Saeima, 2000.gada 18.novembris. Ar svinīgo runu Saeimas tribīnē Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume           Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume:

Runa Saeimas svinīgajā sēdē 2000. gada 18. novembrī

Ļoti cienījamā

Valsts prezidentes kundze,

godātais Ministru prezidenta kungs,

godātie deputāti, ministri,

ekselences, dāmas un kungi!

18. novembris ir diena, kad sanākam kopā īpašā noskaņā, jo Latvijai nav nozīmīgāka datuma par šo. Tāpēc ka tieši ar šo datumu sākas mūsu valsts vēsture. Un valsts ir augstākā vērtība ikvienai tautai, kura spējusi īstenot savas pašnoteikšanās tiesības. Mūsu tautai šī vērtība ir divkārt nozīmīga, jo esam spējuši savu valsti ne tikai izveidot, bet arī atgūt pēc pusgadsimtu ilgas pazemojošas okupācijas.

Daudz kā mums šobrīd vēl pietrūkst, un mēs to zinām. Bet mums ir pats galvenais — iespēja pašiem veidot savu dzīvi brīvā, neatkarīgā valstī. Tāpēc mēs 18. novembrī allaž godinām šīs valsts pamatlicējus — Latvijas Tautas padomes un Pagaidu valdības locekļus, Satversmes sapulces deputātus. Viņu devums nebija īslaicīgs. Viņu liktie pamati ir stipri joprojām — Latvijas Satversme, ieejot 21. gadsimtā, nodrošina demokrātisku valsts iekārtu un līdzsvaru varas, tiesību un pienākumu sadalē starp nozīmīgākajām valsts institūcijām.

18. novembris ir diena, kad atmetam ikdienas rutīnu, noliekam malā savstarpējās, brīžiem nenozīmīgās ķildas un domstarpības un paskatāmies uz savu valsti citā, plašākā skatījumā. Kā tautas priekšstāvji tieši mēs esam vispirms atbildīgi par tiem procesiem, kas notiek valstī, jo tauta Satversmē paredzētajā kārtībā mums ir deleģējusi plašas pilnvaras.

Kāds ir bijis Latvijai šis gads, kas aizvadīts pēc iepriekšējā 18. novembra? Vai esam tuvinājuši savus stratēģiskos mērķus — pilntiesīgu dalību Eiropas Savienībā un NATO? Vai esam darījuši visu iespējamo, lai sekmētu mūsu valsts ekonomisko izaugsmi un no tās izrietošās iespējas paaugstināt tautas labklājību?

Diez vai uz šiem jautājumiem iespējams dot striktas un viennozīmīgas atbildes, kuras apmierinātu ikvienu no šajā zālē sēdošajiem, nemaz nerunājot par sabiedrību kopumā. Arī vērtējot nesen izplatīto gadskārtējo Eiropas Komisijas Progresa ziņojumu, mēs lietojam dažādas mērauklas: atkarībā no personiskās pārliecības un arī no tā, vai pārstāvam pozīciju vai opozīciju.

Protams, pat lielākie skeptiķi nevarēs noliegt zināmu virzību uz priekšu Eiropas integrācijas procesā un Eiropas Savienības likumdošanas pārņemšanā. Tas, ka atvērtas vairākas sarunu sadaļas un dažas no tām jau slēgtas, liecina, ka daudzās jomās Latvija jau ir gatava pilnvērtīgi iekļauties vienotā Eiropā. Valdība ir apstiprinājusi Latvijas pozīciju sarunām arī tajās nozarēs, kur Eiropas Savienības tiesību normu ieviešana prasīs vislielākos ieguldījumus un laiku, proti, lauksaimniecībā un vides aizsardzībā. Nav šaubu, ka sarunas par tām nebūs vieglas un ka būs nepieciešams laiks un mērķtiecība, lai atbilstošu tehnoloģiju reālai ieviešanai piesaistītu papildu finansu resursus. Taču neatkarīgi no tā, cik gari pārejas periodi tiks noteikti minētajās nozarēs, attiecīgās tiesību normas Latvijas likumos jāiestrādā pēc iespējas drīzāk, lai uzņēmējiem un valsts institūcijām būtu laikus zināmi spēles noteikumi un pietiekami ilgs sagatavošanās laiks.

Runājot par Eiropas Komisijas ziņojumā minētajiem trūkumiem, jāteic, ka diez vai kādam tie sagādāja īpašu pārsteigumu. Kurš gan labāk par mums pašiem zina, ka valsts administrācija daudzās jomās nav pietiekami efektīva, ka valsts pārvaldē un tieslietu sistēmā ir būtiski trūkumi, kas bieži rada neizpratni un sašutumu tautā. Šeit gan no parlamenta, gan arī no valdības nepieciešams patriotisks skatījums. Vai likumprojekti, kas skar valsts pārvaldes iekārtu, valsts aģentūru veidošanu, Saeimas komisijās netiek apspriesti pārāk gausi? Vai kāda no iepriekšējo valdību amatpersonām ir uzņēmusies atbildību par to, ka mums joprojām nav jauna, mūsdienīga Kriminālprocesa likuma projekta, lai gan tādu savā deklarācijā solījusi ne viena vien valdība?

Jāatzīst, ka sakārtot šos un citus jautājumus un panākt straujāku progresu valsts attīstībā traucē arī pārāk biežā valdību maiņa. Politiskā nestabilitāte un nenoteiktība katrā ziņā neveicina arī ierēdņu kvalitatīvu, uz tālāku perspektīvu orientētu darbu, nestimulē tādus pārkārtojumus, kuru īstenošanai nepieciešams ilgāks laiks. Sava daļa atbildības par šo situāciju ir jāuzņemas ikvienam no Saeimā pārstāvētajiem politiskajiem spēkiem.

Diskusijas un dažādi viedokļi ir parlamentārās demokrātijas neatņemama sastāvdaļa, taču šo diskusiju gaitā būtu jāmēģina ne tikai pierādīt katram savu taisnību un izcelt savas politiskās atšķirības zīmes, bet meklēt kopīgās vērtības.

Līdzīgu ideoloģiju pārstāvošiem spēkiem vajadzētu vienoties par ilgtermiņa sadarbības iespējām un rast kompromisu arī strīdīgos jautājumos, kuru atrisināšana ir visas valsts interesēs. Svarīgi, lai, piemēram, valdību veidojošo partiju atšķirīgā pieeja lielo uzņēmumu privatizācijas niansēm neaizkavētu šo procesu pārāk ilgi. Būtisks un daudzus cilvēkus interesējošs jautājums ir privatizācijas sertifikāti, jo mūsu vienprātīgais lēmums par šo sertifikātu izmantošanas termiņa pagarināšanu situāciju atrisinās tikai tad, ja valdība nodrošinās iespējas likt tos lietā.

Šķiet, ka pārāk daudz laika un enerģijas arī parlamenta darbībā brīžiem veltām savstarpēju politisko rēķinu kārtošanai, atstājot novārtā valsts un sabiedrības intereses, tas spilgti izpaudās tā sauktā pedofilijas skandāla laikā, kad priekšplānā diemžēl izvirzījās nevis bērnu tiesību un interešu aizsardzība, bet gan savstarpēji apvainojumi un konfrontācija ar tiesībaizsardzības institūcijām.

Skandālu ēnā reizēm paliek nepamanīti mūsu labie darbi. Esam pieņēmuši likumu, kas paredz būtiski reformēt finansu un kapitāla tirgus uzraudzību, koncentrējot šīs funkcijas vienas atbildīgas institūcijas rokās. Tas ir ļoti būtiski, īpaši ņemot vēra negatīvo pieredzi ar "Banku Baltija" un Rīgas komercbanku. Atliek izteikt cerību un pārliecību, ka minētās institūcijas vadošie darbinieki, kurus Saeima iecēla amatos ar gandrīz vienprātīgu balsojumu, spēs nodrošināt efektīvu šā sektora uzraudzību un nepieļaus līdzīgas kataklizmas nākotnē. Tāpat Saeima pēc ilgām diskusijām ir pieņēmusi likumu, kas paredz radīt vienotu sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas sistēmu, kuras ieviešana palīdzēs gan aizsargāt patērētāju intereses, gan veicināt konkurenci regulējamās nozarēs.

Viens no parlamenta pamatuzdevumiem ir valsts budžeta apstiprināšana. Mums vēl priekšā ir diskusijas par atsevišķām nākamā gada budžeta pozīcijām, taču jau tagad ir skaidrs, ka visām vajadzībām līdzekļu

Saeimas viesu vietās — Latvijā akreditētie ārvalstu diplomāti       Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

nepietiks, tāpēc varam paredzēt spraigas debates, vēl jo vairāk tādēļ, ka tuvojas pašvaldību vēlēšanas.

Aicinu tomēr pieņemt līdzsvarotus lēmumus un atturēties no budžeta deficīta palielināšanas tādos apmēros, kas varētu graut valsts finansu stabilitāti un mūsu partneriem starptautiskajās finansu institūcijās radīt neuzticību.

Budžeta projekta izskatīšanas gaitā nedrīkstam neņemt vērā arī valsts stratēģiskos ārpolitiskos uzdevumus — virzību uz iestāšanos NATO un Eiropas Savienībā. Nedomāju, ka ir pareizi pretnostatīt, piemēram, sociālās vajadzības un nepieciešamību paaugstināt valsts aizsardzības spējas atbilstoši NATO kritērijiem. Politiķi, kas tā rīkojas, apzināti vai neapzināti ignorē Latvijas ģeopolitisko situāciju, kas mums uzliek īpašu atbildību rūpēties par savas valsts drošību. Un valsts drošības politikas nepieciešama sastāvdaļa ir aizsardzības izdevumu pakāpeniska palielināšana līdz tādam līmenim, kas atbilst NATO dalībvalstu standartiem.

Pie aizvadītā gada pozitīvā veikuma gribu minēt arī Valsts valodas likuma un tam pakārtoto Ministru kabineta noteikumu pieņemšanu. Nevienam nav noslēpums, cik sasprindzinātas brīžiem bija Saeimas un valdības pārstāvju diskusijas ar starptautiskajiem ekspertiem. Tas nebija viegls process, taču šķiet, ka galu galā tomēr tika panākts līdzsvars starp nepieciešamību nodrošināt latviešu valodas kā valsts valodas reālu funkcionēšanu un Latvijai saistošajiem starptautiskajiem tiesību principiem. Tāpēc kā nekorektas jāvērtē aktivitātes, ko izvērsa daži pat Saeimā pārstāvētie politiskie spēki, kūdot sabiedrību ignorēt likumu, kurš Saeimā tapa, panākot grūtu un sarežģītu kompromisu. Gribu vēlreiz uzsvērt, ka likuma mērķis ir nevis ierobežot citu valodu lietošanu, bet nodrošināt tiesības brīvi lietot latviešu valodu jebkurā dzīves jomā visā valsts teritorijā. Jācer, ka šā mērķa sasniegšanu veicinās arī sabiedrības integrācijas programma.

Godātie deputāti!

Mēs kopā esam nostrādājuši nedaudz vairāk par pusi no Satversmē paredzētā pilnvaru laika. Esam iepazinuši cits cita stiprās un vājās puses. Diez vai atlikušajā laikā sagādāsim paši sev vai sabiedrībai kādus īpašus pārsteigumus. Vēlos jūs aicināt vienīgi uz lielāku savstarpēju iecietību, uz to, lai sarežģītu problēmu un konfliktu risināšanā mēs kopīgi izmantotu visas parlamentārisma radītās iespējas, kā arī uz to, lai, neraugoties uz vēlēšanu tuvumu, mēģinātu izvairīties no darbībām, kas veicinātu sabiedrības polarizāciju. Mums ir daudz partiju, daudz konfesiju, bet valsts mums visiem ir tikai viena.

Dievs, svētī Latviju!

Pēc Saeimas svinīgās sēdes Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume Saeimas bibliotēkas lasītavā atklāj ekspozīciju "Apbalvojumi Latvijas Republikā"; atklāšanā piedalās Saeimas deputāti, ārvalstu diplomāti, žurnālisti un citi interesenti; izstādes eksponāti: Lāčplēša Kara ordeņa 3.šķiras diploms un pats ordenis

Izstādes atklāšanā —Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga un tieslietu ministre Ingrīda Labucka; Valsts prezidente un ASV vēstnieks Džeimss Holmss; Latvijas pastāvīgā pārstāve UNESCO Aina Nagobada–Ābola un Ministru prezidents Andris Bērziņš; Saeimas deputāts Romualds Ražuks un Čehijas vēstniece Jana Bulenova

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga:

Uzruna Doma laukumā 2000.gada 18.novembrī

Augsti godātie valstssvētku viesi, mīļie tautieši!

Es sveicu jūs visus šai Latvijas Republikas proklamēšanas 82. gadadienā un kopā ar visu tautu novēlu saules mūžu Latvijai.

Mēs stāvam uz jaunā gadsimta sliekšņa vēsturisko notikumu gaidās, kas jau pēc dažiem gadiem ļaus Latvijai kļūt gan par Eiropas Savienības, gan par NATO alianses dalībvalsti. Šos mērķus esam sev izvirzījuši

Brāļu kapi, 2000.gada 18.novembris. Pie Mātes Latvijas tēla — Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume, Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga un Ministru prezidents Andris Bērziņš       Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

tamdēļ, ka tie ļaus mums baudīt visas tās priekšrocības, ko jau tagad bauda tās valstis, kas ir šo starptautisko veidojumu locekles. Esam uzņēmušies sakārtot un pilnveidot savu likumdošanu, valsts pārvaldi, saimniecību un sabiedrisko kārtību līdz tādam līmenim, kas atbilstu visiem nepieciešamiem eiropeiskiem un starptautiskiem standartiem. Tikai šādi — paši augstākie — standarti, būs pietiekami labi mums pašiem.

Mēs neesam otrās vai trešās šķiras pasaules pilsoņi. Mēs neesam ne cilvēces pabērni, ne civilizācijas izstumteņi. Mēs neesam ne izsūtāmie, ne peramie zēni citiem. Mēs esam brīvas valsts brīvi pilsoņi, spējīgi paši stāvēt uz savām kājām, ar taisnu muguru, ar drošu prātu, ar skaidru skatu par to, kas mēs esam un kurp mēs ejam.

Mēs, Latvijas iedzīvotāji un pilsoņi, vēlamies dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi brīvā, neatkarīgā, demokrātiskā, atvērtā un tiesiskā valstī, jo savā vēsturē esam piedzīvojuši gana daudz apspiestības, netaisnības, tirānijas un asiņaina vājprāta varas. Mūsu ciešanu mērs ir pilns, un tagad mēs gribam dzīvot labāku dzīvi. Mēs esam to pelnījuši. Mēs esam gatavi strādāt un cīnīties ar visiem spēkiem, lai tādu sev nodrošinātu.

Pēc ilgiem nebrīves gadiem atkal paši esam kungi savā dzimtajā zemē. Nu pienācis laiks celt mūsu labklājību un gādāt par iztiku, izglītību, drošību un veselību visiem valsts iedzīvotājiem. Laiks radīt plaukstošu vidi uzņēmējiem, darba vietas strādniekiem un iespējas izkopt un pielietot savas dotības zinātniekiem, māksliniekiem un sportistiem. Vēl daudzviet mēs atpaliekam, bet ilgi mēs vairs nedrīkstam to darīt. Mums atliek vēl pāris gadu, lai parādītu, ko mēs spējam, lai pierādītu, ka mēs neatpaliekam no citiem. Mums atliek pāris gadu, lai nodrošinātu, ka netiksim pieskaitīti bezcerīgi atpalikušo valstu saimei, bet gan panāksim un varbūt pat apdzīsim dažu labu citu attīstītu valsti.

Latvijas vārdā es vēlos šodien pateikties visiem tiem, kas ir lojāli pret šo valsti, kas to atbalsta un stiprina ar centīgu sava darba darīšanu, ar krietnu savu uzdevumu veikšanu, ar godīgu savu pienākumu pildīšanu. Jūs esat mūsu zemes sāls. Jūs esat mūsu valstiskuma balsti. Jūs esat mūsu nākotnes pamats. Es pateicos visiem tiem, kas ciena un mīl savu zemi, jo tā ir mūsu māte, kas mūs ir izauklējusi. Ne mums, viņas bērniem, prasīt, vai viņa mūsu mīlestību būtu pelnījusi, bet gan mums katram pierādīt, ka mēs esam pelnījuši saukties par viņas bērniem.

Es vēlos pateikties visiem tiem, kas par Latviju lūdz Dievu un savās sirdīs glabā domas par to, cik tā var būt diža, cēla un skaista. Lūgsim visi kopā par savu zemi un tautu, lai pār to atspīd Dieva žēlastība un svētība un lai Visuma spēki mums palīdz visur tur, kur mūsu cilvēcīgie spēki ir par vājiem.

Mēs visi zinām, kādu mēs vēlētos redzēt savu valsti. Mūsu mērķis ir panākt vienu likumu visiem un cilvēka cieņai atbilstošus dzīves apstākļus visiem. Vēl tas nav sasniegts, bet mums tas ir jāsasniedz, un tas ir mūsu spēkos. Mēs spēsim to paveikt, bet tikai tad, kad būsim pietiekami pārliecināti, ka ir iespējams dzīvot citādi nekā līdz šim, ka ir iespējams lietas mainīt un pie tam mainīt tās ļoti ātrā un straujā, pat nežēlīgi straujā tempā.

Mūsu ienaidnieks šobrīd esam mēs paši jeb, pareizāk sakot, tas ir tumsības gars, kas barojas no mūsu vājībām un kam mēs atļaujam kā melnai miglai gulēt pār mūsu zemi. Mums ir jāsaprot, pret ko mums jācīnās un kāpēc, ja gribam, lai valsts ātrāk uzplauktu un attīstītos. Mums ir jācīnās pret tumsas spēkiem, kuru vārds ir bezatbildība, visatļautība un patvaļa. Tumsas rindās karo visi tie, kas nedomā ne par savu pienākumu, ne par savu tuvāko, ne arī par valsti, bet tikai un vienīgi paši par sevi un par savu tiešo labumu. Viņi dzīvo, it kā būtu vieni paši uz pasaules. Viņi dzīvo, it kā nekad nebūtu rītdienas. Bet tikpat daudz, cik pret viņiem, mums katram ir jācīnās pašam ar sevi, lai neļautu sevi pakļaut tiem tumsas spēkiem, kuru vārds ir apātija, cinisms, vienaldzība un depresija. Nav vieglāka upura tautas ienaidniekiem par demoralizētu un bezcerībā ieslīgušu tautu.

Es izprotu to sašutumu, ko šobrīd izjūt daudzi par notikumiem, kuru dēļ kopībai nodarītais kaitējums, šķiet, nav saņēmis tam piemēroto sodu. Mūsu pienākums ir darīt visu, lai sakārtotu savus likumus un gādātu par to pienācīgu izpildīšanu. Taču katra reize, kad tas neizdodas, nav attaisnojums, lai atmestu visam ar roku un deklarētu, ka valsts nekam neder. Taisni otrādi — tas nozīmē, ka ir jāpieliek vēl lielākas pūles, lai panāktu taisnību, lai arī cik ilgi un cik grūti par to būtu jācīnās.

Mūsu pienākums ir gādāt, lai mūsu valsts pilnveidotos un attīstītos. Par valsts struktūrām ir jārūpējas tikpat, cik mēs rūpējamies par saviem bērniem. Valsts ir jākopj ar to pašu gādību un mīlestību, ar kādu mēs kopjam savas mājas un ģimenes dārziņus.

Neatkarīgā Latvijas valsts ir sasniegums, ko tagad vairs nevar mums atņemt. Mūsu karogs plīvo citu zemju karogiem blakus, mūsu himna atskan uzvaru un svētku brīžos. Tās ir mūsu pazīšanās zīmes un daļa no mūsu identitātes. Latvijas brīvība ir vērtība, kas par dārgu cenu atkal atgūta, ar ciešanām un ar asinīm, un tā tagad ir nodota mūsu rokās. Latvijas valstiskums, ko esam atguvuši, ir dārgums, kas mums ir uzticēts. Tas ir mūsu pašu ziņā — ko ar to darām.

Mūsu zeme attīstās, mūsu zeme veidojas, mūsu zemē no gada uz gadu ir samanāms progress. Vēl daudz kas ir darāms, bet mēs spējam to veikt. Tie nav pārcilvēcīgi Hērakla diždarbi, kas mums ir jāpaveic, bet gan normāla, apstākļiem atbilstoša un saprātīga rīcība. Mēs jau negribam doties uz Mēnesi. Mēs tikai ilgojamies pēc normālas dzīves. No tiem, kas nes atbildību, mēs neprasām paranormālas spējas, tikai normālu atdevi un godīgi padarītu darbu.

Laimīgā kārtā ir daudz ļaužu Latvijā, kas ne tikvien padara to, kas nepieciešams, bet iet vēl daudz tālāk. Mūsu zemē ir tik daudz talantu, tik daudz spēju, tik daudz dotību, tik daudz izdomas, tik daudz radošā gara un oriģinalitātes. Tās ir mūsu īstās dabas bagātības, tās ir tās vērtības, ko mēs varam Eiropai un pasaulei sniegt.

Mēs varam patiesi būt lepni ar saviem cilvēkiem un saviem sasniegumiem. Mēs varam lepoties ar visiem tiem latviešiem, kas ir sasnieguši izcilību tik daudzos un dažādos laukos. Nav svarīgi, kādas izcelsmes tautībai tie pieder vai kāda būtu viņu dzimtā valoda: latviešu, krievu vai kāda cita. Visi vienādi tie ir Latvijas dēli un meitas, kas godam nes mūsu valsts vārdu kā pašu mājās, tā pasaulē. Latvijai ir vajadzīgs katrs, kas spēj to mīlēt un cienīt, katrs, kas ir gatavs būt tai lojāls un uzticīgs. Šeit nedrīkstam pieļaut nekādus ierobežojumus un nekādus aizspriedumus. Kā Latvijas Valsts prezidente es šodien aicinu katru, kam šī zeme ir dārga, nākt Latvijas pilsoņu pulkā, ja viņš vēl šobrīd ir nepilsonis. Strādāsim visi kopā, jo tad mēs sasniegsim vairāk nekā katrs atsevišķi!

Šīs tumšās un drēgnās novembra dienas, kad svinam Latvijas valstiskumu, mums atgādina, ka ar tumsu var cīnīties, radot gaismu tās vietā. Mūsu sūtība nav lādēt tumsu, bet aizdegt svecīti tumsībā. Aizdegsim katrs savu sveci, — tad Latvija būs pilna gaismas!

Gaisma var uzvarēt tumsu, ja mēs to vēlamies un tam ticam. Es ticu Latvijas tautai, es ticu Latvijas valstij, es ticu Latvijas nākotnei.

Dievs, svētī Latviju!

Saeimas svinīgajā sēdē 18. novembrī: sēžu zālē — Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga, Ministru prezidents Andris Bērziņš, finansu ministrs Gundars Bērziņš, satiksmes ministrs Anatolijs Gorbunovs, ārlietu ministrs Indulis Bērziņš (1.rindā); tieslietu ministre Ingrīda Labucka, kultūras ministre Karina Pētersone, ekonomikas ministrs Aigars Kalvītis, aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis (2.rindā); zemkopības ministrs Atis Slakteris, iekšlietu ministrs Mareks Segliņš, īpašu uzdevumu ministrs valsts reformu lietās Jānis Krūmiņš (3.rindā); Saeimās prezidijā — Saeimas sekretāra biedrs Aleksandrs Bartaševičs, Saeimas sekretāre Silvija Dreimane, Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume, Saeimas priekšsēdētāja biedrs Rihards Pīks, Saeimas priekšsēdētāja biedrs Gundars Bojārs

Brāļu kapi, 2000.gada 18. novembris. Pie Mātes Latvijas tēla — Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume, Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, Ministru prezidents Andris Bērziņš; aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis un ārlietu ministrs Indulis Bērziņš

	Ar ziediem un vainagiem — ārvalstu diplomāti, militārie atašeji, Rīgas domes priekšsēdētājs Andris Ārgalis un daudzi citi Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Parādes komandieris, Nacionālo bruņoto spēku Štāba bataljona komandieris pulkvežleitnants Gvido Ivanovs un Valsts prezidente, NBS virspavēlniece Vaira Vīķe–Freiberga sveic Latvijas karavīrus			Svētku parādi pieņem Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, Nacionālo bruņoto spēku komandieris Raimonds Graube un aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis

	Svētku viesu vidū: Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume, Lielbritānijas vēstnieks Stīvens Nešs un Rīgas domes priekšsēdētājs Andris Ārgalis		Valsts prezidente sagaida svētku viesus: Saeimas priekšsēdētāju Jāni Straumi… … Ministru prezidentu Andri Bērziņu…
Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga un Imants Freibergs sveic svētku viesus
… Krievijas Federācijas vēstnieku Aleksandru Udaļcovu …		… akciju sabiedrības "Aldaris" prezidentu Vitāliju Gavrilovu…
… dzejnieku, publicistu, diplomātu Jāni Peteru…			… laikraksta "Latvijas Vēstnesis" galveno redaktoru Oskaru Gertu

Foto: Juris Krūmiņš — "Latvijas Vēstnesim"