Izglītības turpmākā programma top. Soli pa solim

Jānis Gaigals, Saeimas deputāts, Saeimas izglītības un zinātnes komisijas loceklis, — "Latvijas Vēstnesim"

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

— Oktobra beigās jūs ierosinājāt izveidot Saeimas apakškomisiju Izglītības attīstības programmas izstrādes atbalstam un veicināšanai. Vai Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas pašreizējais pienākumu un darba apjoms ir pārlieku liels šī uzdevuma veikšanai?

— Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas darbalauks patiešām ir ļoti plašs. Ne visi cilvēki, kas darbojas komisijā, būtu gatavi uzreiz uzņemties papildu slodzi, lai iedziļinātos šajos jautājumos. Savukārt citu kolēģu vidū Saeimā ir daudz cilvēku, kuri strādā citās komisijās, tādēļ nevar darboties šajā. Esmu ar kolēģiem runājis, un viņi apliecina, ka apakškomisijas darbā būtu gatavi iesaistīties. Tā būtu efektīva darba forma, kas ļautu Saeimas deputātiem jau programmas tapšanas gaitā piedalīties tās sagatavošanā. Tā kā programma agrāk vai vēlāk tāpat nonāks Saeimā, tad, jo drīzāk deputāti gan no pozīcijas, gan opozīcijas piedalīsies tās izstrādē, jo veiksmīgāk un drīzāk tā tiks apstiprināta.

— Jūs jau noteikti esat iepazinies ar Izglītības attīstības programmas variantu. Kā jūs vērtējat — cik gatavs tas ir patlaban?

— Tā ir sagadījies, ka drīz pēc mana ierosinājuma arī Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) nāca klajā ar Izglītības attīstības programmas variantu. Labi, ka tas ir parādījies, tas ir pats svarīgākais. Lai šī programma būtu dzīvotspējīga, tās rūpīgā izvērtēšanā jāiesaistās visām ieinteresētajām pusēm. Tādēļ pat tad, ja šī programma būtu ideāla, tā tomēr vēl nav izgājusi diskusiju un pilnveides procesa loku, līdz ar to darāmā vēl daudz.

Šobrīd par programmu var teikt vienīgi to, ka tā noteikti būs jāpilnveido. Precīzi ir jānosaka prioritātes un jāparedz to īstenošanai nepieciešamais finansējums. Pagaidām vēl nav ņemti vērā daudzi Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) pārskatā par izglītības politiku Latvijā minētie ieteikumi. Pārsteidz arī tas, ka nav neviena tā sauktā indikatora (vai kvantitatīvā rādītāja), kas ļautu programmas īstenošanas gaitā precīzi konstatēt, cik veiksmīgi tas tiek darīts. Bet to visu, protams, darba gaitā var precizēt.

Tiesa, IZM sagatavotais dokuments mani pārsteidza citādā ziņā. Šīs programmas izstrādes aizkavēšanos vienā no savām intervijām "Latvijas Vēstnesim" ministrs pamatoja ar līdzšinējo IZM darbinieku neapmierinošo darbu. Tos, kuri ir lietas kursā par attīstības programmas izstrādes gaitu, ir izbrīnījis tas, ka publiskots ir gadu vai pusotru vecs dokuments nedaudz saīsinātā formā (nav situācijas analīzes un nepieciešamā finansējuma aprēķinu). Acīmredzot jaunie IZM speciālisti nav diez ko labāki par vecajiem, ja jau viņi ministram iesnieguši publiskošanai dokumentu, apzinoties, ka tas ir kompilēts no tā paša vecā materiāla, par kura (ne)sagatavošanu tika atlaisti iepriekšējie darbinieki. Tomēr galvenais patlaban ir turpināt darbu, pilnīgojot programmu, neraugoties uz to, kurš ir tās autors.

— Arī Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības priekšsēdētāja Astrīda Harbaceviča uzsver: "Pārsteidz tas, ka Izglītības attīstības programmā trūkst būtiskas sadaļas – vismaz aptuvenu finansu aprēķinu." Uzdevumu, kas veicami, ir ļoti daudz. Bet kā gan varēs praktiski īstenot šo programmu?

— Teorētiski viss ir ļoti vienkārši. Programmas izstrādes pirmsākumos tās sagatavotājiem tika dots uzdevums — apzināt visus izglītības nozarē veicamos uzdevumus un kaut vai aptuveni aprēķināt to izpildīšanai nepieciešamo finansējumu. Ja precīzi tiks noteiktas prioritātes, ja pareizā secībā tiks sagrupēti veicamie uzdevumi un paredzēts tam nepieciešamais finansējums, tad programma būs lietojama ilgtermiņā neatkarīgi no tā, cik naudas konkrēti būs iespējams piešķirt, jo no finansu apjoma atkarīgs būs tikai reformu ātrums, bet pats dokuments nemainīsies. Programmas izpildes ātrums būs atkarīgs no tā, kāds būs valsts iekšzemes kopprodukta pieaugums un cik naudas no valsts budžeta varēs atvēlēt izglītības sektoram. Tomēr vēlreiz gribu uzsvērt — bez finansu sadaļas un prioritāšu noteikšanas programmu īstenot nevarēs.

— Lasot Izglītības attīstības programmu, redzams, cik daudz uzdevumu jāpaveic nākamajos četros gados. Kas, jūsuprāt, ir pats steidzamākais, degošākais?

— Patiesi, nākotnē veicamo uzdevumu saraksts ir visai garš. Cilvēkus, kuri dzīvo un strādā pašlaik, interesē pašreizējā situācija un krietni mazāk, piemēram, ilgtermiņa stratēģija vai izglītības sistēmas vadības problēmas. Tomēr tiem, kuri vada izglītības sistēmu, ir jāspēj saredzēt izglītības attīstības vīziju ilgākam laikam. Nepietiek ar optimistisko vērtējumu, ka izglītība Latvijā ir laba. Tā daudzējādā ziņā patiesi ir laba, taču domāt, ka pašreizējā izglītības sistēma dos cilvēkiem visu nepieciešamo dzīvei un darbam nežēlīgas starptautiskās konkurences un globālā darba tirgus apstākļos, būtu nepiedodama tuvredzība.

Lai mūsu izglītības sistēma kļūtu labāka, diemžēl ir jādara daudzi neinteresanti un sarežģīti darbi. Piemēram, jānodrošina vienota izglītības sistēmas vadība. Tagad jau visi no galvas zina, ka profesionālās izglītības iestādes ir četru dažādu ministriju pakļautībā, bet augstākās izglītības iestādes — septiņu. Tomēr daudzi ir neizpratnē, kad saku, ka izglītības sistēma Latvijā nav vadāma. Tā ir ietekmējama (dažkārt nejaušību ietekmēta), taču nav vadāma. No vadības viedokļa tieši tā — nav vadāma, jo valstī nav vienotas stratēģiskās plānošanas, nav vienotas finansu vadības, nav kontroles mehānisma pār paveikto. Arī OECD pārskatā par izglītības politiku Latvijā ir konkrēti norādīts, ka jāsāk ar IZM darbības spēju stiprināšanu un ietekmes paplašināšanu, jānovērš administratīvā sadrumstalotība. Izglītības sistēmas rezultātus izmanto visas ministrijas, bet koordinējoša un mērķtiecīga darba pagaidām nav.

Piemēram, profesionālās skolas, kas ir četru ministriju pakļautībā. Vēl Guntara Krasta valdības laikā tika sagatavots dokuments par to apvienošanu. Bija paredzēti divi varianti — minimālā programma paredzēja Zemkopības ministrijas skolu apvienošanu ar IZM skolām, veidojot vienotu sistēmu, bet maksimālā programma — vienotajā sistēmā iekļaut arī Labklājības ministrijas un Kultūras ministrijas skolas. Tā ka nepieciešamība veidot vienotu profesionālās izglītības sistēmu ir apzināta ļoti sen, kā arī atzīta patlaban, atliek vienīgi atjaunot šī dokumenta virzību.

OECD pārskats ir lielisks instruments profesionālam mūsu darbības izvērtējumam, jo tas ir starptautiski ļoti respektablas organizācijas augsti kvalificētu ekspertu slēdziens. Iepazīstoties ar šo pārskatu, man bija profesionāls gandarījums, jo visi galvenie uzdevumi, kas minēti OECD ziņojumā, ir ierakstīti "Latvijas ceļa" programmā, kura tapusi pirms trim, bet pieņemta pirms divarpus gadiem. Tagad mēs šo programmu nedaudz precizēsim. Visu laiku mēs esam mērķtiecīgi strādājuši izglītības attīstības labā, un savulaik es lepojos ar tiem pašiem panākumiem, ar ko tagad lepojas Kārlis Greiškalns, — studiju kreditēšanu, Pasaules bankas izglītības projektu, Latvijas izglītības informatizācijas sistēmas projektu, IZM institucionālo auditu un citām lietām. Tas viss ir daudzu speciālistu vairāku gadu intensīva darba rezultāts. Izglītībā pārmaiņas, kā jau runājām, viena gada laikā nenotiek.

— Jūs minējāt informatizācijas sistēmas projektu. Skolas ir saņēmušas datorus, cita vairāk, cita mazāk, bet tagad pacietīgi gaida, vai pašvaldības spēs nodrošināt ar interneta pieslēgumu. Vai ir cerība uz valsts atbalstu šī jautājuma risināšanā?

— Es ļoti augstu vērtēju informatizācijas sistēmas projektu kopumā, jo tas ir profesionāli sagatavots un tiek profesionāli vadīts. Projektā paredzēta ne tikai datoru jeb, kā profesionāļi saka, dzelžu iegāde, bet arī programmatūras un internetpieslēguma nodrošinājums. Jau pagājušajā gadā tika pabeigta kopēja izglītības informatizācijas tīkla veidošana. Katrā skolā ir vismaz viens dators, kas izmantojams vadības informācijas apkopošanai. Norit arī skolotāju metodiskā sagatavošana, kas ļauj viņiem strādāt ar jauno tehniku. Turpmāk būtu jāveic divi galvenie uzdevumi: pirmkārt, jānodrošina atbilstošs datoru skaits attiecīgam skolēnu skaitam. Vidusskolās uz desmit audzēkņiem būtu jābūt vismaz vienam datoram. Patlaban mēs vismaz trīs reizes atpaliekam no vēlamā. Otrkārt, katrai skolai ir jānodrošina pieslēgums internetam, lai datorus varētu pilnvērtīgi lietot. Premjers pilnībā izprot šo uzdevumu nozīmi, un pie tā tiek strādāts.

— Pēc cik ilga laika skolas var cerēt uz internetpieslēgumu nodrošinājumu?

— 2001. gadā investīcijām ir paredzēti aptuveni divi miljoni latu, un šīs summas ietvaros tas iespēju robežās tiks darīts.

— Eiropas Savienības (ES) valstīs kopīgi izvirzītais izglītības uzdevums ir veidot sabiedrību, kura mācās. Patlaban aktīvi diskutē par pieaugušo tālākizglītības jeb mūžizglītības jautājumu risinājumu variantiem. Daudzu uzņēmīgu cilvēku darbības rezultātā pēdējos mēnešos sarīkotas vairākas konferences, kurās apsprieda problēmas un meklēja risinājumus. Šķiet, ka mērķtiecīgas amatpersonas visai drīz varētu panākt arī Pieaugušo izglītības likuma pieņemšanu. Bet kā būs ar pamatu ielikšanu, proti, pirmsskolas izglītības reformu?

— Acīmredzot — visu pēc kārtas. Piecgadīgo un sešgadīgo bērnu obligātā sagatavošana skolai ir viens no jautājumiem, par kuriem es jūtu gan profesionālu gandarījumu, gan nožēlu par to, ka ideja nav īstenota. Tā savulaik bija mūsu ideja — paredzēt pirmsskolas sagatavošanu kā obligātu un iestrādāt to Izglītības likumā. Tas arī tika izdarīts, un man ir ļoti žēl, ka Andra Šķēles valdības laikā šo punktu izņēma. Veidojot šī gada budžetu, neizdevās pārliecināt, ka vajag atstāt kaut vai nelielu summu, kaut vai pusmiljonu paredzēto 1,8 miljonu vietā, lai uzsāktu šīs sistēmas ieviešanu. Rajonos bija veikts ļoti liels darbs, un visi bija gatavi šo Izglītības likuma nosacījumu ieviest.

Runājot par nākamajām izglītības pakāpēm, gribu uzsvērt: nav normāli, ka var beigt vienu izglītības pakāpi un turpināt mācības nākamajā izglītības pakāpē, nesaņemot attiecīgu izglītības dokumentu, kas apliecinātu izglītības standarta izpildi. Mēs zinām, ka var saņemt atestātu vai diplomu ar nesekmīgām atzīmēm un turpināt mācīties. Labi, ka neviens pasaulē to vēl nav pamanījis, jo tad mūsu izglītības dokumenti kļūtu vēl mazvērtīgāki nekā pašlaik. Bet pats galvenais ir tas, ka mēs paši tādējādi degradējam savu izglītības sistēmu. Principam būtu jābūt vienkāršam: ikviens, kas pabeidz kādu izglītības pakāpi, saņem dokumentu, kurā atspoguļots viss, ko viņš ir apguvis, bet turpināt mācības var tikai tie, kuri ieguvuši standartprasībām atbilstošu izglītību, tātad ir sekmīgas atzīmes un ir nokārtoti visi eksāmeni. Pašlaik katrā nākamā pakāpe mokās ar tiem, kuri ar nepietiekamām zināšanām sāk mācības vai nu desmitajā klasē, vai pirmajā kursā augstskolās. Daudz laika paiet, kamēr tiek izlabots iepriekšējās pakāpes brāķis.

Tālākizglītības ziņā es esmu noskaņots diezgan pesimistiski, jo tikai ar tālākizglītības koncepciju vai likumu par pieaugušo izglītību nekas nebūs līdzēts, pirms nebūs novērsta administratīvā sadrumstalotība un likvidētas starpresoru barjeras. Tālākizglītības sistēma būs jābūvē uz tās pašas profesionālās izglītības bāzes, jo profesionālās kvalifikācijas prasības ir vienādas gan astoņpadsmit, gan četrdesmit astoņu gadu vecumā mācoties. Jau minēju, ka profesionālās izglītības iestādes ir četru ministriju pakļautībā, bet piektais vektors ir bezdarbnieku pārkvalificēšana. Lai novērstu sadrumstalotību, ir vajadzīga politiskā griba un mērķtiecība. Profesionālās tālākizglītības sistēmu veidojot, nedrīkst aizmirst arī sociālos partnerus — darba devējus un darba ņēmējus. Galu galā kvalifikācijas celšana ir vajadzīga cilvēkiem, kuri jau strādā. Līdz ar to tieši darba tirgus prasībām būtu jābūt noteicošajām. Tomēr ne izglītotāji, ne darba devēji vieni paši nevar veikt darba tirgus izpēti un pārvērst iegūto informāciju profesionālās izglītības programmās. Visā pasaulē ir atrasti veiksmīgi sadarbības mehānismi arī institucionālā līmenī, kur darba tirgus pārstāvji strādā kopā ar ar izglītības sistēmas pārstāvjiem. Bet tā nekad nebūs Latvijā, ja izglītotāju pusi pārstāvēs piecas dažādas institūcijas ar atšķirīgiem uzskatiem.

Tomēr nevar teikt, ka nekas nebūtu darīts. Ir ļoti labi piemēri, kā var sadarboties darba devēji ar izglītotājiem. Varam minēt kaut vai "Phare" programmas ietvaros īstenoto projektu informācijas un komunikācijas tehnoloģiju jomā, kur atbilstoši starptautiski aprobētai un efektīvai metodikai tika ļoti precīzi apzināta situācija Latvijā: cik un kādas kvalifikācijas speciālisti ir nepieciešami. Šie pētījumi apliecināja, ka mūsu intuitīvie pieņēmumi savulaik bijuši ļoti precīzi. Informācijas tehnoloģiju jomā un ne tikai tajā vispieprasītākie ir speciālisti ar ceturto kvalifikācijas līmeni — tie, kas ieguvuši koledžas izglītību, augstākās izglītības pirmo posmu. Lai veiktu to darbu, kas tagad firmās ir nepieciešams, ne vienmēr ir vajadzīga pilna augstākā izglītība, pietiek ar īsāka cikla programmu. Cerams, ka atsevišķu ES finansētu projektu pieredze tiks izmantota visas profesionālās izglītības sistēmas pilnveidē. Diemžēl pašlaik koledžas izglītība ir "lielais melnais caurums" mūsu izglītības sistēmā.

— Runājot par tālākizglītības finansēšanu, allaž tiek minēts, ka vairāk jāiesaista darba devēji. Kas gan varētu tos ieinteresēt, lai viņi aktīvi un labprātīgi iesaistītos izglītības finansēšanā? Varbūt tiem, kas plaši iesaistās tālākizglītības programmu izstrādē un finansēšanā, piešķirt kādus nodokļu atvieglojumus?

— Protams, nodokļu atvieglojumu politikai ir jābūt tādai, kas veicinātu uzņēmējus ieguldīt līdzekļus darbinieku kvalifikācijas celšanā. Pašlaik ir paradoksāla situācija — ieguvējs ir tas, kurš neiegulda līdzekļus savu darbinieku apmācībā, bet pārpērk sagatavotu speciālistu. Pie izmaiņām nodokļu likumdošanā ir jāstrādā. IZM ir reorganizēts Profesionālās izglītības departaments, kuram, sadarbojoties ar Finansu stratēģijas departamentu, būtu jārisina šie jautājumi, jāgatavo attiecīgie grozījumi nodokļu likumdošanā.

— Par izglītības sistēmas finansēšanas reformu runā jau ilgāku laiku. Kad varētu tikt īstenota pāreja uz normatīvo finansējuma principu, kad nauda "iet līdzi" skolēnam?

— Šinī ziņā man ir diezgan radikāli pesimistisks viedoklis, kura pamatā ir pēdējo piecu gadu bēdīgā pieredze, proti, kamēr Finansu ministrija nemainīs savu attieksmi pret šo principu (vārdos "par", bet reālajā dzīvē "pret") un IZM speciālisti nespēs profesionāli pārliecinoši piedāvāt mūsdienīgas "deleģētā finansējuma" metodes, tikmēr šādas sistēmas Latvijā nebūs.

— Vai pašreizējā studiju kredītu dzēšanas sistēma atrisinās pedagoģisko kadru atjaunošanās procesa nodrošinājuma problēmu? Budžetā studiju kredītiem paredzētais līdzekļu apjoms ir palielināts, ir izveidots arī saraksts, kas nosaka, kuru profesiju pārstāvjiem kredīti tiks dzēsti. Bet kur ir garantija, ka jaunie pedagogi aizies tieši uz tām skolām, kur viņi visvairāk vajadzīgi?

— Ir piemēri, kad šādas kredītu dzēšanas sistēmas pasaulē ir "nostrādājušas". Bet, lai tas notiktu, ir jānostiprina pārliecība, ka sistēma būs stabila — tā nemainīsies. Ja tagad, piemēram, būtu konkrēti pateikts, ka visiem jaunajiem skolotājiem, kas pēc studiju beigšanas dosies strādāt uz pilsētu skolām, tiks dzēsta puse kredīta, bet tiem, kas strādās lauku skolās, — viss kredīts, un ja būtu pārliecība, ka šīs nostādnes būs spēkā arī pēc trim četriem gadiem, tad rezultāts noteikti būtu. Tas ir vēl viens arguments tam, cik ļoti nepieciešama ir Saeimā apstiprināta ilgtermiņa programma. Ja kāds iedomātos ko mainīt, viņam vispirms būtu jādabū Saeimas akcepts izdarīt grozījumus Izglītības attīstības programmā. Tādēļ šis princips jāiestrādā programmā, tad studentiem varētu rasties ticība, ka nākotnē tas tiks ievērots.

— Gan Izglītības likumā, gan Izglītības attīstības programmas sākumvariantā ir minēts, ka normatīvo aktu bāze ir jāpapildina ar likumu par Izglītības inovācijas fondu. Kādi ir šī fonda plānotie darbības virzieni?

— Šo fondu var salīdzināt ar Kultūrkapitāla fondu, kas dzimis un audzis ļoti grūtos apstākļos, bet nu veiksmīgi sācis strādāt. Daudzi kultūras darbinieki ar Kultūrkapitāla fonda atbalstu var realizēt savas idejas un projektus. Ideja par Izglītības inovācijas fondu bija tieši tāda pati. Ir daudzas lietas, kuras ministrija nevar paspēt vadīt un administrēt, daudzas lietas varētu veidot, eksperimentēt un attīstīt ar nelieliem projektiem. Bez tam šāds fonds atbrīvotu izglītotāju radošo potenciālu. Tas būtu attīstības instruments, kas ļautu īstenot radošas idejas. Tieši tādēļ Izglītības inovācijas fonda izveides nepieciešamība tika iestrādāta Izglītības likumā. Diemžēl dokuments par fonda izveidi nav vēl nonācis oficiālajā apritē — ne Ministru kabinetā, ne valsts sekretāru sanāksmē tas nav redzēts.

— Jau ilgāku laiku tiek runāts par krīzes situāciju augstākajā izglītībā un zinātnē. Kā jūs to komentētu?

— Kaut gan pamatprincips ir integrēt augstāko izglītību un zinātni, šoreiz es vēlētos runāt par šīm lietām šķirti. Augstākajā izglītībā es krīzes situāciju nesaskatu. Īstenībā ir vērojams tieši pretējs process — ļoti strauja attīstība augstākās izglītības sektorā. To pierāda kaut vai divkārt lielākais studentu skaits, kas tagad studē. Protams, mūsu valstij (un nevienai valstij) nav iespējams dažos gados dubultot finansējumu augstākajai izglītībai. Līdz ar to valsts budžeta līdzekļu nepietiek visiem, kas vēlas studēt. Tomēr liegt augstskolām veidot interesantas studiju programmas un aizliegt uzņemt studentus būtu nepareizi. Lai atrisinātu smago finansiālo problēmu, augstskolas ir spiestas uzņemt maksas studentus un par viņu iemaksāto naudu organizēt studijas. Ar to, ka valsts augstskola realizē maksas studijas, rodas daudz problēmu, jo studentu līdzekļi kopš 1996.gada tiek iepludināti valsts budžetā un nav iespējams kontrolēt, kā tie tiek izlietoti.

Bez tam mācību iestādēm nav iespējams operatīvi rīkoties ar šiem līdzekļiem. Finansu ministrija ar studentu privātajiem līdzekļiem rīkojas kā ar valsts līdzekļiem. Budžeta komisijā nesen konstatējām, ka vienas augstskolas ieņēmumi — studiju maksas — tiek pēkšņi pārdalīti citām augstskolām. Arī valsts finansējums netiek piešķirts pēc deleģētā budžeta principa. Kad finansu ministram prasa, kādēļ netiek ievērots normatīvā finansējuma princips — tik un tik naudas vienam studentam atbilstoši apgūstamajai studiju programmai un par pārējo jāatbild augstskolai, viņš skaidru atbildi nesniedz.

Vērtējot augstākās izglītības sistēmas attīstību, jāteic, ka varētu vēlēties dinamiskāku un efektīvāku Augstākās izglītības padomes darbu. Tieši šai institūcijai ir jānosaka, kādos studiju virzienos jāpalielina studentu skaits par valsts budžeta līdzekļiem. Šai padomei būtu redzīgāk jāseko līdzi tam, kādi speciālisti patlaban un turpmāk visvairāk vajadzīgi valstij. Bet, zinot to, ka Augstākās izglītības padomē pārsvarā ir pašas augstākās izglītības sistēmas pārstāvji, būtu naivi cerēt uz revolucionārām pārmaiņām, kas augstskolām liktu ķerties pie sarežģītu problēmu risināšanas. Tomēr nevēlos neko pārmest Augstākās izglītības padomei, drīzāk IZM būtu jādomā par izmaiņām Augstskolu likumā, kas padarītu šo institūciju daudz efektīvāku un spējīgāku veikt radikālas reformas.

Zinātnes finansējums proporcionāli budžeta apjomam ar katru gadu diemžēl paliek tanī pašā līmenī (līdz ar to procentuāli sarūk). Var jau teikt, ka zinātnieki nav sevi pieteikuši tik pārliecinoši, lai kāds viņiem vēlētos palielināt finansējumu. Tai pašā laikā arī zinātniekiem ir pamats teikt: jūs mums nedodat naudu, tādēļ nedrīkstat no mums prasīt kādus īpašus rezultātus. Tomēr, par spīti nepietiekamajam finansējumam, daudzās jomās zinātnieki ir pieteikuši sevi Eiropas apritē ļoti pārliecinoši. Ir, piemēram, piektā ietvara programma, kas dod iespējas Latvijas zinātniekiem piesaistīt ievērojamus līdzekļus no Eiropas Savienības fondiem, daudz lielākus, nekā Latvija maksā par līdzdalību. Ja saskaitītu kopā visus līdzekļus — valsts, Eiropas Savienības un uzņēmēju, tad aina zinātnē finansējuma ziņā nemaz nebūtu tik katastrofāla.

Zinātnes padome sadala valsts finansējumu — deviņus miljonus latu gadā. Ne visai pareizi ir tas, ka izpildītāji paši plāno finansu sadalījumu un pēc tam vēl izvērtē rezultātu. Uzskatu, ka Ekonomikas ministrijai, veidojot ciešu sadarbību ar Zinātnes padomi, būtu jākļūst par vadošo spēku, kas nosaka zinātnes finansējuma izlietojuma prioritātes. Attīstība vienmēr ir saistīta ar ierastās sistēmas laušanu, tādēļ ir skaidrs, ka paši zinātnieki nebūs tie, kas sarežģīs sev dzīvi.

— Ne reizi vien ir runāts par to, ka augstākajā izglītībā ir jāizstrādā elastīga un variatīva studiju sistēma. Ir izskanējuši rosinājumi izveidot programmas ar vienu pamatprogrammu un vairākām blakusprogrammām, lai cilvēks, kurš ieguvis šādu kombinētu augstāko izglītību, varētu labāk un ilgāk konkurēt darba tirgū. Kas gan kavē visas šīs labās idejas īstenot?

— Īpašus šķēršļus es neredzu. Tomēr viens no bremzējošiem faktoriem, kāpēc tas netiek darīts, ir labi raksturojams, ņemot par piemēru pedagoģijas studijas. Citās valstīs, studējot pedagoģiju, milzīga uzmanība tiek pievērsta praksei skolā. Daudzās valstīs prakse aizņem gandrīz pusi no studiju laika. Mūsu pedagoģiskās augstskolas savas programmas organizē ļoti dažādi. Tomēr praksei paredzētais laiks nepārsniedz piecus procentus no kopējā studiju laika. Kādēļ tā? Ja studenti pavadīs ilgāku laiku prakses vietās, tad daļa līdzekļu būs jānovirza turp un mazāk atliks augstskolai pašai. Tādēļ augstākās mācību iestādes nav ieinteresētas ko mainīt. Kamēr nebūs spiediena no darba devēju un IZM puses un netiks izvirzītas konkrētas profesionālās prasības, kā arī netiks pilnveidots augstākās izglītības standarts, tikām studiju process turpinās ierasto gaitu.

— Patlaban Izglītības likumā un Izglītības attīstības programmā interešu izglītība ir definēta kopumā, neatsedzot principiālas atšķirības starp interešu izglītību un profesionālas ievirzes izglītību, piemēram, mūzikā un mākslā. Vai būtu jāpieņem īpašs Mākslu pamatizglītības likums, ko veidotu Kultūras ministrija, vai šāda veida izglītība jāietver valsts kopējos likumos?

— Nedomāju, ka būtu nepieciešama atsevišķa likumdošana. Problēma ir tā, ka tiek mainīts finansēšanas princips interešu izglītībai. Ideja ir laba — normatīvais finansējums uz audzēkni, bet situācija dažādos rajonos ir atšķirīga. Vienā ir attīstīta infrastruktūra, kas dod iespēju jauniešiem iesaistīties sporta un jaunrades nodarbībās, bet citā tā nav tik attīstīta. Līdz ar to, pārdalot un vienādojot finansējumu, cietēji būs tie, kuriem attīstītāka infrastruktūra. Tādā veidā turpina darboties vecais princips: katra iniciatīva ir sodāma. Normatīvo principu varēs ieviest tikai tad, ja vispirms tiks palielināts finansējums tiem, kam nepietiekamu līdzekļu dēļ ir vājāk attīstīta infrastruktūra. Tikai tad, kad situācija izlīdzināsies, varēs pāriet uz normatīvo finansējuma principu pilnībā. Pašlaik nedrīkst pieļaut to, ka cietēji ir tie, kuri kaut ko ir izveidojuši. Sagraut ir ļoti vienkārši, bet radīt ko tukšā vietā ir desmitkārt grūtāk un dārgāk.

— Sagraušanas un jaunradīšanas kontekstā varam runāt arī par speciālo izglītību. Tuvākajos gados ir plānots izveidot integratīvo skolu tīklu. Vai mūsu valsts ekonomiski un sabiedriskās domas ziņā jau ir gatava integrēt bērnus ar īpašām vajadzībām vispārizglītojošās skolās?

— No cilvēciskā viedokļa esmu pārliecināts, ka jā. Skolās, kur tas jau tiek darīts, nekādu problēmu nav. Tieši otrādi — gan bērnus ar īpašām vajadzībām, gan pārējos kopīgas mācības un ikdiena ietekmē pozitīvi. Vieni kļūst daudz sabiedriskāki un komunikablāki, bet otri iemācās saprast un respektēt cilvēkus, kuri kaut kādu iemeslu dēļ atšķiras no apkārtējiem. Abpusēja izpratne un abpusējs ieguvums.

Nākotnē daļu no finansējuma, kas paredzēts bērnu skološanai speciālajās mācību iestādēs, vajadzētu novirzīt bērnu integrēšanai parastajās skolās. Tomēr jāapzinās, ka tas ir ļoti dārgs process, jo ir vajadzīgs gan papildu tehniskais nodrošinājums, gan īpaši sagatavots personāls. Pasaulē arī šajā jomā ļoti labi darbojas normatīvais princips: vispārizglītojošās mācību iestādes audzēknim finansējuma koeficients ir "1", bērnam ar īpašām vajadzībām, piemēram, "1,5", bet skolēnam ar vēl citām īpašajām vajadzībām finansējuma koeficients var būt pat "4". Normatīvā principa ieviešana mūsu valstī ir atkarīga gan no Finansu ministrijas nostājas, gan IZM Finansu stratēģijas departamenta aktīvas, profesionālas un konsekventas rīcības.

— Arī par nelielo lauku skolu likteni domājot, uztrauc tas, ka esošais skolu tīkls pamazām irst.

— Mēs jau daudzkārt esam publiski minējuši un tagad ierakstīsim apvienības programmā, ka īpaša uzmanība ir jāpievērš sākumskolām un jāapstādina skolu slēgšanas epidēmija, kas demogrāfiskās situācijas dēļ vēršas plašumā. Viens no priekšlikumiem, kā to apturēt, ir pāriet no četru uz sešu gadu izglītību sākumskolā. Tas palielinātu bērnu skaitu šajās mācību iestādēs par vairāk nekā trīsdesmit procentiem. Protams, paralēli ir jāstrādā pie skolotāju metodiskās sagatavošanas. Mums ir jāvirzās uz to, lai sešgadīgā pamatskolā gandrīz visus mācību priekšmetus spētu pasniegt viens un tas pats skolotājs, jo viena no lielākajām nelaimēm pamatizglītībā ir tā, ka katru mācību priekšmetu pasniedz cits skolotājs. Tas ir ļoti dārgs prieks. Varam pamācīties no Skandināvijas, kur iedzīvotāju blīvums ziemeļu rajonos ir vēl mazāks nekā Latgalē. Tur kvalitatīvu sākumizglītību iegūst arī skolās, kur mācās divdesmit trīsdesmit bērnu, bet strādā divi vai trīs skolotāji.

Dokumentos, kas patlaban tiek veidoti, — izglītības standartos un programmās — jau tiek ievērots princips "seši + trīs + trīs gadi". Tā ir veidots vairums Eiropas valstu izglītības sistēmu. Daļēji šo sistēmu jau esam akceptējuši, taču bez skolu tīkla optimizācijas apzinātas un mērķtiecīgas vadības, bez skolotāju tālākizglītības sistēmas attīstības un bez atbilstoša finansējuma ar atsevišķiem kampaņveida pasākumiem šo problēmu atrisināt neizdosies. Izglītības attīstības programmā jābūt ietvertām arī šīm lietām.

Kopumā sabiedrībā pēdējos gados izpratnes līmenis par izglītības problēmām ir ļoti audzis, tomēr noliegt to, ka izglītības sistēma dažādos veidos ir bijusi un vēl joprojām tiek diskriminēta, diemžēl nevar. Arī valdības un Saeimas līmenī. Piemēram, jautājums par normatīvo finansējumu vai profesionālo skolu apvienošanu tiek atlikts jau gandrīz septiņus gadus. IZM plānos tas visdažādākajos veidos ir bijis, bet, tā kā valdības līmenī trūkst izpratnes par tā nepieciešamību, tad dokumenti netiek akceptēti. Līdzīgi bija ar skolotāju darba samaksas jautājumu, pašas IZM finansiālo nodrošinājumu, kas ir pat divas reizes mazāks salīdzinājumā ar dažām citām ministrijām, rēķinot uz vienu darbinieku. Tomēr tas, ka izpratnes līmenis aug un sabiedrības viedoklis kļūst aizvien labvēlīgāks izglītības sistēmai, vieš cerības īstenot jau pirms pieciem sešiem gadiem izvirzītas idejas.

Ļoti nozīmīga būs administratīvi teritoriālā reforma, jo bez tās īstenošanas plānveida izglītības sistēmas attīstība reģionu līmenī nav iespējama.

Valdībā un sabiedrībā ir zudušas daudzas ilūzijas par to, ka izglītībā var panākt straujas pārmaiņas. Nekur tās nav notikušas ātri. Pašlaik tiek atzīts, ka izglītības nozarē ir daudz lielu un mazāku problēmu, kas jāatrisina. Jo prognozējamāka būs sistēmas attīstība, jo mierīgāk varēs strādāt izglītotāji, kuru darba ritmu nejauks pēkšņi, neparedzēti lēmumi.

Visus kolēģus un izglītības attīstībā ieinteresētos gribētu aicināt uz sadarbību, jo izglītībā ir tik maz tīri politisku jautājumu. Deviņdesmit deviņi procenti ir profesionāli jautājumi. Profesionāļiem ir jāiemācās sadarboties ar politiķiem, politiķiem ir jābeidz politizēt profesionālos jautājumus, tikai tādējādi varēs nodrošināt nozīmīgu un vajadzīgu pārmaiņu īstenošanu.

Marika Līdaka, "LV" iekšlietu redaktore