Dr. habil. silv. Pēteris Zālītis:

Lai necirstu zaru, uz kura paši sēžam

Ziņojums zinātniskajā konferencē "Paveiktais, iespējas, stratēģija" 2000. gada 10. novembrī Jelgavā

Zinātnes mēdz dalīt fundamentālās un pielietojamās. Pirmās skaitās it kā elitārākas tāpēc, ka tām neesot adresāta saimnieciskajās struktūrās. Piekrītu, ka tādā vērtējumā ir daļa patiesības, bet uzskatu, ka šāds dalījums ir lieks — zinātniskā pētījuma vērtību nosaka tā izpildītāja, tātad zinātnieka profesionālisma un godprātības līmenis, vienalga, vai viņš ir botāniķis, fiziologs vai kibernētiķis.

Es esmu mežzinātnieks, tātad piederu pie tiem zinātniekiem, kuriem laiku pa laikam it kā no augšas tiek uzsaukts — vairāk pievērsieties Latvijai, tās vajadzībām. Apgalvoju, ka visu savu laiku mēs esam strādājuši Latvijai un tikai Latvijai, bet joprojām Latvijai neesam vajadzīgi. Jā, zinātniekam nav ne varas, ne mantas. Viņš ir galma āksts. Kā lasām pasaules vēsturē, prātīgs ķēniņš ļoti labi apzinās, ka starp galminiekiem āksts ir pats gudrākais, un seko viņa ieteikumiem. Latvijā diemžēl tāds ķēniņš vēl nav parādījies. Un mēs, mežzinātnieki, esam drāmas aktieri, kad tiek spēlēts ceturtais, bet varbūt pat piektais cēliens. Tā jau ir traģēdija! Paskaidrošu, kāpēc.

Ja Latviju atstās augsta ranga fiziķi, kibernētiķi vai ķīmiķi un pārcelsies uz dzīvi, teiksim, Izraēlā, kas no tā cietīs? Vai viņš kā zinātnieks? Nē! Vai cietīs viņa zinātnes nozare? Nē! Vai cietīs fizika vai ķīmija Latvijā? Arī nē; informācijas apmaiņa nav problēma mūsdienās un, labiem zinātniekiem pārceļoties labāk nodrošinātos apstākļos, ieguvēji būs visi.

Pilnīgi otrādi tas ir mežzinātnē un ne tikai tur. Bet es par mežzinātni. Mūsu zinātniskā laboratorija ir Latvijas meži. Ar kaimiņvalstu zinātniekiem mēs saskaņojam metodoloģijas jautājumus, mūsu darbību vieno jau izzinātie pamatnotiekumi, piemēram, populāciju vecuma struktūra, trofiskās saites, sistēmu analīzes metodoloģija utt. Tās ir patiesības, kas vairs nav jāapspriež. Tāpat kā nav jāapspriež, kas ir labāks — garš un laimīgs mūžs vai īss un nelaimīgs. Taču, lai šīs deklarācijas iedzīvinātu, nepieciešams izzināt konkrētus parametrus. Tos nezinot, nevar formulēt "spēles noteikumus", kas valda Latvijas mežā, ezerā vai pļavā. Tos mums nepateiks ne superlabi situēti amerikāņi, ne vācieši, arī zviedri ne. Bet bez spēles noteikumu zināšanas nav ko domāt par prognozēšanu vai procesu vadīšanu mežā, kā arī citās ekosistēmās.

Tas nozīmē, ka līdz ar meža zinātnieku izzušanu pārstās pastāvēt arī tā saimniecības nozare, kas atbildīga par Latvijas nozīmīgāko nacionālo bagātību — mežu. Nabadzīgais tehniskais nodrošinājums, vēl pagaidām fanātiski strādājošo sirmo zinātnieku nožēlojamais sociālais stāvoklis nespēj rosināt jauno speciālistu pievēršanos radošam zinātnes darbam.

Jebkuras zinātnes — kā fundamentālās, tā pielietojamās — centrā ir personība. Un jebkurš profesionāls zinātnieks ir nacionāla bagātība. Mēs patiešām būsim lepni, ja kāds Nobela prēmijas laureāts izaugs Latvijā. Taču pašai Latvijai visupirms vajadzīgi tādi zinātnieki, kas augstā profesionālā līmenī pēta pašu Latviju — tās zemes dzīles, tās ekosistēmas, tās mežus, ūdeņus, pļavas, tīrumus un purvus.

Uzskatu, ka to nodrošināt ir mūsu valdības, meža nozares vadības, arī mūsu Zinātnes padomes galvenais uzdevums.

Visu iepriekš runāto es jau reiz teicu — 1991. gada 19. novembrī. Pēc tam ir dzirdēts arī Ministru prezidenta Andra Šķēles atzinums: "Gan Saeimā, gan valdībā vislielākais deficīts ir cilvēki, kuriem rūp Latvijas valsts liktenis." Tā premjerministrs Andris Šķēle teica sava pirmā valdījuma laikā.

Kas nepieciešams patlaban?

• Argumentēta Latvijas tautsaimniecības attīstības prognoze, kur mežsaimniecībai ierādīta tai iederīga vieta.

• Meža nozares attīstības programma ar kontrolskaitļiem, kas ilustrētu vēlmi, lai pēc 30 gadiem mūsu meži būtu ražīgāki, veselīgāki, noturīgāki.

• Valstiska ievirze uz mežsaimniecības t.s. vertikālo integrāciju, t.i., pašreizējām 8 mežsaimniecībām jākļūst par meža lielsaimniecībām, kas strādā nevis ūtrupnieka režīmā, bet pašas audzē, izstrādā, apstrādā un pārstrādā meža produktus, pašas tos realizē un iegūto peļņu izmanto savu meža resursu paplašinātai atražošanai.

• Līdzīgai jābūt arī meža zinātnes struktūrai, kas veidojama, funkcionāli apvienojoties Latvijas Valsts mežzinātnes institūtam "Silava", Latvijas Valsts koksnes ķīmijas institūtam un Latvijas Lauksaimniecības universitātes Meža fakultātes zinātniekiem.

Ja ne tā, tad nav arī valstiskas motivācijas labākajiem un visupirms tieši labākajiem nozares jaunajiem speciālistiem iesaistīties pētniecības un izglītības darbā. Daudzkārt sludinātā izglītības prioritāte ir tukša frāze; labas zināšanas un vēlēšanās izdibināt arī ko vēl nezināmu kļuvusi tikai šauri personiska vēlēšanās. Valsts attieksme pret jaunajiem censoņiem ir līdzīga tās attieksmei pret pastmarku krājējiem, medniekiem, bibliofiliem utt., sak, ja jau nu tu tā gribi — krāmējies vien, kāda man tur daļa!

Ja cilvēks dzīvo savā mājā, kaut vai viņa senču būvētā, viņš nedomā, ka viņa māja ir prece. Māju pārdod, un tādējādi tā kļūst par preci divos gadījumos — vai nu cilvēks vispār pārstāj dzīvot, vai arī viņš grib dzīvot labākā mājā. Attiecībā uz Latvijas mežu nepārprotami iezīmējas pirmais variants, jo otrais, proti, ievirze uz to, lai mūsu māja, t.i., meža resursi un dzīvās koksnes krāja būtu iespējami lielāka, vispār netiek minēts. Augoša meža resursi — lūk, mūsu mežkopības galaprodukts 21. gadsimtā! Ja gribam, — patiesība pēdējā instancē.

Attieksme pret mežu nedrīkst būt tāda pati kā attieksme pret plantācijām, kurās audzē vai nu ziemassvētku eglītes, egles papīrmalku, vai bērza finierklučus. Tie tiešām ir prece, un saimnieks, kā arī visa sabiedrība ir rosināti domāt, kā ar minimāliem līdzekļiem un iespējami īsākā laikā izaudzēt visvairāk iecerētās preces. Veiksmīgākais risinājums dos arī maksimālo peļņu.

Arī mežs, saprotams, ir jācērt un jāpārdod, bet ar pamatdomu iegūtos līdzekļus izmantot meža resursu palielināšanā, nevis rēķinot, ko labāk izcirst no iepriekšējo paaudžu izaudzētā, lai firma gūtu lielāku peļņu jau tūlīt, nedomājot, kāds mūsu mežs būs pēc 30–50 gadiem. Cita starpā, tas mežkopībā ir labi pārredzams laika posms. Nākotnes mežs Latvijā, nevis mežizstrādātāju firmu maksimāla peļņa ir 21. gadsimta mežzinātniekus vienojoša tēma. Diemžēl mūsu piedāvātās zināšanas ir vismazāk pieprasītā prece Latvijas meža likteņa lēmējiem.