"18. novembrī domāsim par kopīgo"

Indulis Bērziņš , Latvijas Republikas ārlietu ministrs — "Latvijas Vēstnesim"

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

— Esam satikušies īsi pirms 18.novembra. Līdz ar to mūsu sarunai ir gaiša noskaņa, kas jūtama visā valstī. Kāda ir Latvijas ārpolitikas bilance šo valsts svētku priekšvakarā?

— Mēs svētkus varam sagaidīt ar cerību, ka tas, kas sākts neilgi pēc Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas, — vienota, skaidra ārpolitika, kuras prioritātes ir mūsu dalība Eiropas Savienībā un NATO —, tiks turpināts un ka šis process Latvijai būs veiksmīgs. Kopš Helsinku apspriedē saņēmām uzaicinājumu sākt iestāšanās sarunas ar Eiropas Savienību (ES), mēs šo procesu esam sekmīgi risinājuši. Gan Portugāles, gan arī Francijas prezidentūras laikā. Nesen saņēmām Latvijas progresa ziņojumu, kas ir jau trešais, un, tāpat kā abi iepriekšējie, tas ir Latvijai pozitīvs. Arī NATO sakarā mēs sekmīgi virzāmies uz priekšu. Cenšoties sasniegt galveno — lai neviens nevarētu atrast argumentus pret mūsu uzņemšanu NATO. Protams, lielā mērā tas būs atkarīgs no lēmumiem Vašingtonā un citu NATO valstu galvaspilsētās, bet mums ir jāizdara mūsu pašu darbs. Šī pārliecība valdībai ir. Par to liecina prioritātes — ES un NATO. Un man šķiet, ka skaidrā ārpolitika arī lielā mērā ir bijusi par pamatu tiem panākumiem, ko Latvijas valsts sasniegusi. Papildus es gribu minēt vēl divus apstākļus. Pirmais — neapšaubāmi mūsu no citām bijušās PSRS republikām atšķirīgā vēsturiskā pieredze: okupācijas laiks Baltijas valstīs ir bijis īsāks, un mums jau 20. un arī 30.gados izveidojās brīvā tirgus un arī demokrātijas pieredze. Mūsu vēlme gan tad, gan arī vēlāk, ilgākā laika posmā — atgriezties Eiropā. Un, protams, es gribu uzsvērt arī Latvijas veiksmīgo sadarbību ar kaimiņvalstīm, kas mums ir svarīgi partneri. Valsts svētkus varam sagaidīt ar gaišu cerību.

— 18. novembrī būs apritējusi tikai mazliet vairāk nekā nedēļa, kopš Latvija kļuvusi par Eiropas Padomes prezidējošo valsti. Jūs tagad esat arī Eiropas Padomes Ministru komitejas priekšsēdētājs. Ko, jūsuprāt, šis prezidējošās valsts statuss nozīmē Latvijai?

— Tā ir unikāla iespēja, kāda Latvijai var būt tikai vienreiz divdesmit gados. Parādīt un pierādīt, ka Latvija starptautiskajās attiecībās ir uzticama partnere. Starptautiskajās attiecībās "uzticība" varbūt ir pats svarīgākais vārds. Uzticība ir pamats, uz kura veidojas izpratne un labas starpvalstu attiecības. Latvijai kā mazai valstij jāizmanto katra šāda iespēja, un prezidēšana Eiropas Padomē ir šāda iespēja. Mums jāparāda, ka Latvija pilnībā spēj pildīt pienākumus, ko mums kā neatkarīgai valstij tagad uzticējusi šī autoritatīvā starptautiskā organizācija. Tas ir viens no katras suverēnas valsts starptautiskajiem pienākumiem — būt pārstāvētai un nepieciešamības gadījumā arī prezidēt tajā vai citā starptautiskajā organizācijā.

— Kā jūs uztverat un izjūtat Latvijas pašreizējo statusu — vai kā mūsu izcilu sasniegumu?

— Sasniegums ir jau Latvijas dalība šajā organizācijā. Par lielākiem sasniegumiem mēs, cerams,varēsim runāt tad, kad Latvijas prezidentūra būs beigusies. Bet šis prezidēšanas fakts un mūsu valsts līdzdalība Eiropas Padomē izriet no tā, ka Latvija ir atguvusi savu valstisko suverenitāti. Eiropas Padome arī laikā, kad vēl bijām okupēti, interesējās par Baltijas valstīm kā par okupētu teritoriju. Bet, protams, iespēja aktīvi darboties kādā no starptautiskajām organizācijām Latvijai tagad ir tikai tādēļ, ka mums atkal ir pašiem sava neatkarīga valsts. Suverēnas valsts lielākā vērtība ir tā, ka sava valsts latviešiem ļauj ne vien saglabāties, bet arī attīstīties kā nācijai. Tieši no šī viedokļa atkal ir jāatgriežas pie mūsu ārpolitiskajām prioritātēm. Jo ne NATO, ne ES nav pašmērķis. Tas ir līdzeklis, kā Latvijai neatgriezeniski iekļauties neatkarīgo valstu saimē, lai nekāds spēks vairs nevarētu atņemt mūsu valstiskumu.

— Vai šis Latvijas prezidentūras laiks varētu iespaidot Latvijas virzīšanos uz ES?

— Es nedomāju, ka tas tieši varētu ietekmēt mūsu ārpolitiskos mērķus. Kaut arī pasaulē viss ir saistīts. Un pozitīvs Latvijas tēls pasaulē, protams, palīdzēs mums sasniegt arī savus ārpolitiskos mērķus, tai skaitā arī veidojot labas attiecības ar ES un NATO dalībvalstīm un arī ar mūsu kaimiņiem, piemēram, Krieviju.

— Kā jūs personīgi uzņemat augsto Eiropas Padomes Ministru komitejas priekšsēdētāja amatu? Tas nozīmē arī jaunus papildu pienākumus.

— Tas ir ļoti atbildīgs darbs, un es to uzņemu ar lielu atbildību. Kā cilvēks un politiķis es arī uzskatu, ka man ir ļoti paveicies — būt Latvijas ārlietu ministram tieši šajā laikā. Un, protams, man šie pienākumi jāpilda pēc labākās sirdsapziņas.

— Kā jūs vērtējat savas komandas gatavību jaunajiem uzdevumiem? Īpaši jau Latvijas vēstniecības Eiropas Padomē, Strasbūrā, gatavību, tai šajā pusgadā būs jāveic ļoti liels papildu darba apjoms.

— Jā, mūsu pārstāvniecībai Strasbūrā, kuru ļoti labi vada Georgs Andrējevs, būs ļoti liels darba apjoms. Un, protams, arī mums ministrijā būs liels papildu darbs. Taču būtībā tas nav nekas jauns, un mūsu cilvēki ir gatavi šo darbu veikt. Es teiktu tā: lai strādātu Ārlietu ministrijā, ir jābūt nedaudz pozitīvi trakam. Es gan negribu teikt, ka visi vienmēr ir pārstrādājušies, taču tad, kad vajag, ar astoņu stundu darba dienu nepietiek. Cilvēki strādā daudz vairāk, jo saprot, ka tas ir nepieciešams Latvijas valstij. Un mūsu cilvēki šo prezidentūras laiku uztver arī kā lielisku iespēju profesionāli mācīties un apliecināt sevi jaunā kvalitātē. Kopumā tieši mazās valstis Eiropā nereti sevi ir apliecinājušas ar veiksmīgu prezidentūru. Atcerēsimies kaut vai Somijas prezidentūru Eiropas Savienībā, kas bija ļoti veiksmīga.

— Mēs esam atgriezušies pie ES, kas ir viens no Latvijas ārpolitikas stratēģiskajiem mērķiem. Nesen saņēmām Latvijas progresa ziņojumu, un ir dzirdēti visai atšķirīgi politiķu un preses vērtējumi. Kāds ir jūsu viedoklis?

— Mums šis progresa ziņojums ir pozitīvs jau visus trīs gadus pēc kārtas. Tas ir ļoti pozitīvs fakts, jo tā tas nebūt nav vienmēr. Vairāku valstu vērtējumos ir bijušas krasas un diezgan straujas atšķirības. Tā ka mūsu valsts progress ir ļoti pozitīvi vērtējams. Īpaši jau tāpēc, ka Latvija līdz ar citām Helsinku grupas valstīm iestāšanās sarunas sāka divus gadus vēlāk nekā pirmās grupas valstis. Bet cilvēki Latvijā šo ziņojumu patiešām uztver dažādi. Ko te sacīt? Ir tāds sens paradokss, kā pierādīt, ka īru pasaulē ir vairāk nekā ķīniešu: ir jāskaita tikai rudmatainie.

— Jo īri pasaulē ir slaveni ar saviem rudajiem matiem, kamēr rudmatainu ķīnieti gan laikam neizdosies atrast, lai kā arī meklētu.

— Tieši tā. Un dažkārt rodas iespaids, ka arī Latvijas kritiski noskaņotie iedzīvotāji skaita tikai tos faktus, kas izdevīgi viņu viedokļa pierādīšanai. Protams, tādā tehniskā dokumentā, kāds ir Latvijas progresa ziņojums — un šī gada ziņojums ir pat daudz tehniskāks nekā iepriekšējie ziņojumi — mēs varam atrast gan pozitīvu vērtējumu, gan norādījumus uz vēl neizdarīto. Bet tas nebūt nenozīmē, ka šie mūsu neizdarītie darbi būtu saistīti ar kādām kļūdām. Bieži vien cēlonis ir laika vai finansu trūkums. Starp citu, mums vēl ir laiks, un nevajag šos kritiskos norādījumus uztvert kā traģēdiju. Mums vienkārši jāsaasina uzmanība uz šiem norādījumiem. Un konsekventi jāturpina tas, ko esam visu šo laiku darījuši. Kopumā es šo dokumentu vērtēju pozitīvi un domāju, ka tas mūsu valdībai dos papildu iespēju izprast padarīto un arī pagaidām nepadarīto darbu sarakstu, lai vēl mērķtiecīgāk virzītos uz priekšu. Jo mums — gan valdībai, gan parlamentam — ir jāveic lieli uzdevumi.

— Kā jūs pats izjūtat un vērtējat vairāku žurnālistu tendenci koncentrēt uzmanību vienīgi uz negatīvajiem faktiem? Parādību, kas sastopama ne vien Latvijā. Spilgts piemērs bija mūsu Valsts prezidentes intervija BBC "Hard talk" ciklā.

— Es jau esmu ļoti pozitīvi izteicies par šo mūsu prezidentes interviju. Jo prezidentei tiešām izdevās ļoti sarežģītās intervijas laikā aizstāvēt Latvijas godu. Es domāju, šī intervija ļoti labi parādīja, kādos apstākļos bieži ir jāstrādā Latvijas diplomātiem un politiķiem. Jo ne vienmēr un ne visur mūs sagaida ar draudzīgiem jautājumiem. Man liekas, šī intervija bija arī spilgts piemērs tam, kā mēs bieži vien tiekam uztverti. Un ir patiešām naivi retoriski jautāt, kāpēc mēs neskaidrojam Latvijas sarežģīto vēsturi. Teikt, ka "vajag aizbraukt un izstāstīt"... Šie jautājumi jau tiek skaidroti. Skaidroti tik, cik iespējams Latvijai — mazai valstij, kuras diplomātiskie resursi ir ierobežoti. Es varu apliecināt, ka mūsu vēstures sarežģītie jautājumi ārzemēs tiek skaidroti un tam tiek izmantota katra iespēja. Piemēram, par to es runāju arī ANO Ģenerālās asamblejas pēdējā sesijā. Bet, par nožēlošanu, ir jāsecina, ka ar skaidrošanu vien nekas vēl nemainīsies.

— Nepieciešama arī otras puses griba šos skaidrojumus uzklausīt. Diemžēl BBC intervijā es neredzēju un nedzirdēju žurnālista gatavību un pat vēlēšanos uzklausīt sarunas biedru. Tika meklēts vienīgi apstiprinājums tiem pašiem vecajiem, gauži aplamajiem un tendenciozajiem apgalvojumiem par mūsu valsti.

— Jā, un vienīgais, kas var kardināli mainīt un, es ticu, arī mainīs attieksmi pret mūsu valsti, būs Latvijas sekmīga virzība uz ES un NATO. Taču es negribētu piekrist, ka koncentrēšanās uz negācijām ir tipiska žurnālistiem visā pasaulē. Tas ir dažu žurnālistu mēģinājums attaisnoties. Starp citu, viņiem, protams, ir tiesības izvēlēties arī šādu stilu, kas raksturīgs, piemēram, šai britu televīzijas pārraidei. Taču es negribētu piekrist, ka tas ir raksturīgs žurnālistiem visā pasaulē. Es gribētu minēt kaut vai igauņu žurnālistu spēju redzēt pozitīvos aspektus savas valsts attīstībā. Interesants piemērs — ko kurā valstī raksta par savu progresa ziņojumu, man šeit ir konkrēta analīze. Igauņu žurnālisti par savu ziņojumu raksta gandrīz tikai pozitīvi. Tā ir katra žurnālista izvēle, un es nebūt netaisos mūsu žurnālistus kritizēt vai viņiem ko pārmest. Taču šī parādība ir nopietna. Atcerēsimies, kā savulaik bija ar presē daudz apspēlēto korupcijas jautājumu. Jā, korupcija ir smaga problēma, un progresa ziņojums rāda, ka tā ir nopietna problēma visām pārejas perioda valstīm. Bet arī progresa ziņojumā Latvija šai jomā netiek izdalīta kā valsts, kurā būtu pati smagākā situācija ar korupciju. Mums uz šo problēmu tiek norādīts tāpat kā citām valstīm. Un plašā diskusija, kas bija izraisījusies Latvijas presē, ar atkal un atkal atkārtotajiem apgalvojumiem, ka Latvija šai jomā ir pati sliktākā valsts, neatbilst Eiropas progresa ziņojuma vērtējumam. Es jau savulaik, kad šī diskusija risinājās, to teicu, un tagad, lasot progresa ziņojumu, man ir tiesības šo viedokli atkārtot. Tas ir kā cīņas sportā: ja tu pārvērtē savu pretinieku, tu nevari cīnīties, jo muskuļi ir savilkti krampjos. Bet arī tad, ja tu pretinieku nenovērtē, viņš tevi viegli var uzvarēt. Korupcija patiešām ir nopietna problēma, pret ko arī nopietni jācīnās. Bet, ja presē tiek nepārtraukti atkārtots, ka Latvijā visi ir korumpēti, tad normālam cilvēkam uz ielas var rasties jautājums, kāpēc arī viņam kāds nedod naudu. Iestājas bezizejas sajūta: ja jau pilnīgi viss ir tik slikti, tad pret to vispār nav iespējams cīnīties. Manuprāt, lai mēs ko uzlabotu, mums šī problēma pirmām kārtām objektīvi jānovērtē. Nesamazinot tās apjomu, bet arī nepārspīlējot to.

— Visa pasaule joprojām dzīvi seko līdzi prezidenta vēlēšanu rezultātu izvērtēšanai ASV. Vai, jūsuprāt, jaunā ASV prezidenta personība varētu iespaidot mūsu valsts attiecības ar Ameriku?

— Es domāju, ka ne. Nesen, atbildot uz līdzīgu jautājumu, es jokojot teicu: "Būtu labi, ja ievēlētu viņus abus." Un redziet, mani vārdi ir gandrīz vai piepildījušies, jo vēlēšanu rezultāti ir tik ļoti tuvi. Gan republikāņi, gan demokrāti ļoti ilgā laika posmā piekopuši Baltijas valstu kā likumīgas PSRS sastāvdaļas neatzīšanas politiku, uzskatījuši Baltijas valstis par okupētām. Un arī pēc mūsu neatkarības atjaunošanas nav manīta būtiska atšķirība starp republikāņu un demokrātu attieksmi pret Baltijas valstīm kopumā. Tā ka, lai kāda arī būs amerikāņu vēlētāju izvēle, jaunās administrācijas attieksme pret Baltijas valstīm arī turpmāk būs labvēlīga. Es domāju, mēs varam priecāties, ka ASV tik lielu uzmanību veltī Baltijas valstīm un Ziemeļeiropai kopumā. Un, es domāju, šī pozitīvā sadarbība turpināsies.

— Ir izskanējis arī viedoklis:ja nākamais ASV prezidents būs republikānis Bušs, viņa pilnīgi jaunā administrācija tomēr būs mazāk informēta par Baltijas valstīm. Mūsu valsts vēstnieks ASV Aivis Ronis nesen teica, ka šo situāciju vajadzētu izmantot, lai Baltijas valstu imidžu pasniegtu jaunā kvalitātē — kā kopīgu Baltijas un Ziemeļvalstu tēlu. Respektīvi, ne vairs pēc formulas "3+5", bet pēc jaunās formulas "8".

— Dānijā, tiekoties ārlietu ministriem, mēs nolēmām, ka turpmāk runāsim nevis par sadarbību "5+3", bet gan par sadarbību starp astoņām valstīm. No šī brīža tā ir astoņnieka tikšanās. Tieši tā jau saucas arī pirmā Ziemeļvalstu un Baltijas valstu sadarbības ministru tikšanās Rīgā. Jā, tas ir jauns nosaukums, kas liecina par kvalitatīvām izmaiņām mūsu attiecībās ar Ziemeļvalstīm. Bet Amerikā atšķirības, protams, būs, gan vienai, gan otrai administrācijai stājoties pie savu pienākumu pildīšanas. Taču šīs atšķirības nebūs būtiskas attieksmē pret Baltijas valstīm. Un jauni cilvēki Baltajā namā atnāks jebkurā gadījumā, vai tie būs demokrāti vai republikāņi.

— Ko 18. novembris nozīmē jums pašam, cilvēkam, kurš 1990. gada 4. maijā balsoja par Latvijas Neatkarības deklarāciju?

— Pirmkārt es pats 17. novembra vakarā būšu namatēvs tradicionālajā ārlietu ministra rīkotajā pieņemšanā ārvalstu vēstniekiem un pašmāju diplomātiem. Es tur uzstāšos ar uzrunu par mūsu ārpolitikas aktualitātēm. Jo valsts svētki ir ne vien atmiņu diena, kad jādomā, kas ar mums noticis pagātnē, bet arī diena, kad jādomā par aktuālajiem nākotnes uzdevumiem. Jūs minējāt 4. maiju, un tas tiešām ir cieši saistīts ar 18.novembri. Ja nebūtu bijis 18. novembra un divdesmit neatkarīgās Latvijas gadu starp abiem pasaules kariem, tad 1990. gada 4. maijā mums vienkārši nebūtu bijis ko atjaunot. Bez 20. un 30.gadu brīvvalsts latviešu tautas griba nevarētu būt tik spēcīga, lai mēs spētu izdzīvot garajos okupācijas gados. Jo valsts ir mehānisms, kas tautai ļauj ne vien izdzīvot, bet arī attīstīties un uzplaukt. Un, ja nebūtu bijis 4. maija, tad, gadiem ritot, cilvēki varbūt arvien retāk atcerētos arī 18.novembri. Kaut gan es ļoti labi atceros vēl no saviem studenta gadiem, ka mēs šo datumu, kaut ļoti klusi, tomēr pieminējām un arī atzīmējām. Kā nu kurš, bet atcerējāmies un atzīmējām. Man pašam 18.novembris ir patiesi svētki. 18.novembrī es atbilstoši saviem protokolārajiem pienākumiem nolikšu ziedus pie Mātes Latvijas pieminekļa Brāļu kapos, piedalīšos gan Saeimas svinīgajā sēdē, gan noskatīšos armijas parādi, gan arī vakarā piedalīšos Valsts prezidentes rīkotajā 18. novembra pieņemšanā. Bet es šajā dienā arī noteikti atradīšu kaut nedaudz laika, lai būtu kopā ar saviem bērniem un runātu par Latvijas vēsturi. Rūtai tagad ir deviņi gadi, Reinim — vienpadsmit, un viņus mūsu vēsture patiešām interesē. Protams, par vēsturi nav jārunā tikai 18.novembrī, tas jādara pastāvīgi. Bet man 18. novembris liekas īpaši laba diena, lai runātu par Latvijas vēsturi.

— 18. novembrī bērnam var rasties papildu jautājumi. Piemēram, vērojot armijas parādi, dēls varētu paprasīt, vai Latvijai vienmēr ir bijusi sava armija un savi karavīri.

— Viņiem ir daudz jautājumu, un dažs labs mans joks viņiem ir iegājies kā realitāte. Piemēram, ejot garām vietai Rīgā, kur kādreiz bija Ļeņina piemineklis, viņi mēdz uzdot interesantus jautājumus. Tajā vietā laiku pa laikam mēdz uzstādīt skulpturālus veidojumus, un tad bērni smejas: "Kāds Ļeņins šoreiz dīvains." Piemēram, vasarā Dziesmu svētku laikā tur bija uzstādītas tādas mazas dzirnaviņas. Bet mūsu sarunas par vēsturi arī man ir ļoti interesantas. Un bērnu interese tikai lieku reizi liecina, ka, dzīvojot ar nākotni, mēs nedrīkstam aizmirst, kas un kāpēc ar mums noticis pagātnē. Bet "Latvijas Vēstneša" lasītājiem 18.novembrī gribu novēlēt domāt par to, kas mums ir kopīgs. Mēs katrs esam individualitāte, personība. Mums ir dažādi mērķi, dažādas idejas. Dažāda, atšķirīga izpratne par to, kas jādara katram atsevišķi un mums visiem kopā. Bet, ja nespēsim vienoties svarīgākajos jautājumos, un tādi ir arī ārpolitiskie jautājumi, tad mums būs ļoti grūti ko izdarīt. Un, ja nebūs panākumu mums visiem kopā, tad arī nebūs iespējami individuāli panākumi. 18.novembris ir īstā diena, kad mums padomāt par kopējo. Par to, kas mums palīdzēja izdzīvot grūtajos laikos. Varbūt tas skan skaļi, bet, domāju, tas nav teikts tikai par Latviju un latviešiem. Arī par mūsu kaimiņiem un citām tautām. Jo neviens cits par mums kā tautu nekad nerūpēsies tā, kā mēs paši spējam par sevi parūpēties. Tas ir arī mūsu pienākums pret kaimiņiem un Eiropu kopumā. Jo mūsu pienākums ir piedalīties un izveidot vienotu un brīvu Eiropu. Un tas ir pienākums arī pret mūsu bērniem, kuri dzīvos šajā brīvajā, vienotajā Eiropā.

Jānis Ūdris,

"LV" ārpolitikas redaktors