Ar rūpi par laukiem, par zemniekiem, par cilvēkiem, galu galā — par valsti

Ivars Strautiņš, tautsaimnieks, Latvijas kooperatīvo sabiedrību Centrālās savienības "Turība" valdes priekšsēdētājs, — "Latvijas Vēstnesim"

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

— Mūsu iepriekšējā tikšanās reizē vairāk nekā pirms gada runājām par to, cik mūsu valsts lauku ražotājs ir un varētu būt pievilcīgs citām valstīm, cik aizsargāts ir Latvijas ražotājs un Latvijas tirgus. Kāds stāvoklis ir pašlaik?

— Manuprāt, šajā pusotra gada laikā pārmaiņas, kas stimulētu laukos saimniecisko darbību, lai mērķtiecīgi ražotu konkrētu produkciju, nav notikušas. Šim mērķim vajadzētu koncentrēt spēkus. Lai kā arī būtu, lauksaimniecības attīstības koncepcija nav izstrādāta. Ja runājam par iekšējo tirgu, nav nekāda aizsardzības mehānisma tām preču plūsmām, kas legāli un puslegāli pārpludina mūsu vairumtirgotāju noliktavas, bāzes un veikalus. Gan ar godīgākiem, gan negodīgākiem paņēmieniem.

Bet sāpīgākais ir tas, ka arvien mazāk vietas paliek mūsu zemē ražotajai produkcijai. Tādēļ pie šīs stratēģijas ir jāstrādā, zemniekiem ir skaidri jādeklarē, ko viņiem vajadzētu audzēt, lai viņi varētu konkurēt Eiropā un pasaules tirgū. Mums ir ļoti daudz priekšnoteikumu, lai varētu sekmīgi strādāt. Taču mums, protams, ir jāpaveic zināmi mājas darbi, lai atbilstoši Eiropas prasībām sakārtotu savu ražošanu.

Piemēram, ir zināms, ka piena un piena produktu ražošanā Latvija ir bijusi slavena gan līdz četrdesmitajam gadam, gan padomju varas laikos, gan arī pašreiz. Un jāteic, ka notikušas patīkamas pārmaiņas. Tomēr tajā pašā laikā ir vesela rinda uzņēmumu, kas stratēģiski rada trauksmi. Ja runājam par sertificētiem uzņēmumiem, tad tie ir uzņēmumi, kuri ieguldījuši līdzekļus savā ražotnē un kuru produkcija ir nodrošināta ar kvalitātes pārbaudēm, ar laboratorijām. Diemžēl no aptuveni septiņdesmit piena produktu ražotājiem tikai deviņi ir sertificēti. Tas, lūk, ir šis mājas darbs, kas mums jāveic.

Nākamais solis ir zemnieku saimniecības. Un, manuprāt, pašlaik globalizācijas procesos, kas vērojami pasaulē, tikai viens burvju vārds attiecas uz zemniekiem — kooperēšanās. Tomēr ir jāapvieno prāts, nauda, stratēģija, taktika un tīri fiziski — saimniecības. Šādi procesi notiek Polijā, Čehijā, pat Dānijā. Tas ir it kā tāds zemnieku atbildes solis globalizācijā. Jo, ja netiks intensificēta ražošana, viens nekad nesaņems kredītus un nespēs nodrošināt izpildi, tāpat nespēs iegādāties ražīgas mašīnas, kas tehnoloģiski atbilstu visām prasībām. Latvijā pagaidām vārds "kooperācija" izraisa alerģiju, jo mēs to sasaistām ar kolhoziem. Šeit ir pavisam citi principi. Un, protams, šos principus vajadzētu stimulēt. Jo es jau vairākkārt esmu teicis, ka pasaulē šie procesi ir jāizpēta. Varbūt tuvākajā laikā ir jāizveido kāda zemnieku pārstāvju darba grupa, kas varētu aizbraukt, piemēram, uz Poliju un paskatīties, kā šāds kooperatīvs strādā. Kooperatīvs apvieno visas šīs lietas, un zemnieki var labāk izkārtot savu ražošanu, līdz ar to vairāk konkurēt.

Joprojām aktuāls ir vēl viens jautājums: subsidētā produkcija. Diemžēl Eiropas Savienības valstis subsidē produkciju, un tā par lētākām cenām, nekā mēs spējam saražot savā valstī, nonāk mūsu tirgū. Tas ir process, kam vajadzīga valstiska aizsardzība, pilsoniska aizsardzība. Tādēļ ir jāsēžas pie sarunu galda arī pārstrādātājiem un jāpadomā, kā kopā, neradot bieži vien nevajadzīgu savstarpēju konkurenci, nedaudz specializēties. Un sekmīgi konkurēt ārējā tirgū, nevis radīt rīvēšanos tepat Latvijā. Lai to izdarītu, es domāju, mums pavisam kritiski ir jāpaskatās uz banku stratēģiju. Kā atzinuši mūsu valsts vadošie ekonomisti, mūsu valstī nav nevienas nacionālās bankas. Ir vienīgi Hipotēku un zemes banka, taču tā ir ļoti maza. Ja man šodien jāaicina zemnieki, teiksim, aktivizēt piena ražošanu, tad attiecīgi būtu vajadzīgas kūtis ar atbilstošu tehnoloģisko aprīkojumu, piena dzesētāji, piena vadi, kas atbilstu starptautiskajām sanitārajām prasībām. Bet, ja bankas piedāvā kredītprocentus no piecpadsmit līdz astoņpadsmit, tad vienīgais, kas būtu godīgi pret zemnieku, ir pierunāt viņu šādu kredītu neņemt. Savukārt, tiekoties ar banku pārstāvjiem, radās otra problēma: visu, kas saistīts ar lauksaimniecību, Latvijas valsts banka uzskata par riska kredītiem un komercbankām liek veidot uzkrājumus. Līdz ar to mēs atgriežamies pie kaut kāda noslēgtā loka.

Es ļoti daudz braukāju pa laukiem, esmu ticies ar dažādas uzņēmējdarbības formas pārstāvošiem lauku cilvēkiem, ar paju sabiedrībām, ar zemnieku sabiedrībām, kas maksā nodokļus. Ir ļoti daudz izdarīts, taču šiem cilvēkiem pietrūkst apstiprinājuma savai darbībai. Mums savā valstī ir jāizšķiras, ko mēs darīsim laukos. Mums jādeklarē, jāaicina zemnieki, lai viņi iekārto kūtis, iekārto fermas un ražo pienu, un ka mēs no viņiem šo produktu pirksim ilgtermiņā. Ar ilgtermiņa līgumiem, ar partnerattiecību līgumiem. Tikai tā mēs varam attīstīt laukos procesus. Pagaidām šī stratēģija nav deklarēta. Esmu par to runājis gandrīz desmit gadu garumā.

Varbūt pašlaik daudz ko nosaka likumdošana un nosacījumi, ko izvirza Eiropas Savienība. Taču mums visiem ir jāatceras tikai viens bauslis: Eiropas Savienība pirmkārt nav politiska, bet gan ekonomiska savienība. Līdz ar to kritēriji, kādi tiks ņemti vērā attieksmē pret Latviju, būs tādi, kādi mēs ieiesim šajā Eiropas Savienībā. Ja mēs ieiesim ar sakārtotu lauksaimniecību, sakārtotu tautsaimniecību, tad varbūt mēs pat saņemsim aicinājumu, teiksim, ierobežot ražošanu, kompensējot mums neiegūto peļņu. Bet, ja ieiesim tādi, kādi esam pašlaik, tad būsim ne tikai otršķirīgie, bet ceturtšķirīgie partneri, kas gaidīs, vai kāds palīdzēs vai ne. Jo mēs redzam daudzas valstis šajā Eiropas Savienībā un to, kāds ir šo valstu dzīves līmenis. Es nerunāju par vadošajām valstīm. Taču, ja, piemēram, palūkojamies uz procesiem, kādi risinājās Grieķijā, tad tur pēc iestāšanās Eiropas Savienībā nekāda lielā ekonomiskā izaugsme nav vērojama. Tāpat tur ir zems dzīves līmenis. Šī valsts vairāk izmanto tūrismu, bet tam ir sezonas raksturs. Taču Grieķijā nejūt tādu pulsu, kāds, piemēram, ir Vācijā, Francijā un Anglijā. Es aicinātu gan dažādu nozaru ekonomistus, gan valdību ļoti nopietni strādāt pie šīs stratēģijas. Jo ir jābūt ekonomiskam pamatojumam, ir jāsakārto likumdošana, tikai tā mēs varēsim sekmīgi konkurēt un būt partneri tirgū.

— "Turībai" acīmredzot liela problēma ir arī cukura cenas...

— Jā, un ir ļoti sāpīgi skatīties, ka mēs esam ne tikai ārējo tirgu pazaudējuši, bet vēl zaudējam arī iekšējo. Trijās Baltijas valstīs joprojām ir trīs dažādas cukura cenas. Un mums — pa vidu — ir vissliktākie nosacījumi. Mēs ļoti labi zinām, kas notiek ar "Karūnas" produkciju. Zinām arī, kā tā tiek izplatīta, kā tiek stimulētas labākās vietas, lai šī produkcija vienmēr atrastos kontrastā ar "Laimu". Turklāt te nevar vainot mūsu valsts saldumu ražotājus. Mēs gluži vienkārši pārāk dārgi maksājam par cukuru. Visu laiku valdības iet un nāk un katra sola kaut ko risināt. Es neesmu par to, ka šodien vajag pateikt zemniekiem, lai viņi neaudzē cukurbietes, mēs tās cukurā nepārstrādāsim. Bet es esmu par to, ka izejvielas cenai, tai daļai, kas piedalās tālākā pārstrādē, ir jābūt tādai pašai kā Eiropā. Ja tā nebūs, tad nosacījumu nav. Igaunijā cukurs ieplūst bez ievedmuitas. Un liekā Eiropas produkcija, teiksim, tiek pārdota par divsimt dolāriem tonnā, bet mēs to pērkam par sešsimt dolāriem. Ar to viss ir pateikts. Un nevienam nekas nav jāpierāda. Neatrisinot šo jautājumu, mēs gan zemniekus, gan cukura ražotājus nostādām pret pārējiem ražotājiem. Bet mēs taču esam maza valsts. Mēs esam Latvija. Domstarpību un pretrunu te nedrīkst būt. Tās ir jāatrisina.

Varbūt viens no variantiem ir kompensēt ieguldījumus un neražot cukuru? Es nesaku, ka ir jāpieņem šāds lēmums. Bet katrā ziņā ir jāpieņem lēmums, ko mēs darīsim ar šo produkciju. Protams, pašlaik mums lielākā problēma ir subsīdijas, ko piemēro Eiropas Savienība. Un galvenokārt tas attiecas uz cīņu par ietekmi un iekļūšanu Krievijas tirgū. Jo visādi augstie komisāri jau mūs māca, ka tas ir riska tirgus. Mēs strādājam uzmanīgi, ierobežoti. Taču pirmie, ko mēs satiekam Maskavā, ir ... Vācijas komersanti, somi un zviedri, kas, pateicoties savam biznesam, mūs jau stipri vien ir paplucinājuši. Redziet, kā iznāk. Augstie eksperti un padomdevēji saka mums: tur neejiet, tur ir bīstami. Bet paši uz turieni iet. Es vēlreiz gribētu citēt Jāņa Petera vārdus, kurus viņš sacīja, būdams vēl Latvijas vēstnieks Krievijā: "Manī rada trauksmi, ka vienas lielas valsts vēstnieks Latvijā saka vienu un šīs pasas valsts vēstnieks Maskavā — pilnīgi pretējo."

Šīs ekonomiskās politikas stratēģija ir mūsu Ārlietu ministrijas lieta. Ārlietu ministrijas darbiniekiem pie šīm niansēm ir daudz jāstrādā. Nav slikta vai laba tirgus. Tiklīdz mēs runājam par kādu produkciju un tās noietu, tā ir jācīnās. Jo mēs redzam piemērus, kā pat valdības vadītāji atbalsta savus uzņēmējus. Mums ir Norvēģijas piemērs — strīds par terminālu, kad augsta ranga cilvēki atbrauc uz šejieni it kā politisku apsvērumu dēļ, bet viņu galvenais sarunas temats ir sava uzņēmuma aizstāvība. Mēs redzam Ameriku, kas mums deva mācībstundu, kad satraucās par metāla cenām, un visi bija dempingotāji — Indija un citas zemes, tai skaitā arī Latvija. Bet par Krieviju — ne vārda. Es nerunāju par procesu, bet gan par mācībstundu. Es aicinu mācīties no šīs stundas. Un sakārtot mūsu tautsaimniecību tā, lai pamatjautājumi būtu saistīti ar uzņēmēju aizsardzību Latvijā. Pagaidām mēs, uzņēmēji, nejūtam, ka valdība personiski mūs aizsargātu. Gluži pretēji. Mēs ļoti satraucamies, ka kādam ārzemju komisāram kaut kas var atkal nepatikt. Es gribu teikt tikai vienu: mēs dzīvojam neatkarīgā valstī. Un es aicinātu visus — inteliģenci, ekonomistus, sākot no zemnieka un beidzot ar Valsts prezidenti — atcerēties, ka mēs esam neatkarīga valsts un vispirms mums pašiem ir jāsakārto savas problēmas. Neviens mūsu vietā tās nekārtos.

Tātad, ja spēsim nosēsties pie sarunu galda, pārtrauksim šos iekšējos kašķus, politiskos strīdus, kuros bieži vien tiek izmantoti saimnieciskie mehānismi un uzņēmēji kā kādas politiskas cīņas ierocis, tad mēs savā zemē dzīvosim labāk nekā pašlaik. Vairākkārt esmu teicis, ka laimīga ir tā zeme, kurā neraud bērni un smaida veci cilvēki.

— Strautiņa kungs, jūs tagad esat saistīts arī ar Rīgas piena kombinātu. Kādas ir jūsu ieceres?

— Es uzskatu, ka piena ražotnei, tā pārstrādei pagaidām ir jābūt nacionālam uzņēmējdarbības veidam. Jo savā darbā es daudzkārt esmu saskāries ar ļoti daudziem negodīgiem paņēmieniem uzņēmējdarbībā. Mēs taču redzam arī, kas pašlaik, piemēram, notiek "Staburadzē". Šim uzņēmumam, pateicoties ārzemju kapitāla klātbūtnei, ir grūtas dienas. Mēs paredzējām, ka šādas dienas var iestāties arī piena kombinātam un vispār Latvijas piena pārstrādātājiem. Un šeit nav runa tikai par pārstrādātājiem. Runa ir arī par ražotājiem, par zemniekiem. Es gribētu pielikt visus savus spēkus, ieskaitot pat personisku risku, lai mēs varētu zemniekiem deklarēt: cienījamie zemnieki, ražojiet pienu! Mēs pirksim un korekti maksāsim par kvalitatīvu preci.

Man ir bijušas tikšanās ar daudziem zemniekiem. Tādēļ, cik man būs spēka, es centīšos maksimāli apvienot zemniekus, pārstrādātājus un tirdzniecības tīklu. Jo bieži mēs redzam, ka tirdzniecības tīklā neatkarīgi no īpašuma formas parādās produkts, kura izcelsme pat nav uzrādīta. Tie ir dažādi jogurti, tie ir saldējumi, kas pat nav deklarēti — patiesībā tā ir sasaldēta sula, nevis piena produkts, ko mēs esam pieraduši saukt par saldējumu. Pārstāvot tikai kooperāciju, man šīs problēmas bija grūtāk risināt. Varbūt tā bija pilsoniska spīts — uzņemties rūpes par Rīgas piena kombinātu. Mēs centīsimies pierādīt paši sev un uzņēmumiem, tāpat zemniekiem, ka varam kaut ko sakārtot. Jo visvienkāršākais jau ir pārdot kaut ko ārzemniekiem un pēc tam skatīties, kas ar šiem procesiem notiek.

Domāju, ka mūsu valstī ir notikuši pietiekami daudzi sāpīgi procesi. Kaut vai viena no mūsu nacionālajām bagātībām — Ķemeru sanatorija... Arī Rīgas vagonu rūpnīca. Daudzas lietas varēja atrisināt citādi, ja mūsu attieksme pret uzņēmējdarbības izveidi un tās attīstību nebūtu tik ļoti politizēta.

Mani nebaida ne Rietumi, ne Austrumi. Es uzskatu, ka uzņēmējdarbība un viss, kas saistīts ar finansēm vai pašlaik moderno vārdu "bizness", kas ir starptautisks, un, ja runājam par to, ka varam nopelnīt naudu, tad ir pilnīgi vienalga, kurš pirks produkciju — japānis, ķīnietis, anglis, vācietis, vai varbūt krievs. Mums vēlreiz un vēlreiz ir jāatceras, ka šī Dieva zemīte atrodas ļoti interesantā vietā. Un mums ir jāizmanto savas iespējas būt labiem partneriem starp Rietumiem un Austrumiem. Ja mēs to spēsim, dzīvosim ļoti labi. Ja saskatīsim, ka kaut kur, vienalga kādā valstī, mums ir nodarīts pāri, attiecības neveidosies. Un, ja runājam par pāridarījumu, tad laikam jau pilnīgi vienāda ir šī vaina gan Rietumos, gan Austrumos. Jo neba jau Molotova–Ribentropa pakts tapa bez amerikāņu ziņas un līdzdalības. Tā bija liela traģēdija.

Jā, mūsu tautai ir gājuši pāri divi pasaules kari. Mēs esam viena no retajām tautām pasaulē, kas šajos divos pasaules karos ir zaudējusi vairāk nekā piecdesmit procentus savas pamatnācijas. Mums ir jāpadomā par savas kultūras, izglītības un tautas tradīciju, unikālo tradīciju aizstāvēšanu, ko mēs varam izdarīt arī ar sekmīgu uzņēmējdarbību. Jo aizstāvēt savas intereses vai nodrošināt savas kaprīzes var tikai bagāta tauta, struktūras vai valsts. Dzīvojot uz kredītiem, ir jāizpilda kreditoru prasības. Tas ir tas, ko mēs nenoliedzami varam sakārtot. Pašlaik Latvijā ir daudz jaunu, gudru speciālistu. Tikai mēs esam drusku par daudz politizēti un briesmīgi uztraucamies, lai tikai kāds nepateiktu ko sliktu. Un sevišķi — Rietumos. Es domāju, ir cienījami cilvēki gan Austrumos, gan Rietumos. Noņemsim autoritātes priekšā cepuri, bet ne galvu!

Armīda Priedīte,

"LV" korespondente