Par savu pensiju sistēmu, tās otro līmeni

Ivars Ķirsons, Pasaules bankas pensiju reformas projekta vadītājs,— "Latvijas Vēstnesim"

— Kādēļ ir nepieciešams pensiju otrais līmenis — fondētās pensijas?

— Šobrīd visā pasaulē pensiju sistēmas pārskata un reorganizē — arī tās valstis, kurām ir ļoti liela pieredze tā sauktajā solidaritātes pensiju sistēmā, kas ir mūsu pensiju sistēmas pirmais līmenis. Proti, — strādājošie ar savām iemaksām uztur pensionārus. Protams, pāriet uz fondēto pensiju sistēmu nav viegli, īpaši lielās valstīs, tādās kā ASV. Taču pensiju sistēma un valdību dotie solījumi iedzīvotājiem tiek pārskatīti.

Viens iemesls, kas liek veidot fondēto pensiju sistēmu, ir demogrāfiskā situācija. Iedzīvotāji noveco, to dzīves ilgums palielinās, cilvēkiem ir iespējas agrāk pensionēties, un matemātiskā attiecība starp strādājošajiem un pensionāriem pasliktinās. Tā nav tikai Latvijas problēma.

Otrs iemesls par labu fondētajām pensijām ir tas, ka otrā līmeņa uzkrājumi var nodrošināt iedzīvotājiem augstākas pensijas nekā pirmā līmeņa jeb solidaritātes pensija. Fondēto pensiju uzkrājumi tiks investēti Latvijas valsts vērtspapīros un uzņēmumu akcijās, banku termiņdepozītos, arī ārvalstu vērtspapīros un uzņēmumu akcijās, un no šiem finansu tirgus instrumentiem tiks gūti augļi, kas palielinās kopējo pensiju kapitālu. Nenoliedzami ieguldījumiem finansu tirgū ir augstāka atdeve nekā inflācijas procents un vidējais algas pieaugums, kas tieši ietekmē pirmā līmeņa pensijas. Tātad — otrā līmeņa pensiju palielinājums būs jūtamāks, nekā tas iespējams pirmajā līmenī. Tiesa, ilgtermiņā fondēto pensiju kapitāls netiešā veidā, sekmējot visas tautsaimniecības izaugsmi un tādējādi vidējās algas pieaugumu valstī, indeksācijas ceļā palielinās arī pirmā līmeņa pensijas gan strādājošajiem, gan arī pašreizējiem pensionāriem.

Pašreizējā demogrāfiskā situācija Latvijā ir labvēlīga fondēto pensiju sistēmas ieviešanai, jo pensijā iet Otrā pasaules kara laikā dzimusī paaudze, kad dzimstība bija krietni zemāka. Pēckara periodā dzimstība palielinājās, un šobrīd izmaksas no pensiju budžeta ir relatīvi mazākas, nekā tās būs pēc gadiem desmit, kad atkal pensionāru skaits palielināsies, jo pensionēsies 20. gadsimta piecdesmito gadu paaudze. Tādēļ šajā desmitgadē ieviest fondēto pensiju līmeni ir vienkāršāk, nekā tas būs pēc desmit gadiem.

Piebildīsim, ka Latvijā jau pastāv arī trešā līmeņa jeb privāto pensiju fondu sistēma. Tas, ka Latvijā būs trīslīmeņu pensiju sistēma, attaisno senseno principu — neturēt visas olas tikai vienā groziņā. Ja otrais un trešais līmenis ir atkarīgs no tā, kā darbojas valsts finansu tirgus, tad pirmais līmenis ir atkarīgs no darba tirgus. Un, ja vienā gadā veiksmīgāk ir darbojies finansu tirgus, tad citugad lielāks algas pieaugums ir noticis darba tirgū. Un daudzpakāpju pensiju sistēma arī ir nodrošinājums pret skaistiem un populistiskiem pensiju likumdošanas grozījumiem, kādi ir bijuši, piemēram, pirms pēdējās Saeimas vēlēšanām...

— Latvijā strādājošajiem līdz 30 gadu vecumam obligāti būs jāiesaistās otrā līmeņa pensiju sistēmā, strādājošie līdz 49 gadu vecumam varēs izvēlēties — pievienoties vai ne. Taču strādājošajiem, kuriem ir 50 gadu un vairāk, šādas iespējas veikt uzkrājumus savā pensiju fondā nebūs (vienīgi trešajā līmenī). Kur šajā sistēmā vieta tiem, kas labākos darba gadus ir strādājuši sociālisma laikā un uzturējuši iepriekšējo paaudžu pensionārus?

— Tas īsti nav jautājums man, taču cilvēcīgi varu teikt, ka tā ir traģiska situācija. Taču Labklājības ministrijas viedoklis ir tāds, ka šī problēma būtu jārisina nevis esošās pensiju sistēmas ievaros, bet būtu jāveido īpaša programma vai fonds tieši šim nolūkam. Jo cilvēki jau nav vainīgi nedz pie politiski ekonomiskās sistēmas maiņas valstī, nedz arī pie norisošās pensiju reformas.

— Kādēļ otrā līmeņa pensiju uzkrājumos nedrīkstēs piedalīties cilvēki, kuriem ir vairāk nekā 50 gadu?

— Vēsturiskie dati rāda, ka ilgtermiņā — tieši ilgtermiņā — finansu tirgus dod augstāku atdevi nekā inflācijas procents un vidējā alga, kas iespaido pirmo līmeni, par to mēs jau runājām. Savukārt finansu tirgum ir tāda īpašība kā viļņveida attīstība. Šīs svārstības arī ietekmē kapitāla pieaugumu. Ja kopumā kapitāla tirgus var dot, piemēram, 10 procentu pieaugumu ieguldītajam kapitālam gada laikā, tad ilgtermiņā tā arī notiks un pieaugums būs. Taču īstermiņā, ņemot vērā viļņveida tirgus attīstību, cilvēks var pensionēties viļņa "zemākajā punktā" un gaidītā kapitāla pieauguma vietā saņemt pensiju no mazākas summas, nekā bijis pensijas uzkrājums. Tādēļ pieci un pat desmit gadi ir pārāk īss laiks, lai droši varētu sagaidīt reālus augļus. Un tieši šāda veida vilšanās novēršana ir iemesls, kādēļ minimālais laiks dalībai otrā līmeņa pensiju fondā ir 10—15 gadu. Jo riskam ir divas puses — iespēja vinnēt un arī iespēja zaudēt.

— Kādas iemaksas nepieciešamas sava otrā līmeņa pensiju fonda uzkrāšanai?

— Papildus nekas nebūs jāmaksā. Tiks pārdalītas jau pašlaik esošās iemaksas, no kurām, sākot ar 2001. gada 1. jūliju, pensiju fondā tiks ieskaitīti 2 procenti, līdz pakāpeniski 2010. gadā tie sasniegs 10 procentus.

— Vai cilvēkam būs iespējams savā otrā līmeņa pensiju fondā maksāt vairāk nekā 10 procentus no savām sociālās apdrošināšanas iemaksām? Vai arī būs jāiesaistās trešā līmeņa pensiju programmās?

— Šobrīd nav paredzētas lielākas iemaksas par 10 procentiem. Varbūt tālākā nākotnē tas arī būs iespējams. Pensiju sistēma Latvijā vēl ir veidošanās stadijā. Piemēram, Čīlē, kas visā pasaulē plaši pazīstama ar savu ļoti sekmīgo pensiju reformu, šāda iespēja ir paredzēta.

— Kāds būs otrā līmeņa fondēto pensiju mehānisms?

— Iemaksu iekasēšanu veiks Valsts ieņēmumu dienests (VID), kas ir tradicionāla tā funkcija. Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra (VSAA), tāpat kā līdz šim, reģistrēs katra cilvēka iemaksu lielumu un veiks naudas sadali, pārskaitot to līdzekļu turētājam, tajā skaitā arī fondēto pensiju kapitāla turētājam, kas būs kāda konkrēta mūsu valsts banka. Pirmos 18 mēnešus vienīgi Valsts kase (VK) būs fondēto pensiju līdzekļu pārvaldītāja un lēmēja par šo līdzekļu ieguldīšanu vienos vai citos vērtspapīros. Vēlāk, no 2003. gada 1. janvāra, paralēli VK par valsts fondēto pensiju līdzekļu pārvaldītāju varēs kļūt arī privātie līdzekļu pārvaldītāji, kuriem katram būs savi līdzekļu turētāji bankas.

— Kādēļ līdztekus VK par valsts fondēto pensiju pārvaldītājiem jākļūst arī privātām struktūrām? Kuri privātie pensiju fondi varēs šajā sistēmā līdzdarboties?

— Tas dos cilvēkiem iespējas izvēlēties valsts vai privāto līdzekļu pārvaldītāju. Ja privātā struktūra darbosies sliktāk vai būs nedrošāka nekā VK, tad, protams, cilvēki izvēlēsies VK. Taču, ja privātais darbosies labāk un pensiju kapitāls palielināsies straujāk, tad cilvēki dos priekšroku privātajiem līdzekļu pārvaldītājiem. Līdzīgi kā tagad cilvēki izvēlas starp valsts un privātajām komercbankām. Viss atkarīgs no katras konkrētās institūcijas darbības. Pieļauju, ka VK būs konservatīvāks līdzekļu pārvaldītājs ar vismazākajiem kapitāla pieauguma procentiem, bet ar visaugstāko drošību.

Tiesības pārvaldīt fondēto pensiju līdzekļus noteikti tiks izvērtētas konkursa ceļā, vērtējot gan līdzekļu pārvaldītāju, gan katru konkrēto līdzekļu turētājbanku, un vienotā Finansu un kapitāla tirgus uzraudzības komisijas izsniegs attiecīgas licences.

— Kādēļ šāda it kā sarežģīta konstrukcija?

— Tādēļ, ka nauda netiks pārskaitīta līdzekļu pārvaldītājam, kurš lems, kā un kur šo naudu ieguldīt, bet gan līdzekļu turētājam — bankai. Un arī tad, ja līdzekļu pārvaldītājs, piemēram, ieguldījumu sabiedrība, bankrotēs, naudas drošību tas neietekmēs, jo nauda reāli būs pie līdzekļu turētājbankas. Arī turētājbankai no savas puses būs jākontrolē līdzekļu pārvaldītāju darbība, lai nauda tiktu strikti apsaimniekota pēc pastāvošajiem noteikumiem.

Ja gadījumā līdzekļu pārvaldītājs tiešām bankrotēs, tad finansu apsaimniekošana tiks uzticēta turētājbankai līdz brīdim, kamēr atradīs jaunu pārvaldītāju, kas varētu arī būt VK. Bet tiesas prasība attiecībā pret līdzekļu pārvaldītāju nekādā gadījumā neattieksies uz līdzekļiem, kas ir turētājbankas kontos.

Ja nu bankrotēs turētājbanka, tad arī ar pensiju naudu nekas slikts nevar notikt, jo šie līdzekļi būs jāglabā nodalīti no pārējiem finansu līdzekļiem un to ieguldīšanu arī reglamentēs noteikumi. Šajā gadījumā jāatrod cits līdzekļu turētājs. Par šās sistēmas drošību ir domāts, un valsts nodrošinās izveidotajai pensiju otrā līmeņa sistēmai nepieciešamo uzraudzību un regulāciju.

Noguldot naudu vienkāršā bankas depozītā, ir daudz lielāka riska pakāpe. Jo, ja bankrotē banka, tad arī naudas noguldījumi, iespējams, ir iztērēti.

— Kādas būs valsts garantijas?

— Protams, valsts nevar garantēt investīciju un finansu tirgus aprites rezultātus, īpaši ja cilvēks pats pieņem lēmumus ieguldīt vienā vai citā ieguldījumu plānā, tas nozīmē — saskaņā ar vienu vai citu ieguldījumu politiku. Tas ir paša ieguldītāja ziņā. Taču valsts garantēs jeb apstiprinās ieguldīšanas noteikumus — cik procentus no uzkrājumiem varēs ieguldīt biržā kotētās akcijās, cik — valsts un cik, piemēram, ārvalsts fiksētā ienākuma vērtspapīros vai uzņēmumu akcijās. Tas nozīmē, ka valsts neļaus ieguldīt pensiju līdzekļus kaut kādos ļoti nedrošos vērtspapīros, šaubīgās lietās. Noteikumi par privātajiem pārvaldītājiem vēl nav izstrādāti, bet tiem dienasgaisma būtu jāierauga nākamā gada beigās. Un, protams, katram līdzekļu pārvaldītājam būs jāizstrādā savs ieguldījumu plāna prospekts — līdzīgi kā tas ir jau esošajām ieguldījumu sabiedrībām.

Cilvēkam pensionējoties atkal tiks piedāvāta izvēle — savu otrā līmeņa pensiju kapitālu pieskaitīt pirmā līmeņa pensijas kapitālam un saņemt vienu lielāku valsts pensiju vai arī iegādāties no apdrošināšanas sabiedrības tā saukto mūža pensijas polisi, kas nozīmēs to, ka cilvēks vienu pensiju saņems no valsts, bet otru —, iespējams, pēc elastīgākiem un katram individuāli pieskaņotiem noteikumiem, no apdrošināšanas sabiedrības.

Rūta Bierande, "LV" ekonomikas redaktore