1991.gada 8.oktobra sēdes stenogramma

Vakara sēdē

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes
priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Ieņemsim vietas, jo pulkstenis ir 15.00! Lūdzu parūpēties, lai aizvērtu durvis! Ieņemsim vietas! Lagzdiņa kungs, lūdzu, tribīnē! Jums vēl jautās 14 deputāti. Pēc pārtraukuma pirmais jautājumu uzdod deputāts Bekasovs, gatavojas deputāts Buka. Vēl ir klāt nākuši četri deputāti– tātad to pavisam ir 18.

Lūdzu, deputāt Bekasov!

M.Bekasovs: */Man ir jautājums par 5.punktu. “Pilsonība nav piešķirama personām, kas kalpo…” Es nerunāju par armiju, bet par iekšlietu dienestu. Lieta tā, kāda ir attieksme pret iekšlietu dienestu. Šis punkts ir pretrunā ar likumu par obligāto valsts dienestu, kurš paredz Latvijas iedzīvotājiem iziet obligāto valsts dienestu iekšlietu dienestā, pretrunā arī ar likumu par policiju, kurā Latvijas pastāvīgajiem iedzīvotājiem ir tiesības dienēt. Vai tas nozīmē, ka cilvēkam, kas nesaņems pilsonību, būs jāpamet valsts dienests un iekšlietu dienests?/

J.Lagzdiņš: Nē, nekādā gadījumā!

M.Bekasovs: */Viņi nesaņems pilsonību tāpēc, ka viņi ir dienestā… Lieta tā, ka šodien daudzi darbinieki, praktiski 50 procenti no Iekšlietu ministrijas sistēmas darbiniekiem, nesaņems pilsonību, jo viņi nav pilsoņu līdz 1940.gada 17.jūnijam pēcnācēji./

J.Lagzdiņš: Es paskaidrošu, ka 6.panta 3.apakšpunkts nosaka, ka tās personas, kuras ir ieradušās Latvijā kā PSRS iekšlietu darbinieki un šeit strādāja, bet pēc demobilizēšanās no iekšlietu karaspēka ir palikušas dzīvot Latvijā, uz pilsonību pretendēt nevar. Taču tās personas, kuras ir pārgājušas darbā šajās PSRS iekšlietu iestādēs, taču pirms tam ir bijušas Latvijas pastāvīgie iedzīvotāji un pēc demobilizēšanās palikušas dzīvot šeit, kāpēc gan lai tām liegtu tiesības iegūt pilsonību? Nekādā gadījumā! Nekādā gadījumā!

M.Bekasovs: Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Buka, gatavojas deputāts Šapovālovs.

S.Buka: */Lagzdiņa kungs! Man divi jautājumi. 2.pantā runa ir par personām, kam līdz 1940.gada 17.jūnijam bija Latvijas Republikas pilsonība. Kā es saprotu, mēs cenšamies atjaunot zināmu vēsturisku taisnīgumu, kas tika zaudēts Molotova–Ribentropa pakta noslēgšanas rezultātā, gatavojoties Otrajam pasaules karam. Bet kā būs ar tiem cilvēkiem, kas no šejienes aizbrauca agrāk, teiksim, uz Vāciju? Bija spiesti aizbraukt. Viņi aizbrauca pa daļai piespiedu kārtā, pa daļai brīvprātīgi, taču arī tas ir Otrā pasaules kara rezultāts. Vai nebūtu taisnīgi arī viņiem dot iespēju saņemt pilsonību, ja viņi to vēlas?/

J.Lagzdiņš: Nekādā gadījumā! Šo vācu tautības repatriantu pārcelšanās kārtību uz pastāvīgu dzīvi Vācijā 1939.gadā regulēja Latvijas un Vācijas līgums un dažādi citi savstarpēji noslēgti un parakstīti normatīvie akti. Es uzskatu, ka šīm personām nekādā gadījumā nebūtu prioritāras tiesības iegūt Latvijas Republikas pilsonību, tas ir, atjaunot Latvijas Republikas pilsonību. Šiem cilvēkiem, kuri vēlas kļūt Latvijas Republikas pilsoņi, tas jādara tādā pašā kārtībā, kādu nosaka 5.pants, tas ir, vispārējā kārtībā, proti, jāievēro visi noteikumi– 16 gadi, valodas prašana, atteikšanās no pilsonības, zvērests.

S.Buka: */Tas ir, attiecībā uz viņiem mēs pieļaujam netaisnīgumu, vienkārši aizveram acis un negribam redzēt, ka arī Vācijas līgums ar Latviju bija no Hitlera tāpat uzspiests, kā no otras puses ar Staļinu./

J.Lagzdiņš: Neapšaubāmi, neapšaubāmi! Šīs personas pašas izvēlējās, jo ne visi vācu tautības Latvijas iedzīvotāji pārcēlās uz dzīvi Vācijā. Tā bija viņu izvēle.

S.Buka: */Paldies. Un otrais jautājums sakarā ar to pašu 5.pantu. Daudzās valstīs pilsonību principā iegūst tie cilvēki, kas ir dzimuši to teritorijā. Šeit mums vispār nav minētas tās personas, kurām Latvija ir dzimtene, pat ja viņu vecāki nav bijuši pilsoņi, vai ir jaukta ģimene, vai ir Padomju Savienības pilsoņi. Vai jums neliekas, ka šodien 5.pantā vajadzētu izdalīt atsevišķu apakšpunktu par to, ka bērni, kas dzimuši Latvijas Republikā, Latvijas teritorijā, kas pašlaik pastāvīgi šeit dzīvo kopā ar vecākiem, ir pilsoņi pat tad, ja viņu vecāki nav Latvijas Republikas pilsoņi, ja vien viņi nav pret to./

J.Lagzdiņš: Jā, redziet, 5.panta 1.apakšpunkts skan šādi: “Pilsonību var iegūt personas, kuras nodzīvojušas un bijušas pastāvīgi pierakstītas Latvijā ne mazāk par 16 gadiem.” Tā faktiski ir daļēja atbilde uz jūsu jautājumu, jo praktiska jēga, pragmatiska jēga pilsonībai ir tikai tad, ja persona, sasniedzot noteiktu vecumu, var autonomi realizēt savas pilsoņa tiesības, teiksim, vēlēšanu tiesības un tikt ievēlētam. Tātad šajā gadījumā pilsonis, kurš šeit ir dzimis vecākiem, kuri nav bijuši Latvijas Republikas pilsoņi, sasniedzot 16 gadu vecumu, pases saņemšanas brīdī var izvēlēties savu pilsonību.

S.Buka: */Paldies, Lagzdiņa kungs, es sapratu. Bet vai jums neliekas, ka jūs sašaurināt pilsonības jēdzienu, tajā atstājot tikai tiesības vēlēt? Bet, ja šis bērns nokļūs ārpus Latvijas teritorijas, vai Latvijas Republika viņu kā tās pilsoni kopš dzimšanas aizsargās vai ne? Tas ir, pilsonībai ir daudz plašāks spektrs. Varbūt ir vērts tomēr ar atsevišķu apakšpunktu norādīt šī bērna tiesības?/

Priekšsēdētājs: Bukas kungs, mēs šeit uzdodam jautājumus, lūdzu, jūs debatēs varat…

J.Lagzdiņš: Tas ir apspriežams jautājums.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Šapovālov, gatavojas deputāte Ždanoka. Katram divi jautājumi, es uzsveru– jautājumi.

P.Šapovālovs: */Man jautājums par 5.panta 2.punktu– “iesnieguši lūgumu par atteikšanos no savas iepriekšējās pilsonības un valsts atļauju par iepriekšējās pilsonības…”. Droši vien daudziem tagad rodas tāds jautājums: kādai pilsonībai viņš pieder pēc PSRS sabrukšanas? Kam tāds vai cits cilvēks prasīs atļauju, ja PSRS vairs neeksistē? Viņš pēc tautības, pieņemsim, ir kazahs, visu savu apzināto dzīvi ir nodzīvojis Krievijā, pēc tam atbraucis šurp uz Latviju. Kam viņam jāprasa atļauja– Krievijai vai Kazahstānai vai kādam citam? Kā atbildēt uz šo jautājumu?/

J.Lagzdiņš: Redziet, tās personas, kuras Latvijas Republikas teritorijā ir iebraukušas pēc 1940.gada kā PSRS pilsoņi, un to pēcnācēji, joprojām šobrīd dzīvo Latvijā un ir PSRS pilsoņi. Tātad šīm personām, ja tās vēlas iegūt Latvijas pilsonību, pirmkārt, ir jāraksta iesniegums, jāiesniedz tas attiecīgajai institūcijai, kura izskatīs šo iesniegumu un izteiks savu viedokli– uzņemt vai neuzņemt, kā arī pievienojot šim iesniegumam ekspatriācijas atļauju no savas, teiksim, PSRS, attiecīgās pārvaldes iestādes.

P.Šapovālovs: */Tad konkrēti kam jāraksta iesniegums, ja es to gribu? Kur sūtīt, ja es, teiksim, to gribu? Kur rakstīt, uz kādu adresi?/

J.Lagzdiņš: Jā, es jums atbildēšu. Godāto kolēģi, šis likums ir par pamatprincipiem, vissvarīgākajiem principiem, politiskajiem, visstrīdīgākajiem, par kuriem mums jāpanāk politiska un tiesiska vienošanās. Un kāpēc šie pamatprincipi šeit ir? Tāpēc, lai šo likumu varētu laist uz referendumu vai aptauju. Un tos jautājumus, kuri ir iesniegti, reģistrēs sekundāri normatīvi akti vai Bojāra kunga pilsonības likums.

P.Šapovālovs: */Es domāju, ka tas radīs šķēršļus pilsonības iegūšanai visiem pārējiem, jo nav subjekta, kuram prasīt atļauju.

Otrais jautājums par 6.panta 1.punktu. Jūs rakstāt: pilsonību nevar saņemt personas, kas darbojas ar antikonstitucionālām metodēm. Ja tas tiek konstatēts ar tiesu iestāžu lēmumiem, tad iebildumu nav, viss pareizi un likumīgi. Jautājums man rodas sakarā ar vārdiem “vai administratīvo iestāžu aktu”. Kas tas par jaunu jēdzienu, kas atzīts kā administratīvas iestādes akts, kas apvaino cilvēku noziegumā, teiksim?/

J.Lagzdiņš: Jā, piemēram, tā ir valsts pārvaldes iestāde jeb administratīvā iestāde, kur ir Iekšlietu ministrija. Un, ja Iekšlietu ministrijas kādā oficiālā dokumentā, ja tas ir pieņemts kārtībā, kādu paredz Latvijas Republikas likumi, un tur šie fakti ir konstatēti, tad es uzskatu, ka šajā situācijā attiecīgajām iestādēm ir tiesības izskatīt jautājumu par to, vai piešķirt pilsonību vai nepiešķirt pilsonību.

P.Šapovālovs: */Bet es varu iesniegt tiesā, noprotestēt šo lēmumu, katrā gadījumā ir jābūt tiesas lēmumam./

J.Lagzdiņš: Neapšaubāmi, likumā tas tiks paredzēts.

P.Šapovālovs: */Tātad vajag izsvītrot./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāte Ždanoka, gatavojas deputāts Ivans Ivanovs.

T.Ždanoka: */Man jautājums par 6.punktu. Šeit ir piektā pozīcija. Jūs teicāt, ka Latvijas Republikas pilsoņi nevar būt tie, kas medicīnisko iestāžu uzskaitē ir kā narkomāni vai hroniski alkoholiķi, kā arī personas, kam nav legāla iztikas avota. Kā mēs tikko noskaidrojām, apspriežot iepriekšējo jautājumu, tikai tiesa var atzīt cilvēku par noziedznieku, tikai ar tiesas lēmumu cilvēka dzīvesveids var tikt atzīts par noziedzīgu, teiksim, alkoholisma vai narkomānijas veidā. Vai jūs šinī gadījumā nejaucat noziegumu un slimību, tāpēc ka tie, kas ir medicīnisko iestāžu uzskaitē, ir slimi cilvēki. Kāda iemesla dēļ slimiem cilvēkiem var atņemt tiesības uz pilsonību?/

J.Lagzdiņš: Es gribētu teikt tā, ka, pirmkārt, alkoholisms un narkomānija ir sociāla slimība, ko mūsu valstī radījuši šie 50 okupācijas gadi.

Otrkārt, nekādā gadījumā mēs nevaram ietvert tādu redakciju, kāda ir citos deputātiem izdalītajos likumprojektos, kuros ir pateikts nekomentējot, nenorādot, ka tie ir narkomāni un alkoholiķi, kuri ir oficiālā uzskaitē medicīnas iestādēs. Tātad šajā variantā ir izslēgta patvaļa, lai ierēdnis nevarētu teikt, ka, lūk, tu esi alkoholiķis, tev ir zils deguns, un es tevi neņemu pilsonībā. Šeit tāda patvaļa ir izslēgta. Runājot par legālo iztikas avotu, tādā gadījumā, ja attiecīgajam ierēdnim (tas ir mans personiskais viedoklis, bet konkretizējot to saka Bojāra kunga likums) radīsies aizdomas, tad neapšaubāmi viņš var pieprasīt pierādījumus par legālo iztikas avotu un nodarbošanos.

T.Ždanoka: */Tas nozīmē, ka jūs uzskatāt, ka zviedru likumdošana, kas šiem alkoholiķiem un narkomāniem nedod pilsonību tikai ar tiesas lēmumu, mums nav pieņemama? Jūs gribat visus uzreiz, bez tiesas lēmuma! Atņemt šīs tiesības tikai uz medicīnisko iestāžu uzskaites pamata?/

J.Lagzdiņš: Tieši tā.

T.Ždanoka: */Paldies./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Ivans Ivanovs, gatavojas deputāts Kurdjumovs.

I.Ivanovs: */Cienījamo referent! Sakiet, lūdzu, kā notiks naturalizācija pēc šī likumprojekta 1.panta? Šeit teikts, ka tad, ja persona ir bijusi Latvijas Republikas pilsonis līdz 1940.gadam, pilsonību atjauno bez ierobežojumiem. Lai būtu saprotams, es nosaukšu divus piemērus. Pieņemsim, līdz 1940.gadam bija divi pilsoņi. Viens krievvalodīgais, otrs pamattautības. Krievvalodīgais 50 gados latviešu valodu ir aizmirsis. Tas nozīmē, ka pēc šī panta viņš neatbilst?/

J.Lagzdiņš: Nē, nekādā gadījumā! Nekādā gadījumā! Visi tie ierobežojumi attiecībā uz valodu, attiecībā uz nodzīvoto laiku, attiecībā uz atteikšanos no iepriekšējās pilsonības, attiecībā uz zvērestu ir spēkā tikai attiecībā uz tām personām, kuras ir ieceļojušas pēc 1940.gada 17.jūnija. Ja Latvijas Republikas krievu tautības bijušais pilsonis joprojām nav iemācījies latviešu valodu, tad tas nav par iemeslu, lai viņam atteiktu atjaunot pilsonību.

I.Ivanovs: */Tikai tā, ja? Otrais piemērs. Tāpat jebkādas tautības pilsonis, bet, kā tagad saka,– alkoholiķis. Tas par 6.pantu./

J.Lagzdiņš: Visi, es vēlreiz uzsveru, visi tie šķēršļi, kuri ir minēti 6.punktā, neattiecas uz personām, kuras vēlas atjaunot… Šeit skaidri un gaiši ir teikts, ka šie noteikumi attiecas uz personām, kurām tiek piešķirta pilsonība, bet nevis atjaunota. Atjauno visiem– vienalga, vai viņš prot latviešu valodu vai neprot latviešu valodu, vai viņš ir izdarījis noziegumu vai nav izdarījis noziegumu. Neapšaubāmi– visiem.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Kurdjumov, gatavojas deputāts Rešetņikovs.

L.Kurdjumovs: */Lagzdiņa kungs! Man ir divi jautājumi. Pirmais nav jūsu piedāvātā likumprojekta kontekstā, varat neatbildēt, ja uzskatāt to par nevajadzīgu. Un tā. Vai zvērinātā advokāta Uļjanova-Ļeņina valdību jūs uzskatāt par likumīgu?/

J.Lagzdiņš: Nesapratu jautājumu.

L.Kurdjumovs: */Vai jūs Uļjanova-Ļeņina vadīto Krievijas valdību uzskatāt par likumīgu? Ja jūs uz to nevarat atbildēt, es nespiežu. Man svarīga jūsu reakcija. Un otrais jautājums. 4.pantā noteikts, kas jādara kultūras un tautsaimniecības darbiniekiem, lai viņi saņemtu pilsonību, bet nav teikts, ka viņiem jāprot latviešu valoda. Vai šiem cilvēkiem nav obligāti jāprot latviešu valoda?/

J.Lagzdiņš: Nē.

L.Kurdjumovs: */Nav obligāta? Pateicos jums./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Rešetņikov, gatavojas deputāts Priščepovs.

A.Rešetņikovs: */Es atbildes jau esmu saņēmis, jo šos jautājumus jau uzdeva iepriekšējie deputāti./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Priščepov, gatavojas deputāts Dīmanis.

V.Priščepovs: */Lagzdiņa kungs! Jūs jau minējāt dažus piemērus, skaitļus. Es gribētu precizēt, kādas ir jūsu prognozes par to, cik cilvēku nesaņems Latvijas Republikas pilsonību pēc 6.panta?/

J.Lagzdiņš: Attiecībā uz tām personām, kuras kā narkomāni un alkoholiķi atrodas uzskaitē medicīnas iestādē, es jau teicu. Runājot par personām, kuras pēdējos 50 gados notiesātas ar brīvības atņemšanu un šobrīd joprojām dzīvo Latvijas Republikā, jāsaka, ka šo personu kopskaits ir 72 tūkstoši. Tālāk, runājot par 1.punktu, proti, par personu skaitu, kuras ar antikonstitucionālām metodēm vēršas pret Latvijas Republikas neatkarību, demokrātisku vai vairākpartiju parlamentāru valsts iekārtu un pastāvošo valsts varu Latvijā, jāsaka, ka šo personu skaitu šobrīd noskaidro prokuratūra. Pēc tam, kad būs pabeigta izmeklēšana, šo personu skaitu mēs uzzināsim. Taču arī šo personu ir ļoti maz, par ko liecina tas, cik ātri Latvijā izgāzās pučs. Tālāk, kas attiecas uz personām, kuras dienē ārvalsts armijā, jāsaka, ka līdz šim šīs ziņas, šī informācija bija PSRS valsts noslēpums, ko apsargāja Drošības komiteja, tādēļ šādu ziņu manā rīcībā nav.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Dīmani, gatavojas deputāts Zaļetajevs.

S.Dīmanis: 5.panta 3.apakšpunkts. Vai jūs vispār varat iedomāties, ko nozīmē cauri Valodas komisijai izlaist pusmiljonu cilvēku? Man liekas, ka tas pārvērtīsies pamatīgā zelta bedrē, jo varēs ļoti labi nopelnīt, ieliekot vai neieliekot ieskaiti latviešu valodā. Tātad mani praktiski interesē tas, kā jūs to stādāties priekšā?

J.Lagzdiņš: Latvijas Republikā praktiski šis jautājums ir jārisina tādā kārtībā un tādā veidā, kā to risina lielākajā daļā Eiropas un citās valstīs, proti, šīs attiecīgās personas ar attiecīgās valsts palīdzību dažos mēnešos vai gados pašas apgūst valsts valodu. Tā ir jārīkojas arī Latvijas Republikā.

S.Dīmanis: Tur ir desmitiem tūkstošu cilvēku, šeit ir runa par simtiem tūkstošiem cilvēku.

Un otrs jautājums attiecībā uz 6.panta 3.apakšpunktu– “Demobilizēšanās no ārvalsts armijas”. Mēs zinām, ka ir demobilizējušies 1946.gadā, 1950.gadā un Hruščova laikā. Citi demobilizējās un palika Krievijā, pēc tam atbrauca uz šejieni un tā tālāk. Par to tiešām ir liela neskaidrība.

J.Lagzdiņš: Es atbildēšu. Deputāts Andrejs Panteļejevs ir iesniedzis iesniegumu, prasot precizēt šā apakšpunkta redakciju tādējādi, lai būtu saprotami, ka šie noteikumi attieksies tikai uz tām personām, kuras tieši pēc demobilizācijas ir vai nu pārcēlušās uz dzīvi Latvijā, vai šeit dienējušas ārvalsts armijā un pēc demobilizācijas palikušas šeit dzīvot. Šo pantu nevar iztulkot tā, ka, teiksim, ir dienējis Padomju armijā, demobilizējies Ukrainā, pārcēlies uz dzīvi Latvijā, un šā iemesla dēļ viņam tiktu atteikta pilsonība. Tas tiks precizēts.

Priekšsēdētājs: Deputāts Zaļetajevs, gatavojas deputāte Čepāne.

S.Zaļetajevs: */Man ir tāds jautājums. 1991.gada 13.janvārī tika parakstīts Latvijas un Krievijas Federācijas līgums. Šī līguma 3.pantā līguma slēdzējas puses apņēmās garantēt Latvijas Republikas iedzīvotājiem brīvu izvēli starp Latvijas vai Krievijas Federācijas pilsonību. Kā jūs uzskatāt, vai piedāvātais likumprojekts atbilst Augstākās padomes ratificētā līguma normai?/

J.Lagzdiņš: Šis likumprojekts pilnībā atbilst līguma, ko noslēdza Latvijas Republika ar Krievijas Federāciju, garam un būtībai, kaut vai tā iemesla dēļ, ka nākamajā 4.pantā ir noteikts, ka kārtību, kādā šo pilsonību iegūst, nosaka attiecīgās valsts likumi, proti, Latvijas Republikas likumi. Tas ir, pirmkārt. Otrkārt, Krievijas Federācija šo līgumu joprojām nav ratificējusi.

S.Zaļetajevs: */Līgums var tikt ratificēts jebkurā momentā, bet, kas attiecas uz 3.pantu, kur runāts par brīvu gribas izpausmi, tad mūsu likumprojektā šī brīvas gribas izpausme ir ļoti ierobežota.

Otrais jautājums. Es gribētu uzzināt, kas ir noteicis šīs galvenās naturalizācijas prasības kā 16 gadu nodzīvošana Latvijā un valodas prašanu salīdzinājumā ar tām normām, kas bija 1919.gadā pieņemtajā likumā par pavalstniecību. Tas, kā zināms, prasīja tikai piecu gadu cenzu, tajā nebija prasības par valodu. Kas izsaucis tik stingras prasības?/

J.Lagzdiņš: Tas izskaidrojams ar to, ka gadsimta sākumā okupācija ilga 2,5 gadus un okupēta bija tikai viena neliela Latvijas daļa. Šobrīd mēs pārdzīvojam… likvidējam 50 gadu ilgās okupācijas sekas. Tātad tas izskaidrojams tieši šo iemeslu dēļ.

S.Zaļetajevs: */Ja runājam par okupāciju, tad līdz 1919.gadam tā bija ilgusi apmēram divus gadsimtus, kaut kas tajā garā./

Priekšsēdētājs: Deputāta Čepāne, gatavojas deputāts Budovskis. Mīļie kolēģi! Lūdzu, atstājiet komentārus debatēm, kad tie jums noderēs vairāk nekā, uzdodot jautājumus. Lūdzu, Čepānes kundze!

I.Čepāne: Cienījamais Lagzdiņa kungs! Neskatoties uz to, ka jūs šo savu likumprojektu reklamējat kā tiesiski vistīrāko, visdemokrātiskāko, bet deputātu Rikarda, Eglāja, Bojāra un pārējo sagatavoto– kā apšaubāmas konstrukcijas, tad kāpēc jūs savā likumprojektā esat gandrīz pilnībā pārņēmis tā sauktā Bojāra likumprojekta “Par pilsonību” 19. un 20.panta normas?

J.Lagzdiņš: Es paskaidrošu. Pirmkārt, šo pantu normas Bojāra kungs ir pārņēmis no vispārpieņemtajiem pilsonības piešķiršanas principiem, kuri ir fiksēti gadsimta gaitā daudzu valstu pilsonības likumos. Tātad Bojāra kunga īpaša nopelna šajā situācijā nav. Taču attiecībā uz 6.pantu jāsaka, ka ir precizēta daudzu šo noteikumu redakcija, proti, kas attiecas uz 1.apakšpunktu, kur ir runa par antikonstitucionālām metodēm un tā tālāk. Šeit ir precizēts: ja tas konstatēts ar tiesu iestāžu vai administratīvo iestāžu spriedumu.

Runājot par 3.apakšpunktu, tad tur ir precizēts laika periods, no kāda mēs, teiksim, uzskatām šo demobilizāciju par iemeslu, lai nepiešķirtu pilsonību. Arī 4.apakšpunktā ir atsauce uz tiesas spriedumiem; 5.apakšpunktā– uz medicīnas iestāžu spriedumiem. Visas šīs būtiskās nianses Bojāra kunga variantos nav.

I.Čepāne: Paldies. Ir citas, kad ir runa par izciliem kultūras darbiniekiem, par īpašiem nopelniem.

Otrs jautājums. Lagzdiņa kungs, sakiet, lūdzu, attiecībā uz 7.pantu: cik es saprotu, tad jūs esat par 7.panta otro variantu, ja jūs uzskatāt, ka šā likuma 3. un 6.pants stājas spēkā, ja Latvijas Republikas Augstākās padomes izsludinātajā referendumā par to nobalsojis Latvijas Republikas balsstiesīgo pilsoņu vairākums. Jūs pats personiski esat par to?

J.Lagzdiņš: Jā, es esmu par šo variantu.

I.Čepāne: Tad jūs uzskatāt, ka ar to būs sasniegta tā vēlamā pilsoņu saskaņa? Jau līdz šā likuma vispār… Ja mēs uz aptauju aicinām visus iedzīvotājus, tad tagad tikai viena daļa varēs izteikt par to savu attieksmi.

J.Lagzdiņš: Ja Augstākās padomes vairākums nobalsos par trešo variantu, tādā gadījumā man kā deputātam būs jāpakļaujas šādam likumam. Taču, runājot par šiem variantiem, jāsaka, ka viskonstruktīvākais ir pirmais variants, un, proti, ka likums stājas spēkā vispārējā kārtībā vai ar tā pieņemšanas brīdi.

I.Čepāne: Tātad jūs esat par pirmo variantu?

J.Lagzdiņš: Es esmu par otro variantu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Budovski! Gatavojas deputāts Panteļejevs.

M.Budovskis: Cienījamais Lagzdiņa kungs! Ja ir runa par likumu par pilsonības piešķiršanu un tās pamatprincipiem, vai viens no pamatprincipiem nebūtu arī naturalizācijas kvota?

J.Lagzdiņš: Runājot par laika periodu pēc pilsonības likuma pieņemšanas, neapšaubāmi, ka mūsu imigrācijas iestādēm būs jāizstrādā šī kvota un Ministru kabinetam tā būs jāapstiprina. Es esmu par to.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Panteļejev, gatavojas deputāts Silārs.

A.Panteļejevs: Pirmais jautājums par taktiku. Ja mēs šo lēmumu pieņemsim trijos lasījumos vai arī pirmajā,– kāda ir turpmākās darbības taktika, proti, kā tiks paredzēts, kad tuvākajā laikā sekos pilsonības likums vai kaut kādi citi normatīvie akti, kuri nodrošinās šā likuma darbošanos? Kādu jūs redzat turpmāko taktiku pēc tam, kad šis lēmums, šis likums būs pieņemts? Jo te ir tikai pamatprincipi, kuri paši par sevi neko nestrādā.

J.Lagzdiņš: Godāto kolēģi, situācija republikā un parlamentā ir tāda, ka gadījumā, ja mēs pieņemsim lēmumu, ar kuru tikai tiks atjaunota pilsonība, tad iestāsies parlamentārā krīze un var būt tāda situācija, ka pilsonības likums vispār netiks pieņemts. Tāpēc tas ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc es lieku priekšā gan naturalizācijas noteikumus, gan atjaunošanas noteikumus ietvert vienā normatīvajā aktā un fiksēt tos kā pamatprincipus, panākt politisku vienošanos un pieņemt tos, un pēc tam uz šīs bāzes izstrādāt sekundārus likumdošanas aktus, tajā skaitā arī pilsonības likumu.

A.Panteļejevs: Vai vēl būs atsevišķs likums par pilsonību?

J.Lagzdiņš: Neapšaubāmi.

A.Panteļejevs: Lai visiem būtu skaidrība, otrais jautājums ir par 6.punkta 3.apakšpunktu, proti, tas attiecas uz tiem, kuri ir dienējuši divus gadus obligātajā dienestā.

J.Lagzdiņš: Ja viņi ir dienējuši Latvijā vai pirms dienesta iesaukti citās valstīs jeb citās republikās, kā mēs kādreiz teicām, un tūlīt pēc demobilizācijas no dienesta palikuši dzīvot Latvijā, tad arī uz viņiem attiecas šie noteikumi.

A.Panteļejevs: Ja ir arī obligātajā dienestā?

J.Lagzdiņš: Arī obligātajā dienestā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Silār! Viņa nav. Izmantojot pauzi, es gribētu ziņot godājamajiem deputātiem, ka atkal ir 20 deputātu iesniegums, ko parakstījuši tie paši deputāti, kuri bija parakstījuši iepriekšējo iesniegumu. Viņi ierosina pārtraukt jautājumu uzdošanu. Tā ka mums par to jābalso, jo es nevienam nedevu vārdu. Devu vārdu deputātam Silāram, bet viņa pašlaik nav uz vietas.

Godājamie kolēģi, reģistrēsimies! Rezultāts: 126 deputāti reģistrējušies. Lūdzu balsot par 20 deputātu ierosinājumu pārtraukt jautājumu uzdošanu Lagzdiņa kungam. Lagzdiņa kungs atturas. Rezultāts: par– 77, pret– 27, atturas– 14. Lēmums pieņemts. Tātad jautājumu uzdošanu pārtraucam. Un uzsākam debates.

Kā mēs iepriekš nobalsojām, debates notiks par abiem dokumentiem– 282. un 260. Lūdzu katru deputātu izteikties, par kuru dokumentu pamatā viņš ir, lai mēs varētu konceptuāli balsot. Debates uzsāk deputāte Ždanoka, gatavojas deputāte Marjaša. Deputāts Kurdjumovs laikam vēlas runāt par procedūru? Lūdzu.

L.Kurdjumovs: */Es lūdzu mani atvainot, sēdes priekšsēdētāja kungs, bet jūs neesat licis nobalsot par debašu ilgumu. Bija tikai deputātu Kiršteina un Dīmaņa priekšlikumi neierobežot debašu ilgumu par abiem dokumentiem./

Priekšsēdētājs: Mēs jau neierobežojam, un tad, kad būs balsojums, ka jāpārtrauc, mēs par to arī balsosim, jo reglamentā nav paredzēts debašu ierobežojums. Varam debatēt kaut vai divas dienas.

Lūdzu, Ždanokas kundze! Gatavojas deputāte Marjaša.

T.Ždanoka: */Cienījamie deputāti! Cienījamo sēdes priekšsēdētāj! Es gribētu sākt ar nelielu teiksmu. Švarca pasakā vienā valstī valdīja bargs drakons. Šīs valsts nolemtība izpaudās tā, ka drakons bija neuzvarams, bet neuzvarams viņš bija tāpēc, ka tas, kas drakonu nogalina, pats kļūst par drakonu. Tad, lūk, es gribu pie jums griezties ar jautājumu: vai mēs tiešām gribam kļūt līdzīgi tam drakona nogalinātājam? To mēs darām, ja pieņemam lēmumu ar 282.numuru, tieši par 1919.gada likuma par pavalstniecību izmantošanu.

Mēs runājam, ka 50 gadus esam dzīvojuši totalitārā valstī, kurā tika praktizētas tīrīšanas partijā, nemaz nešauboties par to, ka tautas masās un sabiedrībā notika dažādu nokrāsu izkliedēšanas. Tad, lūk, man liekas, ka šis lēmums par pavalstniecības likuma izmantošanu ir spilgts paraugs šāda tipa izkliedēšanai. Ko es ar to domāju? Es domāju par to, ka Augstākā padome mūsu un jūsu personā uzņemas atbildību paņemt 80 gadus veco likumu par pavalstniecību un izlemt, kādus pantus no tā migrācijas lietu departaments var izmantot un kādus nevar.

Nu, piemēram, 8.pants, par kuru jau diskutēja, jāatzīst par nederīgu, jo tajos gadījumos, kad persona ieguvusi citas valsts pilsonību, Latvijas Republikas pilsonību zaudē.

Tālāk. Atbilstoši 7.pantam, kā zināms, sievietes, Latvijas Republikas pavalstnieces, noslēdzot laulību, ieguva vīra pilsonību. Es zinu, ka šim likumam vēlāk bija labojumi, liekas, 1927.gadā, kad šis bargais imperatīvs tika atcelts, to varēja nepiemērot tajos gadījumos, ja tās valsts likumdošana, kuras pilsonis bija vīrs, obligāti neprasīja, lai šī vīra sieva būtu šīs valsts pilsone. Bet redziet, kas notiek! Mēs sakām, ka 7.pants nedarbosies. Bet mums taču praktiski nav iespējams pajautāt šai sievietei, vai viņai vispār bija iespējas piemērot 7.pantu, noslēdzot laulību ar vīru ārzemnieku? Viņa saglabāja vai nesaglabāja pilsonību? Šis jautājums, protams, pirmām kārtām attiecas uz mani, bet arī uz mūsu vēlētāju vairākumu– jautājums par PSRS pilsonību.

Kā jūs dzirdējāt atbildēs, Bojāra kungs skaidri nevarēja pateikt, vai Latvijas Republikas pilsoņi pēc zināmā 1940.gada 7.septembra akta izsludināšanas bija vai nebija PSRS pilsoņi. Bet šodien mēs gribam izlemt jautājumu: vai tā ir vai nav vardarbība pret personību. Nevajag taču domāt, ka tas ir tik vienkārši, un turēties pie vienkāršiem lēmumiem. Piemēram, ļoti daudzi, tajā skaitā arī mani tuvākie piederīgie, mana vecmāmiņa, palika dzīva no ļoti lielās ebreju ģimenes tādēļ, ka bija PSRS pilsone. Viņa un vēl viņas jaunākais brālis pēdējā brīdī pirms vāciešu ienākšanas Rīgā paspēja evakuēties uz Krieviju. Bet visām tām ģimenēm, kas gāja bojā šeit pret ebrejiem izvērstajā genocīdā, Latvijas Republikas pilsonība nebija glābiņš no nāves, par nožēlu. Šajā gadījumā PSRS pilsonība izglāba daudzus, daudzi atgriezās.

Tad, lūk, varbūt arī šiem cilvēkiem pajautāt, ko domā viņi– viņi ir vai nav PSRS pilsoņi. Un šeit ir vēl viena puse. Mēs vienmēr par to aizmirstam– par PSRS pilsonības likumu. PSRS pilsonība šajā gadījumā nav pirmsākums. Pēc PSRS pilsonības likuma cilvēks kļūst par PSRS pilsoni tikai tad, kad viņš ir kādas PSRS sastāvā esošas republikas pilsonis. Ja viņš ar kādu aktu vairs nav republikas pilsonis, tad atbilstoši pašreizējai likumdošanai viņam tiek atņemta arī PSRS pilsonība. No tā izriet– kā gan izlemt šo jautājumu pašreizējā momentā, tādos apstākļos, kad nav skaidrs PSRS statuss un PSRS tiesiskais statuss attiecībās ar saviem pilsoņiem? Vēl nav skaidrs, kas būs PSRS tiesību pārmantotājs. Jo nav izslēgts, ka Krievijas prezidents Jeļcins drīz, atgriezies no Sočiem, pasludinās, ka Krievija un vienīgi Krievija būs PSRS tiesību pārņēmēja. Tāds variants ir ļoti iespējams. Kā tādā gadījumā atrisināsies tiesību jautājums?

Acīm redzams, ka mums kopā ar saviem vēlētājiem, neraugoties uz visiem pasludinātajiem aktiem, pilsonības jautājums tomēr būs jāizlemj ārkārtīgi uzmanīgi un piesardzīgi. Pieņemot šādu vai citādu aktu, mums būs jāparedz dot cilvēkiem brīvu izvēli, brīvu gribas izpausmi, brīvību. Tas ir, viņam jādod iespēja noteiktā laika posmā iepazīties ar likumdošanu, arī ar Krievijas likumdošanu, un pašam šo jautājumu izlemt. Bet mūs šeit noliek, kā tas rakstīts lēmuma projektā Nr.282, pilnīgi noteikta datuma– 1992.gada 1.jūlija– priekšā, līdz kuram par katru cilvēku jāizlemj, vai viņš varēs būt Latvijas Republikas pilsonis, vai atteikties no– Bojāra kungs tā arī neatbildēja– PSRS pilsonības, iespējams, ka tā, kaut gan ir pilnīgi iespējams, ka līdz 1992.gada 1.jūlijam vēl nebūs pieņemts likums par Krievijas pilsonību. Turklāt vēl, ja pielāgosim šo likumu par pavalstniecību, kā to pilnīgi pareizi atzīmēja Lagzdiņa kungs, pilsonības statusa jēga var izpausties tikai ar cilvēka pilngadības sasniegšanu. Bet, lūk, par to, kas ar cilvēku notiek tad, kad viņš sasniedz pilngadību, 1919.gada likumā konkrēti nekas nav teikts. Nav konkretizēts, kam jānotiek. Ir tikai teikts, ka pavalstniecību nosaka viena no vecāku pavalstniecībām acīmredzot atbilstoši citu valstu likumdošanai, viņš var izvēlēties, ja vecākiem ir dažādas pilsonības. Vai šāda brīvas gribas izpausme bija pēdējo 50 gadu laikā? Es uzskatu, ka visi, kas dzimuši pēdējo 50 gadu laikā, šinī sakarā ir vienlīdzīgi neatkarīgi no tā, vai viņu vecāki bija vai nebija Latvijas Republikas pilsoņi. Paldies./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāte Marjaša, gatavojas deputāts Buls.

R.Marjaša: Cienījamais priekšsēdētāja kungs! Es lūdzu atļaut man runāt krievu valodā, tā kā ir raidījums, un es vēlētos atbildēt.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, tās ir jūsu tiesības.

R.Marjaša: */Cienījamie deputāti! Vispirms man jāsaka, ka es atbalstu projektu ar numuru 282, un nevis tāpēc, ka man būtu kādi principiāli iebildumi pret deputāta Lagzdiņa projektu, bet vienkārši tāpēc, ka es uzskatu: gadījumos, kad ir izveidojies kāds sarežģītu problēmu konglomerāts, tad vieglāk ir atrisināt, ja ņem katru problēmu atsevišķi. To parāda arī debates, jo tieši deputāta Lagzdiņa projekts dod iespēju rasties dažādiem spriedumiem, izteicieniem, arī iespēju atiet no pašu galveno problēmu, manuprāt, diezgan vienkāršu jautājumu, atrisināšanas.

Pirmkārt, es gribu teikt, ka dokumentam, kas šodien piedāvāts ar 282.mumuru par Latvijas Republikas pilsoņu kopienas atjaunošanu, vajadzēja tikt pieņemtam tūlīt pēc 21.augusta kā tieši izrietošam no Konstitucionālā likuma par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu ne tikai de iure, bet arī de facto.

Man liekas, ka tas ir ļoti cieši saistīts juridiski un loģiski, jo visu noliek savās vietās, ja vien necenšamies speciāli šo problēmu sarežģīt. Līdzās tam šī nelikumīgi atņemto pilsoņu tiesību atjaunošana attiecas ne tikai uz latviešiem, kas dzīvojuši vai dzīvo šeit, Latvijā. Mēs zinām, ka 25 procenti pirmskara Latvijas iedzīvotāju…/ (Zālē visu laiku troksnis.)

Priekšsēdētājs: Es atvainojos, Marjašas kundze! Pašlaik tiešām ir tāds iespaids, ka katru interesē personiskā uzstāšanās, taču absolūti neinteresē, ko runā no tribīnes. Tas attiecas uz Dobeļa kungu un uz ļoti daudzām dāmām un kungiem. Mēs varam nolasīt visu debatētāju sarakstu, un varbūt tie, kuri gatavojas uzstāties, varētu iet un gatavoties kā aktieri, proti, atkārtot tekstu un pēc tam nākt un norunāt (ja neinteresē, ko runā pārējie kolēģi). Izrādīsim taču elementāru cieņu, ņemot vērā, ka uzstājas dāma.

Lūdzu, Marjašas kundze!

R.Marjaša: */Man liekas, ka katrs, kas šodien deklarē, ka viņš atzīst Latvijas Republikas neatkarību kā de iure, tā de facto, nevar neatzīt šīs republikas pilsoņu korpusa atjaunošanas likumību. Un, ja kāds šodien iebildīs pret pilsoņu korpusa atjaunošanu kā tādu, tad viņš būtībā atklāj savu noraidošo attieksmi pret to faktu, ka Latvijā ir atjaunota tā republika, kas juridiski un faktiski eksistēja līdz 1940.gadam, lai ar kādiem motīviem viņš šodien cenšas noslēpt savu noliegumu.

Likumsakarīgs, protams, ir jautājums par to, ka atjaunojas Latvijas Republikas pilsoņu kopums apstākļos, kad Latvijā pašlaik dzīvo apmēram miljons PSRS pilsoņu. Kāds būs viņu liktenis? Jautājums likumsakarīgs. Man vispirms ir jāatgādina, ka visu pilsonības jautājumu noregulēšanas process ir tikai sācies. Un no mums, šeit zālē sēdošajiem, ir atkarīgs, kā virzīsimies uz priekšu visu problēmu atrisināšanā, bloķēsim šo jautājumu risināšanu vai ne.

Mani nedaudz uztrauc šīs galējības mūsu oponentu pārspriedumos. Līdz 21.augustam viņi par katru cenu centās panākt Latvijas saglabāšanu PSRS sastāvā un kā augstāko vērtību uzskatīja piederību PSRS, tātad arī PSRS pilsonību, bet šodien no jautājumiem un uzstāšanās izriet, ka viņu acīs PSRS pilsonība ir pilnīgi zaudējusi savu vērtību. Tas, ko viņi centās saglabāt jebkuriem līdzekļiem, pat ar aicinājumiem, lai šeit tiktu ievesta armija, pat atbalstot valsts ārkārtas stāvokļa komiteju, tagad ir zaudējis jebkādu vērtību, un cilvēkiem ir radusies pārliecība, ka viņi ir apatrīdi, pamesti likteņa varā. Vai tā ir? (Saucieni zālē.)

Beigu beigās– ja PSRS notiek pašsagraušanās procesi, tad Latvijai tur nav nekādas daļas. Beigu beigās šodien eksistē PSRS likums, kas aizliedz atteikties no PSRS pilsonības, bet prasa lēmumu no PSRS Augstākās padomes par eksrepatriāciju. Tādēļ, iespējams, vajag nevis vaidēt par netaisnīgumu, bet laikus no augstākajiem valsts varas orgāniem nodrošināties ar atļauju eksrepatriēties. Nav un nevar būt stāvokļa, lai cilvēki, kuri šeit dzīvojuši un daudzi no kuriem šeit ir dzimuši, no mūsu valsts, Latvijas Republikas, puses tiktu diskriminēti un nolikti ārpus likuma. To lieliski saprot visi, kas atrodas šai zālē. Jūs visi esat lasījuši konstitucionālā likuma par cilvēka un pilsoņa tiesībām projektu, un jūs visi lieliski saprotat, ka runa ir tikai par tādām lietām, kurā armijā kalpot– padomju vai Latvijas. Vai jūs esat gatavi atteikties no savas PSRS pilsonības un neiet dienēt padomju armijā? Jums taču ir ne tikai tiesības, bet arī pienākumi attiecībā pret valsti, kuras pilsoņi jūs esat! Par to jūs šodien vispār nerunājat.

Šodien ir parādījusies tikai viena virsvērtība– Latvijas Republikas pilsonība! Varbūt tā jums pavisam nenoderēs. Es domāju, ka vajag rēķināties ar realitāti. Realitāte mums ir sarežģīta, tāpat kā Krievijā. Krievijā šodien ir gan monarhisti, gan biedrība “Piemiņa”, gan kadeti, gan liberāļi, un Dievs to zina, kas vēl, bet pie mums ir pilsoņu komitejas. Tās ir. Tāda ir realitāte, tāds ir diskomforts, un ar to ir jārēķinās, protams, ievērojot savas valsts likumus. Tas rada diskomfortu un ar to ir jārēķinās. Apstākļi ir mainījušies visiem, kas šeit dzīvojuši. Es aicinu latviešus, vietējos iedzīvotājus, vairs neuzskatīt sevi par okupētiem, bet tos, kuri šeit iebraukuši, pārstāt sevi uzskatīt par bijušajiem okupantiem. Šis psiholoģiskais sindroms visiem ir jāpārvar.

Beidzot savu uzstāšanos, es gribētu griezties pie kolēģiem ar priekšlikumu, kuru es jau izteicu vakar frakcijas sēdē, šodien to gribu atkārtot šeit. Dokumenta Nr.282 preambulā otrā rindkopa ir pilnīgi lieka. Es lūdzu paņemt un izlasīt. Šai vēsturiskajai konstatācijai nav nekāda sakara ar Latvijas Republikas pilsoņu tiesību atjaunošanu. Mums var būt vesela rinda vēsturisku konstatāciju: gan okupācija, gan deportācijas, gan emigrācija, taču tas nenozīmē, ka mums tas jāpiemin katrā tiesiskā dokumentā. Latvijas Republikas pilsonība jāatjauno visiem, kam tā pienākas, neatkarīgi no tā, vai viņi šeit dzīvo vai nedzīvo. Tas ir pirmais solis uz pilsonības izveidošanu šeit, Latvijā, pirmais un neapstrīdamais. Tāpēc, cienījamie kolēģi deputāti, es ļoti lūdzu padomāt par to un nobalsot, lai dokumentā Nr.282 izsvītrotu preambulas otro rindkopu. Paldies./

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi! Es došu vārdu deputātam Bulam. Taču vispirms ir paziņojums no sekretariāta sakarā ar to, ka arvien pieaug dokumentu skaits, kuri tiek iesniegti pavairošanai. Mūsu Kanceleja un pavairošanas aparatūra vairs netiek galā.

Lūdzu, Dobeļa kungs, vienu minūti!

J.Dobelis: Cienījamie kolēģi! Mēs nobalsojām, ka pavairojam visus papildinājumus un labojumus. Tas tika izdarīts. No Muciņa kunga patlaban papildus ir ienācis vēl viens jauns dokuments, kurā pieprasīts pilnīgi mainīt lēmumu par likuma attiecīgajām trim nobalsošanām, tas ir, par Nr.282. Tiek pieprasīts iesniegto dokumentu pavairot.

Vēl no Lazdas kunga ir ienācis pilnīgi jauns likums. Atkal tiek pieprasīts to pavairot. Tagad mani interesē, cik vēl ienāks tādu dokumentu ar pieprasījumu tos pavairot?

Man ir lūgums nobalsot, vai šie dokumenti ir jāpavairo? Jāņem vērā arī tas, cik ilgi es vēl drīkstu pieņemt pavairošanai jaunus dokumentus.

Priekšsēdētājs: Dobeļa kungs, mēs jau šo balsojumu izdarījām, proti, ka jaunus dokumentus, tas ir, alternatīvus dokumentus, mēs nepavairosim, jo mums darba kārtībā jau ir iekļauti divi dokumenti. Ja kāds vēlas šos dokumentus pavairot, tad mums jānobalso par šo dokumentu iekļaušanu izskatīšanai darba kārtībā.

Runājot par otro jautājumu, proti, cik ilgi mēs pieņemam šos labojumus... laikam līdz tam brīdim, kamēr notiks debates. Šķiet, citu variantu nav, jo arī debatēs tiek izteikti šie ierosinājumi.

Lūdzu, Bula kungs, jums 10 minūtes debatēm! Gatavojas deputāts Dozorcevs.

A.Buls: Cienījamo plenārsēdes vadītāj! Cienījamie deputāti! Atceros, ka vienā no Latvijas Tautas frontes frakcijas sēdēm bija runa par to, kādā kārtībā tiks lemts jautājums par pilsonību, kādā kārtībā tiks pieņemti šie dokumenti. Toreiz bija teikts, pat nobalsots ar balsu vairākumu, ka attiecībā uz Latvijā esošajām cilvēku kategorijām uzreiz vienlaikus jāpasaka, kāds ir risinājums pilsonības jautājumā, tas ir, kam tiek atjaunota pilsonība, un jāpasaka par tiem, kuriem tiks vai netiks piešķirta pilsonība.

Izejot no šīs konceptuālās nostājas pilsonības jautājuma risināšanā, es uzskatu, ka šodien šajā samilzušajā un smagajā jautājumā, sevišķi apstākļos, kādi pašreiz ir Latvijā, kur pilsonības jautājuma risināšana, patiesību sakot, ir varbūt viens no grūtākajiem jautājumiem, uzskatu, ka ir tik tiešām vajadzīgs “jumta” dokuments, “jumta” likums, kurš nosaka pamatnostādnes, principus, kā risināt šo jautājumu, lai visiem cilvēkiem būtu skaidrs. Izejot no tā, es redzu, ka šīm prasībām visvairāk atbilst dokuments Nr.260 deputāta Lagzdiņa variantā. Tas ir “jumta” dokuments, kurš nosaka pamatnostādnes. Nemaz neizslēdzot… es pat negribētu teikt, ka tas ir gluži alternatīvs dokumentam Nr.282, nemaz ne. Zem šā dokumenta būs rinda citu dokumentu, varētu būt kaut kas līdzīgs dokumentam Nr.282, kurš nosaka 1919.gada likuma par pavalstniecību piemērošanu tīri no juridiskā viedokļa, proti, kuri panti tiek piemēroti, kuri tiek apturēti un tā tālāk. Protams, tas nekādā gadījumā neizslēdz visu pārējo dokumentu pieņemšanu, proti, likuma par pilsonību, konstitucionālo likumu par cilvēka un pilsoņa tiesībām, arī reģistru, kuram ar pilsonību ir netiešs sakars (tas varbūt vairāk vajadzīgs tautsaimniecībā), bet arī šis dokuments pēc tam var papildus iet klāt zem šā “jumta” likuma.

Tādā sakarībā šodien es balsoju par deputāta Lagzdiņa variantu kā par dokumentu, kurš nostāda lietas savā vietā un pasaka, kas mēs esam kā personas, nevis tiek atjaunotas institūcijas un atjaunota likuma darbība, jo mani interesē persona, proti, manu vēlētāju persona, tas ir, kas viņi ir šodien un kas viņi būs rīt.

Tātad, ja es šā dokumenta 1.panta 1.punktā lasu, ka personas, kuras dzīvoja 1940.gadā, un viņu pēcnācēji var iegūt, tas ir, atjaunot savas pilsoņa tiesības, tad tas man ir pilnīgi saprotams. Dokumentā Nr.282 turpretī rakstīts, ka mēs jau esam. Es nevaru gluži piekrist, ka mēs jau esam… Diemžēl mēs varam atjaunot 1940.gadā prettiesiski atņemtās pilsoņa tiesības pēc brīvas vēlēšanās. Tā nebūt nav, un tā nebūs, ka visi, kuri pašreiz… gribēs būt Latvijas pilsoņi. Es par to nešaubos. Es jau dzirdēju raidījumā, kurā viens no mūsu bijušajiem deputātiem, proti, Viktors Alksnis, skaidri pateica, ka viņš nevēlas būt Latvijas pilsonis kaut arī radu raksti viņam to atļauj. Tātad tiem bijušajiem pilsoņiem un viņu pēcnācējiem jāļauj brīvi izvēlēties, vai viņi grib būt vai negrib būt Latvijas pilsoņi, proti, lai katrs izsaka savu brīvu vēlēšanos.

Atbalstot dokumentu Nr.260, uz otro lasījumu es iesaku dažus papildinājumus, kurus iesniegšu. Konkrēti, es domāju, ka 4.pantā (varbūt pēc 2.apakšpunkta vai kā citādi) vajadzētu iestrādāt normu par laulātajiem. Ja ir dažādu tautību laulātie, tad varbūt viņiem vajadzētu speciālu domicilu, varbūt piecus gadus, kā mums figurēja, proti, ja laulībā nodzīvoti pieci gadi, tad, ja vēlas, šo pilsonību varētu dabūt. Šo normu vajadzētu atjaunot. Es domāju, ka vajadzētu diskutēt arī par bērniem, kas dzimuši vēl Latvijas Republikā. Arī tas ir diskutējams jautājums.

Visbeidzot, 6.pantā vajadzētu iestrādāt to normu, kura runā par darbību, kas saistīta ar dažādu totalitāro un fašistisko ideju izplatīšanu. Šo normu varbūt arī vajadzētu iestrādāt.

Pēc tam, kad šis likums tiks pieņemts un darbosies kā “jumta” likums, tad atbilstoši tam arī jābūvē visi pārējie likumi pēc tiem variantiem, kas Bojāra kungam jau iesniegti, proti, likums par pilsonību, var būt arī 1919.gada piemērošanas noteikumi, likums par cilvēka tiesībām un par pilsoņa tiesībām un arī reģistrs. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, deputāts Dozorcevs, gatavojas deputāts Geidāns.

V.Dozorcevs: */Es centīšos runāt ļoti īsi un teikšu tikai to, ka šodien mums ir iespēja pielikt principiālu punktu visām problēmām un atvērt ceļu lēmumu konkretizācijai. Es gribētu teikt, ka mēs jau sen esam pieraduši pārkāpt pašu izstrādātos spēles noteikumus un uztveram to kā parastu parādību. Es gribētu jums atgādināt, ka savulaik, tas bija pērn, mēs pieņēmām lēmumu, kas skanēja burtiski tā: “Izveidot komisiju šīs problēmas politiska lēmuma koncepcijas izstrādāšanai, saprotot, ka problēma ir ļoti asa.” Šī komisija līdz šim laikam šo koncepciju nav izstrādājusi. Un tagad, lūk, cilvēks, deputāts Lagzdiņš, uzņēmies šo darbu, lai izstrādātu tieši politisku koncepciju šī jautājuma atrisināšanai. Bet nu tā vietā, lai pateiktu paldies cilvēkam, kas to izdarījis komisijas vietā, kuram nebija pienākuma to darīt, Lagzdiņam krīt virsū pārmetumu krusa, it kā viņš ar savu variantu destruktīvi ietekmē vispārējās apspriešanas gaitu.

Es uzskatu, ka šis variants atbilst diviem frakcijas lēmumiem, kurus mēs šeit pieņēmām, turklāt ar balsošanu. Tieši: Augstākā padome var izlemt ne tikai pilsonības institūta atjaunošanas problēmas, bet arī naturalizācijas jautājumus. Bija balsošana, un es atgādinu, ka tāds bija frakcijas lēmums.

Otrais, ko norunājām frakcijā un kam atbilst Lagzdiņa projekts,– tas ir viena momenta princips šīs problēmas atrisināšanā. Lūk, divi pamatakmeņi, kuri mani pārliecina, ka tieši šis modelis, kādu piedāvā Lagzdiņš, ir vienīgais politiski drošais modelis ļoti sarežģīta jautājuma atrisināšanai, kas ir ļoti sakarsēts kā no vienas, tā otras puses. Pēc tam mēs varam atgriezties vēlreiz pie dažādām normām– gan par apatrīdu likteni, gan pastāvīgo iedzīvotāju likteni, gan ārzemnieku likteni, mums pietiks tam laika, būs laiks apspriesties un tirgoties par kritērijiem, ja kādu tie neapmierinās. Pats galvenais, ko nepieciešams izdarīt pašlaik, tas ir, saprast, ka tieši šis projekts šobrīd ir vienīgais, kas atbilst šīs problēmas atrisināšanas politiskai drošībai.

Ar Lagzdiņa variantu tiek dota pilnīga skaidrība tai Latvijas iedzīvotāju pusei vai lielākajai daļai, kurai tiešām tā ir nepieciešama, lai mēs nekavējoties un viennozīmīgi atjaunotu Latvijas Republikas pilsonības institūta darbību. Šī iedzīvotāju daļa skaidri zinās, ka viņiem ar šo dokumentu pilsonība ir atjaunota bez atrunām, bez stāvēšanas rindās ar iesniegumiem, kā to paredz Bojāra variants. Reizē ar to Lagzdiņa dokuments dod skaidrību arī otrajai iedzīvotāju daļai par tiem kritērijiem, kas dos iespēju naturalizēties. No mana redzesviedokļa, šis dokuments atsedz taisnīgas iespējas naturalizēties, ja ņemam vērā, ka šodien nevaram vadīties tikai pēc tīri politiskas pieredzes šīs problēmas risināšanā, jo neesam Eiropas centrā, kur viss jau sen atrisinājies, bet tās perifērijā, kur šīs problēmas ir svaigas, kur viss sagrauts, jaunais tikai tagad sāk veidoties. Mums jāievēro abi viedokļi, kas eksistē, pat galējie. Šis projekts atbilst iespējām pārcirst šo Gordija mezglu, ar šo dokumentu mēs varētu šodien dot skaidrību visiem iedzīvotājiem. Šodien mēs no iedzīvotājiem varētu noņemt to saspringto gaidīšanas atmosfēru, neziņu, kas ar viņiem notiks. Katrs ieraudzītu, kādu nišu viņš ieņems pilsoniskajā nākotnē. Ja šo iespēju pazaudēsim, ja nenobalsosim par Lagzdiņa variantu, mēs atkal iekāpsim ilgstošā cīņas un neziņas joslā par šīs problēmas detaļām./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Geidān! Gatavojas deputāts Bērzs.

I.Geidāns: Godātie plenārsēdes vadītāji! Cienījamie kolēģi! Godājamie, kuri jau runāja pirms manis, un arī godājamie, kuri runās pēc manis! Lai man piedod mans kolēģis Lagzdiņš, bet, Jāni, man par tavu uzstāšanos jāsaka bargi vārdi, jo tu Bojāra kungu gandrīz nosauci par plaģiātu, kurš starptautiskos likumus ir paņēmis un izķidājis un uztaisījis savu likumu. Taču tā jau arī ir jādara! Vismaz es tā saprotu, ka mums par pamatu ir jāņem starptautiskās cilvēka tiesības, starptautiskās tiesību normas kā cilvēces pieredzi, un uz to bāzes jābūvē mūsu turpmākā darbība. Taču tas, ka tu pēc tam no Bojāra kunga paņem tos punktus un ieliec savā… un klāsti, un aizstāvi kā savus, lūk, tas gan man nelikās īsti korekti.

Jāni, tu mūs divas reizes te biedēji ar nemieriem, kas sāksies vēl pēc Dozorceva kunga– laikam šodien, pēc tevis– tūlīt, ja? Man gan liekas, vai nu tas būtu tas labākais veids… Es atvainojos– es sev tādu normu nepieņemšu. Mēs tās baidīšanas te esam dzirdējuši ļoti daudz, gan no ļoti augstiem krēsliem, gan arī no zemiem krēsliem,– diez vai tā būtu tā pareizā taktika arī turpmāk.

Ja mēs runājam par tiem pantiem, kā ir salikts kopā…Tu man piedod, dabīgi, ka es aizstāvēšu savu variantu. Man tas bija liels gandarījums, ka pēc septiņkārtīgas apspriešanas mūsu frakcijā darba grupas variants tomēr izgāja ja ne finiša taisnē, tad vismaz stadionā tika ielaists, kad pēc tam mēs sākām rikšot, cīnoties ar dažādiem variantiem. Es nedomāju, ka tas bija slikti, un negribu arī saviem kolēģiem pārmest, ka tik ilgi mums nācās cīnīties (gandrīz jau gads riņķī, kā mēs sākām). Tā problēma tiešām ir ļoti sarežģīta, tā problēma ir ļoti grūta, un, pats galvenais, tā jau mūs saista gan ar mūsu asinīm, gan ar mūsu tēvu zemi, gan ar mums pašiem. Un šajā tik svarīgajā un smagajā jautājumā, manuprāt, nevienam no mums nav viegli izšķirt, kurš tad būs tas zelta vidusceļš, kurš ļaus saglabāt sevi kā latvieti un turpināt dzīvot kā Latvijas tautas sastāvdaļai. Varbūt, ka mūsu bērni mūs kādreiz nolādēs. Nedod, Dievs, lai tā būtu! Es ceru, ka viņi mums teiks: “Lūk, mūsu tēvi tad, kad sprieda, tomēr bija gudri. Un tad, kad viņi izlēma… droši vien, ka citādāk viņi nevarēja.” Taču viņiem atkal būs iespēja tikt ievēlētiem Saeimā, kam ceļu būsim sagatavojuši mēs, un šajā Saeimā pieņemt citus likumus, kuri atbildīs tai situācijai, tāpat kā mūsu tēvi savā laikā pieņēma likumus, kas atbilda tai situācijai.

Un šeit ir tā atbilde uz to, ko daudzi mums saka: “Kā būt, vai tad jūsu pirmais dokuments atjauno pavalstniecības likumu?” Nē, tas neatjauno, mēs jau par to vienojāmies, ka tas šo likumu neatjaunos. Mēs tikai nosakām pilsonības kopumu, kurš eksistēja okupācijas brīdī un ir neapstrīdami tiesīgs arī šodien. Mēs šo kopumu nosakām. Taču kam vēl naturalizācijas procesā, kā tas notiek jebkurā citā civilizētā valstī, mēs dosim pilsonību– to noteiks pilsonības likums.

Un tāpēc man, ne tikai kā cita varianta autoram, bet arī vērtējot, mēģinot atiet nost no mūsu varianta, no Lagzdiņa kunga varianta, liekas, ka nav īsti pareizais variants, ka mēs vienā likumā saliekam kopā divus procesus. Viens process– pilsonības kopuma atjaunošana (kas ir cits juridisks jēdziens), nevienam nepiešķirot un neko neatņemot. Un otrs process– kvalitatīvie jēdzieni, proti, kam, piešķirot pilsonību, tātad naturalizējoties, mēs to vēl tiesiski dosim. Tie ir divi dokumenti. Lagzdiņa kungs, atbildot uz vienu jautājumu, nevilšus pats jau arī pateica, ka šajā likumā viss nav pateikts. Jāņa variantā nav viss pateikts– kam tad dos pilsonību un kā dos, jo tam ir vajadzīgs liels likums. Manuprāt, labāk būtu (es Jāni aicinātu tomēr piekrist), ka mēs skatām cauri visu to paketi un pieņemam tā, kā esam arī sprieduši, nevis izraut no katra likuma pa gabaliņam, mākslīgi apvienot vienā, radot iekšējas pretrunas, par kurām debatējot, mēs varam strīdēties varbūt divas dienas. Taču katru dokumentu vajadzētu izskatīt atsevišķi, kā jau tas ir ielikts mūsu darba kārtībā; te jau nav nekāda apmāna. Un tas, ko Vladilens pamatoja, ja mēs šodien to pieņemtu, tad dotu garantijas. Vai tad mēs ar pilsonības likumu nedodam garantijas? Tur taču tas viss ir iekšā!

Turklāt, Jānim tā mākslīgi kompilējot no diviem likumiem divas daļiņas, radās tās pretrunas, jo nevar jau ienest visu to, kas ir pilsonības likuma 60 pantos. Dabiski, ka ne! Tāpēc jau radās tās pretrunas.

Bula kungs, man ļoti jāatvainojas, droši vien, ka mēs esam vainīgi, ka sastrādājām tik daudz likumu un jūs nepaguvāt tos izlasīt. Tās pretenzijas, kuras jūs izvirzījāt… Tas taču ir ietverts turpmākajos likumprojektos… nevis, ka to nav. Mēs jau neizvirzījām mērķi šajā pirmajā dokumentā ielikt visu. Atcerieties, tas bija garš, un mēs to saīsinājām. Tad sapratām, ka mazliet atkal ir par mazu, tādēļ paplašinājām, līdz, man liekas, beidzot tur ir iekšā viss, ko vajag, un mums tas ir jāpieņem un jāiet uz priekšu.

Cienījamie kolēģi, te jau ir iesniegti četri pieci labojumi. Liels paldies! Mēs, mūsu darba grupa, jau principā apspriedām un nolēmām, ka visi tie labojumi ir pieņemami (mēs tos varam likt uz balsošanu), lai uzlabotu šo pirmo dokumentu. Endziņa kungs gan piedāvāja vienu balsojuma variantu, proti, uz pieciem gadiem palielināt faktiski trimdai…

Priekšsēdētājs: Geidāna kungs, visi šie labojumi izsniegti katram deputātam, tāpēc varat nestāstīt.

I.Geidāns: Jā, tāpēc es izsaku savu attieksmi. Gan Ēlerta kungs, gan Karlsona kungs, gan Celmiņa kungs, gan Silāra kungs, gan Šļakotas kungs izteicās par labu Lagzdiņa kunga variantam– nu, tas man nav pieņemams. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Deputāts Bērzs, gatavojas deputāts Endziņš.

A.Bērzs: Augstais nams! Liepājā ir visā Latvijā pazīstams matemātikas profesors Jānis Mencis. Taču visas tās matemātiskās mācības, kuras viņš ir spējīgs kādam likt priekšā, ir vienkārši kusli un nevarīgi mēģinājumi, salīdzinot ar to matemātikas skolu, kuru mums pasniedz deputāts Bojāra kungs piedāvātajā dokumentā Nr.282. Viss šis dokuments balstās uz principu: raksti divi, bet trīs ir jāpatur prātā!

Godājamie deputāti! Apskatīsimies šajā dokumentā, kas tur ir rakstīts un ko mums Bojāra kungs liek paturēt prātā. Pirmais– šajā dokumentā ir rakstīts, ka tas ir lēmums par pilsoņu kopuma noteikšanu, tas ir, dokuments pilsoņu kopuma noteikšanai. Un mums, lūk, prātā esot jāpatur, ka tas nozīmējot to, ka ar šo dokumentu noteiks to, kuri ir tie, kas kādreiz bija Latvijas pilsoņi, un kuri ir viņu likumīgie pēcteči. Tātad to, kuri tad ir īsti Latvijas Republikas pilsoņi. Es pat šajā dokumentā nemāku atrast un nemāku ieraudzīt, kur būtu uzrakstīts, ka šis dokuments nenosaka naturalizāciju. Tas nosaka pilsoņu kopumu. Bojārs saka: naturalizācija nenotiek. Bet paskatieties, kāda ir barjera, lai es, piesakoties šim pilsoņu kopumam, nebūtu nelegāli naturalizējies. Atrodiet šo barjeru šajā dokumentā! Jūs to neatradīsit. Tāpēc skatieties, kas ir rakstīts otrā dokumenta 2.panta 2.punktā, proti, tur ir teikts, ka, nosakot esošo Latvijas Republikas pilsoņu kopumu, piemēro 1919.gada pavalstniecības likumu. Tā! Tātad šeit nav teikts, kuri ir tie subjekti, kuri varēs iet pie pilsoņu kopas un pieteikties. Tātad ies visi tie, kuri dzīvo Latvijas Republikā. Katram no viņiem padusē būs 1919. gada pavalstniecības likums, un katrs no viņiem teiks: “Lūdzu, mani pieskaitiet pilsoņu kopumam!” Viņš pieprasīs, lai viņu naturalizē. Skatieties, izlasiet visu jums izsniegto 1919.gada pavalstniecības likumu,– kāda tur ir barjera, lai viņu nevarētu pieskaitīt pie šā pilsoņu kopuma, pamatojoties uz šā likuma 2.punktu, kur ir viena barjera! Proti, jābūt nodzīvojušam piecus gadus Latvijā. Lūk, skatieties,– tas ir rakstīts! Nākamais punkts– ka šis pants par piecu gadu nodzīvošanu netiek piemērots. Tātad jebkurš, kas dzīvo Latvijā, paņem padusē 1919.gada pavalstniecības likumu un iet pieteikties pilsoņu kopumam, nekāda naturalizēšanās viņam nav vajadzīga. Un tagad– ja jūs neredzat, ka šeit ir uzrakstīts “nulle” un jums jāpatur prātā, ka tā ir pilsoņu kopuma atjaunošana, tad, manuprāt, šis ir vislielākais matemātiskais triks, kādu vien var radīt. (Zālē smiekli.)

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, deputāt Endziņ! Gatavojas deputāts Seiksts. Deputātam Seikstam laikam gan nāksies runāt pēc pārtraukuma.

A.Endziņš: Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Šodien Augstākajai padomei ir ļoti nopietni jāizskata jautājums, kas skar Latvijas Republikas pilsonību.

Priekšsēdētājs: Jā, es atvainojos, Endziņa kungs! Pirmkārt, jums jārunā mikrofonā (tas ir mazākais), bet arī zālē tomēr vajadzētu būt klusumam. Lūdzu, Endziņa kungs!

A.Endziņš: Mums šodien ir jāizskata ļoti nopietns jautājums, proti, jautājums par Latvijas Republikas pilsonību. Kā būt, kā rīkoties, it sevišķi tādos apstākļos, kad tiek izdarīts spiediens uz Augstāko padomi gan no Pilsoņu komitejas puses, gan no Tautas frontes puses? Vieni saka, ka Augstākā padome nav tiesīga šo jautājumu lemt un draud ar visādām iespējamām sekām. Tagad ir divi projekti, it kā divu jautājumu risinājums. Kā jūs zināt, es arī biju izvirzījis savu priekšlikumu, kura būtībā bija 1919.gada pavalstniecības likuma atjaunošana, tā darbības atjaunošana ar virkni atrunu. Es savu projektu tālāk nevirzīju tāpēc, ka frakcijas vairākums to neatbalstīja. Būtībā pašreiz jums piedāvātais dokuments, kura autors ir deputāts Jānis Lagzdiņš, varētu teikt, ir zināmā mērā turpinājums tai pieejai, kuru es proklamēju. Gan šis variants, gan tas variants, kuru es piedāvāju, bija tāda, ka šis jautājums tomēr ir jāizšķir vienlaikus, ka skaidri un gaiši ir jāpasaka, ka mēs atjaunojam Latvijas Republikas pilsonību, ka skaidri un gaiši pasakām, pie kādiem nosacījumiem ir iespējams iegūt pilsonību vai arī nav iespējams iegūt pilsonību. Un jāsaka, ka šeit šī pieeja ir ļoti dažāda. Es šodien saņēmu pastu, kurā skarts pilsonības jautājums. Ar parakstiem apliecināts, ka Augstākā padome nav tiesīga to lemt. Tajā pašā laikā es saņēmu arī vēstuli, kuru parakstījuši Latvijas Republikas pavalstnieki. Viņi uzskata, ka Latvijas Republikas Augstākā padome vienīgā ir tiesīga atjaunot Latvijas Republikas 1919.gada pavalstniecības likumu ar visiem labojumiem, un nekā vairāk.

Tātad, kā redzat, šī pieeja ir ļoti dažāda. Un tāpēc es tomēr lūgtu deputātus šim jautājumam pieiet ļoti uzmanīgi un izšķirties. Un, ja deputātu vairākums izlems un atbalstīs deputātu Bojāru, tad es katrā gadījumā lieku priekšā lēmuma projektu papildināt ar jaunu punktu, jo acīmredzot mēs tomēr nevaram tā vienkārši atstāt atklātu jautājumu par tiem Latvijas Republikas pilsoņiem, kuri okupācijas rezultātā bija spiesti atstāt Latvijas Republikas teritoriju un emigrēt, un šīs ilgstošās prombūtnes rezultātā ir arī pieņēmuši citas valsts pavalstniecību. Ja drakoniski pieturēsimies pie 1919.gada pavalstniecības likuma, tad līdz ar to viņi zaudē šīs tiesības. Latvijas Republikas pilsonību viņi varēs atgūt tikai pēc tam, kad pēc pavalstniecības zaudēšanas Latvijas Republikas teritorijā viņi būs pastāvīgi nodzīvojuši piecus gadus– tikai tad. Mēs izslēdzam arī šo iespēju, kura šodien mums ir jāizmanto, veidojot diplomātiskās attiecības, proti, izmantot mūsu tautiešu līdzdalību ārzemēs, kas mums būtu arī ekonomiski izdevīgi, ja lojāli Latvijas Republikas pilsoņi veiktu arī noteiktas diplomātiskās misijas uzdevumus Amerikas Savienotajās Valstīs, Austrālijā, Kanādā un citās valstīs. Un nebūt ne tikai Latvijas Republikas pilsoņi ir tie, kuri ir šeit, vai tie, kuri nav atteikušies no pilsonības.

Kopumā priekšroku es tomēr atdotu deputāta Lagzdiņa variantam, jo šis variants būtībā ir kompromisa meklējums gan ar Tautas frontes nostādni, proti, ka šīs atrunas– pie kādiem noteikumiem, pie kādiem kritērijiem var tikt piešķirta Latvijas pilsonība… ir nododams referendumam vai nobalsošanai. Es domāju, ka tas būtu visoptimālākais variants, ko mēs šodien varētu pieņemt. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi, līdz pārtraukumam ir palikušas piecas minūtes. Vai deputāts Seiksts vēlas izmantot šīs piecas minūtes, vai viņš runās pēc pārtraukuma? Nu, tad mums nekas cits neatliek, kā iet pārtraukumā. Kopā pulcēsimies pulksten 17.00. Pirmais debatēs uzstāsies deputāts Seiksts.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Debatēs vārds deputātam Seikstam, gatavojas deputāts Dīmanis.

A.Seiksts: Cienījamais sēdes vadītāj! Cienījamie deputāti! Es saprotu, ka mūsu šīsdienas debates un sarunas kuluāros situāciju var vēl vairāk saputrot, nekā tā jau ir saputrota līdz šim. Taču par vienu no variantiem tuvākajā laikā mums tomēr būtu jāizšķiras, jo neteikt atbildi mēs vairs nevaram. Mēs varam teikt tādu vai citādu atbildi, bet kaut kāda atbilde būs jāsaka. Ja man jārunā tā vēlēšanu apgabala vārdā, no kura es nāku, un ja man būtu jāvadās pēc tās demogrāfiskās situācijas, kāda tur ir, un, īstenojot bijušās pretējās frakcijas proklamēto sociālā miera lozungu, man vajadzētu tuvoties tam liberālajam variantam, tas ir, situācija ir tāda, ka man acīmredzot būs jāieņem cita pozīcija.
Jo nevienā citā novadā pamatnācijai nav tik daudz pārestību nodarīts kā manā novadā. Un tāpēc es gribētu teikt: jebkuru likumprojektu pieņemot, mums ir jāredz likuma darbības perspektīva. Es absolūti neloloju nekādas ilūzijas, ka pilsonības jautājuma tāda vai citāda risināšana momentā pacels dzimstību latviešu vidū. Es esmu tālu no ilūzijas, ka pilsonības jautājuma atrisināšana mums risinās visus citus nācijas glābšanas jautājumus. To es zinu ļoti skaidri, ja pilsonības jautājumu neatrisinās latviešu nācijas interesēs, tad nākamajā augstākajā valsts varas institūcijā– Saeimā– Latgali atkal var pārstāvēt cilvēki, kuriem ir svešas gan Latgales, gan latviešu intereses. Lūk, kāpēc es iestājos par maksimāli pieļaujamu saprātīgi radikālu variantu.

Un šajā sakarībā es gribu izteikt savas domas par deputāta Lagzdiņa variantu. Proti, šis variants, kurš varbūt vēl ir labojams, ja tas tiks pieņemts, tad otrajā lasījumā noteikti būs pielabojams. Pašreiz ir viens ārkārtīgi svarīgs moments, par to jau runāja deputāts Endziņš, proti, šeit ir skaidrība. Tie deputāti, kas vairāk brauc pa vēlēšanu apgabaliem, zina, ka iedzīvotājus ne tik daudz uztrauc tāds vai citāds risinājums, kā viņus uztrauc neskaidrība. Deputāta Lagzdiņa variantā tieši ir skaidrības elements, turklāt ļoti strikti iezīmēts. Protams, ir ļoti svarīgi, vai mēs varama risināt pilsonības jautājumu, vai Saeima? Es varu pateikt tā, ka šis jautājums galu galā var tikt diskutēts gadiem ilgi. Un, ja vēl gadīsies Fridriha II loģika, tad jebkuru juridisku finesi, tādu vai citādu, var pierādīt ar vienādām sekmēm, un galarezultātā abiem būs taisnība.

Acīmredzot es šeit gribētu pasvītrot divas domas. Pirmkārt, es jau teicu, ka šis ir skaidrs variants. Mēs šodien nedrīkstam un netaisāmies automātiski nevienu naturalizēt, bet mums ir skaidri jāpasaka, ka virsnieki un viņu ģimenes locekļi un tā tālāk– tie vispār nebūs… ka tiem atkal… ka citiem ir citādi kritēriji, bet par kritēriju skaidrību šodien ir jāizrunājas.

Otrkārt. Lagzdiņa kunga variants man šķiet pieņemamāks arī tāpēc, ka tas paredz referendumu. Un es gribētu pierādīt tiem cienījamajiem kolēģiem (īpaši tiem, kuri pašlaik nerunā) vienu lietu, ka bez referenduma mēs šo jautājumu risināt nevaram. Kāpēc? Ir trīs argumenti.

Pirmais arguments. Ja kaut ko sāksim risināt bez referenduma, tad mums noteikti “piešūs” to, ko “piešuva” 1940.gadā padomju varai, teiksim, kā ielikteņiem. Toreiz mēs kritizējām un pamatoti kritizējām, ka viņi safabricēja vēlēšanu likumu, neprasot tautas domas. Mums šodien šajā gadījumā (lai man piedod centrs, es laikam būšu kreisāks), neuzklausot tautas domas, tomēr nav tiesību galīgajā variantā kaut ko pieņemt.

Otrais arguments. Šodien vairāk dzird tos, kuri uzstājas mītiņos un presē, bet šodien maz dzird visu iedzīvotāju balsi. Un tāpēc es personiski atsakos balsot par kādu variantu, nezinot vēlētāju, nezinot latviešu domas. Šajā gadījumā neviens man nevar pārmest kaut kādu superradikālismu.

Trešais arguments. Ja mēs pieņemsim kaut kādu galīgu lēmumu bez referenduma, tad izveidosies šāda situācija: pirmkārt, tā būs šķelšanās ar Tautas fronti, kuras priekšā es jūtos atbildīgs līdz pat šai dienai. Un, otrkārt, mums visu laiku kāds spēks– kreisais vai labējais– varēs pārmest un apšaubīt mūsu lēmumus. Kurš var garantēt, ka pēc trim četriem gadiem kāds nepiecelsies un nepateiks: “Augstākā padome pieņēma tādu lēmumu, uz kuru tā nebija tiesīga.” Lai uz visiem laikiem izbeigtu šādas apstrīdēšanas, es kategoriski iestājos par to, ka pilsoņu referendums tādā vai citādā variantā ir nepieciešams. Vai iedzīvotājus, vai pilsoņus? Es pie tam neaicinātu šodien obligāti balsot par vienu no variantiem Lagzdiņa kunga dokumentā. Taču es obligāti iestājos par to, ka referendums ir jāparedz. Pretējā gadījumā es personiski atsakos balsot.

Es nepiekrītu Lagzdiņa kungam tajā variantā, kur viņš atbild deputātam Kurdjumovam, sakot, ka izcilas personības valodu var arī nezināt. Protams, tādu personību nebūs daudz, un šādas personības neizšķirs latviešu valodas likteni. Taču šajā jautājumā nekādu atlaižu nevar būt. Latviešu valoda ir jāzina visiem, kas pretendē uz Latvijas pilsonību, neatkarīgi no tā, kādi ir viņu nopelni Latvijas priekšā.

Un visbeidzot– par gadiem. Ir minēti 16 gadi. Man ir viena principiāla iebilde, kuru, es zinu, noteikti apstrīdētu, un es paliktu mazākumā, taču es uzskatu, ka 16 gadi vēl nav kritērijs. Protams, tāpat kritērijs nav arī 40 gadi. Es zinu cilvēkus, kuri ir nodzīvojuši 40 gadus un neieredz, piedodiet, vai nemīl Latviju. Es zinu cilvēkus, kuri nodzīvojuši divus trīs gadus un ir patiesi Latvijas patrioti. Taču kaut kāds kritērijs tomēr ir. Man šeit ir principiāls labojums un negribu piesavināties, negribu teikt: īstenus plaģiātus. Ar kolēģi Muciņu runājot, mums domas sakrita, jo faktiski viņš ir šīs idejas autors. Jā, 16 gadi, bet plus 5 gadi Latvijas Republikā, jo nodzīvotie 16 gadi tajā valstī tomēr nav lojalitātes apliecinājums un nav gatavības apliecinājums dzīvot kā patiesam Latvijas pilsonim.

Cienījamie kolēģi! Nobeidzot es atkal gribu oponēt kolēģei Ždanokai. Es kategoriski iebilstu pret to, ka mums būtu jāskatās, kāda ir situācija kaimiņu valstīs, jo neviens nevar prognozēt, kāda būs situācija. Kurš lasa “Argumenti i fakti”, kurš klausās “Vesti”, kurš klausās Ruckoja uzstāšanos… Tad, redziet, ir ļoti apšaubāmi orientēties uz to pusi. Man ir ļoti lielas bailes (lai Dievs dod, ka es kļūdītos!), bet es pieļauju varbūtību, ka kaimiņvalstij varētu būt izdevīgi, ka šeit pastāv īpašs kontingents. Un nekādai repatriācijai ne juridiskajā aspektā, ne arī tiešās realizācijas aspektā es neticu. Acīmredzot jārisina, tā teikt, skaidri jāatrod… bet katrā gadījumā– nevilcinoties. Ždanokas kundze saka, ka mums ir jāgaida, ka situācija var būt tāda… Mēs nevaram neatjaunot, tuvākajās dienās tas ir jāizdara, tas ir, atbilde ir jādod, vismaz pirmajā lasījumā. Pilsoņu tiesības ir jāatjauno, bet, atjaunojot vieniem, mēs nevaram atstāt pilnīgā neskaidrībā citus, jo mūsu ekonomiskā situācija, mūsu pašu izstrādātie ekonomiskie likumi… Es pieļauju, ka tad, kad balsos (vai tas būs šodien vai rīt, vai jaunnedēļ), var pieņemt arī Bojāra kunga variantu. Un es to negribu viennozīmīgi nokritizēt, bet katrā gadījumā par vienu jautājumu es kategoriski iestājos, proti, ka arī šajā variantā– Latvijas pilsoņu, vai arī tajā variantā– Latvijas iedzīvotāju balsis ir jāuzklausa. Arī tad es kategoriski iestājos par to, lai būtu Latvijas iedzīvotāju vai Latvijas pilsoņu referendums, bet, ja nobalsos par tādu,– arī tam būs jāpiekrīt. Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Dīmanis, gatavojas deputāts Kalniņš.

S.Dīmanis: Cienījamie kolēģi! Mēs visi pilsonības jautājumu tiešām esam tā saputrojuši, ka varam arī netikt skaidrībā līdz Jaungadam. Pēc manām domām, pilsonība nav tā problēma, kur ir jāmeklē kompromiss, jo kompromisa meklējumos ir izveidota tik samākslota pilsonības konstrukcija, ka pat Bojāra kungs (visu cieņu pret viņu) nevar atbildēt uz vienkāršiem jautājumiem. Cilvēku tiesību jautājumā ir jāvadās tikai pēc pasaules prakses. Man ļoti grūti būs pateikt, kurš no variantiem ir labāks, pareizāk sakot, kurš no variantiem ir sliktāks. Man vienīgi izdevās tā pamatīgi paanalizēt Bojāra variantu, jo tas man bija iedots, bet Lagzdiņa kunga variants līdz ar to manai sirdij nav tuvāks.

Galvenais, ko es varu pateikt par Bojāra variantu, ir tas, ka tiešām mēs dodam pilsonību vieniem, nosakām Latvijas pilsoņu kopumu, neko nesakot par citiem. Tas man atsauc atmiņā vienu vēsturisku paralēli, kad Vācijā 30.gados tika pieņemts lēmums, ka ebrejiem pie apģērba ir jānēsā dzeltena zvaigzne. Pirmie, kuri sāka šo zvaigzni nēsāt, bija Dānijas karalis un karaliene, līdz ar to izsakot protestu. Bez šaubām, es nezinu, kā mūsu variantā tiks nošķirti “tīrie” no “netīrajiem”, bet, protams, arī man būs jāizdomā kaut kāds protests.

Lasot Bojāra variantu, es uzdotu vēl vienu jautājumu: kam vajadzēja izvilkt dienasgaismā 1919.gada pavalstniecības likumu? Kāpēc nevarēja skaidri un gaiši pateikt, ka šie ir pilsoņi, bet tiem tur, lūk, ir vajadzīga īpaša naturalizācija. Acīmredzot ļoti vienkārši– lai neviens no nepiederošajiem nekā nevarētu saprast, it īpaši mūsu ārzemju viesi, kuri pēdējā laikā nenogurstot mums atgādina, ka cilvēka tiesības stāv pāri jebkurai nacionālai jurisdikcijai. Tiešām, Bojāra variantam ir jāurbjas cauri, lai kaut ko reāli saprastu par pilsonības institūcijas dinamiku. Man nekas nav pretī pret 1919.gada pavalstniecības likumu. Es pats dažādu iemeslu dēļ nevaru piedāvāt atjaunot to visā pilnībā, bet, ja kāds to izdarītu,– es balsotu “par”. Žēl, ka neviens to netaisās darīt. Bez šaubām, šis likums ir loģisks, tas tiešām reāli atspoguļo situāciju un vienlaikus ir arī izpratne par cilvēka tiesībām. Pēc šā lēmuma iznāk, ka 1919.gada pavalstniecības likums no arhīva ir izņemts tikai ar vienu vienīgu mērķi– konstituēt daļu no Latvijas iedzīvotājiem kā Latvijas Republikas pilsoņu kopu, tas ir, būtībā atrisināt vienu konjunktūras rakstura politisku problēmu, ko ar varītēm mums uzspiež radikāļi, lai pēc tam pavalstniecības likumu nodotu atpakaļ arhīvā– šoreiz uz visiem laikiem. Es nezinu, vai ir vēl kāds vēsturisks precedents tam, ka lēmums izdancina likumu?

Es domāju, ka mums ir jāveido tas, ko Hēgelis sauca par “saprāta valsti”, tātad valsti, kurā viss tiek darīts ar saprātu, nevis ārprātā. Es nedomāju, ka valsti var uzskatīt par saprātīgu valsti, ja attiecībā uz valsts iedzīvotājiem tiek pielietoti dažādi pilsonības saņemšanas režīmi: vieni– savējie– būs reintegrēti ar lēmumu, otri– svešie– naturalizēti ar likumu. Es neesmu parapsihologs, bet es varu teorētiski noteikt situāciju, ka pēc tam, kad mēs pieņemsim Bojāra kunga piedāvāto lēmumu, nacionālistiskās kustības radikālais spārns iešūpos mūsu politisko situāciju varbūt, teiksim, Gruzijas variantā, un tad mēs uz ilgu laiku paliksim ar lēmumu, bez pilsonības likuma. Tad tiešām būs realizēts tas radikālais variants, no kura šeit bīstas frakcija “Līdztiesība” un arī daudzi no Tautas frontes frakcijas. Neviens man neiestāstīs, ka tas tiek darīts vēsturiskās taisnības labad, cenšoties panākt varas struktūru noturību, vai, teiksim, lai iestumtu labvēlīgus demokrātiskos procesus.

Visam pamatā ir manta, īpašums. Nesekotu īpašums,– mēs šo problēmu atrisinātu viens divi. Ne jau velti privatizācijas process ir apstājies, kamēr mēs šeit līdz galam izstrīdēsimies. Atcerēsimies, cik grūti bija izvilkt likumu par sīkās municipālās mantas privatizāciju. Es nesaprotu, ko mēs gribam panākt, vai to, lai Latvijā būtu daudz ārvalstnieku apatrīdu un rupentu? Jo cilvēks, kam nav savas valsts pilsonības un kam nekas nepieder, vienkārši ir bīstams cilvēks. Šeit atsaucās uz PSRS pilsonību, frakcija “Līdztiesība” pat tika kaunināta.

Ziniet, kad es skatos, kas notiek Austrumos, man vienkārši apmetas dūša. Un es ļoti saprotu, ka savienība nevar vairs garantēt savu pilsoņu tiesības. Acīmredzot kaut kādu pilsoņu tiesības garantēs krievi. Un ir spēki, kurus mēs visi varam nosaukt par destruktīviem, kuru interesēs (bez šaubām, es piekrītu Seiksta kungam), lai šeit būtu vairāk Krievijas pilsoņu. Daudzi krievu nacionālisti man Maskavā ir teikuši, ka acīmredzot būs otrreiz jāsit logs uz Eiropu. Es varētu piekrist tam “Sovetskaja molodjož” žurnālistam (pagaidiet, es vienkārši stāstu, ko es domāju un zinu), kurš pateica, ka mēs varētu reklamēt Latvijas pilsonību kā labāko pilsonību pasaulē, un lai Latvijas iedzīvotāji tiešām varētu brīvi izvēlēties, kādu pilsonību viņi grib, un tad viss kļūtu skaidrs.

Mazliet par šo jautājumu juridisko pusi. Pat Konstitucionālajā likumā bija rakstīts: noteikt, ka Latvija ir neatkarīga, demokrātiska republika, kurā Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai. Līdz šim nebija skaidrs, kādai tautai,– tagad ir pilnīgi skaidrs. Nezinu, ko darīt ar nepilsonisko opozīciju? Acīmredzot Bojāra kungs mums kārtējo reizi piedāvātu drusku pastāvēt aiz durvīm (jo viņš jau sen to ir piedāvājis), kamēr jūs šeit izšķirsieties. Ja valsts varas orgāni pārstāv tikai vienu iedzīvotāju daļu, tad, vadoties pēc starptautiskās jurisdikcijas, otras daļas pašnoteikšanās separātā veidā var rast pasaules sabiedrības atbalstu. Tas arī jāņem vērā, tas nav nemaz tik vienkārši, proti, izdarīt tā, ka vairāki simti tūkstošu cilvēku ir bez Latvijas pilsonības.

Otrām kārtām– nedrīkst apieties ar likumu tā, kā mēs šeit izrīkojamies ar pavalstniecības likumu, proti, ar lēmumu mēs nosakām, kas der un kas neder. Ja neder, tad pieņemam jaunu likumu. Likumu, nevis principus, kurus mums piedāvā Lagzdiņa kungs. Ko nozīmē uzspiestā pilsonība, par kuru šeit vairākkārt bija runa? Bojāra kungs maksimāli izmantoja PSRS pilsonības iespējas un tikai tagad atcerējās, ka viņam visu šo laiku ceturtajā dimensijā ir eksistējusi cita pilsonība. Ziniet, te jau izskatās kaut kas pēc poltergeista.

Es domāju, ka mums vajadzētu, vadoties pēc tiem principiem, kuri bija toreiz noteikti likumā par pavalstniecību… Un tajā nav nemaz tik viennozīmīga prioritāte vecāku pilsonības principam, piešķirot pilsonību pēctečiem. Tajā ļoti labi saskatāms teritorijas princips. Manuprāt, nav sevišķas atšķirības starp tiem, kuri Latvijas teritorijā piedzima 1941.gadā, neatkarīgi no tā, kas ir bijuši viņu vecāki. Teorētiski mēs varam pieņemt, ka arī krieviski runājošā vecākiem bija uzspiesta PSRS pilsonība. Mēs varam iet vēl tālāk atpakaļ, kad vectēviem un vecmāmuļām arī varēja būt uzspiesta PSRS pilsonība. Tā, ejot atpakaļ, mēs varam nonākt līdz faraoniem. Es piedāvāju nonākt līdz Krievijas impērijai, un tad mēs pavelkam kopējo svītru– kopsaucēju mums visiem. Ja mēs veidosim lielu atšķirību starp tiem, kuri ir dzimuši Latvijas teritorijā, mēs vienkārši rīkosimies neapzinīgi un neapdomīgi.

Un pēdējais. Tiem potenciālajiem pilsoņiem, kuri tiek konstituēti ar šo lēmumu, jādod pilnīgs priekšstats par pilsonības institūcijas veidošanos PSRS teritorijā. Jūs teicāt, ka mēs uzspiežam nulles variantu. Jūs arī spiežat, turklāt pazemojot ar nepieciešamību pierādīt savas pilsonības tiesības. Es ļoti labi atceros, ka tad, kad mēs šeit apspriedām ministru kandidatūras, mēs jautājām– vai jūs esat reģistrējušies Pilsoņu komitejās? Un tikai viens godīgi pateica, ka viņš arī bez Pilsoņu komitejām, bez reģistrācijas un uzskaites uzskata sevi par Latvijas pilsoni. Es domāju, ka, vadoties tieši pēc šīs metodoloģijas, vajadzētu rīkoties. Paldies.

Priekšsēdētājs: Deputāts Imants Kalniņš, gatavojas deputāts Berklavs.

I.Kalniņš: Cienījamie tautas deputāti! Man patīk, ka kongresos un sesijās Boriss Jeļcins vienmēr lieto šo uzrunu, proti, viņš saka: “Cienījamie tautas deputāti!” Tas nozīmē, ka viņš atgādina, ka mūs ievēlējusi tauta, ka aiz katra no mums ir ārkārtīgi daudz cilvēku, ar kuriem savā laikā esam satikušies, runājušies, stāstījuši, ko mēs apņemamies darīt, ja tiksim ievēlēti augstākajā valsts likumdevēja iestādē. Tādēļ es arī jūs uzrunāšu šādi. Cienījamie tautas deputāti! Pagājušo piektdien es biju savā vēlēšanu apgabalā, jo man likās, ka tik svarīgā jautājumā kā šis, man ir jādzird, ko saka tie cilvēki, kuri man ir uzticējuši sevi pārstāvēt šeit, šajā vietā. Es jautāju, kas, pēc viņu domām, mums būtu jādara? Kas man būtu jādara? Gandrīz visi, vismaz tie, kuri izteicās (un izteicās vairākums no viņiem) pateica, ka vispirms cilvēkiem, kam pienākas pases, ir jādod, un tūlīt pēc tam ir jāpieņem jaunais pilsonības likums. Tas sakrīt ar to, ko es šeit runāju jau iepriekšējās frakcijas sēdēs, un tas ir tas, ko es uzskatu līdz pat šai dienai. Man liekas, mēs protam jeb pusotra gada laikā esam iemācījušies ārkārtīgi neiedomājamā veidā sarežģīt pavisam vienkāršas lietas.

Spriežot par Latvijas Republikas pilsonības atjaunošanu, runa ir vienīgi par to, ka tautai tiek atdots tas, kas viņai pēc likuma un tiesas, un taisnības pienākas. Ar to šis jautājums ir izsmelts, un šeit nav nekādu zemūdens akmeņu jeb zemūdens politikas, ar ko varētu baidīt nelatvisko Latvijas iedzīvotāju daļu. Šis jautājums ir izsmelts. Tāpat ir loģiski un skaidrs, ka mums ir obligāti nepieciešams šis jaunais pilsonības likums, kurš organizēs Latvijas Republikas sabiedrību nākotnē. Ir pavisam skaidrs, ka mēs varam turpmāk debatēt un runāt, kādam likumam ir jābūt. Pavisam skaidrs, ka šim likumam ir jābūt tādam, lai tas nodrošinātu latviešu nācijas prioritāti augstākajā likumdevējā orgānā, tas ir, Saeimā vai Augstākajā padomē. Par to, kā to nodrošināt,– mēs varam runāt un varam izstrādāt kādu mehānismu. Man liekas, ka tas, ko mēs šodien darām ap šiem diviem variantiem, ir drusku tāds bērnudārzs. Tā ir tāda liela, neveikla cenšanās– es pat nezinu, kas tas ir. Goda vārds, es nezinu, kas tas ir. Es esmu dziļā neizpratnē un ierosinu debates pārtraukt, un nodarboties ar pirmā dokumenta pieņemšanu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, vārds deputātam Berklavam, pēc tam lemsim par Imanta Kalniņa ierosinājumu.

E.Berklavs: Godājamais sēdes vadītāj! Godājamie kolēģi! Cienījamie preses pārstāvji un viesi! Saprotams, ka šeit nevajadzētu runāt visiem zināmas patiesības, bet es tomēr lūdzu uz mani ļoti neļaunoties, ja atļaušos pāris minūtēs atgādināt dažus saprotamus un neapšaubāmus faktus.

Protams, mēs šeit esam ļoti dažādi, tik dažādi, cik dažādi arī ir mūsu vēlētāji. Esam ar tikpat dažādiem mērķiem, kādi ir mūsu vēlētājiem. Jo nav taču noliedzams, ka apmēram viena piektā daļa no vēlētājiem uz šejieni atsūtīja savus pārstāvjus, lai cīnītos pret Latviju kā neatkarīgu, demokrātisku valsti. Vēl daudz lielāks bija to vēlētāju skaits un tad arī to deputātu pulks, kuri negribēja un negrib, lai Latvija būtu latviska, neatkarīga valsts, kuri negrib saprast, ka šī ir sena latviešu zeme, ka latvietim ir tiesības būt šeit dzīves noteicējam. Viņi negrib un nespēj saprast, ka latvieši grib tikai to pašu, ko krievi grib Krievijā, ko baltkrievi– Baltkrievijā, vācieši– Vācijā, franči– Francijā, proti, jebkura tauta savā zemē. Katras valsts pārējiem iedzīvotājiem ar to ir jārēķinās, ka viņiem ir izvēle– palikt dzīvot svešā zemē vai arī braukt mājās. Visvairāk mani satrauc tas, ka daudzi no mums, kuri domā, ka ir godīgi pret latviešu tautu, pret saviem vēlētājiem un ka godīgi pilda savus deputāta pienākumus, bet vai dažreiz nepapūlas analizēt savu rīcību, vai arī viņiem trūkst atbildības sajūtas pret saviem vēlētājiem– tā vai citādi, tādi esam… Un lai neviens necer, ka spēj izlikties citāds, apmānīt savus vēlētājus. Visu to atgādinu tieši šodien, kad mums atkal ir jāpieņem ļoti svarīgs, latviešu tautai liktenīgs lēmums, proti, vai latviešu tautai būt mūžu mūžos vai tikt pārspētai, nomāktai un iznīcinātai.

Es atgādināju šos visiem zināmos faktus arī tāpēc, ka ir pat augstas amatpersonas, kuras no mums prasa, lai visi pašreiz Latvijā dzīvojošie būtu savās tiesībās pret valsts varu, pret valsts iekārtu vienlīdzīgi, un draud, ja mēs to nedarīsim. Es gribu tikai lūgt, lai man kāds pasaka, kur ir tā demokrātiskā valsts pasaulē, kur pastāv tāda kārtība, ka visi iedzīvotāji ir vienādās tiesībās pret valsti, ka visi iedzīvotāji ir pilsoņi jeb pavalstnieki, kā tos agrāk sauca. Pasaulē es tādu valsti nezinu.

Tagad konkrēti par apspriežamo un izlemjamo jautājumu. Neviens nav teicis, ka var būt neatkarīga valsts bez saviem pavalstniekiem jeb, kā tagad saka, pilsoņiem. Un neviens, kas spēj saskatīt īstenību, nevar noliegt, ka Latvijai ir savi likumīgie pavalstnieki, pilsoņi, kuri ir tie, kuri tādi bija pirms okupācijas, pirms Latvijas Republikas varmācīgās iekļaušanas PSRS, kad, neprasot mūsu vēlēšanos, mūs pārdēvēja par PSRS pilsoņiem. Tāpēc pirmais, kas jādara tiem, kam ir godaprāts, katrā ziņā ir jāpieņem lēmums par pilsoņu tiesību atzīšanu tiem, kuri bija Latvijas Republikas pilsoņi 1940.gada 17.jūnijā, un viņu pēcnācējiem visās paaudzēs. Manuprāt, tas mums ir jāizdara šodien, neatliekot, nevelkot vairs garumā. Taču, lai šādu lēmumu (es ceru, ka mēs to pieņemsim) varētu praktiski izlemt un lai varētu precīzi zināt, cik un ar kādām tiesībām Latvijā dzīvo… un kuri no tiem gribēs, un ar kādām tiesībām turpmāk varēs dzīvot Latvijā, mums būs jāpieņem arī likums par Latvijas Republikas iedzīvotāju reģistru, lai varētu iespējami drīzākā laikā uzsākt iedzīvotāju reģistrēšanu. Taču tas jau ir cits darba kārtības punkts, par ko pašreiz nav ko runāt.

Es gribētu teikt, ka man visumā liekas pieņemams deputāta Bojāra kunga lēmuma projekts, kurā ir ietvertas daudzas tās vēlmes, kuras tika bieži, jo bieži izteiktas. Es tomēr gribētu, lai likumprojekta 2.punktā nolikumā par pavalstniecību, kas bija spēkā līdz 1940.gada 17.jūnijam, netiktu piemēroti ne tikai 7.pantā minētie pilsonības zaudēšanas iemesli, bet arī 8.punktā minētie, lai tādējādi dotu iespēju tautiešiem, kuri dzīvo trimdā, piedalīties kaut vai Saeimas vēlēšanās, un viņi vēlāk atgūtu arī Latvijas pavalstniecību. Paldies tiem, kuri mani klausījās.

Priekšsēdētājs: Mums ir jāapspriež šāda situācija: tātad, uzstājoties debatēs, deputāts Imants Kalniņš ierosināja pārtraukt debates. (Es atvainojos, Aleksejeva kungs, es jums vārdu nedevu!) Manā priekšā ir arī dokuments, ko ir parakstījis 21 deputāts. Tie galvenokārt ir tie paši deputāti, kuri jau iepriekš divas reizes aicināja pārtraukt jautājumu uzdošanu, un lielākā daļa no viņiem nav uzdevuši šos jautājumus un nav runājuši arī debatēs. Ierosinājums– pārtraukt debates– ir visai nopietns, un mums cits nekas neatliek, kā to atrisināt balsojot. Pēc šā balsojuma rezultātiem tad arī nolemsim, kādā veidā tālāk strādāt. Varu jums piebilst, ka debatēs vēl ir pierakstījušies 12 deputāti un līdz plenārsēdes beigām ir palikusi viena stunda– tāda ir reālā situācija. Tā ka, lūdzu, nobalsosim par šo priekšlikumu.

A.Aleksejevs: */Es par procedūru tomēr gribētu…/

Priekšsēdētājs: Lūdzu, reģistrēsimies. Reģistrēsimies un pēc tam lemsim. Reģistrējušies 134 deputāti.

Par šā balsojuma procedūru un motīviem laikam vēlas izteikties deputāts Aleksejevs un deputāts Kurdjumovs. Lūdzu, Aleksejeva kungs, jums vārds!

A.Aleksejevs: */Es uzskatu, ka šis jautājums pelna vispusīgu apspriešanu, un, lai kāda būtu mana cieņa pret deputātu, es nevaru neizteikt nožēlu, ka viņš izteica priekšlikumu pārtraukt debates pēc tam, kad savu viedokli bija izklāstījis. Es esmu tālu no domām, ka viņa redzesviedoklis ir, kā teikt, pats rezultatīvākais.

Otrais jautājums par to, ka 20 deputāti ir parakstījuši… Es, protams, saprotu, ka Tautas frontes frakcijā bija iespējams šo jautājumu apspriest, tur par to daudzas reizes ir runāts, daudziem deputātiem jau ir apnicis klausīties pašiem sevi, bet opozīcija, es to atkal atkārtoju, šodien pirmo reizi ir iepazinusies ar dokumentiem. Tāpēc es uzskatu, ka Latvijas tautai, tāpat kā visiem citiem, būtu interesanti dzirdēt arī pretējās puses uzskatus./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Kurdjumov!

L.Kurdjumovs: */Es lūdzu mani atvainot, sēdes priekšsēdētāja kungs, bet pirms debatēm es griezos pie jums ar lūgumu nobalsot par priekšlikumu, kuru iesniedza– ja atmiņa mani neviļ– deputāti Kiršteins un Dīmanis, par to, ka jautājums ir tik nopietns, ka debates jāturpina tik ilgi, cik būs vajadzīgs, lai varētu uzstāties visi deputāti, kas ir pierakstījušies un kas vēlas runāt. Jūs teicāt, ka mēs debates atklājam un jums nav nepieciešamības to likt uz balsošanu. Tagad jūs debates pārtraucat. Tādā gadījumā es pastāvu par šī agrāk izteiktā priekšlikuma nobalsošanu par debašu turpināšanu tik ilgi, kamēr nebūs uzstājušies visi deputāti, kas ieinteresēti šī jautājuma apspriešanā./

Priekšsēdētājs: Kurdjumova kungs, paldies par atgādinājumu. Es jums tikai atgādināšu, ka mums nekur nav reglamentēts, cik ilgi būtu jānotiek debatēm. Taču jebkurā gadījumā katrs no deputātiem var ierosināt debates pārtraukt. Un vienīgais variants, kā mēs to atrisināsim, ir balsošana. To es jums teicu arī pirms šīs diskusijas uzsākšanas. Tātad atrisināsim šo jautājumu. Vēl ir pierakstījušies ļoti daudzi deputāti, bet mums ir šāds iesniegums un arī ierosinājums, tādēļ ir jābalso. Pēc tam domāsim, kā atrisināt šo situāciju.

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsojam par 21 deputāta, tajā skaitā arī par Imanta Kalniņa, ierosinājumu pārtraukt debates. Rezultāts: 36 deputāti izsakās par debašu pārtraukšanu. Tas nav vairākums, jo 68 balso pret un 23– atturas. Tādējādi turpinām debates.

Nākamajam vārds debatēs deputātam Silāram, gatavojas deputāts Ābiķis. Vienu mirklīti, Silāra kungs, pagaidiet, kamēr tie deputāti, kuri nevēlas piedalīties debatēs, iziet no zāles. Zāli atstāj arī daudzi preses pārstāvji, sapratuši, ka šodien atrisinājums nav gaidāms.

Lūdzu, Silāra kungs!

I.Silārs: Cienījamo priekšsēdētāj! Cienījamie kolēģi! Es jūtu, ka šajā telpā mums gaisotne ir stipri vien sakarsusi, un domāju, ka mūsu klausītāji vispār ir pārstājuši orientēties šajos abos dokumentos, kuri mums ir likti priekšā.

Tātad te neparedzēti ir parādījies mana novadnieka Jāņa Lagzdiņa dokuments. Es kā kurzemnieks kurzemniekam gribu teikt: “Jāni, es ar nāk’ no vien’ Kurzemes pilsēt’, tu esi no lielpilsēt’, es no mazpilsēt’, bet toties mana pilsēta ir vecāka un es kā vecāks tev varu teikt, ka, ienākot iekšā Augstākajā padomē, ir jādomā ar gāliņu un te nevar matus ne cērst, ne skaldīt!” Un tādēļ mēs šeit vairs nevaram orientēties, ja mēs runājam paši pretī tam dokumentam, kuru liekam priekšā. Jo Lagzdiņa kungs, kuru es ļoti cienu (viņš man visnotaļ simpātisks), teic, ka, vadoties pēc viņa priekšā liktā likumprojekta, Alfrēds Rubiks nevarēšot tapt par pilsoni, bet es šeit skaidri 1.pantā lasu, ka personas, kurām bija Latvijas Republikas pilsonība līdz 1940.gada 17.jūnijam, pilsonību var atjaunot bez jebkādiem ierobežojumiem. Toties es pēc šā likumprojekta neredzu, kad es tomēr varēšu tikt pie šīs pilsonības, jo šeit ir gan rakstīts, ka var atjaunot bez jebkādiem ierobežojumiem, bet, piedodiet, kas man ir jāatjauno, ja es esmu pilsonis. Un es neko negribu atjaunot, es tikai gribu dokumentāri dabūt šo apliecinājumu, lai es kā pilsonis varētu lemt par visu turpmāko.

Toties otrais likumprojekts jau pašā preambulā to pasaka skaidri un nepārprotami, proti, ka pilsoņu kopums turpina pastāvēt, un visos punktos tiek pateikts, kādā veidā un kur katram ir jāgriežas, lai šo pilsonību varētu īstenot. Es gribu teikt, ka nav gluži korekti sacīt, ka lēmuma projekta 4.pants pasludina nulles variantu. Tajā skaidri un gaiši ir pateikts, ka– nepiemērot 4.pantu. Un 5.pants likumā ir vienīgais pants, kurš atrunā ārvalstnieku un bezpavalstnieku naturalizācijas iespēju. Ja šādas iespējas nav, tad šis lēmuma projekts nav domāts tam, lai risinātu naturalizācijas jautājumus. Un veltīgi ir deputāta Dīmaņa pārmetumi, ka pēc šā lēmuma projekta nav redzama pilsonības dinamikas veidošanās. Vienā lēmuma projektā taču nevar ielikt visu! Dīmaņa kungs, šis likumprojekts jums taču ir priekšā, jūs taču to esat izlasījis, kur visas tās pašas normas ir atrunātas. Tā taču ir secība! Es neuzskatu, ka mēs varam pieņemt vienu dokumentu, kurā būtu absolūti viss. Ir jāsāk ar to, ka Latvijas pilsoņiem tiek atdots tas, kas viņiem ir pretlikumīgi atņemts, tātad ikvienam cilvēkam ir jāatdod pretlikumīgi atņemtais, viņš atkal jāpadara par savas valsts pilsoni. Tāpat kā tika atdota faktiskā neatkarība, tāpat jāatdod arī faktiskā pilsonība visus šos gadus eksistējošai pilsoņu kopai, lai šie pilsoņi turpmāk varētu lemt savas valsts dzīvi. Cik es saprotu, uz to arī ir vērsts šis lēmuma projekts.

Es aicinu visus kolēģus nobalsot par šo lēmuma projektu, un pēc tam skatīsim to, ko jau esam iebalsojuši darba kārtībā, spriedīsim arī par to, kādam būt pilsonības likumam. Kādas normas tajā iekļaut, kādas naturalizācijas normas, kādus sliekšņus– tas taču viss ir, tas taču nekur nav jāmeklē. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Ābiķi! Gatavojas deputāts Kiršteins.

Dz.Ābiķis: Cienījamie kolēģi! Es arī balsoju par debašu pārtraukšanu, bet, tā kā jau nolēmām debatēt līdz vēlam vakaram, tad tas vienkārši ir neizbēgami. Tāpēc es arī neatteikšos no šīs izdevības uzkāpt tribīnē.

Es arī gribētu lielā mērā pievienoties Silāra kunga spriedumiem. Nesaprotu, kāpēc mēs tik ārkārtīgi sarežģījam šo lietu. Es domāju, ka mēs varētu pieņemt lēmumu nevis par pilsoņu kopuma noteikšanu, bet pieņemt elementāru lēmumu, ar kuru Ministru padomei vai pat sliktākajā gadījumā– Migrācijas lietu departamentam uzdot izsniegt Latvijas Republikas pilsoņu pases, jo šis pilsoņu kopums mums jau ir zināms. Proti, tie ir tie, kuri dzīvoja Latvijā līdz 1940.gadam, un viņu pēcnācēji. Taču tajā pašā laikā, spriežot par pilsonības atjaunošanu un apspriežot Lagzdiņa variantu, mums šis variants, protams, ir jāskatās kontekstā ar likumu par pilsonību, ko izstrādāja deputātu grupa deputāta Bojāra vadībā.

Atklāti sakot, šajās pēdējās nedēļās un vēl pat ilgāk, es esmu ticies ar ļoti daudziem saviem vēlētājiem, Latvijas iedzīvotājiem, kuri galvenokārt ir bijuši mani tautieši, latviešu cilvēki. Es varu atklāti pateikt, ka deviņos gadījumos no desmit, ja ne pat vairāk, latviešu cilvēku prasība ir tāda, ka pilsonību nedrīkst piešķirt automātiski, ir jābūt Latvijā nodzīvotam noteiktam gadu skaitam, lai cilvēks varētu elementāri adaptēties Latvijas vidē. Un pats galvenais– pienācīgā līmenī jāzina latviešu valoda. Runājot ar cittautiešiem… Manuprāt, mūsu Dīmaņa kungs un vēl viens otrs veltīgi baida ar “loga ciršanu un sišanu”. Logu, starp citu, nevajag izsist vai cirst, bet logu vajag elementāri cilvēciski atvērt, savstarpēji vienojoties, lai nebūtu caurvēja. Bandīti sit logus– pilnīgi pareizi (deputāts Bojārs te piebilst).

Tātad, ko saka krievu tautības cilvēki arī vismaz deviņos gadījumos no desmit? Viņi saka pavisam vienkārši: “Mēs neprasām, lai jūs mums uzreiz dotu pilsonību, jo mēs saprotam sarežģīto demogrāfisko situāciju Latvijā un tā tālāk, taču dodiet mums elementāru skaidrību par to, ja mēs pildīsim šīs valsts prasības, ja ievērosim visos aspektos latviešu tautas intereses un pildīsim Latvijas likumus un nevērsīsimies ne pret latviešu tautu, ne pret Latvijas valsti,– ar vārdu sakot, ja mēs pildīsim šos principus, vai mēs varam šo pilsonību iegūt? Jūs to mums skaidri un gaiši pasakiet, tad mēs ar to būsim pilnīgi mierā.” Un es uzskatu, ka tas mums ir jāizdara. Un, lai nenonāktu konfrontācijā ar atsevišķām sabiedriskām organizācijām… Es gan uzskatu, ka šodien bieži vien sabiedrisko organizāciju viedoklis, pat tādu ietekmīgu sabiedrisko organizāciju viedoklis ( vairāk gan valdes viedoklis, nevis šīs organizācijas biedru viedoklis), mainoties vēsturiskajiem apstākļiem, situācija arī mūsu lielākajās un ietekmīgākajās sabiedriskajās organizācijās vispār ir stipri izmainījusies.

Mums šis jautājums ir jārisina, mēs varam šos pamatprincipus arī likumā par pilsonību, teiksim, pirmajā lasījumā pieņemt un noteikt. Mēs pavisam droši varam sarīkot socioloģisko aptauju, varam pat aptaujāt izlases veidā tieši latviešu tautības cilvēkus. Un es varu gandrīz droši garantēt: ja būs ievērots šis princips– nodzīvoto gadu cenzs, manuprāt, tas var būt pat maksimāls– 18 gadi, lai visi tie, kuri ir pilngadīgi un lojāli un zina valodu, varētu doties pie vēlēšanu urnām. Un, ja šie cilvēki zina valodu, ja viņi parakstās zem tā, ka viņi zvēr uzticību Latvijas valstij, tad mēs droši varam uz to iet. Es šeit nesaskatu lielas problēmas.

Tāpēc uzskatu, ka mums te nevajadzētu gari un plaši debatēt, bet jāpieņem šis lēmums par Latvijas pilsoņu kopuma noteikšanu, jāpieņem likums par reģistru pirmajā lasījumā un pavisam droši pirmajā lasījumā jāpieņem likums (nu, varbūt pamatprincipus, kā tas ir Lagzdiņa variantā, tā varbūt būtu daļa no viņa varianta), kā noteikt pilsonību pārējiem. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Kiršteins, gatavojas deputāts Zaļetajevs.

A.Kiršteins: Godājamie deputāti! Es arī pievienojos Ābiķa kunga priekšlikumam, ka galvenais ir vienkārši izsniegt šīs pases, kuras mēs saņemsim pēc kādiem diviem mēnešiem, jo komisija jau strādā un daudz kas ir izstrādāts, taču te ir pavisam cita lieta. Ja visu laiku neparādītos šie grandiozie jaunie projekti un ja nebūtu ārkārtīgi liela citu valstu pilsoņu daļa, kas uztrauktos par savu likteni… Es vienkārši gribētu atgādināt PSRS pilsoņiem, ka viņu tiesības regulē virkne dokumentu un starptautisko konvenciju, taču te es minēšu tikai dažas: konvencija par precētas sievietes pilsonību, deklarācija par to personu cilvēktiesībām, kuras nav tās valsts pilsoņi, kuras teritorijā tās dzīvo. Pagājušā gada 6.maijā tika pieņemts Baltijas valstu padomes lēmums, ka PSRS pilsoņus neviens neaiztiks, kamēr jautājumi par PSRS pilsoņu statusu netiks izrunāti kopējās sarunās ar PSRS valdību. Tātad jūs saprotat, ka pašreiz ir pāragri runāt par to, kas būs ar PSRS pilsoņiem. Ir arī konvencija, ko minēja Bojāra kungs, proti, par apatrīdisma samazināšanu, kas pēc tam nākamajai Saeimai kaut kādā veidā būs jāņem vērā, acīmredzot– arī citi dokumenti.

Pārējiem valsts pilsoņiem pašreiz ir jāapzinās, ka vispirms ir jāiegūst uzturēšanās atļauja un pēc tam zināmā kārtībā individuālā kārtā saskaņā ar Latvijas Republikas likumiem jācenšas iegūt jau pavalstniecību.

Pirms mēs runājam par šīm uzturēšanās atļaujām, es gribētu atgādināt vienu profesora Edgara Andersona domu, proti, ka mums vēl vajag atcerēties, ka bez tiem 30– 40 gados Maskavas ministriju atvilinātajiem iedzīvotājiem no Baltkrievijas un Krievijas Federatīvās Republikas apgabaliem, kuri tika atstāti tukši un neproduktīvi, Latvijā ir padomju bruņoto spēku kareivji, kuri agrāk dienēja Baltijas republikās un kurus speciāli mudināja, lai viņi pēc dienesta laika izbeigšanās šeit paliktu kopā ar ģimenēm. Tātad viņi speciāli tika aicināti to darīt! Cilvēkus, kurus uz ilgiem gadiem sūtīja darbā padomju arktiskajos reģionos, arī pārliecināja pēc tam braukt uz Latviju. Viņi nevarēja dzīvot ne Maskavā, ne Ļeņingradā, ne Kijevā, bet viņiem pēc tam, kad viņi bija izpildījuši savas līgumsaistības, bija jādzīvo šeit, Rīgā, vai kādā citā Latvijas pilsētā.

Tātad ir vesela rinda kategoriju, kuras mums ir jānoskaidro sarunās ar Padomju Savienības valdību… ko tad mēs darām. Līdz ar to ir skaidrs, ka šis pilsonības jautājums jeb jauna pilsonības likuma izstrādāšanas jautājums ir process. Katra sabiedriska organizācija var, protams, iesniegt savus priekšlikumus. Augstākā padome jau arī var sacerēt visādus priekšlikumus, kuri ir pretrunā ar Satversmi, bet tas absolūti neko nemaina. Galvenais jautājums ir tas, vai mēs jau esam likvidējuši visas šīs okupācijas sekas. Vai tad mums jau ir izstrādāta deokupācijas programma? Vai tad jau esam izvākuši karaspēku? Vai esam atjaunojuši īpašuma tiesības? Varbūt mēs valsts struktūru jau esam nostiprinājuši ar Latvijas pilsoņiem? Mums vairs nav nekādu problēmu, mēs jau esam apkarojuši noziedzību, atjaunojuši demo­grāfisko līdzsvaru, un, pats galvenais, mums ir milzīgi līdzekļi– desmitiem miljardu dolāru, lai integrētu savā vidū citu valstu pilsoņus… tādā pašā daudzumā, kā ir Latvijas Republikas pilsoņi. Mums ir desmitiem miljardu dolāru, un mēs tūliņ sāksim grandiozas valodas apmācības programmas, izdalīsim viņiem dzīvokļus, nolasīsim lekcijas par kultūru un tradīcijām. Un visu to mēs it kā jau varētu darīt, bet mums taču nekā tāda nav. Tātad tikai pēc šīs programmas pieņemšanas un izstrādāšanas, pēc kaut kādu starptautisku konferenču sarunām, pēc aprēķinātām summām, kas mums vajadzīgas, kuras varam saņemt no ārvalstīm (un šīs summas ir miljardos un varbūt pat desmitos miljardu dolāru), mēs varam sākt runāt par jauna pilsonības likuma izstrādāšanu, jo mēs taču nevaram garantēt Latvijas pilsoņiem tādas pašas tukšas tiesības, kādas bija Padomju Savienībā, kad jums tika garantēts dzīvoklis. Tātad, ja garantējam viņiem pilsoņu tiesības, tad taču acīmredzot ne jau kādā komunālā dzīvoklī vai kaut kādā ūķī, tātad Latvijas valstij tomēr ir jāuzņemas kaut kāda atbildība.

Nākamais jautājums. Tie ir tiesiskie jautājumi, protams, par to, ka mēs esam pilsoņi un tā tālāk, bet ir arī politiskie jautājumi. Ja mēs pagaidām atturamies saistīt PSRS pilsoņus, tad robeža starp Latviju un PSRS vai starp Rietumiem un Austrumiem, vai, teiksim, starp Rietumu civilizāciju un Bizantijas ietekmes sfēru iet kaut kur gar Zilupi… ja mēs uzreiz integrējam vai Augstākajā padomē pieņemam likumu par tā saukto, es neteikšu nulles variantu… nu, tur pieci gadi vai 15 gadi, kāda tur atšķirība… tad jau mēs paši šo robežu pārceļam un tā iet gar Baltijas jūru. Tas taču katram ir jāsaprot, ka šis ir politisks jautājums, un neizliksimies.
Līdz ar to, ja Augstākā padome kaut kādā mērā mēģinās rupji pārkāpt Satversmi, kā es to saskatīju Lagzdiņa kunga priekšlikumā, tad saasināsies konstitucionālā krīze un mēs pirms laika dabūsim aiziet no šejienes prom dažu mēnešu laikā… Tāpēc es domāju, ka Lagzdiņa kunga…, starp citu, likumprojekts nav lēmums un tāpēc vispār nevar tikt izskatīts kā alternatīvs kopā ar lēmumu. Tas ir likums, un šeit bija lēmums, bet tas varētu būt ļoti labs priekšlikums nākamajai Saeimai, protams, tad, kad būs šī Saeima, kur ar divām trešdaļām varēs mainīt gan Satversmes atsevišķus pantus, gan arī izskatīt Lagzdiņa kunga priekšlikumu.

Runājot par šo iesniegto lēmumu, par ko ziņoja Bojāra kungs, tad es tomēr domāju, ka šo politisko interešu dēļ mums, nosakot Latvijas Republikas pilsoņu kopumu, pašreiz nevajadzētu līdz Saeimai ievērot tos izņēmumus, respektīvi, 7. un 8.pantā minētos pilsonības zaudēšanas gadījumus. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Zaļetajevs, gatavojas deputāts Šteins.

S.Zaļetajevs: */Cienījamie tautas deputāti! Arī es, tāpat kā deputāts Imants Kalniņš, gribu pasvītrot šos vārdus– tautas deputāti.

4.maija deklarācijas “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” 4.pantā teikts: “Līdz Satversmes jaunās redakcijas pieņemšanai apturēt Latvijas Republikas Satversmi, izņemot tos pantus, kas nosaka Latvijas valsts konstitucionāli tiesisko pamatu un kuri saskaņā ar Satversmes 77.pantu ir grozāmi tikai ar tautas nobalsošanu, proti…” Nosaukti Satversmes 1., 2. un 3.pants. Satversmes 2.pants: “Latvijas valsts suverēnā vara pieder tautai.” Šajā Deklarācijas pantā divas reizes minēts visaptverošais fundamentālais jēdziens “tauta”. Un es gribētu zināt, kas ietilpst Latvijas tautā, kam pieder visa vara? Kas ir šī daudzuma loceklis? Vai šajā tautā ietilpst tikai Latvijas pilsoņi, vai šajā daudzumā ietilpst arī citi cilvēki? Man šeit saka priekšā, ka tikai pilsoņi.

Otrais jautājums. Kam gan ir tiesības iezīmēt un noteikt šo jēdzienu– Latvijas tauta? Ja šīs tiesības ir Augstākajai padomei, tad no tā izriet, ka Latvijas valstī suverēnā vara pieder ne tautai, bet– atvainojiet!– Augstākajai padomei, jo Augstākā padome pēc sava prāta var noteikt, kas ir tauta. Beigu beigās tā var pieņemt lēmumu, ka Latvijas tauta ir tikai Limbažu rajona iedzīvotāji, un basta. Ja Augstākā padome tomēr ir tikai Latvijas tautas gribas izteicēji, tad vara pieder tiem, kas Augstāko padomi ir ievēlējuši, tiem, kam pērnā gada 18.martā bija tiesības piedalīties vēlēšanās. Tieši viņi ietilpst Latvijas tautas jēdzienā. Atņemt kādam no viņiem tiesības turpmāk piedalīties vēlēšanās ir Latvijas tautas tiesību, kas garantētas ar Konstitūcijas 2.pantu, uzurpācija. Jo, tikai pateicoties šim Konstitūcijas 2.pantam, Augstākajai padomei ir vara, jo savas pilnvaras tā ir saņēmusi no tautas. Ja Augstākā padome ar savu lēmumu noteiks, ka daļa no tās ievēlētājiem nav Latvijas tauta, tad ar to pašu, dabiski, Augstākā padome atbilstoši šim pašam Konstitūcijas pantam zaudē savas pilnvaras. Tā kā tieši Konstitūcijas 2.pantā ir teikts, ka Latvijas valstī suverēnā vara pieder tautai, tas prasa no Augstākās padomes, lai tā atzītu tiesības uz pilsonību visiem Augstākās padomes vēlētājiem. Kaut arī jūs visi domājat, ka lēmuma izvēlē jums ir brīva griba, es domāju, ka tā tas nav, godātie deputāti! Jūs ierobežo Konstitūcija, tas Konstitūcijas pants, kuru izmainīt jums nav tiesību. To var mainīt tikai ar tautas nobalsošanu. Un vienīgā izvēle, kas jums ir,– realizēt Konstitūcijas normu. Patiesībā šo izvēli Tautas fronte izdarīja jau pirms diviem gadiem, kad tā stāvēja dilemmas priekšā, kad vajadzēja izšķirties, pa kādu ceļu iet– pa parlamentāru vai pilsonisku. Kad tika izdarīta izvēle par labu pilsoniskajam ceļam, ar to tika izšķirts viss. Ar to bija noteikta arī pieeja Augstākās padomes vēlēšanām, ar to bija noteikts Augstākās padomes pilnvarojums, un ar to pašu bija atrisināts jautājums, kas ir Latvijas tauta un kas ir tās pilsonis. Censties to tagad izlemt no jauna, tas ir tāpat, kā, teiksim, no kuģa pārsēsties lidmašīnā– nopirkt biļeti kuģī, pusceļā pārdomāt un pieņemt lēmumu ceļu turpināt lidmašīnā.

Līdz šim laikam es, nemaz nešauboties, uzskatīju sevi par Latvijas tautas daļu. Atvainojiet, lūdzu, ja kādu no jums tas mulsina, ja kāds no jums uzskata, ka mana klātbūtne un mana dzīve kādu šeit apdraud! Es pamatojos ne tikai uz savu personīgo pārliecību. Ļoti solīds pamatojums tam bija arī Tautas frontes pozīcija pirms 18.marta vēlēšanām. Tā, starp citu, pērnā gada 26.februārī laikrakstā “Atmoda” Tautas frontes vēlēšanu kampaņas vadītājs Godmanis paziņoja: “Latvijas suverenitātes garants ir visi Latvijas iedzīvotāji.” Es vēlreiz uzsveru– “visi Latvijas iedzīvotāji”, jo bez viņu atbalsta Latvijas Republikas neatkarības problēmas nebija atrisināmas, šī mērķa sasniegšana nebija iedomājama. Tādi solījumi tika doti pirms vēlēšanām, kad mūs ievēlēja, kungi! Bet kas notiek tagad? Kad vajadzēja panākt Latvijas neatkarību, tad tauta bija visi iedzīvotāji, bet, kad mērķis sasniegts, nu saka– piedodiet, ir īsti Latvijas Republikas pilsoņi, kas ir Latvijas tauta, kas turpmāk piedalīsies vēlēšanās. Pārējiem sākumā jāapgādājas ar apliecībām par atteikšanos no PSRS pilsonības, pēc tam mēs paskatīsimies, kādā pakāpē jūs protat valodu, kādi ir jūsu politiskie uzskati, ko esat pagātnē darījuši, un tad izlemsim, vai jums būt vai nebūt Latvijas Republikas pilsoņiem.

Savu vēlētāju, daudzu vēlētāju vārdā es gribu teikt, ka daudzi jūtas apmānīti. Pilnīgi viennozīmīgi to gribu teikt. Un tas nav vienīgais melu veids. Es gribu pievērsties otrajam gadījumam, kas dod pamatojumu tā apgalvot. Tas attiecas uz līgumu, kas 13.janvārī tika noslēgts Tallinā starp Latviju un Krieviju. Šī līguma 3.pantā pilnīgi viennozīmīgi ir teikts, ka līgumslēdzējas puses visiem Latvijas iedzīvotājiem garantē tiesības brīvi izteikt savu gribu, izvēloties Krievijas vai Latvijas pilsonību atbilstoši likumam. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka arī šim likumam jāatbilst tai starptautiskā līguma normai, jo starptautiskā līguma normai jābūt prioritārai, atvainojiet! Izejot tieši no tā, Boriss Jeļcins parakstīja dekrētu par Latvijas Republikas neatkarības atzīšanu. Viņš uzskatīja: ja jau līgums parakstīts un ratificēts, tad Latvija ir uzņēmusies saistības par šīs likumdošanas ievērošanu. Ar šiem lēmumiem jūs apmānāt ne tikai daļu Latvijas iedzīvotāju, jūs apmānāt kaimiņvalsts valdību, ar kuru gribat saglabāt draudzīgas attiecības. Vai tas nav naivi? Pateicos par uzmanību./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Štein! Gatavojas deputāts Plotnieks.

V.Šteins: Cienījamie kolēģi! Klausies un brīnies– izrādās, ka Latvijas Komunistiskās partijas frakcija mums ir izcīnījusi brīvību un neatkarību. Jo tālāk, jo trakāk!

Latvijas Republiku mēs atjaunojām. 21.augustā faktiski atjaunojām arī Latvijas Republikas likumdošanu, atjaunojām līdz ar to šo likumu, par ko mēs šodien spriežam. Šeit ir atsevišķi izdalīts 4.pants, proti, ka mēs nevaram veikt šo naturalizācijas procesu, jo Augstākā padome to nevar darīt, tā kā to nav ievēlējuši Latvijas Republikas pilsoņi. Līdz ar to mūsu uzdevums 21.augustā bija tāds, ka šinī Latvijas Republikas atjaunošanas aktā faktiski jau vajadzēja noteikt arī Saeimas vēlēšanas, kad arī beigtu pastāvēt padomju vara Latvijā. Saeimas vēlēšanas mēs nevarējām noteikt, jo nav noteikts šis pilsoņu kopums. Un vienīgais ko mēs kā Augstākā padome varam izdarīt, ir noteikt šo Latvijas Republikas pilsoņu kopumu, taču mums nav nekādu tiesību to paplašināt. Tāpēc es nesaprotu, jo šodien notiekošais man liekas vairāk nekā teātris,– par ko šeit mums būs jāstrīdas, ja mēs gribam būt likumīgi… Veikt likumīgu darbību, kas nav pretrunā Latvijas Republikas likumdošanai? Tad es vienkārši nesaprotu, kā šis Jāņa Lagzdiņa ieteiktais variants šodien atkal varēja parādīties? Variants, kas nosaka, ka mēs atkal gribam dalīt šo pilsonību. Šie divi punkti vien jau: “personām, kurām ir īpaši nopelni Latvijas labā, izcili kultūras, mākslas, zinātnes un tautsaimniecības darbinieki…” Es pat nezinu, mēs pat neesam izskatījuši tos izcilos zinātnes darbiniekus marksisma-ļeņinisma un pārējās zinātnēs. Līdz ar to, runājot par visu šo likumu kopumā, būtībā mēs pieņemtu faktiski prettiesisku aktu pret Latvijas Republiku, mēs ķertos pie pilsoņu kopuma paplašināšanas jebkurā variantā.

Tehnisku iemeslu dēļ faktiski mums Saeimas vēlēšanas ir jāatliek un jānosaka laiks, kad tās var būt. Satversmē ir noteikts– oktobra pirmajā sestdienā un svētdienā. Šogad to mēs, protams, nevaram izdarīt, tādēļ tehnisku iemelsu dēļ mums ir jānosaka laiks, kad tās būs. Un tas ir mūsu galvenais uzdevums. Un jāizskata likumdošana, cik tā ir atbilstoša Latvijas Republikas Satversmei. Ir vajadzīga pieņemto likumu revīzija, proti, vai tie atbilst vai neatbilst. Tas attiecas arī uz lauksaimniekiem sakarā ar zemes reformu Latvijā… tad es gribētu teikt par pilsonību un tomēr īpašumu.

Pilsonība ir īpašums. Kam šī valsts pieder, tam pieder šī zeme, uz kuras mēs dzīvojam, šīs pilsētas, šie nami, ezeri un upes. Un PSRS pilsoņu uztraukums ir gluži lieks, jo viņiem pieder gan upes, gan Urālu kalni, gan “Volga matuška” un daudz kas cits, kas Latvijas Republikas pilsoņiem ne tuvu nepieder. Tā ka tas ir arī jautājums par īpašumu un arī par aizsardzību. Kā savus pilsoņus varēs aizsargāt Latvijas Republika un kā savus pilsoņus var aizsargāt PSRS?

Papildinājumā par trimdas latviešiem es gribētu ienest redakcionālu labojumu, proti, ka viņi bija spiesti doties trimdā, nevis emigrēt, jo latvieši, ne tikai latvieši– Latvijas Republikas pilsoņi– uz ārvalstīm devās ne pēc savas gribas.

Tālāk. Ļoti bīstams ir šis Jura Bojāra pēdējā brīdī iesniegtais labojums. Viņš liek priekšā 6.punktu izteikt šādā redakcijā: “Šis lēmums stājas spēkā vienlaikus ar Latvijas Republikas likumu “Par pilsonību” un konstitucionālo likumu “Cilvēku un pilsoņu tiesības, pienākumi”. Cilvēku un pilsoņu tiesības– nav runas– tas likums mums ir jāpieņem, bet attiecībā uz pilsonību es augstu vērtēju šo izstrādāto likumu, tas ir interesants, es to uzskatu kā labu iestrādi nākamajai Saeimai, kura varēs pieņemt likumu par pilsonību. Un šodien mums ir jāizskata šis izskatāmais– tātad par pilsonības atjaunošanu. Un to es lūdzu, balsoju pret skatīšanu vienotā paketē.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Plotniek! Gatavojas deputāts Freimanis.

A.Plotnieks: Godātie Latvijas Republikas tautas deputāti! Tas, ka mēs šodien turpinām debates, es teiktu, līdz galīgai uzvarai, es domāju, tas liecina par to, ka mēs parlamentā apzināmies, kāda jēga un nozīme šodien ir jautājumam par pilsonību. Šajā sakarībā es ierosinātu mums visiem mazāk domāt par to, ka lēmuma pieņemšana kā tāda būtu varbūt skaistāka, daiļskanīgāka, man personiski– patīkamāka, bet mēģināt no tā, kas ir mūsu rīcībā, ko mums piedāvāja pirmais referents– kolēģis Bojārs un otrais referents– kolēģis Lagzdiņš, izmantot visu un radīt tādu aktu, kurš būtu dzīvotspējīgs un kurš patiešām atbilstu Latvijas tautas interesēm.

Šajā sakarībā pirmais konceptuālais jautājums– pēc 21.augusta Latvijas Republikā ir konstitūcija, kas pieņemta 1922.gadā. Var strīdēties par šo jautājumu, varbūt par detaļām, bet principā tas ir neapšaubāmi– 1922.gada Satversme nesaturēja normas par pilsonību. Ja mēs tagad veidojam (un faktiski parlaments to dara) jaunu likumdošanas sistēmu, sava veida “jaunu kalnu”, tad pēc tam, kad esam atzinuši, ka no šā mirkļa atkal reāli eksistē Latvijas Republika, mums jārisina jautājums par pilsonību. Turklāt šis jautājums jārisina kā konstitucionāls jautājums. Un šajā sakarībā pieņemt lēmumu, manuprāt, ir ļoti un ļoti nenopietni. Es saprotu, ka šodien, rīt, parīt jautājums ir jāatrisina, jo tas ir supersvarīgs jautājums. To var atrisināt tādējādi, ka mēs, pirmkārt, pieņemam likumu kā steidzamu. Otrkārt, ņemot vērā, cik tas ir svarīgs un nozīmīgs, mēs pieņemam to it kā konstitucionālu likumu. Un tāpēc es šajā gadījumā jūsu izvērtēšanai piedāvāju nosaukumu– Latvijas Republikas konstitucionālais likums “Latvijas Republikas pilsonības institūta darbības atjaunošanai”. Šajā gadījumā tiek likts solīds pamats, jo valsts bez pilsoņa nav valsts. Un, lai varētu kaut ko sākt, ir jābūt tiešām konstitūcijas līmenim.

Tālāk. Šajā sakarībā otrs moments. Mums, neapšaubāmi, ar šo pirmo aktu tomēr ir jādod vairāk vai mazāk skaidra atbilde visiem, kas to gaida. Šajā sakarībā es uzskatītu, ka pilsonības institūtu Latvijā var iedarbināt tādējādi, ka, no vienas puses, mēs atjaunojam Latvijas Republikas pilsoņu tiesības būt par tādiem, restaurējam šo institūtu; no otras puses, mums tūdaļ skaidri jāpasaka, ka Latvijā dzīvojošajiem citu valstu pilsoņiem ir tiesības likumā paredzētā kārtībā izvēlēties un iegūt Latvijas pilsonību. Taču tajā pašā laikā ir arī zināms personu loks, kas šīs tiesības nebauda. Un tad visiem tiem, kam šīs tiesības ir garantētas, būs skaidrs: man tādas tiesības ir un likumā paredzētā kārtībā es sagatavošu tādu un tādu dokumentu, iesniegšu to un atrisināšu savu jautājumu. Tad viss būtu mazāk vai vairāk līdzsvarots. Raugoties no šā viedokļa, Lagzdiņa kunga piedāvājums, kas faktiski pilnā mērā sakrīt ar profesora Bojāra konstrukciju likumā “Par pilsonību”, ir samērā lietišķs un loģisks, jo mēs “jumta” likumā varam sniegt atbildi uz pamatjautājumiem.

No šā viedokļa es ierosinātu šajā konstitucionālajā likumā, pirmkārt, skaidri un gaiši pateikt, kā tad katram no mums tiek atjaunota pilsonība. Ja man saka: “Es sirdī jūtos kā pilsonis, taču vai es tāds esmu?” Es atbildu: “Atvainojiet, bet tiesībās nevar operēt, darboties ar jūtām. Šeit ir darīšana ar precīzām normām, kurām ir jābūt formulētām tā, lai katram būtu skaidrs, uz ko viņam ir tiesības un uz ko viņam nav tiesību.” No šā viedokļa, ja mēs vispār vienā vai otrā daļā atjaunojam likumu par pavalstniecību, tad, godājamie kolēģi, izlasiet uzmanīgi: pirmajā prim punktiņā ir minēti tādi gadi– 1905., 1914. un 1918.gads, bet ne tālāk. Un iztulkot šo normu var dažādi, ja mēs sakām: lūk, mēs atjaunojam jūsu pilsonību saskaņā ar šo likumu. Šeit var būt visdažādākie risinājumi, un katrs piedāvās savu. Likumam jābūt skaidram, tāpēc es ierosinu šajā konstitucionālajā likumā ietvert normu (daļēji to pārstrādājot), ko piedāvā Lagzdiņa kungs. Tā skanētu šādi: “Atbilstoši 1919.gada 23.augusta likumam “Par pavalstniecību” tiesības atjaunot (tikai tiesības) Latvijas Republikas pilsonību ir visām personām, kuras bija Latvijas Republikas pilsoņi uz 1940.gada 17.jūniju, un šo personu pēcnācējiem, ja tās šā likuma spēkā stāšanās brīdī dzīvo un ir pastāvīgi pierakstītas Latvijas Republikā. Personu piederība Latvijas Republikas pilsoņu kopumam tiek konstatēta, ja tās: 1) reģistrējušās kā Latvijas Republikas pilsoņi; 2) iesniegušas dokumentus, kas apstiprina viņu tiesības uz pilsonības atjaunošanu.” Šajā gadījumā viss ir pateikts skaidri. Tas, kurš nevēlas nest zināmu atbildību Latvijas Republikas priekšā, šīs tiesības neizmantos. Nevienam netiek uzreiz momentā teikts: kopš šā mirkļa tu esi atjaunojis savu pilsonību. Nē, šai pretenzijai ir vajadzīgs arī zināms dokumentārs pamatojums. Un tad nebūs šo viltus pretendentu, par kuriem mēs runājam, ka viņiem neesot nekādu tiesību, tomēr viņi skaļi kliegs: “Mēs esam Latvijas Republikas pilsoņi!”

No šā paša viedokļa, man šķiet, ka mums vajadzētu izvērtēt, cik ir nepieciešams šajā “jumta” likumā, vairāk vai mazāk to pilnveidojot vai rediģējot, atkārtot tās normas, kas reglamentē pilsonības iegūšanu. Katrā ziņā mana pozīcija būtu tāda, ka šajā “jumta” likumā ir noteikti jāpasaka, kuri nevar iegūt jeb kuriem nav tiesību uz Latvijas Republikas pilsonību, lai tajā pašā momentā, kad mēs vieniem teiktu: jūsu pilsonības atjaunošanas process ar šo mirkli sākas, iesniedziet dokumentus un saņemiet pasi, otri zinātu– mēs tādi varētu būt. Tas noņemtu spriegumu un būtu zināms līdzsvara moments pašreizējā situācijā.

Tāpēc es ierosinātu no abiem šiem dokumentiem, tos savstarpēji bagātinot, izstrādāt konstitucionālu likumu, kurš patiešām varētu būt tās Latvijas Republikas, kuru mēs šodien veidojam, konstitūcijas sastāvdaļa un kurš tālāk detalizētos jau likumā par pilsonību, tālāk– likumā par cilvēka un pilsoņa tiesībām un tamlīdzīgi. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Līdz plenārsēdes beigām ir palikušas 10 minūtes. Vēl ir diezgan daudz deputātu, es pat nenosaukšu visus… Kāds ir lēmums? Vai Freimaņa kungs ir gatavs noslēgt šodien debates ar savu spēcīgo vārdu? Ir.

Mēs darbu atsāksim rīt no rīta, kad turpināsim debates. Lūdzu, deputāt Freimani!

J.Freimanis: Godājamo priekšsēdētāj, dāmas un kungi! Es gribētu teikt, ka es arī tikos ar saviem vēlētājiem, un mani vēlētāji arī neko citu nevēlas kā tikai, lai kāds viņiem pasaka, ka viņi ir Latvijas Republikas pilsoņi un ka viņi var saņemt pases, un pēc iespējas drīzāk. Tādēļ mani dziļi apvaino tas, ka mēs šodien te runājam par diviem dokumentiem un nevis par vienu dokumentu, ka mēs faktiski, runājot par šo vienu dokumentu, novelkam vienlīdzības zīmi starp tiem cilvēkiem, kuri ir pilsoņi un arī tādi ir bijuši, un starp migrantiem. Mani dziļi apvaino tas, ka mums tomēr vēl ir Prezidijs, kurš likuma un lēmuma apspriešanu salika kopā un mums stāda šo apspriešanu kā vienu, savstarpēji izslēdzot… ka mums būs jāizvēlas.

Es gribētu teikt, ka man pašreizējā brīdī nav pieņemams Lagzdiņa kunga variants tādēļ, ka tas neko neatrisina. Gluži neko! Jo tieši tāpēc, ka tas ir nepabeigts, tas ir eklektisks. Tajā nav vienas lietas, kuras nedrīkstētu nebūt. Proti, nav pasludināts 1940.gada 7.septembra likuma jeb dekrēta “null and void”, to vajadzēja pateikt. Šajā likumā nav nekāda mehānisma par to, kā tad tomēr mēs tiksim pie pilsonības. Nav tur nekā! Tur ir tikai vieni labi vēlējumi, un šis likums ir tikai projekts, ir tikai vekselis. Tajā ir aizmirsta pat pilsoņu reģistrācija jeb iedzīvotāju reģistrācijas mehānisms, kas bija paredzēts. Tā tur nav! Tas ar gudru ziņu ir izlaists.

Un beidzot man ir pilnīgi nepieņemami, ja notiek runāšana par referendumu, kamēr mēs šos pilsoņus neesam vēl atjaunojuši. Mēs tikai runājam, ka varbūt viņus atjaunosim. Man diemžēl nav pieņemams arī otrs– Bojāra kunga– variants šajā redakcijā. Es varbūt kolēģus drusciņ pārsteigšu, ka pateikšu, kādēļ tas nav pieņemams, proti, tāpēc ka 2.punkts tiešām ir miglains. Bērza kunga teiktajā tomēr ir daudz taisnības, jo mēs nedrīkstam atstāt likumu ar miglainiem formulējumiem, ka katrs var interpretēt tā, kā viņam ienāk prātā.

Kolēģi, es gribu teikt, ka Prezidijs šeit jau otrreiz ir nostrādājis spēli, jo jūs atceraties– mēs vakar frakcijas sēdē iebalsojām citu variantu. Es to gribu pateikt jums visiem, kas nebija vakar klāt, un arī žurnālistiem,– mēs iebalsojām citu variantu. Tas bija Škapara kunga variants, pret kuru neiebilda gluži neviens. Šim variantam tur vajadzēja būt, un tādā gadījumā, protams, šis dokuments Nr.282 bija pieņemams. Ja man nav taisnība, tad es vēlētos, lai man to pasaka kāds jurists, proti, ka man nav taisnība, baiļojoties par šo 2.punktu. Taču es vēlētos, lai tas ir tāds jurists, kam es varētu uzticēties. Diviem prominentiem juristiem– Bojāra kungam un Lagzdiņa kungam– es vairs neuzticos, jo es atceros, kā viņi vakar izlocījās un nevarēja atbildēt tieši uz elementāriem jautājumiem. Tādēļ gribu, lai kāds cits kompetents jurists man paskaidro, ka es kļūdos. Un tādēļ, manuprāt, mums ir arī jāpieņem, jāatgriežas atpakaļ pie šā dokumenta, pie šā pilsoņu kopuma atjaunošanas dokumenta un kārtīgi jāizstrādā šis 2.punkts– lai tas tiešām būtu pilnīgi juridiski skaidrs gan juridisko zinātņu korifejiem, gan vienkāršiem ierēdņiem, kuri strādās uz vietām. Tādā gadījumā, es domāju, mēs paspersim to soli uz priekšu. Citādi– ne!

Priekšsēdētājs: Vienīgi jālabo godājamā Freimaņa kunga apliecinājums par Prezidija spēlēm, jo tās ir plenārsēdes spēles, un tas ir daudz augstākā līmenī. Tā kā Prezidijs pēc vakardienas frakcijas sēdes nav sapulcējies un arī iepriekšējo balsojumu par šā dokumenta alternatīvu izskatīšanu nobalsoja plenārsēdē… Es palūgšu arī izdruku, kā deputāts Freimanis pats balsoja šo nedēļu. To mēs visu varam noskaidrot.

Godājamie kolēģi, mēs visi esam noguruši un mums visiem laiks ir apdomāties, arī tiem deputātiem, kuri vēl ir pierakstījušies debatēs: vai viņiem vispār ir vērts rīt no rīta debatēt. Rīt mēs atsāksim savu darbadienu pulksten 10.00, turpinot debates.

Paldies, uz redzēšanos!

(Sēdes beigas)