Ministru prezidents:

— intervijā Latvijas Radio 16.novembrī

Intervija Latvijas Radio 16.novembra raidījumā "Kāpnes" pulksten 15.08. Raidījumu vada žurnāliste Santa Lauga.

— Kā ik ceturtdienu, "Varas pozīcijā" mēs uzklausām Ministru prezidentu Andri Bērziņu, un jāteic, ka lielākā daļa mūsu klausītāju zvanu un jautājumu bija saistīti ar to, būs vai nebūs Latvijai jāmaksā vairāk nekā trīs miljoni ASV dolāru. Tas tāds vispārējs jautājums, bet es gribētu sākt ar to, ka Ministru kabinets ir saņēmis no prokuratūras vēstuli, kurā prokuratūra lūdz noņemt konfidencialitātes, tātad slepenības statusu dokumentiem, kas saistīti ar starptautiskās šķīrējtiesas lēmumu un šī skandāla tālāko izmeklēšanu. Vai jūs jau esat snieguši prokuratūrai atbildi?

A.Bērziņš: — Nu, pirmkārt, konfidencialitāte un slepenība — tie ir divi dažādi režīmi. Šim dokumentam, saskaņā ar likumiem, iesniedzēja ministrija — konkrēti Ārlietu ministrija — piedēvēja konfidenciālu statusu, un Ministru kabinets šo statusu noteica. Šodien pulksten 14 šis konfidencialitātes statuss pašam šim spriedumam ir noņemts, un tātad tie, kas vēlēsies iepazīties ar šo šķīrējtiesas spriedumu, varēs iepazīties. Šis konfidencialitātes statuss bija nepieciešams, jo pirms divām nedēļām, kad mēs šo jautājumu skatījām, bija vēl jāveic dažādas juridiskas darbības un bija nepieciešams, lai par šīm juridiskajām darbībām, pirms dokumenti nonāk šai šķīrējtiesā, divas konkrētas vēstules, kuru teksti tika apspriesti Ministru kabinetā, kuri tika nosūtīti tur pēc procedūrām, lai par tām vienkārši nerunātu. Tāpat šodien arī tiek atslepenota jeb tiek noņemta konfidencionalitāte tai Latvijas pretprasībai, ko mēs iesniedzām "Lattelekom" lietā, tā ka ir sava loģika šai konfidencialitātei. Protams, šis ir absolūti negatīvi vērtējams gadījums no tāda viedokļa, ka, mūsu valstij tagad tiek piespriests maksāt līdzekļus, kuru mums šobrīd faktiski nav. Un šeit ir skaidri un gaiši jāpasaka, ka bija šis jautājums, tāpat kā mēs runājām par "Lattelekom", jānes uz valdību 1999.gada martā, tātad vēl pirms divām valdībām bija jāizveido darba grupa, bija jāsūta savi pārstāvji uz šķīrējtiesu un bija jācīnās. Tas, protams, maksā līdzekļus, tas prasa papildu enerģiju, bet tā bija jādara, jo pretējā gadījumā mēs ar šo ļoti veco lietu netiekam galā.

— Bet es gribētu precizēt — mēs tagad acīmredzot varam runāt: ja šis konfidencialitātes statuss ir noņemts lietām, kas tad īsti ir šie juridiskie spriedumi, kuri tiešām bija tik konfidenciāli, ka mēs par tiem nedrīkstējām runāt?

A.Bērziņš: — Nē, pats spriedums ir publisks dokuments, kurš tiek saņemts. Tās procedūras, kas tiek veiktas pēc tam, izpēta šķīrējtiesas nolikumu, izpēta pašu spriedumu juristi, un tad atrod, ko varētu darīt, lai mēģinātu to lietu saglābt. Un tikmēr, kamēr šie dokumenti tiek formēti, kamēr tiek apstiprināti, kamēr nonāk pašā šķīrējtiesā pie saviem adresātiem, konfidencialitāte ir nepieciešama. Ja runājam vispār par šo lietu, tad tas ir, ja es pareizi atceros, 1992. gads, kad faktiski, pateicoties toreizējai Zemnieku savienības "lokomotīvei" Oskaram Caunem, Kurzemes priekšpilsētas vēlētam priekšstāvim, kā viņš toreiz saucās — izpildkomitejas priekšnieks vai kā citādāk, — tas kuģis tika ievilkts, tika noslēgts zemes nomas līgums, kaut gan Oskaram Caunem vēl toreiz nebija nekādu tiesību to darīt. Tad trīs gadus tas kuģis tur mētājās, nu, faktiski, divus gadus, pirms es nonācu Rīgas domē, 1995.gadā — tas kuģis tika sagriezts lūžņos. Kad es pēc diviem gadiem — 1997.gadā — nonācu domē, tad arī bija vairākas šīs vēstules, prasības domei samaksāt 11 miljonus par kuģi, kuru mēs it kā esam iznīcinājuši. Toreiz izdevās atsisties no visām prasībām, un tā šī prasība tagad ir izpeldējusi atkal, ja tā var izteikties.

— Tātad par tā laika situāciju — tā patvaļīgi Oskars Caune to lēma, vai tomēr ir kādi dokumenti, kas liecina, ka ir lēmums?

A.Bērziņš: — Ir savākti visi dokumenti, ir pēc to laiku likumdošanas izanalizēts, ka Oskaram Caunem tolaik kā Kurzemes rajona priekšniekam — toreiz jau Rīga sastāvēja no sešām priekšpilsētām — nebija tiesību pieņemt šādu lēmumu. Mēnesi pēc tam, kad viņš šo lēmumu bija pieņēmis, tā laika Rīgas domes priekšsēdētājs Andris Teikmanis šo viņa lēmumu atcēla, bet šai tiesā kā galvenais arguments joprojām figurē šis Oskara Caunes parakstītais zemes nomas līgums.

— Ja būtu kāds mūsu pārstāvis šķīrējtiesā, vai jūs paredzat, ka lēmums būtu citāds — kaut vai šis fakts, ko, kā jūs minējāt, Teikmaņa kungs ir atcēlis?

A. Bērziņš: — Jā, nu bet tas jau neizslēdz to, ka šis lēmums faktiski bija. Tātad tur ir juridiskas nianses, tur ir ļoti smalki un gari jāstāsta, un varbūt būtu specifiski ar juristiem jārunā. Es domāju, ka lēmums varētu būt labvēlīgāks Latvijai.

— Bet kuģis taču ir noņemts acīmredzot no reģistra. Metāllūžņi, nauda — kur tas viss tālāk, nonāca?

A. Bērziņš: — Jāsaka, ka es neesmu speciāli analizējis. Man liekas, ka to tepat kaut kur kādā no Rīgas kuģu remonta rūpnīcām sagrieza.

— Un kam nauda nonāca?

A. Bērziņš: — Man liekas, ka Ostas pārvalde tolaik, 1995.gadā, ar tās pārvaldnieku, nu jau nelaiķi, priekšgalā paņēma...

— Rosa kungu?

A. Bērziņš: — Jā, ar nelaiķi Rosa kungu priekšgalā paņēma, izsolīja šo kuģi sadalīšanai —tas kuģis tika sadalīts. Es tiešām neesmu pat interesējies, kas ar to naudu notika, bet droši vien tā nauda tur nevarēja būt liela, jo faktiski tā bija tāda diezgan nopietni pārdomāta krāpniecība, jo kuģis bija ievilkts iekšā bez dzinējiem, bez dzenskrūvēm, 3000 tonnu cementa ieliets iekšā kuģa dibenā, lai kuģis negāztos apkārt, lai būtu balasts. Viņi tur mēģināja uzprišināt, pieremontēt. Tā nu ir...

— Bet tad patiesībā mēs par savu muļķību maksāsim! Kas maksās — dome vai valsts?

A. Bērziņš: — Savā veidā šī prasība ir izvirzīta pret valsti. Acīmredzot mēs no valsts puses tagad mēģināsim darīt visu, lai, kā es saku, uzmanīgi turoties pie visām procedūrām, skatoties cauri visus iespējamos dokumentus, visiem iespējamiem ceļiem pierādītu savu taisnību. Bet, ja būs jāmaksā, tad būs jāmaksā, un tad mēs skatīsimies, tātad no konkrētajām vainīgajām amatpersonām piedzīsim šīs saistības vismaz tādā mērā, kā mums to atļaus likums. Katrā gadījumā es gribu informēt radioklausītājus, ka vienlaikus ar šī sprieduma saņemšanu mēs uzdevām Latvijas prokuratūrai veikt izmeklēšanu šai lietā, un Latvijas prokuratūra pašlaik šo izmeklēšanu veic. Es ceru, ka arī šīs prokuratūras izmeklēšanas datus tuvākās nedēļas laikā mēs varēsim darīt zināmus sabiedrībai.

— Mēs visu laiku pieminējām Oskaru Cauni, bet jūs sacījāt — amatpersonas. Tātad ir acīmredzot vēl runa par kaut kādām konkrētām amatpersonām, kas iesaistītas šajā darījumā?

A.Bērziņš: — Nē, nu, grūti man pateikt, kurš toreiz Kurzemes priekšpilsētā gatavoja tos visus dokumentus, lai prokuratūra to tagad noskaidro. Skaidrs ir viens — ievēlētā amatpersona, kura nesa pilnu atbildību par šo jautājumu, bija Oskars Caune, kurš parakstīja šo dokumentu; un tad jāskatās, kas tur notiek tālāk.

— Bet par nolaidību — mēs varam uzskatīt, ka tā bija nolaidība, ka mēs nepiedalījāmies šķīrējtiesā tagad?

A.Bērziņš: — Nu, arī to prokuratūra izvērtēs.

— Arī šo gadījumu?

A.Bērziņš: — Nē, izvērtēs pilnu spektru — sākot jau no tiem laikiem līdz pat šim brīdim, tai skaitā arī, kāda ir bijusi to ierēdņu vai to amatpersonu rīcība, kuri, teiksim, nav nesuši šo jautājumu uz Ministru kabinetu, un kā ar viņiem rīkoties. Katrā gadījumā no viņiem piedzīt naudu laikam diez vai varēs, nauda būs jāpiedzen no tām vainīgajām amatpersonām, kuras ir likušas parakstus uz dokumentiem, kuru rezultātā valstij radusies kaitniecība.

— Tās ir saistībā ar Ārlietu ministrijas amatpersonu, kas arī tālāk atbildēs?

A.Bērziņš: — Vakar televizorā jūs ļoti labi Maļinovskas kundzi dzirdējāt — visi dzirdējuši, man liekas, viņas argumentus. Jāsaka, ka viņas rīcībā ir noteikta loģika, un es tā neņemtos teikt, ka viņa būtu rīkojusies pretlikumīgi. Katrā gadījumā skaidrs ir viens — es viņas vietā šo dokumentu neapšaubāmi būtu nesis ministram, un tūlīt no ministra nesis uz Ministru kabinetu, licis priekšā valdībai un stādījis jautājumu, kā lemt un kā rīkoties tālāk.

— Jūs šeit minējāt, ka ir vairākas tādas iespējas, ka mēs tomēr varētu ko sev par labu vēl grozīt?

A.Bērziņš: — Es pašlaik nedrīkstu komentēt, lai šīs iespējas nesamazinātu, es nedrīkstu komentēt, kādā veidā. Bet tās ir juridiskas procedūras, pie kurām pašlaik nopietni juristi mūsu uzdevumā strādā.

— Tas vienkārši atkal ir konfidenciāli?

A.Bērziņš: — Nu, tas nav konfidenciāli — vienkārši tālāk par niansēm un detaļām pašlaik nav lietderīgi stāstīt.

— Un acīmredzot — tad nebūs spēkā šī juristu tēze, ka mēs neko vairs nevaram mainīt šajā šķīrējtiesas lēmumā?

A.Bērziņš: — Šķīrējtiesas lēmums ir negrozāms — tas ir ierakstīts pašā šķīrējtiesas lēmumā.

— Jā, bet uz ko mēs ceram?

A.Bērziņš: — Bet ir dažas procedūras, ar kurām mēs vēl varam strādāt.

— Tad mēs varam cerēt, ka nākamajā nedēļā par to jau varēsim runāt?

A.Bērziņš: — Grūti pateikt. Mums pašlaik daudz kas ir atkarīgs no tā, kā šie procesi virzīsies pašā šķīrējtiesā.

— Vai masu saziņas līdzekļiem būs iespējams uzzināt, arī iepazīties ar prokuratūrā iesniegtajiem materiāliem?

A.Bērziņš: — Nu, protams, protams. Prokuratūra visus materiālus publiskos tik lielā mērā, kā to nosaka likums. Protams. Tur nekādi iesniegtie materiāli pēc būtības uz šo brīdi vairs nav, prokuratūra veic izmeklēšanu un vāc šos materiālus kopā, tā ka drīzāk varēs runāt par prokuratūras savāktajiem, apkopotajiem un prezentētajiem materiāliem.

— Jā. Šodien Saeima pagarināja privatizācijas sertifikātu derīguma termiņu līdz 2001.gada 31.decembrim. Vai jūs varat mūsu klausītājus informēt, ko tas konkrēti nozīmē? Un acīmredzot ļoti daudzi cilvēki bija ieinteresēti, lai šis derīguma termiņš tiktu pagarināts.

A.Bērziņš: — Ja jūs bijāt ievērojusi, tad arī mana pozīcija bija tāda, ka iedzīvotājiem uz rokām, ja tā var izteikties, vai krājkasē, vienalga, kur tas ir, — bija pietiekoši liels sertifikātu apjoms. Tai pašā laikā valstij, es redzu, piemēram, ir pietiekoši daudz dažādas neprivatizētas zemes, valsts zemes, uz kuras atradās, teiksim, privātpersonām piederošas mājas un dažādas citas īpašuma lietas. Arī mana nostāja vienmēr ir bijusi tāda, ka šos sertifikātus maksimāli vajag izņemt laukā no apgrozības, lai tādējādi kaut kā sakārtotu šo sertifikātu ideoloģiju, kas pati par sevi, protams, no ekonomiskas attīstības viedokļa ir faktiski normāla maksāšanas līdzekļa nomaiņa ar maksāšanas līdzekli, kuram nav nekāda reāla ekonomiskā seguma. Bet tas bija vienkārši jādara, es teicu, ka tas ir jādara, un ir tagad izdarīts. Faktiski Saeima, pieņemot šo lēmumu pagarināt uz gadu, ir pateikusi sekojošu lietu: mēs šīs Saeimas laikā gribam tātad sertifikātu epopeju beigt; valdībai ir jādara viss, lai pabeigtu visas ieplānotās privatizācijas, nodotu privatizācijai to, kas privatizējams, lai varētu šos sertifikātus atprečot, tas, otrkārt. Un, treškārt, tas ir signāls visiem tiem cilvēkiem, kuriem ir vēl sertifikāti, kuri vēlas izdarīt kaut kādas privatizācijas darbības par sertifikātiem, šos sertifikātus nākamā gada laikā reāli likt lietā. Un es vēlreiz gribētu aicināt tos cilvēkus, kuri vēlas privatizēt savus dzīvokļus, bet vēl nav to izdarījuši, neatlikt šos darbus uz pēdējo dienu, kad atkal sertifikātu termiņš tuvosies beigām un atkal stāvēs rindas, iet pakāpeniski un nokārtot savas lietas jau laikus.

— Cik nopietni mums būtu jāvērtē šīs nacionālboļševiku aktivitātes pašreiz, pirms mūsu valsts svētkiem?

A.Bērziņš: — Es domāju, pats par sevi fakts, ka kādas organizācijas vēlas reāli apdraudēt pilsoņu mieru un drošību un rīkot kaut kādus pretvalstiskus aktus — un ja tas pierādīsies, ka šīs organizācijas to perina pat starptautiskā līmenī, tātad iesaistoties cilvēkiem no citām valstīm, tas ir ļoti, ļoti nopietns brīdinājums. Mums ir saknē jāizskauž visi šie iespējamie mēģinājumi. Es gribu tiešām teikt paldies Iekšlietu ministrijai, Drošības policijai, visām pārējām struktūrām, kuras bija iesaistītas šai lietā, visi šie četri cilvēki ir tagad notverti, tiek nopratināti un tiek veiktas visas nepieciešamās procesuālās darbības.

— Mēs varam sodīt šos cilvēkus mūsu valstī?

A.Bērziņš: — Faktiski mēs viņus varēsim sodīt tikai par to, ko mēs viņiem varēsim pierādīt. Šai konkrētā gadījumā tā ir Latvijas robežas nelegāla šķērsošana. Ja mēs viņiem varēsim pierādīt kādas citas darbības, tad tās tiks pierādītas un par to arī viņi saņems sodu, bet papriekšu izmeklēšanai jānonāk pie loģiskām beigām, un būtu pāragri šodien jau mēģināt kādu sodīt.

— Vai no Krievijas puses ir bijusi kāda reakcija uz šo mūsu rīcību, apcietinot četrus nacionālboļševikus?

A.Bērziņš: — Jāsaka tā, ka ir bijuši zināmi brīdinājumi arī no attiecīgām Krievijas struktūrām par to, ka iespējama šāda rīcība.

— Jūs negribētu konkretizēt?

A.Bērziņš: — Nē, nedrīkst.

— Kā jūs paredzat — kā mūsu svētki varētu notikt un kā mēs varētu izvairīties no šādiem incidentiem?

A.Bērziņš: — Nu, es gribētu teikt, ka vienkārši katram nevajag aizmirst aizslēgt savas durvis, pareizā vietā novietot visus savus braucamrīkus un tā tālāk. Policija ļoti nopietni strādā, un, kā jau visu svētku gadījumos, policijai ir īpašs režīms — viņi tātad īpaši skatās tur, kur parasti pulcējas daudz cilvēku, tur vienmēr būs vairāk policistu; tātad nevajadzētu būt pamatam nekādam satraukumam. Es esmu vairāk nekā pārliecināts, ka visi svētki paies mierīgi un normāli.

— Krievijas tranzīta politikas pārskatīšana pēc prezidenta Putina rīkojuma apdraudot Igaunijas tranzītfirmu peļņu. Vai mēs varam līdzīgi spriest par to, ka mūsu tranzītfirmu peļņa varētu tikt apdraudēta, vai tomēr citādi?

A.Bērziņš: — Man ir grūti teikt, kas ir šīs frāzes autors. Bet ir pilnīgi skaidrs, ka konkrētā situācijā beidzot, es vēlreiz gribētu uzsvērt — beidzot tranzītpārvadājumu tarifi pa Krievijas dzelzceļu ir pilnīgi vienādi Latvijai, Igaunijai, Lietuvai un Somijai. Tas nozīmē, ka no šāda viedokļa mēs esam nonākuši vienlīdzīgas konkurences apstākļos, un katrs bizness ir tādā vai citādā veidā apdraudēts. Un, ja bizness ir balstīts tikai uz kaut kādiem tranzītatvieglojumiem, vienkārši jādomā par kādām citām biznesa sfērām. Mēs, protams, arī būtu ieinteresēti, lai šie tranzīttarifi būtu iespējami mazāki, jo tas kopumā iespaido visa šī pakalpojuma pašizmaksu, taču vismaz nu ir panākts tas, uz ko mēs esam tik daudzus gadus faktiski gājuši, sakot, ka šai ziņā tirgum ir jābūt izlīdzsvarotam un tarifiem jābūt vienādiem.

— Mums te ir arī klausītāju jautājums. Mēs atgriežamies jau pie paša pirmā jautājuma par šo situāciju Zviedrijā ar šķīrējtiesas lēmumu — par finansu ministra Bērziņa rīcību; kur jūs saskatāt, ka viņš ir rīkojies nepareizi, un kā viņam varbūt vajadzēja tādā gadījumā rīkoties?

A.Bērziņš: — Es esmu izteicis aizrādījumu finansu ministram par to, ka publiski tiek pausta informācija, kuru Ministru kabinets ir atzinis par konfidenciālu. Tātad, pirmkārt, tas ir nelikumīgi. Ja ministrs vēlas, lai informācija tiktu publiskota, tad viņš var likt savus argumentus galdā un teikt: lūk, mums ir pienācis brīdis, kad par to var sākt runāt publiski, tas ir tas pamats. Es domāju, ka faktiski tas nerada tādu savstarpēju uzticību valdībā vienam ministram pret otru, bet kopumā diez vai kāds īpašs kaitējums ar šo interviju ir nodarīts, jo faktiski divas nedēļas pēc tam, kad mēs šo jautājumu izskatījām Ministru kabinetā, jau ir pagājušas, tas bija aptuveni tas laiks, kad bija loģika turēt šo konfidencialitāti.

— Šķiet, šis ir pirmais tāds liela mēroga, ja tā varētu teikt, skandāls jūsu valdīšanas laikā Ministru kabinetā?

A.Bērziņš: — Nav gan, nav gan. Mums taču ir "Lattelekom" šķīrējtiesa arī...

— Vēl priekšā?

A.Bērziņš: — Nu, protams. Mums ir ļoti daudz dažādu sarežģītu jautājumu, kas nāk man kā mantojums no vecākiem, iepriekšējiem laikiem, ar kuriem tagad jātiek skaidrībā.

— Ar mantojumu jārēķinās!

A.Bērziņš: — Nē, nē! Mantojums ir dažāds, kā jūs saprotat. Tā ka mēģināsim tikt arī ar šo jautājumu kaut kā galā, un katrā gadījumā es gribu vēlreiz uzsvērt, ka mēs ļoti nopietni vērsīsimies pret visiem vainīgajiem absolūti bez jebkādas žēlastības, sagaidot šo prokuratūras atzinumu, un it īpaši, es gribu uzsvērt, pret tiem, kas sākotnēji vainīgi pie tā, ka tā ir noticis.

— Jo mūsu klausītāji arī atzīmēja, ka "Latvenergo" trīs miljonu lietā tā arī nav neviena atbildīgā un pie atbildības sauktā. Cerams, ka šie jūsu vārdi būs patiesi, un mēs sadzirdēsim arī atbildīgo personu vārdus un uzvārdus.

A.Bērziņš: — Nē, nu, šeit atbildīgās personas faktiski ir skaidri zināmas. Tagad tikai jautājums, kādā veidā mēs no šīs problēmas tiekam laukā, kā izdarīt tā, lai nodokļu maksātājiem par šo personu grēkiem nav jāmaksā, jeb kā izdarīt tā, lai šīs personas pašas no savas kabatas samaksā par saviem grēkiem.

— Jā, es absolūti negribu maksāt — par šādu lielu muļķību.

A.Bērziņš: — Tieši tā, tieši tā!

— Vai jūs esat ieplānojis svētku dienās arī kādas stundas, kurās jūs varēsit spēlēt citu lomu, ne Ministru prezidenta lomu? Jūs esat arī tēvs un ģimenes cilvēks.

A.Bērziņš: — Jā, man laikam 18.novembrī ir kādas trīs stundas, ko es pavadīšu mājā ģimenes lokā. Visa pārējā diena ir saplānota no pulksten 10 Doma baznīcā, tad pulksten 12 ir Saeimas sēde, tad ir pulksten divos karaspēka parāde krastmalā, pēc tam ziedu nolikšana Brāļu kapos pie pieminekļa, tad ir tāda maza starpiņa, un vakarā atkal ir jānāk, jānoklausās, ko teiks Valsts prezidente no Radiomājas balkona, jāpaskatās, kāds būs salūts, un tad vēl jāiet pie Valsts prezidentes uz viņas rīkoto pieņemšanu.

Pēc ieraksta "LV" diktofonā