Valsts sekretāru 2006.gada 23.februāra sanāksmē

Par Ekonomikas ministrijas darbības stratēģiju 2007. – 2009. gadam

Ceturtdien, 23.februārī, Ekonomikas ministrija prezentēja izstrādāto savu darbības stratēģiju 2007.– 2009.gadam, kas vienlaikus nodota saskaņošanai citām ministrijām.

Ekonomikas ministrijas darbības stratēģija 2007.–2009. gadam ir ministrijas vidēja termiņa plānošanas dokuments, kurš ietver tās kompetencē esošajos politikas plānošanas dokumentos noteiktos mērķus un ir balstīts uz nolikumā noteiktajām funkcijām un uzdevumiem. Stratēģija izstrādāta saskaņā ar Tautsaimniecības vienotajā stratēģijā, Latvijas nacionālajā Lisabonas programmā 2005.–2008.gadam un Nacionālajā stratēģiskajā ietvardokumentā 2007.– 2013.gadam noteiktām prioritātēm un mehānismiem šo prioritāšu īstenošanai.

Ekonomikas ministrija (EM) ir galvenā valsts pārvaldes iestāde ekonomiskās politikas jomā. Ekonomikas ministrijas virsmērķis ir panākt, lai Latvijas tautsaimniecība būtu viena no konkurētspējīgākajām Eiropā, veicinot strukturāli un reģionāli līdzsvarotas, ilgtspējīgas un konkurētspējīgas tautsaimniecības attīstību, izstrādājot ekonomisko politiku, organizējot un koordinējot tās īstenošanu, kā arī attīstot un pilnveidojot dialogu ar uzņēmējus pārstāvošajām nevalstiskajām organizācijām.

Tuvāko gadu EM galvenie izaicinājumi struktūrpolitikā būs saistīti ar reformu nodrošināšanu šādās jomās:

• īstenot enerģētikas attīstības politiku, kas vērsta uz energoapgādes drošuma paaugstināšanu un atkarības no importa energoresursiem samazināšanu;

• veicināt pētniecību un attīstību (R&D) un inovācijas, it īpaši privātajā sektorā;

• veidot uzņēmējdarbībai labvēlīgus apstākļus un veicināt biznesa kultūras paaugstināšanos. Viens no būtiskākajiem uzdevumiem ir uzņēmumu ienākuma nodokļa vienādošana visiem uzņēmējiem;

• īstenot eksporta veicināšanas politiku, sekmējot jaunu tirgu apgūšanu un nostiprināšanos esošajos;

• samazināt likumdošanas slogu uzņēmējdarbībai, veicinot likumdošanas procesa vienkāršību, skaidrību, savstarpējo saskaņotību un caurskatāmību;

• uzlabot mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) piekļuvi finansējumam, kā arī nodrošināt MVU informatīvo un konsultatīvo atbalstu;

• sekmēt ES iekšējā tirgus funkcionēšanu;

• pastiprināt konkurences uzraudzību un veicināt konkurences attīstību visās tautsaimniecības nozarēs sabiedrības interesēs;

• izmantot un iegūt maksimālu labumu no ES fondu atbalsta;

• konsekventi īstenot monopoltirgu – elektroenerģijas, gāzes apgādes un telekomunikāciju atvēršanu konkurencei;

• sekmēt kvalitātes nodrošināšanas sistēmu ieviešanu;

• pilnveidot un tehnikas progresam pielāgot izveidoto atbilstības novērtēšanas sistēmu, koordinējot standartizācijas politiku, nodrošinot veikto mērījumu starptautisko izsekojamību un veicinot atbilstošu mērīšanas līdzekļu lietošanu, kā arī veicinot atbilstības novērtēšanas institūciju akreditāciju reglamentētajā sfērā;

• nodrošināt augstu patērētāju tiesību aizsardzības līmeni, turpinot likumdošanas pilnveidošanu, tai skaitā ietverot patērētāju interešu aizsardzību citās politikās un stiprinot tās ievērošanas uzraudzības mehānismu;

• nodrošināt privatizācijas procesa pabeigšanu, sekmējot valsts īpašumā esošo un valsts pārvaldes funkciju nodrošināšanai nevajadzīgo nekustamo īpašumu un kapitāla daļu atsavināšanu, t.sk. veicinot valsts īpašuma objektu privatizāciju;

• turpināt cīņu ar nelegāli iegūto līdzekļu legalizēšanu un iespējām darboties ēnu ekonomikā. Jānodrošina būvniecības caurskatāmība, izveidojot publiski pieejamu vienotu būvniecības informācijas sistēmu, kurā iekļaujami arī pašvaldību pieņemtie lēmumi būvniecības jomā;

• sekmēt valsts un privātās partnerības mehānisma ieviešanu, jo īpaši ES strukturālo līdzekļu apguvē;

• realizēt tādu politiku, kas mazinātu sociālās un ekonomiskās disproporcijas. Primārais uzdevums ir samazināt bezdarbu, jo tas ir galvenais cēlonis nabadzībai un sociālai izstumtībai. Īpaša uzmanība ir jāpievērš mazāk attīstītu reģionu attīstības stimulēšanai. Ir jārada reālas sviras un instrumenti, lai uzņēmējus stimulētu ieguldīt līdzekļus depresīvajos reģionos, un tāda sistēma, kurā cilvēks no pabalsta saņēmēja kļūst par nodokļu maksātāju.

Kopumā Ekonomikas ministrijas darbības stratēģija nosaka vidēja termiņa prioritātes, pasākumus finanšu resursu optimālākam izlietojumam, kā arī nepieciešamās institucionālās izmaiņas.

Ekonomikas ministrija izstrādā un īsteno politiku šādās jomās: tautsaimniecības attīstības struktūrpolitikas stratēģiskā plānošana; atbilstības novērtēšana, kvalitātes nodrošināšana un tehnoloģisko iekārtu uzraudzība; inovācijas; mazo un vidējo uzņēmumu attīstība; labāka likumdošana un administratīvā sloga samazināšana; privatizācija un denacionalizācija; ārējā ekonomiskā un ES kopējā tirdzniecībā; valsts investīcijas (kapitālieguldījumi) un koncesijas; patērētāju tiesību aizsardzība; kā arī šādās apakšnozarēs – rūpniecība, tūrisms, enerģētika un būvniecība.

Ministrija ir atbildīga par komercdarbības vides pilnveidošanu un koordinē komercdarbības atbalsta instrumentus. Ministrija plāno, ievieš un uzrauga attīstības programmas un projektus, piesaistot Eiropas Savienības un citus ārvalstu līdzekļus, izstrādā priekšlikumus, un izvērtē pasākumu, kas tiek finansēti no Eiropas Komisijas strukturālajiem instrumentiem, ekonomisko pamatojumu.

Par valsts atbalstu inovāciju inkubatoru un kompetences centru izveidei

Latvijā vidēji tikai 18,6% no visiem uzņēmumiem ir inovatīvi, tajā pašā laikā ES valstīs šis radītājs vidēji ir 45%. Latvijas inovāciju sistēma ir nepietiekami attīstīta un nenodrošina komercsabiedrību aktīvu iesaistīšanos pētniecības un inovāciju procesos. Salīdzinot ar citām ES valstīm, Latvijā zināšanu pārneses infrastruktūra ir vāji attīstīta – darbojas tikai viens tehnoloģiskais parks un viens tehnoloģiskais centrs (biznesa inkubators). Salīdzinājumam jānorāda, ka Lietuvā ir 7 zinātnes tehnoloģiskie parki un 7 biznesa inkubatori, Igaunijā attiecīgi – 3 un 7, kas arī ir mazāk nekā vidēji. Līdz šim inovācijas atbalsta struktūru attīstība Latvijā nav bijusi ietverta valsts attīstības programmās un šādu aktivitāšu atbalstam nav piešķirts nepieciešamais finansējums no valsts budžeta.

Lai sekmētu inovatīvo uzņēmu skaita pieaugumu, valstij ir jāatbalsta zināšanu pārneses infrastruktūras attīstība – kompetences centri un inovāciju inkubatori.

Tādēļ Ekonomikas ministrija ir izstrādājusi divus Ministru kabineta noteikumu projektus: “Par inovāciju inkubatoru izveides, attīstības un darbības atbalsta programmas ieviešanas kārtību” un “Par kompetences centru izveides, attīstības un finansēšanas programmas ieviešanas kārtību”, kas ceturtdien, 23.februārī, tika nodoti starpinstitūciju saskaņošanai.

Noteikumu mērķis ir noteikt kārtību, kādā tiek piešķirts finansējums inovāciju inkubatoru un kompetences centru izveidei, attīstībai un darbības nodrošināšanai. Inovāciju inkubators ir definēts kā valsts vai reģiona ekonomiskās un sociālās attīstības veicināšanai izveidota organizācija, kuras uzdevums ir veicināt jaunu inovatīvu uzņēmumu, neatkarīgi no zinātnes vai tehnikas nozares, veidošanos un attīstību. Savukārt kompetences centrs ir nodibinājums vai biedrība, kura nodrošina pētniecības kapacitāti (atbilstoši kvalificēti cilvēkresursi un pētniecības infrastruktūra) uzņēmējdarbības nozarei stratēģiski svarīgā lietišķo pētījumu jomā un kuras pakalpojumi ir publiski pieejami.

Programmu finansē no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem, kas inovāciju inkubatoru izveidei 2006. gadā ir 800 000 latu, bet kompetenču centram – 1,6 miljoni latu. Programmas vadību nodrošina Ekonomikas ministrija.

Finansējuma saņemšanai programmas ietvaros pretendents izstrādā inovāciju inkubatora izveides, attīstības un/vai darbības projektu. Projektu var iesniegt biedrības vai nodibinājumi, kuru viens no dibinātājiem ir augstskola. Tas nepieciešams, lai veicinātu ciešāku sadarbību starp zinātniekiem un uzņēmējiem, sekmētu zināšanu pārnesi un sekmētu studentu iesaistīšanos inovatīvā uzņēmējdarbībā. Noteikumos tiek noteikti projektu iesniegšanas, vērtēšanas un lēmuma pieņemšanas nosacījumi; tiek definētas atbalstāmās aktivitātes un attiecināmās izmaksas, kā arī tiek precizētas atbalstāmo izmaksu definīcijas. Projekta realizācijas beigu termiņš nevar būt vēlāks kā 2009.gada 31.decembris.

Projektus finansējuma saņemšanai kompetences centru izveidei var iesniegt biedrība vai nodibinājums, ja to ir dibinājusi valsts zinātniskā institūcija/as un/vai augstākā mācību institūcija/as kopā ar komersantus apvienojošu nodibinājumu vai biedrību vai arī atsevišķiem komersantiem. Tas nepieciešams, lai veicinātu ciešāku sadarbību starp zinātniekiem un komersantiem, sekmētu zināšanu pārnesi un zinātniskās darbības finansēšanu ar privātā sektora investīciju piesaisti. Noteikumos ir noteikta projektu iesniegšanas, vērtēšanas un apstiprināšanas kārtība. Tiek definētas atbalstāmās aktivitātes un attiecināmās izmaksas, projektu administratīvie un kvalitatīvie vērtēšanas kritēriji, kā arī tiek precizētas atbalstāmo izmaksu definīcijas.

Ekonomikas ministrijas sabiedrisko attiecību nodaļa