LZA prezidents prof. Jānis Stradiņš:

Latvietis un grāmata

Jau 16.gadsimta gaismā un ēnā

* Ievadlekcija starptautiskajā konferencē "Latviešu grāmata un bibliotēka: 1525–2000" Rīgā 2000. gada 8.–11. novembrī

Pirmās latviešu grāmatas, kaut arī virtuālas , līdz mūsdienām nenonākušas grāmatas jubilejas reizē, ieskatīsimies, kāds ir bijis 16. gadsimts Rīgas, Latvijas un latviešu tautas politiskajā un intelektuālajā vēsturē. Millennium aspektā konferences organizatori lūdza mani ieskatīties, ko nesis ne 20., bet 16. gadsimts. Atkārtošu gan triviālas patiesības, gan mēģināšu pasacīt varbūt kaut ko jaunu.

Tas bija traģisks laikmets, bez šaubām. Tas bija "būt vai nebūt" laikmets, tas bija ārkārtēja apdraudējuma, totālas nebrīves, bet arī zināmu cerību un tālas nākotnes nojausmu gadsimts. Tas bija arī laikmets, kad izšķīrās mūsu piederība latīniskajai vai bizantiskajai pasaulei, kaut gan šī izšķiršanās nepavisam nebija atkarīga no "nevāciem" un pat ne no Livonijas pašas. Tas bija gadsimts, kad turpat kaimiņos nebūtībā aizgāja mūsu brāļi senprūši un vienlaikus izveidojās Prūsijas valsts, kad savu lielāko varenību — taču polonizējoties — sasniedza Lietuva, kad sākās Maskavas valsts ekspansija uz Rietumiem. Bet tas bija arī laikmets, kad, iespējams, savā klasiskajā veidā galīgi izveidojās latvju dainas (kā domā Pēteris Šmits) un laikmets, kad tapa latviešu rakstītā literatūra, grāmata.

Atgādināšu politiskās vēstures pamatmetus. 16. gadsimta pirmajā pusē Livonijas konfederācija, teokrātiskā valsts stabilizējās ordeņa mestra Valtera Pletenberga vadībā. Sekojot daudzām Vācijas pilsētām, Rīgā un citās Livonijas pilsētās visai radikālā, pat agresīvā veidā ienāca Mārtiņa Lutera reformācija. Valters Pletenbergs negāja Prūsijas ceļu, kur vācu ordeņa mestrs Albrehts Hohencollerns 1525. gadā likvidēja Vācu ordeni un pasludināja sevi par protestantiskās Prūsijas hercogu. Livonijā būtībā izveidojās protestantisma un katolicisma divvaldība, ko noteica sarežģītās attiecības starp feodāļiem, bīskapiem, ordeni un pilsētām. Šī reliģiju dilemma neatrisinājās līdz pat lielā Livonijas kara sākumam. 1558.gadā Livonijā iebruka Ivans Bargais jeb Jānis Briesmīgais, tad bruņotajā konfliktā iesaistījās Zviedrija, Dānija, apvienotā Lietuva — Polija. Pakļaušanos Krievijai, kas draudēja Livoniju izraut no Rietumu kultūras sfēras un vēstures perspektīvā pilnīgi rusificēt, izdevās novērst, taču Livonijas konfederācijai bija jāiet bojā. 1562. gadā Rīgas pilī pēdējais Livonijas ordeņa mestrs Gothards Ketlers padevās Polijas karalim, saņēma lēnī Kurzemes un Zemgales hercogisti, kamēr pārējā Livonijas latviskā daļa un daļa Igaunijas ar Tērbatu — Pārdaugavas hercogistes veidā tika tieši inkorporēta Polijā. Rīga 20 gadus saglabāja brīvpilsētas statusu, taču 1582. gadā arī tā padevās Stefanam Batorijam. Rīgas vēstures kontekstā būtu interesanti izsekot iekšējās cīņas Rīgas pilsētā starp "patriciešiem" un "plebejiem", kuru spilgtākā izpausme bija Kalendāra nemieri, saistot tos ar tirdzniecības ceļiem un partneriem Baltijas jūras reģionā, ar transitu, dažādu valstu un pilsētu interešu sadursmi, bet tas mūs aizvestu pārāk tālu. Turklāt Rīgas vēsture īsteni nav Latvijas vēsture, tādēļ pievērsīsimies intelektuālās dzīves, kultūras faktoriem, jo 16. gadsimts un varbūt pat 15. gadsimts bija arī laikmets, kad viduslaikus Rietumeiropā nomainīja jaunie laiki, kuru sākums — vai, varētu arī sacīt, starpposms starp viduslaikiem un jaunajiem laikiem ir bijusi renesanse.

Tiesa, vēstures pētnieki vairumā šodien noraida viedokli, ka starp vēlajiem viduslaikiem un jaunajiem laikiem būtu krasa šķirtne, kāds gluži unikāls posms cilvēces vēsturē, kad būtiski mainījies viss — politika, ekonomika, reliģija, māksla, zinātne. Par renesansi tagad vairāk runā kā par plašu pakāpeniskas pārejas posmu — noteiktu tendenču iezīmētu laikmetu, kas jau no 14. gadsimta vidus līdz 16. gadsimta vidum dominēja Itālijā, bet 16. gadsimta sākumā tendenču veidā ienāca arī Ziemeļeiropā, Vācijā, Skandināvijā, Polijā, ar vācu, poļu un zviedru starpniecību skarot arī Livoniju īpatnējā kārtā kā atbalss.

Renesanses laikmetā uzplauka mākslas un sāka veidoties zinātne modernā izpratnē, Gūtenberga izgudrojums deva Eiropai un pasaulei iespiestu grāmatu. Mainījās arī izglītības saturs. Viduslaiku universitātēs un skolās dominēja reliģijas mācīšana, antīko autoru darbos meklēja galvenokārt pamatojumu kristietības dogmām. Renesanses laikā pasaule kļuva laicīgāka, no katedrālēm, bīskapiem un mūku ordeņiem zinības pārgāja pilsētu ziņā. Itāļu pilsētvalstu (Florence, Venēcija, Roma) attīstība veicināja pilsētu izvirzīšanos politiskajā un kultūras dzīvē, kultūra zaudēja savu tīri reliģisko orientāciju.

Zinātnē un ideālos renesansi pārstāv humānisms — kultūras kustība, kas pievērsās antīkās pasaules mantojumam nevis lai to atdarinātu, nevis lai pamatotu kristietības dogmas, bet lai apliecinātu cilvēka potences, kas bija spilgti izpaudušās antīkajā pasaulē un tikušas nomāktas reliģijas kulta pārsātinātajos viduslaikos. Humānisma pamats ir arī cilvēka pašcieņa. Humānisms radās Itālijas pilsētās un cildināja pilsētas kā cilvēka radošo spēju izpausmi. Bet līdzās tam kultūras apziņā ienāca arī garīgās dzimtenes jēdziens, klasiskā senatne, Eiropas garīgā pirmdzimtene. Sholastiskās loģikas un metafizikas vietā universitātēs un skolās izvirzījās valodu, literatūras, vēstures un ētikas studijas, "humanitārās zinātnes".

No itāļu universitātēm Boloņā un Padujā plūda studentu un ideju straume uz Ziemeļiem. Ziemeļos, Vācijā un Nīderlandē, renesansei nepiemita tik laicīgs raksturs, te bija citas sociālās un kultūras tradīcijas. Ziemeļos renesanses ietekmju strāvojums bija kristīgais humānisms . Jā, arī ziemeļu humānisti uzskatīja, ka viduslaiku sholastika nav ceļvedis ikdienas norisēs, taču sholastikas vietā piedāvāja tīri reliģiskus, Bībelē rodamus morāles principus. Arī Ziemeļos meklēja gudrību antīkajā un agrīno viduslaiku kultūrā, bet tur uztvēra nevis pagānisko, bet īsteni kristietīgo, Jauno derību un baznīctēvu mācību atjaunotā, modernizētā, attīrītā variantā. Te minams Roterdamas Erasms ar savu ironiju un satīru par viduslaiku morāli un arī ar savu Jaunās derības attīrīto versiju. Taču mūs pirmām kārtām interesē Mārtiņš Luters ar saviem sekotājiem, kas satricināja Vāciju un kaimiņu zemes, arī Livoniju.

Daļēji pareizi būtu sacīt, ka kristietis, reliģiskais ideālists Luters pret Romu sacēlās tālaika kristietības sagrozījumu dēļ, jo tolaik plašumā bija vērsusies māņticība, krāpšana, tirgošanās ar grēku atlaidēm. Patiešām, Luters uzskatīja, ka nevar pirkt Dieva labvēlību, nepieņēma mācību par pestīšanu caur ticību, viņš paļāvās uz Dieva žēlastību kā iepriekšēju dotumu. Taču Lutera panākumi Vācijā lielā mērā izrietēja no tā, ka reliģiskais dumpis tur pieņēma nacionālu nokrāsu, tā bija nicināto un mazievēroto Ziemeļu sacelšanās pret bagātiem un augstprātīgajiem Dienvidiem, pret Romu, kur rezidēja pāvests, pret bagātajiem itāļu tirgotājiem. Un Luters saņēma vācu firstu atbalstu viņu centienos nostiprināt savu varu neatkarīgi no pāvesta un Svētās Romas imperatora. Pēc Vitenbergas tēžu pasludināšanas 1517. gadā nepagāja ne 10 gadu, ka Vitenbergas profesors un oficiāli nosodītais pāvesta pretinieks Mārtiņš Luters valdīja pār daudzu, daudzu vāciešu prātiem.

Vācijas universitātes, tādas kā Vitenberga, arī Rostoka, Leipciga kļuva par luteriskās reformācijas idejiskiem centriem. Dienvidu humānisms bija kosmopolītisks, tas balstījās uz latīņu valodu. Humānisms Ziemeļos balstījās uz vietējo nacionālo pašapziņu. Mārtiņš Luters vienkāršā, tautai saprotamā valodā un kaismīgā stilā pārtulkoja visu Bībeli vācu valodā. Līdz tam dažādi Vācijas novadi runāja visai atšķirīgi, iedzīvotāji ar grūtībām saprata viens otru; Luters iedibināja valodas standartu visai vācu nācijai. Tas, saprotams, veicināja vācu nacionālo pašlepnumu. Politisko vienotību Vācijā reformācija un humānisms gan neveicināja, jo nevācietis un katolis imperators Kārlis V luterānismu neatbalstīja, Vācija drīz izrādījās sašķelta luterāņu un katoļu reģionos, kas vēlāk izraisīja Trīsdesmit gadu karu. Turpretī Anglijā, Holandē, Skandināvijas zemēs protestantisms saistījās gan ar nacionālas valsts pakāpenisku veidošanos, gan ar pilsētu lomas nostiprināšanos (pēdējais faktors bija nozīmīgs arī Baltijā).

Jāmin arī Maksa Vēbera, vācu sociologa, pirms 100 gadiem izvirzītā "protestantiskā darba ētikas" teorija. Tā kā ekonomiski attīstītākajās valstīs valdošā ir protestantiskā konfesija, Vēbers izvirzīja domu, ka protestantisms īpaši veicinot saimniecisko darbību, sankcionējot uz peļņu orientētu tirdzniecību, augļošanu, ētisko vērtību skalā iekļaujot darījumu cilvēkam nepieciešamās īpašības — čaklumu, taupību, iekrāšanas kaisli. Šis viedoklis varbūt nav absolutizējams, taču savā ziņā tas raksturo ziemeļu tautu mentalitātes īpatnības. Lielā mērā drīkst sacīt, ka protestantisms, luterānisms bija dzimstošā kapitālisma reliģija (kaut gan kapitālismu ne mazāk veicināja itāļu pilsētvalstis, arī lielie ģeogrāfiskie atklājumi, kurus iniciēja Spānija un Portugāle un kurām tikai vēlāk pievienojās Holande un Anglija).

Bet kā viss tas izpaudās Latvijā un Rīgā, šajā teritorijā, ko 16.gadsimta Rīgas humānists Augustīns Eicēdijs raksturo kā "kristīgās pasaules robežu" ( limes christiani orbis )? Vispirms jau jāmin, ka viduslaiku Livonija, kaut arī attāla Eiropas nomale, tomēr nebūt nebija tik atpalikusi, kā to bieži iztēlojamies. Daudzi Rietumu civilizācijas tālaika sasniegumi — klosteru un piļu bibliotēkas, latīņu skolas, aptiekas, torņu pulksteņi, stikls, šaujampulveris, koloniālpreces, mēri un svari — bija sasnieguši Livoniju. Rīgas arhibīskapu skaitā ir bijuši īsti izglītoti cilvēki — Vācijas universitāšu profesori, viens pat bēdīgā kārtā piedalījies Jana Husa tiesāšanas disputā, cits bija atbildīgs par to grēku atlaižu masveida drukāšanu, kas izraisīja Lutera protestu. Rīga bija ļoti rosīga tirdzniecības pilsēta, kas viena no pirmajām pieņēma luterticību, kuras rātskungiem Luters adresējis vēstules un kurp 1524. gadā atsūtījis arī savu slaveno cirkulāru par kristīgu skolu un bibliotēku ierīkošanu.

No vienas puses, tas bija sākums — pēc Lutera sekotāju svētbilžu grautiņiem baznīcās un klosteros un tas neapšaubāmi bija barbarisms,— Rīgas bibliotēkas ( Bibliotheca Rigensis ), tagadējās Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas dibināšanai 1524. gadā. Tā pastāv joprojām un ir viena no senākajām Ziemeļaustrumeiropā, šo gadaskaitli esam plaši atzīmējuši 20. gadsimtā dažādu jubileju reizēs, tas iesakņojies mūsu apziņā. No otras puses, cirkulārs deva impulsu luterāniskas pilsētas skolas — Domskolas — organizēšanai likvidētās katoļu Domskolas vietā. 1528. gadā pēc Melanhtona un Lutera ieteikuma Rīgā ieradās humānists Jakobs Batuss no Nīderlandes, Roterdamas Erasma tuvs draugs un vēstuļu korespondents, kas kļuva par jaundibinātās Domskolas pirmo rektoru. Šī skola atbilda ģimnāzijas līmenim, gatavoja jauniešus luterāņu mācītāja amatam, respektīvi, tālākām studijām galvenokārt Vitenbergas universitātē. Batusa paša bibliotēkā bija Aristoteļa, Ptolameja, Herodota, Cēzara, Homēra, Plīnija, Plutarha, Hipokrāta, Galēna, Lutera, Roterdamas Erasma sacerējumi.

Tieši 16. gadsimtā Livonija un Rīga parādījās uz ģeogrāfiskajām kartēm. Līdz 16.gadsimta sākumam Livonijas attēlojums bija nepilnīgs, taču ar lielo ģeogrāfisko atklājumu sākšanos un vispārējo situāciju Livonijā (arī Livonijas kara dēļ, kas šai vietai pievērsa visas Eiropas uzmanību) radās pietiekami adekvātas Livonijas kartes; pirmo no tām sastādīja Antverpenes astronoms un matemātiķis Jans Portancijs ap 1570.gadu, un tā publicēta Ortēlija un Merkatora atlantos. Pirmais Rīgas apraksts sniegts Sebastjana Minstera Kosmogrāfijā Bāzelē 1544., 1550.gadā, kur, starp citu, publicēta arī Hāzentētera pierakstītā tēvreize latviešu valodā.

Rietumeiropas uztverē tālā un mīklainā Livonija bija vilkaču un raganu zeme. Jāsaka, ka tieši 16.gadsimta otrajā pusē Eiropā izveidojās baismīgā raganu mānija, burvju un raganu dedzināšana, kas paradoksālā kārtā viduslaikiem bija mazāk raksturīga nekā 16. un 17.gadsimtā. Agrāk dedzināja reliģiskus ķecerus, nevis pārstāvjus no tautas, īpaši sievietes, kuras apvainoja burvestībās. Uzskata, ka šo raganu histēriju izraisīja 16.gadsimtam raksturīgā neziņa, nedrošība, postošie kari, epidēmijas, nemieri. Kad piemeklēja kārtējā nelaime, cilvēki domāja, ka to izraisa tumsas spēki, burvji, kas spēj dziedināt, nolādēt, burt, izraisīt vētras, karus, nomaitāt labību un lopus. Eiropā izplatījās viedoklis, ka noslēpumainajā Livonijā šādu burvju, raganu, vilkaču ir vairāk nekā citur, un tālaika zinātniskajā literatūrā figurē piemēri iz Baltijas. Diemžēl gan Rīgas Domskolas skolotāji, gan pirmais jaundibinātās (1631) Rīgas akadēmiskās ģimnāzijas profesors Hermanis Samsons savu zinātnisko darbību lielā mērā veltīja demonoloģijai, nereti paužot tumsonīgus, kaut arī diemžēl laikmetam atbilstošus uzskatus. Šo jomu sīkāk analizējis prof. K. Straubergs. Starp citu, ar barbariskiem līdzekļiem vērsās pret tautas medicīnu, dažā ziņā — arī pret tradicionālām tautas ieražām (gan arī māņticībām, buramvārdiem u.tml.)

Taču visumā Rīgas intelektuālo līmeni noniecināt nevar, kaut arī te bija jūtams pārlieku merkantils gars. Ar Zahariju Stopiju, Rīgas ārstu un astrologu, Rīgā ienāk kalendāri (pirmo kalendāru Rīgas horizontam Stopijs sastādījis 1565.gadā, bet vēl pirms viņa bijis kalendārs 1554. gadā, kurš nav saglabājies), ienāk astronomija, astroloģija, meteoroloģiski novērojumi, kaut cik zinātniska pieredze racionālā lauksaimniecībā un mājturībā, kas apkopota slavenajā Stopija rokraksta grāmatā "Lieflaendische Oekonomie".

Zīmīgākie momenti Rīgas un Latvijas vēsturē 16.gadsimta nogalē ir: tā sauktie Kalendāra nemieri, neizdevies mēģinājums izveidot Rīgā īstu universitāti 1583. gadā un Rīgas humānistu kustība, kā arī vietējās (Mollīna) tipogrāfijas nodibināšana Rīgā 1588. gadā, baznīcu celtniecība Kurzemē. Visās šajās norisēs izpaudās luterāņu reformācijas un katoliskās kontrreformācijas sadursmes, tādēļ arī šis aspekts ir jāmin konferences kontekstā.

Mūsu literatūrā maz ir akcentēts fakts, ka bez luteriskās baznīcas reformācijas un pat agrāk par to aizsākās arī katoliskās baznīcas reformācija. Būtībā par katoliskās baznīcas reformatoriem būtu jāuzskata arī Erasms vai Tomass Mors, kuri uzskatīja, ka, saglabājot Romas pāvesta vadību un katoļticības pamattēzes, katoļu baznīcā nepieciešams tomēr īstenot zināmas iekšējas reformas. Pēc luterānisma uzvaras gājiena šī katoliskā reformācija kļuva par kontrreformāciju, kuras priekšgalā stājās Ignacija Lojolas dibinātais jezuītu ordenis. Jezuīti sludināja "īsto ticību", dibināja skolas, sprediķoja, darbojās kā rafinēti diplomāti, aptverot vai visu Eiropu. Viņiem izdevās atkarot katoļticībai daudzas zemes, kur bija izplatījies protestantisms, īpaši Polijā, Vācijā, Francijā, bija pat mēģinājumi katoliskot Krieviju. Kur vien parādījās jezuīti, viņi dibināja skolas un koledžas, jo ticēja, ka katolicisma dzīvotspēju var nodrošināt tikai lasīt un rakstīt protoši cilvēki. Tā bija "katoļu atmoda", kas īpašas sekmes guva lauku apvidos. Tās rezultātā radās, piemēram, Viļņas universitāte 1579. gadā.

Pievienojot Rīgu Polijai, 1582. gada pavasarī te ieradās Stefans Batorijs, viens no visizcilākajiem Polijas karaļiem. Viņš deklarēja ticības brīvību Augsburgas konfesijai (luterāņiem), bet tādas pašas brīvības pieļāva arī katoļiem. Luterāņu rīcībā karalis atstāja lielākās viņu jau pārņemtās katoļu baznīcas — Doma, Pētera baznīcu, taču atsavināja priekš katoļiem Jēkaba baznīcu līdz ar bijušo cisterciešu klosteri. Ar Stefanu Batoriju Rīgā ieradās arī Viļņas universitātes rektors jezuīts Petrs Skarga, ieradās Demitrijs Soļikovskis — poļu diplomāts, Ļvovas bīskaps, mazliet vēlāk Rīgu apmeklēja Antonio Posevino, īpašais pāvesta Gregora XIII legāts. Kad Rīga kategoriski, ar diezgan īpatnējiem argumentiem, noraidīja piedāvājumu dibināt pilsētā katoļu universitāti (šo epizodi es nesen izpētīju, drīz par to būs publikācija), tika dibinātas jezuītu kolēģijas Rīgā, Tērbatā, kuru uzdevums bija Vidzemes rekatolizācija. Piebildīsim, ka jezuītu kolēģijas pāteri bija galvenokārt katoļticīgi vācieši, nevis poļi, un ka kolēģijai bija ļoti bagāta bibliotēka, domāju, bagātāka nekā Bibliotheca Rigensis . Viņi guva samērā labus panākumus, un, ja ne Gustava Ādolfa veiksmīgais karagājiens un Rīgas krišana 1621. gadā, Latvija droši vien būtu kļuvusi katoliska.

Katoļu reformācijas ietvaros ietilpa jaunā Gregora kalendāra ievešana, pāvesta Gregora XIII kalendāra reforma, astronomiski pamatota un principā progresīva lieta. Stefans Batorijs bija licis to īstenot visā savā valstī, arī Pārdaugavas hercogistē un Rīgā, taču reformu bija izsludinājis pāvests, tādēļ luterāņi to noraidīja kā katoļu baznīcas viltīgu izdomājumu, neraugoties uz zinātnisko ekspertu, arī luterāņu atzinumiem. Rīgā izraisījās Kalendāra nemieri (1584–1589), kuri beidzās ar zināmu kompromisu. Pēc šī incidenta Rīgā aktivizējās gan jezuītu kolēģija, gan humānistu kustība, gan arī tika dibināta Nikolaja Mollīna vadītā Rīgas tipogrāfija, gan reorganizēta Rīgas Domskola. Tieši luteriskās un katoliskās reformācijas sadursme katalizēja nopietnus kultūras pasākumus.

Tātad jau agrāk minētā humānisma strāva Rīgu sasniedza galvenokārt 16.gadsimta beigās. Protams, humānistiem pieskaitāmi jau Batuss, Pistorijs un Eicēdijs, taču visspilgtāk šī strāva izpaudās poļu laikos, un centrālā figūra te bija Dāvids Hilhens, ļoti pretrunīga, pat avantūristiska personība, kuru ne bez pamata var dēvēt arī par vienu no nozīmīgākajiem Bibliotheca Rigensis dibinātājiem. Arī Rīgā humānisma strāva pamatā bija vāciski protestantiska, taču Hilhena personā tā iegāja tālu ejošos kompromisos ar Poliju, bija kosmopolītiskāk orientēta un ne pārāk krasā opozīcijā pret katolicismu. Hilhens pats bija poļu augstmaņa un zinātņu mecenāta kanclera Zamoiska uzticības persona, viņš piedalījās Zamoiska akadēmijas (pie Ļubļinas) idejiskā izveidē un pat beidza savu mūžu Polijā, neatgriezies Rīgā.

No Rīgas humānistu sacerējumiem vislielāko ievērību līdz pat mūsdienām ir saglabājusi Rīgas ārsta un dzejnieka, medicīnas doktora Bazīlija Plīnija poēma "Slavas dziesma daudzinātajai pilsētai Rīgai" (1595.g. Leipcigā), kurā ne tikai cildināta Rīga, tās tirdzniecība, turība, Daugavas zivju bagātība un pat alus, ziedi Rīgas dārzos, bet arī sniegtas dabzinātniska un vēsturiska rakstura ziņas. Bez tam Plīnijam pieder poēma par vēju, poēma par baudu un ciešanām, arī par "gallu slimību", t.i., sifilisu, veltījums astronomam Tiho Brahem. Cits humānists Daniēls Hermanis, poļu vietvalža Radzivila sekretārs un padomnieks, Rīgā publicējis filozofisku diskursu par dzintaru, bet Pētera baznīcas mācītājs Pauls Oderborns — ļoti interesantus sprediķus par varavīksni, izskaidrojot šo parādību no teoloģijas, dabzinātnes, valodniecības un citiem aspektiem.

Vairums šo sacerējumu publicēti latīņu valodā, taču Oderborna varavīksnes sprediķi ir vāciski. Jo tā ir raksturīga protestantisma iezīme — nacionālās valodas, šajā gadījumā vācu valodas. izkopšana. Rīga, kaut arī būdama brīvpilsēta vai atrazdamās Polijas virskundzībā, pieskaitīja sevi vāciskās kultūras lokam. Te nu nonākam pie humānistu un vispār vācu intelektuāļu attieksmes pret nevāciem, vietējām tautībām, šajā gadījumā latviešiem, kas tikko sāka konsolidēties nācijā.

Jāatzīst, ka kopš Pistorija, respektīvi, Bekera, Rīgas humānisti ir nicinoši izturējušies pret zemniekiem, latviešiem un lībiešiem. Savā piemiņas dzejolī minētajam Jakobam Batusam (1548.g.) Pistorijs saka, ka nožēlojamās ārienes dēļ izglītotā sabiedrība ( gens culta ) šos zemniekus tikko varot atzīt par cilvēkiem. Bazīlijs Plīnijs par latviešu zemniekiem runā vārdiem: stulbā zemnieku cilts ( gens rustica stulta ), rijīgais vergu bars ( vorax servorum turba ), zemnieku pūlis ( rustica turba ) u.tml. Tas izrietēja no humānistu pārspīlētā antīkās senatnes slavinājuma, kur taču vergus arī neuzlūkoja īsteni par cilvēkiem. Un liela taisnība ir vēsturniekiem Robertam Viperam, Marģeram Stepermanim u.c., kuri apgalvo, ka tieši Rīgas humānists Dāvids Hilhens ir bijis viens no galvenajiem dzimtbūšanas kodifikatoriem Vidzemē, kurš pārnesis seno romiešu tiesības uz Livonijas īstenību, nostādījis juridiski latviešu zemniekus par vergiem. Tieši pēc postošajiem Livonijas kariem, epidēmijām vietējie muižnieki ir laupījuši pēdējās zemnieku brīvības paliekas, kas vēl bija raksturīgas Livonijas valstij, pierakstījuši tos muižai, zemei, atņēmuši jebkuras cilvēktiesības. Šajā laikmetā top Sigismunda Augusta privilēģijas, Hilhena kodekss, tie ir tumši laiki latviešiem.

Tādēļ mums ar īpašu pateicību jāpētī tie luterāņu un katoļu garīdznieku darbi, kuri tomēr centās humānisma, reformācijas strāvu attiecināt ne tikai uz vietējiem vāciešiem, bet arī uz latviešu zemniekiem. Turklāt — īpaši 16. gadsimta beigās — itin kā risinājās abu konfesiju cīņa par zemnieku dvēselēm. Tā nav nejaušība, ka 1585. gadā Viļņā iznāca pirmais latviešu katoļu katķisms, bet 1586.gadā Kēnigsbergā — Johana Rīvija tulkotais mazais latviešu luteriskais katķisms. 16.gadsimts, reformācija, Vācijā izgudrotā grāmatiespiešanas māka, mazliet vēlāk — arī Rīgas tipogrāfija arī latviešus nostādīja uz šīs rakstītās kultūras, grāmatniecības ceļa.

Latviešu katoļu katķisms, kā zināms, ir vācu jezuīta Petra Kanīsija, katoliskās kontrreformācijas galvenā darbinieka Vācijā un Polijā, grāmatas tulkojums (grāmatā Kanīsijs atestēts kā thaes Schvetes rakstus Doktor un pirmoreiz latīniski minēts kā jēdziens "daba", gan latinizētā tekstā — Bausles taes Natures ). Tulkotājs ir Rīgas jezuītu kolēģijai piederīgais pāters Ertmanis Tolgsdorfs, pēc dažām hipotēzēm, senprūšu cilmes, kas no 1590.gada darbojās kā mācītājs Sv. Jēkaba katoļu baznīcā. Zīmīgi, ka šī pagaidām pirmā zināmā latviešu grāmata atrasta 1911. gadā Upsalas universitātē tur esošajos ļoti bagātos Rīgas jezuītu kolēģijas fondos (kurus bija licis pārvest uz Zviedriju Gustavs Ādolfs pēc Rīgas ieņemšanas 1621. gadā).

Gadu vēlāk nekā katoļu katķisms, tomēr, iespējams, pat vienlaicīgi ar to, iznāca Johana Rīvija luterāņu katķisms, kas neapšaubāmi iekļaujas ļoti dievbijīgā Kurzemes hercoga Gotharda Ketlera programmā reāli pievērst jauno hercogisti kristīgajai ticībai, protestantismam, ceļot baznīcas, izdodot reliģiskas grāmatas, audzinot mācītājus. Katoļu katķisms vairāk bija domāts zemniekiem, kamēr Rīvija tulkojums — vairāk Kurzemes mācītājiem. Pēdējo grāmatu, kā zināms, izplatīja gan pa Kurzemi, gan pa Zemgali ar hercoga pavēli viņa padomnieka Solomona Heninga uzraudzībā. Te vietā būtu jautājums, kur un kā vairāk izplatījusies latviešu garīgā literatūra — Kurzemē vai Vidzemē, bet tas jau vairs neskar mūsu aplūkojamo laiku — 16. gadsimtu, taču viens ir skaidrs — top vienota literatūra latviešu nācijai — Vidzemē, Kurzemē, Zemgalē.

Pirmā grāmata, kuru mēs šodien godinām, bija luteriska, un embrionālā veidā arī Livonija sekoja Lutera paraugam — līdzīgi tam, kā Luters veidoja vācu valodas normatīvus, pamazām (galvenokārt sākot ar Manceli) sāka veidot latviešu valodas normatīvus. Jāpiebilst, ka brīvie latvieši Rīgā bija kaismīgi luterāņi. To gan nevar pilnā mērā apgalvot par latviešu zemniekiem, kuri kontrreformācijas gados sliecās uz katolicismu ar tā daudzajiem svētkiem, ar Māras kultu.

Katrā ziņā sarežģītā un kontrversālā vēsture jau 16. gadsimtā lika pamatus latviešu tautai kā multikonfesiju tautai, kas ieaugusi gan protestantismā, gan katolicismā. Lielā mērā šajā gadsimtā sākas īstenā latviešu kristianizācija — gan minētās jezuītu kolēģijas materiāli, gan ceļotāju piezīmes, gan mazliet vēlāk Kurzemes superintendenta Paula Einhorna grāmata liecina, ka latviešu zemnieki spītīgi turējušies pie senču pagānisma tradīcijām. Tas varētu nozīmēt, ka mūsu tautas mentalitātē valdījis zināms sinkrētisms , kura iezīmes ir arī mūsdienu latviešos. Un ar gandarījumu var sacīt, ka jau tajos ļoti grūtajos, tumšajos laikos latviešu tautā likti pamati lasītprasmei un grāmatas atzīšanai, tās ieiešanai mūsu kultūrā, kas sākās ar reliģiju, pievēršanos kristietībai, kura sadzīvoja ar mutvārdu folkloru, tautas daiļradi, līdzās tam kā šodien grāmata sadzīvo ar telekomunikāciju līdzekļiem un internetu.

Tātad pretrunas bija starp pilsētu (Rīgu) un zemi, pretrunas bija starp reliģiskajām konfesijām, pretrunas bija starp svešzemniekiem, kas cīnījās par kundzību Baltijas telpā, un vietējiem feodāļiem. Pretrunas bija starp ļoti nedaudzajiem augsti mācītiem vīriem pilsētās un arī uz laukiem, hercoga galmā, muižās un baznīcās un neizglītoto vairākumu, vai tas piederētu muižnieku, pilsētnieku, pat mācītāju kārtai, vai zemniekiem. Un pavisam būtiskas pretrunas bija starp vācu kungiem un nevācu (latviešu) zemniekiem — tās bija ne tikai pretrunas, bet ārkārtīgi dziļa, šķietami nepārvarama plaisa. Un tomēr zinības, kultūra, inovācijas iesūcās arī zemniekos, darīja tos izglītotākus, līdzās tradicionālai mutvārdu jaunradei latvieša sētā ienāca grāmata, nākamā Latvija eiropeizējās. Ja vienīgi šis pozitīvais fakts iezīmētu 16. gadsimtu Latvijā, arī tad to nevarētu "norakstīt" kā nelaimīgu ne Latvijai, ne topošajai latviešu tautai. Arī Latvijā, Rīgā sāka iespiest grāmatas, un drīz vien, nākamajā gadsimtā, dažas no tām tika iespiestas latviešu mēlē. Nāca Glika Bībele, nāca Stendera "Augstas gudrības grāmata", nāca avīzes un grāmatas latviešu valodā, un te nu mēs šodien esam — Latvijā, Eiropā, pasaulē. Ir pārsteidzoši daudz analoģiju starp šīsdienas un 16. gadsimta Eiropas attieksmi pret Latviju, Latvijas vēstures norisēs, tā vien liekas, ka esam spēļulietas lielajā vēsturē, bet ir arī virzība un atšķirības.

Un nobeigumā gribu vēl piebilst — Latvijas vēsture ir pilna ar slepeniem protokoliem, Molotova — Rībentropa slepeno papildprotokolu izdevās atrast Maskavā, ceru, ka pēc Branda protokola1 izdosies reāli atrast arī pirmo latviešu grāmatu un varbūt vēl vienu otru 16. gadsimta latviešu grāmatu, par kuras eksistenci mēs varētu nojaust pēc Antonio Posevīno mājieniem un citām norādnēm. Pasaulē notiek daudz neparasta, un nav izslēgts, ka 2025. gadā mēs varēsim arī reāli redzēt pirmo latviešu grāmatu. Vēlreiz sirsnīgs sveiciens no Latvijas Zinātņu akadēmijas skaistajā Grāmatu gadā visiem grāmatniekiem, bibliotēkām, mums visiem.

1 J.Branda protokols ir Lībekas Doma dekāna Johanesa Branda parakstīts 1525. gada 8. novembrī datēts protokols par luterāņu grāmatām igauņu, latviešu un parastā livoniešu valodā, kas aizturētas no tālāksūtīšanas uz Livoniju un, domājams, iznīcinātas. Šis 1958. gadā atrastais protokols ir vienīgā ziņa, uz kuras balstās pirmās iespiestās latviešu grāmatas datējums