīvoti no aplikšanas ar iedzīvotāju ienākuma nodokli. Tātad bez 12 uzskaitītajiem ir vēl citi avoti.

6.pantā savukārt uzskaitīti atbrīvojamie un ir uzskaitīti gan vieni, gan otri. Šajā gadījumā, man liekas, ka šā gada nodoklī uzskaitīt ienākumus, kas ir un kas nav atbrīvoti, un arī citi, kas nav atbrīvoti– tas nekādi nav piedodams. Vajag uzskaitīt, kas ir atbrīvojams, kas ir atbrīvoti, un automātiski pārējie, kas nav atbrīvoti,– visiem ir jāmaksā. Tas vismaz ietaupa lappusi. Es neteikšu, ka tā ir visur, man liekas, ka likumprojekta koncepcija pirmajā lasījumā tiešām ir kārtīga un tā noteikti ir atbalstāma. Taču ir jāpiestrādā un jātaisa, lai mēs varētu šo sistēmu palaist, lai, ieviešot savu latu, sāktu strādāt.

Turklāt es uzskatu, ka mums vajag mainīt arī visu mūsu algu sistēmu, visu vajag savest normālā kārtībā. Un tas viss, nodokļi ar visām algām, jāsaista sistēmā. Radīsim kaut kādu kompleksu, citādi katrs taisa savu gabaliņu, un tādējādi nav kaut kādas vienotas sistēmas. Tāpēc es gribētu šodien nobalsot par to lietu, lai turpmāk visos likumos balstītos uz relatīviem, lai visu taisītu ar gludām līnijām. Man nav iesniegts rakstiski princips, bet tas attiecas uz visu, tas noteiktu kaut kādu kopēju sistēmu. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Šobrīd mēs varētu pāriet pie balsošanas un pie priekšlikumu izteikšanas par balsošanu. Cik es saprotu, te ir viens, visiem acīm redzams Ekonomikas komisijas priekšlikums, par kuru droši vien vajadzētu balsot attiecībā uz 7.nodaļu– “vai nu, vai”. Te arī faktiski ir ietverts Eglāja kunga priekšlikums, lai likums taptu īsāks, jo šī nodaļa ir krietni īsāka nekā tā ir komisijas izstrādātajā variantā, kaut arī komisijai noteikti ir savi argumenti par to, kāpēc šī nodaļa ir tāda. Un kas attiecas uz šo summu– vai atstāt rubļus, vai iestrādāt kaut kādu relatīvu jēdzienu. Iespējams, ka likumprojekta autors (vismaz darba grupas vadītājs) varētu par to izteikt savus apsvērumus. Vai mēs šobrīd vispār varam balsot par šādu lietu, jo šie rubļi tomēr eksistē?

U.Kokins: Neskatoties uz to, ka šāda priekšlikuma pieņemšana varētu sarežģīt nodokļu ņemšanas tehniku, es tomēr atbalstītu. No ekonomiskā viedokļa, neapšaubāmi, tas ir pozitīvs moments.

Es vēl gribētu pieskarties vienai lietai, proti, konvertējamībai– kā mēs no latiem uz rubļiem, no rubļiem uz latiem un tā tālāk. Tieši šim likumprojektam šī problēma nav specifiska, jo tas skar visus nodokļus. Un es nedomāju, ka te ir milzīga problēma. Tāpat kā šodien tiek rēķināts un pārrēķināts dažādās valūtās un konvertēts, tā mēs varētu darīt arī ar latu… un rubļus savstarpējās attiecības kārtojot. Paldies.

Priekšsēdētājs: Ja komisija piekrīt, acīmredzot mēs par šo principu varam nobalsot, proti, nevis rubļi, bet relatīva nodokļu atskaites sistēma, nevis konkretizēt, bet vienkārši– sistēma. Ja komisija piekrīt, tad praktiski nav ko balsot. Jūs paši izskatīsiet šo jautājumu komisijas sēdē. Neviens deputāts arī neuzstāj, ka būtu jābalso, neviens neprotestē, ka būtu šī relatīvā atskaites sistēma. Tātad mēs komisijai dodam tādu darba uzdevumu.

Taču par 7.nodaļu mums ir jābalso principā. Vispirms tātad balsosim par Ekonomikas komisijas priekšlikumu, pēc tam– par darba grupas priekšlikumu, kas jau ir iestrādāts projektā. Lūdzu, reģistrēsimies. Lūdzu. Jā– tas ir rādītājs. Ar relatīvo vairākumu mēs balsojam par diviem iespējamiem variantiem, kaut gan tas, kurš neizšķiras, kā mēs zinām, pēc reglamenta var balsot par abiem kopā, vai var nebalsot ne par vienu.

Tātad mēs balsojam par Ekonomikas komisijas ierosināto 7.nodaļas redakciju. Lūdzu balsošanas režīmu. Rezultāts: 45. Balsojam par darba redakciju. Rezultāts: 13. Uz otro lasījumu paliek Ekonomikas komisijas iesniegtā 7.nodaļas redakcija.

Blažēviča kungs, pēc balsošanas jūs gribat kaut ko teikt? Lūdzu.

J.Blažēvičs: Vēl par 7.nodaļu. Ir iesniegts arī rakstiski, ka lauku apvidū viss nodoklis tomēr iet pašvaldību budžetā, pagastu un rajonu pilsētu budžetā. Tā būs neliela nodokļu daļa, jo burtiski puse ir atvieglojumi, kas pieņemti ar šo likumu, un tā nodokļu daļa būs neliela. Ja komisija to pieņems, ka var izskatīt, tad nebalsot, bet ja te ir strīds, tad par šo jautājumu ir jābalso.

Priekšsēdētājs: Acīmredzot komisijai ir jāpieņem izskatīšanai, jo tādi ir mūsu reglamenta noteikumi. Jūs noskaidrojāt savas attiecības? Lūdzu, Kodoliņa kungs!

A.Kodoliņš: Šeit jau ir paredzēts, ka 100 procenti ir pašvaldības budžetos, valstij no iedzīvotāju ienākuma nodokļa nav paredzēta neviena kapeika.

Priekšsēdētājs: Kodoliņa kungs, Blažēviča kungs grozīja galvu, viņš jums nepiekrīt, bet tieši tāpēc jūsu uzdevums ir risināt šo jautājumu tālāk komisijas darbā. Par to atsevišķi nebalsosim, balsosim tikai otrajā lasījumā, ja būs nepieciešamība.

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsojam par likumprojekta “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” pieņemšanu pirmajā lasījumā. Pieņemts būs tad, ja būs balsojušo vairākums. Rezultāts: 48– par, pret– 4 un atturas– 5. Pieņemts pirmajā lasījumā. Lūdzu iesniegt rakstiskos priekšlikumus un komisijai strādāt un sagatavot likumu otrajam lasījumam.

Likumprojekts “Par apgrozījuma nodokli” otrajā lasījumā. Lūdzu, deputāts Kodoliņš.

A.Kodoliņš: Cienījamie deputāti! Attiecībā uz likumprojektu “Par apgrozījuma nodokli”, neskatoties uz visai garo un diezgan vētraino apspriešanas gaitu, par lielu izbrīnu, neviens deputāts komisijai nav iesniedzis nevienu labojumu. Tātad praktiski tos labojumus un piedāvātos papildinājumus, kuri ietverti dokumentā Nr.231, ir iesniegušas gan ministrijas, gan arī atsevišķas personas. Šeit ir daži profesora Nei­maņa ieteikumi, kā arī Ozoliņa kunga ieteikumi, kurus mēs komisijā ļoti rūpīgi izskatījām. Daļu atbalstījām, daļu uzskatījām par nelietderīgu ietvert likumprojektā. Es uzskatu, ka likumprojekts būtu jāizskata pa pantiem, kā jau esam pieraduši darīt otrajā lasījumā. Es ierosinu skatīt pa pantiem.

Priekšsēdētājs: Jā. tā būs. Reglaments arī to paredz.

A.Kodoliņš: Tātad izskatām dokumentu Nr.231. Šie priekšlikumi ir dokumenta otrajā pusē.

Priekšsēdētājs: Kolēģi, lūdzu, vai ir jautājumi un priekšlikumi attiecībā uz 1.pantu?

A.Kodoliņš: Tātad 1.panta 2.apakšpunktā bija Ekonomikas ministrijas priekšlikums– ietvert atpūtas un izklaidējoša rakstura sarīkojumus. Mēs šo priekšlikumu akceptējām un līdz ar to panākam situāciju, ka nav nepieciešama īpaša atpūtnieku nodeva, par ko, jūs zināt, jau sen bija runa, tas ir, jau pagājušajā gadā bija runa par šo īpašo atpūtnieku nodevu. Ja mēs ietveram šādu labojumu, tad nekādas atpūtnieku nodevas nav vajadzīgas, nav nepieciešamas.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai par 1.pantu ir vēl kāds ierosinājums vai priekšlikums? Nav? Tad nav arī jābalso.

2.pants. Priekšlikumu un jautājumu nav. Paldies. 3.pants– realizācijas apgrozījums. Nav. Paldies.

4.pants.

A.Kodoliņš: Ir runa par 4.pantu, ja?

Priekšsēdētājs: Jā, par 4.pantu, es tā saprotu, man arī šis dokuments…

A.Kodoliņš: Tas bija visasākais pants, par to droši vien būs debates.

Priekšsēdētājs: Apgrozījuma nodokļa likmes… Lai visiem būtu skaidrs… Lūdzu, Blažēviča kungs!

J.Blažēvičs: Par 2. un 3.apakšpunktu. Es uzskatu, ka tā…

Priekšsēdētājs: Vispirms tad noskaidrosim. Man mazliet liekas, ka mēs viens otru tagad nesaprotam. Ir 1.pants, tam ir trīs apakšpunkti. Kā mēs noskaidrojām, tad nebija nekādu iebildumu un pretenziju. Ir 2.pants, tur nebija… Attiecībā uz 3.pantu arī nebija iebildumu. 4.pants. Tā nosaukums “Apgrozījuma nodokļa likmes”. Ja? Vai visiem šis pants ir priekšā? Lūdzu, Blažēviča kungs!

J.Blažēvičs: Es uzskatu, ka ir jāatbalsta pielikumā izteiktie priekšlikumi. Un, kas attiecas uz pašvaldībām, uz papildlikmi, tad es uzskatu, ka šeit ir zināma netaisnība, un pēc mūsu aprēķiniem, lai nākamajā gadā pašvaldības varētu izdzīvot, tad ir nepieciešams palielināt vismaz vēl par vienu procentu, tas ir, līdz 3 procentiem, bet visā visumā šim nodoklim pašvaldību teritorijā, šai papildlikmei jābūt 5 procenti. Es uzskatu, ka par šo variantu ir vēlams nobalsot.

Priekšsēdētājs: Jūs būtībā runājat par 3.apakšpunktu.

J.Blažēvičs: Jā, es runāju par 3.apakšpunktu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Pupčenoka kungs!

J.Pupčenoks, finansu ministra vietnieks: Tad, kad valdība iesniedza vai apsprieda šo likumprojektu, tika likts priekšā noteikt pamatlikmi 12 procentu apmērā. Kādu apsvērumu dēļ tas tika darīts? Finansu ministrija valdības uzdevumā no pašvaldībām, no ministrijām un no resoriem savāca priekšlikumus par 1992.gada budžetu, par ieņēmumiem un izdevumiem. Šos priekšlikumus apkopoja un kritiski izvērtēja, un iznāk, ka nākamajā gadā budžeta deficīts mums gaidāms ne mazāk kā 1 miljards rubļu. Ja nodokļu likumi paliks tādi, kādi tie ir šodien, un netiks, ja var tā teikt, palielināti uz lielāko pusi, tad patiešām mēs ar tādu situāciju saskarsimies. Kāpēc tas notiks? Vispirms tāpēc, ka valdība šā gada beigās plāno veikt budžeta iestādēs algu reformu. Kāds ir šās reformas galvenais mērķis? Tas ir tāds, lai katram Latvijas iedzīvotājam būtu izdevīgi mācīties, ja var tā teikt. Šī reforma maksās ne mazāk kā vienu miljardu rubļu. Ne mazāk!

Otrām kārtām tas, ka šodien mums stāv priekšā ļoti lieli izdevumi valstiskuma nostiprināšanai. Es domāju– katram ir skaidrs, kādi šie izdevumi būs nepieciešami. Sakarā ar to, ja mēs noteiksim pamatlikmi tikai 8 procentus, dabūsim tikai šā gada apgrozījuma nodokļa summu, tas ir, apmēram pusotra miljarda rubļu. Ja tiks pieņemta valdības piedāvātā likme, tas dos papildus 700 miljonus rubļu. Es domāju, ka tas arī daļēji, kā saka, atrisinās tās problēmas, kuras es jau minēju. Tāpēc ļoti lūgtu Augstāko padomi tomēr atbalstīt valdību un nobalsot par to 2.apakšpunktu, kur ir noteikta pamatlikme, un noteikt 12 procentus.

Priekšsēdētājs: Šeit jums ir drukāts gan tikai 10 procenti. Vai tad jūs no tā esat atkāpušies?

J.Pupčenoks: Ir rakstīts– 8 procenti.

Priekšsēdētājs: Jā– 8 procenti ir komisijas… bet papildinājumos ir rakstīts– 10 procenti.

J.Pupčenoks: Es tagad runāju par pamatlikmi, tieši par pamatlikmi, par 2.apakšpunktu. Es vēl varu pateikt, ka civilizētajās valstīs, piemēram, Francijā maksimālā apgrozījuma nodokļa likme ir 28 procenti, Beļģijā– 25 procenti, Dānijā– 22 procenti, Itālijā– 38 procenti, Vācijā– 14 procenti, Anglijā– 15 procenti. Vai mēs patiešām esam tie visbagātākie, kuri var noteikt 8 procentus?

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Kodoliņa kungs!

A.Kodoliņš: Jāteic, ka šīs problēmas par likmēm tiek diskutētas jau vairāk nekā pusgadu. Tiešām– šie strīdi ir ļoti karsti un dažādi. Pirmkārt, mēs rakstām, ka Finansu ministrija iesaka nevis 12, bet 10 procentus. Finansu ministrija ieteica tikai vienu likmi– 12 procenti, bet bez kaut kādām papildlikmēm. Līdz ar to mēs rēķinām, ka viņi iesaka pamatlikmi nevis 12 procentus, bet 10 procentus. Tāpēc ir šis attiecīgais mūsu ieraksts.

Tagad es pateikšu tos argumentus, kāpēc komisija, vairākkārt balsojot par šo, tomēr palika pie šīm likmēm, nevis pie augstākām. Pirmkārt, mēs uzskatām, ka Finansu ministrijas iesniegtie aprēķini, lai tā pamatotu savas likmes (citādi nevar teikt), ir pesimistiski. Dzīve tomēr pierāda, ka nodokļu pildīšana mums notiek normāli. Nepārspīlējot jāteic, ka ne pārāk daudz, bet arī– ne pārāk maz, bet principā nodokļi pildās normāli, un šīs izteikti pesimistiskās prognozes noved pie situācijas, ka mēs nepārtraukti it kā pārpildām budžetu, un šo pārpildīto summu sadalām citiem mērķiem. Vai tas ir pareizi? Es uzskatu, ka ne visai pareizi. Jebkurā gadījumā labs budžets ir precīzs budžets, nevis budžets, kas ir par lielu, vai par mazu.

Otrs moments, kāpēc mēs ļoti iestājamies par šīm likmēm, nevis par Finansu ministrijas un Ekonomikas ministrijas piedāvātajām likmēm. Lietas ir tādas, ka mums ir kaimiņš, kam ir pilnīgi analogs likums. Tātad mūsu kaimiņi– igauņi– pielieto apgrozījuma nodokli principā tādā pašā veidā kā mēs taisāmies to darīt. Viņu likme– 7 procenti pamatlikme un 3 procenti papildlikme. Principā es negribētu nonākt situācijā, kad mūsu iedzīvotājus apliktu kopumā ar lielāku apgrozījuma nodokli. Pērkot preces, mēs visi maksājam šo nodokli par 10 procentiem lielāku nekā Igaunijā. Un es gribu teikt Blažēviča kungam par šīm papildlikmēm: bez šaubām, vietējiem budžetiem ir zināmas grūtības, sastādot savus budžetus, bet, mūsuprāt, daudz pareizāk ir paņemt papildu summas, normalizējot zemes nodokli. Zemes nodoklis ir nenormāli mazs. Es uzskatu, ka zemes nodokļa likmes, kādas mums vēl ir saglabājušās,– 6, 8,10, 12 rubļi par hektāru– tas ir nenormāls nodoklis, un šī bāze, lai palielinātu vietējos budžetus, ir jāmeklē citur, nevis apgrozījuma nodoklī. Tas bija komisijas viedoklis.

Priekšsēdētājs: Deputāts Cupruns.

I.Cupruns: Godātie kolēģi, es gribu vērst jūsu uzmanību uz vienu lietu. Gan valdību, gan pašvaldību neinteresē procenti, bet interesē galarezultāts, summa, absolūtā summa. Mēs, valdība, pašvaldības, diemžēl redzam tikai vienu ceļu kā palielināt absolūto summu– paaugstinot likmes procentu. Mīļie kolēģi, palielināsim apgrozījumu un iegūsim lielāku summu! Raugoties no šā viedokļa, lūdzu, nekādas likmes paaugstināt nedrīkst. Ir jāstimulē apgrozījuma likmes paaugstināšana, apgrozījuma pieaugumu nestimulē. Tādēļ piekrītu tikai Kodoliņa variantam, jo tur ir simtprocentīga taisnība. Likmes nedrīkst celt, ir jāpaaugstina apgrozījums.

Priekšsēdētājs: Paldies. Deputāts Blažēvičs.

J.Blažēvičs: Kas attiecas uz zemes nodokli un rentes maksājumiem, tiešām– tie būs lielāki lauku apvidū, bet atvieglinājumi zemnieku saimniecībām tā vai citādi zināmā mērā saglabāsies. Mēs, Tautas pašvaldības komisija, kopā ar darba grupu esam izrēķinājuši, ka šīs summas nākamajā gadā pagastiem ir katastrofāli mazas. Un ja mēs šodien vismaz vienu procentu pie diviem procentiem nepieliksim klāt, tad būsim spiesti pagastiem dot valsts dotācijas. Tātad atkal mēs dzenam pagastus valsts budžeta atkarībā un valdības atkarībā. Un par to, ka jāstimulē… Šis procents jau stimulēs to apgrozījumu, teiksim, 3 procenti stimulēs apgrozījumu, un nevajag teikt: ja šis nodoklis vispār nestimulēs tos, tad vajag atteikties no tā nodokļa. Es uzskatu, ka jābalso par manu priekšlikumu, proti, jābalso par šiem procentiem.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Pupčenoka kungs!

J.Pupčenoks: Es gribu likt priekšā varbūt tādu kompromisa variantu, proti, varbūt tajā 2.apakšpunktiņā vispār nerakstīt procentus, bet ierakstīt tādu teikumu, ka šis procents tiek noteikts katru gadu, apstiprinot budžetu. Tad, izejot no konkrētas situācijas, arī varēs zināt, kādus izdevumus paņems Augstākā padome finansēšanai un kādus nepaņems. Un tad arī varētu katram gadam noteikt kaut kādu attiecīgu likmi.

Priekšsēdētājs: Es saprotu, ka būtībā jau jūs piedāvājat pilnīgi jaunu 4.panta redakciju, proti, ka apgrozījuma nodokļa likme tiek noteikta katru gadu, sastādot budžetu. Vai to mēs varam uzskatīt kā valdības priekšlikumu?

J.Pupčenoks: Tāda doma arī bija.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Grūbe!

G.Grūbe: Cienījamie kolēģi, runājot par šo diskusiju, kas skar šā procenta apmēru, es katrā gadījumā varētu un gribētu tomēr piekrist Ekonomikas komisijai, jo šī procenta likme, kā saka, ir pārāk liela un ierobežo jebkādu apgrozījumu.

Taču man rada izbrīnu tomēr divas lietas. Pašreiz zeme vispār netiek uzskatīta par preci. Lai gan tajā pašā laikā ir skaidrs, ka vismaz pilsētu zonā, jau sākot ar nākamo gadu, zeme praktiski būs prece. Tātad šeit, man liekas, kaut kas nav kārtībā.

Tālāk. Mani uztrauc arī tas, ja Tautas pašvaldības komisija runā par šo zemes nodokli pagastos, tad jāsaka atklāti, ka pašreizējā koncepcija, kas tālāk ir ielikta pilsētas zemes reformā, nozīmē to, ka visu nākamo gadu zemes praktiski būs pašvaldību īpašums. Man ir aizdomas, ka zemes nodokļa maksātāju pilsētās vispār nebūs. Tāpēc uzskatu, ka šeit ir daudz pretrunu, tādēļ patiešām varbūt vajadzētu atgriezties pie tā priekšlikuma, ko patlaban piedāvāja Pupčenoka kungs, proti, ka šis procents tiek apstiprināts konkrētajā finansu gadā. Varbūt patiešām, kā saka, der par šo lietu padomāt un vēlreiz to apsvērt, un varbūt tad šo procentu… ja šādai redakcijai mēs varētu piekrist, tad pie šīs redakcijas precizēšanas jāatgriežas trešajā lasījumā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vairs laikam nav neviena priekšlikuma? Ziniet, tagad ir tā…

A.Kodoliņš: Es atvainojos, es gribēju pateikt komisijas iebildumu pret to, ka katru gadu mainīs likmi. Tas būtu ļoti nepareizi, jo tādā gadījumā mēs nepanāksim zināmu noteikumu stabilitāti. Tagad jūs iedomājieties, ja šodien cilvēks slēdz uz nākamo gadu līgumus ar partneriem… un apgrozījuma nodokļa likme– tā ir nopietna lieta, kas būtiski ietekmē mūsu līgumus. Un kas tad būs, ja mēs nezinām, kāds būs šis būtiski ietekmējošais lielums? Es katrā gadījumā visvairāk iebilstu pret jebkuru mēģinājumu manipulēt ar likmēm katru gadu, pēdējā brīdī, vai pieņemot budžetu šā gada pēdējā dienā.

Priekšsēdētājs: Deputāts Škapars.

J.Škapars: Tiešām, 4.panta 3.punkts ļoti būtiski skars pašvaldības, tāpēc man ir priekšlikums šā punkta pieņemšanu tomēr atlikt un vēlreiz atgriezties, un nopietni šo jautājumu izsvērt. Es jums vēlreiz atgādinu, ka šā jautājuma pārsteidzīga izlemšana ļoti būtiski skars pašvaldības.

Priekšsēdētājs: Man liekas, ka attiecībā uz procentiem mēs tagad izlemsim: vai mēs sāksim strīdu otrajā lasījumā un turpināsim trešajā? Tas mums vienmēr tā ir bijis. Te būtībā parādījās tikai divas tādas principiālas nostājas. Pupčenoka un Grūbes kunga priekšlikumi (kopīgais priekšlikums), ka apgrozījuma nodokļa likmes apstiprina katrā budžeta gadā pirms budžeta pieņemšanas. Un otrs– ka nosaka šos procentus. Varbūt par to vienosimies, lai pie tā nav jāatgriežas otrajā lasījumā. Par procentiem varbūt jāņem vērā Škapara kunga ierosinājums, lai Tautas pašvaldības komisija tomēr atgriežas pie 3.panta un konkrētajiem argumentiem no jūsu puses… Lai kolēģi pārliecinātos, mēs varētu balsot, tas ir, noteikt likmes. Vai tas būtu pieņemams, Kodoliņa kungs?

A.Kodoliņš: Jā, es domāju, ka tā varētu pieņemt.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Cupruna kungs!

I.Cupruns: Man ir priekšlikums. Godātie kolēģi, varbūt mēs šodien nobalsojam, ka apgrozījuma nodoklis ir 10 procenti vai 12 procenti,– un viss. Lai tad pašvaldība un valdība dala, cik kuram procentu. Labi– 8 procenti valdībai par daudz, 2 procenti pašvaldībai par maz; 7 procenti valdībai un 3 procenti pašvaldībai. Un var iet tālāk. Taču galu galā šo likmi nevar celt uz augšu. Vienam vajag pamatlikmi 8– par maz, bet otram papildlikme– par maz. Tad es nezinu, kā tas viss var beigties. Tātad 12 procenti– un viss. Lai pēc tam dala, un tas mūs vairs pat neinteresē.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Škapara kungs!

J.Škapars: Mums vajadzētu atteikties no šāda principa, ko nupat piedāvāja. Tas ir absurds, ko mums nupat piedāvāja. Mēs it kā ejam uz tiesisku valsti un gribam noteikt visu likumā, un gribam, lai vadītos pēc likuma, un te piedāvā variantu, kad vajag likt plecu un kuram šis plecs būs stiprāks, kurš kuru paspiedīs uz kuru pusi– tā arī izšķirsies. Tas nekad tā nedrīkst būt! Es domāju, ka te normāli ir jāizsver, un, manuprāt, nav vajadzīga it nekāda steiga. Šo jautājumu normāli varētu vēlreiz izsvērt, lai atgrieztos pie šā panta no jauna.

I.Cupruns: Škapara kungs! Tas nav Cupruna plecs, kas šeit tiek pabāzts, tas ir vēlētāju plecs. Un vēlētājiem būs 12 procenti, un tas ir ļoti svarīgi. Kam trīs tiks, kam četri tiks– vēlētājiem nav darīšanas. Es šeit izsaku vēlētāju viedokli, un vēlētājus skars tikai galīgā summa.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Stroganovs!

F.Stroganovs: */Cienījamie kolēģi deputāti! Padomāsim, ko mēs gribam panākt, pieņemot lielāku vai mazāku likmi. Nosakot lielāku nodokļu likmi, mēs iegūsim mazāku kopējo summu tā vienkāršā iemesla dēļ, ka uzņēmējdarbība tikko sākas, valsts uzņēmumos ražošanas lejupslīde paātrinās un turpināsies vēl vismaz gadu, tas labākajā gadījumā. Kas notiks, likmi palielinot? Vai summa augs? Nē! Samazināsies. Saprātīgās ekonomiskās sistēmās pašpārvaldes un valsts uzņēmējus iesācējus vispār atbrīvo no nodokļa ar mērķi radīt jaunas darba vietas un produkcijas ražošanu palielināt. Mēs gribam noslāpēt uzņēmējdarbību un domājam, ka tad pašpārvaldes un valsts kase kļūs bagātāka. Tā ir kļūdaina teorija. Labi padomāsim, jo ekonomika nepanes nekādu ņirgāšanos. Padomāsim, kādu lēmumu pieņemt. Es kolēģiem Pupčenokam un Grūbem gribu atgādināt: ja pieņemam piedāvāto variantu katru gadu mainīt likmi, apstiprinot finansu plānu, kas ir daudzu valstu praksē, kas ir iespējams, tad mums šodien reizē ar 4.pantu jāpieņem lēmums 5.pantā par nodokļu atvieglojumiem. Citādi– kā mums iznāks? Atvieglojumus nostiprināsim uz mūžīgiem laikiem, bet likmi mainīsim katru gadu. Tādā gadījumā arī atvieglojumiem jāmainās.

Šodien projektā rakstīts, ka rituālie pakalpojumi un pirts pakalpojumi jau dod 200 procentu rentabilitāti, bet ar nodokļiem tie netiek aplikti, jo tā mēs noteicām, kad pirts pakalpojumi maksāja 18 kapeikas, bet šodien visprastākajā pirtī jāmaksā vismaz 2 rubļi. Rituālie pakalpojumi maksāja 8 rubļus, bet tagad vismaz 200. Mums vienlaikus jāmaina arī 5.pants, ja pieņemam šo variantu. Atvieglojumi likumdošanā nevar būt ierakstīti uz mūžiem, arī tie jāmaina katru gadu atbilstoši ekonomisko apstākļu izmaiņām. Paldies par uzmanību./

Priekšsēdētājs: Kolēģi! Es lūgšu vispirms nobalsot par šiem diviem principiem, pēc tam vēlāk atgriezīsimies pie tiem procentiem. Citādi vienkārši mēs tālāk netiksim, ja neizšķirsimies, vai nu pieņemt šo Finansu ministrijas nupat ierosināto variantu, vai tā, kā piedāvā redakcijas komisija. Pēc tam varētu strīdēties par procentu lielumu vai mazumu. Lūdzu, reģistrēsimies. Jūs gribat runāt par balsošanas motīviem? Lūdzu.

R.Krūmiņš: Es tomēr gribētu par šo pašu jautājumu mazliet izteikties, jo…

Priekšsēdētājs: Reģistrēsimies, kolēģi, jo tas netraucē, ka Raimonds Krūmiņš runā. Krūmiņa kolēģis nospiedīs podziņu, un mēs klausāmies.

R.Krūmiņš: Man personiski šķiet, ka šī prakse, ka mēs par šo nodokļa likmi tirgosimies– vai nu pirms budžeta pieņemšanas, vai arī tagad– izskatās pēc kaut kāda Rīgas Centrālā tirgus varianta, proti, ka mēs aizejam un tirgojamies varbūt par to, lai mums kāds kaut ko lētāk pārdod. Un otra prakse arī nav īsti pareiza. Pagājušajā gadā, kad šī nodokļa sistēma jau tika izstrādāta un pieņemta Augstākajā padomē, mums taču bija tāds Finansu ministrijas sagatavots (īsti nezinu, kas to bija sagatavojis), dokuments, kurā faktiski bija atspoguļota visa šo esošo un prognozējamo nodokļu darbība. Un tur praktiski bija precizitāte plus, mīnus apmēram 10–20 miljoni… var tomēr aprēķināt summu, cik katrs nodoklis ienesīs budžetā. Nostādot pretī šo plānojuma budžeta apjomu, mēs ļoti labi varam salīdzināt. Šobrīd mums ir otrais lasījums, šo pantu, manuprāt, varētu atstāt nenobalsotu un to galīgi pieņemt trešajā lasījumā. Taču es uzskatu, ka tas noteikti ir jāraksta likumā, jo nevar būt tā, ka, teiksim, tā kaulēšanās notiek vēl kaut kad. Tāda situācija nevar būt.

Priekšsēdētājs: Labi, tad izvēlamies starp nupat minēto variantu (Raimonds Krūmiņš arī to minēja), ko iesniegusi Finansu ministrija, un to, ko iesniegusi redakcijas komisija, jo, ja mēs to neizdarīsim, tad tas atkal parādīsies trešajā lasījumā un…

Reģistrāciju! Lūdzu rezultātu: 71. Lūdzu, balsosim par Finansu ministrijas un vairāku deputātu ierosināto variantu, ka nodokļu likmes tiek noteiktas pirms finansu gada sākuma, apstiprinot budžetu. Rezultāts: tikai 9. katrā ziņā, ja strīdamies par procentiem, tad par šo 4.panta pamatu jānobalso tādā veidā, kā tas ir. Rezultāts: 57. Skaidrs, ka pie šā jautājuma šādā formā mēs vairs neatgriežamies, bet mums paliek izšķiršanās iespēja. Patlaban mums ir jāizdomā, vai šodien izšķirsimies par pamatlikmi 8 procenti, 10 procenti vai 12 procenti, vai nākamajā reizē… Un 3.pantā, kas attiecas uz pašvaldībām.

Lūdzu, Blažēviča kungs!

J.Blažēvičs: Cienījamais Cupruna kungs un pārējie! Kas teritorijā nodarbojas ar tirdzniecību pakalpojumiem? Jūs gribat, lai ar to nodarbojas valsts? Galvenokārt ar to taču nodarbojas pašvaldības. Gan privatizācijas procesā, gan konversijas procesā viss šis smagums ir pašvaldību nopelnītais, nekāda īpaša valdības nopelna te nav. Un atstāt te šādu proporciju– tas nozīmē atstāt pilnīgu valdības kontroli pār nenopelnīto. Tāpēc es piekrītu, ka šo likmi varētu nepalielināt, tas ir, varētu atstāt 7 procenti. Taču es uzskatu, ka pašvaldībai jādod lielāks procents. Te ir aprēķini, kurus varu parādīt katram kolēģim, proti, nākamā gada budžeta aprēķinus. Ja šeit neiestrādāsim 3 procentus, tad pagastu un rajonu pilsētu nākamā gada budžets izskatīsies ļoti bāls, un dotācijas būs 70 procenti– kā bija, tā būs.

Priekšsēdētājs: Raimonds Krūmiņa kungs, lūdzu!

R.Krūmiņš: Man ir priekšlikums, kuru faktiski daļēji izteicu jau iepriekš, proti, tomēr vajadzētu pietiekami sagatavot šo uzskaites materiālu. To darīt varbūt ne plaši, taču lai tas aptvertu pietiekamu informāciju, līdzīgi kā tas bija pagājušajā gadā, kā jau es teicu, kad pieņēma šos nodokļus. Šis ir viens no smagākajiem nodokļiem, kas visvairāk budžetā ienes naudu. Tāpēc šāda pārsteidzīga izlemšana… varbūt mums pat nevajag apaļu procentu skaitu, bet varbūt vajag 7,1 vai 6,5, vai 8,5, izejot no faktiskā stāvokļa, un galīgo variantu pieņemt trešajā lasījumā pēc tam, kad mums šis materiāls būs sagatavots. Jo tagad izšķirties par tik lielām naudas summām, kādas ietver pusprocents vai pat mazāka daļa, vai tomēr būtu lietderīgi bez faktiskā materiāla? Sagatavotu vai nu Ekonomikas ministrija, vai Finansu ministrija– tas jau ir tehnisks jautājums, bet, manuprāt, tāds būtu vajadzīgs.

Priekšsēdētājs: Grūbes kungs.

G.Grūbe: Es domāju, ka mēs pašreiz vispār ar šiem cipariem un ar šiem skaitļiem spēlējam neapzinātu spēli. Jo te izskanēja, ka varētu mainīties zemes nodoklis, varētu vēl kaut kas mainīties. Taču tāpēc es ierosinu, ka šodien mēs par šo skaitli nevaram runāt. Jo patiešām mums ir jāstrādā pie vairākiem nodokļu likumiem, kuros ir jāizdara grozījumi. Un šodien mēs gribam šeit ierakstīt 8 vai 4, vai 2 procenti. Es domāju, ka šobrīd rakstīt,– tas ir absurds. Tāpēc es patiešām aicinu… Bez šaubām, ja kolēģi nevarēja pieņemt to, ka katru finansu gadu maina, tas ir cits jautājums, bet šodien ierakstīt šos procentus, neredzot visu kopējo masu un arī to, kādā veidā izveidosies šie nodokļi turpmāk, es domāju, ka tas ir absurds.

Priekšsēdētājs: Kodoliņa kungs.

A.Kodoliņš: Tas nav nekāds absurds– šis procents atbilst tiem pašiem ienākumiem kā šajā gadā– 8 procentu likme– tie ir tie paši ienākumi kā šogad, kādus mēs paņemam ar šā gada apgrozījuma nodokli, plus 2 procenti pašvaldībām, kas nāk klāt nodokļa maksātājam. Lūk, kāda ir situācija. Pirmajā lasījumā mums bija iesniegti arī konkrēti skaitļi. Manuprāt, absurds ir pienākt pie mikrofona un teikt, ka kaut kas ir absurds.

Priekšsēdētājs: Kodoliņa kungs! Ir skaidrs, ka viens no priekšlikumiem, ko iesniedz valdība, ir palielināt pašu pamatlikmi par 12 procentiem. Jūs aprēķinājāt, ka tas ir par 10 procentiem. Viņi laikam bija domājuši bez šīs papildlikmes. Otrs, kas neapšaubāmi ir dzirdams deputāta Blažēviča un Škapara runās, ka viņi prasa: vai nu atņemot pamatlikmei, vai arī palielinot papildlikmi, šī summa procentos tiktu pielikta pašvaldībām. Varbūt tiešām tie ir diezgan sarežģīti modeļi, kas var būt saistīti ar lielām naudām. Mēs paliekam pie tā, ka jūs kopā ar Tautas pašvaldības komisiju konsultējaties un pēc tam izstrādājat vismaz trīs modeļus, par kuriem varētu balsot.

A.Kodoliņš: Godīgi sakot, Ekonomikas komisija šo jautājumu ir skatījusi atkārtoti. Es šaubos, vai komisija principā mainīs savus priekšlikumus par procentiem. Ja deputāti nobalso, ka atlikt, tad, bez šaubām, mēs izskatīsim gan šo pašvaldības priekšlikumi, gan valdības priekšlikumu. Kaut gan es apzinos, kādi būs šie priekšlikumu, proti, šo priekšlikumu būtība ir: vairāk tērēt naudu. Lūdzu, lūk, kādi ir viņu priekšlikumi! Mums tādi priekšlikumi nav jāpieņem. Mums jāpieiet, vadoties pēc principa, ka esam ļoti tuvu tai kritiskajai robežai, ko drīkst ņemt ar nodokļiem. Ir pierādīts, ka ar nodokļiem nekādā gadījumā nedrīkst ņemt vairāk nekā 50 procentus no nacionālā ienākuma. Mēs esam tuvu šai robežai. Taču vislabāk ir tad, ja nodokļiem viņi neņem vairāk par 35 procentiem no nacionālā ienākuma. Mēs sen esam pāri šai robežai. Lūk, tā ir visa loģika! Mēs gribam ekonomiku, tautsaimniecību nožmiegt ar nodokļiem un dzīvot vienai dienai, vai arī domājam, kā dzīvot priekšdienās un kā panākt mūsu tautsaimniecības uzplaukumu. Lūk, kur loģika!

Priekšsēdētājs: Deputāts Grūbe.

G.Grūbe: Es katrā gadījumā, Kodoliņa kungs, varu pateikt, ka runa ir ne jau par lielumu, bet šeit ir jautājums par sadali. Un ja runājam par sadali, tad, ja patiešām ir iebildumi (piemēram, pašvaldībām) par zemes nodokli, bet, ja šeit ieliekam jau fiksētu sadali, tad ir skaidrs, apmēram trīskārtīgi būs “jārauj augšā” zemes nodoklis. Es gribu redzēt, kādas tad būs pārtikas cenas!

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Raimonds Krūmiņš.

R.Krūmiņš: Man faktiski radās jautājums par Kodoliņa kunga paskaidrojumu attiecībā uz to, ka šī summa jeb šī Ekonomikas komisijas piedāvātā likme nodrošina esošo ieņēmumu summu. Vai šī summa ir absolūtos skaitļos, vai ar nodokļu īpatsvaru budžetā?

A.Kodoliņš: Tātad šī likme nodrošinātu ieņēmumu summu 1990.gadā. Tātad, ja tiks attiecīgā cenu inflācija, teiksim, pirmajā gadā mēs paredzam, ka būs radīta šāda situācija. Tātad ir pārbaudīts, ka 1990.gadā šāds likums jau ir pieņemts… nodrošinājuši tādus pašus ienākumus kā esošā apgrozījuma nodokļu ņemšanas kārtība.

R.Krūmiņš: Jūsuprāt, vai budžetā īpatsvars saglabāsies tas pats?

A.Kodoliņš: Jā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Škapars.

J.Škapars: Es pilnīgi atbalstu to, ko teica Grūbes kungs. Runa nav par absolūtās summas palielināšanu un par to, lai mēs vairāk paņemtu, bet runa ir tiešām par sadali, un te ir izšķirošais jautājums.

Priekšsēdētājs: Škapara kungs, vēlreiz precizējumu! Izšķirošais– par palielinātu apgrozījuma nodokļa papildlikmi– tāds varētu būt viens princips. Lūdzu deputāts Ulme!

A.Ulme: Pēc visas šīs ilgās diskusijas komisija mani ir pārliecinājusi, ka tā tiešām ir domājusi un darījusi. Vai ir mērķtiecīgi šo jautājumu atlikt? Vai nevajadzētu balsot? Man ir pilnīgi skaidrs, ka es komisijas viedoklim absolūti piekrītu.

Priekšsēdētājs: Paldies.

J.Škapars: Priekšsēdētāj, es tiešām vēlreiz atkārtoju šo priekšlikumu, ko es lūdzu, proti, tādos gadījumos, kad mēs tik daudz strīdamies un nevaram šeit izšķirties, un mēs neizšķiramies par principiem, tad taču ir lietderīgi šo jautājumu vēlreiz normāli izspriest un pēc tam… Runa ir par sadalīšanu, bet par to vajadzētu ļoti normāli ņemt un izspriest, izsvērt šo jautājumu vispusīgi. Tāpēc nebūtu lietderīgi šādā kopīgā ansamblī par šo jautājumu ņemt un nobalsot. Tādā gadījumā mēs varam pieļaut lielas kļūdas.

Priekšsēdētājs: Jā, lūdzu!

I.Cupruns: Atļaujiet man vēlreiz, tā ka es jau daudz esmu runājis! Škapara kungs mani pārprata– tiešām tam sadalījumam ir jābūt likumā, ne jau pēc tam jādala. Un ir jāpiekrīt, ja jau reiz mēs esam pieņēmuši likmi, tad tās likmes sadali varam atlikt uz nākamo reizi, pieņemot otrajā lasījumā. Tātad mierīgā garā pašvaldība ar valdību dalās, un miers. Es atvainojos, trešajā lasījumā, tas ir, trešajā lasījumā mēs varam tik daudz “grēkot”, jo likmi esam pieņēmuši galīgi. Viss ir normāli. Trešajā lasījumā pieņemsim sadalījumu. Es domāju, ka tāds variants ir jāpieņem.

Priekšsēdētājs: Tātad pieņemt šo kopējo apjomu, ko jau aprēķinājusi Ekonomikas ministrija un Ekonomikas komisija, un līdz trešajam lasījumam atrisināt jautājumu par iepriekšējo sadalījumu starp valdību un starp pašvaldību, un par to atsevišķi balsot. Tātad mēs pieņemam šo 4.pantu otrajā lasījumā ar noteikumu, ka iekšējais sadalījums vēlreiz tiek izdiskutēts, un par to tiek balsots sēdē. Jā, bet mēs trešajā lasījumā vairs nebalsojam par to, vai 12 vai 13, vai 15 procenti. Tas viss kopējais paliek tas pats. Tātad, vai nu šo mēs pieņemam, vai noraidām. Ja noraidām, tad, protams, pie šā panta atgriezīsimies atkal no jauna.

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsojam par 4.panta kā apgrozījuma nodokļu likmes pamata pieņemšanu otrajā lasījumā. Par iekšējo sadalījumu vēl lems komisija kopā ar pašvaldībām. Rezultāts: 57– par, 2– pret un 6– atturas… jā, nu tas nav pārējie, tātad tas nav tik svarīgi. Tā ka lūdzu, komisijām ļoti rūpīgi uz trešo lasījumu sagatavot šīs proporcijas, lai balsojumā deputātiem tiešām būtu skaidrs, par ko balsojam.

Lūdzu, 5.pants.

A.Kodoliņš: Tabulas aizmugurē ir šie piedāvājumi. Par tiem varam balsot, varam pieņemt bez balsošanas.

I.Ēlerts: Vai drīkst?

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

I.Ēlerts: Es atbalstītu profesora Neimaņa otro priekšlikumu, proti, atbrīvot no apgrozījuma nodokļa ražošanas līdzekļus. Kādēļ? Pirmais iemesls– ražošanas līdzekļu iegādāšanās zemnieku saimniecību un lauksaimnieku vajadzībām. Pastāvot augstajām tehnikas cenām, mēs viņus apkraujam ar diezgan lielu nodokli: 10 procenti– tas nav maz. Otrs iemesls– tas ļautu vienkāršot aprēķinu kārtību, kas ir paredzēta 7.2.punktā. Tas būtu jāizlemj trešajā lasījumā, protams, galīgais variants. Jo tā ir lielākā daļa no tās summas, ko iegādājas ražošanas vajadzībām un ko patlaban nesamazina. Par iegādāto summu– tas daudz ko vienkāršotu. Bet galvenais iemesls– zemnieku saimniecību vajadzībām būtu tehnika.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, deputāts Zaščerinskis.

J.Zaščerinskis: Man būtu tāds precizējums: sakiet, lūdzu, vai graudus un cukurbietes jūs saprotat kā neapstrādāto lauksaimniecības produkciju?

A.Kodoliņš: Jā, pilnīgi pareizi.

J.Zaščerinskis: Paldies, tad jautājumu vairs nav.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Kurdjumovs!

L.Kurdjumovs: */Cienījamais Kodoliņa kungs! Kad mēs šo nodokli izskatījām pirmajā lasījumā, man bija tas gods nodot jums rakstisku priekšlikumu par 5.pantu, kas attiecas uz servisa organizācijām. Nezinu kāpēc šajā tabulā reizē ar deputātu, komisiju un citu personu priekšlikumiem mans iesniegums nav minēts. Tas skar servisa organizācijas. Es rakstīju, ka par pakalpojumiem fermeriem un citiem lauksaimnieciskās ražošanas uzņēmējiem jāsamazina apgrozījuma nodoklis vai pat jāatbrīvo no tā, jo pretējā gadījumā šie pakalpojumi atspoguļosies produkcijas pašizmaksā, vienalga kur, bet to noņemt nāksies. Šie orgāni un šie cilvēki jāstimulē. Mans rakstiskais priekšlikums tika iesniegts, bet šeit tā vairs nav. Vai tas nozīmē, ka šis priekšlikums netiks apspriests?/

A.Kodoliņš: Jā, es esmu spiests atzīt savu, kā lai saka, pārkāpumu, jo es atceros, ka šāds priekšlikums tiešām bija. Varu arī pateikt, ka tas patlaban ir kaut kur noklīdis, tādēļ ir jāatjauno. Man ir jāatvainojas deputātam Kurdjumovam par to, ka es neesmu ierakstījis šajā tabulā.

L.Kurdjumovs: */Un šo priekšlikumu mēs neizskatīsim?/

A.Kodoliņš: Tādā gadījumā mēs to varam izskatīt tikai trešajā lasījumā.

L.Kurdjumovs: */Trešais lasījums vairs nedos mums iespēju šeit to iekļaut, tad arī redakcionāli labojumi netiks apspriesti, tad būs tikai stilistiski labojumi. Bet šeit, kā teikt, papildinājums punktam, pakalpojumu saraksts./

Priekšsēdētājs: To var izdarīt trešajā lasījumā.

A.Kodoliņš: Es domāju, ka šāda problēma neradīsies, jo komisija, mēs, toreiz iepriekš runājot, principā atbalstījām šo priekšlikumu.

L.Kurdjumovs: */Es lūdzu trešajā lasījumā dot man iespēju atgādināt, ka šis jautājums ir jāizskata./

Priekšsēdētājs: Jūs, lūdzu, sagatavojiet un atgādiniet vēlreiz, ja? Lūdzu, Cupruna kungs!

I.Cupruns: Kodoliņa kungs, es gribu šeit izteikt vēl vienu argumentu par labu tam, ka vajadzētu aplikt ar nodokli ražošanas līdzekļus. Jo, redziet, ražošanas līdzeklis, ražojot produkciju, dilst, un tā nodilums parādās produkcijā, produkcijas cenā, kura savukārt tiek aplikta ar šo nodokli. Tātad– amortizācija. Saprotiet, tātad tas ražošanas līdzeklis ar nodokli tiek aplikts divas reizes. Tas nav loģiski. Tātad tas būtu papildarguments.

Un otrs. Šajā pašā punktā mēs lasām, ka degviela tiek aplikta ar ceļu nodokli. Tātad šeit būtu viens variants, ja? Var būt, ka mums degvielu nevajadzētu aplikt ar ceļu nodokli? Varbūt ar šo apgrozījuma nodokli jāapliek visi energonesēji? Tie būtu degviela, kurināmais un tā tālāk. Tikai pēc tam būtu jāveido fonds ceļu uzturēšanai, remontam un tā tālāk. Šādā veidā mēs varētu noņemt pretrunu, kas šobrīd ir nobriedusi, proti, ka dīzeļdegvielu ņemam no jūrniekiem un par dīzeļdegvielu ņemam ceļu nodokli, bet par mazutu to neņemam. Vai par šo lietu nebūtu jāpadomā?

A.Kodoliņš: Tātad, kāds ir komisijas viedoklis par šiem jautājumiem? Sākšu no otra gala. Pirmkārt, par ceļa nodokli. Bez šaubām, runājot par ceļu nodokli, komisijas vairākums ir par to, ka, sākot ar nākamo gadu, ceļu nodoklis būtu ņemams citādā veidā un būtu atjaunojams princips, ka degviela būtu apliekama ar akcīzi. Tādā gadījumā tā parādītos jau otrajā lasījumā jautājumā, kur ir labojumi un grozījumi likumā “Par akcīzes nodokli”. Un līdz ar to šis ieraksts no minētā panta tiktu svītrots. Tātad, pirmkārt, tas ir par degvielu, kura tiek aplikta ar ceļu nodokli.

Otrkārt– par ražošanas līdzekļiem. Es principā piekrītu, bet mums ir jāsaprot, ka, tikko šāds ieraksts parādīsies, tā radīsies ļoti lieli sarežģījumi. Un sakiet man, vai mikroautobuss “Latvija” ir vai nav ražošanas līdzeklis? Vai virpa, kura var atrasties gan rūpnīcā, gan individuālā mājā, ir vai nav ražošanas līdzeklis? Vai, teiksim, vesela rinda citu problēmu. Tātad ražošanas līdzekļi no patēriņa priekšmetiem bieži vien atšķiras tikai ar to, ka tie tiek izmantoti. Ko lai saka: vai šis priekšmets tiks izmantots kā ražošanas līdzeklis, vai tas būs priekšmets? To pateikt var ļoti nosacīti. Tie bija komisijas galvenie argumenti, kāpēc komisija atteicās no ieraksta “ražošanas līdzekļi”.

Kas attiecas uz zemnieku saimniecībām, kuras šeit atzīmēja deputāts Ēlerts, tad tā nav tiesa, ka zemnieku saimniecības bija spiestas maksāt šo nodokli, jo likumā tagad ir paredzēts, ka visi tie nodokļu maksātāji, kuriem nav jāmaksā, tajā skaitā arī zemnieku saimniecības, kuras ražo lauksaimniecisko produktu, saņem kompensāciju atpakaļ no budžeta. Tātad, nopērkot traktoru, kas ir aplikts ar apgrozījuma nodokli, nopērkot minerālmēslus, kas ir aplikti ar apgrozījuma nodokli, zemnieki gada beigās, tas ir, nodokļa maksāšanas perioda beigās,– ja kāds no viņiem iesniedz deklarāciju, ka viņš zināma lieluma summas nomaksājis par apgrozījuma nodokli, tad par šo nomaksāšanu viņš saņem kompensāciju no budžeta. Tas ir paredzēts likumā, konkrēti, likuma 7.panta 1.daļas otrajā rindkopā.

Priekšsēdētājs: Jā, šobrīd deputāti ir izvirzījuši tādu ierosinājumu– tomēr atbalstīt profesora Neimaņa priekšlikumu, proti, no apgrozījuma nodokļa atbrīvot arī ražošanas līdzekļus. Vai mēs to akceptētu, vai noraidītu– par to mums atkal jānobalso ar balsu vairākumu. Pēc tam par šo pantu varam balsot otrajā lasījumā kopumā.

Lūdzu, Krūmiņa kungs!

R.Krūmiņš: Es tomēr arī gribētu iebilst pret šā priekšlikuma atbalstīšanu. Tādā gadījumā mums nopietni vajadzēs ķerties pie šīs likmes, jo, manuprāt, tā summa, kas tiks iegūta ar šo nodokli, samazināsies vismaz divreiz, ja, teiksim, visi šie ražošanas līdzekļi tiek atbrīvoti. Mans priekšlikums būtu– neatbalstīt šo…

I.Ēlerts: Es tomēr domāju, ka mēs varētu mainīt likmi, mainīt apmēram par procentu desmitdaļām. Tas būtu jādara. Šo preču kategoriju tomēr var definēt pietiekami precīzi, jo tā jau ir preču kategorija, tas nav kaut kas nedefinējams. Tas ļoti precīzi ir definēts akcīzes nodokļa projektā, ko skatīsim vēlāk. Tajā skaidri un gaiši ir pateikts– kādas preces. Es tomēr aicinātu deputātus balsot par atbrīvošanu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu balsošanas režīmu. Balsojam par profesora Neimaņa un vairāku deputātu atbalstīto priekšlikumu atbrīvot no apgrozījuma nodokļa arī ražošanas līdzekļus. Lai priekšlikums tiktu pieņemts un iekļauts pantā, jānobalso ar balsojošo vairākumu. Rezultāts: 8– par. Šis priekšlikums nav pieņemts. Bija arī deputāta Kurdjumova priekšlikums, bet pie tā atgriezīsimies trešajā lasījumā.

Mums acīmredzot jānobalso par šo pantu kopumā, jo ienācis vēl viens papildinājums. Tad mēs vienīgi atgrieztos pie deputāta Kurdjumova priekšlikuma, bet ne pie citiem. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsojam par 5.pantu otrajā lasījumā. Rezultāts: 58– par. 5.pants otrajā lasījumā ir pieņemts.

Šodien arī vairs neko pieņemt nevaram. Turpināsim rīt. Kaut gan dienas sākumā būs jautājums par namu Krišjāņa Valdemāra ielā 3. Tūlīt pēc tam turpināsim apspriest likumu par apgrozījuma nodokli.

Paldies, dāmas un kungi! Uz redzēšanos!

(Sēdes beigas)