Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
1991.gada 8.oktobra sēdes stenogramma Rīta sēdē. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 8.02.2006., Nr. 23 (3391) https://vestnesis.lv/ta/id/127520

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

1991.gada 8.oktobra sēdes stenogramma
Vakara sēdē

Vēl šajā numurā

08.02.2006., Nr. 23 (3391)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

1991.gada 8.oktobra sēdes stenogramma

Rīta sēdē

*/ Šeit un turpmāk atzīme, ka sākas teksta tulkojums no krievu valodas; /– atzīme, ka tulkojums beidzas. Šīs sēdes materiālos – Jāņa Britāna tulkojums.

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Ieņemiet, lūdzu, vietas! Visiem– labrīt! Lūdzu, reģistrēsimies. Rezultātu! Reģistrējušies 137 deputāti.

Godājamie kolēģi! Mums ir iespēja translēt šodienas plenārsēdi pa radio. Un, ja ir kādi iebildumi, tad mums ir jānobalso par to, ka to translēsim. Vai ir nepieciešams tāds balsojums? Nav. Tātad translēsim pa radio, lai visi dzird.

I.Geidāns: Piedodiet, vēl piebilde pie jūsu sacītā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Geidāna kungs!

I.Geidāns: Cienījamie kolēģi! Mums sākumā ir paredzēti tādi darba kārtības punkti, ar kuriem varbūt nav vajadzīgs tērēt radio laiku. Man ir priekšlikums sākt translēt tikai no piektā darba kārtības punkta, kas tiešām visus interesē, tāpēc ir jēga šo laiku tērēt.

Priekšsēdētājs: Paldies. Es sapratu, ka, sākot ar pilsonības jautājumu, jūs ierosināt to translēt? Mums sākumā ir jāizspriež par mūsu darba kārtību, varbūt tas nebūs vis piektais punkts, bet kāds cits.

Godājamie kolēģi! Visiem ir izsniegta mūsu darba kārtība, sāksim to apspriest. Vienīgi ir tāds ierosinājums, ka varbūt tiešām šos pirmos punktus, kas saistīti ar tautas tiesneses ievēlēšanu, un šos pārējos trīs punktus, kas ir ļoti īsi un ātri izskatāmi, mēs varam tūdaļ izskatīt un pēc tam ķerties pie galvenajiem jautājumiem.

Un tagad, lūdzu, kādi ir ierosinājumi par darba kārtību? Pirmais bija Gavrilova kungs. Lūdzu, pirmais mikrofons.

M.Gavrilovs: */Lūdzu Latvijas Republikas Augstākās padomes sesijas 1991.gada 8.oktobra sēdes darba kārtībā iekļaut rūpniecības ministra pienākumu izpildītāja Millera kunga atskaiti par stāvokli Latvijas Republikas rūpniecībā sakarā ar vairāku saimniecisko vadītāju atbrīvošanu no amatiem un horizontālo saimniecisko sakaru saraušanu starp uzņēmumiem. Lūdzu, es to prasu iekļaut darba kārtībā!/

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, otrais mikrofons, deputāt Cilinski!

E.Cilinskis: Es atbalstu šo darba kārtību, taču ierosinu mainīt vietām dažus jautājumus un likumprojektu par Latvijas Iedzīvotāju reģistru, kas paredzēts kā astotais punkts, izskatīt kā sesto tūlīt pēc piektā punkta.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, izsakieties vēl par darba kārtību! Deputāt Karlson, lūdzu, otrais mikrofons!

J.Karlsons: Cienījamie kolēģi! Pirms pāris nedēļām Tirdzniecības un pakalpojumu komisija iesniedza jums izskatīšanai lēmumu par izmaiņām Tirdzniecības un pakalpojumu komisijas sastāvā. Toreiz kvoruma nepietiekamības dēļ šis lēmums tika noraidīts. Pa šo laiku pārējās komisijas savu darbu ir nokārtojušas un izdarījušas savas izmaiņas. Man ir lūgums, nedaudz mainot redakciju, iekļaut darba kārtībā 271.dokumentu par izmaiņām Tirdzniecības un pakalpojumu komisijas sastāvā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, trešais mikrofons.

A.Aleksejevs: */Lūdzu iekļaut darba kārtībā divus šādus jautājumus. Pirmais: valdības informāciju par pasākumiem, kas tiek veikti, lai republikas iedzīvotājus apgādātu ar pārtikas produktiem ziemas periodā. (Zālē smiekli.)

Un otrais. Tieslietu ministra Skudras kunga un iekšlietu ministra Važņa kunga informāciju par ieslodzīto uzturēšanas noteikumu pārkāpumiem iepriekšējās izmeklēšanas izolatorā atbilstoši laikraksta “Sovetskaja molodjož” šāgada 2.oktobra rakstam./

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, pirmais mikrofons.

S.Zaļetajevs: */2.oktobra plenārsēdē es griezos ar lūgumu nodrošināt to dokumentu laicīgu izsniegšanu, kas saistīti ar darba kārtības 5.punktā paredzētā jautājuma izskatīšanu. Par nožēlu dokuments Nr.259 un, kā es saprotu, dokuments Nr.260– deputāta Lagzdiņa projekts– tika izsniegti tikai šodien no rīta, neraugoties uz manu lūgumu, kas tika izteikts pietiekami savlaicīgi. Balstoties uz to, es lūdzu 5.punktu izslēgt no šodienas darba kārtības./

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, deputāt Budovski!

M.Budovskis: Man ir lūgums iekļaut darba kārtībā likumprojektu “Par Latvijas Republikas ārkārtējo un pilnvaroto vēstnieku un ārkārtējo sūtņu iecelšanas kārtību”.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai šis dokuments ir pavairots?

M.Budovskis: Tas ir pavairots un izdalīts.

Priekšsēdētājs: Paldies.

M.Budovskis: Tas ir 273.dokuments.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, deputāt Lagzdiņ, trešais mikrofons!

J.Lagzdiņš: Runājot par deputāta Zaļetajeva repliku attiecībā uz 5.punktu, proti, likumprojektu “Par Latvijas Republikas pilsonības atjaunošanas un piešķiršanas pamatprincipiem”, es varu informēt Augstāko padomi, ka šis likumprojekts tika iesniegts Augstākās padomes Prezidijam laikus– pirms divām nedēļām un noformēts tādā kārtībā, kā to prasa mūsu lēmums par kārtību, kādā tiek izskatīti likumi Augstākajā padomē, tāpēc visa atbildība par to, vai tas ir vai nav laikus izdalīts, ir jāuzņemas attiecīgajām Augstākās padomes institūcijām.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, pirmais mikrofons.

O.Ščipcovs: */Man ir lūgums izsniegt deputātiem krievu valodā 1919.gada 23.augusta likuma par pavalstniecību tekstu. Mums šī teksta nav, bet šodien paredzēta tā apspriešana, tai jānotiek kvalificēti. Paldies./

Priekšsēdētājs: Paldies. Godājamie kolēģi! Nobalsosim sākotnēji par šo darba kārtību tādā secībā, kādā to ir sagatavojis Prezidijs. Un pēc tam balsosim par šīs secības izmaiņām un deputāta Zaļetajeva iesniegto priekšlikumu par 5.punkta izslēgšanu. Pēc tam mēs nobalsosim atsevišķi par katra deputāta priekšlikumiem. Taču sākotnēji balsosim par šo darba kārtību, kāda jums ir izsniegta.

Lūdzu balsošanas režīmu. Vajag vēlreiz reģistrēties? Tagad, lūdzu, nobalsosim par to darba kārtību, kāda mums ir, un pēc tam vēlreiz reģistrēsimies. Sevišķas izmaiņas te nevarētu būt. Lūdzu rezultātu. 109 deputāti– par. Tas visādā ziņā ir vairākums. Tātad mēs šo darba kārtību esam apstiprinājuši. Un tagad balsosim par ieteiktajām izmaiņām.

Pirmais balsojums– deputāta Gavrilova ierosinājums. Vienu mirklīti, es atvainojos, mēs reģistrēsimies vēlreiz. Lūdzu reģistrācijas režīmu. Vairāki deputāti ir nokavējušies. Lūdzu, reģistrēsimies. Rezultātu! Reģistrējušies 142 deputāti.

Tātad pirmais… Vai deputāts Gavrilovs vēlas vēl ko teikt? Lūdzu, pirmais mikrofons.

M.Gavrilovs: */Daži vārdi motivācijas kārtībā. Teikšu atklāti, ka rūpniecībā radusies nenormāla situācija, jo saimniecisko vadītāju korpusā sācies kaut kāds nesaprotams process, tīrīšana. Mums ir Augstākās padomes lēmums par to, ka līdz 1.februārim jāizdara atestācija. Veselais saprāts liek, ja nu tāds termiņš noteikts, to izdarīt mierīgi, lai cilvēki neciestu, bet ne pēc “slotas” principa. Bet pašlaik ir izveidojusies tāda situācija, ka neviens direktors nezina, vai viņš rīt vēl būs savā postenī. Tas normālu darbu neveicina.

Tāpēc man ir priekšlikums– izsaukt uz šejieni Millera kungu, lai viņš mums skaidri pasaka, kas un kur notiek, jo objektīva informācija pie mums nenonāk. Ja esam demokrātiska valsts, tad mums tas jādara atklāti. Lai Millera kungs mums pastāsta, kāpēc tik stingri tiek virzīta šī politika, sakarā ar ko, pēc kādiem motīviem. Tas jādara, jo spriedze pieaug, kāds to veicina. Jānobalso par to, lai Millers šeit atskaitītos./

Priekšsēdētājs: Visi ir dzirdējuši? Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par Gavrilova ierosinājumu.

No zāles: Man ir viens precizējums.

Priekšsēdētājs: Lūdzu rezultātu. Šis ierosinājums nav saņēmis balsu vairākumu un netiek iekļauts darba kārtībā.

No zāles: Vai es varu uzdot vienu jautājumu? Precizēt?

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Ziediņ!

Z.Ziediņš: 5.punktā mēs šodien izskatām lēmuma projektus. Tie ir ierakstīti uz pirmo lasījumu. Sakiet, lūdzu, vai ir kādas izmaiņas mūsu izskatīšanas kārtībā nevis attiecībā uz likumprojektu, bet uz lēmuma projektu pirmajā lasījumā? Pievērsiet uzmanību!

No zāles: Projekti un likumprojekts pirmajā lasījumā…

Priekšsēdētājs: Jā. Gluži pareizi! Pededzes jaunkundze paskaidroja, ka viss ir ierakstīts pareizi. Sākumā ir lēmuma projekti, un pēc tam ir likumprojekts pirmajā lasījumā. Viss ir kārtībā.

Nākamais balsojums mums būs sakarā ar deputāta Cilinska ierosinājumu– tātad 8.darba kārtības punktu izskatīt kā 6.punktu, uzreiz pēc piektā. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par deputāta Cilinska ierosinājumu. Lūdzu rezultātu. Vairākums. Tātad 8.punktu izskatīsim kā sesto, uzreiz pēc 5.punkta. Tātad 6.punkts stājas 8.punkta vietā, tie tiek samainīti vietām.

Deputāta Karlsona ierosinājums– iekļaut darba kārtībā 271.dokumentu– “Par izmaiņām Tirdzniecības un pakalpojumu komisijas sastāvā”. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par deputāta Karlsona ierosinājumu. Rezultātu! Ir vairākums. Tātad 271.dokuments kā 8.punkts tiek iekļauts rītdienas darba kārtībā. Paldies.

Deputātam Aleksejevam bija divi ierosinājumi. Balsosim par pirmo– valdības informāciju par to, vai būs ko ēst, tātad par pārtikas produktiem ziemā. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par deputāta Aleksejeva pirmo ierosinājumu. Rezultātu! Nav vairākuma. Netiek iekļauts.

Otrais Aleksejeva kunga ierosinājums ir attiecībā uz ministru Skudras un Važņa informāciju par iepriekšējā apcietinājumā turēto personu stāvokli iepriekšējās izmeklēšanas izolatorā.

A.Aleksejevs: */Es lūdzu vārdu par balsošanas motīviem./

Priekšsēdētājs: Jūs izklāstījāt motīvus, ka avīzē raksts ir bijis un tur bija… Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par šo deputāta Aleksejeva ierosinājumu. Lūdzu rezultātu. Nav iekļauts darba kārtībā.

Deputāta Zaļetajeva ierosinājums– izslēgt 5.punktu no darba kārtības. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par deputāta Zaļetajeva ierosinājumu. Lūdzu rezultātu. Nav iekļauts darba kārtībā, tas ir, nav pozitīvi nobalsots par deputāta Zaļetajeva lūgumu, un 5.punkts paliek darba kārtībā.

Deputāta Budovska ierosinājums– iekļaut darba kārtībā likumu par sūtņu un vēstnieku iecelšanas kārtību. Tas ir 273.dokuments. Lūdzu, balsosim par to. Rezultātu! Ir vairākums, tātad 273.dokuments tiek iekļauts darba kārtībā rīt kā 9.punkts. Paldies. Vairāk ierosinājumu par izmaiņām darba kārtībā nav. Pārējie bija skaidrojoši deputātu ierosinājumi.

Tātad darba kārtības pirmais jautājums– lēmuma projekts “Par Madonas rajona tautas tiesas tiesneša ievēlēšanu”. Lūdzu. Kas ziņo šajā jautājumā? Lūdzu.

I.Kaužēns, tieslietu ministra pirmais vietnieks: Sakarā ar to, ka republikas Augstākās padomes Prezidijs šā gada 22.augustā noteica Madonas rajonā trīs tautas tiesnešu štata vietas un viena no šīm vietām šobrīd ir vakanta, republikas Augstākā tiesa un Tieslietu ministrija rekomendē ievēlēt par Madonas rajona tautas tiesas tautas tiesnesi Aldi Stieņa kungu. Stienis ir nokārtojis kvalifikācijas eksāmenu un republikas tiesnešu kvalifikācijas eksāmenu, un arī republikas Tiesnešu kvalifikācijas kolēģija rekomendē ievēlēt viņu par Madonas rajona tautas tiesnesi.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, vai ziņotājam būtu kādi jautājumi? Nav. Paldies. Lūdzu Stieņa kungu saskaņā ar mūsu tradīciju tribīnē. Varbūt jums pretendentam būs kādi jautājumi. Ir jautājums– lūdzu, deputāt Silār!

I.Silārs: Es gribu kolēģiem pateikt, ka Aizsardzības un iekšlietu komisija izskatīja ierosināto tiesneša kandidatūru un vienprātīgi balsoja par.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Endziņa kungs!

A.Endziņš: Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Atļaujiet informēt, ka arī Likumdošanas jautājumu komisija tikpat vienprātīgi rekomendēja Aldi Stieni ievēlēšanai par tautas tiesnesi.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, kādi ir jautājumi pretendentam? Nav. Paldies, Stieņa kungs! Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par Latvijas Republikas Augstākās padomes lēmumu “Par Madonas rajona tautas tiesas tautas tiesneša ievēlēšanu”. Paldies. Lūdzu rezultātu. Par– 110, pret– 1, atturas– 5. Apsveicam Stieņa kungu kā Madonas rajona Tautas tiesas tiesnesi. Paldies. (Aplausi.)

Nākamais darba kārtības jautājums– “Par Latvijas Republikas Augstākās padomes pārstāvju iecelšanu Eiropas Padomes Parlamentārajā asamblejā”. Lūdzu ziņotāju tribīnē. Kas ziņo par šo dokumentu? Vai ir ziņotājs par šo dokumentu? Lūdzu, Vulfsona kungs! Ziņo mūsu Ārlietu komisijas priekšsēdētājs Vulfsona kungs. Lūdzu.

M.Vulfsons: Cienījamie kolēģi! Mēs esam saņēmuši Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas priekšlikumu nosūtīt uz turieni kā pārstāvjus, kuri var piedalīties šīs asamblejas darbā, trīs deputātus. Ārlietu komisija izskatīja šo jautājumu un iesaka Georgu Andrejevu, Aivaru Endziņu un Jāni Krūmiņu. Taču Prezidijā radās dažas atsevišķas domas, un tādēļ nebrīnieties, ka trešais kandidāts ir palicis kā “balta vieta” šajā lēmumā. Ārlietu komisijas viedoklis jums ir zināms, bet citi viedokļi, kas tika izteikti Prezidijā, šeit droši vien atskanēs, un es laipni lūdzu bez lielām, ja varētu tā teikt, bez karstām debatēm izlemt šo jautājumu. Apsvērumi, kāpēc pret Jāni Krūmiņu kā kandidatūru iebilda, nebija personāla rakstura, bet runa bija par to, ka tur varbūt vajadzētu būt pārstāvētai citai komisijai, proti, mūsu Cilvēka tiesību un nacionālo jautājumu komisijai.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, kādi ir jautājumi Vulfsona kungam? Deputāts Preinbergs vēlas jautāt. Lūdzu, pirmais mikrofons.

G.Preinbergs: Cienījamais Vulfsona kungs, vai šis darbs saistīts ar pastāvīgu atrašanos šajā parlamentā vai tā būs tikai piedalīšanās sesijā?

M.Vulfsons: Redziet, tur ir vairākas sesijas, kas notiek regulāri katru gadu trīs četras reizes apmēram pa piecām dienām.

G.Preinbergs: Paldies.

Priekšsēdētājs: Vēl kādi jautājumi Vulfsona kungam? Jautājumu nav. Paldies, Vulfsona kungs! Kas vēlas izteikties par šo lēmumu? Lūdzu, trešais mikrofons.

K.Liepiņš: Izskatot šo dokumentu Cilvēka tiesību un nacionālo jautājumu komisijā un izmantojot šo “balto” trešo laukumu, mūsu komisija nosprieda, ka vistiešākajā saistībā ar cilvēka tiesībām ir Eiropas Drošības un sadarbības apspriede un Eiropas Padome, jo mums Maskavas apspriedes laikā bija tikšanās ar Eiropas Padomes pārstāvjiem, kuri piekrita šādai sadarbībai. EDSA izstrādā teorētisku pamatojumu, bet Eiropas Padome palīdz realizēt katrai valstij šīs nostādnes dzīvē, ņemot pieredzi savai darbībai Oslo Cilvēka tiesību institūtā, arī Kopenhāgenā, Prāgā un citos starptautiskajos institūtos cilvēka tiesību jautājumos. Ņemot vērā mūsu kolēģa aso analītiķa prātu, enerģiju, spēju orientēties neparastos apstākļos un valodas zināšanas, komisija kā trešo iesaka Andreja Panteļejeva kandidatūru.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, otrais mikrofons.

I.Ivanovs: */Ja ieejam demokrātiskā Eiropā, tad mums jāuzvedas demokrātiski, lai mūs pieņemtu. Tādēļ mums šajā sarakstā jāiekļauj arī opozīcija. Man ir priekšlikums: trešā kandidatūra– no opozīcijas. Ierosinu iekļaut Zaļetajevu. Viņš nav bijis partijas biedrs, pučā nav piedalījies, tā ka viss sakrīt. Tāds ir mans priekšlikums./

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Kiršteina kungs!

A.Kiršteins: Es vispirms gribētu pateikt godājamajiem deputātiem, ka Ārlietu komisijas lēmums bija mazliet citāds, nekā šeit informēja godājamais priekšsēdētājs. Ārlietu komisija nolēma, ka diviem pārstāvjiem it kā būtu jābūt no Ārlietu komisijas, un pirmais kandidāts bija Georgs Andrejevs, bet otrais– Jānis Krūmiņš. Te situācija ir drusku citāda. Es domāju, ka tādā gadījumā šeit varētu būt arī pieci vai seši kandidāti un par viņiem varētu balsot. Taču, tā kā Jāni Krūmiņu izvirzīja komisija, tad viņš vienkārši šeit nevar “izkrist” ārā. Viņam vajadzētu būt, un mēs varam par to balsot. Te viens kandidāts ir Panteļejevs, tā ka vismaz četriem ir jābūt.

Priekšsēdētājs: Paldies, Kiršteina kungs. Visi ir sarakstīti, un pašlaik mums ir pieci kandidāti uz trijām vietām, tāpēc mēs balsosim. Komisija tātad ir ierosinājusi Georgu Andrejevu, Aivaru Endziņu un Jāni Krūmiņu, papildus tika izvirzīti Andrejs Panteļejevs un Zaļetajeva kungs, tā ka mēs balsosim par personālijām, pie tam nevis ar vienkāršu balsu vairākumu, bet mums ir jāpieņem lēmums par personālijām… Tie trīs kandidāti no pieciem, kuri dabūs 67 balsis, tad arī tiks izvirzīti par Latvijas pārstāvjiem uz Eiropas Padomes Parlamentāro asambleju. Jā, 66! Gluži pareizi, mani labo, ka mums ir vajadzīgas 66 balsis. Vai ir iebildumi pret šādu balsošanas kārtību?

Deputāts Kinna vēlas iebilst. Lūdzu, pirmais mikrofons.

J.Kinna: Man vienkārši ir jautājums: sakiet, kas būs tad, ja četri vai visi pieci iegūs 66 balsis?

Priekšsēdētājs: Tādā gadījumā, ja mums ir jāiegūst 66 balsis, tad skatīsimies pēc balsu vairākuma, un pirmie trīs, kuri būs ieguvuši balsu vairākumu…

J.Kinna: Spēles noteikumiem ir jābūt skaidriem jau pirms spēles.

Priekšsēdētājs: Jā, es atvainojos, Kinnas kungs. Es vēlreiz gribētu atkārtot, ka mēs šeit vismazāk nodarbojamies ar spēlēm. Lūdzu, pirmais mikrofons.

V.Mucenieks: Bet mēs taču esam reģistrējušies– vairāk nekā 140 deputātu. Tātad tomēr, lai būtu vairākums no visiem, kuri piedalās balsošanā, ar 67 nepietiek…

Priekšsēdētājs: Godājamais Mucenieka kungs, lēmumus mēs pieņemam ar šīm 66 balsīm, un tas ir lēmums. Bet vairākumu…

V.Mucenieks: Bet vairākumu no balsojušajiem tomēr vajag. Ar mazākumu neko nevar pieņemt. Jo mēs esam reģistrējušies vairāk nekā 140, tad vajag vismaz 70 balsu.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi, es domāju, ka mēs… Lūdzu, kādi vēl ir ierosinājumi? Tādā gadījumā mūsu balsu skaitīšanas komisijas godātais priekšsēdētājs informēs visus deputātus, kādā veidā tiks skaitītas balsis un kādā veidā tiks noteikti balsošanas rezultāti. Lūdzu, Geidāna kungs! Šoreiz jums noteicošais vārds.

I.Geidāns: Cienījamais plenārsēdes vadītāj, cienījamie kolēģi! Varbūt nesāksim tagad strīdēties, bet vispirms balsosim, un iespējams, ka balsojot būs skaidrs vai arī nāksies vēl papildus personāli kādu iekļaut šajā sarakstā, lai dabūtu tās 66 balsis.

Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi, tomēr nav pārāk solīdi balsot, nezinot… Puse no reģistrētajiem deputātiem plus viens, bet ne mazāk kā 66 balsis.

I.Geidāns: Mums ir rakstīts– “balsojušo”.

Priekšsēdētājs: Puse no balsojušajiem, bet ne mazāk kā 66 balsis. Geidāna kungs ņems papīra lapu un ļoti stingri sekos līdzi balsošanas rezultātiem, un labos, ja būs kādas kļūdas. Balsosim par visām personālijām pēc kārtas šādā secībā: Georgs Andrejevs, Aivars Endziņš, Jānis Krūmiņš, Andrejs Panteļejevs un Sergejs Zaļetajevs.

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par Georga Andrejeva kandidatūru. Rezultātu! 103– par, 9– pret, 16– atturas.

Nākamais balsojums būs par Aivara Endziņa kandidatūru. Viena balss ir papildus “par”– Dozorcevam. Arī deputātes Albertiņas balss papildus “par”. Godājamie kolēģi, lūdzu, reģistrēsimies! Pārāk daudz ir nokavējušos vai nereģistrējušos deputātu. Tas nebūtu godīgi, tāpēc reģistrēsimies. Lūdzu reģistrēties. Rezultātu! 146 deputāti. Vienkārši pašlaik ir mainījies deputātu sastāvs.

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par deputāta Endziņa kandidatūru. Deputāts Ābiķis teic, ka viņa pultij neiedegās lampiņa. Ņemsim vērā! Lūdzu rezultātu. Par– 108, ieskaitot deputātu Ābiķi, pret– 7, atturas– 22. Paldies.

Nākamā kandidatūra– deputāts Jānis Krūmiņš. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim. Viena balss papildus “par”– deputāts Ābiķis balso “par”. Lūdzu rezultātu. 71– par, 15– pret, 45– atturas. Paldies.

Nākamais balsojums būs par deputāta Panteļejeva kandidatūru. Lūdzu. Viena balss papildus “par”, un tā ir deputāta Ābiķa balss. Lūdzu rezultātu. Par– 77, pret– 18, atturas– 32.

Un pēdējais balsojums– par deputāta Zaļetajeva kandidatūru. Lūdzu, balsosim. Rezultātu! Par– 43, pret– 64, atturas– 25. Tādējādi saskaņā ar mūsu balsošanas rezultātiem par pārstāvjiem Eiropas Parlamentārajā asamblejā esam izvirzījuši Andrejevu, Endziņu un Panteļejevu.

Un tagad balsosim par visu lēmumu kopumā. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim. Viena balss papildus “par”– deputāts Ābiķis. Lūdzu rezultātu. 98– par, 10– pret, 23– atturas. Lēmums pieņemts. Paldies.

Nākamais darba kārtības jautājums– grozījumi un papildinājumi likumos “Par pilsētu pašvaldību” un “Par pagastu pašvaldību” otrajā lasījumā.

Lūdzu, Blažēviča kungs!

J.Blažēvičs: Godājamais sēdes vadītāj, godājamie kolēģi! Par likumprojektu “Par pilsētu pašvaldību” otrajā lasījumā no deputātiem nav saņemti nekādi priekšlikumi, arī komisija neliek radikāli mainīt šo tekstu. Ir izdarīti tikai daži redakcionāli labojumi, un tāpēc es ierosinu balsot par šo likumu par izmaiņām likumā “Par pilsētu pašvaldību”, kas paredz nodrošināt notariālo darbību un civilstāvokļa aktu reģistrāciju pašvaldībās.

Priekšsēdētājs: Paldies. Kādi jums ir jautājumi Blažēviča kungam? Nav jautājumu. Tātad atliek tikai balsot. Paldies, Blažēviča kungs! Sāksim balsot! Abus dokumentus pēc kārtas: likums– lēmums, likums– lēmums, tādā secībā. Mums būs četri balsojumi.

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par likumprojektu “Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas Republikas likumā “Par pilsētu pašvaldību””, tas ir 275.dokuments. Lūdzu. Viena papildu balss “par”. Lūdzu rezultātu. 100– par, 1– pret, 8– atturas. Tātad likums ir pieņemts, tā kā otrajā lasījumā nebija nekādu labojumu un papildinājumu.

Un nākamais balsojums būs par 278.dokumentu– tas ir lēmums par šā likuma spēkā stāšanās kārtību, ka tas stājas spēkā ar tā pieņemšanas brīdi. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par šo lēmumu. Viena papildu balss “par”. Lūdzu rezultātu. 100– par, pret– nav, 5– atturas. Lēmums ir pieņemts.

Nākamais balsojums ir par likumprojektu “Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas Republikas likumā “Par pagastu pašvaldību””, tas ir 276.dokuments. Vēl divas papildu balsis “par”. Lūdzu rezultātu. 92– par, 1– pret, 4– atturas. Tā kā likumprojektam otrajā lasījumā nekādi labojumi nav iesniegti, tad likums ir pieņemts.

Lūdzu, balsosim par lēmuma projektu par šā likuma spēkā stāšanās kārtību. Viena papildu balss “par”. Lūdzu rezultātu. 93– par, pret– nav, 5– atturas. Lēmums ir pieņemts.

Darba kārtības 5.punkts– lēmuma projekts “Par Latvijas Republikas 1919.gada 23.augusta likuma “Par pavalstniecību” piemērošanu esošā Latvijas Republikas pilsoņu kopuma noteikšanai” un likumprojekts “Par Latvijas Republikas pilsonības atjaunošanas un piešķiršanas pamatprincipiem” pirmajā lasījumā. Lūdzu ziņotāju tribīnē!

Pirms ziņojuma vēlas izteikties deputāts Simsons.

P.Simsons: Man turpmāk liels lūgums ziņotājiem, lai viņi nosauc apspriežamā dokumenta numuru pirms ziņojuma sākuma, nevis pēc tam. Arī sēdes vadītājs to nosauca tikai pēc balsošanas.

Priekšsēdētājs: Tātad ir lūgums ziņotājiem nosaukt numuru, par kuru dokumentu tiek ziņots. Lūdzu, deputāt Geidān!

I.Geidāns: Cienījamais sēdes vadītāj, mēs jau sākumā ar jūsu laipnu atļauju nolēmām, ka notiks radiotranslācija, vajadzētu dot ziņu, lai pārraide sāk skanēt ēterā.

Priekšsēdētājs: Godājamais deputāt Geidān, ziņu mēs esam nodevuši, jo mūsu tehniskie dienesti noteikti klausās un dzird, ko mēs šeit runājam, tomēr sekretariāts vēlreiz pārbaudīs.

Mūsu tehniskie dienesti man lūdza paziņot, ka Geidāna kunga balss jau izskanēja tiešajā ēterā, tā ka tagad lūdzu uzmanību. Ziņo Bojāra kungs. Cik, lūdzu, laika jums ziņojumam būtu nepieciešams? Es gribu atgādināt, ka tika izteikts deputātu lūgums paziņot arī dokumenta numuru, par kuru jūs ziņosit, lai viņi varētu orientēties.

J.Bojārs: 82.dokuments. Man vajadzīgs absolūts minimums laika. Es domāju, ka ar piecām minūtēm pietiks, jo vairākums kolēģu jau vairākkārt šo ziņojumu ir noklausījušies frakcijas sēdēs un arī Likumdošanas jautājumu komisijas sēdē. Taču, ņemot vērā to, ka mūs klausās iedzīvotāji, acīmredzot šis dokuments ir jānolasa.

Priekšsēdētājs: Jā, lūdzu, Bojāra kungs, tikai runājiet mikrofonā, lai iedzīvotāji mūs tiešām dzirdētu.

J.Bojārs: Tātad dokuments saucas šādi: “Par Latvijas Republikas 1919.gada 23.augusta likuma “Par pavalstniecību” piemērošanu esošā Latvijas Republikas pilsoņu kopuma noteikšanai”.

“Neskatoties uz Latvijas Republikas okupāciju 1940.gada 17.jūnijā un valsts suverēnās varas zaudēšanu, Latvijas Republikas pilsoņu kopums saskaņā ar Latvijas Republikas 1919.gada 23.augusta likumu “Par pavalstniecību” joprojām pastāv. Ilgstošās nelikumīgās aneksijas rezultātā Latvijā no starptautisko tiesību viedokļa prettiesiski uz dzīvi apmeties liels skaits okupētājas valsts– PSRS– pilsoņu, kuru pilsonību regulē PSRS likums “Par PSRS pilsonību”.

Latvijas Republikas Augstākā padome nolemj:

1. Attiecībā uz Latvijas Republikas pilsoņiem atzīt par spēkā neesošu kopš pieņemšanas brīža 1940.gada 7.septembra PSRS Augstākās padomes Prezidija dekrētu “Par kārtību, kādā Lietuvas, Latvijas un Igaunijas Padomju Sociālistisko Republiku pilsoņi iegūst PSRS pilsonību”.

2. Nosakot esošo Latvijas Republikas pilsoņu kopumu, kā arī atsevišķas personas piederību Latvijas Republikas pilsoņu kopumam, visām Latvijas Republikas valsts institūcijām jāpiemēro 1919.gada 23.augusta likums “Par pavalstniecību”, kāds tas bija spēkā līdz 1940.gada 17.jūnijam. Šā likuma 7.pantā minētie pilsonības zaudēšanas iemesli pēc 1940.gada 17.jūnija netiek piemēroti.

3. Līdz Saeimas ievēlēšanai nepiemērot 1919.gada likuma “Par pavalstniecību” 4.pantu.

4. Latvijas Republikas pilsoņiem, kuri dzīvo Latvijā, jāpārreģistrējas līdz 1992.gada 1.jūlijam Latvijas Republikas Ministru padomes Pilsonības un imigrācijas departamenta noteiktajā kārtībā.

5. Latvijas Republikas pilsoņiem, kuri dzīvo ārpus Latvijas, jāpārreģistrējas līdz 1994.gada 1.janvārim Latvijas Republikas pārstāvniecībās ārvalstīs vai Latvijas Republikas Ministru padomes Pilsonības un imigrācijas departamentā.

6. Šis lēmums stājas spēkā ar tā pieņemšanas brīdi.”

Un īss komentārs. Darba grupā un divās frakcijas sēdēs mēs ļoti uzmanīgi un daudzpusēji apspriedām jautājumu, kā nosaukt šo dokumentu. Un bija arī variants par to, ka it kā atjaunojam Latvijas Republikas pilsonības institūta darbību. Šī darbība tika pārtraukta okupācijas rezultātā, un mēs atjaunojam šā pilsonības institūta darbību, bet tādā gadījumā mums bija ārkārtīgi grūti korekti noformulēt šo tekstu tādā veidā, lai pēc tā varētu vadīties valsts institūcijas. Saglabājot šādu teksta redakciju, kāda ir mūsu priekšā, protams, nekāds nulles variants nevar būt, tas ir pilnīgi izslēgts.

Kas ir domāts ar 2. un 7.pantu? Te ir minēti pilsonības zaudēšanas iemesli. Redziet, tas bija tāds princips valstu tiesībās, saskaņā ar kuru sieviete, stājoties laulībā ar ārvalstnieku, varēja zaudēt savu pilsonību, ja tas bija noteikts vīra pilsonības likumdošanā. Šāds princips nekur citur pasaulē, izņemot musulmaņu valstis, nedarbojas, līdz ar to mēs noraidām šo pilsonības zaudēšanas gadījumu, respektīvi, nepiemērojam šo likumu, jo ar lēmumu nevaram labot likumu.

Turklāt dažu frakcijas locekļu vidū bija, ja tā varētu teikt, nevis aizdomas, bet zināmas bailes, ka saskaņā ar 1919.gada likumu varbūt varētu notikt naturalizācija, jā, kaut kāda naturalizācija. Ņemot vērā to, ka 1919.gada likums absolūti nav piemērojams šīsdienas apstākļiem, jo tas ir pieņemts gadsimta sākumā, lai izslēgtu šādas naturalizācijas varbūtību saskaņā ar šo likumu, ir radīts šis 3.punkts, kas izslēdz 1919.gada pilsonības… atvainojiet, pavalstniecības likuma 4.panta darbību. Tālāk 4. un 5.punkts ir veltīts vienīgi juridiskās tehnikas jautājumiem, tātad tajos ir noteikts, kādā veidā tiks reģistrēti Latvijas Republikas pilsoņi un kā vienlaikus no šīs reģistrācijas izrietēs pilsoņa pases izdošana. Kā zinām, Augstākajā padomē ir izveidota komisija, kas nodarbojas ar šo pasu jautājumu un pie šīs problēmas patlaban strādā. Tas man īsumā viss.

Priekšsēdētājs: Paldies. Ir pienākusi kārta jautājumiem. Lūdzu deputātus pierakstīties sekretariātā jautājumu uzdošanai. Pirmais jautājumu uzdod deputāts Lagzdiņš.

J.Lagzdiņš: Man bija tikšanās ar vēlētājiem, es viņiem izsniedzu šo jūsu izstrādāto lēmuma projektu, un viņi man lūdza jums uzdot dažus jautājumus. Sakiet, lūdzu, vai pirms šā lēmuma pieņemšanas bijušie Latvijas Republikas pilsoņi, kuri tādi bija līdz 1940.gadam, un viņu pēcnācēji joprojām ir Latvijas Republikas pilsoņi?

J.Bojārs: Ne frakcijas sēdē, ne darba grupā neviens neapšaubīja faktu, ka Latvijas Republikas pilsoņi ir un eksistē kā juridiska kategorija. Viņi eksistē arī saskaņā ar šo lēmuma projektu.

J.Lagzdiņš: Tātad šobrīd ir Latvijas Republikas pilsoņu kopums?

J.Bojārs: Jā, tas ir, bet tas nekur nav fiksēts.

J.Lagzdiņš: Skaidrs. Tādā gadījumā man ir arī otrais jautājums. Sakiet, lūdzu, vai ar šo likumu mēs tikai uzsākam pilsoņu reģistrāciju un nosakām šos reģistrācijas termiņus?

J.Bojārs: Tas ir viens no šā lēmuma uzdevumiem.

J.Lagzdiņš: Vēl trešais jautājums. Sakiet, lūdzu, vai ar šo likumu mēs atjaunojam vai neatjaunojam pilsonību?

J.Bojārs: Precizējiet, lūdzu, pēdējo vārdu, jūs nepateicāt skaidri pēdējo vārdu…

J.Lagzdiņš: Sakiet, lūdzu, vai ar šo lēmumu mēs atjaunojam vai neatjaunojam pilsonību?

J.Bojārs: Mums nav jāatjauno pilsonība. Pirmām kārtām, mums pirms kara nebija vis pilsonība, bet pavalstniecība, cienījamais Lagzdiņa kungs. Es ceru, ka mums tagad būs moderns institūts, kas sauksies “pilsonība”, un tas būs saistīts ar pilsoņu tiesībām. Jūs saprotiet– pavalstniecības institūts ir raksturīgs monarhistiskām valstīm… Acīmredzot tāpēc pēc revolūcijas, kad mēs zināmā mērā šajā teritorijā pārmantojām impērijas tiesības, laikam ir pārņemts šis pilnīgi nepareizais termins, kuru tagad lieto bijušajās impērijās, tādās valstīs kā, piemēram, Lielbritānija, kur ar šo terminu “subject” vai “nationality”, es dodu anglisko terminu, tiek apvienotas kā zem virstermina dažādas iedzīvotāju kategorijas, kuru vidū saskaņā ar pašreizējo Lielbritānijas likumdošanu no piecām kategorijām tikai viena ir pilsoņi. Tādējādi te ir tāds izskaidrojums.

Priekšsēdētājs: Nākamais jautājumu uzdod deputāts Dīmanis.

S.Dīmanis: Sakiet, vai saskaņā ar šo lēmumu likums par pavalstniecību sāk reāli darboties? Likums kā tāds…?

J.Bojārs: Saskaņā ar šo lēmumu mēs fiksējam, respektīvi, dodam, valsts institūcijām iespēju precīzi pateikt, vai, Dīmaņa kungs, jūs un es, vai mēs esam Latvijas Republikas pilsoņi vai neesam. Tas ir viss.

S.Dīmanis: Tātad mēs to izņemam no papīrgroza, nosakām kopumu un tad metam atpakaļ. Kā to saprast tādā gadījumā?

Priekšsēdētājs: Dīmaņa kungs, es gribētu jums aizrādīt, ka tomēr vajag izvēlēties izteicienus un padomāt par sekām.

S.Dīmanis: Mans otrais jautājums: kuri konkrēti būs piederīgi pie šīs pilsoņu kopas?

J.Bojārs: Tātad atkārtoju vēlreiz– 1919.gada likums ir atskaites punkts, jo citu atskaites punktu mēs atrast nevaram, tāpēc fiksēt pilsoņu kopu dokumentāri, neņemot vērā šo likumu un nebalstoties uz tā, praktiski nav iespējams.

S.Dīmanis: Bet, tīri praktiski ņemot, kuri būs piederīgi pie šīs kopas?

J.Bojārs: Tie, kuri bija pilsoņi saskaņā ar 1919.gada likumu, un viņu pēcnācēji saskaņā ar šā likuma noteikumiem.

S.Dīmanis: No kāda likuma par pavalstniecību izriet tas, ka šis likums attiecas arī uz pēctečiem?

J.Bojārs: Izlasiet šo likumu, es varu jums to iedot, un tur taču ir redzams, kā vecāki nodod bērniem savu pilsonību saskaņā ar tā saukto asinsradniecības principu, tā, kā tas notiek visur pasaulē, atvainojiet, arī Padomju Savienībā.

S.Dīmanis: Es neesmu ar jums vienisprātis. Tā. Un pēdējais jautājums: pieņemsim, ka šodien tiks pieņemts lēmums, par kuru jūs runājāt, bet likums par pilsonību aizkavēsies uz gadu, diviem vai trim. Kādas tam būs politiskās un juridiskās sekas?

J.Bojārs: Es ceru, Dīmaņa kungs, ka jūs rūpēsities, lai šis likums neaizkavētos.

S.Dīmanis: Bez šaubām! Bet es jums jautāju, lūdzu, atbildiet! Kādas būs juridiskās un politiskās sekas tam, ja būs šis laika sprīdis starp lēmumu un likumu?

J.Bojārs: Acīmredzot laika sprīdis būs, ja rēķinām tehniski, ņemot vērā to, kā strādā šī Augstākā padome. Normālos apstākļos, ja šis likumprojekts netiks speciāli bremzēts, tad tas var tikt pieņemts triju nedēļu laikā. Tas tā būtu normālos darba apstākļos. Mums ir pieredze, ka mēs atsevišķus likumprojektus vienas nedēļas laikā izvadām cauri trim lasījumiem.

S.Dīmanis: Un jūs ticat, ka pēc trim nedēļām būs likums par pilsonību?

J.Bojārs: Tas ir pilnīgi iespējams šajos apstākļos.

S.Dīmanis: Es ceru, ka jums ir taisnība. Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāte Ždanoka uzdod jautājumu!

T.Ždanoka: */Godātais Bojāra kungs! Man ir daži jautājumi. Pirmais. Sakiet, lūdzu, vai tie Latvijas Republikas pilsoņi, kuri atbilstoši likumam par pavalstniecību bija pilsoņi periodā no 1940.gada 17.jūnija līdz šodienai, līdz šā lēmuma spēkā stāšanās dienai, bija PSRS pilsoņi? Bija vai nebija?/

J.Bojārs: */Šajā gadījumā no tiesību viedokļa…/ Atvainojiet, lūdzu, bet es sāku automātiski atbildēt kā džentlmenis dāmai tādā valodā, kādā dāma uzdeva jautājumu.

Tātad, cienījamie kolēģi, ja mēs esam ļoti korekti no tiesību un tiesību vēstures viedokļa, tad Latvijas Republikas pilsoņiem saskaņā ar šo 1940.gada 7.septembra Padomju Savienības aktu PSRS pilsonību uzspieda bez viņu izteiktās gribas. Tātad mēs nevarējām no tā izvairīties. Atvainojiet, arī es biju mazs bērns un nevarēju izteikt savu gribu– kļūt par PSRS pilsoni vai nekļūt. Ar vienu aktu faktiski tika naturalizēti visi Latvijas Republikas pirmskara iedzīvotāji. Tātad de facto viņi ieguva PSRS pilsonību, bet līdz ar to, ka PSRS prezidents Gorbačova kungs parakstīja aktu, saskaņā ar kuru pasludināja, ka viņš atzīst Latvijas Republikas neatkarību, automātiski šis 1940.gada 7.septembra akts zaudē savu spēku no justīcijas viedokļa. Tas ir mans izskaidrojums.

T.Ždanoka: */Tā, bet es jums vēlreiz lūdzu precīzi atbildēt uz jautājumu: bija vai nebija konkrēti PSRS pilsonis līdz pat Gorbačova dekrētam vai šodienai? Piemēram, pilsonis Bojārs? Viņš bija vai nebija PSRS pilsonis?/

J.Bojārs: Es jums uz šo jautājumu atbildēju precīzi gan vakardienas radioraidījumā krievu valodā, gan arī šodien. Es ļoti precīzi atbildēju uz šo jautājumu. Es negribu atkārtoties un kavēt laiku. Lūdzu, otro jautājumu!

T.Ždanoka: */Ja jūs nevarat atbildēt attiecībā uz…/

J.Bojārs: Es jums atbildēju.

T.Ždanoka: */Jā, otrais jautājums. Ja attiecībā uz Bojāra kungu nav skaidrības un Augstākā padome nevar atbildēt, tad kā var atbildēt tiesa attiecībā uz Rubika kungu, jo nav saprotams, vai viņš bija vai nebija PSRS pilsonis, bet tiek apvainots pēc 59.panta par PSRS nodevību?/

J.Bojārs: No kurienes jūs ņēmāt informāciju, ka viņš tiek apvainots noziegumā pret Padomju Savienību? Atvainojiet, es labprāt šeit uzklausītu mūsu prokuroru, bet es domāju, ka šis jautājums par apsūdzības celšanu pret Rubika kungu nav iekļauts mūsu šīsdienas darba kārtībā. Cienījamais priekšsēdētāj, kā jūs domājat?

Priekšsēdētājs: Es domāju, godājamais Bojāra kungs, ka tās ir Rubika kunga problēmas un tās viņš atrisinās kopā ar izmeklētāju un advokātu.

T.Ždanoka: */Es domāju, ka uz šiem jautājumiem jāatbild Augstākajai padomei./

Priekšsēdētājs: Godājamā Ždanokas kundze, mēs apspriežam 282.dokumentu, un tur nekas nav teikts par Rubika kungu. Lūdzu, runājiet par dokumentu!

T.Ždanoka: */Man ir trešais jautājums. Kā jūs to labi zināt, Bojāra kungs, nevienam patvarīgi nevar atņemt pilsonību. Tas ir Vispasaules deklarācijas noteikums, pants “Cilvēks un pilsonis”. Vai jūs neuzskatāt, ka…/

J.Bojārs: */Atvainojiet, tāda dokumenta “Cilvēks un pilsonis” nav, tāda starptautiska dokumenta nav. Esiet precīzāka!/

T.Ždanoka: */Es šajā gadījumā domāju Cilvēka tiesību deklarāciju, es pārteicos. Tā ir Cilvēka tiesību deklarācija. Pilsonība– tas ir pamatnosacījums. Sakiet, lūdzu, vai jūs neuzskatāt, ka ar šo lēmumu, nejautājot par katra, teiksim, Latvijas Republikas pilsoņa viedokli, jūs viņam vienkārši atņemat PSRS pilsonību? Viņam pirmo reizi nepajautāja 1940.gada 7.septembrī, vai viņš grib vai negrib būt PSRS pilsonis, tieši tāpat šodien netiek jautāts, vai viņš piekrīt atteikties no PSRS pilsonības. Jo, kā jūs teicāt, de facto tāda pilsonība bija./

J.Bojārs: Šis ir ļoti labs jautājums. Uz šo jautājumu, vai viņš sevi uzskata par PSRS pilsoni vai par Latvijas Republikas pilsoni saskaņā ar 1919.gada likumu, katrs varēs atbildēt personīgi reģistrācijas laikā. Šīs ir katra cilvēka personīgās tiesības– izteikt savu gribu. Tā tas tieši izriet no mūsu apspriežamā dokumenta.

T.Ždanoka: */Atbilstoši jūsu atbildei man, atvainojiet, ir vēl viens jautājums. Tas ir pretrunā ar jūsu paša likuma par pilsonību projektu, kur teikts, ka atbrīvošanai no pilsonības noteikti jāsaņem PSRS augstāko valsts varas orgānu lēmums par atbrīvošanu no pilsonības./

J.Bojārs: Es vēlreiz jums atgādinu, ka, izejot no fakta, ka Padomju Savienība ir atzinusi Latvijas Republikas izstāšanos no Padomju Savienības un atzinusi tās neatkarību, automātiski izriet arī šī mūsu republikas, varētu teikt, sākotnējo pilsoņu, viņu vairākuma, iziešana no PSRS pilsonības. To mums atzīs jebkura starptautiskā tiesa. Es to jums varu garantēt. Mēs varam griezties Hāgā ANO starptautiskajā tiesā, un tā jums dos šo izskaidrojumu. Jā, starp citu, tā nav starptautiskā tiesa. Šādus strīda jautājumus ir tiesīgi izskatīt… Latvija ir ANO locekle, mēs varam griezties pie…

T.Ždanoka: */Nu, paldies! Droši vien šajā tiesā nāksies griezties PSRS prezidentam, jo viņš acīmredzot, es tā domāju, līdz šim laikam tādus secinājumus nav izdarījis./

Priekšsēdētājs: Godājamā Ždanokas kundze, arī visi pārējie, kuri turpmāk uzdos jautājumus! Lūdzu, atstāsim komentārus debatēm! Tas atvieglos arī pārējiem kolēģiem jautājumu uzdošanu. Deputāts Caune vēlas izteikt savas domas par procedūru. Lūdzu, otrais mikrofons.

I.Caune: Cienījamais priekšsēdētāj! Vajadzētu noteikt, cik jautājumu katrs deputāts vienlaikus drīkst uzdot. Šeit iznāk tā, ka daži deputāti uzdod piecus, astoņus jautājumus, un iznāk debates… Ja mēs esam 140 deputāti un katrs uzdosim kaut vai piecus jautājumus, tad jau mums būs nepieciešama nedēļa. Es domāju, ka vajadzētu uzdot ne vairāk kā divus jautājumus.

Priekšsēdētājs: Paldies. Visi dzirdēja deputāta Caunes priekšlikumu– atļaut katram uzdot ne vairāk kā divus jautājumus.

A.Aleksejevs: */Man arī ir priekšlikums par procedūru./

Priekšsēdētājs: Paklausīsimies, ko vēlas Aleksejeva kungs.

A.Aleksejevs: */Tā kā Bojāra kungs apgalvoja, ka šis lēmums frakcijā jau apspriests un acīmredzot ne vienreiz vien, bet opozīcijas deputāti tikai šodien ir saņēmuši lēmuma projektu, tad būtu taisnīgi laika ekonomijas dēļ dot iespēju opozīcijai noskaidrot visu to, kas tai nav skaidrs, bet vairākuma frakcijai vairs nav ko noskaidrot, jo viņi visu jau ir noskaidrojuši frakcijas sēdēs./

Priekšsēdētājs: Mēs dzirdējām Aleksejeva kungu. Es domāju, balsosim par deputāta Caunes priekšlikumu un turpināsim darbu. Deputāta Caunes priekšlikums ir šāds: katrs var uzdot ne vairāk kā divus jautājumus. Rezultātu! 74– par, 26– pret un 17– atturas. Tātad katrs var uzdot divus jautājumus, un es raudzīšos, lai mēs to izpildītu. Un es lūdzu nedebatēt!

Lūdzu, deputāt Drobot!

J.Drobots: */Man ir divi jautājumi. Pirmais. Sakiet, lūdzu, kas ir “pašreizējais pilsoņu kopums”? Kas tas tāds ir? Vai to pilsoņu kopums, kuriem bija pilsonība 1940.gadā? Iegūta dzimstot? Pēc pases? Vai Latvijas Republikas pilsoņu kopums pašlaik, tas ir, visi Latvijas iedzīvotāji? Vai arī viņu piederība tiks noteikta atbilstoši likumam par pavalstniecību?/

J.Bojārs: Atbildēšu ļoti īsi. Visām personām, kuras atrodas šeit zālē, kuras ir dzīvojušas Latvijā un kuras ir dzimušas pirms kara, respektīvi, pirms šiem 1940.gada notikumiem, pilsonību var ļoti viegli noskaidrot saskaņā ar arhīvu datiem, saskaņā ar dzimtsarakstu nodaļu datiem un saskaņā ar 1919.gada likumu. Un visas personas, kuras ir šo pirmskara pilsoņu… kurām tiešām ir pilni pierādījumi par šo pilsonību, visas šīs personas, kuras ir šo pilsoņu bērni, tiek uzskatītas par Latvijas Republikas pilsoņiem. Tātad, lūk, šī būtu tā pirmējā pilsoņu masa jeb pilsoņu korpuss.

J.Drobots: */Paldies. Otrais jautājums. Es jums to pacentīšos uzdot ar konkrētu piemēru. Konkrēti jums 1940.gadā bija divi gadi./

Priekšsēdētājs: Turpinās jautājumu uzdošana, lūdzu, deputāt Drobot!

J.Drobots: */Konkrēti jums 1940.gadā bija divi gadi. Jums Latvijas Republikas pilsonība tika iegūta dzimstot. 16 gadu vecumā, tas ir, 1954.gadā, jūs, saņemot pasi, faktiski pieņēmāt PSRS pilsonību, tas ir, it kā brīvprātīgi atteicāties no Latvijas Republikas pilsonības./

J.Bojārs: Es gribētu teikt, ka mēs visi tikpat brīvprātīgi 1940.gada 7.septembrī tikām uzņemti PSRS pilsonībā.

J.Drobots: */Es lūdzu piedošanu, es neesmu beidzis uzdot jautājumu, es turpinu. Jūs brīvprātīgi atteicāties. Likuma par pavalstniecību 8.pants noteic, ka tādā gadījumā, ja no Latvijas Republikas pavalstniecības atsakās brīvprātīgi, tā zūd. Šajā sakarā gribu jums uzdot jautājumu: vai nosacījums par pilsoņu kopumu attiecas uz tiem, kas dzimuši līdz 1922.gadam un kam 1940.gadā jau bija pases, vai arī uz tiem, kas Padomju Savienības pilsonību saņēma brīvprātīgi vai piespiedu kārtā, jo iespējama bija arī piespiešana, citas valsts taču nebija? Taču tad tāpat jāskatās uz visiem Latvijas iedzīvotājiem, kas citu pilsonību nevarēja pieņemt, jo cita valsts neeksistēja. Kā jūs konkrēti rīkosities, nosakot pilsonību atsevišķām personām?/

J.Bojārs: Ziniet, par izejas punktu mēs acīmredzot ņemsim tieši jūsu pieeju. Jūs pats atzināt, ka šī pilsonība tika uzspiesta. Līdz ar to 8.pants nedarbojās. Mums vienkārši nebija citas izejas, Drobota kungs! Tieši tādā veidā mēs arī pieiesim šim jautājumam.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Kostin, uzdodiet jautājumu!

V.Kostins: */Bojāra kungs! Man jums ir divi jautājumi. Sakiet, lūdzu, vai šis lēmums, lēmuma projekts, ko mēs pašlaik apspriežam, dokuments Nr.282 ir radies tāpēc, ka mūs uztrauc 1919.gada 23.augusta Latvijas Republikas likuma par pavalstniecību pielietojums, vai tāpēc, ka šeit atrodas liels daudzums okupētājas valsts– PSRS– pilsoņu, kuru pilsonība tiek regulēta ar PSRS likumu par pilsonību, kā tas rakstīts preambulā? Es izlasīju preambulu pirms lemjošās daļas. Tātad– kas pirmām kārtām ir izsaucis šo lēmumu? Pirmā preambula vai otrā preambula pirms lemjošās daļas?/

J.Bojārs: Noklausoties jūsu jautājumu, man vispār ir ļoti grūti saprast, kādu atbildi jūs gribat no manis saņemt. Tomēr es domāju, ka pirmais un galvenais motīvs ir tas, ka man pilsoņi– es ar to domāju Latvijas Republikas pilsoņus –, arī vēlētāji tajos divos vēlēšanu apgabalos, kuros es esmu ticis vienā pēc otra ievēlēts dažādās parlamentārajās institūcijās šajā atbrīvošanās gaitā, jautā: cik tad ilgi būs jāgaida, lai atkal sāktu darboties mana pilsonība un lai es beidzot tomēr atkal iegūtu dokumentāru pierādījumu, ka es esmu Latvijas Republikas pilsonis, lai es atkal varētu atgūt neatkarīgās Latvijas Republikas pilsoņa pasi? Lūk, šis ir galvenais motīvs. Tātad ir jārūpējas pirmām kārtām par tiem, kuri ir bijuši apspiesti un pazemoti. Tādā veidā mēs varētu atbildēt.

V.Kostins: */Labi. Es nosacīti sapratu. Paldies. Otrais jautājums. Sakiet, lūdzu, kāpēc 4.punktā rakstīts: “Latvijas Republikas pilsoņiem, kas dzīvo Latvijā, jāreģistrējas līdz 1992.gada 1.jūlijam kārtībā…” un tālāk kā tekstā, bet 5.punktā: “Latvijas Republikas pilsoņiem, kas dzīvo ārpus Latvijas, jāreģistrējas līdz 1994.gada 1.janvārim.” Vai šai starpībai gandrīz divu gadu garumā ir liela nozīme? Vai nevar noteikt vienu kopēju termiņu, vienu datumu? Vai to reglamentē nākamās Saeimas vēlēšanas?/

J.Bojārs: Tātad pirmais. 4.punktā noteiktais termiņš ir domāts mūsu iekšējai lietošanai šeit, Latvijas Republikas teritorijā. Apmēram tādu termiņu kā reālu pieņēma mūsu Pilsonības un imigrācijas lietu departaments. Viņi atzina, ka tādos tempos viņi varētu visus pilsoņus piereģistrēt. Otrais termiņš ir domāts tiem mūsu pilsoņiem, kuri dzīvo ārzemēs. Parasti, kad notiek šādi procesi pilsonības jautājumos, jārēķinās ar to, ka ārzemēs ziņas par mūsu pilsonības jautājumu reglamentāciju nonāk vēlāk. Mūsu pilsoņi tur ir izmētāti dažādās vietās, un viņiem fiziski nav iespējams tikpat ātros tempos piereģistrēties mūsu vēstniecībās un konsulātos, kā tas iespējams šeit, it sevišķi ņemot vērā to apsvērumu, ka vairākumā pasaules valstu, kuras mūs ir atzinušas un nodibinājušas ar mums diplomātiskās attiecības, šīs vēstniecības un konsulāti vēl nedarbojas. Tur mums vēl ir jāatver šie konsulāti un vēstniecības, un tas aizņems laiku. Tātad tik ātros tempos ārzemēs piereģistrēties fiziski nav iespējams.

V.Kostins: */Tas nozīmē, ka divi dažādie termiņi nav saistīti ar Saeimas vēlēšanām, ja es pareizi sapratu?/

J.Bojārs: Šajā gadījumā tas nav saistīts ar Saeimas vēlēšanām, bet gan ar fiziskajām un tehniskajām iespējām laikā piereģistrēt šos cilvēkus. Tiešu saikņu ar vēlēšanām šeit nav. Un es vēlreiz gribu visiem atgādināt, ka šis dokuments reglamentē tikai pilsonības jautājumu un neko citu. Tikai pilsonības, nevis tiesību jautājumu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tā bija atbilde uz divarpus jautājumiem. Lūdzu, deputāt Matvejev!

K.Matvejevs: */Bojāra kungs! Jautājums jums kā cilvēkam, kas ilgu laika posmu bija to personu lokā, kas noteica Tautas frontes politiku. Man rokās divi dokumenti. Pirmais– dokuments Nr.282, ko tagad apspriežam, un otrais, nu jau pa pusei aizmirstais, – Tautas frontes priekšvēlēšanu lapiņa, kas nodrukāta krievu valodā pirms 18.marta vēlēšanām. Šajā lapiņā ir daudz skaistu un varbūt pēc būtības pareizu vārdu, tajā skaitā arī visiespējamākās vienlīdzības garantijas. Es citēju: “Visiem būs vienādas tiesības.” Šajā sakarā man ir jautājums./

J.Bojārs: Vai jūs nevarētu parādīt man to lapiņu? Visiem pasaulē nekad nav vienādu tiesību. Es neatbildu par visām lapelēm, kuras ir izplatītas republikā. Es varu atbildēt par vēlēšanu savu oficiālo lapiņu, bet par to, kuru kaut kas ir izplatījis pa jūsu līniju, es absolūti neatbildu. Es nekad nebūtu varējis teikt kaut ko tādu, ka es gribu garantēt visiem vienādas tiesības. Nekur un nekad pasaulē visiem nav bijis vienādu tiesību. Ir tāds princips, un kā juristam jums tas ir jāzina,– tas ir tiesību vienlīdzības princips. Vienlīdzība pilsoņu tiesībās– jā, nevis vienlīdzības princips.

K.Matvejevs: */Bojāra kungs! Es novērtēju jūsu argumentus, bet runa ir par lapiņu, kas pazīstama, man tā liekas, visā Latvijā. Tā nav pašdarbība vienā vēlēšanu apgabalā. To ir lasījuši visi, un pilsoņu vienlīdzība iezīmēta precīzi: visiem būs vienādas tiesības. Man ir jautājums. Jūs Tautas frontē neesat pēdējais cilvēks. Kā jūs vērtējat: vai tā bija vēlētāju mānīšana, vai tiešām Tautas frontes nostāja pēc vēlēšanām ir mainījusies?/

Priekšsēdētājs: Matvejeva kungs, es gribu atgādināt, ka godājamais deputāts nebija Tautas frontes atbalstīto deputātu skaitā, tā ka viņam saistības šajās vēlēšanās ar Tautas frontes priekšvēlēšanu materiāliem nebija.

K.Matvejevs: */Labi. Es sapratu, ka deputāts Bojārs nav atbildīgs par to, kas tika izplatīts 18.marta priekšvēlēšanu kampaņā./

Priekšsēdētājs: Jums vēl ir otrais jautājums? Nav. Labi, paldies. Lūdzu, deputāt Zaļetajev!

S.Zaļetajevs: */Sakarā ar jūsu piedāvāto lēmuma projektu es gribētu, lai jūs komentētu premjerministra Godmaņa rakstiskos izteicienus, kas 1990.gada 26.februārī, Augstākās padomes vēlēšanu priekšvakarā, publicēti laikrakstā “Atmoda”. Es varu nolasīt, tas skan šādi: “Visi Latvijas iedzīvotāji ir Latvijas suverenitātes garants.” Vai pēc šī lēmuma pieņemšanas šī frāze paliks spēkā vai ne?/

J.Bojārs: Jūs mani atvainojiet, bet es negribu atbildēt Godmaņa kunga vietā. Lai Godmaņa kungs pats atbild par saviem vārdiem. Mēs tagad apspriežam šo dokumentu. Atvainojiet vēlreiz– mēs apspriežam konkrētu dokumentu. Kur te ir Godmaņa kunga vārdi?

S.Zaļetajevs: */Pilnīgi pareizi. Es jums varu jautāt, kāda ir jūsu attieksme pret šo domu šodienas lēmuma projekta gaismā? Šim lēmumam, kuru mēs pieņemam, būs sekas neatkarīgi no tā, vai frāze ir Godmaņa vai kāda cita. Vai šai frāzei pēc lēmuma pieņemšanas būs kāda nozīme vai ne? Atbildiet, nesaistot ar to, kas šo frāzi ir izteicis!/

No zāles: Te Godmanim nav preses konference…

J.Bojārs: Acīmredzot Godmaņa kungs domā, ka tā ir.

S.Zaļetajevs: */Es jums jautāju, ne Godmanim./

Priekšsēdētājs: Godājamais Zaļetajeva kungs!

J.Bojārs: Es šeit nestāvu, lai komentētu Godmaņa kunga vārdus, bet lai atbildētu uz jautājumiem par konkrētu dokumentu, Zaļetajeva kungs. Lūk, tā!

S.Zaļetajevs: */Bet es vēlreiz atkārtoju: gribu zināt, vai šī frāze būs spēkā– jā vai nē, neatkarīgi no tā, kas to ir izteicis?/

Priekšsēdētājs: Godājamais Zaļetajeva kungs, vajadzētu tomēr pamācīties arī ētikas principus, kā uzdot jautājumus, ja jūs gribat, lai uz tiem atbild.

S.Zaļetajevs: */Bet ja no atbildes izvairās?/

Priekšsēdētājs: Godājamais Zaļetajeva kungs…

S.Zaļetajevs: */Vai otro jautājumu es varu uzdot?/

Priekšsēdētājs: Varat uzdot jautājumus, bet es lūdzu jums izvēlēties toni, kādā jūs tos uzdodat. Ja uzdod jautājumus tādā tonī, parasti cilvēks uz tiem neatbild.

Lūdzu, otrais mikrofons. Deputāts Zaļetajevs.

S.Zaļetajevs: */Es gribētu zināt vēl par kādām šī dokumenta pieņemšanas sekām, kura autors jūs esat. Vai no tā neizriet, ka pēc šī dokumenta pieņemšanas daļa vēlētāju, kas ir ievēlējuši Augstāko padomi šajā sastāvā, zaudēs balsstiesības? Vai neiznāks tā, ka ar šī dokumenta pieņemšanu Augstākā padome atņem saviem ievēlētājiem balsstiesības? Es zinu gadījumus, kad vēlētāji savam deputātam atņem mandātu. Bet kāda situācija tagad var rasties?/

J.Bojārs: Pirmām kārtām es nevaru viens piesavināties autortiesības uz šo dokumentu. Šim dokumentam ir vismaz desmit autoru, vismaz! Ja pat ne vairāk. Un vakar vakarā šajā dokumentā tika apvienotas vismaz piecas dažādas koncepcijas. Tas ir viens. Pretējā gadījumā es šajā dokumentā nodarbotos ar autortiesību zagšanu, kas nav korekti no tiesību viedokļa.

S.Zaļetajevs: */Lūdzu, piedodiet,– viens no autoriem./

J.Bojārs: Nākamais. Zaļetajeva kungs, jūs jaucat divas pilnīgi atšķirīgas lietas. Pirmkārt, mēs šeit nespriežam par vēlēšanu tiesībām. Otrkārt, vienas valsts jeb vienas autonomas formācijas– PSRS– vietā šeit ir radusies pilnīgi jauna brīva valsts, kurā acīmredzot būs pilnīgi jaunas valsts vēlēšanu tiesības. Šā vēlēšanu likuma vēl nav, tāpēc pagaidām apspriest šo vēlēšanu problēmu nav nekādas jēgas.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Aleksejev, uzdodiet jautājumu!

A.Aleksejevs: */Cienījamais Bojāra kungs! Vai es šo lēmumu esmu pareizi sapratis? Ar šo lēmumu Latvijas tauta tiek sadalīta divās kopienās: pirmā kopiena ir Latvijas Republikas pilsoņi, bet otra kopiena– nepilsoņi./

No zāles: */PSRS pilsoņi./

J.Bojārs: Es atbildēšu jums, Aleksejeva kungs, tā: visi PSRS iedzīvotāji tādā gadījumā, izejot no jūsu koncepcijas, dalās divās daļās: vieni ir PSRS pilsoņi, bet otri, kuri nav PSRS pilsoņi, ir PSRS iedzīvotāji. Taču ir arī ārvalstu pilsoņi. Pie mums šī problēma ir gluži tāda pati. Vieni ir Latvijas Republikas pilsoņi, bet otri ir personas, kurām ir citas valsts pilsonība. Pagaidām, vismaz pēdējās dienās, man nav nācies runāt ne ar vienu apatrīdu, kurš pašlaik atrodas Latvijas Republikas teritorijā. Tāpēc mēs nevaram teikt, ka jebkurš no iedzīvotājiem, kurš šeit atrodas, būtu deprimēts no starptautisko tiesību viedokļa.

A.Aleksejevs: */Bojāra kungs! Mēs un jūs neatrodamies televizora ekrānā, kurā jūs vienmēr zaudējat. Šeit mēs kopā ar jums apspriežam konkrētu likumu, un es gribētu, lai jūs pilnīgi konkrēti atbildētu uz jautājumu. Bet ja jūs nevarat…/

Priekšsēdētājs: Aleksejeva kungs, jums vēl atlikusi otrā jautājuma uzdošana. Debates būs pēc tam, pēc pārtraukuma. Lūdzu, uzdodiet otro jautājumu.

A.Aleksejevs: */Un otrais jautājums. Kādas kopumā būs šī lēmuma pieņemšanas tiesiskās sekas tiem iedzīvotājiem, kas nebūs “pilsoņi”?/

J.Bojārs: Gan no starptautisko, gan no valstu tiesību viedokļa neviena valsts nav tiesīga regulēt otras valsts pilsonību. Līdz ar to mēs neesam tiesīgi nodarboties ar PSRS pilsonības jautājumiem. PSRS pilsoņi kā bija, tā arī paliek pilntiesīgi PSRS pilsoņi, un viņu naturalizācijas perspektīvas Latvijā masveidā visupirms ir apspriežamas starptautiskajās sarunās starp divām suverēnām, neatkarīgām valstīm– PSRS un Latviju. Un es domāju, ka šī pati problēma vēl ir jāapspriež ar trim galvenajiem krieviski runājošajiem donatoriem– Krieviju, Baltkrieviju un Ukrainu, lai noskaidrotu šo valstu principiālo politisko pieeju šā svarīgā politiskā un demogrāfiskā jautājuma risināšanā.

A.Aleksejevs: */Tas nozīmē, ka šis lēmums ir likuma par pilsonību aizvietotājs?/

Priekšsēdētājs: Es atvainojos, Aleksejeva kungs, jums tiks dots vārds debatēs, ja jūs laikus pierakstīsities.

Lūdzu, deputāt Panteļejev! Gatavojas deputāts Gavrilovs, bet pēc tam gan laikam būs pārtraukums.

A.Panteļejevs: Man ir ļoti konkrēts jautājums, jo manā komisijā jau griežas atsevišķi cilvēki un arī turpmāk griezīsies. Ja man rīt, teiksim, piezvana kāds X kungs un jautā šādi: “Pēc šā lēmuma iznāk, ka esmu Latvijas Republikas pilsonis, taču es esmu piedzimis pēc kara, esmu audzis kā PSRS pilsonis un gribu palikt PSRS pilsonis.” Ja viņš man jautās, kas viņam ir jādara,– vai viņam ir kaut kas jādara? Vai viņam ir jāprasa no jauna PSRS pilsonība vai tas nav jādara?

J.Bojārs: Skaidrs, ka nav jāprasa. Es turklāt esmu pārliecināts, ka viņam ir PSRS pilsoņa pase un viņam absolūti nav par ko uztraukties. Viņam ir vienas no divām visvarenākajām militārajām valstīm pilsonība. Es uzskatu, ka viņš joprojām var lepoties ar šo pilsonību tāpat, kā to darīja līdz šim.

A.Panteļejevs: Jā, bet vai tā nebūs faktiskā dubultpavalstniecība: vienubrīd viņš uz šā lēmuma pamata teiks, ka viņš ir Latvijas Republikas pilsonis, bet otru brīdi, rādīdams PSRS pasi, teiks, ka viņš ir PSRS pilsonis.

J.Bojārs: Brīdī, kad tiks pieņemts Latvijas Republikas pilsonības likums, šis jautājums būs skaidrs.

A.Panteļejevs: Bet šobrīd ar šo lēmumu tas vēl nav skaidrs?

J.Bojārs: Šobrīd– vēl ne. Jūs saprotiet, pilsonības problēmas ir ārkārtīgi sarežģītas. Un tās nevar atrisināt, atvainojiet, ar sešiem punktiem vienā lēmumā.

A.Panteļejevs: Tātad ar šā lēmuma pieņemšanu faktiskā dubultpavalstniecība vēl kādu laiku var pastāvēt?

J.Bojārs: Tā ar šo lēmumu netiek likvidēta. Ar šo lēmumu mēs izšķiram vienu no šā jautājuma daļām. Mēs, kā saka, nodarbojamies šeit tikai ar Latvijas pilsonību.

A.Panteļejevs: Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Gavrilov! Un pēc tam atpūtīsimies.

M.Gavrilovs: */Pirmais jautājums. Vai jūs neuzskatāt, ka būtu mērķtiecīgi šo lēmumu kā atsevišķu nodaļu iekļaut likumā par pilsonību, lai vismaz ārēji saglabātu viena momenta principu?/

J.Bojārs: Es jums varu atbildēt, kā tas ir bijis pasaulē. Šeit man ir krājumi ar visas pasaules pilsonības likumiem. Mums analogos gadījumos, lūk, šāds lēmums, kādu mēs pieņemam tagad, ir kā pirmais šajā dokumentu blokā, un tā tas arī paliek mūžīgi mūžam, āmen. Piemēram, Izraēlā tika pieņemts 1950.gada likums par atgriešanos, un saskaņā ar to jebkura ebreju tautības persona, atgriežoties dzimtenē, automātiski iegūst ebreju valsts pilsonību. Lūk, šis likums vēl joprojām ir šajā krājumā kā izejas punkts. Es domāju, mūsu krājumā šis likums arī būs goda vietā kā viens no atskaites punktiem.

M.Gavrilovs: */Tas nozīmē, ka jūs esat par to, lai tas nāktu kā likums./

J.Bojārs: Jā, lai tas ir kā atsevišķs lēmums. Mēs ļoti…

M.Gavrilovs: Nē, likums, ne lēmums.

J.Bojārs: …mēs šajā jautājumā neko labāku neatradām.

M.Gavrilovs: Likums vai lēmums?

J.Bojārs: Lēmums plus likums.

M.Gavrilovs: */Tā, otrais jautājums par lēmuma 4.punktu. Šeit runāts par reģistrācijas termiņu. Sakarā ar to man ir tāds jautājums. Vai cilvēku kopiena, pagaidām iedzīvotāji, par pilsoņiem kļūst reģistrācijas momentā, vai šī nelikumīgi pieņemtā lēmuma spēkā stāšanās momentā?/

J.Bojārs: Ja nemaldos, es jau trešo reizi atgādinu, ka viņi jau ir pilsoņi, bet viņiem šīs reģistrācijas, šā procesa rezultātā tiks izsniegtas Latvijas Republikas pilsoņa pases. Viņi ir pilsoņi! Viņi jau ir! Es varu šobrīd pierādīt ar dokumentiem, ka esmu Latvijas Republikas pilsonis. Es uzskatu, ka vairums no LTF frakcijas locekļiem un pat, atvainojiet, Aleksejeva kungs var pierādīt, ka viņš ir Latvijas Republikas pilsonis. Un arī Ždanokas kundze, viņa, redziet, arī to var pierādīt.

M.Gavrilovs: */Es precizēju.../

J.Bojārs: Tātad viņi jau ir, un mēs jau esam pilsoņi. Runa ir par šā procesa novešanu līdz galam.

M.Gavrilovs: */Es precizēju. Vai jums jau ir likums, kurā rakstīts, ka pilsoņiem ir noteiktas tiesības salīdzinājumā ar nepilsoņiem? Tas nozīmē, ka viņi šīs tiesības jau ir ieguvuši pirms reģistrēšanās? Tā iznāk?/

J.Bojārs: Atvainojiet, es vēlreiz atgādinu, ka šajā gadījumā mēs izšķiram tikai pilsonības jautājumu, bet ne pilsoņu tiesību jautājumu. Pilsoņu tiesību jautājumu izskatīsim dokumentā par cilvēku un pilsoņu tiesībām, kurš arī ir šodienas darba kārtībā.

M.Gavrilovs: */Tas nozīmē, ka šiem pilsoņiem pagaidām nekādu tiesību nav?/ (Zālē šalkoņa, rūkoņa.)

J.Bojārs: Mums pilsoņu tiesības vēl līdz galam nav precizētas.

Priekšsēdētājs: Pārtraukums līdz pulksten 12. Pēc pārtraukuma pirmais jautājumu uzdos deputāts Kiršteins.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Cienījamie kolēģi! Pulkstenis ir 12.00, un mums ir jāatsāk darbs plenārsēdē. Lūdzu, ieņemiet vietas! Lūdzu deputātu Bojāru tribīnē un deputātu Kiršteinu pie mikrofona. Deputāts Kiršteins uzdod divus jautājumus.

A.Kiršteins: Bojāra kungs, tas, ka PSRS pilsoņiem, kuri ir iebraukuši Latvijā, nav nekāda sakara ar 1919.gada pavalstniecības likumu, ir skaidrs. Citādi ir ar tiem latviešiem, kuri dzīvo trimdā. Un šeit 2.punktā ir pazudis 8.pants. Šā likuma 7.pantā minētie pilsonības zaudēšanas iemesli netiek piemēroti. Astotais. Tāpēc mans jautājums ir tāds. Vakar jūs diezgan bezkaunīgi apgalvojāt, ka tie latvieši, kuri dzīvo trimdā, paši ir vainīgi pie tā, ka viņi ir pieņēmuši tās valsts pavalstniecību. Tad mans jautājums ir šāds: vai jūs tiešām uzskatāt, ka viņi tikai paši ir vainīgi vai ka tur ir kaut kāda vaina, teiksim, arī Sarkanajai armijai vai Padomju Savienībai?

J.Bojārs: Kiršteina kungs, jūs, pirmām kārtām, diezgan bezkaunīgi runājat ar mani. Un, otrām kārtām, es domāju, ka tomēr, runājot par mūsu emigrāciju, viņi nebija vainīgi, ka emigrēja. Viņi nebija vainīgi, ka viņi emigrēja, vainīgs bija karš un okupācija. Gan karš, gan okupācija. Taču neviens nespieda nevienu no mūsu emigrantiem viņu mītņu zemēs naturalizēties, jo ļoti daudzi no latviešiem tomēr mītnes zemē nenaturalizējās, viņi tur staigāja un ar speciālu godu rādīja, ka viņi labāk ir paturējuši šīs “Nansena pases” nekā naturalizējušies. Lūk, tāda ir mana atbilde.

A.Kiršteins: Tādā gadījumā man uzreiz ir otrais jautājums. Šāda pati situācija ir virknē Eiropas valstu, teiksim, pēc apvērsumiem tāda situācija bija Grieķijā un Portugālē. Vai mūsu, Latvijas Republikas, interesēs tomēr nav atļaut noteikt kaut kādu termiņu un šo 2.pantu izteikt tādā formā, ka 7. un 8.pantā minētie pilsonības zaudēšanas iemesli netiek atzīti līdz Saeimas vēlēšanām vai, teiksim, gadu, divus vai trīs gadus, lai mēs dotu laiku šiem cilvēkiem nokārtot visas šīs lietas? Jo pretējā gadījumā, kā es saprotu, mēs ārkārtīgi lielam skaitam cilvēku liegsim iespējas piedalīties nākamās Saeimas vēlēšanās, arī juristiem veidot likumdošanas komisiju, bet, teiksim, tautsaimniekiem kā deputātiem piedalīties dažādās saimnieciskās komisijās. Vai tas šobrīd ir mūsu interesēs? Un vai mēs tiešām nevaram te ieviest šādu pantu?

J.Bojārs: Jā, šāds noteikums…

A.Kiršteins: Ar termiņu…

J.Bojārs: Šāds noteikums, kā jūs zināt, iepriekšējā variantā bija, bet mēs vakar ļoti daudzpusēji šo jautājumu apspriedām frakcijā. Lieta tāda– ja mēs vieniem atļaujam paturēt dubulto pilsonību, tad mums tūlīt ar tādiem pašiem standartiem jāpieiet arī PSRS pilsoņiem.

A.Kiršteins: Bet viņi taču nav…

J.Bojārs: Atvainojiet, Kiršteina kungs, bet mēs zinām, un Krievija to jau ir pateikusi, ka viņu pieeja būs dubultā pilsonība. Tātad šajā gadījumā mēs nevaram diskriminēt, atvainojiet, nelatviešus un pieiet viņiem ar citiem standartiem. Es domāju, ka tad, ja jebkurš latvietis gribēs atgriezties pie mums un pateiks, ka viņš ir Latvijas un vienīgi Latvijas Republikas pilsonis, nekādu problēmu saskaņā ar mūsu pieņemamo pilsonības likumu nebūs. Nekādu problēmu! Viņš būs Latvijas pilsonis tūlīt– tāpat kā Izraēlā –, sperot kāju uz mūsu zemes un naturalizējoties šeit.

A.Kiršteins: Kāds sakars PSRS pilsoņiem ar 1919.gadu?

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Karlson!

J.Karlsons: Godātais Bojāra kungs! Atšķirībā no daudziem deputātiem, kuri uzdeva jautājumus pirms pārtraukuma, man šā dokumenta politiskie aspekti ir pilnīgi skaidri, un es tos pieņemu. Taču man ir jautājums par praktiskām lietām attiecībā uz šā dokumenta 3., 4., 5.punktu. Par 3.punktu man ir tāds jautājums: vai jūs neuzskatītu par nepieciešamu šeit formulēt šā punkta spēkā stāšanās laiku, tas ir, ielikt “no 1940.gada 17.jūnija”, lai nebūtu domstarpību, kādas radās jau iepriekšējiem jautātājiem par to, uz ko attiecas šā likuma “Par pavalstniecību” 4.pants?

J.Bojārs: Es par šo 4.punktu gribu teikt to pašu, ko jau teicu frakcijā. Es uzskatu, ka 3.punktu vispār nevajadzēja, jo mēs nedomājām nevienu naturalizēt un tādi plāni nav bijuši arī saskaņā ar 1919.gada likumu. Ja nu kāds tik briesmīgi gribēja, lai būtu šī drošība, tad vakar par to nobalsoja, un mēs šo punktu ielikām, bet, manuprāt, tam nekādas sevišķas jēgas nav, jo naturalizēt saskaņā ar šo likumu mēs nevienu netaisāmies.

J.Karlsons: Jā, pilnīgi pareizi. Tātad, ja šis punkts ir iekšā, tad tomēr vajadzētu (tāpat kā attiecībā uz iepriekšējo punktu) reglamentēt laiku– no 1940.gada 17.jūnija. Ja tas ir ietverts šeit iekšā.

J.Bojārs: Tādā gadījumā atliek… Jūs esat pilntiesīgs deputāts, jums pieder likumdošanas iniciatīva, iesniedziet to rakstiski, lai mēs varētu nobalsot.

J.Karlsons: Skaidrs.

J.Bojārs: Nekādu citu variantu es nevaru likt…

J.Karlsons: Otrais jautājums. Šeit jau tika diskutēts jautājums par reģistrācijas laikiem. Runa bija par 1992.gada 1.jūliju, un otrais termiņš– 1994.gada 1.janvāris. Es gan neesmu tik optimistiski noskaņots un nedomāju, ka mūsu Imigrācijas departaments būtu spējīgs līdz 1.jūlijam izdarīt visu pārreģistrēšanu. Un, tā kā šis jautājums tik tiešām nav saskaņā ar Saeimas vēlēšanām, es nedomāju, ka pēc šā laika arī tiesas ceļā nevarētu pierādīt savu pilsonību, tāpēc es uzskatu, ka mums nevajadzētu likt tik īsu laiku. Un mans priekšlikums tomēr būtu noteikt reģistrācijas termiņu līdz 1993.gada 1.janvārim. Tas būtu jāieraksta 4.punktā.

J.Bojārs: Tādā gadījumā atliek vienīgi nobalsot, bet mūsu pieeja bija tāda, lai izdarītu maksimālu spiedienu uz departamentu un lai Latvijas Republikas pilsoņi pēc iespējas ātrāk iegūtu savas pases.

J.Karlsons: Es saprotu.

J.Bojārs: Tādā veidā izdarīt maksimālu spiedienu uz valsts aparātu. Un varbūt iedot tam arī papildu naudu, lai tas spētu visu izdarīt.

J.Karlsons: Paldies.

J.Bojārs: Taču šeit es atkal neko nevaru teikt kā vienīgi to, ka par šo jautājumu ir jābalso.

J.Karlsons: Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Kide!

E.Kide: Bojāra kungs, vai es pareizi saprotu, ka bijušie Latvijas pilsoņi un viņu pēcnācēji līdz ar šā lēmuma stāšanos spēkā Latvijas Republikas pilsonību neatjaunos automātiski, bet tā būs jāpierāda dokumentāri ar arhīvu materiāliem? Tā es sapratu.

J.Bojārs: Atjaunos automātiski, Kides kungs! Es jau vakar jums teicu, ka formāli es, kas šeit stāvu tribīnē, varu būt blēdis, kaut gan es izskatos ļoti civilizēti. Tāpēc tādos svarīgos politiskos jautājumos un tādos jautājumos, no kuriem izriet ekonomiskās, sociālās un citas tiesības, ikvienā valstī jebkurā gadījumā tiek pieprasīts iesniegt pierādījumus. Es domāju, ka mums vienīgi vajadzētu, ņemot vērā procesa masveidību, attiecīgi to noorganizēt tādējādi, lai Civilstāvokļa aktu arhīvā būtu attiecīgs skaits kompjūteru, kas iespējamā ātrumā “pakotu” šo informāciju iekšā, un lai šie kompjūteri būtu attiecīgi saistīti ar skaitļotājiem, ar datu mašīnām, kas atradīsies Pilsonības un imigrācijas departamentā. Un, kā man teica, lai 10 nodaļās, kas būs rajonos, ja cilvēks atnāk, momentā var iegūt šo informāciju caur kompjūtera tīkliem. Es uzskatu, ka tas būtu visracionālākais veids, kaut gan gribu atgādināt, ka arī citu valstu praksē, piemēram, Amerikas Savienotajās Valstīs, jebkurā gadījumā no tās personas, kurai kaut ko vajag, arī pieprasa pierādījumus. Tāds ir princips, tāpēc es uzskatu, ka šeit mums vajadzētu iet nevis vienkāršošanas, bet pa racionalizācijas un darba paātrināšanas ceļu.

E.Kide: Bojāra kungs, tas būs…

J.Bojārs: Būs daudz viltvāržu. Es galvoju, ka būs ļoti daudz viltvāržu.

E.Kide: Man tas nebija jautājums, tā bija tikai jautājuma preambula, lai noskaidrotu pašu jautājumu.

Priekšsēdētājs: Tas bija pirmais jautājums, Kides kungs! Būsim godīgi!

E.Kide: Labi. Man tad ir vēl tāds jautājums. Es saprotu, ka tie kompjūteri, par kuriem jūs tikko teicāt, vēl nav iegādāti, sistēmas vēl nav izkārtotas, taču, kā iepriekšējais jautātājs jau teica, 1992.gada 1.jūlijā cilvēkiem jau vajadzētu beigt šo arhīva dokumentu saņemšanu. Kā jūs uzskatāt, vai tieši arhīva darba kontekstā neievilksies šī Latvijas pilsoņu pasu izsniegšana? Pat varētu būt tā, ka Saeimas vēlēšanas notiek ātrāk, un tas varētu traucēt daļai pilsoņu, kuri vēl nebūs saņēmuši Latvijas pases, piedalīties Saeimas vēlēšanās. Ko jūs domājat par šo reālo mehānismu?

J.Bojārs: Es uzskatu, ka nedrīkst pieļaut Saeimas vēlēšanas, pirms mums ir pilnīga skaidrība par pilsonību. Nedrīkst notikt otras tādas pašas vēlēšanas, kādās ievēlēja mūs. Jābūt pilnīgai skaidrībai pilsonības jautājumā– kuri ir pilsoņi, kurus mēs naturalizējam un kurus nenaturalizējam. Un uz vēlēšanām vajadzētu iet ar pilnīgu skaidrību šajā jomā.

E.Kide: Man bija arī otrais jautājums.

J.Bojārs: Atvainojiet, Kides kungs, bet valsts aparāta problēmas ir valsts aparāta problēmas.

Nākamais mums ir reģistra jautājums. Kungi, kuri atbild par šo problēmu, būs šajā tribīnē, lūdzu, uzdodiet viņiem šo jautājumu. Es neatbildu par šo problēmu. Es atbildu par dokumentu korektu sagatavošanu. Uzdodiet, lūdzu, man jautājumus par dokumentu, bet apa­rātam uzdodiet jautājumus, kā tas tiks galā ar savu darba jomu.

E.Kide: Man bija vēl otrais jautājums, bet cienījamais priekšsēdētājs man to liedza. Paldies.

Priekšsēdētājs: Deputāt Endziņ, lūdzu!

A.Endziņš: Cienījamais Bojāra kungs! Jūs jau šeit atbildējāt uz deputāta Kiršteina jautājumu saistībā ar likuma “Par pavalstniecību” 8.pantu, kurš šajā projektā, kas tagad ir izsniegts kā 282.dokuments, vairs nefigurē. Mani tomēr nepārliecināja jūsu atbilde– vēl jo vairāk, ja ņem vērā 4.piezīmi, kur ir noteikts, ka personām, kuras ir zaudējušas Latvijas pavalstniecību šā likuma 8. vai 9.panta kārtībā, ja tās no jauna vēlas iegūt Latvijas pavalstniecību, ir pieci gadi jānodzīvo Latvijā kopš pavalstniecības zaudēšanas brīža.

Šodienas apstākļos, tad, kad mums būs jāatver vēstniecības un diplomātiskās pārstāvniecības ārzemēs, mēs varētu izmantot arī mūsu Latvijas pilsoņu palīdzību, tas būtu arī lētāk Latvijas Republikai. Un šinī sakarībā es tomēr ierosinu ieslēgt papildu punktu ar šādu tekstu: “Nepiemērot piecu gadu laikā no šā lēmuma pieņemšanas Latvijas Republikas 1919. gada 23.augusta likuma “Par pavalstniecību” 8.pantu tiem Latvijas Republikas pilsoņiem, kuri Latvijas Republikas okupācijas rezultātā bija spiesti emigrēt uz ārvalstīm un ir pieņēmuši citas valsts pavalstniecību, pilsonību.”

J.Bojārs: Endziņa kungs, vakar frakcijas sēdē vienojāmies par redakciju un nobalsojām par tādu redakciju, kāda ir jūsu priekšā. Jums ir cits variants, tāpēc par šo jautājumu ir jābalso.

A.Endziņš: Es to lieku uz balsošanu.

Priekšsēdētājs: Tikai dariet to, lūdzu, debatēs, Endziņa kungs! Uz balsošanu jautājumus izvirza debatēs, nevis uzdodot jautājumus.

Lūdzu, deputāt Bul!

A.Buls: Dokumentu paketē ir likums par pilsonību. Tātad es saprotu, ka, pieņemot šo likumu, aptuveni mēneša laikā, kā jūs izteicāties, būs iespējams uzsākt naturalizācijas procesu. Šajā sakarībā mūsu apskatāmā lēmuma 3.punktā tiek apturēts 1919.gada pavalstniecības likuma 4.pants, kas tieši runā par šo citu valstu pavalstnieku uzņemšanu. Sakiet, lūdzu, vai, pieņemot likumu par pilsonību, ko mēs gatavojamies pieņemt, šis ieraksts, šis 3.punkts, nav šķērslis, lai uzsāktu naturalizāciju līdz Saeimas vēlēšanām?

J.Bojārs: Cienījamais Bula kungs, šie ir divi absolūti dažādi dokumenti. No tā brīža, kad tiks pieņemts jaunais pilsonības likums, visa naturalizācija notiks saskaņā ar šiem ļoti stingrajiem, daudz stingrākiem noteikumiem, nekā tas ir 1919.gada likumā, un citādas kārtības vispār nebūs. Starp citu, būs jābalso arī par to, kuru domicila jeb pastāvīgās dzīves prasību mēs pieņemsim. Un vakar vienojāmies par šādiem variantiem– 5, 10, 15 gadi, un tur vēl ir dažādi varianti. Tātad– kā deputāti nobalsos, tāda pastāvīgās dzīves prasība arī būs.

A.Buls: Paldies. Tātad es sapratu, ka naturalizācija sāksies pēc pilsonības likuma pieņemšanas.

Otrais jautājums ir saistīts ar jūsu atbildi uz deputāta Panteļejeva jautājumu, par to, ka ir pilsoņu kopums un tiek piemērots 1919.gada likums “Par pavalstniecību”, un, vai tu gribi vai tu negribi būt par Latvijas pilsoni, tu jau tāds esi. Tātad te nav vārda “atjaunošana”, kurš ir deputāta Lagzdiņa variantā. Tātad– tu esi pilsonis! Tajā pašā laikā neatteikšanās no PSRS pilsonības jau rada dubultpilsonību. Sakiet, lūdzu, kāpēc, atstājot 1919.gada likuma 9.pantu 1927.gada labojumā, pavalstniecības likumā jūs nevēlaties piemērot šo pantu, ka nevis automātiski paliek PSRS pilsonība, bet ir tā, kā saka 9.pants, ka jālūdz par noņemšanu no Latvijas pilsonības.

J.Bojārs: Es vēlreiz gribu atbildēt to, ko jau teicu. Pirmām kārtām mums jāatbild uz šādu jautājumu: vai mēs esam Latvijas Republikas pilsoņi vai neesam? Vairums mūsu iedzīvotāju tomēr uzskata, ka viņi ir Latvijas Republikas pilsoņi. Un nekas nav jāatjauno. Viņiem ir jāizdod tikai šo faktu apliecinošs dokuments. Ir jāatjauno šo institūtu darbība, nevis pilsonība. Tātad tā būtu atbilde uz pirmo jautājuma daļu.

Atbilde uz jautājuma otro daļu ir šāda: dubultā pilsonība ir objektīva juridiska parādība, tāpat kā iesnas, kas pastāv neatkarīgi no tā, vai mēs to gribam vai negribam. Un dubulto pilsonību novērš ar starp­tautiskajiem līgumiem starp attiecīgajām valstīm, kuros iestarpina principus un mehānismus, saskaņā ar kuriem šo dubulto pilsonību novērš. Tātad arī mēs varēsim novērst šo objektīvo dubulto pilsonību, it sevišķi jaukto laulību gadījumā, tikai tad galīgajā variantā, kad mēs noslēgsim starptautisko līgumu. Tā ir juristiem vispārzināma parādība, un tur vispār pat nebūtu daudz ko spriest.

A.Buls: Paldies.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi, es došu vārdu jautājumu uzdošanai deputātam Bukam, bet te 20 deputāti rakstiski ir iesūtījuši pieprasījumu– pārtraukt jautājumu uzdošanu un arī nobalsot par šo priekšlikumu. Jautājumu uzdošanai, izņemot deputātu Buku, ir pierakstījušies vēl trīs deputāti.

Lūdzu reģistrāciju. Reģistrēsimies un nobalsosim priekšlikumu par jautājumu uzdošanas pārtraukšanu, tātad šo 20 deputātu ierosinājumu. Lūdzu, reģistrēsimies. Rezultātu! Ir reģistrējušies 130 deputāti. Lūdzu, balsosim par 20 deputātu iesniegumu– pārtraukt jautājumu uzdošanu. Rezultātu! 61– par, 37– pret un 17– atturas. Tātad tiek pieņemts lēmums pārtraukt jautājumu uzdošanu, bet deputāts Buka pēdējais uzdod divus jautājumus.

S.Buka: */Arī man ir divi jautājumi. Pirmais jautājums. Preambulā runāts par to, ka Latvijas teritorijā nelikumīgi apmeties liels skaits PSRS pilsoņu. Bojāra kungs, no kurienes ir zināms, ka tie ir PSRS pilsoņi, bet ne Ukrainas, Baltkrievijas, Polijas– ja viņi ir no Ukrainas rietumu apgabaliem, iespējams, no Rumānijas vai kādas citas valsts, arī Krievijas impērijas pilsoņi? Kāpēc jūs visus šos cilvēkus uzskatāt par PSRS pilsoņiem? Arī jums kabatā ir PSRS pilsoņa pase, bet jūs sevi par PSRS pilsoni neuzskatāt. Kas visus šos pilsoņus pasludina par PSRS pilsoņiem? Mēs?/

J.Bojārs: Atvainojiet, Bukas kungs, jūs esat salicis visus vienā kaudzē. Cik es saprotu, Krievijas impērija izzuda līdz ar Oktobra revolūciju, kuras iekarojumus jūs, opozīcija, ļoti centīgi aizstāvat visu šo parlamenta laiku. Tas ir pirmkārt, tā ir pirmā atbilde.

S.Buka: Jūs šeit neatbildējāt…

J.Bojārs: Atbilde uz šo otro jautājumu ir šāda– līdz ar to, ka normāli… manā uztverē Padomju Savienība nav izzudusi, tā ir transformējusies tādā veidā, kādā tā ir, es īsti nezinu, kā šī valsts tagad saucas un kā turpmāk sauksies, taču es uzskatu, ka zināma valstu kopība pastāv. Līdz ar šīs valsts modeli pastāv arī šīs valsts iekšējā– dubultā pilsonība. Tātad vispārējā, tā teikt, PSRS pilsonība un iekšējā– republikāniskā pilsonība, un tas ir pilnīgi normāli šīs valsts modeļa ietvaros. Tāpat kā Amerikas Savienotajās Valstīs katram Amerikas Savienoto Valstu pilsonim ir gan ASV pilsonība, gan arī attiecīgā štata pilsonība. Tas gan nav īsti precīzs salīdzinājums, tomēr tā ir.

S.Buka: */Tas ir, jūs atzīstat, ka šeit jāprecizē? Un nevajag, ja iespējams, atsaukties uz Savienoto Valstu Konstitūciju vai tiesiskajām normām, jo tad man rodas priekšstats, ka Bojāra kungs ir dzimis divus gadus pirms 1940.gada nevis Latvijā, bet Savienotajās Valstīs.

Tagad otrais jautājums. Atbilstoši 4. un 6.punktam, kur runa faktiski ir par to, ka pēc šī lēmuma vai likuma pieņemšanas pilsoņi tomēr nebūs līdz 1992.gada 1.jūlijam, bet šie neatzītie pilsoņi tiks dalīti divās kategorijās: tajos, kam bija tā laime, kā Bojāra kungam, piedzimt līdz 1940.gadam Latvijas Republikas pilsoņu ģimenē, un tajos, kam tādas laimes nebija, jo viņi piedzima vēlāk, pēc 1940.gada. Pieļauju, ka tādi ir ievērojama daļa no deputātiem, kas sēž šeit zālē, jo viņiem nāksies pierādīt savas izcelsmes tīrību. Tas būs diezgan sarežģīti, jo Latvijā bija liels skaits jaukto laulību. Tad, lūk, viņiem, atbilstoši 6.punktam, būs dažādas tiesības, kur teikts, ka Latvijas Republikas pilsoņu tiesības pilnā mērā tiks atjaunotas tikai pēc Saeimas sasaukšanas, vai tomēr visiem ir vienādas tiesības?/

J.Bojārs: Bukas kungs, tā kā jūs agrāk bijāt “Līdztiesības” frakcijā, tad tas ir jūsu frakcijas modelis par dažādu kategoriju pilsoņiem. Mūsu frakcijā šāda modeļa nav. Pilsoņi vai nu ir, vai nav. Tā! Bet attiecībā uz pārējiem daudzajiem jautājumiem, kas ietverti jūsu jautājumā, es uz tiem jau vismaz trīs reizes šodien esmu atbildējis.

S.Buka: */Tas nozīmē, ka jūs neesat spējīgs vienkārši formulēt atbildes, ja jau jums uzdod vienus un tos pašus jautājumus./

J.Bojārs: Pilsoņi ir! Pilsoņi ir un sēž šajā zālē, un, ja jūs nejūtaties Latvijas Republikas pilsonis, nu, tad tā ir cita problēma. Tā ir cita problēma!

S.Buka: */Kā gan viņi ir, ja …/

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi… Bukas kungs, jums būs visas iespējas izteikties debatēs. Paldies godājamajam ziņotājam par atbildēm. Vārdu lūdz mūsu sekretariāta vadītājs Dobeļa kungs, kurš ziņos par iespējamo procedūru debatēs.

J.Dobelis: Cienījamie kolēģi, saskaņā ar mūsu nolikumu par frakcijām Augstākajā padomē mums ir paredzētas zināmas proporcijas debašu laikā, līdz ar to es esmu sastādījis sarakstu atbilstoši šīm proporcijām, kur Tautas frontes frakcija attiecībā pret tiem, kuri ir palikuši “Līdztiesībā”, un pret neatkarīgajiem deputātiem ir kā 4:1:1. Līdz ar to man pirmie debatētāji ir skaidri zināmi ar visiem uzvārdiem, un tālāk acīmredzot plenārsēdei ir jālemj, vai debates turpināt un kādā veidā šīs proporcijas tālāk ievērot.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Cilinski!

E.Cilinskis: Man ir tāds ierosinājums par procedūru– visus rakstiskos priekšlikumus, kurus deputāti ir iesnieguši, vajag pavairot un izdalīt deputātiem, un balsot tikai par tādiem priekšlikumiem, kuri visiem deputātiem ir pavairoti.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, deputāt Lagzdiņ!

J.Lagzdiņš: Ierosinu, lai par 5.punktu nebūtu divreiz jāatklāj debates, dot vārdu referentam arī par otro šā punkta likumprojektu, proti, par tā pamatprincipiem.

Priekšsēdētājs: Kam, lūdzu, dot vārdu?

J.Lagzdiņš: Deputātam Lagzdiņam.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, deputāt Dīmani!

S.Dīmanis: Es gribētu atbalstīt Lagzdiņa kunga priekšlikumu. Un vēl viens priekšlikums– ņemot vērā to, ka Krastiņa kungs vairākkārt ir teicis, ka būs iespēja izteikties debatēs, tomēr dot iespēju izteikties visiem, kuri vēlas. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, deputāt Kirštein!

A.Kiršteins: Es arī piekrītu. Šis jautājums ir pārāk svarīgs Latvijas nākotnei, lai tik vieglprātīgi nobalsotu par debašu pārtraukšanu. Ja vajadzēs, mēs sēdēsim visu nedēļu un debatēsim par šo jautājumu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tātad mums ir jābalso par diviem priekšlikumiem. Pirmais– jebkurš rakstisks labojums par šo lēmuma projektu ir jāpavairo un jāizdala deputātiem, lai viņi varētu par tiem nobalsot kā rakstiskiem labojumiem. Mēs jau arī agrāk saskārāmies ar šādu problēmu, ka labojumi tika izteikti mutiski. Un otrais priekšlikums– dot vārdu arī līdzziņojumam deputātam Lagzdiņam par 5.punkta otro variantu.

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par pirmo ierosinājumu procedūras jautājumā ar vienkāršu balsu vairākumu– par rakstisko labojumu pavairošanu un izdalīšanu deputātiem. Lūdzu balsot. Rezultātu! 104– par, 2– pret, 4– atturas, tātad jebkurš rakstisks labojums par šo lēmuma projektu tiek iesniegts sekretariātā un tas nekavējoties organizē priekšlikuma pavairošanu un izdalīšanu deputātiem pirms balsošanas.

Lūdzu, deputāt Bojār!

J.Bojārs: Man par procedūru. Cienījamie kolēģi, Lagzdiņa kunga variants principiāli ir pavisam cits variants, un to mēs nevaram apspriest kā līdzziņojumu, jo tas nav bijis arī darba grupā un nekad kopā ar viņu nav strādāts pie šiem dokumentiem. Darba kārtībā ir viena pakete un viens risinājums un arī otra pakete un otrs risinājums. Šie jautājumi principā atšķiras, tāpēc tie ir jāatdala viens no otra un nekāda līdzziņojuma šeit nevar būt.

Priekšsēdētājs: Vai deputātam Freimanim ir kas sakāms par šo pašu jautājumu?

J.Freimanis: Par balsošanas motīviem.

Priekšsēdētājs: Jo tad mēs varam balsot un… Lūdzu, deputāt Freimani!

J.Freimanis: Godājamie kolēģi, es ierosinātu augsti godājamā Lagzdiņa kunga priekšlikumu nepieņemt, tātad balsot pret to, jo šis priekšlikums patiesībā ir maskēta vēlēšanās mūs vienkārši attālināt no svarīgākā jautājuma izskatīšanas. Ne velti Dīmaņa kungs tik ļoti priecājās par šo ierosinājumu…

Priekšsēdētājs: Vēl deputāts Zaļetajevs vēlas izteikties. Lūdzu.

S.Zaļetajevs: */Es uzskatu, ka balsot par deputāta Lagzdiņa priekšlikumu nav jēgas, jo par to mēs nobalsojām, piedodiet, pirms nedēļas. Tieši šīs balsošanas rezultātā jautājums tika iekļauts darba kārtībā un tieši šādā veidā izsniegts deputātiem. Par to, lai Lagzdiņa priekšlikums tiktu izskatīts kā alternatīva, mēs nobalsojām jau pagājušajā nedēļā. Tā ka otrreiz šo jautājumu izskatīt mums nav nekādas nepieciešamības. Es domāju, ka šeit notiek vienkārši manipulācija. Uzskatu, ka sēdes priekšsēdētājam bez kavēšanās jādod vārds otram referentam, jādod viņam iespēja atbildēt uz jautājumiem./

Priekšsēdētājs: Ja kāds saprata, ko Zaļetajeva kungs domāja, lai tad man paskaidro… Lūdzu, trešais mikrofons.

V.Dozorcevs: */Ja notiks balsošana par šiem diviem priekšlikumiem, es tomēr gribētu atbalstīt Lagzdiņa priekšlikumu tādā veidā, kādā tas ir izteikts, jo tas pilnīgi saskan ar frakcijas lēmumu, bet tas projekts, ko šodien aizstāv Bojāra kungs, savos divos pantos ir radikālā pretrunā ar frakcijas lēmumu./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Eglāj!

V.Eglājs! Es gribētu tomēr izteikties par procedūru. Mums darba kārtībā ir lēmuma projekts un pēc tam ir Lagzdiņa kunga iesniegtais likumprojekts. Lēmuma projektu pieņemšanas procedūra mums ir zināma, bet Lagzdiņa kunga likumprojektu mēs šeit izskatīsim pirmajā lasījumā. Es ceru, ka tā būs, un tad, kad beigsim šo izskatīšanu, mēs apspriedīsim tālāk un skatīsim konceptuāli, kā arī balsosim, akceptēt vai neakceptēt šo likumprojektu pirmajā lasījumā. Man liekas, ka šeit balsošana ir absolūti lieka, jo mums ir standarta procedūra, un es lūgtu vadītāju vadīties pēc tās.

Priekšsēdētājs: Jā, es mēģināšu pēc tās vadīties un tāpēc lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par deputāta Lagzdiņa ierosinājumu dot viņam vārdu, lai runātu par darba kārtības 5.punktu. Lūdzu balsošanas režīmu. Paceltās rokas es neņemu vērā... Lūdzu rezultātu. Par– 73, pret– 20, atturas– 21. Tātad esam nobalsojuši par Lagzdiņa kunga ierosinājumu– atļaut viņam arī debatēs uzstāties atsevišķi par 5.punktu. Vai pareizi jūs sapratu? Runāt debatēs, Lagzdiņa kungs, nevis sniegt koreferātu! Mums nebija runas par koreferātu. Jūs tā izvirzījāt jautājumu…

J.Lagzdiņš: Godātais priekšsēdētāj!

Priekšsēdētājs: Es jūs klausos.

J.Lagzdiņš: Mans likumprojekts par pilsonības atjaunošanas un piešķiršanas pamatprincipiem ir iesniegts pirms divām nedēļām Prezidijam kā alternatīvs projekts tam lēmumam, par kuru referēja Bojāra kungs. Es ierosinu dot man vārdu ziņojumam par šo manis iesniegto likumprojektu, kurš, starp citu, ir iesniegts arī attiecīgajai pilsonības koncepcijas izstrādāšanas darba grupai, un šā likuma izskatīšana ir iekļauta šīsdienas darba kārtībā kā 5.punkts, kuru mēs esam sākuši izskatīt. Lūdzu likt to uz balsošanu!

Priekšsēdētājs: Paldies. Tātad jūs gribējāt ārpus kārtas pirms debatēm tagad ziņot par savu likumprojektu? Bet mēs esam nobalsojuši par citādu darba kārtību, un viss noritēs tādā kārtībā, par kādu esam nobalsojuši. Ja jūs vēlaties tur kaut ko grozīt, tad mums ir no jauna jābalso par grozījumiem darba kārtībā.

J.Lagzdiņš: Godātais kolēģi! Mūsu Kārtības rullī ir tāda norma, kura nosaka, ka tad, ja par vienu jautājumu ir iesniegti divi alternatīvi projekti, padome noklausās viena projekta autora ziņojumu, otra projekta autora ziņojumu un trešā projekta autora ziņojumu un konceptuāli balso par viena vai otra projekta ņemšanu par pamatu.

A.Aleksejevs: Es lūdzu par procedūru...

Priekšsēdētājs: Vienu mirklīti… Deputāts Aleksejevs mazliet pagaidīs ar saviem ierosinājumiem. Tātad ir ierosinājums… Tā kā mēs par 5.punktu un tā izskatīšanas kārtību neesam balsojuši… Es tomēr lūgtu godājamos deputātus apsēsties un normāli strādāt, jo pie mikrofoniem nevajag drūzmēties… Tātad mēs esam iebalsojuši darba kārtības 5.punktu, kurā ir dokuments… tātad lēmuma projekts bez dokumenta numura, es atvainojos, tur ir 260.dokuments, 281.dokuments un 282.dokuments. Tātad ir trīs dokumenti. Faktiski no deputāta Lagzdiņa priekšlikuma izriet tas, ka mums ir jānoklausās pēc kārtas visi šie dokumenti, jāuzdod jautājumi un pēc tam jāatklāj debates par visiem trim dokumentiem, un tās būtu konceptuālas debates. Vai es esmu pareizi sapratis deputāta Lagzdiņa ierosinājumu? Paldies.

Lūdzu, deputāt Buka!

S.Buka: */Es pievēršu deputātu uzmanību tam, ka līdzās likumprojektam, ko iesniedzis deputāts Lagzdiņš, vēl ir Augstākās padomes Prezidija lēmums, kurā teikts: “nodot šo likumprojektu darba grupai, kas izveidota Latvijas Republikas pilsonības koncepcijas projekta izstrādāšanai, kuras priekšsēdētājs ir Juris Bojārs, iepriekšējai izskatīšanai”. Tādā gadījumā, ja projekts atlikts malā, mums šodien no Jura Bojāra vajadzēja dzirdēt pamatojumu, kāpēc šo likumprojektu darba grupa ir noraidījusi, kādi Augstākās padomes orgāni to ir noraidījuši un kādi lēmumi ir pieņemti. Tagad mēs atkal opozīcijai aizbāžam muti, lai gan Lagzdiņa kungs nav ne “Līdztiesībā”, ne Demokrātisko iniciatīvu centrā. Viņam Bojāra kungs aizbāž muti. Man bailes iedomāties, kas notiktu, ja Bojāra kungs nebūtu dzimis divus gadus pirms 1940.gada un nebūtu kalpojis VDK majora pakāpē. Kādi tad būtu viņa uzrakstītie likumprojekti?/

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi, neaizmirsīsim, ka mūs raida radio un mūsu godājamajiem vēlētājiem un radioklausītājiem ir ļoti labas iespējas dzirdēt, ko katrs deputāts saka un kas viņš tāds ir. Tā ir ļoti brīnišķīga iespēja! Pašlaik runās deputāts Aleksejevs, pēc tam deputāts Dobelis un pēc tam– deputāts Dinevičs.

A.Aleksejevs: */Lai gan es neatbalstu ne Bojāra kunga, ne Lagzdiņa kunga likumprojektu, es uzskatu, ka šodien izskatāmais jautājums ir daudz svarīgāks nekā jautājums par medībām, kuram mēs veltījām daudz vairāk laika. Šodien ir jāizskata visi alternatīvie priekšlikumi, iespējams, arī tie, kas vēl nav parādījušies, lai mēs jautājumu izskatītu tiešām vispusīgi un republikā neradītu nekādus negatīvus procesus, kurus ne mēs, ne jūs negribam./

Priekšsēdētājs: Paldies. To, kā vēl nav, mēs izskatīsim tad, kad tas būs mazliet materializējies. Lūdzu, Dobeļa kungs!

J.Dobelis: Cienījamais priekšsēdētāj, es lūgtu balsot par šādu manu priekšlikumu– turpināt izskatīt 282.dokumentu, tagad uzsākt debates, pabeigt šīs debates, pieņemt šo dokumentu un tikai pēc tam ķerties pie kāda cita dokumenta izskatīšanas. Tāds ir mans priekšlikums.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Dinevič!

J.Dinevičs: Cienījamie kolēģi! Pašreiz mēs kaut kā sākam mētāties. Atcerieties– bija plenārsēde, tur bija arī balsošana, un šajā balsošanas reizē par to, ka jāskata trīs dokumenti vienotā paketē, nobalsoja 89 deputāti, un tie bijāt jūs. Pašreiz mēs skatām vienu– pirmo šīs paketes dokumentu, pēc tam būs otrais un trešais, un, es domāju, konsekventi sekosim tam, kā esam vienojušies. Pabeigsim pirmo dokumentu, skatīsim otro un trešo dokumentu, jo Lagzdiņa kunga variants nav konkrēti par šiem attiecīgajiem dokumentiem. Saskaņā ar viņa variantu pēc tam būs nepieciešami tieši tādi paši konkrēti dokumenti.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi! Es tūlīt došu vārdu deputātam Bojāram. Man ar jums ir jākonsultējas, jo manā priekšā ir divas Latvijas Republikas Augstākās padomes plenārsēžu darba kārtības. Tātad viena ir tā, kura izdalīta pašā sākumā, un otra– jau koriģētā. Koriģētajā plenārsēžu darba kārtībā 5.punktā ir minēti jau manis nolasītie dokumenti– 260., 281. un 282.dokuments. 282.dokumentu mēs tikko noklausījāmies, bet 260.dokuments mums ir vēl priekšā. Taču man ir jautājums par 281.dokumentu, tas man šeit ir… Tātad 281.dokuments ir krievu valodā– */“Aicinājums Latvijas Republikas Augstākajai padomei”/, tātad tas ir svešvalodā nodrukāts dokuments, kurš saucas
*/“aicinājums”/. Es domāju, ka šo dokumentu visi var izlasīt, bet tas obligāti mums plenārsēdē nav jāskata, tā ka, kuram ir laiks, lūdzu, izlasiet šo dokumentu. Tātad mums plenārsēdē ir izskatāmi un apspriežami tikai divi dokumenti, par kuriem esam nobalsojuši un iekļāvuši plenārsēdes darba kārtībā. Tas ir 260. un 282.dokuments, kas ir iekļauts darba kārtības 5.punktā. Par citiem dokumentiem mēs neesam nobalsojuši.

Vēl viena informācija. Mums ir pagājušās otrdienas plenārsēdes stenogramma, un tur ir lasāms, ka deputāts Lagzdiņš ierosina: ja gadījumā Augstākā padome nobalso par lēmuma projekta par pavalstniecības likuma piemērošanu… par tā ietveršanu darba kārtībā, tad ir priekšlikums kā alternatīvu variantu šim lēmumam iekļaut (un arī Prezidija sēdē izskatīt) 8.oktobra darba kārtībā likumprojektu “Par pilsonības atjaunošanas un piešķiršanas pamatprincipiem”. Kā alternatīvu projektu. Un tālāk, kā man ziņoja Kanceleja, tas arī tika iebalsots. Tāda ir informācija.

Lūdzu, Bojāra kungs!

J.Bojārs: Man ir vēl neliela piebilde vispirms pie tā, ko teica Dineviča kungs. Atcerēsimies, ka Lagzdiņa kunga risinājums tajā balsojumā ieguva 13 vai 14 balsis salīdzinājumā ar to, ko teica Dineviča kungs. Tas ir pirmais.

Otrais, šajā 283.dokumentā, tas ir, plenārsēžu darba kārtībā, ir kļūda. Te ir rakstīts, ka 260.dokumentu atbalsta Likumdošanas jautājumu komisija, taču šis dokuments Likumdošanas jautājumu komisijā nav izskatīts.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Plotniek!

A.Plotnieks: Godātie kolēģi, jautājums, pie kura mēs pašreiz apstājāmies, ir supersvarīgs. Ja gribam iet pa to ceļu– vispirms izskatīt un pieņemt lēmumu un pēc tam runāt par likumprojektu “Par pilsonības atjaunošanas un piešķiršanas pamatprincipiem”, tad, es atvainojos, mēs vienkārši rīkosimies liekulīgi, jo pēc šā lēmuma pieņemšanas vairs nekāds likumprojekts nevar tikt pieņemts. Un mēs gluži labi zinām atšķirības lēmumu un likumu pieņemšanas procedūrā, tā ka mēs vienkārši šinī gadījumā vienam no deputātiem “aizbāžam muti”. Tas būtu par faktisko pusi.

Tālāk. Runājot par juridisko pusi, varu teikt, ka tādā gadījumā, ja mums 5.punktā ir gan lēmuma projekts, gan arī likumprojekts un tie abi ir viens punktiņš, nevar būt prioritāru tiesību pieņemt vienu un tikai pēc tam otru. Tie ir jāizdiskutē kopā, un varbūt uz to pamata var izveidot kaut kādu kompromisa variantu, kas būtu vienots dokuments. Ja viens būs pieņemts, tad, es atvainojos… Mēs allaž kādu reizi esam tā izdarījuši un tur neko vairs izdarīt nevarēsim. Pie tam šajā sakarībā es vēl gribētu teikt to, ka likumprojekts šajā gadījumā nebūt neizslēdz visas pārējās paketes eksistenci, tā ka es neredzu nekādu pretrunu un, gan no juridiskās motivācijas viedokļa, gan arī vadoties pēc tīri ētiskiem principiem, aicinu dot vārdu Lagzdiņa kungam, pēc tam uzdot viņam jautājumus, tad diskutēt par to vai citu variantu un beigu beigās pieņemt lēmumu. Ja mums ir žēl trīs dienu, tad es baidos, ka mums var nākties ar nožēlu konstatēt, ka 30 gadi ir zaudēti. Paldies.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi! Mēs jau vienreiz nobalsojām par Lagzdiņa kunga ierosinājumu, taču tagad tas ir vairāk izdiskutēts, motivēts un noskaidrots. Es tikko pārliecinājos arī pēc stenogrammas, ka tas ir plenārsēdes balsojums, ar kuru šis likumprojekts ir iekļauts darba kārtībā, un tas izriet arī no mūsu darba kārtības. Mums vienkārši ir procedūras balsojums par to, vai mēs uzreiz iekļaujam deputāta Lagzdiņa ierosinājumu, vēlreiz par to nobalsojam, uzreiz noklausāmies ziņojumu par 260.dokumentu, uzdodam jautājumus un pēc tam konceptuāli debatējam par abiem dokumentiem.

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par šādu mūsu tālāko procedūru– par, pret vai atturoties. Lūdzu rezultātu. Par– 84, pret– 13, atturas– 13. Esam pieņēmuši šādu mūsu tālākās darbības procedūras kārtību. Lūdzu debatētājiem turpināt pierakstīties sekretariātā.

Vārds Lagzdiņa kungam ziņojuma sniegšanai.

J.Lagzdiņš: Godātais priekšsēdētāj, godātie kolēģi deputāti! Šodien mums ir vēsturiska diena, mēs uzsākam risināt vienu no svarīgākajiem mūsu parlamenta politiskajiem jautājumiem, proti, pilsonības jautājumu. No tā, kā mēs šo svarīgo sasāpējušo problēmu atrisināsim, kādu ceļu iesim, lielā mērā būs atkarīga mūsu jaunās valsts, jaunās Latvijas Republikas, politiskā un ekonomiskā, kā arī nacionāli politiskā attīstība. Tātad, kolēģi, atkarībā no tā, kādu lēmumu mēs šodien pieņemsim, tas ir, vai mēs būsim tālredzīgi politiķi, lielā mērā izšķirsies mūsu valsts tālākā eksistence.

Ko, kolēģi, nozīmē būt tālredzīgam politiķim? Tālredzīgam politiķim nozīmē būt tādam valstsvīram, kas augstāk par visu izvirza savas tautas un savas valsts intereses. Tas ir pirmais.

Otrais. Risinot pilsonības jautājumu, mums jāatceras tas pamatuzdevums, kāpēc esam šeit atnākuši. Mēs esam nākuši tādēļ, lai garantētu savai tautai izdzīvošanu. Un tas mums ir jāpanāk daļēji ar pilsonības likumiem. Mūsu risinājumam ir jābūt tādam, kas nevis vairotu gan Latvijā, gan ārvalstīs mūsu valsts pretiniekus un ienaidniekus, bet gan vairotu draugu pulku.

Un, visbeidzot, mūsu risinājumam ir jābūt tādam, kas nestu mūsu valstij kaut kādu praktisku labumu, proti, lai ārvalstis nenovērstos no mums, lai tās sniegtu mums ekonomisku palīdzību.

Es gribētu īsumā atgādināt, kādi konceptuāli risinājumi tiek piedāvāti. Pirmais ir tā sauktais Bojāra variants. Kāds tas ir? Tas nozīmē, ka tiek piedāvāts vispirms noteikt ar lēmuma palīdzību pilsoņu kopumu, pēc tam uzsākt pilsoņu reģistrāciju un kaut kad– tuvākā vai tālākā nākotnē– pieņemt pilsonības likumu, kurš noteiktu to, kādas prasības ir izvirzāmas šobrīd Latvijā dzīvojošajiem tā sauktajiem nepilsoņiem jeb kontingentam, kurš neietilpst pamatiedzīvotājos.

Bez tam pastāv arī tā sauktais Rikarda variants, kurš pirmajā stadijā sakrīt ar Bojāra izvirzīto risinājuma variantu, proti, nekavējoties pieņemt lēmumu un atjaunot pilsonību, uzsākt reģistrāciju, pēc tam paplašināt vēlētāju loku, ievēlēt Latvijas Republikas Saeimu, kura pieņemtu pilsonības likumu.

Tagad, godājamie kolēģi tautfrontieši, mani frakcijas biedri, es jums gribētu atgādināt 11.septembri, kad vairākums no jums nepārprotami nobalsoja, ka Augstākā padome ir tiesīga atrisināt visus ar pilsonību saistītos jautājumus.

Pirmkārt, tai ir šādas juridiskās tiesības. Otrkārt, mēs nobalsojām par to, ka pilsonības piešķiršanas un atjaunošanas reglamentācija ir jāveic vienlaikus. Un tieši šādu mērķi izvirza mans likumprojekts. Es uzskatu, ka šobrīd sabiedrībā nemiera cēlonis ir nevis tas, ka kāds Latvijas Republikas pilsonis, bijušais pilsonis vai viņa pēcnācējs, šaubītos par to, ka Augstākā padome vēlas atjaunot pilsonību, bet gan nemiera, uztraukumu un baumu cēlonis ir tas, ka Augstākā padome joprojām tiesiskā dokumentā, normatīvā aktā nav fiksējusi tos noteikumus, kādi ir izvirzāmi tām personām, kuras ieceļojušas Latvijā pēc 1940.gada, tā sauktajā okupācijas periodā, lai tās kļūtu par pilsoņiem. Un, ja mēs šodien pieņemsim Bojāra kunga piedāvāto dokumentu un pateiksim, ka tie visi ir pilsoņi– tie, kas te bijuši 1940.gadā, un viņu pēcnācēji –, un uzsāksim viņu reģistrāciju, tad nemiera cēlonis– tā ir mana visdziļākā pārliecība– joprojām Latvijas Republikā saglabāsies, jo Latvijas Republikas pilsoņiem joprojām nebūs skaidrs, kāda būs taktika, kāda būs Augstākās padomes rīcība, kādi būs tie noteikumi, kurus mēs izvirzīsim ieceļotājiem. Arī tas bija viens no iemesliem, kāpēc es izstrādāju savu likumprojektu.

Kāda ir mana likumprojekta būtība? Likumprojekta 1.pants nosaka to, kādā kārtībā tiek atjaunota pilsonība tām personām, kuras bija Latvijas Republikas pilsoņi laikā uz 1940.gadu, kā arī viņu pēcnācējiem. Ja šīs personas dzīvo Latvijas Republikā, tad šīm personām Latvijas Republikas pilsonību ar šā likuma spēkā stāšanās brīdi, ja jūs akceptēsit šo likumu, varēs atjaunot jebkurā laikā un bez jebkādiem ierobežojumiem.

Kāpēc man ir šāda redakcija, un kāpēc mēs nevaram iet pa Bojāra kunga piedāvāto ceļu un automātiski pateikt, ka visi ir pilsoņi? Tas ir tāpēc, ka tādā gadījumā mēs pilsonību dodam un uzskatām par pilsoni arī Alksni, arī Rubiku un arī citus, kuri ir cīnījušies pret mūsu Latvijas Republiku. Mēs nevaram dot automātiski viņiem pilsonību un pateikt, ka viņi var reģistrēties. Reģistrācija nav nekāds ierobežojums.

Otrkārt, ir apmēram 100 000 ārpus Latvijas robežām dzīvojošu bijušo pilsoņu un viņu pēcnācēju. Arī šiem bijušajiem pilsoņiem mēs automātiski nevaram atjaunot Latvijas Republikas pilsonību, jo kaut kādu apsvērumu dēļ viņi nevar atgriezties Latvijas Republikā, kaut vai tāpēc, ka viņi nesaņems pensiju, jo mums nav noslēgtas starptautiskās konvencijas ar attiecīgajām valstīm. Līdz ar to viņi nostādīs sevi materiāli sliktākā stāvoklī. Un tādā gadījumā mēs nevaram piespiest šīs personas nekavējoties (tūlīt vai pāris gadu laikā) izlemt jautājumu– atgriezties vai neatgriezties Latvijā, pieņemt vai nepieņemt Latvijas Republikas pilsonību. Nebūsim netaisnīgi pret viņiem! Šīm personām ir jādod tiesības jebkurā laikā– kaut vai pēc gada, 10 vai 20 gadiem, ja reiz liktenis tās ir aiznesis aiz mūsu republikas robežām un ja tās ir citu valstu pilsoņi, neierobežojot to tiesības, dot tām iespēju atjaunot Latvijas Republikas pilsonību, kad tās to vēlas, un aiziet pensijā.

Vēl, godātie kolēģi, es gribu teikt, ka Latvijas Republikā dzīvo īpatnējs iedzīvotāju kontingents, un tie ir iedzīvotāji, kuri līdz 1940.gadam bija legāli ieceļojuši Latvijas Republikā un tur dzīvoja, tie parasti ir poļu un lietuviešu laukstrādnieki, kuri, karam sākoties, neatgriezās Lietuvā un Polijā. Es uzskatu, ka pret šīm personām un to pēcnācējiem mums jābūt sevišķi godprātīgiem un šīm personām ir jābauda prioritāras tiesības pilsonības iegūšanā. Un tieši tādēļ manā likumprojektā ir 3.pants kā ļoti svarīgs pamatprincips, proti, ka tās personas, kuras, nebūdamas Latvijas Republikas pilsoņi, bija legāli iebraukušas Latvijas Republikas teritorijā un pastāvīgi dzīvoja Latvijā okupācijas brīdī, un šo personu pēcnācēji, ja tās šā likuma spēkā stāšanās brīdī dzīvo Latvijā, Latvijas Republikas pilsonību var iegūt bez jebkādiem ierobežojumiem. Mēs nedrīkstam šīm personām izvirzīt kaut kādas prasības. Tas ir elementāri.

Tālāk. Manuprāt, mums ir jāvienojas šobrīd par vēl vienu būtisku iedzīvotāju kategoriju, proti, tās ir tās personas, tie 800 tūkstoši Latvijas Republikas iedzīvotāju, kuri šobrīd dzīvo šeit, Latvijas Republikā. Šiem cilvēkiem skaidri un gaiši jāpasaka, kādus noteikumus mēs izvirzām viņiem, lai viņi varētu iegūt pilsonību. Un tādēļ manis iesniegtajā likumprojektā ir 5.pants, kurš nosaka visus tos, manuprāt, ļoti radikālos– vismaz tā to vērtē mani vēlētāji– nosacījumus, kas jāievēro šīm personām, kuras okupācijas periodā ir iebraukušas Latvijas Republikā, lai tās varētu cerēt iegūt Latvijas Republikas pilsonību. Es gribētu nosaukt jums šīs prasības. Tās ir: šīm personām, kuras ir ieceļojušas okupācijas periodā, ir jābūt nodzīvojušām un pastāvīgi pierakstītām Latvijas Republikā ne mazāk kā 16 gadus. Bez tam tām ir jābūt apguvušām latviešu valodu sarunvalodas zināšanu līmenī. Tām ir jāiesniedz iesniegums par atteikšanos no savas iepriekšējās pilsonības, kā arī jāiesniedz savas iepriekšējās pilsonības valsts ekspatriācijas atļauja. Bez tam vienlaikus tām ir jāzvēr uzticība Latvijas Republikai. Ja, kolēģi, šīs personas, kuras ieceļojušas okupācijas periodā, tam neatbilst vai neievēro kaut vienu no šīm prasībām, tās, manuprāt, pilsonību iegūt nevar. Tāda ir mana visdziļākā pārliecība.

Tālāk. 6.pantā ir minēta vesela virkne šķēršļu, kādēļ nevar iegūt pilsonību. Es arī jūs gribu ar tiem iepazīstināt.

Pirmām kārtām tās ir personas, kuras ir bijušas notiesātas ar brīvības atņemšanu par tīšu noziegumu izdarīšanu, vai tās, kuras tiek sauktas pie kriminālatbildības brīdī, kad tiek izlemts jautājums par pilsonības piešķiršanu. Bez tam tās ir personas, kuras šobrīd dienē Latvijā esošajā ārvalstu armijā, tās iekšlietu vai drošības dienestā, kā arī tās personas, kuras pēc okupācijas, tas ir, pēc 1940.gada 19.jūnija, ir izvēlējušās Latvijas Republiku par dzīvesvietu pēc demobilizēšanās no okupācijas armijas, ja tās pirms dienesta nav pastāvīgi dzīvojušas Latvijas Republikā.

Latvijas Republikas pilsonību nekādā gadījumā nevar iegūt personas, kuras ir izdarījušas noziegums pret cilvēci, starptautiskus vai kara noziegumus, kā arī personas, kuras ir piedalījušās masu represijās, ja tas ir konstatēts ar tiesu iestāžu spriedumiem. Turklāt šeit nevar būt pieļauta kaut kāda patvaļa, kā to piedāvā daži citi pilsonības likumi, kuros nav šīs piebildes par tiesu iestāžu spriedumiem. Mēs nevaram dot tiesības ierēdnim vienpersoniski izlemt to, vai tu esi piedalījies vai tu neesi piedalījies, vai tu esi noziedznieks vai tu neesi noziedznieks. Tas ir jāfiksē noteiktos dokumentos.

Bez tam pilsonību nekādā gadījumā nevar iegūt tās personas, kuras ir medicīnas iestāžu uzskaitē kā narkomāni vai hroniski alkoholiķi, kā arī personas, kurām nav legālu iztikas avotu. Šobrīd medicīnas iestāžu uzskaitē ir vairāk nekā 400 narkomānu un vairāk nekā 44 tūkstoši alkoholiķu, tā ir oficiālā uzskaite. Apmēram puse no viņiem nav pamatiedzīvotāji, un šīm personām pilsonība netiks dota.

Tālāk. Bez tam pilsonība nekādā gadījumā nevar tikt piešķirta tām personām, kuras ar antikonstitucionālām metodēm ir vērsušās pret Latvijas Republikas neatkarību, demokrātisku vairākpartiju parlamentāro valsts iekārtu un pret pastāvošo valsts varu Latvijā. Un arī tikai tad, ja tas ir konstatēts ar tiesu iestāžu vai administratīvo iestāžu spriedumiem. Tātad, kolēģi, mēs nevaram iet pa to ceļu, ko piedāvā Bojāra kungs, ka visi automātiski kļūst pilsoņi saskaņā ar 1919.gada pavalstniecības likumu. Ejot to ceļu, mēs dosim pilsonību un dosim tiesības reģistrēties kā pilsoņiem arī tām personām, kuras ir vērsušās pret Latvijas Republiku.

Tālāk. Godātie kolēģi, manis piedāvātā varianta viena no būtiskākajām atšķirībām ir tā, ka es ierosinu iet to ceļu, ko piedāvā Tautas fronte, proti, pilsonības problēmu izlemt nevis vieniem pašiem šeit, Augstākās padomes sienās, nevis vieniem pašiem to izlemt ar 67 balsīm, bet šo problēmu atrisināt ar referenduma vai tautas aptaujas palīdzību. Aptauju mēs jau 3.martā esam organizējuši un zinām, kā to darīt. Tādēļ arī mana likumprojekta 7.pants runā par trijiem šā likumprojekta spēkā stāšanās variantiem.

Pirmais variants. Šis likumprojekts, šie svarīgie pamatprincipi, šie politiskie pamatprincipi, par kuriem mums jāpanāk konsenss šodien šeit, parlamentā, varētu stāties spēkā vispārējā kārtībā– tātad ar šā likumprojekta pieņemšanas dienu. Šajā gadījumā, kolēģi, mēs pilnībā uzņemamies visu politisko atbildību. Ja mēs sevī jūtam tik daudz spēka un pārliecības un uzskatām, ka mūsu variants, mūsu ceļš ir vispareizākais, tad darīsim to bez tautas palīdzības, neprasot tai padomu.

Otrais variants. Un, proti, ka šā likumprojekta, manis izstrādātā likumprojekta, trīs panti, kuri paredz noteikumus, kādi izvirzāmi cittautiešiem, ieceļotājiem šeit okupācijas periodā, šie naturalizācijas noteikumi būtu balsojami pilsoņu referendumā. Un tikai tad, ja pilsoņi tos ir pieņēmuši, ja pilsoņu vairākums ir nobalsojis par tiem noteikumiem– gan par 16 gadu cenzu, gan par valodas prašanu– un uzskata, ka šie noteikumi ir pietiekami radikāli un ir mūsu valsts un tautas interesēs,– tikai tad šie noteikumi stājas spēkā. Šis variants ir tiesiski vistīrākais, taču mums jāatceras, ka, šo variantu realizējot, diemžēl attiecīgie panti nevarēs stāties spēkā uzreiz, jo ir jāveido Pilsoņu reģistrs. Tātad praktiski šāds pilsoņu referendums varēs notikt tikai, labākajā gadījumā, 1992.gada nogalē.

Bez tam es piedāvāju vēl izskatīt un izvērtēt trešo likuma spēkā stāšanās variantu, proti, ka šie trīs panti, kuri runā par naturalizāciju, stājas spēkā tikai tad, ja tie netiek noraidīti visu Latvijas balsstiesīgo iedzīvotāju aptaujā, tātad– ja šajā aptaujas dienā pret šiem trijiem pantiem nenobalso vairākums no Latvijas Republikas pastāvīgajiem balsstiesīgajiem, pilntiesīgajiem iedzīvotājiem.

Kādas ir šā varianta pozitīvās un negatīvās puses? Pirmkārt, pozitīvs ir tas, ka šis variants ir visdemokrātiskākais un dod iespēju izteikt savu negatīvo attieksmi visiem Latvijas Republikas iedzīvotājiem– gan pilsoņiem, gan nepilsoņiem.

Otrkārt, šā varianta pozitīva iezīme ir arī tā, ka tas ir organizējams nekavējoties pēc šo pamatprincipu pieņemšanas, proti, šeit nevajag organizēt nekādu pilsoņu vai iedzīvotāju reģistrāciju. Šeit viss notiek tādā kārtībā, kādā mēs 3.martā organizējām tautas aptauju par neatkarīgu Latviju. Taču jāsaka, ka šim piedāvātajam variantam ir viena būtiska negatīva iezīme, proti, tiesiski tas ir visapšaubāmākais variants, tāpēc šeit es gribētu izteikt savu personīgo viedokli, ka likumu tā pieņemt nevar. Tātad referendumā balsot par likumprojektu, par Latvijas Republikas likumu, var tikai pilsoņi, taču tiesības noraidīt kādu variantu, es domāju, tiesības uz šo negatīvo veto referendumu, mēs neapšaubāmi varētu dot arī nepilsoņiem. Tomēr tas ir katra atsevišķa deputāta ziņā, tātad– atkarīgs no katra atsevišķa deputāta vērtējuma.

Tālāk. Godātie kolēģi! Atļaujiet man izteikt dažas piezīmes attiecībā uz to lēmuma projektu, kurš ir iesniegts un izskatīts pirms šā likumprojekta, proti, tas ir lēmums “Par Latvijas Republikas 1919.gada 23.augusta likuma “Par pavalstniecību” piemērošanu esošā Latvijas Republikas pilsoņu kopuma noteikšanai”. Godātie kolēģi, šeit ir ļoti skaists un daiļrunīgs ievads, taču es lūdzu jūs pievērst uzmanību šā lēmuma projekta 1.punktam. Kas šeit ir teikts? Šeit ir pateikts tas, ka mēs atzīstam par spēkā neesošu 1940.gada 7.septembra PSRS Augstākās padomes dekrētu, kā arī noteikta kārtība, kādā Latvijas, Lietuvas un Igaunijas Padomju Sociālistisko Republiku pilsoņi iegūst Latvijas Republikas pilsonību.

Godātie kolēģi! Es gribu jums atgādināt ne visai senu vēsturi, proti, jau 1989.gada jūnijā Latvijas PSR Augstākā padome šajā zālē grozīja Latvijas PSR Konstitūciju un noteica, ka Latvijas Republikā turpmāk ir spēkā tikai Latvijas PSR likumi un Latvijas PSR Augstākās padomes ratificētie likumi. Mēs pirmo reizi atcēlām PSRS likumus un to pateicām. Otrreiz mēs to izdarījām 4.maijā ar Neatkarības deklarāciju. Tad pateicām, ka turpmāk Latvijas Republikas teritorijā ir spēkā tikai tie likumi, kuri nav pretrunā ar 4.maija Deklarāciju un Latvijas Republikas Satversmes trijiem pantiem. Mēs otro reizi atcēlām visus PSRS likumus. Bez tam 1991.gada 21.augustā ar Konstitucionālo likumu trešo reizi uzskatījām par nepieciešamu atgriezties pie šā jautājuma. Laikam nebija pārliecības, ka šie likumi Latvijas Republikā vairs nav spēkā. Mēs vēl trešo reizi atcēlām tos un pateicām, ka turpmāk Latvijas Republikā ir spēkā tikai Latvijas Republikas likumi. Un šodien mēs ceturto reizi balsosim par to. Vai tas nozīmē, ka mūsu likumi un mūsu lēmumi ir četras reizes, tā teikt, vārgāki? Vai to spēks ir četras reizes vājāks nekā PSRS likumam?

Attiecībā uz šā lēmuma projekta tālāko tekstu. Kolēģi, mēs nevaram atjaunot 1919.gada pavalstniecības likuma darbību vai piemērot pašu šo likumu. Ļoti vienkārši– tas ir tāpēc, ka šis likums ir pārpildīts ar arhaiskām un šobrīd nepiemērojamām normām. Pievērsiet uzmanību– tie deputāti, kuriem šis likums ir izdalīts! Kaut gan šodien to vajadzēja izdalīt visiem deputātiem, lai mēs zinātu, kādu likumu turpmāk piemērosim. Katram deputātam bija jābūt rokās diviem dokumentiem: vienā rokā– šis lēmuma projekts, otrā rokā– šis likumprojekts, taču tas nav izdarīts, bet tie, kuriem ir, lūdzu, iedziļinieties! Es aicinu jūs pievērst uzmanību šā likuma 1.pantam. Šā 1919.gada likuma 1.pants nosaka to personu kontingentu, kuras uz iesnieguma pamata kļūst par Latvijas Republikas pilsoņiem. Uz 1.panta un iesnieguma pamata… Tāpēc, ka viņi bija nodzīvojuši pirmskara Latvijas teritorijā, šajās trijās guberņās, viņi kļuva par Latvijas Republikas pavalstniekiem. 1940.gadā tādi bija apmēram 1 miljons 850 tūkstoši cilvēku. Pārējie 100 tūkstoši, kuri dzīvoja Latvijas Republikā 1940.gadā, okupācijas brīdī, pilsonību bija ieguvuši, nevis pamatojoties uz šā likuma 1.pantu kā Latvijas Republikas pirmskara iedzīvotāji un viņu pēcteči, bet gan pamatojoties uz 4.panta 4.apakšpunktu. Tātad tika uzņemti pilsonībā ar individuāliem aktiem. Tātad, ja mēs atjaunojam vai piemērojam šo likumu, tikai likumu, tad tas tiek attiecināts uz šo pirmo kontingentu. Un tur netiek ietverti tie 100 tūkstoši, kuri līdz pat pēdējam brīdim tika uzņemti pilsonībā. Jūs saprotiet– tātad mums jārunā nevis par pilsonības likuma atjaunošanu, bet gan par pilsonības atjaunošanu, kā es to piedāvāju savā variantā. Un tad nebūs nekādu domstarpību un valsts pārvaldes institūcijām nevajadzēs ņemt šo arhaisko likumu, skatīties un mēģināt izlobīt tā patieso jēgu, kā tad īsti šodien ir jāpiemēro šis likums.

Tālāk. Godātais Bojāra kungs ierosina nepiemērot tikai šā likuma 7.panta un 4.panta noteikumus, taču it kā tiek piemērots arī vecā pavalstniecības likuma 8.pants. Es citēju: “Neviens nedrīkst vienā un tajā pašā laikā būt par pavalstnieku Latvijā un kādā citā valstī.” Tātad, Bojāra kungs, no jūsu uzstāšanās un daudzajām atbildēm šeit tomēr nepalika īsti skaidrs, kāda tad īsti būs situācija, ja šis lēmums stāsies spēkā,– vai dubultā pilsonība būs vai tās nebūs? Kāds tiesiskais statuss būs šiem 100 000 ārpus Latvijas Republikas robežām dzīvojošajiem un citu pilsonību pieņēmušajiem bijušajiem Latvijas iedzīvotājiem, kuri šobrīd dzīvo Zviedrijā, Vācijā vai Amerikas Savienotajās Valstīs? Kas būs ar viņiem? Mēs ar šo lēmumu pasakām, ka arī viņiem ir Latvijas pilsonība vai Vācijas pilsonība, vai Amerikas pilsonība. Vai mēs to pasakām? Tādā gadījumā mēs ejam pretim tam tiesiskajam principam, kas ietverts šajā 8.pantā.

Tātad, godātie kolēģi, pilsonības problēma ir ļoti sarežģīta un tai, ja mēs to nepareizi risināsim, varētu būt ļoti nepatīkamas politiskās un ekonomiskās sekas Latvijas Republikā. Tādēļ es uzskatu, ka tam normatīvajam aktam, ar kuru sākam risināt šo smago problēmu, ir jābūt nepārprotamam, ļoti skaidram, tādam, kas nerada vienu piemērošanas iespēju, piemēram, Daugavpilī, citādu– Rīgā un vēl citādu– Ventspilī. Manuprāt, piedāvātais lēmuma projekts izraisa vairāk jautājumu, nekā sniedz skaidru atbilžu.

Godātie kolēģi! Vēl daži vārdi par to, kādēļ es uzskatīju, ka mums jāiet pa to ceļu, ko es piedāvāju savā likumprojektā, proti, mums šobrīd nekavējoties jāizlemj, kādi būs tā sauktie naturalizācijas noteikumi. Ja šobrīd aprobežosimies tikai ar pilsonības atjaunošanu, bet nepateiksim pēckara iebraucējiem kādus noteikumus, kaut gan ļoti radikālus… Manā variantā, kā jūs redzējāt, tie ir ļoti radikāli. Varētu teikt, tie ir nepatīkami noteikumi tām personām, kuras iebraukušas pēc kara, taču mums ir jāpasaka šī nepatīkamā patiesība. Ir jābūt godīgiem, atklātiem, nevis jāslēpjas aiz kaut kādām apšaubāmām konstrukcijām. Tādēļ, kolēģi, es ierosinu jums šodien vispusīgi izanalizēt iesniegtos likumprojektus un pieņemt tādu lēmumu, kas atbilstu mūsu valsts un mūsu tautas interesēm. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Lagzdiņa kungs ir beidzis savu ziņojumu. Ir jau deputātu saraksts, kuri uzdos jautājumus Lagzdiņa kungam. Viens atgādinājums godājamajiem deputātiem: mēs nobalsojām par to, ka rakstiskie priekšlikumi tiks iesniegti sekretariātā, lai tos pavairotu un izdalītu. Atgādinu, ka mēs esam nobalsojuši patlaban šeit diskutēt par diviem dokumentiem– 282. un 260.dokumentu. Par citiem alternatīvajiem likumprojektiem mēs neesam balsojuši, un tiem deputātiem, kuri vēlējās iesniegt alternatīvus lēmumus vai likumprojektus, to vajadzēja izdarīt plenārsēdes sākumā, kad tika lemts par darba kārtību. Tāpēc lūdzu godājamos deputātus jaunus alternatīvus pilsonības likumprojektus sekretariātā neiesniegt un tos nepavairot, jo mums vienkārši nav iespējas tos izskatīt. Vairāki tādi jau ir, un viens otrs no tiem jau ir pavairots.

Tātad tagad uzdosim jautājumus godājamajam Lagzdiņa kungam, pēc tam debatēsim par abiem dokumentiem, kā nu kurš no godājamajiem deputātiem vēlas, un iesniegsim priekšlikumus rakstiski, atzīmējot, par kuru dokumentu šie priekšlikumi ir, un pēc tam, protams, būs balsošanas procedūra, par kuru mēs lemsim laikam atsevišķi.

Vārds deputātam Kiršteinam jautājuma uzdošanai. Saglabāsim iepriekšējo kārtību– katrs deputāts uzdod divus jautājumus.

A.Kiršteins: Cienījamais Lagzdiņa kungs, es saprotu, ka padomju juridiskā skola ir vislabākā pasaulē, tomēr 1991.gada 21.augusta konstitucionālais likums “Par Latvijas Republikas valstisko statusu” nosaka, ka Latvijas Republikas valstiskais statuss tiek atjaunots un noteikts ar 1922.gada 15.februāra Satversmi. Tāpēc mani izbrīnī, ar kādu drosmi jūs tagad maināt šo Satversmi. Vai tas jūs nebaida? Un jautājums ir konkrēts: vai nu mēs tātad mainām šo 21.augusta Konstitucionālo likumu, vai arī jums ir jāatbild, kāpēc jūs rīkojaties pretēji Satversmes 78.pantam, kurā ir konkrēti pateikts, kādos gadījumos mēs rīkojam referendumu, un tas ir tad, ja ne mazāk kā 1/10 vēlētāju ir iesniegusi pilnīgi izstrādātu Satversmes grozījumu projektu vai likumprojektu, kuru prezidents nodod Saeimai. Un, ja Saeima to nepieņem bez pārgrozījumiem saturā, tad tas tiek nodots tautas nobalsošanai, tātad– tikai pēc tam, kad ir nobalsojuši 10 procenti no balsstiesīgajiem Latvijas Republikas pilsoņiem. Jums šeit parādās kaut kādas fantastiskas konstrukcijas, kaut kādi negatīvie veto… Kā jūs izskaidrojat… Varbūt mēs mainīsim atpakaļ un atcelsim 21.augusta likumu, ja jūs šeit pilnīgi nepareizi apgalvojat, ka Augstākā padome ir pieņēmusi lēmumu mainīt pavalstniecību? Tas ir frakcijas neobligāts lēmums. Augstākā padome tādu lēmumu nav pieņēmusi.

J.Lagzdiņš: Kiršteina kungs, mans viedoklis ir tāds, ka mums dzelžaini jāievēro gan 21.augusta likums, gan arī tie Latvijas Republikas Satversmes panti, kuros ir runa par referendumu. Ja šeit ir runa par referendumu, tad referendumā, kurā tiek nobalsots par likumu un pieņemts likums, var piedalīties tikai Latvijas Republikas pilsoņi, un arī es esmu par šo variantu, un par šo variantu ir arī Tautas fronte. Tas ir pirmkārt.

Otrkārt. Jūs šeit bez pierādījumiem, bez kaut kādiem konkrētiem argumentiem teicāt, ka es it kā ierosinu grozīt Satversmi. Nebūt ne! Es ierosinu tieši pretējo– ievērot Satversmi, jo šie panti, kuros runāts par referendumu, nosaka, ka valsts prezidents, kura mums vēl joprojām nav un kuru mēs nez kāpēc negribam šeit ievēlēt… mēs negribam izveidot arī Ministru kabinetu un joprojām apmierināmies ar Ministru padomi… Tad, kad mums būs valsts prezidents, kurš varēs ierosināt šo referendumu, tad viņš arī varēs uzsākt šo referenduma procedūru, bet pagaidām šādu iespēju mums nav, jo neesam vēl izcīnījuši, tiktāl pārveidojuši savu augstāko valsts varas institūciju un arī visu valsts tiesisko statusu atbilstoši Satversmei.

Priekšsēdētājs: Godājamais Kiršteina kungs, jums bija tiesības uz diviem jautājumiem. Jūs uzdevāt tikai vienu, un otru no vietas jūs nevarat dabūt. Lūdzu, deputāt Seikst!

A.Seiksts: Cienījamais Lagzdiņa kungs! Es runāšu par koncepciju, ja tikšu pie vārda, un tad debatēs to pateikšu. Taču man ir jautājums par pašu dokumentu. Pirmais jautājums: vai jūs nesaskatāt asu pretrunu starp 1.pantu un 6.pantu? 1.pantā ir teikts, ka tie, kas “ir pastāvīgi pierakstīti Latvijas Republikā”, es lasu tikai beigas, “pilsonību var atjaunot bez jebkādiem ierobežojumiem”, taču 6.pants nosaka šos ierobežojumus. Vai jūs neuzskatāt, ka būtu labāk, ja mēs šeit atsauktos uz 6.pantu, jo, balstoties uz 1.pantu, Alfrēds Petrovičs var pieprasīt pilsonību?

J.Lagzdiņš: Redziet, uz visu 6.pantu atsaukties mēs nevaram, piemērojot šo atjaunošanas institūtu, bet uz atsevišķiem apakš­punktiem, proti, attiecībā uz tām personām, kuras ir vērsušās pret Latvijas Republiku, mēs neapšaubāmi to varam. Taču, saprotiet, šeit ir arī 2.apakšpunkts, kas nosaka, ka pilsonība netiek piešķirta personām, kuras ir notiesātas ar brīvības atņemšanu par tīša nozieguma izdarīšanu. Starp citu, šādu personu šobrīd Latvijas Republikā ir 72 tūkstoši. Un puse no tām ir pēckara ieceļotāji Latvijas Republikā. Tā ir informācija jums. Tomēr liegt atjaunot pilsonību tikai tāpēc, ka šī persona kaut kādu apstākļu dēļ šajā okupācijas periodā, šajos neciešamajos dzīves apstākļos ir izdarījusi noziegumu, es uzskatu par neiespējamu, bet principā jūsu priekšlikums ir apsvēršanas vērts.

A.Seiksts: Paldies. Es šo jautājumu uzdevu tikai tādēļ, ka tad, ja balstās tīri tikai uz 1.pantu, uz pilsonību var pretendēt arī atklāti Latvijas Republikas ienaidnieki.

Otrais jautājums. 4.pantā jūs minat par īpašiem nopelniem. Man šī doma ir simpātiska un liekas ļoti laba, bet, sakiet, lūdzu, vai tāds pants bija arī Latvijas Republikas laikā? Un vai šajā sakarā būs kāda procedūra? Kurš to noteiks un kā to noteiks? Arī šeit, zālē, ir cilvēki, kuri to ir pelnījuši. Vai jūs nevarētu sniegt vismaz komentāru, kā jūs to saprotat? Paldies.

J.Lagzdiņš: Godātais kolēģi! Šis nelielais kompaktais dokuments ir sastādīts kā principu likums, kas būtu akceptējams aptaujā vai referendumā. Tādēļ es uzskatīju par neiespējamu šajā likumā ietvert otršķirīgas– organizatoriskas un tehniskas normas, kaut gan tās ir ļoti būtiskas nelielam iedzīvotāju kontingentam; jūs par to šeit jau runājāt.

Par tām personām, kurām ir īpaši nopelni. Mans personīgais viedoklis ir tāds, ka šo problēmu vajadzētu atrisināt ar īpašu Augstākās padomes lēmumu vai Bojāra kunga izstrādāto pilsonības likumu, un to varētu veikt Augstākās padomes Prezidijs.

Priekšsēdētājs: Tūlīt es došu vārdu deputātam Zatuliviteram, taču pirms tam gribu informēt godājamos deputātus, ka ir divi iesniegumi, par kuriem mēs spriedīsim pēc tam, kad deputāts Zatuliviters būs uzdevis jautājumu. Tātad ir saņemts deputāta Muciņa iesniegums, kurā viņš lūdz sekretariātu sakarā ar 282.dokumenta izskatīšanu izsniegt visiem deputātiem šā Latvijas Republikas 1919.gada 23.augusta pavalstniecības likuma tekstu, jo citādi esot grūti strādāt. Ar visiem grozījumiem… Plenārsēdē tas laikam netika izdalīts, vismaz es tā sapratu.

Ir arī man adresēts iesniegums, ko ir parakstījuši deputāti Gavrilovs un Zaļetajevs. Viņi pieprasa balsot par to, lai visi nolēmumi šeit, Augstākajā padomē, kas saistīti ar pilsonību, tiktu pieņemti kā likumi ar atbilstošu procedūru.

Man liekas, ka par deputāta Muciņa ierosinājumu var arī nediskutēt; mēs lūgsim sekretariātu, lai tas izdala šo dokumentu tiem, kuriem tā nav. Par otro iesniegumu. Mēs, protams, balsosim vēlāk atbilstoši procedūrai visus ierosinājumus. Šo ierosinājumu es nolieku sev priekšā.

Un tagad, lūdzu, vārds deputātam Zatuliviteram jautājuma uzdošanai.

V.Zatuliviters: */Man ir divi jautājumi. Pirmais jautājums par dokumenta Nr.260 5.1.punktu, kurā jūs nosakāt Latvijā nodzīvošanas cenzu– 16 gadus. Sakiet, lūdzu, pēc jūsu aprēķiniem, ja tādi ir, cik tas ir no Latvijas iedzīvotājiem?/

J.Lagzdiņš: Vispirms par to, kāpēc tieši ir izvēlēti šie 16 gadi. Tādēļ, ka es uzskatīju par lietderīgu, lai personām, kuras ir dzimušas Latvijas Republikā un kuru tēvs un māte nav ne Latvijas Republikas bijušie pilsoņi, ne arī šo pilsoņu pēcnācēji, līdz ar šā likuma spēkā stāšanās brīdi, uz to laiku, kad tām būtu jāsaņem personību apliecinošs dokuments, proti, pase, būtu izvēles tiesības– vai nu iet uz attiecīgajām pārvaldes institūcijām, kur izsniedz Latvijas Republikas pilsoņa pasi, vai arī doties, piemēram, uz PSRS konsulātu, vai uz Lietuvas konsulātu, lai saņemtu tur attiecīgās valsts pasi.

Par šo skaitu. Precīzas statistikas nav, bet šajā laika periodā, pēdējos 16 gados, Latvijas Republikā ir ieceļojuši vairāk nekā 550 tūkstoši citu republiku un citu valstu iedzīvotāji, bet tajā pašā laikā ir izceļojuši 450 tūkstoši. Šeit to ir ļoti grūti salīdzināt, jo izceļoja jau arī daudzi no tiem, kuri pirms pāris gadiem ieceļoja, tātad precīzu skaitli mēs nosaukt nevaram, vismaz manā rīcībā tādu datu nav, bet, pēc maniem aprēķiniem, tie ir apmēram 200 tūkstoši cilvēku.

V.Zatuliviters: */Un otrais jautājums par 4.panta 1.punktu. “Personas, kam ir īpaši nopelni Latvijas Republikas labā”. Sakiet, lūdzu, vai šis formulējums ietver arī jēdzienu “īpaši nopelni Latvijas PSR labā” vai tikai Latvijas Republikas labā?/

J.Lagzdiņš: Jā. Redziet, tie cilvēki, kuri laika periodā līdz 4.maijam veica kaut ko tādu vai izdarīja kādus īpašus pakalpojumus Latvijai vai tās tautai, es domāju, šeit nebūtu jāšķiro, taču šeit būtu jāskata, ko katrs cilvēks, kurš vēlas iegūt pilsonību, ir veicis visos 50 gados, tātad– vai viņš cīnījies par Latvijas Republiku arī šajā okupācijas periodā, jo mums ir bijis daudz tādu cīnītāju, kuri nebija Latvijas Republikas pilsoņi, taču viņu ideāli pilnībā sakrita ar Latvijas Republikas pilsoņu ideāliem. Tātad šeit nekādu problēmu nevarētu būt.

V.Zatuliviters: */Paldies, taču šajā formulējumā slēpjas arī ļoti nopietnas pretrunas, jo ir taču cilvēki, kuriem lieli nopelni Latvijas PSR labā, bet kuri vispār no šejienes ir jāizsūta./

Priekšsēdētājs: Par to mēs runāsim debatēs. Paldies Lagzdiņa kungam, viņš turpinās savu darbu pēc pārtraukuma, bet pirms pārtraukuma vēl vārds paziņojumam deputātam Strīķim. Lūdzu.

V.Strīķis: Godātā Lauksaimniecības komisija! Lūdzu pulksten 14.00 pulcēties komisijas telpās uz apspriedi.

Priekšsēdētājs: Pārtraukums līdz pulksten 15.00.

(Pārtraukums)

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!