1991.gada 15.oktobra sēdes stenogramma

Rīta sēdē

*/ Šeit un turpmāk atzīme, ka sākas teksta tulkojums no krievu valodas; /– atzīme, ka tulkojums beidzas. Šīs sēdes materiālos – Jāņa Britāna tulkojums.

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Cienījamie kolēģi, lūdzu ieņemiet vietas! Lūdzu reģistrāciju. Reģistrēsimies. Tie kolēģi, kuri atnāks vēlāk, reģistrēsies paši. Lūdzu reģistrēties! Paldies. Rezultātu! Šobrīd pulksten 10.02. reģistrējušies 133 deputāti.

Godātie kolēģi, man deputāts Imants Geidāns lūdz vārdu paziņojumam, pirms sākam apspriest darba kārtību. Lūdzu, pirmais mikrofons.

I.Geidāns: Cienījamie kolēģi! Lūdzu balsu skaitīšanas komisijas locekļus iziet Zelta zālē un izskatīt tos dokumentus, kuri šodien ir iesniegti.

Priekšsēdētājs: Par Prezidija ierosināto darba kārtību 15., 16. un 17.oktobrim. Lūdzu, kādas ir deputātu domas par šo darba kārtību? Vārds deputātam Bojāram.

J.Bojārs: Visumā pozitīvas, bet šeit darba kārtībā mums ir investīcijas likums, un jūs varbūt, cienījamie kolēģi, atceraties, ka es diezgan asi toreiz uzstājos pret vispārējo šā likuma nekompetento raksturu. Līdz ar to ziedoju visu vasaras atvaļinājumu un izpētīju sešu tuvāko valstu likumdošanu šajā jomā, to skaitā arī Amerikas un Krievijas jauno likumprojektu, kuru, starp citu, ir sagatavojuši amerikāņi, amerikāņu firma, un iesniedzu 18.jūlijā paralēlo likumprojektu “Par ārvalstu investīcijām Latvijas Republikā”. Tam vajadzētu būt pavairotam, visam vajadzētu būt kārtībā. Mēs šo likumprojektu izskatījām Likumdošanas jautājumu komisijā, kuras sēdē piedalījās arī profesors Torgāns. Viņam ir savas ļoti nopietnas domas šajā sakarā, tāpēc es lūgtu, izskatot šos likumprojektus, vērtēt tos abus paralēli un pieaicināt arī ekspertus no ārienes– profesoru Torgānu un docentu Rozenfeldu no Universitātes. Tāds man ir lūgums, un es lūdzu nobalsot par to, jo dokumenti bija iesniegti laikus.

Priekšsēdētājs: Deputāts Kehris grib sniegt paskaidrojumu. Lūdzu.

O.Kehris: Godājamie kolēģi, visvairāk Bojāra kungs! Jūs ļoti labi zināt, ka tieši šā jūsu iesniegtā likumprojekta dēļ šā likumprojekta izskatīšana plenārsēdē ir tik ilgi kavējusies. Šo jūsu iesniegto likumprojektu ļoti rūpīgi izskatīja vispirms valdības juristi, pēc tam kopā ar speciālistiem, pēc tam mums bija kopēja sēde, kurā piedalījāties arī jūs. Diezgan daudzas normas ir ņemtas vērā, bet mūsu kārtība paredz, ka tad, ja likumprojekts ir apstiprināts pirmajā lasījumā, otrajā lasījumā iesniedz tā labojumus, un šo labojumu varētu būt diezgan daudz. Tie, kuri tika izteikti, tie ir vai nu ņemti, vai nav ņemti vērā, par to mēs varēsim diskutēt. Kad likumprojekts jau ir pieņemts pirmajā lasījumā, pašlaik otrajā lasījumā iesniegt jaunu tā variantu, kuru komisija, ļoti rūpīgi izskatot un jums klātesot, tomēr neieteica ņemt par pamatu, es to pašreizējā brīdī varu tulkot tikai kā vēlēšanos novilcināt un atkal nepieņemt šo likumprojektu. Tādēļ aicinu atbilstoši mūsu procedūrai tomēr izskatīt to projektu, kurš jau ir pieņemts pirmajā lasījumā, un izskatīt to ceturtdien pirmo, kā tas ir paredzēts.

Priekšsēdētājs: Tagad pēc kārtas būtu jārunā deputātam Aleksejevam. Lūdzu, trešais mikrofons.

A.Aleksejevs: */Es lūdzu iekļaut darba kārtībā papildus vēl divus jautājumus.

Pirmais– Ministru padomes atskaite par Augstākās padomes šāgada 15.janvāra lēmuma “Par valsts cenu politiku un kompensāciju mehānismu” izpildi, sevišķi par diviem punktiem: cenu celšanās ierobežošanu, dzīves līmeņa indeksācijas veikšanu un kompensāciju izmaksāšanu iedzīvotājiem.

Un otrais jautājums– veselības aizsardzības ministra informācija par iedzīvotāju apgādi ar medikamentiem, jo manā rīcībā esošā informācija liecina, ka situācija šajā jomā ir katastrofāla./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāte Ždanoka, tad deputāts Gavrilovs, tad Bojārs. Deputāts Bojārs uzstāsies jau otro reizi.

T.Ždanoka: */Šodienai piedāvātajā darba kārtībā mums ir trīs jautājumi, kas veltīti pilsonības problēmai. Turklāt pirmais ir likumprojekts par pilsonības atjaunošanas un piešķiršanas pamatprincipiem Latvijas Republikā. Es domāju, ka tikai pēc tam, kad šis likums par Latvijas Republikas pilsonības atjaunošanas un piešķiršanas pamatprincipiem būs pieņemts galīgi, tas ir, izies pirmo, otro un trešo lasījumu, pamatojoties uz tā principiem, varēs sākt izskatīt turpmākos divus jautājumus, tas ir, likumu projektus par pilsonību un par cilvēku un pilsoņu tiesībām un pienākumiem. Tāpēc es ierosinu otro un trešo jautājumu šodien no darba kārtības izslēgt./

Priekšsēdētājs: Deputāts Bojārs laikam grib paskaidrot. Lūdzu.

J.Bojārs: Es gribu paskaidrot. Pirmkārt, cienījamie kolēģi, negribu piekrist cienījamajam Kehra kungam, ka tas fakts, ka mums ir kaut kas pieņemts pirmajā lasījumā, nepieļauj otru šā likumprojekta parādīšanos. Mums jau ir prakse, ka jebkurā brīdī, kad parādās otrs likumprojekts, tas normāli konkurē ar pirmo. Ņemsim kaut vai, piemēram, šo pilsonības jautājumu. Vai jūs atceraties, kā mēs to izskatījām?

Otrkārt. Kad Ekonomikas komisijā izskatīja šo likumprojektu, netika pieaicināts neviens speciālists šajā jautājumā. Neviens neitrāls speciālists starptautiskajās privāttiesībās! Pat civilistikas speciālisti neviens netika pieaicināts. Cienījamie kungi, tā ir nekompetenta likuma pieņemšana.

Priekšsēdētājs: Deputāts Gavrilovs, pirmais mikrofons.

M.Gavrilovs: */Kolēģi! 11.oktobrī laikrakstā “Diena” bija raksts, kurā LTF valde prasa izpildīt valdības lēmumu. Ir pilnīgi acīm redzams, ka politiskās struktūras izdara spiedienu uz valsts pārvaldes orgāniem un iejaucas uzņēmumu saimnieciskajā darbībā. Tā ir pašu valsts varas orgānu lieta, politisko partiju un organizāciju iejaukšanās šeit ir pilnīgi nevietā. Sakarā ar to demokrātisko iniciatīvu centra parlamentārā grupa ierosina: mēs prasām 16.oktobrī darba kārtībā iekļaut Latvijas Republikas Augstākā padomes lēmuma projektu par partiju un politisko organizāciju nepieļaujamību iejaukties valsts pārvaldes un uzņēmumu darbībā. Grupa ir sagatavojusi atbilstošu lēmuma projektu, kuru mēs lūdzam iekļaut darba kārtībā un izskatīt./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, trešais mikrofons.

I.Ivanovs: */Sestdien, 12.oktobrī, pilsoņu komiteju mītiņā Doma laukumā izskanēja aicinājums uz vardarbību un starpnacionālā naida kurināšanu. Man ir priekšlikums iekļaut darba kārtībā jautājumu par parlamentārās komisijas izveidošanu, kas noskaidrotu jautājumu, vai Latvijas Republikas Pilsoņu kongresa darbība nav antikonstitucionāla. Lēmuma projekts man ir./

A.Plotnieks: Godājamais priekšsēdētāj, godājamie kolēģi! Es tomēr lūgtu likt uz balsošanu jautājumu par to, ka mēs investīciju problēmu izskatām, vērtējot divus alternatīvus projektus. Jo es jums varu teikt– tas ir tik supersvarīgs jautājums, un, ja mēs šodien neizmantosim visu, ko var izmantot šeit, rīt, kā tas parasti notiek, var izrādīties jau par vēlu. Vai nu mēs šo procesu būsim apturējuši, nobremzējuši, vai arī radījuši gluži vienkārši tādu situāciju, ka šie investori nevarēs šeit darboties, vai arī– gluži otrādi!– būs izsaimniekota Latvijas ekonomika. Lūdzu balsot par jautājumu par diviem projektiem.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Krūmiņ! Pēc tam– deputāts Grūbe.

R.Krūmiņš: Man būtu priekšlikums Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisijas vārdā iekļaut šīs nedēļas darba kārtībā divus nelielus dokumentus. Principā nebūtu svarīgi, kurā dienā tas notiktu, bet, ja tas ir iespējams, tad to varētu izdarīt ceturtdien. Pirmais ir lēmuma projekts “Par grozījumiem Latvijas Republikas Augstākās padomes 1991.gada 21.jūnija lēmumā “Par Latvijas Republikas likuma “Par lauksaimniecības uzņēmumu privatizāciju” spēkā stāšanās kārtību””. Otrais dokuments ir lēmumprojekts “Par pagaidām neprivatizējamo specializēto valsts lauksaimniecības uzņēmumu saraksta apstiprināšanu”. Materiāli tiks izdalīti šinī nedēļā, tie visi ir sagatavoti.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, deputāt Grūbe!

G.Grūbe: Es šeit gribu runāt par to daļu, kuru ierosināja deputāts Bojārs. Man ir ļoti interesanti, ka divi partijas bosi šodien uzstājās par tādu likumprojektu, kurā viņi paši ir ieinteresēti. Es saprotu, ka pirmām kārtām būtu ļoti ētiski, ka šos likumprojektus vispirms nodotu Prezidijam, tas nodotu tos Ekonomikas komisijā, un tad projekts nāktu uz plenārsēdi. Pretējā gadījumā, man liekas, tiek mēģināts izdarīt vienas partijas spiedienu uz parlamentu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Lagzdiņ!

J.Lagzdiņš: Godātie kolēģi! Pagājušās nedēļas 8. un 9.oktobra plenārsēdēs mēs izskatījām likumprojektu “Par Latvijas Republikas pilsonības atjaunošanas un piešķiršanas pamatprincipiem”. Balsojot tika nolemts un tika izveidota darba grupa, kura, vadīdamās arī pēc citiem iesniegtajiem likumprojektiem par pilsonības jautājumu, uz šā likumprojekta bāzes izveidos normatīvo aktu. Darba grupa ir strādājusi, bijušas trīs sēdes, un ir izveidots lēmuma projekts “Par kārtību, kādā tiek noteikts Latvijas Republikas pilsoņu kopums”. Tas konceptuāli balstās uz likumprojektu “Par Latvijas Republikas pilsonības atjaunošanas un piešķiršanas pamatprincipiem”. Ņemot vērā šo manis teikto, lūdzu mainīt darba kārtības 1.punkta nosaukumu un ietvert darba kārtības 1.punktā šo lēmuma projektu “Par kārtību, kādā tiek noteikts Latvijas Republikas pilsoņu kopums”.

Priekšsēdētājs: Tas ir 317.dokuments. Lūdzu, deputāt Šapavālov!

P.Šapovālovs: */Man ir priekšlikums dokumenta Nr.317 par Latvijas Republikas pilsoņu kopuma noteikšanas kārtību izskatīšanu pārcelt uz ceturtdienu. Pamatoju savu motivāciju.

Pirmkārt, vakar šo dokumentu opozīcija vēl nebija saņēmusi. Mēs to saņēmām tikai šodien, burtiski 10–15 minūtes pirms sēdes sākuma. Tāpēc es griežos pie preses pārstāvjiem, lai viņi atzīmē, kādos apstākļos mums nākas strādāt.

Un otrais. Šeit, plenārsēdē, šodien nav Augstākās padomes priekšsēdētāja Gorbunova kunga, kas daudzas reizes ir pārliecinājis krievvalodīgos iedzīvotājus par to, ka viņš aizstāvēs demokrātiskus pilsonības iegūšanas principus, kā arī Ministru padomes priekšsēdētāja Godmaņa kunga, kas valdības vārdā preses publikācijās krievvalodīgajiem iedzīvotājiem deva garantijas, ka viņš personīgi un viņa valdība atbalstīs cenzu ne vairāk kā 5 gadi. Tā ka es lūdzu to izskatīt./

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Cilinskim.

E.Cilinskis: Es gribēju tikai atbalstīt Bojāra priekšlikumu, ka mums tomēr ir jāizskata arī šis viņa priekšlikums par ārvalstu investīcijām, jo arī es izlasīju abus projektus un nedomāju, ka te ir tik vienkārši un ka tās ir vienas partijas ambīcijas, kā teica Grūbes kungs. Es domāju, ka mums šie jautājumi ir jāizskata tomēr abi divi. Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, trešais mikrofons.

J.Celmiņš: Man ir priekšlikums pagaidām neiekļaut darba kārtībā likumu “Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās” sakarā ar to, ka bija paredzēts šo likumprojektu izskatīt Tautas frontes frakcijā, taču šo jautājumu nepaguva izskatīt. Turklāt otrajā lasījumā likumprojektā ir izdarītas būtiskas izmaiņas, kas faktiski ir pretrunā ar pēdējo frakcijas lēmumu. Un tādējādi man ir priekšlikums šo likumu iekļaut darba kārtībā tikai pēc tam, kad tas būs izskatīts frakcijā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Kehri!

O.Kehris: Godātie kolēģi! Man jāatvainojas, ka arī es runāju otro reizi, bet diemžēl esmu pilnīgi pret to, ka mēs plenārsēdi pārvēršam par to vietu, kur izskatām divus paralēlus likumprojektus. Ja tas ir nepieciešams, pirms šā ārzemju investīciju likuma varam noklausīties argumentus, mums ir ļoti argumentētas atsauksmes gan no valdības, gan no citiem speciālistiem par iesniegtajiem likumprojektiem.

Man diemžēl ir pilnīgi jānoraida arī ļoti cienītā Bojāra kunga arguments, ka apspriešanā nav piedalījušies speciālisti. Diemžēl tik tiešām Bojāra kungs absolūti nestrādā komisijās, bet grib strādāt šeit, plenārsēdē, visu priekšā. Es saprotu, ka šeit nav tik daudz laika. Taču tajā pašā laikā viņš nav radis par iespēju… Un arī iepriekšējā ceturtdienā apspriešanā piedalījās, var teikt, gan speciālisti, gan nespeciālisti: Arnis Kalniņš, Ekonomikas ministrijas un Ārējo sakaru departamenta juristi un speciālisti, piedalījās Amerikas Savienoto Valstu un Austrālijas tautsaimnieki un speciālisti šajos jautājumos.

Tādēļ mēs, protams, pirms pārejam pie pantu balsošanas, varam apspriest ļoti īsi šo problēmu, taču es kategoriski esmu pret to, ka varētu iekļaut darba kārtībā divus projektus. Līdz ar to tikai kārtējo reizi varam novilcināt šā likumprojekta sagatavošanu. Tad ir iespējams vispār noraidīt un sākt strādāt no jauna, nevis pārvērst to šeit… Turklāt tas ir saskaņots. Viss ir ļoti līdzīgs pēc struktūras ar Igaunijas projektu. Tas tiek darīts pašlaik ar Lietuvu. Un nākotnē mēs domājam, ka tie varētu būt kopēji. Diemžēl visās šajās lietās, visos šajos procesos ļoti cienījamais Bojāra kungs un Plotnieka kungs nav piedalījušies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pirmais mikrofons. Mēs no vietas nerunājam…

O.Ščipcovs: */Pēdējā plenārsēdē mēs nobalsojām par to formulējumu, kāds šodien ir darba kārtības 1.punktā. Tāpēc es uzskatu, ka komisijai, pareizāk– darba grupai, nebija tiesību mainīt dokumenta nosaukumu. Ja iesniegts dokuments Nr.317, tad virsrakstā, manuprāt, tam ir nepieciešams izmaiņas. Ne lēmums, bet konstitucionāls likums./

Priekšsēdētājs: Visi ir izrunājušies par darba kārtību. Tagad, lūdzu, reģistrēsimies. Lūdzu, reģistrējieties, Panteļejeva kungs! Pēc tam aprunāsities. Paldies. Rezultātu! Jau reģistrējušies 144 deputāti.

Godājamie kolēģi! Tātad pirmais balsojums mums būs par tādu darba kārtību, kādu piedāvā Prezidijs, bet es vēršu jūsu uzmanību uz to, ka rīt, 16.oktobrī, pulksten 15.00 neatkarīgi no tā, kā mums ritēs darbs šeit, ir paredzēta Latvijas Olimpiskās komitejas karoga apstiprināšana. Varu paskaidrot, ka šī procedūra ir domāta plenārsēžu zālē, tas ir, pie katra karoga, kas dosies uz Barselonu un uz Albervilu, tiek piestiprināta speciāla oficiāla zīme, tur tiek uzlikts Latvijas Republikas lielais ģerbonis– ģerboņa zīmogs– un Augstākās padomes priekšsēdētāja paraksts, kas apstiprina šā karoga identitāti. Un ir ieplānots šo ceremoniju veikt šeit, plenārsēžu zālē.

Turklāt ir jāņem vērā tas, ko piedāvā Prezidijs. Tātad ceturtdien 17.oktobrī neatkarīgi no tā, kā mums veiksies šo jautājumu apspriešana, plenārsēdē ir jāizskata tikai šie tautsaimnieciskie jautājumi, kuri ir iekavējušies mūsu citu politisko jautājumu apspriešanas dēļ. Atgādinu, ka ceturtdien ir arī Prezidija darba diena, tātad strādāsim tikai līdz pusdienu laikam, tā ka sevišķi papildināt ceturtdienas darba kārtību arī nav iespējams. Lūk, ar šādiem nosacījumiem, lūdzu, nobalsosim par Prezidija izstrādāto plenārsēžu darba kārtību un pēc tam balsosim par visiem šiem labojumiem, kuri šeit tika piedāvāti un ieteikti.

Lūdzu balsošanas režīmu. Lūdzu, balsosim. Rezultātu! 118– par, 8– pret un 12– atturas. Tātad ir apstiprināta šāda darba kārtība.

Un tagad, lūdzu, balsosim pēc kārtas par ierosinājumiem. Pirmais ir deputāta Bojāra ierosinājums, kuru uzturēja arī deputāts Plotnieks, tātad, lai investīciju likums būtu 17.oktobra darba kārtības pirmais jautājums un lai mēs izskatītu arī otru– deputāta Bojāra alternatīvo variantu, turklāt pieaicinot speciālistus no Latvijas Universitātes.

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par šādu deputātu Bojāra un Plotnieka ierosinājumu. Rezultātu! 65– par, 31– pret un 35– atturas. Tātad tas ar vienas balss vairākumu neiegūst atbalstu Augstākajā padomē un plenārsēdē tiek izskatīts tikai komisijas piedāvātais variants. Protams, ar speciālistu piedalīšanos, jo mums neviens neliedz to darīt. Uzaicināsim speciālistus, lai viņi šeit izstāstītu…

Nākamais priekšlikums ir divi deputāta Aleksejeva ierosinājumi par divām atskaitēm– par Ministru padomes atskaiti un par veselības aizsardzības ministra atskaiti. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par deputāta Aleksejeva ierosinājumu. Rezultātu! Deputāta Aleksejeva ierosinātais darba kārtības jautājums netiek iekļauts.

Tad vēl deputātes Ždanokas ierosinājums– izslēgt otro un trešo darba kārtības jautājumu no šīsdienas darba kārtības. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par deputātes Ždanokas ierosinājumu. Rezultātu! Deputātes Ždanokas ierosinājums nav guvis balsu vairākumu un netiek iekļauts darba kārtībā.

Nākamais ir deputāta Gavrilova ierosinājums.

M.Gavrilovs: */Vai var par balsošanas motīviem?/

Priekšsēdētājs: Lūdzu, taču jūs jau ļoti gari izteicāties…

M.Gavrilovs: */Es vēlreiz gribu atgādināt, ka mēs nedrīkstam atbalstīt tādu praksi, kad sabiedriski politiskās organizācijas iejaucas valsts orgānu darbā. Ja mēs veiksim šādu praksi, tad ātri aiziesim tik tālu, ka kļūsim par formālu orgānu pie LTF domes valdes. Katram jānodarbojas ar savām lietām. Tieši tas ir noteicis, ka šim darba kārtības punktam DIC grupa ir sagatavojusi lēmuma projektu. Lūdzu par to balsot./

Priekšsēdētājs: Tātad deputāta Gavrilova ierosinājums ir iekļaut darba kārtībā lēmuma projektu par nepieļaujamību, ka politiskās partijas iejaucas valsts pārvaldes lietās. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par deputāta Gavrilova ierosinājumu– iekļaut darba kārtībā šādu jautājumu. Rezultātu! 52 deputāti balso par šo ierosinājumu, taču tas nav pietiekami, lai to iekļautu darba kārtībā. Nav vairākuma.

Nākamais ir deputāta Ivanova ierosinājums– iekļaut darba kārtībā lēmuma projektu par Augstākās padomes izmeklēšanas komisijas nodibināšanu, kura izmeklētu Pilsoņu komitejas darbību sakarā ar 12.oktobra mītiņu Rīgā.

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par deputāta Ivanova ierosinājumu. Rezultātu! 53 deputāti balso par šo ierosinājumu, taču arī tas nav pietiekami, lai to iekļautu darba kārtībā.

Deputāta Krūmiņa ierosinājums ir iekļaut darba kārtībā divus dokumentus– par grozījumiem 21.jūlija likumā un par privatizējamo uzņēmumu sarakstu. Prezidijs tos neierosina iekļaut darba kārtībā, jo šos abus dokumentus ir nosūtījis uz komisijām to izskatīšanai. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par deputāta Krūmiņa ierosinājumu par darba kārtības papildināšanu. Lūdzu rezultātu. Ierosinājums iegūst balsu vairākumu, tātad tas tiek iekļauts darba kārtībā. Taču tad es lūdzu komisijām vienoties, kā ir ar dokumentu izskatīšanu komisijās, lai šie dokumenti varētu tikt pavairoti un izsniegti deputātiem.

Nākamais tātad ir deputāta Lagzdiņa ierosinājums– mainīt darba kārtības 1.punkta nosaukumu, iekļaujot šo 317.dokumenta nosaukumu, ko ir izstrādājusi darba grupa, tātad tas ir lēmums par kārtību, kādā tiek noteikts Latvijas Republikas pilsoņu kopums. Tas ir 317.dokuments. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par deputāta Lagzdiņa ierosinājumu. Lūdzu rezultātu. 93– par, 14– pret, 10– atturas, tātad esam mainījuši šā dokumenta nosaukumu un tas tiek izskatīts pirmais. Varbūt vienīgi ar nākamo balsojumu mēs to pārcelsim uz ceturtdienu, jo tieši to prasa deputāts Šapovālovs savā ierosinājumā. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par deputāta Šapovālova ierosinājumu. Kungi, lūdzu uzmanību balsojot. Rezultātu 40– par, šis ierosinājums negūst balsu vairākumu.

Un kā par pēdējo balsosim par deputāta Celmiņa ierosinājumu– izslēgt no darba kārtības likumprojektu par zemes reformu pilsētās. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par deputāta Celmiņa ierosinājumu par projekta izslēgšanu no darba kārtības. Rezultātu! Ir vairākums. Tātad likumprojekts par zemes reformu pilsētās tiek izslēgts no darba kārtības.

Godājamie kolēģi, es redzu jūsu reakciju, tāpēc vajag klausīties, kas tiek piedāvāts un runāts, un tikai tad balsot. Godājamie kolēģi, domājams, ka mēs varam neuztraukties, atcerēsimies iepriekšējās nedēļas pieredzi ar mūsu darba kārtību. Mēs nevaram paredzēt, cik ilgi turpināsies pirmo trīs jautājumu izskatīšana. Es domāju, ka tie kolēģi, kuri gatavojas pārējiem jautājumiem…

A.Aleksejevs: */Lūdzu vārdu par sēdes vadīšanas kārtību./

Priekšsēdētājs: Deputātam Aleksejevam es vēl neesmu devis vārdu, tāpēc lūdzu ar tādiem uzkliedzieniem netraucēt vadīt plenārsēdi. Es jums došu vārdu, kad uzskatīšu to par nepieciešamu.

Lūdzu, deputāt Aleksejev, trešais mikrofons.

A.Aleksejevs: */Liels paldies, Krastiņa kungs, bet es vārdu lūdzu tādēļ, lai izteiktu protestu pret jūsu uzvedību.

Pirmkārt, katrs deputāta priekšlikums tiek likts uz balsošanu atsevišķi, tāpēc jūsu piezīmes deputātu adresē izsauc vismaz izbrīnu, jo jūs pats nepildāt viselementārākās mūsu prasības un noteikumus./

Priekšsēdētājs: Sēdieties, Aleksejeva kungs, pagaidām! Lūdzu, deputāt Kalniņ!

I.Kalniņš: Pagājušajā nedēļā, kad mēs sākām izskatīt pilsonības jautājumu, mēs nobalsojām par to, ka šis jautājums tiks translēts pa radio. Es gribēju pārliecināties, vai šodien šī translācija notiks?

Priekšsēdētājs: Translācija notiks, ja mēs par to nobalsosim. Mums tomēr ir jānobalso. Varbūt nav nepieciešams balsot? Vai visi grib, lai translētu? Vai kāds ir pret translāciju? Nav. Tāpēc lūgsim mūsu skaņu operatorus rūpēties par to, lai plenārsēžu zāle tiktu pieslēgta translācijai. Un mums paziņos, kad tas tiks izdarīts. Paldies.

Godājamie kolēģi, mēs esam beiguši apspriest darba kārtību, un tās pirmais jautājums ir 317.dokuments– Latvijas Republikas Augstākās padomes lēmuma projekts “Par kārtību, kādā tiek noteikts Latvijas Republikas pilsoņu kopums”. Lūdzu, vai no darba grupas kāds varētu ziņot par vēlamo kārtību, kādā veidā to apspriest?

Deputāte Seile, lūdzu! Un pārējiem lūdzu uzmanību.

A.Seile: Cienījamie deputāti un klātesošie! Mēs darba grupā esam vienojušies, ka ziņotāji par šo jautājumu būs veseli trīs, ņemot vērā ieilgušo jautājuma apspriešanu un tā nopietnību: es, Lagzdiņa kungs un Rikarda kungs. Mēs visi saprotam– kas gan var būt grūtāks par pilsonības jautājuma risināšanu, jo mēs, mazā Latvijas un lībiešu tautiņa, esam tā mētāti, tik ļoti apspiesti paši savā dzimtajā zemē, ka esam kļuvuši par minoritāti. Bet ne jau vienkārši liktenis ar mums ir tā spēlējies, bet varenās kaimiņvalstis– Zviedrija, Polija, Vācija, Krievija, visi, kuri ir bijuši mums kaimiņos un kuri ir kārojuši pēc mūsu zemes…

Priekšsēdētājs: Es atvainojos, Seiles kundze! Translācija iet tiešajā ēterā, un tāpēc es lūdzu zālē sēdošos, kas vēlējās, lai būtu šī translācija, uzvesties mazliet klusāk, lai varētu dzirdēt ziņotāju. Lūdzu, Seiles kundze, atvainojiet, ka pārtraucu jūs!

A.Seile: Visi tie, kuri ir sveši ienākuši mūsu zemē, gadsimtu gaitā ir mainījuši mūsu tikumus, ir atstājuši savu iespaidu pat uz mūsu tautas mentalitāti un reizē arī uz mūsu senču iedibinātajiem tikumiem. Tas pierādās arī tajā apstāklī, ka mēs jau gandrīz gadu cīnāmies ap pilsonības jautājumu. 21.augustā atjaunojām savu neatkarību, bet joprojām skaidri neesam pateikuši, kādā kārtībā atzīsim Latvijas teritorijā esošo pilsoņu kopumu. Ar Latvijas Republikas Augstākās padomes 1991.gada 21.augusta Konstitucionālo likumu par valsts varu Latvijas Republikā ir noteikts, ka Latvijas Republikas valstisko statusu nosaka 1922.gada Latvijas Republikas Satversme.
Un ir jau atzīts Latvijas Republikas pilsoņu kopums. Tātad Latvijas Republikas pilsoņi ir visi tie, kuri tādi bijuši 1940.gada 16.jūnijā saskaņā ar 1919.gada 23.augusta pilsonības likumu tādā redakcijā, kādā tas bija spēkā 1940.gada 14.jūnijā, un arī viņu pēcnācēji.

Ilgu laiku pie pilsonības jautājuma risināšanas, arī pie pilsonības atjaunošanas kārtības esošā pilsoņu kopuma noteikšanai ir strādājusi tā sauktā Bojāra darba grupa. Tā bija ārkārtīgi plaša darba grupa, kurā Bojāra kunga vadībā strādāja Marjaša, Apsītis, Cilinskis, Rikards, Eglājs, Geidāns un vēl vairāki citi, kuri te netiek minēti. Un viņi spēja vienoties, ka šis pilsonības jautājums ir jāskata vienā kopīgā paketē, kuras galvenie dokumenti ir iekļauti jau šīsnedēļas darba kārtībā. Tātad tas ir jautājums par esošā pilsoņu kopuma noteikšanu, likums par pilsonību un likums par pilsoņu tiesībām un pienākumiem. Visus šos likumus ir nepieciešams skatīt vienā paketē, un tomēr pilnīgi nepieciešams vēl ir arī iedzīvotāju reģistrs, kura apspriešanu mēs uzsākām jau pagājušajā nedēļā, lai noskaidrotu situāciju, kāda pašreiz ir mūsu iedzīvotāju vidū,– cik ir pilsoņu, cik ir nepilsoņu, cik ir to cilvēku, kuri vēlas pilsonību iegūt. Pagājušajā nedēļā mēs faktiski nonācām strupceļā. Mēs nespējām atjaunot noteikumus, kādā veidā, kādā kārtībā… Mēs nespējām pieņemt noteikumus, kādā kārtībā noteiksim esošo pilsoņu kopumu. Balsojumā mēs vienojāmies par to, ka ir jāizstrādā jauns variants, piedaloties visiem cilvēkiem, kuri ietilpuši šajās darba grupās. Jūsu priekšā ir šis 317.dokuments, un šodien mēs to sākam apspriest.

Kāda ir šā dokumenta būtība? Pirmajā daļā, kura ir strikti nodalīta no visa pārējā, esam noteikuši kārtību, kādā tiek noteikts esošo Latvijas Republikas pilsoņu kopums. Teksts jums visiem ir redzams. Otrajā daļā mēs esam izvirzījuši apzināšanas kārtību, un šo kopumu varēs apzināt Ministru padomes noteiktajā kārtībā. Otrajā daļā esam iestrādājuši arī jaunus pilsonības piešķiršanas jeb naturalizācijas pamatnoteikumus. Es gribu paskaidrot, ka pilsoņu kopuma, esošā pilsoņu kopuma, apzināšanā mēs neesam ņēmuši vērā ne zilas acis, ne gaišus matus, ne asins tīrību, kā to deklarē Īvāna kungs, bet gan to, ka par pilsoņiem, kā jau es teicu, var kļūt visi tie, kuriem uz 1940.gada 17.jūniju bija Latvijas Republikas pilsonība, kā arī viņu pēcnācēji.

Kādēļ mēs “piekarinājām” klāt šo jaunas pilsonības noteikšanu? Mēs esam tāda Augstākā padome, kāda ir mūsu tauta. Mēs baidāmies, ka, atjaunojot pilsonību, atjaunojot esošo pilsoņu kopumu, pārējiem iedzīvotājiem netiks paziņots, vai viņi vispār kļūs pilsoņi, vai mēs viņus pilnīgi ignorēsim. Es gribu novērst šīs bažas. Atcerieties vismaz likuma apspriešanas gaitu. Jau “zaļo” variants, jau Rikarda kunga variants paredzēja, ka tomēr ir jādod nosacījumi un jau šai pašai Augstākajai padomei ir jāpaziņo šie nosacījumi, pēc kādiem nepilsoņi no jauna varēs iegūt pilsonību.

Protams, visloģiskāk būtu, ja to izdarītu likums par pilsonību, kurš jau ir iekļauts mūsu šodienas darba kārtībā. Bet tas acīmredzot mums, tai deputātu saimei, kas šeit sēžam, nav iespējams. Un tāpēc šodien tiek ierosināts nobalsot par pamatkritērijiem, kādi būs jāievēro, lai iegūtu jaunu pilsonību. Es atkārtoju– tikai tie pamatkritēriji, kuru kopums viss vienlaikus varētu dot tiesības cilvēkam iegūt pilsonību. Tās galvenokārt ir latviešu valodas zināšanas, Latvijas Republikas Satversmes pamatzināšanas. Vakar Tautas frontes frakcija vienojās arī par nodzīvošanas cenzu Latvijā– par 16 gadiem. Protams, nevarētu būt tā, ka šis cilvēks, kurš pretendē uz Latvijas Republikas pilsoņa tiesību iegūšanu, varētu būt vienlaikus arī kādas citas valsts pavalstnieks. Visiem šiem noteikumiem ir jādarbojas vienlaikus. Ja viens no kritērijiem neatbilst, tad pilsonību iegūt nav iespējams. Protams, tie ir tikai pamatkritēriji. Pārējos noteiksim tad, kad pieņemsim likumu par pilsonību.

Šajā lēmuma projektā ir noteikts arī tas, kas nevar būt par Latvijas Republikas pilsoni. Un galvenokārt tās ir militārpersonas un personas, kas izdarījušas noziegumus pret cilvēci.

Kad notiks šī sauktā naturalizācija? Ir zināmas bažas, vai mēs nesāksim naturalizēt pilsoņu kandidātus agrāk, nekā tiks atjaunotas likumīgās tiesības esošajam pilsoņu kopumam. Tādas bažas ir nevietā. Naturalizācija nenotiks agrāk par pilsonības likuma pieņemšanu, bet pilsonības likumu pēc pirmā lasījuma ir iespējams apspriest visai latviešu tautai, visai Latvijas tautai, arī Tautas frontes domei un tās struktūrām. Ir pat iespējams sarīkot, ja tas nepieciešams, esošo pilsoņu referendumu, kā to aicina LTF dome. Tātad šodien mēs gribam paziņot šos kritērijus. Mēs zināmā mērā staigājam pa apli kā divas govis, kas piesietas katra savā ķēdē. Es esmu lauksaimniece no Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisijas, tāpēc tā varu salīdzināt, ka Latvijas brūnā ir piesieta vienā ķēdē, bet melnraibā– otrā. Mēs esam nomīdījuši šo apli melnu. Mēs netiekam ne pie jaunas zāles, ne pie āboltiņa klēpja. Palaidīsim šīs gotiņas vaļā, lai tās sāk ražot, jo paši esam ieslīkuši šajās savās sīkstajās problēmās, bet ārpus parlamenta šī situācija ir daudz mierīgāka.

Es domāju, ka mūsu likumprojektā izvirzītie noteikumi nedrīkstētu būt par iemeslu nebalsošanai mūsu bijušajai frakcijai “Līdztiesība”, jo es saprotu, ka neviens no jums faktiski nav pret to, ka Latvijas zemē ir pilsoņu kopums. Un es domāju, ka arī Tautas frontes frakcijas un neatkarīgajiem deputātiem nevar būt iebildumu pret to, ka mēs izvirzām pamatkritērijus jaunas pilsonības piešķiršanai. Un tātad, lai arī cik samocīts, lai cik ilgstoši maisīts ir šis mūsu lēmuma projekts, es domāju, ka šodien mums no šīs zāles tomēr ir jāiziet jau kā Latvijas Republikas atjaunotā pilsoņu kopuma vienai daļai, bet otrajai daļai ar cerību, ka tad, ja viņi varēs izpildīt visus šos noteikumus, tie spēs būt Latvijas Republikas pilsoņi. Mūsu lēmums ir tikpat samocīts kā mūsu latviešu tauta. Un tāpēc es domāju, ka ilgāk atlikt šo jautājumu vairs nav iespējams. Par konkrētajiem kritērijiem ziņos deputāti, kuri piedalījās darba grupas vadībā. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies, Seiles kundze! Godājamie kolēģi, tātad tālāk uzstāsies deputāti Rikards un Lagzdiņš, un pēc tam uzdosim jautājumus visiem trim ziņotājiem kopā. Man jau ir jautātāju saraksts. Te ir 12 deputātu, kuri pierakstījušies. Un pēc tam jautājumus uzdosim visiem trim kopā, lai mums šeit nebūtu dalīšanās. Deputāts Geidāns man bija iesūtījis zīmīti, ka viņš vēlas runāt par procedūru. Lūdzu.

I.Geidāns: Cienījamais sēdes vadītāj, godājamie kolēģi! Man ir lūgums nobalsot par to, lai tautas rakstiski iesniegtie grozījumi un papildinājumi šim 317.dokumentam tiktu pavairoti un visiem izdalīti, lai mēs balsojot redzētu, par ko tie ir.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai mums ir par to jābalso? Pagājušajā reizē mēs jau nobalsojām par šo procedūru. Tātad visi tie, kuri vēlas iesniegt rakstiskus labojumus vai papildinājumus, iesniedz tos sekretariātā. Sekretariāts rūpējas par šo labojumu un papildinājumu pavairošanu, izsniedz tos deputātiem un darba grupai apkopošanai, un beidzot, kad jau balsosim par pašiem formulējumiem, lai mēs to varētu izmantot. Man liekas, ka balsot nevajag, jo pagājušajā reizē par to jau nobalsojām, tāpēc turpināsim šo praksi. Vai Geidāna kungu tas apmierina? Apmierina. Sekretariāts arī piekrīt, jo tam nekas cits neatliek.

Tātad, lūdzu, tagad uzklausīsim Rikarda kungu un Lagzdiņa kungu. Kādā secībā jūs uzstāsities? Rikarda kungs, lūdzu! Bez tam es vēlreiz atgādinu: jautājumi tiks uzdoti visiem trim ziņotājiem kopā.

R.Rikards: Cienījamie kolēģi! Vēl vakar Tautas frontes frakcijā bija divi varianti: Lagzdiņa grupas variants jau bija zināms kompromiss un tātad mūsu Bojāra grupas variants, kas sastāv no sešiem atsevišķiem likumiem. Tā kā LTF frakcija ir uzņēmusies atbildību par visas Latvijas valsts atjaunošanu, arī par pilsoņu kopuma atjaunošanu, tad vakar tika nolemts, ka faktiski mums ir ejams viens ceļš. Mērķis ir viens– tā ir tiesiska demokrātiska valsts. Taču pagājušajā nedēļā iepriekšējā reizē mums šinī ceļā stāvēja stabs. Un šo stabu daļa gribēja apiet pa labo pusi no Tautas frontes frakcijas, bet otra daļa– no kreisās puses. Taču mērķis bija viens un tas pats. Bet trešie (tā būtu Interfrontes frakcija) stāvēja malā un gribēja, lai mēs ieskrietu šajā stabā. Un to viņi varbūt arī panāca pagājušajā nedēļā, bet šodien tas viņiem vairs neizdosies. Mēs Tautas frontes frakcijā esam vienojušies, un šī neuzticība no kreisās un no labās puses, kas bija, tagad ir novērsta. Es domāju, ka mēs vakar vakarā esam panākuši kompromisu, un šo 317.dokumentu no Bojāra darba grupas puses ir parakstījuši Cilinskis, Geidāns, Eglājs, Rikards. Tātad tas liecina par kompromisu. Un tagad mēs, visa Tautas frontes frakcija, nākam klajā ar šo 317.dokumentu, kas mums šodien nepārprotami jāpieņem. Es varētu tagad pateikt, ka mūsu, Bojāra darba grupas, pamatnostādnes, daudzas normas ir iestrādātas šajā Lagzdiņa darba grupas lēmumā, respektīvi, arī viņš ņēma no mūsu pamatno­stādnēm, tā ka šeit no abām koncepcijām faktiski ir radīta viena.

Tātad kāda ir mūsu grupas sākuma nostādne? Pirmkārt, ka Latvijā atrodas divu valstu pilsoņi. Tas izriet no tā, ka PSRS vara Latvijā ir nelikumīga kopš pirmās dienas. Kopš 1940.gada 17.jūnija PSRS vara Latvijā ir nelikumīga! Arī visa tās darbība attiecībā ne tikai uz valsts varu, bet arī uz darbībām, kas attiecas uz mūsu valsts pilsoņiem. Mūsu valsts pilsoņi nekad nav bijuši PSRS pilsoņi. 1940.gada 7.septembra dekrēts ir visrupjākais cilvēktiesību pārkāpums, respektīvi, ar šo dekrētu PSRS gan iedomājas, ka tā atņēma mums pilsonību, bet tā nevar atņemt pilsonību. Tikai pilsonis pats var izlemt, kādas valsts pilsonis viņš ir. Tātad viņiem tika atņemtas tikai Latvijas Republikas pilsoņa tiesības. Tomēr Latvijas Republikas pilsoņi viņi vienmēr ir bijuši un tādi ir arī šodien. Neviena cita valsts nevar atņemt kādas citas valsts pilsoņiem viņu pilsonību. Mēs, teiksim, nevaram šeit atņemt Zviedrijas pilsoņiem viņu pilsoņu tiesības, mēs to nevaram izdarīt. Tātad 1940.gada 7.septembra dekrēts, PSRS Augstākās padomes Prezidija akts, ir tāds pats akts, ja mēs, šodien šeit sanākuši, nobalsosim, ka atņemam Zviedrijas pilsoņiem viņu pilsoņa tiesības. Ar šo 1940.gada 7.septembra dekrētu faktiski Latvijas pilsoņi tika padarīti par šīs impērijas vergiem.

Tātad lēmuma pirmā daļa, kas šeit ir (mūsu grupā tas bija atsevišķs dokuments), faktiski ir šīs impērijas vergu brīvlaišanas dokuments. Un nekas vairāk. Šeit tiek atjaunotas pilsoņu tiesības. Tātad Latvijas Republikas pilsoņu kopums vienmēr ir eksistējis, viņi nekad nav bijuši PSRS pilsoņi, un tagad tiek atjaunotas viņu pilsoņa tiesības, nevis pilsonība. Pilsonība viņiem vienmēr ir bijusi. Un, ja tiek atjaunotas pilsoņa tiesības, tas nozīmē, ka viņi tiek pielīdzināti visu citu neatkarīgo valstu pilsoņiem– gan Zviedrijas, gan Vācijas, gan arī PSRS pilsoņiem. Ja pieņemsim šo dokumentu, kura pirmajā daļā tas ir pateikts, tad Latvijas Republikas pilsoņi savās tiesībās tiks tikai pielīdzināti PSRS pilsoņiem, nevis paaugstināti. Tikai pielīdzināti! Jo PSRS pilsoņiem ir savas pilsoņa tiesības savā valstī. Un šeit visu valstu pilsoņi bauda cilvēktiesības. Nevajag jaukt pilsoņu tiesības ar cilvēktiesībām. Tās ir divas dažādas lietas.

Tālāk. Kas šeit ir PSRS pilsoņi? Viņu šeit ir 1 miljons. Tātad ir 1,7 miljoni Latvijas Republikas pilsoņu, kuriem mēs šodien atjaunosim pilsoņa tiesības, un 1 miljons PSRS pilsoņu. Tas ir fakts. Daži viņus sauc par robežpārkāpējiem, citi saka, ka viņi nelikumīgi iebraukuši. Mēs tā nesakām. Mēs vienkārši pasakām, ka PSRS pilsoņi nekad nav emigrējuši uz Latvijas Republiku, jo Latvijas Republikas suverēnā vara tika zaudēta 1940.gada 17.jūnijā. Tātad viņi uz šejieni ir atbraukuši kā uz Krievijas guberņu pēc 1940.gada 17.jūnija. Viņi nav emigrējuši uz Latvijas Republiku kā uz neatkarīgu valsti. Tas arī ir pateikts šā lēmuma preambulā. Tā kā nav notikusi likumīga emigrācija, tad cenzam faktiski nav nekādas nozīmes, vai tas ir 10, 15, 21 gads vai 16, 18 gadu; tam ir tīri simboliska nozīme. Tam nav tādas nozīmes, kāda tā ir parastajās valstīs. Tātad es uzskatu, ka naturalizācijas svarīgākais moments ir latviešu valodas prasme– tas ir pats būtiskākais. Un šeit ieliktais cenzs ir tīri simbolisks. Tas vienkārši ir tāds papildu noteikums, un nekas vairāk.

Tālāk. Nākamais moments, kas ir jāuzsver, ir tas, ka ne 1940.gada okupācija, ne 1991.gada 21.augusta mūsu Konstitucionālais likums par pilnīgas neatkarības atjaunošanu, ne šā gada 6.septembra akts no PSRS, no okupētājvalsts puses, ka tā ir atzinusi mūsu neatkarību, nav mainījis Latvijas Republikas pilsoņu kopumu. Tāpat tas viss nav mainījis arī PSRS pilsoņu pilsonību šeit, ne šie akti, ne pati okupācija, ne arī tas, ka okupētājvalsts ir atzinusi mūs par neatkarīgu valsti. Tas viss nav mainījis pilsoņu statusu šeit. Vienkārši es esmu pilsonis, šeit ir Latvija, un no šī brīža, no 6.septembra, no Krievijas, no PSRS, no okupētājas valsts šajā teritorijā dzīvojošie PSRS pilsoņi it kā ir nokļuvuši šeit emigrācijā. Taču arī viņu problēmas, viņu likteni mēs risināsim. Mēs nesakām, ka tas mums neinteresē. Mēs risināsim arī ar viņiem saistītos jautājumus.

Tālāk. Otrā daļa– 3.3.punkts. Šeit ir diezgan būtiska atšķirība no Pilsoņu komitejas nostādnes. 3.3.punkts nosaka to personu loku, kurām vēl papildus pirmajā daļā minētajām ir Latvijas pavalstniecības tiesības. Tātad, ja jūs uzmanīgi izskatāt 1919.gada pavalstniecības likuma 1.pantu, kas nosaka esošo Latvijas Republikas pilsoņu kopumu, un 2.pantu, tad jūs redzat, ka 1927.gada 2.jūnija labojums nosaka, ka šīs personas, kas 1914.gadā ir bijušas piederīgas Latvijas apgabaliem, joprojām bauda Latvijas pavalstniecības tiesības. Vienkārši tām ir jāizņem šeit pases. Tātad arī šis 3.3.punkts apzina šo personu loku, un pamatā tie ir Krievijas latvieši, kas pēc Otrā pasaules kara atbraukuši uz Latviju.

Tātad es gribētu pateikt vēl to, ka šis 317.dokuments faktiski ir maksimālais kompromiss, kuru pieļāva deputātu grupa, kas stāv LTF 3.kongresa pozīcijās, maksimālais kompromiss! Tā ir robeža, aiz kuras tālāk vairs nevar atkāpties. Un mēģinājumi, teiksim, ar Interfrontes frakcijas palīdzību vairāk tuvināt nulles variantam, var novest pie tā, ka šo lēmumu vispār nevarēs pieņemt. Tāpēc aicinu visus, kuri balsoja par LTF Neatkarības deklarāciju, apvienoties, lai pieņemtu tieši tādu lēmumu, kāds tas ir sagatavots šajā kompromisa variantā. Un pat tos, kuri nav apmierināti, es tomēr aicinātu balsot par šo variantu, jo šī ir virzība tālāk no tā nulles punkta, kurā esam iestrēguši, tā ir izeja no tā strupceļa, jo lēmuma pirmā daļa tomēr ir liels solis uz priekšu esošā pilsoņu kopuma noteikšanai. Otrā daļa ir politiski saistošs dokuments mums pašiem, un tas parāda, ka PSRS pilsoņu problēma Latvijā tiks risināta. Un šim pirmajam lēmumam seko 2.–6.dokuments, kas bija Bojāra paketē, un tas turpmāk tiks attiecīgi pieņemts.

Tātad, protams, naturalizācija notiek ne pēc šā lēmuma. Tie ir tikai naturalizācijas noteikumi, bet pati naturalizācija notiks saskaņā ar pilsonības likumu. Naturalizāciju varēs noteikt tikai pēc reģistra pabeigšanas. Tātad šeit ir noteikts 1992.gada 1.jūlijs, var būt arī 1993.gada 1.janvāris, tātad pilsoņi, viss pilsoņu kopums, protams, tiks apzināti un tas būs ne agrāk kā jūlijā. Un viņi varēs pieprasīt pilsoņu referendumu, jo Satversme to nosaka. Ja desmitā daļa balsstiesīgo pilsoņu kopuma (apmēram viens miljons 300 tūkstoši ir balsstiesīgā vecumā), tātad 120 tūkstoši pilsoņu, attiecībā uz šo likumu pieprasīs referendumu, tad tas arī būs jāizdara. Pašlaik mēs to neizlemsim, to lai izlemj, kā saka, pilsoņi paši, vai tas būs vajadzīgs vai ne. Tātad varam turpmāk rīkoties. Protams, mums jārīkojas absolūti saskaņā ar Satversmi. Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Lagzdiņ! Deputāti var turpināt pierakstīties jautājumu uzdošanai.

J.Lagzdiņš: Godājamais priekšsēdētāj, kolēģi deputāti! Par ko pārliecināja iepriekšējās nedēļas plenārsēdes garās debates pilsonības jautājumā, un par ko pārliecināja ilgais kopīgais darbs jūsu izveidotajā darba grupā?

Pirmkārt, par to, ka visus svarīgos jautājumus mēs šeit, Augstākajā padomē, varam atrisināt tikai kopīgā darbā, panākot kopīgu saskaņu, noskaidrojot katra ieinteresētā deputāta viedokli un mēģinot to ņemt vērā. Kāds ir mūsu darba rezultāts? Es atšķirībā no kolēģiem Seiles un Rikarda gribētu pakavēties pie jums izsniegtā dokumenta tiesiskās puses.

Tātad likuma vietā ir tapis lēmums. Kāpēc lēmums? Pirmkārt, jau tāpēc, ka pilsonības problēmas risinājums ir jāuzsāk nekavējoties, un komisijas viedoklis bija tāds, ka tad, ja mēs pieņemtu likumu, sāktu šo pilsonības problēmu risināt ar likuma palīdzību, šis jautājums varētu iestrēgt, kā mūsu parlamentā jau ir iestrēgusi viena otra ļoti svarīga problēma, kuru esam sākuši risināt, bet neesam pabeiguši. Tātad punkts šai problēmai ir jāpieliek šodien. Tas ir pirmkārt.

Otrkārt. Kopīgā darba rezultātā būtiski tika pārstrādāta lēmuma projekta pirmā daļa, proti, preambula. Lielā mērā preambulā tika ievēroti tie nosacījumi un ievērota tā redakcija, kāda bija Rikarda kunga iesniegtajos lēmuma projektos. Es gribētu, kolēģi, šeit vēlreiz jums uzsvērt, ka preambulai nevienā normatīvajā aktā, lai kāds arī tas būtu, nav tiesiski regulējošas nozīmes. Preambula ir tikai labas gribas izpausme, kura liecina par parlamenta, tā teikt, vēlmēm un par to, kā parlaments vērtē esošo situāciju: vērtē un uzskata, kādi cēloņi ir bijuši pamatā, lai pieņemtu attiecīgo normatīvo aktu. Vai mums šo preambulu ir izdevies izveidot veiksmīgi vai mazāk veiksmīgi– par to jūs spriedīsit paši.

Tālāk. Attiecībā uz jums izsniegtā dokumenta pirmo daļu, kurā ir runa par pilsonības atjaunošanas problēmu. Šeit konceptuāli ir iestrādāta tā tēze, ko atbalsta mūsu parlamenta radikālais spārns, proti, ka pilsoņu kopums eksistē joprojām un Latvijas ilgstošā okupācija nav tā eksistenci pārtraukusi. Tādēļ arī lēmuma projekta 2.1.apakšpunktā ir nepārprotami noteikts, ka personām, kuras pieder pie Latvijas Republikas pilsoņu kopuma un kurām Latvijas Republikas pilsonība bija uz 1940.gada 17.jūniju, atkarībā no tā, vai viņas šobrīd dzīvo Latvijas Republikā, un atkarībā no tā, vai viņas ir bijušas spiestas pieņemt citu valstu pilsonību, mēs esam noteikuši diferencētus reģistrācijas termiņus. Un, proti, tām personām, kuras dzīvo Latvijā, tām šis reģistrācijas termiņš ir ļoti īss, tām ir jāizšķiras jau līdz 1992.gada 1.jūlijam, un pēc šā termiņa notecēšanas šīs personas varēs saņemt pases kārtībā, kādu noteiks Ministru padome.

Komisija bija pilnīgi vienisprātis, ka reģistrācijas termiņu vai arī pasu izsniegšanas termiņu nekādā gadījumā nedrīkstam noteikt tām personām, kurām bija Latvijas Republikas pilsonība uz 1940.gada 17.jūniju, bet kuras dažādu apstākļu dēļ, bēgdamas no terora, kāds šeit plosījies šos 50 gadus, ir pārcēlušās uz pastāvīgu dzīvi citās valstīs un kuras ir bijušas spiestas pārņemt citu valstu pilsonību. Šīs personas varēs izvēlēties, kad piereģistrēties attiecīgajos Latvijas Republikas dienestos un kad saņemt pilsoņa pasi. Tā būs viņu pašu griba.

Vienlaikus 2.3.punktā ir ietverta, manuprāt, ļoti svarīga doma. Un tā ir– Latvijas Republikas pilsonis vienlaikus nevar būt citas valsts pilsonis vai pavalstnieks. Kāpēc ir šāda norma? Tādēļ, ka nekādos apstākļos– un tāds viedoklis bija komisijas vairākumam– nav pieļaujama situācija, ka Latvijas Republikas pilsonis būtu arī citas valsts pavalstnieks vai pilsonis.

Tālāk. Būtiski ir grozīta lēmuma otrā daļa, kur ir runa par tā sauk­tajiem naturalizācijas noteikumiem. Ar 3.1.punktu Augstākās padomes Prezidijam tiek dotas tiesības jau nākamajā dienā pēc tam, kad stāsies spēkā šis lēmums, piešķirt pilsonību personām, kurām ir īpaši nopelni Latvijas labā. Kāpēc ir šāda norma? Tādēļ, ka jau šobrīd ir ļoti aktuāls jautājums par to, ka atsevišķām personām, lai viņas godam varētu pārstāvēt Latvijas intereses ārpus mūsu republikas robežām, lai viņas vispār varētu pārstāvēt šīs intereses, jau šobrīd ir jāpiešķir pilsonība, neskatoties uz to, ka viņas neatbilst vienam vai otram naturalizācijas noteikumam, piemēram, tie būtu sportisti, kuri kaut kādu apstākļu dēļ joprojām nav iemācījušies, teiksim, pietiekamā mērā latviešu valodu un neatbilst šim vienam nosacījumam. Vai šā apstākļa dēļ mēs liegsim pasaulslavenam sportistam piedalīties Olimpiskajās spēlēs un pārstāvēt Latvijas godu? Es domāju, ka ne.

Tālāk. Lēmuma projektā ir iekļauts pavisam jauns punkts– 3.3.punkts. Šis punkts nosaka, ka uz Latvijas pilsonību var pretendēt arī tās personas, kuras kaut kādu apstākļu dēļ neieguva pilsonību līdz 1928.gadam, pareizāk sakot, šo personu pēcnācēji, ja šīs tiesības viņiem bija saskaņā ar 1919.gada 23.augusta likuma “Par pavalstniecību” 1.pantu, un arī šīs personas, šo personu pēcnācēji– republikā viņu ir apmēram 20 tūkstoši– var iegūt Latvijas Republikas pilsonību, ja tiek ievēroti divi nosacījumi, proti, šīs personas ir apguvušas latviešu valodu sarunvalodas līmenī un tās uz šā lēmuma spēkā stāšanās brīdi dzīvo Latvijas Republikā. Tātad nevar būt ne runas, ka pilsonību, izmantojot šā lēmuma punktu, varētu iegūt tās personas– apmēram pusmiljonu lielais personu loks –, galvenokārt to pēcnācēji, kas pirms Pirmā pasaules kara dzīvoja Latvijas Republikā un kaut kādu apstākļu dēļ pilsonību neieguva.

Tālāk. Runājot par 3.4.punktu, jāuzsver, ka tas ir ietverts sakarā ar blakusesošajiem pamatkritērijiem, kuri noliedz iespēju iegūt pilsonību. Lūk, vēl daži šādi papildu kritēriji, proti, Latvijas Republikas pilsonību nekādā gadījumā nevar iegūt PSRS Bruņoto spēku, tās iekš­lietu vai drošības dienestu karavīri, kā arī personas, kuras pēc 1940.gada 17.jūnija ir izvēlējušās Latvijas Republiku par dzīvesvietu uzreiz pēc demobilizēšanās no PSRS Bruņotajiem spēkiem. Atcerieties, iepriekšējā likumprojekta redakcijā bija šādi vārdu: “Personas, kuras dienē ārvalstu armijā…” Tomēr, kolēģi, armija sevī neietver visus Bruņoto spēku veidus, tātad kara floti, iekšlietu karaspēku, robežapsardzības karaspēku, un tādēļ ir izdarīts šāds grozījums.

Tālāk. Lēmuma projekts ir papildināts ar 3.6.punktu, kurš nepārprotami nosaka, ka, pamatojoties uz pilsonības likumu, kuru mēs pieņemsim, es ceru, pabeigsim izskatīt un pieņemsim trešajā lasījumā šā gada nogalē, naturalizācija var sākties ne agrāk par nākamā gada 1.jūliju, tātad ar to brīdi, kad reāli tiks pabeigta pilsoņu reģistrācija un to personu reģistrācija, kuras pretendē uz pilsonības iegūšanu. Tāds īsumā, kolēģi, ir šā lēmuma, tā teikt, tiesiskais saturs un tās atšķirības, tie papildinājumi un grozījumi, kas tika izdarīti pēc pirmā lasījuma pagājušajā nedēļā. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tātad tagad būs jautājumi. Lūgsim gan Seiles kundzi, gan Rikarda kungu šeit, priekšā, tur ir vēl divi krēsli, un sāksim uzdot jautājumus. Jautājumu uzdošanai pagaidām ir pierakstījušies 13 deputāti. Pirmajam vārds deputātam Silāram.

I.Silārs: Man jums ir tāds jautājums…

Priekšsēdētājs: Silāra kungs, varbūt uzreiz precizējiet, kuram no ziņotājiem jūs to uzdodat, jo citi deputāti to jau ir ierakstījuši, kuram konkrēti viņi vēlas uzdot jautājumu.

I.Silārs: Kurš uzskatīs sevi par kompetentu atbildēt. Man ir gluži vienalga, kurš atbild.

Šeit man ir pilnīgi saprotama 2.3.punkta norma, ka Latvijas Republikas pilsonis vienlaikus nevar būt citas valsts pilsonis vai pavalstnieks, bet vai jūs nesaskatāt savā lēmuma projektā pretrunu, kura ir 2.2.punktā un 3.2.punktā, jo 2.2.punktā jūs apgalvojat, ka personas, kuras ir citu valstu pilsoņi, jebkurā laikā var piereģistrēties un saņemt pilsoņa pasi? Bez tam arī 3.2.punktā ir teikts: “Personas, kuras, nebūdamas Latvijas Republikas pilsoņi…” un tālāk: “pēc to vēlēšanās tiek uzņemtas Latvijas Republikas pilsonībā”.

J.Lagzdiņš: Godātais kolēģi, tātad gan lēmuma 2.2.punktā, gan lēmuma 3.2.punktā uzskaitīto personu liela daļa šobrīd varētu būt un ir citu valstu pilsoņi. Pirms viņš tiks uzņemts Latvijas Republikas pilsonībā, viņam būs jāatsakās no savas… no tās pilsonības, kurā viņš ir uzņemts pēc 1940.gada 17.jūnija. Par to nepārprotami liecina 2.3.punkts, kurā ir teikts, ka Latvijas Republikas pilsonis vienlaikus nevar būt citas valsts pilsonis vai pavalstnieks, un bez tam lēmuma projekta 3.4.punktā ir šāda tēze: “personām ir jāiesniedz iesniegums par atteikšanos no savas iepriekšējās pilsonības”.

I.Silārs: Piedodiet, bet 3.4.punkta sākumā ir teikts, ka personas, kuras neietilpst šā lēmuma 2.2. un 3.2.punktā…

R.Rikards: Es papildināšu. Tātad 2.2.punktā ir domāti Rietumu latvieši. Viņi bēga no terora, viņi ir mūsu valsts pilsoņi, un terora apstākļos viņi ir bijuši spiesti atstāt šo valsti, kur suverēnā valsts tika likvidēta, viņiem nav bijis konsulātu un vēstniecības, kur pieteikties, ka viņi dzīvo Kanādā… Viņi ir bijuši spiesti pieņemt pilsonību, pašlaik viņiem objektīvi ir dubultpilsonība. 2.2.punkts nosaka, ka viņiem jāiegriežas Latvijas Republikas konsulātos un jāpasaka: “Es turpmāk būšu tikai Latvijas Republikas pilsonis.” Tas nozīmē, ka viņš vairs nebūs ne Kanādas, ne Austrālijas, ne Amerikas pilsonis, viņš turpmāk būs… Viņš saka: “Es turpmāk gribu izmantot Latvijas Republikas pilsoņa tiesības pilnā apmērā.” Bet tas, kad viņš atnāks, tā ir viņa paša darīšana.

Taču 3.2.punkts runā par personām, kuras nekad nav bijušas Latvijas Republikas pilsoņi. Tie ir poļi, lietuvieši. Laukstrādnieki–emigranti, kuri ir likumīgi emigrējuši Latvijā līdz 1940.gada 17.jūnijam. Šeit viņi tikai no jauna naturalizēsies pilsonībā. Tātad tāda ir šī atšķirība. Tātad 2.2.punkts attiecas uz Rietumu latviešiem.

I.Silārs: Labi. Es diskusijās pateikšu savas domas. Tālāk man ir jautājums pie 3.6.punkta. Vai jūs attiecībā uz 3.6. punktu tomēr neredzat, ka tas ir pārāk izplūdis, ja mēs salīdzinām to ar 3.4.punktu, kurā ir strikti noteikta kārtība, kādu nosaka Latvijas Republikas likums “Par pavalstniecību”. Šeit jūs esat rakstījuši tikai to, ka naturalizējas, jau sākot ar 1992.gada 1.jūliju. Un tur nav nekādas atsauces ne uz likumu, ne uz ko citu. Varbūt likuma “Par pavalstniecību” nemaz nebūs, bet jūs jau pieļaujat, ka ar 1.jūliju sāksies naturalizācija.

R.Rikards: Jā, tur ir jāpapildina, ka naturalizācija saskaņā ar pilsonības likumu var sākties ne agrāk par 1.jūliju. Tā tas ir saprotams– saskaņā ar pilsonības likumu… Jā, tur ir jāpapildina, tas ir pareizi!

A.Seile: Šāds ierosinājums jau ir iesniegts, ka tas notiks ne agrāk par 1.jūliju.

R.Rikards: Jā, ne agrāk un saskaņā ar pilsonības likumu.

I.Silārs: Un vēl pēdējais jautājums. Vai jums nešķiet, ka jūsu lēmuma nosaukums neatbilst lēmuma saturam?

J.Lagzdiņš: Pilnīgi piekrītu, godātais kolēģi! Imants Kalniņš ir iesniedzis brīnišķīgu priekšlikumu, un es domāju, ka komisija to noteikti izskatīs un, iespējams, arī pieņems.

I.Silārs: Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Bel!

A.Bels: Un tomēr… Kādu motīvu dēļ 317.dokumenta nosaukumā nav atspoguļots dokumenta saturs, proti, nav minēts, ka tas ir arī dokuments par pilsonības piešķiršanas pamatnoteikumiem? Kādu motīvu dēļ tas nav atspoguļots? Lūdzu, paskaidrojiet man to.

A.Seile: Es nevaru precīzi atbildēt, kādu motīvu dēļ, taču šis virs­raksts ir jālabo, un mēs to pieņemsim Kalniņa kunga redakcijā. Varbūt vajadzētu šo redakciju nolasīt, Lagzdiņa kungs, ja jums ir šis priekšlikums?

A.Bels: Paldies, man jautājums ir skaidrs. Jautājums Rikardam: kāda ir jūsu prognoze, Rikarda kungs? Kāds izskatīsies Latvijas pilsoņu kopums pēc 16 gadiem? Kādā vietā nacionālo minoritāšu vidū atradīsies latvieši?

R.Rikards: Jā, šis ir ļoti nopietns jautājums. Es jums, pirmkārt, pateikšu dažus skaitļus. Tātad 1 miljons ir PSRS pilsoņu… Tātad tas ir zināms skaitlis– no 1,7 miljoniem Latvijas Republikas pilsoņu 80 procenti ir latvieši, 20 procenti ir cittautieši– krievi, poļi, lietuvieši, baltkrievi. Ja 20 procenti ir jau cittautieši…

Tālāk– PSRS pilsoņi. No PSRS pilsoņiem, no 1 miljona, tur praktiski neviens nav latvietis. Tātad, ja ir 5 gadu cenzs, tad no miljona krīt nost 79 tūkstoši (ar bērniem), 66 tūkstoši pieaugušo, ja ir 10 gadu cenzs, tad šobrīd krīt nost 150 tūkstoši (ar visiem bērniem), 123 tūkstoši– pilngadīgo… Ja ir 16 gadi,– tad krīt nost 270 tūkstoši (ar bērniem), 210 tūkstoši– pilngadīgo. Ja ir 16 gadu cenzs, kas mums ir ielikts šeit kritērijos, tātad tas no miljona paņem nost tikai 210 tūkstošus pilngadīgo, kuri var pretendēt uz pilsonību, ar bērniem kopā– 270 tūkstoši. Ja cenzs ir 18 gadi, tad ir 313 tūkstoši, 251 tūkstotis– pilngadīgo, un, ja ir 21 gads, tad 370 tūkstoši pavisam, 300 tūkstošu pilngadīgo. Lūk, te jūs varat vienkārši parēķināt, kāda situācija šajā ziņā būs pēc 10, 20… 25 gadiem. Zinātnieku savienība ir mēģinājusi izdarīt prognozes, un mūsu aprēķins pirms diviem gadiem bija tāds, ka pēdējais latvietis nomirs 2135.gadā Latvijā, bet tā bija prognoze, ja turpināsies… ja Latvija paliks kā PSRS okupēta teritorija. Tāda bija prognoze, un viens pat pateica, ka tas notiks pulksten 4 no rīta… Bet, lūk, šodien situācija ir mainījusies, mēs esam neatkarīga valsts, un mums katrā ziņā ir jānodrošina, lai parlaments nepieņemtu… lai latviešiem tomēr būtu kontrolpakete, tas ir, vismaz divas trešdaļas parlamentā būtu pilsoņu deputātu, vismaz divas trešdaļas, tas ir minimums, zemāk par kuru nedrīkst nolaisties, jo, teiksim, prasība pēc otras valsts valodas, pēc krievu valodas, tā ir latviešu nācijas nāve. Jūs to saprotat! Tātad, lai mēs varētu demokrātiskā veidā regulēt šos procesus, lai tomēr nodrošinātu latviešu nācijas izdzīvošanu neierobežoti ilgā laikā, tad latviešu procentam pilsoņu kopskaitā jābūt vismaz divām trešdaļām. Tas ir tas minimums, ko es uzskatu. Taču attiecīgās prognozes, protams, vēl varēs izdarīt, tā kā situācija ir mainīga. Taču šeit ir ārkārtīgi daudz faktoru, arī ekonomiskie, jo ir zināms, ka latviešiem patlaban pieder tikai 10 procentu kapitāla, cittautiešiem– 90 procentu, latvieši varot savā dzimtenē palikt par kalpiem un tā tālāk. Tas viss ir savstarpēji saistīts process– tā nav tikai dzimstība, pilsonība, tā ir arī ekonomika, kultūra un tā tālāk. Mēģināsim ar savu kultūru tomēr noturēties, es tā domāju…

Priekšsēdētājs: Tā, lūdzu, deputāt… Ā, vēl deputāts Lagzdiņš arī gribēja atbildēt. Lūdzu.

J.Lagzdiņš: Godātais kolēģi, pilsonības likums ir tikai viens no daudziem mehānismiem, kurš mums būtu jāizmanto demogrāfisko problēmu risināšanai, jā, arī demogrāfisko problēmu risināšanai. Taču es gribētu jūs informēt un sniegt nelielu uzziņu par to, kāda situācija ir bijusi pagājušajā gadā. Pagājušais gads zināmā mērā ir vēsturisks gads Latvijas pēckara vēsturē, jo pagājušajā gadā, tas ir, 1990.gadā, pirmo reizi cittautiešu skaits Latvijas Republikā ir samazinājies, un tas ir samazinājies par 6,4 tūkstošiem. Turpretī latviešu skaits ir palielinājies par 2,2 tūkstošiem, un tas ir pirmais gads pēckara Latvijas vēsturē, kad viss– gan mehāniskais, gan dabīgais– pieaugums gada laikā bija tikai uz latviešu tautas dabiskā pieauguma rēķina. Tāda ir reālā situācija. Es ceru, ka ar nākamo gadu, arī ar šo gadu situācija uzlabosies, ja mēs šeit pieņemsim atbilstošus likumus. Ne tikai pilsonības likumu vien…

Priekšsēdētājs: Vai Bela kungs vēlas uzdot vēl kādu jautājumu?

A.Bels: Nē, es gribētu atvainoties, Krastiņa kungs, ka atkal iznācu pie mikrofona, bet es gribu izteikt jums nelielu protestu par sēdes vadīšanu. Es uzdevu jautājumu Rikarda kungam un nebūt nevēlos saņemt atbildi no Lagzdiņa kunga.

Priekšsēdētājs: Paldies, turpmāk ievērošu! Stingri aizliegts atbildēt tiem, kuriem nejautā.

Lūdzu, deputāt Kirštein! Varbūt jūs uzreiz jau varat formulēt, kuram jūs jautājat.

A.Kiršteins: Mans jautājums ir Rikarda kungam. Ja nodzīvotais laiks nedod nekādas priekšrocības, tad kāpēc ir tieši 16 gadi, nevis 60 gadi, kā tas ir dažās valstīs, un uzvārda latviskošana… Un kā tiks skaitīti šie gadi– uz priekšu vai atpakaļ? No šā brīža uz priekšu vai atpakaļ?

R.Rikards: Jā, tas ir smags jautājums. Pirmkārt, normālā valstī būtu tā– ja kopš tā laika, kad pilsonis ir legāli ieradies, viņš ir legalizēts, tad viņam šie gadi tiek skaitīti uz priekšu no tā brīža, kad viņš ir legalizēts. Mūsu situācija ir pilnīgi citāda. Jūs zināt mūsu reālo situāciju. Vai šodien mēs varam pieņemt lēmumu, ka skaitīsim uz priekšu? Es domāju, ka šī Augstākā padome nav spējīga tādu lēmumu pieņemt– skaitīt uz priekšu piecus vai astoņus, vai septiņus gadus. Tātad šeit ir domāts skaitīt atpakaļ. Protams, kā es jau teicu, tam nav būtiskas nozīmes, jo PSRS pilsoņi nekad nav emigrējuši uz Latvijas Republiku. Tas nozīmē, ka ir vienalga, vai tur ierakstīti 16, 10 vai 18 gadi, tam ir tīri simboliska nozīme. Simboliska nozīme, lai cilvēks redzētu, kur viņš apmēram atrodas un tā tālāk. Es uzskatu, ka būtiskākais ir latviešu valodas prasme.

Attiecībā uz cenziem. Cenzi ir dažādi. Eiropas valstīs tie ir dažādi, teiksim, Šveicē ir 18 gadu cenzs, pie tam skaitot no likumīgā iebraukšanas brīža, jo Šveicē ir ļoti grūti imigrēt, citur ir 30 un 60 gadi; jā, ir arī tādas valstis. Tātad cenzi ir dažādi. Šeit mums ir domāts skaitīt 16 gadus atpakaļ.

A.Kiršteins: Vai es pareizi saprotu… Vai to nevajadzēja ierakstīt iekšā, ka šie 16 gadi attiecas uz tiem, kuri tos nodzīvojuši Latvijas PSR? Tāds bija mans jautājums, nu, bet– labi.

Otrais jautājums. Par 3.4.punktu. Tur ir teikts tā, ka var tikt uzņemti pilsonībā tie, kuri te dzīvo un ir pastāvīgi pierakstīti. Un jautājums ir konkrēts: vai šeit nav sajaukta secība? Es, piemēram, neatradu, kādas tad būs sarunas ar Padomju Savienību, vai visai šai naturalizācijai ir sakars ar PSRS karaspēka izvākšanu? Kas notiek ar tiem cilvēkiem, kurus pēc atgriešanās no Ziemeļiem nepierakstīja Maskavā, Kijevā un Ļeņingradā, bet kuri pret pašu gribu tika novietoti Rīgā. Viņi te nemaz negrib būt, un tāpēc jautājums ir tāds: vai tomēr nav jābūt kaut kādai secībai šo jautājumu risināšanā un vai pasu galda nelikumības var būt pamats pilsonībai? Jo mēs zinām, ka te pastāvīgi dzīvoja un nelikumīgi Latvijā pierakstījās lielākā daļa iebraucēju.

Priekšsēdētājs: Es atvainojos, vai Kiršteina kungs piekrīt, ka viņam atbild Lagzdiņa kungs?

A.Kiršteins: Jā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Lagzdiņa kungs!

J.Lagzdiņš: Paldies. Tātad atbilde ir šāda. Pastāvīgais pieraksts un dzīvošana vien negarantē atvaļinātajām PSRS militārpersonām, kā arī dienestā esošajām personām pilsonības iegūšanu. Projektā nepārprotami ir uzsvērts, ka gan tās personas, kuras dienē, gan tās, kuras visos šajos okupācijas gados ir atvaļinājušās un ir šeit pierakstītas, un pastāvīgi dzīvo, šajā gadījumā pat tās uz pilsonību nekādā gadījumā nevar pretendēt.

A.Kiršteins: Es jautāju par līgumdarbu strādniekiem Ziemeļos, Lagzdiņa kungs…

J.Lagzdiņš: Par līgumdarbu. Neapšaubāmi, ja viņi ir līgumdarbu strādnieki, tad viņi ir civilpersonas, viņu pilsonība atbilst viņu pārējiem kritērijiem, kā to var iegūt. Neapšaubāmi.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Šapovālov, uzdodiet jautājumu! Un gatavojas… Nē, negatavojas, jo pēc tam būs pārtraukums. Pēc pārtraukuma jautājumu uzdos deputāts Buka.

P.Šapovālovs: */Man jautājums Lagzdiņa kungam. Lagzdiņa kungs! Es zinu, ka jūs esat diezgan pieredzējis jurists, kopā ar jums strādāja arī pieredzējušais jurists Bojārs. Tāpēc man viens jautājums izraisa šaubas. 3.4.punkta 3.apakšpunkts: “momentā, kad stājas spēkā šis lēmums, ne mazāk kā 16 gadus ir nodzīvojuši un pierakstīti Latvijā”. Es paskatījos kā krievu, tā latviešu tekstus, tie ir identiski. Paskatieties, kas iznāk. Jūs rakstāt “nodzīvojuši un pierakstīti ne mazāk kā 16 gadus”.
Tas nozīmē, ka jaunieši, pusaudži, kas Latvijā nodzīvojuši 16 gadus, pilsonību neiegūs un nevar uz to pretendēt. Viņiem papildus vēl 16 gadus jābūt pierakstītiem. Jo pie mums pastāvīgs pieraksts sākas no 16 gadiem. Iznāk, ka šiem jaunajiem ļaudīm Latvijā jānodzīvo 32 gadi. Es jautāju, vai jūs speciāli esat tā darījis, vai tikai nevērības dēļ sajaukts “un” ar “vai”. Pieraksts, atvainojiet, sākas ar to momentu, kad pasē iespiests zīmogs par pierakstīšanu, bet to var izdarīt tikai tad, kad izdota pase./

J.Lagzdiņš: Godātais kolēģi! Paskatīsimies paši savās pasēs, paskatīsimies paši savu dzīvesvietu mājas grāmatās un redzēsim, ka mūsu bērni tiek pierakstīti tāpat kā pieaugušie. Viņiem ir jāpierakstās mēneša laikā pēc dzimšanas. Un viņus ieraksta mātes pasē, arī attiecīgajos dokumentos namu pārvaldēs un ielu komitejās.

P.Šapovālovs: */Es lūdzu, lai par to likumam tiktu pievienots izskaidrojums, jo iesūnojušajiem birokrātiem arī būs dažādi jautājumi. Atvainojiet, šo punktu var iztulkot arī citādi./

J.Lagzdiņš: Jā, mēs precizēsim šo tekstu. Paldies.

P.Šapovālovs: */Un otrais jautājums par 3.5.punkta 3.apakš­punktu, “kas dienējuši bruņotajos spēkos, iekšlietu orgānos.... un pēc demobilizēšanās izvēlējušies Latviju par savu dzīvesvietu”. Tā ir diena, divas, mēnesis, gads, pusotra, pieci?/

J.Lagzdiņš: Jā. Tas nozīmē, ka pēc demobilizēšanās šīs personas tieši uzreiz ir pierakstījušās Latvijas Republikā, ka viņām nav bijis cita pieraksta, teiksim, Lietuvā, Ukrainā, Krievijas Federācijā. Ja dokumentos– pasē– ir šis ieraksts, ka tās ir bijušas pierakstījušās kaut vai, teiksim, gadu, divus vai desmit gadus citā kaimiņu republikā, kaimiņu valstī, tad tādā gadījumā tās pilsonību var iegūt. Bet, ja tās ir dienējušas šeit un tieši pierakstījušās šeit, Latvijā, tad tādā gadījumā to pilsonība…

P.Šapovālovs: */Tas nozīmē, ja viņš demobilizējās, uz vienu dienu aizbrauca, ielika zīmogu pasē un atgriezās atpakaļ, viņš ir šī panta ietekmē?/

J.Lagzdiņš: Jā, tieši tā.

P.Šapovālovs: */Paldies./

Priekšsēdētājs: Paldies, godājamie kolēģi, tūlīt būs pārtraukums. Pēc pārtraukuma jautājumu uzdos deputāts Buka, bet vienlaikus es gribēju lūgt: lūdzu, neizmantojiet mikrofonu, ņemot vērā to, ka ir radiotranslācija, lai uzdotu ne visai korektus jautājumus. Deputāts Šapovālovs pats ir milicijas darbinieks un brīnišķīgi zina, ka pierakstīšanās ir ar ierakstu 1.formā. Un šādu jautājumu speciāli radiotranslācijas laikā nevajadzēja uzdot. Paldies.

Sekos pusstundu ilgs pārtraukums.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, ieņemiet vietas, godājamie deputāti! Ziņotāji ieņems vietas tribīnē. Tātad jautājumu uzdod deputāts Buka.

S.Buka: */Man par 3.3.punktu ir jautājums Lagzdiņa kungam kā šī dokumenta galvenajam autoram. Šeit ir runa par 1919.gada pavalstniecības likumu. Šī likuma 1.pantā savā laikā nebija paredzēts, ka šiem cilvēkiem, bet šeit ir runa tieši par šiem cilvēkiem un viņu pēcnācējiem, jāprot sarunvaloda. Vai tas nozīmē, ka mēs ar savu lēmumu izdarām labojumu 1919.gada likumā “Par pavalstniecību”? Cik likumīgi tas ir?/

J.Lagzdiņš: Nebūt, nē! Mēs ar savu lēmumu negrozām 1919.gada pavalstniecības likumu. Mēs tikai nosakām šim personu lokam, kuru aptver pavalstniecības likuma 1.pants, papildu nosacījumus, proti, ka viņiem ir jādzīvo Latvijas Republikā un jāzina latviešu valoda.

S.Buka: */Otrais jautājums. Jūs zināt, ka ir starptautiska konvencija par bezpavalstnieku skaita samazināšanu, ko daudzas valstis ir ratificējušas, bet Latvijas Republika nav. Kā jums liekas, vai 3.4.panta 2.apakšpunkta pieņemšana, kurā runa ir par to, ka cilvēkiem, kas vēlas iegūt pilsonību, jāiesniedz lūgums ar atteikšanos no savas iepriekšējās pilsonības un tās valsts atļauja eksrepatriēties, nepalielinās Latvijā cilvēku skaitu bez pilsonības? Un cik ilgi viņi var dzīvot bez pilsonības?/

J.Lagzdiņš: Nekādā gadījumā bezpavalstnieku skaits Latvijas Republikā nepalielināsies.

R.Rikards: Es varu papildināt, ka šeit ir tāda procedūra. PSRS pilsonības likuma 32.pants paredz, ka ekspatriācija jāsaņem no PSRS prezidenta Gorbačova pēc pilsoņa individuālā iesnieguma. PSRS pilsoņus varētu lūgt uzrakstīt iesniegumu, šo visu iesniegumu paku starpvaldību sarunās iesniegs PSRS valdībai, un tā ar vienu dekrētu izlems šo jautājumu visiem. Pašlaik PSRS ar Poliju ir šāds līgums: PSRS prezidents dod ekspatriācijas atļauju, bet lūdzējs skaitās PSRS nepilsonis nevis no tā brīža, kad ir dota ekspatriācijas atļauja, bet no tā brīža, kad viņš tiek uzņemts Polijas pilsonībā. Tātad viņam, respektīvi, nav tāda perioda, kad viņš ir bez pilsonības. Turpretī tiem, kuri bija izbraukuši uz Izraēlu, viņiem kādu brīdi it kā pilsonība tika atņemta, vismaz viņi aizbrauca līdz Izraēlai, viņi bija nepilsoņi.

S.Buka: */Jā, paldies, Rikarda kungs./

R.Rikards: Varētu būt tāds pats līgums kā ar Poliju.

S.Buka: */Bet mums ar prezidentu Gorbačovu vēl ir zināmas problēmas. Kā jūs zināt, par tiem pilsoņiem, kas dzīvo Baltijas republiku teritorijās, līdzīgs lēmums vēl nav pieņemts. Tas nozīmē, ka individuāla atļauju izsniegšana vienam vai otram pilsonim var ievilkties gadiem ilgi. Bet, ja tas skars 300–400 tūkstošus cilvēku kā minimums? Šeit taču vajadzīgs individuāls lēmums par katru cilvēku, jo atbilstoši starptautiskajai likumdošanai valsts nevar dot tiesības ekspatriācijai. Bet tas šeit ir paredzēts./

J.Lagzdiņš: Godātais kolēģi! Šo jautājumu pilnībā regulēs PSRS likumdošana, un tas ir PSRS likumdevēja kompetencē. Mēs šeit nekādus padomus dot nevaram.

S.Buka: Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Gavrilov! Gatavojas deputāts Priščepovs. Godājamie kolēģi, es palūgšu debatēšanu tomēr atstāt uz debašu laiku.

Lūdzu, Gavrilova kungs!

M.Gavrilovs: */Man jautājums Lagzdiņa kungam. Vai es pareizi saprotu 3.4.punkta tekstu? Tur teikts par cilvēkiem, kurus jāpieņem pilsonībā, bet ja viņi nereģistrēsies līdz 1992.gada 1.jūlijam, par Latvijas Republikas pilsoņiem tiks pieņemti kārtībā, kas noteikta ar likumu un tā tālāk. Ir 3.6.punkts: “naturalizācija, tas ir, pieņemšana pilsonībā sākas ar 1992.gada 1.jūliju”. Kā to saprast? Cilvēki, kuri grib būt Latvijas Republikas pilsoņi, līdz 1.jūlijam tikai izsaka savu vēlēšanos, bet reāli naturalizācijas process sākas tikai pēc 1.jūlija, tas ir, tad būs speciāls iesniegums, izskatīšana un tā tālāk. Tā?/

J.Lagzdiņš: Tieši tā, tāpēc ir noteikts šis reģistrācijas termiņš visu kategoriju personām– gan tiem, kas atjauno pilsonību, gan arī tiem, kuri vēlas iegūt pilsonību. Ļoti nopietns tehniskais un organizatoriskais darbs ir jāveic gan Ministru padomei, gan Augstākajai padomei. Un bez tam tik tiešām individuālā naturalizācija sāksies ne ātrāk par 1992.gada 1.jūliju, ja būs pieņemts pilsonības likums. Bet pilsonības likums, spriežot pēc mūsu parlamenta nostājas, tiks pieņemts jau šogad.

M.Gavrilovs: */Vēl precizējums. Tajā pašā 3.4.punktā teikts “reģistrējas”. Bet kur reģistrējas? 2.1.punktā par pilsoņiem līdz 1940.gadam arī teikts “reģistrējas”. Bet acīmredzot reģistrējas citā reģistrā? Bet kur notiek šī reģistrācija? Kā es saprotu, viņi dažādās vietās reģistrēsies?/

J.Lagzdiņš: Reģistrāciju veiks vienas un tās pašas institūcijas Ministru padomes noteiktajā kārtībā. Un praktiski šo darbu organizēs Pilsonības un imigrācijas departaments.

M.Gavrilovs: */Bet tie, kas grib kļūt par pilsoņiem, reģistrējas ne kā pilsoņi, bet vienkārši kā tādi, kas par pilsoņiem grib kļūt?/

J.Lagzdiņš: Tieši tā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Priščepov!

V.Priščepovs: */Man jautājums Rikarda kungam. Lēmuma projekta 3.5.punktā noteikts, ka “Latvijas Republikas pilsonība netiek piešķirta…”, un tad uzskaitīts, kam. Personām, kas nekonstitucionālā veidā cīnījušās pret Latvijas neatkarību, bijuši notiesāti ar brīvības atņemšanu, izdarījuši noziegumus pret cilvēci, narkomāniem, hroniskiem alkoholiķiem, tiem, kam nav legālu iztikas līdzekļu. Līdzās uzskaitītajām kategorijām jūs noliekat visus tos, kas kalpojuši vai kalpo bruņotajos spēkos. Te praktiski būs pārstāvēti visu nacionalitāšu pārstāvji, tajā skaitā arī latvieši. Es gribētu no jums saņemt izskaidrojumu, kāpēc jūs šeit, šajā cilvēku kategorijā iekļāvāt personas, kas ir dienējušas bruņotajos spēkos, iekšlietu orgānos, drošības orgānos un tā tālāk? Tas ir pirmais jautājums.

Un otrais jautājums. Es jau Lagzdiņa kungam uzdevu šo jautājumu, bet atbildi nesaņēmu. Cik cilvēku uz 3.4. un 3.5.punktu pamata nesaņems pilsonību? Nosauciet, lūdzu, kopējo daudzumu, bez komentāriem!/

R.Rikards: Es vispirms atbildēšu uz pēdējo. Tātad, pirmkārt, tad, kad reģistrs būs pabeigts, mēs to pateiksim ar precizitāti līdz vienam cilvēkam. Tad varēs pateikt. Nesāksim tagad minēt šo skaitli, bet pēc reģistra pabeigšanas to varēs pateikt, jo katrs Latvijas iedzīvotājs būs iekšā iedzīvotāju reģistrā, un tad varēs pateikt ar precizitāti līdz vienam cilvēkam. Nesāksim tagad tikai aptuveni minēt, cik ir šo personu.

Tālāk par 3.punktu. Par tiem, kuri dienē bruņotajos spēkos un kuri uzreiz šeit ir demobilizējušies, ir piebilde: “kuras uz dienestā iesaukšanas brīdi nav pastāvīgi dzīvojušas Latvijas teritorijā”. Tātad visi no Latvijas teritorijas iesauktie– gan latvieši, gan Latvijas Republikas pilsoņi, gan PSRS pilsoņi, kas pirms tam kā civilisti ir dzīvojuši Latvijā un tika iesaukti dienestā, uz viņiem visiem tas neattiecas. Bet tie, kuri ir iesaukti Uzbekijā, Tadžikijā, Krievijā, Tālajos Austrumos un tā tālāk, ja viņi pēc demobilizēšanās speciāli kolonizācijas nolūkos šeit tiek nometināti… Viņiem Maskavā, Ļeņingradā un Kijevā bija aizliegts pierakstīties, tāpēc viņi izvēlējās pirmo pēc Maskavas, Ļeņingradas un Kijevas, un viņiem galvenā bija Rīga. Tā, viņi teica, ir “Ziemeļu Parīze”, mēs tur iesim un dzīvosim. Lūk, šīs kolonizācijas nolūkos nometinātās PSRS atvaļinātās militārpersonas nevar pretendēt uz pilsonību. Taču, ja tās ir bijušas iesauktas no Latvijas, tad var pretendēt.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Ivanov!

I.Ivanovs: */Man divi īsi jautājumi un abi Rikarda kungam. Pirmais. Jūs nosaucāt Interfrontes frakciju Augstākajā padomē. Paskaidrojiet, lūdzu, kas tā par frakciju! Nosauciet kaut vai dažus uzvārdus tiem, kas sastāv šajā frakcijā!/

Priekšsēdētājs: Es atvainojos, mēs apspriežam un uzdodam jautājumus par pilsonības likumu paketi. To jūs varat uzzināt no Rikarda kunga pārtraukumā.

Lūdzu, uzdodiet nākamo jautājumu!

I.Ivanovs: */Otrais jautājums. Pateicos par pārliecinošu atbildi. Jūs nosaucāt skaitli: Latvijā dzīvo viens miljons ārvalstu pilsoņu. Un jūs gribētu, lai viņi no Latvijas aizbrauktu. Vai jūs esat pārliecināts, ka viņi visi aizbrauks, no kurienes ir atbraukuši? Es piekrītu, ka apmēram 50 vai 100 tūkstoši aizbrauks. Vai jūs nebaida tas, ka šeit var izcelties Baltijas Karabaha?/

R.Rikards: Pirmkārt, par Karabahu vispār nekādas runas nav, jo Karabahā ir kaut kādas domstarpības starp divām vienas valsts pilsoņu grupām. Šeit nekādā ziņā starp Latvijas Republikas pilsoņiem nekādas domstarpības nevar sākties. Starp mūsu valsts pilsoņiem. Ja gadījumā Latvijā PSRS pilsoņi uzsāks kaut kādas agresīvas darbības pret Latvijas Republiku, pret Latvijas Republikas pilsoņiem, tas nozīmēs, ka tā ir PSRS ārvalstu agresija pret Latviju, nevis kaut kāda iekšēja darbība. Tā būs ārvalsts agresija. Tas nozīmēs tikai to. Nekāda salīdzinājuma ar Kalna Karabahu nevar būt. Šeit nekādu domstarpību starp Latvijas Republikas pilsoņiem nevar būt. Ja PSRS pilsoņi sāks pretdarbību kā ārvalsts– Zviedrijas vai Kanādas pilsoņi, tad tā būs ārvalsts agresija. Tā arī tas tiks traktēts– un nekā citādi.

Attiecībā uz vienu miljonu, vai es gribu, lai viņi visi aizbrauktu? Nē, es negribu, lai viņi visi aizbrauktu. Ir skaidri zināms, 250 tūkstoši PSRS pilsoņu ir balsojuši par neatkarīgu Latviju. Izvēle tika izdarīta 3.martā, un tie, kuri šo izvēli izdarīja, šie 250 tūkstoši arī tiks naturalizēti. Un viss.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Zaļetajev!

S.Zaļetajevs: */Man jautājums deputātam Lagzdiņam. Šeit izskanēja apgalvojumi, ka ir daudz tādu Latvijas Republikas pilsoņu. Es tam piekrītu. Šis daudzums acīmredzot ir noteikts ar 1919.gada likumu par pavalstniecību. Bet 1919.gada likumā par pavalstniecību ir reglamentēts ne tikai pilsoņu kopums, bet arī naturalizācijas procedūra. Ja mēs attiecībā uz jau esošajiem pilsoņiem orientējamies uz šo likumu, uz šī likuma normām, tad kāpēc atsakāmies no šajā likumā ierakstītajām naturalizācijas normām? Piedāvātais lēmuma projekts patiesībā ir norma, kam ir atpakaļejošs spēks. Tā tiek piemērota cilvēkiem, kas ir atbraukuši, nezinot par šīs normas eksistenci, jo tās nebija, mēs tikai tagad gatavojamies to pieņemt. Ja orientējamies uz to, ka 1919.gada pavalstniecības norma turpina darboties, tad visiem tiem, kas Latvijā dzīvo šī jaunā likuma pieņemšanas brīdī, jāveic naturalizācijas procedūra, kas ierakstīta 1919.gada likumā par pavalstniecību: piecu gadu cenzs un bez valodas prasmes pārbaudes. Visas pārējās normas pēc būtības ir likuma atpakaļejoša spēka piemērošana./

Priekšsēdētājs: Zaļetajeva kungs, mēs taču norunājām, ka debatēt vajag debatēs. Tagad tiek uzdoti jautājumi. Jūs taču dzirdējāt, ka visi iepriekšējie uzdeva jautājumus, bet jūs gribat debatēt.

S.Zaļetajevs: */Jā, es vienkārši gribu, lai visiem būtu skaidrs, kāpēc…/

Priekšsēdētājs: Jūs gribat izmantot mikrofonu radiotranslācijai, bet, lūdzu, uzdodiet jautājumu! Pretējā gadījumā es būšu spiests jūs…

S.Zaļetajevs: */Jautājums ir tāds: kāds ir pamats šo lēmumu uzskatīt par likumu ar atpakaļejošu spēku?/

J.Lagzdiņš: Šā lēmuma tekstā attiecībā uz personām nepārprotami ir norādīts, ka tas attiecas uz tām personām, kuras laika periodā pēc 1940.gada 17.jūnija šeit, Latvijā, ir iebraukušas un dzīvo līdz tam brīdim, kad mēs pieņemsim šo lēmumu. Tas ir pirmkārt.

Otrkārt. Nekur šajā lēmuma projektā nav teikts, ka mēs atjaunojam 1919.gada pavalstniecības likuma darbību vai tas, ka mēs kaut kādā mērā to piemērosim praktiskajā naturalizācijas procesā. Tieši pretēji– šeit ir noteikti politiskie pamatprincipi, kādi būs jāievēro, tālāk izstrādājot pilsonības likumu un naturalizācijas procesu. Tieši tāds mērķis ir šim lēmuma projektam.

S.Zaļetajevs: */Otrais jautājums man ir tāds. Šeit ir 2.3.punkts, atbilstoši kuram “Latvijas Republikas pilsonis nevar būt tajā pašā laikā citas valsts pilsonis vai pavalstnieks”. Šī norma piemērojama personām, kas noteiktas kā 2.2., tā 3.2.punktā. Tad kāpēc gan šī norma nav piemērojama personām, kas noteiktas 3.4.punktā? Kāpēc tām speciāli jānosaka norma, atbilstoši kurai jāapliecina atteikšanās no iepriekšējās pilsonības un iepriekšējās valsts atļauja ekspatriācijai? Kāpēc šīm personām nav pietiekama 2.3.punkta norma?/

J.Lagzdiņš: Jā, tāpēc, ka 2.3. norma pēc mūsu lēmuma uzbūves, pēc struktūras attiecas tikai uz 2.1. un 2.2.apakšpunktā minētajām personām. Bet tās personas, kuras naturalizēs, tām būs jāiesniedz savas iepriekšējās pilsonības valsts ekspatriācijas atļauja, un to nepārprotami nosaka 3.4.punkta 2.apakšpunkts. Tātad nekādas dubultās pilsonības Latvijas Republikā būt nevar.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Matvejev!

K.Matvejevs: */Tāda rakstura jautājums. Pa daļai tas jau tika uzdots, bet pienācīgu atbildi nesaņēma. Jautājums saistīts ar naturalizāciju tajā punktā, kur runa ir par ekspatriācijas nepieciešamību. Ja mēs esam reālisti, tad jāsecina, ka procesu norise uz austrumiem no Latvijas nav prognozējama. Mēs vienkārši nezinām, kur un kas 1992.gada 1.jūlijā būs Mihails Gorbačovs, uz kuru šeit atsaucamies, un vai šajā teritorijā būs orgāns, kas nodarbosies ar procedūrām, kurām būs sakars ar padomju pilsonību. Iespējams, ka būs tikai Krievijas, Baltkrievijas, Ukrainas, Kazahstānas pilsoņi. Kas notiks ar cilvēkiem, kuriem bija tā laime vai nelaime piedzimt Latvijas teritorijā un nodzīvot te visu savu apzināto dzīvi? Esiet tik labi, kaut vai īsi atbildiet!/

R.Rikards: Tātad pašlaik ir PSRS un ir PSRS likumi, un nav nekā cita. Tātad, ja kāda valsts paziņos, ka tā ir PSRS mantiniece, tad būs attiecīgi šīs valsts likumi. Pašlaik ir PSRS likumi, tās valsts likumi, kuras valsts pilsonis viņš ir. Un nekā cita. Pašreiz ir PSRS, un nekas cits.

K.Matvejevs: */Paldies. Ārēji loģiski, bet jautājums par Padomju Savienības tiesību pārmantojamību ir ārkārtīgi diskutabls. Te var rasties jautājumi./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Romašov!

G.Romašovs: */Man jautājums deputātam Lagzdiņam. Pirmais. Sakiet, lūdzu, kā jaunajā redakcijā sauksies šis lēmums?/

J.Lagzdiņš: Lēmuma projekta nosaukuma jauno redakciju ir iesniedzis deputāts Kalniņš, un tā skan šādi: “Par Latvijas Republikas pilsoņu tiesību atjaunošanu un naturalizācijas pamatnoteikumiem”.

G.Romašovs: */Un otrais jautājums. 1.punktā rakstīts: “Attiecībā uz Latvijas Republikas pilsoņiem Augstākās padomes Prezidija 1940.gada 7.septembra dekrētu uzskatīt par spēkā neesošu kopš tā pieņemšanas brīža.” Bet kāds statuss būs pārējiem iedzīvotājiem, kas nav pilsoņi?/

J.Lagzdiņš: Viņi joprojām ir PSRS pilsoņi.

G.Romašovs: */Trešais jautājums. 2.1.punktā teikts, ka visi tie, kas būs reģistrējušies līdz 1992.gada 1.jūlijam, saņems Latvijas Republikas pilsoņu pases. Bet vai tās PSRS pilsoņu pases, kas paliks, Latvijas Republikā būs derīgas? Kāds statuss tām būs?/

J.Lagzdiņš: To noteiks īpašs Augstākās padomes vai Ministru padomes lēmums, un mēs rīkosimies saskaņā ar šiem lēmumiem.

G.Romašovs: */Un vēl papildus tam. Vai Latvijas Republikas nepilsoņiem tiks izsniegti kaut kādi dokumenti?/

J.Lagzdiņš: To noteiks mūsu turpmākie likumi, arī likums “Par pastāvīgo iedzīvotāju statusu”.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāte Ždanoka!

T.Ždanoka: */Sākumā man viens jautājums komisijas vadītājam Lagzdiņa kungam. Te teikts, ka piedāvāto tekstu izstrādājusi deputātu grupa šādā sastāvā: Cilinskis, Dozorcevs, Eglājs, Geidāns, Endziņš, Lagzdiņš, Rikards, Seile, Škapars, Ščipcovs. Sakiet, lūdzu, vai grupai šī teksta sastādīšanā bija pilnīgs konsenss? Nekādus citus viedokļus mēs neesam saņēmuši./

J.Lagzdiņš: Jā, par atsevišķu pantu redakciju un par diezgan būtiskiem noteikumiem bija atšķirīgi viedokļi. Bet pamatkonceptuālā nostādne visiem darba grupas locekļiem bija vienāda, proti, par to, ka atjaunošanas un piešķiršanas problēma ir jārisina vienā normatīvajā aktā vienlaikus.

T.Ždanoka: */Tādā gadījumā man ir vēl viens jautājums. Kāpēc mēs neesam saņēmuši atsevišķus priekšlikumus par atsevišķiem punktiem, ja jūs sakāt, ka tādi bija?/

J.Lagzdiņš: Tādēļ, ka šādus pienākumus darba grupām un Augstākās padomes komisijām mūsu Kārtības rullis neuzliek.

T.Ždanoka: */Nākamais jautājums Rikarda kungam. Sakiet, lūdzu, kas un kā atrisinās šādu pretrunu. Pirms nedēļas Bojāra kungs, stāvēdams uz šīs pašas tribīnes, atbildēja man, ka tie, kas līdz 1940.gada 17.jūnijam bija Latvijas Republikas pilsoņi un viņu pēcnācēji 50 gadu garumā bija PSRS pilsoņi. Jūs šodien no šīs pašas tribīnes apgalvojat, ka šie cilvēki nebija PSRS pilsoņi. Kam taisnība?/

R.Rikards: Es nedomāju, ka mans kolēģis Bojārs tā būtu atbildējis, bet var būt. Es personīgi uzskatu, ka es nevienu Latvijas Republikas pilsoni savā mūžā neesmu saticis, kas būtu uzskatījis, ka viņš nav Latvijas Republikas pilsonis, bet ir PSRS pilsonis. Mani vecāki, visi draugi… Es savā mūžā neesmu saticis nevienu Latvijas Republikas pilsoni, kurš būtu teicis, ka viņš ir PSRS pilsonis. Es– nevienu! Tas nav mans draugs, un es nezinu. Protams, ir daži tādi no šiem 1,7 miljoniem cilvēku, kuri ir uzskatījuši sevi par PSRS pilsoņiem. Es nenoliedzu, ka ir arī tādi. Varbūt pat diezgan daudz. Taču nospiedošais vairākums– vismaz latvieši absolūti– un pat Latgales krievi sevi nav uzskatījuši par PSRS pilsoņiem.

T.Ždanoka: */Sakiet, lūdzu, tātad jūs atzīstat, ka 1 miljona 700 tūkstošu vidū ir daļa, kas sevi uzskatīja par PSRS pilsoņiem? Bez tam mēs droši vien esam aizmirsuši milzīgu skaitu tādu bijušo Latvijas Republikas pilsoņu līdz 1940.gadam un viņu pēcnācējus, kas tagad dzīvo ārpus Latvijas teritorijas, PSRS teritorijā, pašlaik grūti pateikt, vai Krievijas Federācijā vai Ukrainā, vai kādā citā republikā, kuriem kabatās ir PSRS pilsoņu pases. Tas nozīmē, ka arī viņi nav PSRS pilsoņi? Kā atrisināt jautājumu ar viņiem? Lagzdiņa kungs jau atbildēja, bet es gribu arī no jums dzirdēt, kāpēc no viņiem netiek prasīts līdz 1992.gadam saņemt repatriācijas atļauju vai atļauju nenaturalizēties no PSRS pilsonības./

R.Rikards: Situācija ir šāda– to dara pats pilsonis. Mēs viņus uzskatām par pilsoņiem– Latvijas valsts viņus vienmēr ir uzskatījusi par pilsoņiem. Un pats pilsonis individuāli izlems, vai viņš izmantos savas pilsoņa tiesības vai ne. Ja viņš gribēs tās izmantot, tad viņš atnāks un izņems pasi, un viss. Ja viņš negribēs izmantot šīs pilsoņa tiesības, viņš paliks ar savu PSRS pilsoņa pasi. Tā ir brīva izvēle. Kā tad viņš paliks, ja viņš nav bijis?

T.Ždanoka: */Bet jūs sakāt, ka viņi nav bijuši PSRS pilsoņi!/

R.Rikards: No Latvijas valsts viedokļa viņš nav bijis. Ko uzskata PSRS– tā nav mūsu darīšana, tā ir PSRS lieta. Tā ir viņa paša brīvprātīga izvēle, viņš pats brīvprātīgi atnāks un pateiks. Neviens to viņam nespiedīs darīt. Ja viņš negribēs, viņš varēs palikt ar savu PSRS pasi, cik ilgi viņš to gribēs.

T.Ždanoka: Ļoti interesanta izvēles pieeja.

R.Rikards: Šeit ir brīvprātīga izvēle.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Kostin!

V.Kostins: */Man jautājums kolēģim Rikardam. 3.1.punkta jaunajā redakcijā rakstīts, ka Latvijas Republikas Augstākās padomes Prezidijs var piešķirt Latvijas Republikas pilsonību personām, kam ir īpaši nopelni Latvijas labā. Es dzirdēju kolēģa Lagzdiņa izskaidrojumu, ka viņš šeit domā par sportistiem, kā es saprotu, arī citām kategorijām. Bet mani interesē jautājums: vai ir kādi kritēriji šo īpašo nopelnu noteikšanai? Kas tie ir par īpašiem nopelniem Latvijas labā? Ar kādiem kritērijiem, lēmumiem vai dokumentiem tie pašlaik ir nosakāmi?/

R.Rikards: Personīgi es esmu pret šo punktu. Jo vairāk tāpēc, ka par sportistiem Olimpiskā komiteja pateica, ka šajās olimpiskajās spēlēs Barselonā un Albervilā no Latvijas, Igaunijas vai Lietuvas var startēt, neuzrādot pilsoņa pasi. Uz Baltijas valstīm tas neattiecas. Ja PSRS pilsonis izvēlēsies startēt kā Latvijas pārstāvis, viņš var startēt pirmajās pēc atjaunošanas spēlēs, neuzrādot pilsonību. Tikai nākamajās spēlēs– 1996.gadā būs vajadzīga Latvijas Republikas pilsonība. Tas nozīmē, ka sportistiem it kā faktiski nebūtu sevišķas vajadzības. Taču šeit var kaut ko papildināt– vai nu to nosaka īpašs nolikums, vai varbūt ir priekšlikumi vispār to svītrot; daudz kas būs atkarīgs no tā, kādi būs priekšlikumi. Kā nobalsos, tā būs.

A.Seile: Es gribēju piebilst pie šā jautājuma. Deputāte Briņķe ir iesniegusi priekšlikumu, lai tiktu izstrādāts nolikums, kas reglamentē šīs Augstākās padomes Prezidija tiesības piešķirt pilsonību. Taču, ja deputāts domā, ka šo punktu vajag svītrot, tad mēs darba grupā to apspriedīsim un liksim uz balsošanu.

V.Kostins: */Otrais jautājums kolēģim Lagzdiņam par 3.5.punkta 3.apakšpunktu. Es gribu precizēt, jo, uzklausot gan jūs, gan kolēģi Rikardu, secinu, ka jūs to traktējat dažādi. Mani 3.apakšpunktā interesē kara dienestā esošie un no armijas atvaļinātie. Šeit jūs ierakstījāt vārdus “izvēlējās” un “tūlīt pēc demobilizācijas”. Vai nebūtu šeit mērķtiecīgāk ierakstīt 3.punktu? Jūs jau divas reizes izskaidrojāt, taču atkal otrajā dokumentā traktējums vārds vārdā atkārtojas, izņemot bruņotos spēkus, kā bija pirmajā dokumentā. Sakiet, kā jūs traktējat šos “izvēlējās” un “tūlīt pēc demobilizācijas”? Bet tie cilvēki, kas šeit dienēja, dzīvoja un palika, viņi taču “tūlīt” neizvēlējās? Viņi neizvēlējās, viņi jau bija. Viņi šeit dzīvoja./

J.Lagzdiņš: Godātais kolēģi! Tātad neviena PSRS militārpersona, kura pēc demobilizēšanās uzreiz ir pierakstījusies Latvijas Republikā uz pastāvīgu dzīvi, neatkarīgi no tā, kur tā ir demobilizējusies– Latvijas Republikā, Krievijā vai Ukrainā; ja viņa būs uzreiz pēc demobilizācijas pierakstījusies Latvijā, un tādu personu loks ir ļoti liels, kas speciāli tiek iesūtītas Latvijas Republikā kolonizācijas nolūkos– desmitiem tūkstošu militārpersonu tūlīt pēc demobilizācijas. Un viņi tiek pierakstīti, un daļa no viņiem šeit dzīvo. Uz šīm personām attieksies 3.5.punkta 3.apakšpunkts, un viņas nevarēs iegūt pilsonību. Bet, ja šī persona būs demobilizējusies, teiksim, 1985.gadā, trīs gadus nodzīvojusi Maskavā un pēc tam iebraukusi šeit kā civilpersona– taču šādu gadījumu ir ļoti maz– tad tā varēs iegūt pilsonību, ņemot vērā visus tos kritērijus, ko nosaka šie naturalizācijas noteikumi. Ja gan valodas zināšanas, gan 16 gadu cenzs atbildīs šiem kritērijiem, tad viņi pilsonību iegūs.

V.Kostins: */Un pēdējais jautājums par 6.punktu: “dzīvo bez legāla iztikas līdzekļu avota”. Vai tas tiks piemērots arī uz tām personām, kas tajā laika posmā būs bezdarbnieki?/

J.Lagzdiņš: Nekādā gadījumā– nē. Ja jūs esat reģistrējies kā bezdarbnieks– šāds likumprojekts Augstākajā padomē ir iesniegts, un Ekonomikas komisija to izskata –, tad uz šīm personām neapšaubāmi tas neattieksies. Neapšaubāmi!

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Preinberg!

G.Preinbergs: Attiecībā uz 2.2.punktu. Es saprotu šo punktu, taču zinu, ka mūsu tautieši, tātad bijušie Latvijas Republikas pilsoņi, joprojām dzīvo Kanādā, viņi ir pieņēmuši Kanādas vai Amerikas Savienoto Valstu, vai kādas citas valsts pilsonību. Mēs te rakstām, ka viņi jebkurā laikā var piereģistrēties un saņemt Latvijas Republikas pilsoņa pasi. Sakiet, lūdzu, ja viņi paliks dubultpilsonībā, vai uz viņiem attieksies tā likuma norma, ka no dubultpilsonības ir jāatsakās? Man ir vienalga, kurš atbild.

R.Rikards: Tātad 2.2.punkts, kā jūs paši zināt, attiecas uz Rietumu latviešiem. Daudzi no viņiem patlaban ir it kā dubultpavalstnieki, jo viņiem ir gan Latvijas Republikas pases kabatā, gan arī Kanādas, Austrālijas, Amerikas vai Vācijas pases. Daudzi no viņiem ir objektīvi dubultpavalstnieki tieši tāpēc, ka šos 52 gadus Latvijas kā suverēnas valsts nebija. Un, lūk, viņi varēs, ja gribēs, izmantot šeit Latvijas Republikas pilsoņa tiesības, kā arī dabūt Latvijas Republikas pilsoņa pasi no Latvijas valsts varas iestādēm. Tad viņiem būs jāizdara izvēle, respektīvi, viņiem būs jānoliek sava Kanādas vai citas valsts pase, taču šo izvēli viņi varēs izdarīt neierobežoti ilgā laikā, arī pēc 20 gadiem. Varbūt viņi, teiksim, uzskatīs, ka viņiem ir jāpaliek Kanādas pilsoņiem, kamēr viņi aizies pensijā 65 gadu vecumā, un tad viņi 2005.gadā varēs atnākt uz konsulātu un paņemt Latvijas Republikas pilsoņa pasi.

G.Preinbergs: Paldies. Pilnīgi skaidrs. Otrais jautājums attiecas uz 3.2.punktu. Šeit nav īsti skaidra pēdējā rindiņa pirmajā rindkopā: “piereģistrējas līdz 1992.gada 1.jūlijam”. Taču vai šeit neprasītos tāda atruniņa, ka “atbilstoši pilsonības likuma prasībām”?

R.Rikards: Es pilnīgi piekrītu, ka tam jābūt.

G.Preinbergs: Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Berklav!

E.Berklavs: Mans jautājums pirmām kārtām ir deputātei Seilei, kura tāpat kā es pārstāv šeit arī Nacionālo neatkarības kustību, bet reizē arī deputātam Rikardam un Lagzdiņam. Tas ir attiecībā uz 3.punktu, kurā ir paredzēti pamatnoteikumi pilsoņu tiesību iegūšanai un naturalizācijai. Vai jūs nesaskatāt, ka visi šie četri apakšpunkti ir pretrunā ar Latvijas 1922.gada Satversmi? Kaut gan varbūt ne pēc burta, bet pēc būtības, jo šeit, kā mēs zinām, 1.apakšpunktā ir pat paredzēts, ka Prezidijs, tagadējās Augstākās padomes Prezidijs, var piešķirt par sevišķiem nopelniem cilvēkiem pilsonību. Mēs zinām, kā mūs ievēlēja, un mēs savukārt ievēlējām Prezidiju. To vidū bija arī tādi deputāti, kuri nav Latvijas pilsoņi. Tātad viņi piešķir Latvijas pilsonību? Tas, manuprāt, ir pilnīgi nepieņemami.

Un pie reizes arī otrais jautājums, kas ar to ir saistīts. Vai jūs nepiekristu 3.1.punktu vispār izņemt ārā, kur ir runa par Prezidiju, un otrkārt, tur, kur trešajā lapaspusē 3.6.punktā ir runa par naturalizāciju: “izņemot šā lēmuma 3.1.punktā paredzētos gadījumos, notiek, sākot ar 1992.gada 1.jūliju”? Šo termiņu vajadzētu atvirzīt vēl par trim gadiem, jo šiem cilvēkiem, kuri nav Latvijas pilsoņi, tomēr ir vajadzīgs laiks, lai viņi pārdomātu un saprastu, ka viņi dzīvo nevis PSRS, bet dzīvo Latvijas Republikā.

A.Seile: Atbildot uz Berklava kunga jautājumu, es tiešām gribu uzsvērt, ka es esmu LNNK kustības biedre un viena no pirmsācējām šajā kustībā, vismaz savā pusē. Es neuzskatu, ka šeit ir pretruna ar Latvijas Republikas Satversmi, jo tur nav teikts, ka tikai Saeima drīkst piešķirt pilsoņa tiesības. Tātad, lai mēs tomēr nenonāktu zināmā pretrunā ar Latvijas Pilsoņu komitejas un Latvijas vienas lielas iedzīvotāju daļas uzskatiem, es domāju, ka visus šos jautājumus tomēr galēji atrisinās likums. Šeit mēs nosakām tikai pamatprincipus, kuri būs jāievēro likumā, tāpēc par šo lēmumu visi LNNK dalībnieki var balsot ar drošu sirdi.

Un tagad par jautājuma otro daļu, ka Augstākās padomes Prezidijs var piešķirt īpašas tiesības. Es vēlreiz atkārtoju, ka ir ierosinājums par šo punktu balsot. Es personīgi domāju, ka šo punktu tur nevajadzētu, varbūt tas ir jāņem laukā, bet to izšķirs mūsu balsošana.

R.Rikards: Es varu papildināt. Tātad, lai būtu absolūti tīri saskaņā ar Satversmi… Ja pilsonības likumu pieņems un apstiprinās pilsoņu referendums, tad būs absolūti tīri arī saskaņā ar Satversmi.

A.Seile: Jā, ar likumu, bet ne ar lēmumu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Seikst, uzdodiet jautājumu!

A.Seiksts: Man vispirms jāatvainojas Krastiņa kungam un referentiem, jo varbūt es esmu kaut ko palaidis garām, tā kā biju izgājis. Varbūt par to jau bija runa. Cienījamais Lagzdiņa kungs! Jūsu iepriekšējā konceptuālajā projektā vissimpātiskākā detaļa man bija referendums. Sakiet, lūdzu, vai šī ideja ir pazudusi tamdēļ, ka tā šeit konceptuāli neiekļaujas, vai jūs esat nolēmis “aprakt” šo ideju?

J.Lagzdiņš: Pirmkārt, šajā lēmumā nav paredzēts ne pilsoņu referendums, ne iedzīvotāju aptauja tādēļ, ka šāds viedoklis bija darba grupas vairākumam. Mana personīgā pārliecība joprojām ir tāda, ka pilsonības problēmas pamatnoteikumus un visstrīdīgākos noteikumus, proti, naturalizācijas noteikumus, mums vajadzētu pieņemt referendumā, bet tā kā pēc šā politiskā dokumenta tiks izstrādāts… Augstākajā padomē tiks pieņemts pilsonības likums, tad, izšķirot jautājumu par vienas vai otras normas spēkā stāšanos, arī tad, kad tiks pieņemts šis likums, es iestāšos par to, lai visbūtiskākās normas tiktu vispusīgi apspriestas latviešu tautā, Latvijas iedzīvotājos un tiktu organizēts referendums. Tāds ir mans personīgais viedoklis.

R.Rikards: Es varu papildināt attiecībā uz referendumu. Lēmums nav jāapstiprina referendumā, tas ir skaidrs, un šodien varbūt to nevajag ierakstīt, bet, ja pilsoņi, teiksim, nākamajā pavasarī, kad jau būs apzināts pilsoņu lielais vairums, to prasīs, un arī Satversmes 72.pants precīzi pasaka– ja viena desmitā daļa balsstiesīgo vēlētāju… Tātad, ja 120 tūkstoši Latvijas pilsoņu pieprasīs referendumu, tad tas būs jāorganizē par pilsonības likumu. Saprotiet to! Taču pagaidām atstāsim šo izlemšanu pilsoņa ziņā, jo saskaņā ar Satversmi pilsoņu kopums ir augstāks lēmējorgāns nekā Saeima.

Priekšsēdētājs: Tagad jautājumu uzdos deputāts Grūtups, bet jautājumu uzdošanu noslēgs deputāts Aleksejevs, kurš ir pierakstījies pēdējais.

A.Grūtups: Man būtu jautājums faktiski visiem referentiem attiecībā uz 3.3.punktu. 3.3.punktā minēto personu loks aprobežojas ar tiem, kuri šajā vai lēmuma spēkā stāšanās brīdī dzīvo Latvijas Republikā. Bet kā būs ar tiem, kuri atbilst šā punkta noteikumiem, bet nedzīvo Latvijas Republikā? Vai tomēr nevajadzētu izlemt šo jautājumu principiāli? Vācieši savu tautu vāc kopā no visas pasaules, turpretī mēs it kā negribam to darīt.

R.Rikards: Jā, es biju par to, lai 3.3.punkts aptvertu visas pasaules latviešus. Tātad par Rietumu latviešiem ir runa 2.2.punktā, bet 3.3.punktā ir gan Brazīlijā dzīvojošie emigranti, kuri aizbrauca 1905.gadā, gan arī tie, kuri dzīvo Krievijā un pat Ķīnā, arī tur ir latvieši… Mūsu formulējumā, mūsu darba grupas paketē bija paredzēts viss šis lielais latviešu kopums… Šeit ir sašaurināts tikai līdz tiem, kuri dzīvo Latvijā, bet es domāju, ka pilsonības likumā Bojāram ir norma par repatriāciju, un šī norma nosaka, ka repatriantiem ir pirmtiesības, uz viņiem tas attiecas absolūti bez ierobežojumiem, viņi atnāks un dabūs šo pilsonību, tātad viņi šeit tiek ietverti ar pilsonības likumu. Taču šinī lēmumā viņu nav.

A.Grūtups: Bet vai tomēr nav svarīgi šajos pamatnoteikumos to paredzēt, jo mums ir interese savākt visu tautu Latvijā, kuri grib atgriezties.

J.Lagzdiņš: Redziet, šeit mēs nonākam tādā savādā pretrunīgā situācijā, jo pavalstniecības likuma 1.pants nosaka, ka savulaik, deviņu gadu laikā pēc šā pavalstniecības likuma spēkā stāšanās, tas ir, līdz 1928.gada 1.februārim, Latvijas Republikas pilsoņi, iesniedzot iesniegumu, skaitījās visas tās personas, kuras laika periodā no 1881.gada līdz 1914.gadam bija vismaz sešus mēnešus nodzīvojušas trijās Baltijas guberņās. Jūs saprotiet– ja mēs šeit ejam to ceļu, ko jūs ierosināt, tad teorētiski mēs dodam iespēju pretendēt uz Latvijas Republikas pilsonību ar atvieglotiem noteikumiem ļoti lielam kādreiz Latvijā vai šajās trijās guberņās dzīvojošo iedzīvotāju pēcnācēju lokam, kuri šeit dzīvojuši laika gaitā, kad Latvijā strauji attīstījās ekonomika, tas ir, pagājušā gadsimta beigās un šā gadsimta sākumā. Tas ir ļoti liels skaits nelatviešu, kuri šodien pat nemaz necer un negaida, ka viņiem var šāda debesu dāvana, kā saka, iekrist klēpī. Tātad es uzskatu, ka šāda nostādne būtu bīstama.

R.Rikards: Es varētu piebilst, ka visas šīs personas, šos pasaules pārējos latviešus, mēs ar pilsonības likumu, ar tā daļu par repatriāciju, kas ir ietverta Bojāra likumprojektā, varēsim ietvert pilsonības likumā kā repatriantus no latviešu kolonistu vidus.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Aleksejev!

A.Aleksejevs: (smejas) */Esmu grūtībās, kad šeit trīs tik gudri cilvēki. Lai atbild tas, kas grib.

Man divi vienkārši jautājumi. Pirmais jautājums. Sakiet, lūdzu, vai nolīgums ar Krieviju nedara lieku 3.4.punkta 2.apakšpunktu? Tajā prasīta iepriekšējās valdības piekrišana. Līgumā teikts, ka Krievija un Latvija garantē pilnīgi brīvu pilsonības izvēli savā teritorijā dzīvojošajiem. Tas nozīmē, ka Krievija dod tiesības saviem pilsoņiem izvēlēties pilsonību, teiksim, Latvijas. Ja šis punkts lēmumā paliks, vai tas netiks novērtēts kā starptautiskas vienošanās pārkāpums?/

A.Seile: Pirmkārt, Krievijas Augstākā padome vēl nav akceptējusi šo mūsu nolīgumu, tas viss vēl ir priekšā, bet arī šajā nolīgumā ierakstītais teksts ir tāds, ka “saskaņā ar Latvijas Republikas likumiem un lēmumiem”. Un pašreiz mēs šos likumus šeit gatavojam.

A.Aleksejevs: */Pateicos jums, kaut gan atbilde mani neapmierina. Otrais jautājums. Apspriežot jautājumus, kas saistīti ar pilsonību, iepriekšējā sēdē mūs pārliecināja, ka starpība starp pilsoņu kopumu un nepilsoņu kopumu būs tikai tā, ka nebūs tiesību piedalīties vēlēšanās. Tagad man jau radies iespaids, varbūt kļūdains, ka nepilsoņu kopums zaudē garantijas uz darbu, uz pensiju, uz dzīvokli. Vai man radies pareizs iespaids?/

R.Rikards: Nē, Aleksejeva kungs, nav pareizi. Tāpēc, ka neviens, kā jūs teicāt, nekļūst par nepilsoni. Te ir Latvijas pilsoņi un PSRS pilsoņi. Tātad viņi paliek valsts pilsoņi un nekādi nepilsoņi viņi nav. Tas ir pirmkārt.

Otrkārt, pastāv atšķirības starp pilsoņu tiesībām un visu cilvēku tiesībām. Un tās šeit būs norādītas likumā par pilsoņu un cilvēku tiesībām. Tur ir skaidri pateikts, ka visas ekonomiskās, sociālās tiesības, arī politiskās brīvības pilsoņiem un ārvalstniekiem ir pilnīgi vienādas. Atšķirības ir politiskajās tiesībās, tātad vēlēšanu tiesībās un tiesībās iegūt īpašumā zemi, kā te ir teikts, un vairāk projektā nekādu atšķirību nav. Tas ir likums par cilvēka tiesībām un pienākumiem.

A.Aleksejevs: */Pateicos jums./

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi! Paldies ziņotājiem– Seiles kundzei, Lagzdiņa un Rikarda kungam. Līdz ar to jautājumu uzdošana un atbildes uz jautājumiem ir beigušās, sāksim debates. Par rakstiskajiem priekšlikumiem mēs jau norunājām, ka tie ir jāiesniedz sekretariātā, kur tie tiks pavairoti un iesniegti darba grupai, un izdalīti deputātiem, lai viņi varētu pēc tam tos izmantot, balsojot pa punktiem. Debatēs pirmais ir pierakstījies deputāts Ščipcovs, gatavoties lūdzu deputātam Silāram.

Vai deputāts Cupruns grib uzstāties par procedūru? Lūdzu, trešais mikrofons.

I.Cupruns: Godātie kolēģi! Ņemsim vērā to, ka esam divas dienas debatējuši. Varbūt varētu samazināt debašu laiku no desmit minūtēm uz piecām minūtēm? Es lūdzu balsot par šādu priekšlikumu.

Priekšsēdētājs: Es atvainojos, Ščipcova kungs! Pagaidiet, lūdzu, mazliet. Tātad deputāts Cupruns ierosina balsot– samazināt debašu laiku no desmit minūtēm uz piecām minūtēm. Mums ir jābalso. Lūdzu, reģistrēsimies!

O.Ščipcovs: */Atļaujiet, kungs!/

Priekšsēdētājs: Mēs reģistrēsimies, Ščipcova kungs, un pēc tam jūs varēsit izteikties par procedūru.

O.Ščipcovs: */Atļaujiet repliku!/

Priekšsēdētājs: Tagad, lūdzu, reģistrēsimies, un pēc tam es jums došu vārdu replikai. Lūdzu, reģistrēsimies. Rezultātu! Zālē palikuši 107 deputāti. Paldies.

Lūdzu, Ščipcova kungs, jums vārds!

O.Ščipcovs: */Kā darba grupas loceklis es varētu pievienoties referentiem, jo pārstāvu ceturto uzskatu spārnu, bet sekretariāts mani pārliecināja, ka man dos desmit minūtes. Es vienkārši neiekļaušos piecās minūtēs. Lūdzu izņēmuma kārtā atļaut, ja es runāšu ilgāk par piecām minūtēm!

Cienījamo priekšsēdētāj! Cienījamie deputāti! Kā darba grupas loceklis es gribu izteikt vairākas domas tajos jautājumos, par kuriem man ir savs īpašs viedoklis, lai radioklausītājiem un jums nerastos iespaids, ka mums valdīja pilnīgs monolītiskums, klusums un miers un Dieva svētība. Tā nebija, dažādus viedokļus izteicu ne tikai es.

Pirmkārt, jāpasaka tas, ka es esmu principiāls pretinieks šāda momenta neievērošanai. Tā sauktie kolonisti, kad viņi brauca uz Latviju, pavisam nebija brīdināti, ka viņi Latvijā apmetas nelikumīgi. Viņiem nebija nekādas nojausmas par to, kādi nosacījumi Latvijā būs pilsonības iegūšanai, kad tā būs atjaunojusi savu valstisko neatkarību. Lieta tā, ka viņi šurp brauca pavisam ne tā kā no Londonas uz Indiju, no Madrides uz Latīņameriku. Daļa iedomājās, ka dzīvo vienotā unitārā valstī, bet bija arī tādi, kas jau tad saprata pašreizējos priekšstatus par Oktobra revolūcijas nelikumību un Ļeņina paraksta nelikumību, brauca vienkārši kā Krievijas impērijas pavalstnieki. Ir arī tāds viedoklis. Tas nav mans personīgais viedoklis, bet dzirdējis par to esmu. Pēdējie 50 gadi mums ir jāņem vērā. Man liekas, ka uz tādiem cilvēkiem pilsonības likums nevar attiekties, likums par pilsonību mums jāveido vēl stingrāks, lai nekādi migranti, tēlaināk sakot, neārieši Latvijā iekļūt nevarētu.

Tagad es gribu teikt, kādi ir mani priekšlikumi. Par 3.4.punktu Tā formulējuma vietā, kas ir tagad atbilstoši piedāvātajam dokumentam Nr.292, dot šādu manu koncepciju pilsonības piešķiršanai tagadējiem PSRS pilsoņiem, turklāt es šajā gadījumā eju nevis uz nulles variantu, bet uz stingriem nosacījumiem: “pārvalda latviešu sarunu valodas elementāro prasmi. Šis nosacījums neattiecas uz personām, kas dzimušas Latvijā, kā arī uz tiem, kas sasnieguši vecuma kategoriju lielāku par 50 gadiem”. Paskaidroju, dodu īsu argumentāciju.

Ja cilvēks ir dzimis lidmašīnā virs ASV teritorijas, viņam tiek dota pilsonība, nerunājot par tiem, kas šajā valstī ir dzimuši, nodzīvojuši ļoti daudzus gadus un acīmredzot ne slikti prot valodu. Katrā gadījumā mēs savos lēmumos cilvēkam, kas dzimis Latvijā, bet nav iebraucis kā kolonizators, tas ir, ne pie kā nav vainīgs, nekādas priekšrocības nedodam. Man liekas, ka mazi atvieglojumi šī punkta veidā šiem cilvēkiem mums ir jādod.

Nākamais moments par 50 gadiem. No kurienes ņemts šis cipars? Žēl, ka šodien nav klāt akadēmiķis Kalnbērzs. Runa ir par tiem procesiem cilvēka organismā, par aterosklerozi un tā tālāk, par bioloģiskajiem procesiem, kurus mēs nevaram neņemt vērā. Šādos apstākļos apgūt valodu ir daudz sarežģītāk. Ne tikai pie mums, bet daudzās valstīs kara laikā armijā neiesauc cilvēkus, vecākus par 50 gadiem. Man liekas, ka tas būtu humāns solis, ja mēs to ievērotu.

Tagad nākamais moments. 2.punkts. “Iesniegums par atteikšanos”. Es ierosinu papildināt ar vārdiem “anulējas tādā gadījumā, ja noraidīts lūgums anulēt iepriekšējo pilsonību”. Arī mums jāpadomā par to, lai cilvēks nepaliktu bez pilsonības, ja tur viņa pilsonību atņem, bet šeit atļauju nedod. Šis moments tādā veidā mums jāņem vērā.

Bez tam vēl cenzs. Es ierosinu un pastāvu uz to, tāpat kā komisijā, ka cenzam jābūt ne mazākam kā pieci gadi. Bet es neiebildīšu, ja pilsonības likumā tiks ierakstīti kaut 25 gadi.

Tālāk. Ierosinu lēmumu pēc 3.6.punkta papildināt vēl ar 3.7.punktu: “Lēmums par pilsonības piešķiršanu jāpieņem triju mēnešu laikā pēc lūguma iesniegšanas, un tas var būt pārsūdzams tiesā.” Lai būtu noteiktība un skaidrība.

Nākamais moments. Man liekas, ka šim lēmumam jābūt likumam, pat ne vienkārši likumam, bet konstitucionālam likumam, jo pilsoņu kopums ir saņēmis pilsonību bez barga likuma par pilsonību piemērošanas, bet es domāju, ka tas jāpadara bargs.

Un tagad sekojošais. Man ir ziņas par to, ka jau tagad apmēram 160 tūkstoši ir stingri nolēmuši aizbraukt no Latvijas, ja viņiem būtu dzīvokļi, darbs un tā tālāk. Vairāk nekā 200 tūkstoši cilvēku gribētu šeit palikt kā ārzemnieki. Līdzās tam vairāk nekā 100 tūkstoši bijušo Latvijas pilsoņu un viņu pēcnācēju negrib zaudēt PSRS pilsonību. Tie ir bijušie pagrīdnieki, personas, kas dienējušas Valsts drošības komitejā, personas, kas netic demokrātijas iespējamībai Latvijā un kurām ir pamats vēlēties aizsardzību citas valsts likumos. Tas nozīmē, visus saskaitot, ka apmēram jau 600 tūkstoši cilvēku izkrīt no tā kopuma, kas potenciāli varētu pretendēt uz pilsonību. Un šajā gadījumā nav saprotams, kāda iemesla dēļ ir šis kašķis. Mums jāsaprot: ja vispār mēs cenšamies uz latviešu nācijas saglabāšanu, nostādamies radikālās pozīcijās, mēs varam panākt pretējo efektu. Mums pašlaik ir vajadzīgs miers, saskaņa, kopīgs darbs ekonomikas augšupejai par labu cilvēku normālas dzīves nodrošināšanai. Bet, ja būsim pārāk cieti un pat bargi pret PSRS pilsoņiem, pret to kopumu, kas grib iegūt Latvijas Republikas pilsonību, mēs panāksim pretēju efektu. Mums vajadzīgs likums paklausīgajiem pilsoņiem, bet ne tiem, kas cīnās par savām tiesībām. Tam, manuprāt, jābūt acīmredzamam. To, ka radikāli noskaņotie politiķi iet pa nepareizu ceļu, vēsture jau ir pieradījusi. Nu, iespējams, šajā gadījumā nav tā, jo blakus nav tēvoča Džo, tēvoča Džo pagaidām Krievijā nav. Viņš nomira 1953.gadā. Bet, ja jūs atstāsit pārāk lielu nepilsoņu kopumu, viņi tēvocim Džo Krievijā var pavērt ceļu uz varu. Un tādā gadījumā es negalvoju par Latvijas neatkarību. Tādi ir mani vispārīgie pārspriedumi.

Tāpēc, kungi, man liekas, ka tie, kas grib būt patrioti uz urrā, tie, kas viņus slavina, kliedzēji ar plakātiem vispār ir ļoti līdzīgi tiem cilvēkiem, kas vēl pavisam nesen šeit, Latvijā, zobenus vicinādami, gāja aiz saviem līderiem, un saņems to pašu, ko tie. Kas viņiem ir? Kas ir šiem līderiem? Jūs tagad labi zināt, ko ieguvuši šo līderu atbalstītāji. Līderi savus atbalstītājus ir atstājuši dīvainā situācijā. Tas bija skaidrs jau pašā sākumā, un es, kur vien varēju, par to brīdināju. Tad, lūk, vai arī mūsu parlamenta radikālajam spārnam nav līdzības ar šiem urrā patriotiem, vai arī tas Latvijas neatkarības vārdā nedod triecienu demokrātijai Latvijā? Pateicos par uzmanību./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Silār!

I.Silārs: Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi! Es vispirms gribu vērst jūsu uzmanību uz to, lai jūs savu sakaitēto prātu vērīgi pievērsiet vienam apstāklim. Paldies Dievam, mēs šodien neapskatām vis likumprojektu, bet lēmuma projektu. Tātad mēs apspriežam nevis likumu “Par pilsonību”, bet lēmumu par normām, kuras jebkurā gadījumā koriģēs nākamais likums, ko mēs pieņemsim. Tādēļ, es domāju, šeit nebūtu gari jādiskutē par teoriju, taču es gribu pievērst uzmanību tām pretrunām, kuras es personīgi saskatu šajā lēmuma projektā.

Pirmais, ka atbilstoši saturam būtu jāgroza lēmuma nosaukums.

Un otrais. Manuprāt, tas ir stipri nopietns punkts, kas man nav pieņemams. Runa ir par 3.6.punktu, kurā ir noteikts, ka naturalizācija notiek, sākot ar 1992.gada 1.jūliju. Naturalizācija ir pilsonības piešķiršana citu valstu pilsoņiem vai bezpavalstniekiem. Kamēr mums nav likuma par pilsonību, tikmēr mēs šeit nekādus naturalizācijas datumus nevaram ierosināt. Naturalizācija var sākties tikai pēc likuma “Par pilsonību” spēkā stāšanās saskaņā ar attiecīgu lēmumu, kurš būs pēc likuma pieņemšanas. Tas sekos lēmumam par šā likuma spēkā stāšanās kārtību. Un tur, lūk, tikai tur un tajā lēmumā var būt tāda norma kā datums. Tur tad tiek atrunāts viss– kad tas stājas spēkā, kādos apstākļos un attiecībā uz kādām iedzīvotāju grupām un kādā kārtībā var realizēt šo naturalizāciju. Taču šajā lēmumā var būt runa tikai par principiem, par pamatprincipiem.

Tālāk. Es saskatu un palieku pie tā, ka šeit ir pretrunas starp normu, ka Latvijas Republikas pilsonis vienlaikus nevar būt citas valsts pilsonis vai pavalstnieks, ar šeit piedāvāto redakciju, kura ir ietverta 2.2. un 3.2.apakšpunktā. Tāpēc es 2.2.punktu gribētu papildināt– ceturtajā rindiņā aiz vārda “piereģistrēties” varētu ielikt tekstu: “Ja viņi uzrāda ekspatriācijas atļauju, viņi saņem Latvijas Republikas pilsoņa pasi.” Tikai šādā gadījumā. Jo pašreizējā redakcija ir tāda, ka personas, kuras ir citu valstu pilsoņi, var jebkurā laikā saņemt Latvijas Republikas pilsoņa pasi. Pilnīgi nepieņemami!

Arī 3.2.punktā ir tā pati norma– ka personas, kuras, nebūdamas Latvijas Republikas pilsoņi, pēc to vēlēšanās tiek uzņemtas Latvijas Republikas pilsonībā. Neder šāda norma! Šeit varbūt atkal ir jābūt kādam nosacījumam. Protams, kopš 1940.gada šīs personas var būt zaudējušas bijušo pilsonību, un tādēļ tas punkts būtu papildināms: “ja tās ir zaudējušas savu iepriekšējo pilsonību”.

Tālāk. Es katrā ziņā esmu par 3.3.panta svītrošanu, jo, izstudējis likumu “Par pavalstniecību”, redzu, ka tā 1.pants runā tikai par to, ka šīs personas varēja pieprasīt pavalstniecību līdz 1928.gada 1.februārim, kas tālāk ir pateikts 2.panta piezīmē. Tātad tur ir runa par tiem, kas dzīvo tajās valstīs, ar kurām nav bijis diplomātisko attiecību. Un nekā citādi tas nav saprotams, tā ka šis punkts ir lieks. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Buka!

S.Buka: */Cienījamie deputāti! Cienījamie radioklausītāji! Šodien Augstākajā padomē mēs no jauna piedalāmies politiskās spēlēs par pilsonības jautājumiem. Un latviešu tauta, par nožēlu, var palikt par spēlmaņu un ekstrēmistu ķīlnieku nākotnē. Cilvēkiem acīmredzot ir jāzina, ka šodien šos jautājumus mēs apspriežam bez Augstākās padomes priekšsēdētāja Gorbunova kunga piedalīšanās, kas, iestājoties ANO, pasaules sabiedrībai deva garantijas par Latvijas demokrātisku attīstību, to pašu viņš teica arī Eiropā un Ziemeļu padomē. Šodien nav klāt arī Ministru padomes priekšsēdētāja Godmaņa kunga, kas valdības vārdā atbalstīja pilsonības likuma kompromisa varianta pieņemšanu ar piecu gadu šeit dzīvošanas cenzu. Par nožēlu, mēs un jūs šodien nedzirdam republikā arī latviešu inteliģences balsi, kas pēdējo triju gadu laikā ir stāvējusi pie atmodas iztekām. Vai tiešām visa inteliģence domā tā, kā profesors Rikards vai komponists Kalniņš, partijas sekretārs Berklavs un majors Bojārs? Man liekas, ka tā domā ne visi inteliģences pārstāvji.

Šodien mēs atkal dzirdam par šo 16 gadu stāžu. Tie ir 200–250 tūkstoši cilvēku. Mēs dzirdam par veselu rindu agrāk nezināmu ierobežojumu sakarā ar valodu. Tas ir vēl simti tūkstoši cilvēku. Starp citu, tas ir pretrunā ar Latvijas Republikas 1919.gada likuma “Par pavalstniecību” 1.pantu. Pretrunā ar starptautiskās konvencijas 7. un 10.pantu par to cilvēku skaita ierobežošanu, kam nav pilsonības. Simti tūkstoši cilvēku šodien pārvēršas par personām bez pilsonības. Pie tam cilvēki, kas vēlas kļūt pilsoņi. Autori lieliski saprot, ka individuālo lietu izskatīšana Padomju Savienības, Krievijas vai Ukrainas augstākajās padomēs izstiepsies divu, triju gadu garumā, turklāt bez jebkādām garantijām no Krievijas vai Ukrainas puses. Šodien mēs atņemam pilsonību pat daudziem bērniem, kas ir dzimuši Latvijā, kas ir pretrunā ar starptautiskajiem aktiem par pilsoņu un cilvēku tiesībām. Šodien mēs vispār atrodamies dīvainā situācijā: mūs baida, ka tagad tas ir pēdējais iespējamais kompromiss, uz kuru var iet radikāļi– demokrāti, baidot ar 50 gadu cenzu, grib pieņemt 16 gadus. Baidot ar izraidīšanu, bez politiskām un pilsoniskām tiesībām grib atstāt simtus tūkstošus cilvēku.

Tāpēc es, pirmkārt, uzstājos par pilsonības iegūšanas problēmas internacionalizēšanu par politiskajām un pilsoņu tiesībām Baltijas valstīs. Rietumvalstīm skaidri jāredz, ka politiskā diskriminācija nozīmē simtus tūkstošus politisko bēgļu ne tikai uz austrumu robežām, kur viņi centīsies atgriezties, bet arī pie rietumvalstu vēstniecībām. Šodien Rietumiem jāmeklē līdzekļi un jādomā par to, kā šos politiskos bēgļus pieņemt. Tāpēc es ierosinu, pirmkārt, publicēt alternatīvos variantus, kas pie mums Augstākajā padomē ir izskatīti, tajā skaitā arī priekšlikumus par cenzu, par valodu, par veselu rindu citu punktu, kuri šajās dienās tika izteikti. Lai Latvijas tauta un visa pasaule zina, kādi varianti Augstākajai padomei tika piedāvāti un kas kādu variantu ir izvēlējies. Iespējams, ka šodien simtiem tūkstošiem jāpaliek par Krievijas, Ukrainas, Baltkrievijas pilsoņiem, kur jau pieņemti vai tiek apspriesti nulles varianti. Tur problēmu nav, likumi par pilsonību sargā arī savus pilsoņus šeit, Baltijā. Iespējams, mums jājautā: tas Latvijai ir labi vai slikti, latviešu tautai labi vai slikti, ja šeit būs 500– 600 tūkstoši vai miljons ārzemnieku, kurus aizsargās citas valstis? Man liekas, ka tas ir slikti. Tad kāpēc gan mēs šodien visi kopā negribam virzīties uz priekšu kā vienas valsts pilsoņi? Es aicinu tomēr par šo lēmumu vēl padomāt un šodien nepieņemt./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Kirštein!

A.Kiršteins: Godājamie deputāti! Ir jocīgi, ka tieši tie deputāti, kuri savā laikā ir atzinuši, ka ir skūpstījuši 1940.gadā padomju tankus, tagad nekautrējas pazemoties visnožēlojamākajā kārtā… Kā raksta Jānis Liepiņš laikrakstā “Literatūra un Māksla”. “…kāda savalkāta drāna. Un… kur bija Eiropa, kad simtiem un desmitiem tūkstošu baltiešu tika deportēti un nogalināti? Nav vērts pieminēt to, ka Veļikajas upes nosaukums ir “Moden” un ka Desnas… (neskaidri) un simtiem citu upju krastos latviešu valoda skanēja Otrā pasaules kara laikā. Nepārtraukta atkāpšanās un asimilācija.”

Nav saprotams Lagzdiņa kunga optimisms par demogrāfisko situāciju, kas ir absolūti nepamatots, jo pagājušajā gadā latviešiem dabīgais pieaugums, rēķinot uz 1000 cilvēkiem, bija septiņas līdz desmit reizes zemāks nekā, teiksim, baltkrieviem un ukraiņiem, rēķinot uz attiecīgo iedzīvotāju skaitu. Nevienu vairs neaizvaino tas, ka Latvijas Republikas pilsoņi pat nevar tikt apzināti, nevar saņemt savas pases bez ultimatīviem noteikumiem. Nepiekarinot pie lēmuma klāt kaut kādu naturalizāciju. Bet Latvijas pilsoņi, pateicoties “Lauku Avīzei”, radio un televīzijai, pat nezina savas tiesības un visā naivumā tic, ka Augstākā padome viņiem iedos pilsonību. Ne vārda par karaspēka klātbūtni vai sarunām ar PSRS, kaut gan tas ir nolemts pagājušā gada 6.jūnija Baltijas padomes sanāksmē, ka vispirms mēs sākam sarunas ar PSRS valdību par šiem jautājumiem un tad pieņemam naturalizācijas likumus. Nav secības, kādā Saeima varētu pieņemt jaunu pavalstniecības likumu.

Kāds tad ir rezultāts šo pilsoņu kopuma noteikšanai ar naturalizāciju? Tas ir pirmkārt. Faktiski tiek atzītas okupācijas sekas, un tāpēc preambulā jāraksta: “Izejot no reālās politiskās situācijas, Augstākā padome nolemj…”

Nākamais jautājums– piezīmes par naturalizāciju. “Latvijas Republikas Augstākās padomes Prezidijs var piešķirt pilsonību personām, kurām ir īpaši nopelni Latvijas labā.” Padomju Latvijas vai Latvijas Republikas labā? Kāds Prezidijs– vai Staļina laikā izveidota iestāde? Latvijas PSR labā? Es faktiski zinu tikai vienu cilvēku, kuram tādu varētu piešķirt, un tas varētu būt Andrejs Krastiņš, bet arī tikai par nopelniem Augstākās padomes stiprināšanā, nevis par nopelniem Latvijas Republikas labā.

Kam ir vajadzīgi naturalizācijas pamatnoteikumi, ja būs likums par pilsonību? Kas notiks, ja likums par pilsonību atšķirsies no šiem pamatnoteikumiem? Tik un tā būs spēkā likums. 3.4.pants dod tiesības visiem 1,2 miljoniem Latvijā dzīvojošo. Gandrīz visi te ir ierakstīti, kas pastāvīgi dzīvo Latvijā. Absolūti bez sarunām ar padomju valdību, bez nosacījumiem par karaspēka izvākšanu, viņi var iegūt šo pilsonību, jo latviešu valodu apgūt var visi. Un ar atpakaļejošu datumu lielākā daļa šos 16 gadus te ir nodzīvojuši. Nav izslēgta arī to cilvēku kategorija, kas ar PSRS valdības lēmumiem ir saņēmuši dažādas privilēģijas, viņi ir strādājuši ziemeļos utt. Ščipcova kungs mums piedraudēja kārtējo reizi pēc Alkšņa, pēc Dozorceva kunga; arī Kosteņecka savā laikā piedraudēja, ka ķersies pie automātiem. Secinājums ir tāds, ka acīmredzot mums ir jānoslēdz līgums par Eiropas kolektīvās drošības sistēmu un līgums ar NATO valstīm, jo pretējā gadījumā mēs te nekādu pilsonību pieņemt nevaram.

Tiek apšaubītas Saeimas spriešanas spējas objektīvi izvērtēt situāciju, vai darbojas Latvijas Republikas vai Latvijas PSR Konstitūcijas normas. Ja nedarbojas, tad tas ir Saeimas jautājums, pretēji Seiles kundzes apgalvojumam, jo likumdošana ir tikai Saeimas privilēģija. Un tad var, protams, Augstākās padomes Prezidijs izlemt. Ja tomēr darbojas tikai Latvijas Satversme, tas ir, piedošanu, ja darbojas šīs Latvijas Republikas Konstitūcijas normas, PSRS Konstitūcijas normas, tad automātiski darbojas arī 107.pants, kurā ir teikts: “gadījumos, kad Latvijas Augstākajai padomei tiek iesniegti likumprojekti vai lēmumi, kas ierobežo latviešu nācijas tiesības uz pašnoteikšanos– noteikt savu politisko statusu un ekonomisko, sociālo un kultūras attīstību, projekts tiek izskatīts tikai tādā gadījumā, ja par to nobalso visi Latvijas Augstākās padomes klātesošie deputāti”. Mēs nomainījām ar divām trešdaļām, tas nozīmē, ka 3.4.punkts var tikt pieņemts ar 132 balsīm. Es esmu kategoriski pret 3.4.punktu, ko mēs šeit varam izsvītrot. Vai arī 3.6.punktā mēs varam ierakstīt, ka naturalizācija notiek, ne agrāk kā sākot ar 1995.gadu, jo karaspēks sāks izvākties tikai 1994.gadā. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Tā kā deputāts Škapars pašlaik nedebatē, tad vārds deputātam Gavrilovam. Lūdzu!

M.Gavrilovs: */Cienījamie deputāti! Sakarā ar pilsonību mēs sākam vēl viena dokumenta apspriešanu. Teikšu, ka vēl viena– trešā– dokumenta parādīšanās bija pārsteigums, ne sevišķi patīkams, jo iepriekšējā reizē mēs balsojām par likumu, bet caur darba kārtību “izvilkām” lēmumu. Pirmais apstāklis, kāpēc mēs pret projektu attiecāmies labvēlīgi, ir pietiekami ilgā šī dokumenta apspriešana: pirmais lasījums, otrais lasījums pa pantiem, pa punktiem. Ja šodien mēs to pieņemam kā lēmumu, tas nozīmē, ka mēs to pieņemam uzreiz. Otrais, kāpēc mēs to gribējām atbalstīt– viena momenta princips. Mums saka, ka tas šeit ir ievērots. Par to ļoti gribas šaubīties. Šeit nav viena momenta principa, kas gan kaut kādā mērā izpaudās Lagzdiņa kunga dokumentā, kas iesniegts pirms nedēļas, bet tagad šī viena momenta principa vairs nav. Kāpēc? Ir 2.1.punkts– par bijušajiem republikas pilsoņiem līdz 1940.gada 17.jūnijam. Tajā formulēts, ka viņi reģistrējas līdz 1992.gada 1.jūlijam un saņem Latvijas Republikas pilsoņu pases. Kā es no sarunām saprotu, viņi tās saņems tūlīt, iespējams, ka jau sākot ar rītdienu. Lūk, tas ir otrā jautājuma atrisinājums, vienai grupai.

Tagad paskatīsimies, kas paredzēts otrajai grupai, 3.4.punkts– par tiem, kas līdz 1940.gada 27.jūnijam nebija pilsoņi, un viņu pēcnācējiem. Arī viņi reģistrējas līdz 1992.gada 1.jūlijam, bet reģistrējas kā personas, kas vēlas saņemt pilsonību, šāda iespēja viņiem būs tikai pēc šī momenta. Tas ir, otrā grupa šo darbību sāks tikai tad, kad pirmā grupa pases jau būs saņēmusi. Par viena momenta principu to nosaukt vairs nevar! Var šo procesu iedarbināt paralēli. Paredz, ka kaut kad ap 1995.gadu varēs iedarbināt šo otro rindu, tas ir, tiem, kas pēc šī traktējuma pagaidām vēl nav pilsoņi. Līdzās tam likumā ir pilsonības procedūra: mēs varam piereģistrēties un gaidīt 1992.gada 1.jūliju, tikai tad varam iesniegt lūgumu un stājas spēkā visi tie nosacījumi, par kuriem mēs šeit runājam– latviešu valoda, iesniegums par atteikšanos no iepriekšējās pilsonības, atļaujas sagaidīšana no iepriekšējās pilsonības valsts par atbrīvošanu no tās. Šeit jau runāja par to, ka tā būs ļoti gara procedūra. Pēc likuma par pilsonību šādu lēmumu var pieņemt PSRS prezidents, tas nozīmē, ka mums visiem būs jāgriežas pie Gorbačova kunga, vai kāda cita, kas tur būs. Tas procesu ļoti paildzinās, nemaz nerunājot par zvērestu, kas daudzu iemeslu dēļ daudzus cilvēkus neapmierinās, un tad vēl punkts, kas te ir palicis: “kam nav legāla iztikas avota”. Gribas asi nostādīt jautājumu par nodarbinātību. Tāpēc, ka tajā variantā, kuru mēs redzējām, uzpeldējusi atšķirīga pieeja nenodarbinātības gadījumā atkarībā no tā, vai cilvēks ir pilsonis vai nav pilsonis. Ja viņš nav pilsonis, var palikt bez eksistences līdzekļu avotiem, un mums tad būs mehānisms, lai cilvēku vienkārši izdzītu no republikas. Es domāju, ka tādi risinājumi nav pieņemami, un pats galvenais– tā ir likumu piemērošana ar atpakaļejošu spēku, kas nav pieļaujams, vajag precīzi atšķirt, ka tajā lēmumā, ko mēs tagad apspriežam, ir runa par cilvēkiem, kas republikā jau dzīvo, viņiem šie bargie priekšnosacījumi un 16 gadu cenzs. Likumā ir jāparedz nosacījumi tiem, kas turpmāk šeit iebrauks, bet piemērot tos attiecībā uz šeit jau dzīvojošajiem– tas nav pieļaujami. Tāpēc šādam likuma traktējumam nevar piekrist. Tas nestabilizēs situāciju republikā, un tas ir ļoti skumji./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Geidān!

I.Geidāns: Godājamais sēdes vadītāj, cienījamie kolēģi! Šodien es pēc jūsu noskaņojuma jūtu samērā mierīgu uzņemšanu attiecībā uz visu to, kas šeit notiek. Es jūtu, ka mēs nobalsosim un ka šodien tiks pieņemts lēmums, vēsturisks lēmums, ka mēs beidzot esam sasparojušies pateikt, ka mēs nebijām nekādi PSRS pilsoņi, mēs nebijām nekādi Latvijas PSR pilsoņi un mūsu pieskaitīšana impērijas kārtējam ieguvumam ir nelikumīga. Tā ir mana atbilde kolēģim Gavrilovam, kurš teica: ja šeit dzīvo kaut kādi vietējie, kāpēc viņiem pases dos, bet mūsu iekarotājiem nedos.

Runājot konkrēti par tekstu, saskaņā ar mūsu ruļļiem un reglamentiem katram darba grupas loceklim ir tiesības uz savu īpašu viedokli, es šo pat nesauktu par īpašu viedokli, bet lūdzu uzskatīt teikto par manām domām. Es ceru, ka katrā ziņā vismaz daļa no jums tās atbalstīs.

Pirmkārt, par 3.3.punktu. Es domāju, ka nevajadzētu to attiecināt uz bezgalīgu laiku, bet runāt par tām personām, kuras varēja būt pilsoņi līdz 1940.gada 17.jūnijam.

Otrkārt, par 3.4.punkta 3.apakšpunktu. Es piekrītu savam kolēģim Preinbergam, kurš man apgalvo, ka nelikumība vienu dienu ir tāda pati nelikumība kā nelikumība 50 gadus. Tas nozīmē– ja pirms 50 gadiem šeit iebruka mūsu tautas slepkavas un tiešie okupanti un viņi, dabīgi, te ir nodzīvojuši 50 gadus, un pietiekami daudz ļaunuma mums nodarījuši, tātad arī visas pasaules cilvēcei, kuras daļa mēs esam. Viņš ir daudz ļaunāks nekā tas, kurš ir iebraucis un nodzīvojis tikai desmit gadu un neko ļaunu mums nav nodarījis. Bet, ja mēs sākam lietot šādus cenzus, tad ar tiem darbojamies gan pret morāli, gan pret likumu. Jo mēs uzskatām, ka šai nelikumībai nav noilguma. Un tāpēc piedāvāju un aizstāvēšu viedokli, un lūdzu mani atbalstīt, ka šajā 3.4.3.punktā mēs rakstām, ka uz šā lēmuma spēkā stāšanās brīdi ir nodzīvojušas un bijušas pastāvīgi pierakstītas Latvijas Republikā ne mazāk kā piecus gadus, skaitot no 1991.gada 21.augusta, tas ir, no dienas, kad mēs likumīgi sākām lemt savu likteni. Bez tam es lūgtu mani atbalstīt arī jautājumā, kas ir paredzēts 3.6.punktā, ka sāksim naturalizāciju no 1.jūlija. Ir pamatotas aizdomas, ka mēs varam nepagūt pabeigt Iedzīvotāju reģistru līdz šim laikam.

Otrkārt, man ir pamatota nojauta, vai mēs varam šeit ar šo sastāvu, kas ir likumīgi ievēlēts… Vai ar šo sastāvu esam tiesīgi paplašināt pilsoņu loku un sākt jau izsniegt pases? Šis referendums būs pozitīvs, mans kolēģis Rikarda kungs jau to pateica un pamatoja, ka saskaņā ar Satversmi pietiek ar 120 000 parakstu, lai mums tas būtu jāņem vērā un šis referendums jāsarīko. Tāpēc man ir lūgums šo procesu, ko Tautas fronte ir uzsākusi, atbalstīt un termiņu pārcelt tālāk.

Bez tam tiks pavairota un izdalīta arī daudzu mūsu kolēģu parakstīta doma, ka naturalizācija, izņemot šā lēmuma 3.1.punktā minētās personas, var būt tikai pēc tam, kad būs izvākts okupācijas karaspēks, bet ne agrāk par 1994.gada 1.janvāri. Es ceru, ka jūs, kolēģi, mani atbalstīsit.

Un es gribu tiem, kuri mani dzird, un arī jums pateikt, kāpēc es piekritu strādāt abās darba grupās? Tāpēc, ka mums beidzot izdevās panākt to, ka šajā 317.dokumentā mēs esam apvienojuši visas tās idejas, kuras izstrādājām cienījamā profesora Bojāra kunga vadībā un kuras mēs uzskatījām, ka tās ir vajadzīgas šajā dokumentā. Nu tās beidzot ir apvienotas. Tāpēc es uzskatīju par iespējamu šajās abās darba grupās strādāt un neuzskatu to par nekādu pārkāpumu. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Pārtraukums līdz pulksten 15.00.

(Pārtraukums)