"Pēdējs kalums bija Tēvuzemei..."

Valdis Rūja

Šogad aprit 120 gadu, kopš dzimis Latvijas nacionālais varonis, Latvijas armijas kapteinis, 3.Atsevišķā (studentu) bataljona 2.rotas komandieris, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Paulis Zolts. Viņa šūpulis kārts Ziemeļvidzemē Košķelē — tagadējā Sēļu pagasta Vecstārastos 1880.gada 10. augustā zemnieka Pētera Zolta ģimenē, kurā no divām laulībām bijuši 19 bērni. Paulis — vecākais dēls no otrās sievas Mārietes (dzim.Celma) — bijis ļoti kustīgs un atjautīgs zēns, ātri kļuvis par apkaimes bērnu vadoni, iejuties sabiedrībā, ar savu labestību iemantojis daudz draugu un sabiedroto. Būdams mācītāja Krīgera krustdēls, arī pats sapņojis kļūt par draudzes ganu, kam laime tuvoties cilvēku dvēselēm. Sasniedzis astoņus gadus, sācis apmeklēt Sēļu pamatskolu, kur skolotājs Eizenbergs pratis zēnu ieinteresēt uz rēķināšanu un vēsturi. Šo aizraušanos veicinājis arī tēvs, garajos ziemas vakaros lasīdams bērniem priekšā romānus un rakstus par kariem. Atstāstot dzirdēto sētas puikām, visus pārsteigusi Pauļa teicamā atmiņa, stāstnieka spējas. Lai gan Paulis kā skolojamais dēls vairāk lutināts — viņam pirkti smalki, "čīkstoši" Rīgas zābaki, — zēns lūdzis dot viņam tādas pašas pastalas kā brāļiem. Mazsalacas draudzes skolā no 1888.gada Paulis mācījies četras ziemas pie labiem skolotājiem — Hincenberga, Dzelzīša, Freiberga un Cukura. Abi pēdējie devuši zēnam lasīt vērtīgas grāmatas, mudinājuši izmēģināt roku arī stāstu sacerēšanā, kas Paulim padevusies. Domraksti "Brūklenājs", "Ne viss ir zelts, kas spīd" u.c.lasīti klasei priekšā. Pauļa labākie draugi skolā bijuši Krišs Melnalksnis, Tenis Šīvars, Voldemārs un Konrāds Kirhenšteini. Viņi ieteikuši Paulim sūtīt savus sacerējumus tolaik populārajam rakstniekam Andrievam Niedram, kas šo to no saņemtā arī publicējis, taču Pauļa Zolta rakstu "Par nacionālismu" gan noraidījis — esot par asu un skarbu, varot aizkaitināt valdošos ierēdņus. Paulis rakstījis arī dienasgrāmatu, sūtījis dzejoļus Kārlim Skalbem, kurš, atcerēdamies saņemtās patriotiskās rindas, vēlāk izteicies, ka Latvijas brīvības cīnītāji — strēlnieki, kalpakieši — esot neparasti cilvēki ar rakstnieka, mākslinieka dvēseli: Aleksandrs Grīns, Aleksandrs Čaks, Jānis Akuraters, Edvarts Virza, Edvīns Mednis, Aleksandrs Pleksners, Mariss Vētra, Reinis Parņickis, Ēvalds Valters, Jānis Sudrabkalns, Voldemārs Branks, Kārlis Fimbers, Jēkabs Spriņģis, Eduards Tūters, Ādolfs Kaktiņš, Voldemārs Skaistlauks, Teodors Spāde, Paulis Zolts... vēl un vēl... varbūt Zolta raksti, kas atradušies pie dēla Pētera Rīgā, saglabājušies un labākos no tiem kopā ar dzīvesstāstu kāds apgāds varētu publiskot kā laikmeta liecību.

Pēc draudzes skolas Krišs Melnalksnis Pauli Zoltu aicinājis uz Baltijas skolotāju semināru Kuldīgā, kur abi mācījušies no 1895.līdz 1897.gadam. Kāda raksta dēļ, kurā kritizēta krievu valdība, Paulim no semināra bijis jāizstājas. Pabeidzis Mogiļevas guberņas Gori–Gorku mērnieku–taksatoru skolu, kur sadraudzējies ar rakstnieku Voldemāru Lesiņu, Paulis Zolts 1901.gadā iestājies karadienestā artilēristos, pēc tam strādājis par mērnieku Minskas guberņā, bet, sākoties krievu–japāņu karam 1904.gadā, bijis brigādes komandiera adjutants, komandējis artilērijas bateriju. Pēc kara, pārcietis no ievainojuma gūtu kaiti, strādājis tēva Vecstārastos, pildījis agronoma un mērniecības darbu revidenta pienākumus Harkovas guberņā.

Sākoties Pirmajam pasaules karam, Zolts, jau precējies, mobilizēts armijā — bijis jāatstāj sieva Košķelē, jāuzņemas baterijas komandēšana 79.artilērijas brigādē pie Pļaviņām. Paulis Zolts, kam nācies karot arī Kaukāza frontē, Galīcijā un Karpatos un kurš par drošsirdību apbalvots ar Sv.Vladimira, Sv.Annas un Sv.Staņislava ordeņiem, bijis ļoti stingrs virsnieks, prasījis padotajiem ievērot disciplīnu, taču taisnīgs un atsaucīgs, vēlāk bieži sarakstījies ar karabiedriem.

Pēc krievu armijas sabrukuma 1919.gadā Zolts atkal palīdzējis tēvam kopt zemi, bet, beidzoties vācu okupācijai un iebrūkot lieliniekiem, kopā ar brāli devies uz Pērnavu, kur viņam, karalietu speciālistam, piedāvāts dienests topošajā igauņu armijā. Taču virsniekam vairāk rūpējis Latvijas liktenis — ar mācītāja Ramaņa un pulkveža Larkas palīdzību izdevies dabūt nelielu kuģi, ar kuru 1919.gada 6.janvārī izbraucis uz Liepāju, iestājies Nikolaja Grundmaņa Atsevišķajā (studentu) rotā. Pēc traģiskās sadursmes 6.martā pie Airītēm, kad krita Oskars Kalpaks un Nikolajs Grundmanis, Zolts kļuva par rotas komandieri. Cīņā pret sarkanarmiešiem no Ventas līdz Lielupei, aprīļa vidū pie Slokas — visās kaujās Zolta rota guva spožas uzvaras, bet 18.maija rītā izcīnīja dramatiskāko durkļu kauju Atbrīvošanās cīņu vēsturē. Zolta rotai (145 cīnītāji), kuras pozīcijām uzbruka labāk apbruņots, desmitkārt lielāks — 1.Latvijas padomju pulka 1.bataljons, bija jāatkāpjas. Smilšu pieputināti, no ierindas izgāja abi rotas ložmetēji, arī piegādātās vācu patronas izrādījās nederīgas, jo rota bija bruņota ar krievu šautenēm. Sarkanarmiešiem jau šķita, ka ceļš uz Ķemeriem un Tukumu ir brīvs. Taču Zolts neapjuka, ar savu personīgo paraugu iedvesmodams, veda savus karavīrus prettriecienā, kas pārauga asiņainā durkļu kaujā. Tajā, četru ložu caururbts, krita kapteinis Paulis Zolts, 2.vada komandieris virsleitnants Viktors Grīntāls, kā arī 3 kareivji, smagus ievainojumus guva 2 kareivji. Uz visu mūžu redzi zaudēja 3.vada komandieris leitnants Žanis Ķincis, kura vietā vada komandēšanu uzņēmās kaprālis Rūdolfs Jaunzemis. Par rotas komandieri kļuva kapteinis Jānis Kalniņš. Ciešot sāpīgus zaudējumus, Zolta rota tomēr atguva agrāk ieņemtās pozīcijas, atsviežot pretinieku vairākus kilometrus. Ar Lāčplēša Kara ordeni tika apbalvoti šīs kaujas dalībnieki: Paulis Zolts (pēc nāves), virsleitnants Viktors Griķis, Žanis Ķincis, Rūdolfs Jaunzemis, Jānis Kalniņš. Varoņnāvē kritušo P.Zoltu un citus guldīja Ķemeru baznīcas kapsētā; pēc gada 24.maijā ar Zolta sievas, brāļa, māsas un toreizējā Mazsalacas pilsētas galvas R.Dauguļa gādību slaveno kapteini pārbedīja ģimenes kapu kalniņā Mazsalacas kapsētā, kur 1934.gadā iesvētīta piemiņas plāksne. Arī kapteiņa Pauļa Zolta nāves vietā — paugurā pie Kaugurciema Bungu mājām — atklāta piemiņas zīme ar kritušo cīnītāju vārdiem. Tos tautas atmiņā saglabāt palīdz vietējā pašvaldība, skolas, sabiedriskās organizācijas, atbrīvošanās cīņu vēstures pētnieki, 7.Saeimas deputāts Oskars Grīgs, ik gadu rīkojot atceres pasākumus, atgādinot dzejas rindas, ka mūsu brīvības kalvju‚ kalpakiešu–zoltiešu "pēdējs kalums bija tēvuzemei" (Jānis Jaunsudrabiņš, "Kalējs kalvis").