Valsts prezidente:

— intervijā Latvijas Televīzijā 16.novembrī

Intervija Latvijas Televīzijas raidījumā "4. studija" pulksten 19. Raidījumu vada žurnālists Andris Jakubāns

— Labvakar! Mums palikušas divas dienas līdz 18. novembrim, un jautājums būtu tāds: vai jūs atceraties, kad jūs pirmo reizi apzinājāties, ka 18. novembris ir citāda diena nekā visas pārējās?

V.Vīķe–Freiberga: — Tas bija vēl Otrā pasaules kara laikā. Man kā toreiz mazai meitenītei ir palikušas prātā mazas epizodītes, es nezinu, no viena gada vai no vairākiem. Bet es zinu, ka vecāki runāja ar saviem draugiem un tuviniekiem par to, ka tā ir īpaša diena. Tas tika atzīmēts, ieliekot logos kādu svecīti, plošku vai — ko nu varēja. Es tā manīju no viņu puses, ka tas ir kaut kas it kā aizliegts, taču viņiem svēts un nozīmīgs. Bet pret ko vācu armija neizturas ar pienācīgu cieņu, un viņiem ir jāuztur savs pretestības gars, pie tā sīksti jāturas un tas ir kaut kas ļoti nozīmīgs. Tas ir tas iespaids, kas man kā bērnam radās.

— Mums arī visus šos piecdesmit gadus šie bija ļoti aizliegti svētki. Tādi, ko slepus svinēja tikai ļoti labu draugu pulkā. Es zinu, ka jūs 18. novembri esat svinējusi tādā pasaules nostūrī kā Kasablanka. Bija vēl kādreiz amerikāņu filma ar šādu nosaukumu. Vai jums par to ir kādas atmiņas?

V.Vīķe–Freiberga: — Noteikti. Tad jau es biju 11 gadus veca meitene. Pirmais, ko mēs centāmies darīt, ir sameklēt, vai tur nav citi latvieši. Es pat nezinu, kā maniem vecākiem izdevās to izdarīt. Bet mēs apzinājām vairākas ģimenes, un tad katru gadu 18. novembrī notika svinēšana, tika iets ciemos vienu gadu pie viena, vienu gadu pie otra, kam nu tas dzīvoklītis bija mazliet lielāks. Mēs sarīkojām mielastu, groziņvakaru, katrs bija kaut ko atnesis līdzi, vai nu kādu vīna pudeli, vai kādu pīrāgu izcepis. Tur tika deklamēts, mēs aizdedzinājām svecītes un nodziedājām valsts himnu un "Svēts mantojums". Mēs dalījāmies atmiņās par to, kā Latvijā brīvvalsts laikā tika svinēti svētki. Bija tāda ļoti pacilāta gaisotne zem palmām. Tur bija šakāļi un suņi. Katrā ziņā bija vēl viena otra radībiņa, kas Latvijā nav sastopama, piemēram, skorpioni.

— Manā mīļākajā romānā Anšlava Eglīša "Omartija kundzē" ir tāda vieta, kur viņa aizbrauc uz Latviju, kas ir boļševiku jūgā, un skatās, kā tā iet bojā. Es domāju, ka klaida latvieši droši vien neticēja, ka kādreiz atgriezīsies normālā zemē. Vai šajos svētkos Amerikā un Kanādā bija tāda apziņa, ka tā ir kaut kāda pagātne?

V.Vīķe–Freiberga: — Jā, tā bija jauniešiem ļoti nospiedoša sajūta. Tā bija svarīgākā diena kalendārā visai latviešu kopienai, tie tika atzīmēti kā svinīgi svētki. Principā tad vajadzēja priecāties par to, ka tā ir Latvijas neatkarības diena, par to, ka tāda neatkarīga Latvijas valsts ir tikusi radīta, ir ierakstīta vēstures grāmatās un kādreiz patiešām ir bijusi pasaules kartē. To vajadzēja atzīmēt un vajadzēja atzīmēt ar prieku un lepnumu. Un tā tas arī tika darīts. Bet nelaime bija tā, ka mums šī zeme nebija pieejama, mēs bijām no tās izdzīti, ka Latvijas neatkarība bija zaudēta, un tas piedeva ļoti skumīgu un sērīgu pieskaņu. Vecākā paaudze mēdza savu jaunību atcerēties ar asarām acīs, to, kas kādreiz bija bijis Latvijas brīvvalsts laikā. To, ko viņi bija zaudējuši. Protams, bija arī šī ļoti dziļā pārestības un, es teiktu, naida sajūta pret tiem, kas mums bija šo valsti atņēmuši. Tas, protams, radīja tādu negatīvu gaisotni, kas man kā bērnam, kā jaunam cilvēkam bija tāds smags pārdzīvojums. Tā bija tāda diena, kad tu īsti nezināji, vai priecāties vai raudāt. Īstenībā abi divi — bija jāraud par zaudēto Latviju un jāpriecājas par to, ka kādreiz tāda ir bijusi.

— Mums gan te gāja diezgan jautri. Es atceros, ka vienreiz gar Brīvības pieminekli Rubiks sarīkoja riteņbraukšanas sacīkstes. Tad visi tiešām gan smējās, gan raudāja. Tās izjūtas mums ir diezgan kopīgas. Visbaigākais bija tad, kad ap Brīvības pieminekli salika šīs drausmīgās miliču ķēdes. Es zinu, ka man dēls gāja uz armiju, es viņu vedu un teicu: centies uzvesties godīgi, jo mēs dzīvojam tādā valstī. Un tāds mongoloīdu tips man teica: tētiņ, nomierinies, viss būs labi, beigsies svētki, un mēs tos karavīrus noņemsim. Tā bija pirmā sajūta, ka tā impērija tomēr brūk. Es zinu, ka klaida latviešiem bija ļoti sarežģīti satikties ar šejieniešiem, jo visi, kas uz šejieni brauca, tika turēti par čekistiem. Kaut gan visiem viens pats 18. novembris, bet tās attiecības bija bailīgas.

V.Vīķe–Freiberga: — Tās apgrūtināja tas, ka šeit oficiālais viedoklis bija, ka uz Rietumiem ir aizmukuši tikai fašisti jeb fašistu līdzskrējēji un ka īstie patrioti ir tie, kas ar sarkaniem karogiem sagaidīja krievu armiju kā īstos atbrīvotājus. Ar šo ideoloģisko retoriku mums nekādā veidā nebija iespējams nekāds dialogs. Tās bija divas šķirtas un tiešām savstarpēji naidīgas pasaules. Savā laikā komiteja sakariem ar tautiešiem ārzemēs izdeva laikrakstu "Dzimtenes Balss". Tur bija milzīgi indīgi raksti, kur tika slavēts, kādi sasniegumi ir padomju dzimtenē, cik gudri visi tie, kas tajā palika, un cik šausmīgi dumji tie, kas kādreiz aizbrauca prom. Mēģināja mūs nomelnot par kaut kādiem briesmoņiem. Oficiālā gaisotne bija diezgan smagi panesama. Mēs personīgi ar vīru centāmies meklēt cilvēcību šajos kontaktos, ja sastapāmies ar zinātnieku, tad runājām par zinātni, ja ar mākslinieku — tad runājām par mākslu. Un tad beigu beigās, protams, radās tas kopsaucējs, kopējā valoda ne jau tikai par to lietu, par ko runājām, katram par savu profesiju, bet kā cilvēkiem, kā latviešiem. Tajā brīdī, kad kontaktējies ar otru kā ar cilvēku, tad atklājās, ka ir būtiskais slānis — šī dziļā latvietība, kas ir palikusi neskarta, neskatoties uz uzspiestajām ideoloģijas retorikām, kas bija pareizais veids kā runāt vienai pusei un kā runāt otrai pusei. Tas bija oficiāli nepieciešams, un tā tas tika oficiāli formulēts.

— Tas bija teātris.

V.Vīķe–Freiberga: — Jā, savā ziņā tas bija teātris, lomas, kas bija jāspēlē. Tas veids, kā tu varēji kontaktēties ar cilvēkiem, bija vienkārši nolikt to malā, aizmirst un runāt par kaut ko citu. Protams, es domāju īpaši grūti bija Latvijas māksliniekiem, kas ceļoja uz ārzemēm, mēs nekad ar viņiem nesatikāmies divatā, viņiem vienmēr bija kāds laipns pavadonis, kas no viņiem neatšķīrās ne mirkli, tā kā dvīņubrālis, tā kā siāmas dvīnis. Ja bija divi mākslinieki, tad bija trešais klāt. Mēs jau, protams, ļoti labi zinājām, kas tie bija par ļaudīm, un tas jau arī uzlika sava veida zīmogu visiem kontaktiem un tikšanām. Tas mūs nobīdīja tādās triviālās sarunās, kaut gan īstenībā mums būtu bijis svarīgi runāt par to, kas ir Latvija, kas ir latvietība, kāda ir Latvijas nākotne. Bet es domāju, ka tas mums izdevās tā kā tā, neskatoties uz šiem uzraugiem, kas ar modrām acīm un ausīm vienmēr bija klāt mūsu sarunās. Es personīgi jutos tā, ka mums izdevās pārvarēt arī to šķērsli un uzņemt nozīmīgus kontaktus arī kā latviešiem.

— Es atceros, ka es jūs pirmo reizi redzēju Lāčplēša simtgades svētkos Lielvārdē. Tad jau mums te bija tāda pusbrīvība, mēs savā starpā domājām, nez kā Vaira Vīķe–Freiberga spriež, kurš ir čekists, kurš nav. Tāda sabijusies izskatījās. Vai bija vajadzīga kaut kāda drosme, lai brauktu uz Latviju?

V.Vīķe–Freiberga: — Nē, nekādā ziņā. Tā lieta jau bija tā, ka man bija pirmo reizi atļauts kaut kur publiski runāt. Pirmo reizi, kad es publiski runāju Latvijā, tas bija ļoti šaurā lokā. Tā bija akadēmijas augstākā vadība, kas sēdēja ap sēžu galdu, tie bija vienīgie, kas noklausījās. Pēc tam nākamā ceļojumā bija atlasīta publika, bet jau mazliet plašāka, arī zinātnieki tur varēja piedalīties. Vairākkārt paredzētās lekcijas man tika atsauktas. Mēs fiziski taču nevarējām braukt uz tādu attālu vietu kā Lielvārde, jo tas bija ārpus Rīgas teritorijas. Uz turieni ar tūristu vīzu jau neviens nelaida. Tāpēc toreiz tas man bija liels atklājums, es nebiju nobijusies, es vēroju, kā izskatās kāda vieta ārpus Rīgas, kādi tur tie ļaudis, jo mūs jau nekur nelaida. Tāpat uz skatuves kāpt man nekad nebija laiduši, tāpēc es uzmanīgi vēroju, kas notiek. Ticiet man, kāpšana uz skatuves mani baidījusi nav.

— Bet jūs taču esat ļoti liela runātāja, jūs esat runājusi visos Amerikas saietos. Kas vēl notika 18. novembrī Amerikas latviešu kopienā bez runām, vai bija arī kāds mielasts?

V.Vīķe–Freiberga: — Runas ir ļoti svarīgas, jo tās nosaka gaisotni. Runa ir tā, kas katru reizi sniedz patriotisko kodolu, atmodina patriotiskās jūtas, tā ir notikumam pašā centrā. Bet kas vēl ir svarīgs šim notikumam — tiek izkarināti karogi. Karogs ir klāt šajā pasākumā, tas tiek svinīgi ienests zālē. Tautudēli un tautumeitas, ģērbušies tautas tērpos, stāvgoda sardzē, arī bērniņi no skolas ģērbti tautastērpos stāv godasardzē. Tad ir koncerts, kurā uzstājas mūziķi. Ir svinīga svētku gaisotne. Tas ir ļoti būtiski, ir speciāls svētku dievkalpojums, kur visi iet un aizlūdz par Latviju, aizlūdz par Latvijas valsti un tās atjaunošanu. Tur ir dziļi nozīmīgi žesti, tur ir līdzdalība un piedalīšanās. Mēs visi, kas bijām trimdā, varējām izjust piederību pie latviešu tautas. Mēs varējām apliecināt, ka esam daļa no tās, kaut arī aizrauti kaut kur tālumā, svešumā. Šie sarīkojumi īstenībā bija ļoti būtiski, jo, kad mazs bērniņš atnāca uz šiem sarīkojumiem, viņā tika ieaudzinātas patriotiskās jūtas, ka viņš pieder Latvijai un ka tā normāli būtu viņa īstā dzīves vieta, tikai liktenīgu apstākļu dēļ tā ir sagadījies, ka viņam nebija lemts tur palikt.

— Principā Amerika ir tāds liels tautu tīģelis, kur viss tiek sakausēts. Unikāli ir tas, ka latvieši ir palikuši par latviešiem šajā tautu tīģelī.

V.Vīķe–Freiberga: — Viņi uzskatīja to par savu svētu pienākumu — glabāt savu latvietību. Tas bija tamdēļ, ka viņi bija varmācīgi spiesti atstāt savu zemi. Tie nebija parastie imigranti, piemēram, no Itālijas dienvidiem, no ļoti nabadzīga apvidus, kas brauc uz Ameriku ļoti lielā skaitā, lai meklētu tur labāku dzīvi un labāku nākotni. Tur jau nav par ko kaunēties, ja cilvēks, kas godīgi dzīvo un strādā, meklē vietu, kur viņš to varētu darīt cilvēcīgākos apstākļos. Bet latviešiem nebija šādu apstākļu un šādas aizmugures, viņi bija atstājuši savu dzimteni, kur viņi ar sirdi un dvēseli būtu vēlējušies palikt un strādāt. Bet viņiem tas nebija iespējams.

— "Čikāgas piecīšiem" ir tāda skumīga dziesma "Tā Latvija tur debesīs". Šobrīd Latvija ir brīva, bet tradīcijās ir zināms tukšums. Pirmajos atmodas gados mēs pat īsti nezinājām, kā svinēt 18. novembri, jo tie mums visu laiku bija tādi kā aizliegti svētki. Arī, kad Rainis bija atbraucis no trimdas uz Latviju, viņš tajā šausmīgi vīlās. Viņš rakstīja: "Neviena mīkla nav minēta, / neviena aiza nav aizbērta". Cilvēki ir vīlušies Latvijā. Nu jau desmit gadus mēs dzīvojam brīvā Latvijā, mums vairs nav jāslēpjas, mēs varam darīt visu ko, bet ir ārkārtīgi daudz vīlušos cilvēku.

V.Vīķe–Freiberga: — Nu par to vilšanos un svinēšanu, te ir divi aspekti. Es domāju par svinēšanu ir tā, ka ļaudis nav to iemācījušies. Tradīcijas jau ir pārmantojamas no paaudzes paaudzē. Vecāki to iemāca saviem bērniem, un tie atkal to nodod tālāk. Ja nav bijusi pārmantojamība, ja nav bijusi iespēja svētkus svinēt, tad nevarēja tos arī cits citam iemācīt. Tad palika tikai driskas un drupačas no svētku būtības. Pēc neatkarības šie svētki atkal bija jācenšas izgudrot no gala un sākuma, bija jāuzceļ no jauna šīs tradīcijas. Man šķiet, ka mēs turpinām to darīt. Man personīgi ir prieks visos šajos pasākumos piedalīties, un mēs cenšamies tajos iesaistīt pēc iespējas plašākas tautas masas, lai katrs Latvijā justu, ka tie ir viņa svētki, ka tie viņam pieder, ka tie ir mūsu tautas un mūsu valsts svētki. Un ir vērts par tiem priecāties, jo šī valsts un šī zeme mums pieder, mums pieder nākotne, kuru mums ir iespējams veidot. Par to, kāda ir tagadne, esam atbildīgi gan mēs paši, gan arī iepriekšējie vēsturiskie apstākļi, kas bija apkārt pasaulē. Bet mēs nedrīkstam aizmirst, ka beidzot savā valstī mums ir pavērušās iespējas kaut ko lietas labā darīt. Un, ja notiek tā, ka mūsu dārgie tautas brāļi uzvedas ne tā, kā mēs to vēlētos, tad mums ir savas iespējas izdarīt uz viņiem spiedienu, prasīt no viņiem atbildību, prasīt pārmaiņas. Un tā ir tā milzīgā starpība.

— Es aizbraucu, tas gan nebija Ragaciems, bet kāda cita vieta 18. novembrī, un man viens vīrs teica: paskat, re kur arī ebrejs ir izkāris karogu tāpat kā krieviņš. Es prasu, kāpēc tev pašam nav karoga? Viņš saka, man nevajag. Arī tāda ir attieksme.

V.Vīķe–Freiberga: — Es domāju, tas ir ļoti bēdīgi. Es ļoti priecājos par tiem cittautiešiem, kas uzskata sevi par latviešiem, kas šeit ir dzimuši un auguši, un pieņēmuši šejienes pilsonību, un respektē šo iekārtu valstī, kurā viņi dzīvo. Es domāju, tas ir ļoti korekti, un es esmu pateicīga katram, kas tā dara. Turpretī man ir kauns par katru etnisko latvieti, kas neizjūt lepnumu par savu tautu, kas nav spējīgs izrādīt cieņu savai valstij, jo, izrādot cieņu savai valstij, mēs izrādām cieņu sev pašiem. Tā ir mūsu pašu vērtība, mūsu pašu pašapziņa, ko valsts iemieso. Ja mēs necienām savu valsti, tad tas ir nožēlojams cieņas trūkums pašam pret sevi.

— Šodien es dzirdēju pa radio, ka tāds un tāds veikals 18. novembrī strādā, un ļoti daudzi veikali strādā, jo daudziem tie nav svētki. Pat Slokā, kas ir diezgan liela pilsēta, pie universālveikala lieliem burtiem rakstīts — strādās, saimniecības preču veikals strādās. Cilvēki parāda, ka viņiem tie nav svētki. Veikali strādās, cilvēki nāks iepirkties. Tā būs tirgus diena.

V.Vīķe–Freiberga: — Es domāju, ir viens veids, kā to iespaidot — neiet uz to veikalu tajā dienā iepirkties. Ja mēs vēlamies patiešām svētkus svinēt, tad varam arī ieplānot tā, ka mēs varam iepirkties un iegādāt to, ko mums vajag, arī iepriekšējā dienā. Un ja veikaliem nebūs pircēju, tad viņi paši būs spiesti konstatēt, ka tā nebija prātīga ideja. Varbūt turpmāk viņi drīzāk izliks dekorācijas savos skatlogos un tā vairāk iegūs sev pircējus.

— Skumji, ka tas tā nenotiek. Šodien man atnāca kāda vēstule no sievietes, kas ir rakstījusi visiem — gan jums, gan Ārgalim, gan Uldim Augstkalnam. Viņas doma ir tāda, ka viņa ļoti vēlas, lai 18. novembrī jaunatne un tauta tiktu aicināta lāpu gājienā uz Brāļu kapiem. Šī kundze uzskata, ka šajos kapos guļ tie, kas tiešām par šo brīvību cīnījās.

V.Vīķe–Freiberga: — Šai kundzei ir datumi sajukuši. Tā tradīcija bija 11. novembrī — varoņu piemiņas dienā. Es pati kā meitene vēl atceros, mana mamma mani veda pie rociņas. Mēs gājām uz Brāļu kapiem, nolikām svecītes pie brīvības cīņās kritušo kareivju kapiem. Un tas bija 11. novembrī — Lāčplēša dienā, varoņu piemiņas dienā. 18. novembris nav sēru diena, tā nav bēru diena, tā ir prieka diena, kad tika dibināta Latvijas valsts. Šiem svētkiem ir jānotiek pašlepnuma un prieka zīmē, nevis sēru zīmē. Ja gribētu ar lāpām doties, tad varētu iet pie Brīvības pieminekļa. Ja kāds no savas skolas dotos lāpu gājienā uz Brīvības pieminekli, tas būtu ļoti skaisti.

— Varētu doties arī uz Doma laukumu, kur jūs teiksit savu runu. Būtu ļoti skaisti, ja tur cilvēki sanāktu ar lāpām.

V.Vīķe–Freiberga: — Tas būtu mazliet bīstami, es nezinu, vai tas no drošības viedokļa būtu prātīgi, jo laukums ir ierobežots. Es zinu, ka savā laikā 18. novembrī korporācijas gāja ar saviem karogiem pie Brīvības pieminekļa, man šķiet, tās tagad iet uz kapiem. Bet Brīvības piemineklis ir tā vieta, uz kurieni vajadzētu doties, tad tā doma būtu interesanta, un es ceru, kāds tai iedomāsies sekot.

— Tas būtu labi, jo visos šajos rituālos tautai ir jābūt iesaistītai. Pašlaik ir tā, ka cilvēki sēž mājās pie televizora, klausās radio un skatās, kā tur notiek.

V.Vīķe–Freiberga: — Es to saprotu, ja cilvēkiem ir grūti pārvietoties, vai tie ir ļaudis gados. Es manīju, ka jau šodien pa radio spēlē latvisku mūziku, latviešu komponistu mūziku, tas ir ļoti jauki. Šī gaisotne tiek lēnām veidota jau pāris dienas iepriekš, es domāju, ir svarīgi, lai tam cilvēkam, kas nespēj pārvietoties vai dzīvo tālu laukos, būtu iespēja piedalīties svētkos kaut vai ar radio palīdzību. Es vēlētos, lai katrā ciematiņā un lauku pilsētā, ne tikai Rīgā, būtu notikumi un būtu pasākumi, lai būtu vietas, kur var aiziet liels un mazs, vecs un jauns un just, ka viņš pieder pie šīs tautas, ka stāv plecu pie pleca, ka pūlis ir sapulcējies. Tādā brīdī būt kopā ar savu tautu — tas pats par sevi ir ļoti pacilājoši.

— Agrāk tas tā nebija, bet tagad, cik es lasu rajonu avīzes, cilvēki sāk pulcēties kopā.

V.Vīķe–Freiberga: — Man liekas, tas dod kopības sajūtu, to, ka mēs neesam vieni, ka mēs esam daļa no kopuma. Un kaut vai pēc salūta iznāk ilgāk gaidīt, kamēr aizbrauc ar mašīnu mājās, jo ir satiksmes sastrēgumi... Bet vajag atcerēties, ka tie ir svētki, kaut vai sēžot savā mašīnā, jo tu tur sēdi tāpēc, ka tu esi bijis svētkos un tā ir īpaša diena.

— Vai jūs esat redzējusi Selecka filmu "Jaunie laiki Šķērsielā"?

V.Vīķe–Freiberga: — Diemžēl vēl ne.

— Tā ir diezgan traģiska un ļoti laba filma. Tur ir viens tāds kadrs, ka ir šī drausmīgi lielā iluminācija un viens nabadzīgs cilvēks strebj tādu ļoti sliktu putru. Ko jūs varat teikt visiem tiem cilvēkiem, kuriem svētku galdā nebūs pīrāgi?

V.Vīķe–Freiberga: — Nu, protams, man sāp sirds par viņiem, jo mums savā brīvajā valstī ir jāgādā par to, lai tā nebūtu. Mums ir jābūt tā, lai nebūtu neviena, kas paliek nepaēdis šajā svētku dienā. Es varētu tikai atgādināt tiem, kam patlaban vēl šie apstākļi ir grūti, ka tad, kad es vēl biju maza meitene un mēs bēgļu nometnē Vācijā svinējām 18. novembri, mūsu apstākļi bija drausmīgi. Mēs bijām nekurinātās barakās, divstāvu koka gultiņās, cieši viens pie otra, strēbām no zaldātu katliņiem ūdeņainu putru vairāku gadu garumā. Un arī tajos apstākļos, kad bijām zaudējuši dzimteni, kad bijām zaudējuši visu, kas mums pieder, kad nebija mums ne savu draugu, ne radu, mēs priecājāmies un svinējām 18. novembri. Tāpēc, ka Latvija vispār kādreiz bija dzimusi kā valsts. Un tas ir kaut kas, par ko ir vērts priecāties, vienalga kādos apstākļos dzīve vai liktenis mūs ir nolikuši.

— To ir grūti pateikt cilvēkiem apstākļos, kad ir aizlaists kuģis par trīs miljoniem un "Privātā Dzīvē" skatītas šīs greznās mājas. Vai bagātie un nabagie vienādi mīl Latviju 18. novembrī?

V.Vīķe–Freiberga: — Tas ir uz viņu sirdsapziņas. Daudziem ir daudz kas uz viņu sirdsapziņas, ko viņi ir parādā tautai un liktenim.

— Kādreiz 18. novembris nebija liekulīgs. Kad jūs bijāt ārzemēs un mēs bijām šeit, tie bija patiesi svētki katram. Katrs patiesi tos svinēja, kā nu mācēja. Es, piemēram, ieliku savam dēlam vārdu Uģis, lai 17. novembris, kas ir tik tuvu 18., būtu svinama diena. Bet tagad ir ļoti daudz liekulības.

V.Vīķe–Freiberga: — Es gribētu katru aicināt, lai viņš neļaujas tām negācijām, kas dzīvē notiek, tāpat arī ļauniem un nekrietniem cilvēkiem, kas daudz ko ir sabojājuši šajā valstī. Neļausim viņiem mums nozagt mūsu svētkus. Šie svētki mums pieder, mums uz tiem ir tiesības.

Rūta Kesnere,

"LV" informācijas redaktore

Pēc ieraksta "LV" diktofonā