Šodien Lietuvas valstiskuma atjaunošanas 82.gadadiena

Mūsu tautu likteņi ir vienā mezglā

Petrs Vaitiekūns, Lietuvas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks, — "Latvijas Vēstnesim"

— Klāt jūsu valsts svētku reize — Lietuva atzīmē valstiskuma atjaunošanas 82. gadadienu. Kādā noskaņojumā to sagaida mūsu brāļu tauta? Kas patlaban Lietuvas attīstībā rada prieku un kas varbūt sagādā rūpestus?

— Katrā ziņā dzīvē vienmēr viss ir kopā. 16. februāris mums ir būtiska diena, tā atgādina, ka lietuvieši ir viena no divām baltu tautām, kas godam saglabājusi sevi cauri visām vēstures pārgrozībām, skaidri redzot savas nākotnes mērķus. Tās ir vērtības, kas bija mūsdienu valsts pamatos un palikušas nemainīgas: demokrātiska valsts iekārta, cieņa pret cilvēktiesībām, likumības nodrošināšana, kā arī integrācija Eiropas Savienībā un Ziemeļatlantijas alianses struktūrās — tas laikam ir pats svarīgākais, kas mums jāatceras.

Kas iepriecina? Mums ir pietiekami liela politiskā stabilitāte, ir noformējusies politiskā sistēma, ir ļoti skaidra un konstitūcijai atbilstoša Lietuvas valsts uzbūve. Veiksmīgi integrējamies eiroatlantijas struktūrās. Notiek pārmaiņas sabiedrībā, un turpinās tautsaimniecības reforma — ekonomika balstās un attīstās uz jauniem pamatprincipiem, sekmīgi rit privatizācija un ar panākumiem notiek investīciju piesaiste mūsu saimniecībai.

Bet ir arī daudz risināmu jautājumu. To sakārtošana varētu būt vieglāka, lai sabiedrībai ietu secen tās grūtības, ar ko mums tagad nākas sastapties. Protams, Lietuvā ir sociālās problēmas, kas rada rūpestus. Tas attiecas uz pensijām, algām, stipendijām studentiem — vienmēr ir kas pilnveidojams, uzlabojams un palielināms.

— Aizvadītais gads bijis ražens abu valstu sadarbībā augstākajā līmenī — Lietuvā oficiālā vizītē uzturējās mūsu Valsts prezidente Vaira Vīķe — Freiberga, savukārt Latviju ir apmeklējušas vairākas augstas Lietuvas amatpersonas. Kā jūs vērtējat pašreizējās mūsu valstu attiecības? Vai ir kādi šķēršļi, lai tās turpinātu attīstīties un kļūtu vēl labākas?

— Kopumā mūsu valstu attiecības vērtēju kā ļoti labas, itin konstruktīvas un pragmatiskas. Gan pirms gada, gan tagad es nesaskatu, abu valstu attiecībās kādas nopietnas problēmas. Jā, ir risināmi jautājumi. Pie tādiem es pieskaitītu arī integrāciju Eiropas Savienībā un NATO — ir jāprecizē un jākoordinē mūsu pozīcijas. Jo, tuvojoties iestāšanās sarunu sākuma brīdim ar Eiropas Savienību, tās laika gaitā mainās. Mūsu attiecību kopīgo pamatu veido tas, ka mēs atzīstam vienotas, identiskas eiropeiskas civilizācijas vērtības, un mēs gribam šīs eiropeiskās vērtības ieaudzināt un pilnībā ieviest šeit, šajā zemē — Latvijā un Lietuvā. Tas ir pats stingrākais pamatakmens mūsu attiecībām pašlaik un šo attiecību sekmīgai attīstībai nākotnē.

Ir jautājumi, kam vajadzētu pievērst vairāk uzmanības, tie varētu tikt risināti straujāk, labāk. Tas attiecas uz brīvo tirdzniecību. Mēs uzskatām, ka, piemēram, īpašie paņēmieni, ar kuriem Latvija rada Lietuvai šķēršļus tirdzniecībai ar cūkgaļas produktiem, mūsuprāt, no Latvijas puses varētu tikt pārskatīti. Mēs to esam lūguši, un, domājams, ka tiks atrasts kompromiss, kas atbildīs tam, ko nosaka brīvās tirdzniecības līguma prasības.

Lietuvu un Latviju vēl arvien neapmierina tas, kas notiek uz mūsu valstu kopīgās robežas. Kaut arī notikumu attīstība vieš cerības. Es gribu īpaši atzīmēt to, ko šajā lietā dara Lietuvas partneri: Latvijas sūtnis Lietuvā Atis Sjanīts, Valsts robežsardzes priekšnieks ģenerālis Gunārs Dāboliņš, iekšlietu ministrs Mareks Segliņš un, protams, Latvijas Ministru prezidents Andris Šķēle — viņi ir pievērsuši lielu uzmanību tam, lai jautājums par robežšķērsošanas sakārtošanu tiktu risināts. Ar Lietuvas un Latvijas pušu attiecīgo dienestu kopīgiem spēkiem no šā gada 15. janvāra Grenctāles — Saloču robežpunktā katra puse — robežsargi un citi dienesti — kontrolē tikai valstī iebraucošos. Tas ievērojami vienkāršo un atvieglo robežas šķērsošanu. Domāju, pienāks brīdis, kad tiks izdarīta tikai izlases veida pārbaude, vairāk uzmanības pievēršot robežas šķērsotāju — tūristu un preču pārvadātāju — ērtībām.

Krietns solis sperts uz priekšu, risinot jautājumu par abu valstu jūras robežas un ekonomiskās zonas noteikšanu. Līgums ir parakstīts un gaida, kad to ratificēs Saeima. Domāju, ka Saeimas atbalsts šim līgumam, ratifikācija un jautājuma atrisināšana varētu būt labs signāls un liecība mūsu partneriem Eiropā un Eiropas Savienībā, arī mūsu draugiem NATO, ka Lietuva un Latvija ir droši sabiedrotie un partneri.

— Nav šaubu — īpaša svētku diena 16. februāris ir vairāk nekā 34 tūkstošiem lietuviešu, kas dzīvo Latvijā. Kaut arī vairumam no viņiem ir Latvijas pilsonība, tomēr saiknes ar tēvzemi nav zudušas. Kā Lietuvas valstiskuma atjaunošanas 82. gadadiena tiks atzīmēta Latvijā?

— Latvijā ir daudz lietuviešu kopienu, ir vairākas apvienības, biedrības un to nodaļas — katra no tām atzīmē Lietuvas valsts svētkus. Viens šāds plašs sarīkojums jau notika 12. februārī Dobeles rajona Līvbērzes pagasta Pikšās — kādreizējā Latvijas Valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa atjaunotajās mājās. Tur pulcējās lietuvieši no Rīgas, Daugavpils, citiem Latvijas novadiem, piedalījos arī es.

16. februārī Rīgas Sāpju Dievmātes Romas katoļu baznīcā pulksten 10 sāksies Lietuvas valsts svētkiem veltīts dievkalpojums, ko vadīs no Lietuvas atbraukušais bīskaps Jons Boruta un mācītājs Andrejs Trapučka. Jau par tradīciju ir kļuvis tas, ka šajā dienā noliksim ziedus pie Brīvības pieminekļa Rīgā.

Bet pievakarē Lietuvas vēstniecība Latvijā sadarbībā ar Latvijas Rakstnieku savienību un Latvijas Universitātes un Latvijas Kultūras akadēmijas Lituānistikas centru Latvijas Rakstnieku namā Rīgā rīko lietuviešu un latviešu dzejas vakaru. Tur skanēs dzeja divās valodās, sarīkojuma norisē mums piekritis palīdzēt latviešu dzejnieks un tulkotājs Knuts Skujenieks, rakstnieks Valdis Rūmnieks, labi Lietuvas draugi Rūta un Valdis Muktupāveli un citi. Atzīmējot savas valsts svētkus, gribam šajā dienā lielāku vērību veltīt tieši kultūras tradīcijām, vairāk uzsvērt lietuviešu un latviešu tautu kultūras saikņu tuvību. Un dzeja ir viena no tām jomām, kas, šķiet, diezgan cieši vieno mūsu tautas. Domāju, kā piemērs šim atzinumam ir lielais latviešu tautas dzejnieks Rainis, kura senču saknes meklējamas arī Lietuvā.

Pie viena gribu atgādināt, ka šogad aprit desmit gadu, kopš Lietuva atjaunoja savu neatkarību. Šajā sakarā īpašu uzmanību veltīsim arī 11. martam.

— Darbā Latvijā jums rit jau otrais gads. Ko šajā laikā mūsu zemē esat sev atklājis? Kas no paveiktā sniedzis vislielāko gandarījumu?

— Tik tiešām — 2. februārī sākās mans otrais darba gads Rīgā. Ierados Latvijā, ne īpaši labi to zinot un pazīstot. Šajā laikā manī ir nostiprinājies uzskats, ka mūsu valstīm un tautām ir jāiet tālāk, izmantojot savstarpēju atbalstu un katras valsts stiprās puses. Protams, mums katram ir arī daži stipri un vājāki punkti, bet Lietuva savstarpējās attiecībās ar Latviju un Igauniju nekad nav , ja tā var teikt, spēlējusi uz šīm savu partneru mazāk aizsargātajām vietām. Jo mēs visi kopā esam vienas komandas spēlētāji. Mēs kopā sasniedzam savus mērķus, balstoties uz labāko un stiprāko katrā no partnervalstīm. Tā ir galvenā doma, par ko man nav šaubu. Es pat gribu teikt, ka Lietuva nevar sasniegt savus mērķus bez Latvijas un Igaunijas. Jo vēsture mūsu likteņus ir sasējusi vienā mezglā.

Kādas es redzu stiprās puses Latvijas valstī un Latvijas sabiedrībā, uz kurām mēs varētu balstīties? Lietuvu un Latviju vieno kopīgas saknes, kas mūs tuvina. Latvijas cilvēkos valda tolerance un demokrātisms attieksmē pret citu tautu iedzīvotājiem un dažādu reliģisku uzskatu brīvu paušanu, cieņā ir cilvēktiesību ievērošana — tas Latvijai dod papildu iespējas sabiedrības brīvai attīstībai. To sekmē arī tas, ka Rīga ir bijusi Hanzas pilsēta, jo atšķirībā no Viļņas atrodas pie jūras un ir ievērojama osta. Tieši pilsētas un ostas kopīgā attīstība ir devusi iespējas radīt unikālu saimniecisku un kultūras veidojumu. Tas tagad sniedz Rīgai vienreizēju iespēju — uzņemt finansistus un kļūt par Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas pilnvarnieku gadskārtējās sanāksmes vietu 2000. gada maijā.

— Pētot arhīva dokumentus par biedrības "Latviešu un lietuviešu vienība" darbību un centieniem trimdā Vācijā , kur daļa mūsu tautiešu bija nonākuši pēc Otrā pasaules kara, vairākkārt uzdūros projektiem par iespējamo Baltijas valstu vai vismaz Latvijas un Lietuvas federāciju ar divām valsts valodām — latviešu un lietuviešu, ar vienotu ģerboni, karogu, kopīgu galvaspilsētu federācijas vidū kaut kur Šauļu apkaimē. Vai toreiz šādas ieceres bija tikai trimdinieku nepiepildāmas iedomas? Kāds ir jūsu uzskats, vai rūpes par baltu tautu pastāvēšanu nemudinās nākotnē šos projektus varbūt atkal celt gaismā?

— Es gribu jums parādīt, kas par šiem jautājumiem tika rakstīts jau 1934. gada 30. maijā Latvijā izdotajā lietuviešu nedēļas avīzē "Lietuvi? Balsas", kur iespiests aicinājums latviešu un lietuviešu tautām apvienot un koordinēt savus centienus, jo tikai tā iespējama pašsaglabāšanās un attīstība.

Lietuvā savienības idejai ir dziļas saknes, kas ietiecas mūsu valsts pastāvēšanas gadsimtos no dižkunigaišu Mindauga un Ģedimina laikiem. Mums ir bijusi vienota valsts ar Poliju, mēs esam runājuši par savienību ar Latviju, par savienību ar Latviju un Igauniju.

Beidzot šī ideja tiek piepildīta. Izrādās — tai bija lemts īstenoties vēlāk, nekā bijām cerējuši, un citos mērogos, nekā bijām domājuši agrāk. Apvienošanās notiek ap daudz pamatīgākām vērtībām — uz Eiropas civilizācijas pamatiem. Tikai civilizācijas vērtības var kļūt par pietiekami stingru saikni un spēj vienot to, kas šķiet nesavienojams, atrodot saprātīgu līdzsvaru un saprātīgu kompromisu starp pirmajā mirklī it kā neatrisināmām problēmām. Šī ideja sevī ietver arī visas agrākās ieceres par valstu apvienošanos. Mums Eiropas Savienība nav kā galamērķis, ko reiz sasniegsim, lai apsēstos atpūsties, bet gan ceļš, pa kuru lemts iet mums un mūsu bērniem, pieņemot nākotnes izaicinājumu un spējot saglabāt savas pagātnes nacionālās vērtības.

— Kaut arī vēstnieka pienākumi paņem ļoti daudz laika, taču arī jūsu darbā ir vaļasbrīži. Kā pavadāt tos?

— Brīvo laiku pavadu, lasot grāmatas, reizēm aizeju uz kino. Tagad dzīvoju Jūrmalā, man patīk skriet gar jūru. Mana lasīšana ir vērsta trīs virzienos — profesionālā literatūra, vēl lasu apceres latviešu valodā par Latvijas Tautas frontes vēsturi — ļoti interesanta grāmata, un trešais virziens — lasu daiļliteratūru.

— Esat apgalvojis, ka jums nav īpašu dotību svešvalodu apguvē, tomēr gribat iemācīties sazināties latviešu valodā. Kā šis nodoms ir sekmējies?

— Lasīt un saprast latviski kļūst aizvien vieglāk un vieglāk. Ar runāšanu pagaidām sarežģītāk, jo pietrūkst prakses iespēju.

— Taču, ja būtu nepieciešams, valsts valodas eksāmenu, lai naturalizētos un kļūtu par Latvijas pilsoni, droši vien varētu nolikt.

— Ceru gan.

Andris Sproģis,

"LV" nozaru virsredaktors

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"