Melna grāmata baltas vietā

Rakstu krājums Okupācijas varu nodarītie postījumi Latvijā 1940 —1990, redaktors Tadeušs Puisāns, projekta koordinātors Jānis Mežaks, redakcijas kolēģijā Arvīds Kalupnieks, Tālivaldis Kronbergs, Bruno Logins, Elma Miniate, Laimons Ozols, Varimants Plūdons, Valdis Vāgners.

Daugavas Vanagu centrālās valdes izdevums, apgāds Memento, Stokholmā — Toronto 2000. gadā, iespiests Latvijā, 592 lpp.

Pēc Latvijas brīvības atgūšanas nacionālās aprindas trimdā un pašā Latvijā mudināja Latvijas valdību sagatavot un tās vārdā izdot t.s. Balto grāmatu, kur darba grupu rūpīgi apspriestos un izstrādātos formu lējumos būtu izklāstīti Latvijas likteņi okupācijā, valdības nostāja pret okupāciju un valdības aktuālie un iecerētie centieni, lai panāktu okupācijas seku pārvarēšanu. Šāda Baltā grāmata būtu labs pamats, uz ku®a balstīt valdības polītiku un panākt ārzemniekos tās pareizu izpratni.

Termins Baltā grāmata ir angliski runātājā pasaulē pazīstāmā White Paper ne pārāk laimīgs latviskojums. Ne pārāk laimīgs, lūk, tāpēc, ka latviešiem ir jau kāda cita Baltā grāmata, klasiskās Jāņa Jaunsudrabiņa bērnības gadu atmiņas. Pat visrūpīgāk paveiktajam valsts birokratu, vēsturnieku un tiesībnieku izstrādājumam nebija nekādu izredžu aizsniegt vai pat pārspēt Jaunsudrabiņa, mākslinieka, aistētiku un ētiku.

Šā vai tā, no Baltās grāmatas par okupāciju nekas neiznāca. Daugavas Vanagi tagad izpildījuši savu pieteikumu Baltās grāmatas neiznākšanas gadījumā apgādāt līdzīgu, ja arī Latvijas valdības nesankcionētu, Melno grāmatu.

— Kāda tad nu ir šī Melnā grāmata?

Melnā grāmata ir dažādu autoru dažādos laikos sacerētu rakstu krājums. Varam saskaitīt 42 rakstus, kam pēdējās apm. 100 lappusēs seko dokumenti, liecības, rādītāji. Laba tiesa rakstu rakstīta īpaši šim krājumam. Starp interesantākajiem šādu rakstu autoriem jāmin Franks Gordons, Heinrichs Strods, Nikolajs Balabkins, Andrievs Ezergailis, Jānis Riekstiņš, Ilma Zālīte, Jānis Cakuls, Arturs Liepkalns, Juris Dreifelds. Bet publicēta arī prāva virkne jau mirušu trimdas (un vienā gadījumā pustrimdas) zinātnieku, sovjetologu un aktīvistu darbu, daži no tiem vairākus gadu desmitus veci. Te minēsim Agni Balodi, Arnoldu Aizsilnieku, Jāni Bokalderu, Uldi Ģērmani, Ādolfu Šildi, Imantu Lešinski, Vili Māsēnu. Ievada daļā uzejam pat kāda nezināma autora, pirmo reizi 1947. gada martā žurnālā Latvju Domas iespiestu rakstu par Latvijas sasniegumiem no 1918. līdz 1940. gadam.

Redakcijas kollēģija paveikusi ļoti cienījama apjoma darbu, sameklēdama un chronoloģiskā un tematiskā secībā sakārtodama itin raibu rakstu gubu, no emocionālas sava laika "pretkomūnisma cīņas" rakstiem līdz vēsā prātā sacerētiem zinātniskas ievirzes traktātiem. Itin plaša ir grāmatas beigās atrodamā bibliogrāfija. Uzteicams ir personu rādītājs, tādi ārpus Latvijas iespiestos šāda satura izdevumos ir reti sastopami.

Žēl, ka redaktori nav papūlējušies novērst pretrunas autoru starpā. Piemēram, Mirdza Kate Baltā (grāmatā lietota vīriešu kārtas forma Baltais) 198. lpp. raksta, ka 2. pasaules ka®a laikā Vācijas territorijā nonākuši ap 217,000 latviešu, kurpretim 215. lpp. Jānis Riekstiņš runā par 160 019 Latvijas iedzīvotājiem, kas nonākuši Vācijā. Kaut kur te lieti būtu derējusi kāda redakcijas piezīme, kas vairotu krājuma kā izziņas avota uzticamību un vērtību. Protams, "latvieši" nav identiska personu kategorija ar "Latvijas iedzīvotājiem" un "Vācijā" nav tas pats kas "Vācijas territorijā" (Vācijas territorijā varētu būt ietilpināta, piemēram, vācu okupētā Polija), bet tas viss taču kaut kur būtu jāprecīzē un tuvāk jāpaskaidro.

Šur un tur rūpīgāk rediģēt pareizrakstību: svešvārds, ar kādu apzīmē žīdu masveida iznīcināšanu, rakstīts gan kā holokausts (11.), gan kā holokosts (16.). gan pat kā holocausts (333.) Genocīds (320.— 321.) rakstīts gan kā genocids, gan — šausmas! — kā dženosaids. Andrievs Ezergailis Konrādu Kalēju sauc par Kondrātu (334.), bet Egilu Levitu (333.) par Egonu. Priekšvārdi izlaboti personu rādītājā, bet ne Ezergaiļa tekstā. Ja autors bijis tik paviršs sīkās lietās — personu priekšvārdos —, kā varam būt droši, ka precīzāka ir viņa nepavisam ne viegli pārbaudāmā informācija par būtisko?

Redaktori aiz acīmredzamas cieņas pret autoriem nav arī vēlējušies apvīlēt dažu autoru pārspīlējumus. Viktors Kalniņš (304.) raksta, bez kādiem vārdiem neesot iespējams iedomāties latviešu kultūru: bez Jēkaba Dubura, bez Āronu Matīsa, bez Krišjāņa Dinsberģa...

Dažreiz autori pieņem, ka lasītājiem kādās jomās ir pamata zināšanas, kādu viņiem var arī nebūt; arī te radaktori nesteidzas lasītājiem palīgā. Tas pats Ezergailis (202.) raksta, ka vācieši Latviju administratīvi saskaldījuši apriņķos. Lasītājs apmulst: vai tad četri Latvijas apgabali apriņķos nebija sadalīti jau brīvības gados: Latgalē četri apriņķi, citos apgabalos katrā pa pieci? Vai vācu ieviestie apriņķi bija atkal kas cits, kas pavisam jauns? Kā tie līdzinājās agrākiem apriņķiem un kā no agrākajiem atšķīrās?

J.Mežaks grāmatas priekšvārdos raksta: "Šis rakstu krājums liecina par noziegumiem pret cilvēcību, cilvēktiesību pārkāpumiem un ģenocīdu. ... Par šo smago vēstures laiku atkārtoti jāraksta un jārunā, lai to pilnībā noskaidrotu, lai tautas apziņā paliktu tā patiesā nozīme. Sevišķi svarīgi tas jaunākām paaudzēm, kas šo laiku nav pieredzējušas."

J. Mežakam taisnība: savai tautai nodarītās pārestības nevien izkliegt pasaulei, bet atgādināt arī pašiem sev nekad nevar būt par daudz. Gados vecākiem lasītājiem, kas ilgus gadu desmitus lasījuši trimdas presi, daudzas citas grāmatas un gadskārtējus izdevumus kā Latvijā šodien, Melnā gtrāmata neko būtiski jaunu nepasaka, tomēr ikviens lasītājs tur atradīs kādas līdz šim nezinātas, varbūt pat pārsteidzošas detaļas, kas katru visvairāk saistīs, atkarāsies no viņa īpašo interešu loka un no tā, kas lasīts vai kas paslīdējis secen agrāk.

Kaut to darot, pastāv mērens risks atklāt nepiedodamus caurumus līdzšinējās zināšanās, šo rindu autors iedrošināsies pateikt, kas grāmatā visvairāk saistīja viņa interesi.

1918. g. janvārī izdotā Latvijas pirmā polītiskā karte. (22.)

1944. g. rudenī no Latvijas uz Vāciju izvestie bērnu namu bāreņi, kas no 1949. gada vasaras tika pārsūtīti turpmākiem audžu vecākiem uz ASV (215. —234.) Raksta autora Jāņa Riekstiņa pēdējie teikumi: "Tika mainīti ne tikai uzvārdi un vārdi, bet viss cits, lai (bērnu) vieglāk iekļautu un asimilētu vietējā sabiedrībā. Iemācītās paražas, latviešu valoda un dzimtene — aizmirsās. Bērni pazuda Latvijai un latviešiem. Tie uzauga amerikāņu vidē un asimilējās. Domāju, ka vairums bērnu bija atraduši sev labus audžu vecākus, bet tie nebija latviešu vecāki."

Pēdējais teikums H. Stroda rakstā par Latvijas nacionālo partizānu ka®u 1944 — 1956. Strods — gan bez tuvāka paskaidrojuma, kur nu vēl pierādījuma — informē, ka 1950. gadu pirmajā pusē Padomju Savienība plānojusi uzbrukt "sapuvušajam Rietumu imperiālismam" un tad saka: "Jāpēta, kādā mērā šo Padomju armijas plānoto uzbrukumu traucēja vai atvirzīja Baltijas tautu nacionālo partizānu ka®š, novēršot sarkanās imperijas pāreju no aukstā ka®a uz karsto." (244.)

Visai pozitīvais trimdā necienītā Latvijas ev. lut. archibīskapa Gustava Tūra darbības vērtējums (365.—366.) Ilmas Zālītes rakstā par Latvijas ev. lut. baznīcu1994—1990.

Kā 1972. gada slavenā 17 Latvijas komūnistu vēstule nonāca Rietumos. (463.—464.)

Kāds, ku®š Latvijas sūtņa ASV Jūlija Feldmaņa 1952. gada angļu valodā rakstītu iesniegumu Apvienotajām Nācijām tulkojis latviski, 513. lpp. raksta, ka 1940. gadā Padomju Savienības ka®aspēks iebrucis Latvijā "uz maznozīmīgu prettekstu pamata". Jēgu no teikuma var gūt vienīgi, iedomājoties, kāda angļu vārda skanējums ir vistuvāks prettekstiem (tas ir pretexts) un tad prettekstus apmainot pret ieganstiem vai aizbildinājumiem.

Vissiltāk grāmata ieteicama jaunajām audzēm, ku®u mājas bibliotēkās trūkst no vecākiem un vecvecākiem pārmantotu līdzīgu, kaut arī apjomā šaurāku, izdevumu. Daudziem bijušās trimdas jauniešiem, kas vēl arvien dzīvo Reitumos, varētu būt grūtības ar to pašu mūsu valodiņu, kas saprotamā kārtā grāmatā ir normāli labu valodas pratēju, ne vienkāršotā līmenī. Tālab jācer, ka grāmata labi izplatīsies Latvijā, lai tās sagatavošanā ieguldītā enerģija un līdzekļi sevi īsti attaisnotu. Tikai vai grāmatas izplatīšanai Latvijā lieku reizi nebūs vajadzīgi papildus līdzekļi?

Eduards Silkalns