Tautas sirdsapziņas balss, mājvieta latviešu valodai

Svētdien, 19.novembrī, Dailes teātris svinēja savu 80.dzimšanas dienu

Jubilejas svinības ievadīja aktrises Veltas Krūzes atmiņu grāmatas "Uz Dailes jautrā viļņa" atvēršanas svētki. Pirms vērās priekškars Mārtiņa Zīverta lugas "Āksts" pirmizrādei, teātra galvenais režisors Kārlis Auškāps atsauca atmiņā to drēgno 1920.gada 19.novembra dienu, kad Dailes teātris ar Raiņa drāmas "Indulis un Ārija" pirmizrādi uzsāka savu gaitu — vēl pustumsā un aukstumā. Bet "Āksts" šajā teātrī pirmo reizi tika iestudēts 1938.gadā. Un Kendela loma bija uzticēta jaunajai aktrisei Irmai Laivai. Viņa Dailē aizvadījusi bagātu darba mūžu, kas vainagojies ar Triju Zvaigžņu ordeni. Šajā jubilejas dienā aktrisei tika dāvināta balta roze, un visa zāle, kājās piecēlusies, godināja viņu.

Sveicot aktieru brālību un visu lielo skatuves mākslas draugu saimi Dailes teātra dzimšanas dienā, Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga atgādināja, ka tas dzimis drīz vien pēc Latvijas piedzimšanas, lai līdz ar koradziesmām, dainām un Dziesmusvētkiem kļūtu par tautas sirdsapziņas balsi, par jaunās valsts garīgo centienu izteicēju. Savu svēto gaismas nesēja misiju tas pildīja arī ilgajos nebrīves gados. Teātris daudz ko prata pateikt arī ar zemtekstiem, bija droša mājvieta latviešu valodai.

Par to sūro darbu, kas aktierim diendienā darāms, lai mūžīgi degtu Eduarda Smiļģa iedegtās trīs Dailes liesmiņas — Skaidrība, Vienkāršība un Kaislība, runāja kultūras ministre Karina Pētersone. Ministru prezidenta Andra Bērziņa uzruna bija lakoniska — viņš paziņoja, ka Dailes teātris ir pirmais kolektīvs, kas apbalvots ar Ministru kabineta Atzinības rakstu. Tam līdzi nāk piectūkstoš latu naudas prēmija.

Daudz sirsnīgu vārdu Dailes saimei teica kolēģi no visiem Latvijas teātriem, daudzi jo daudzi cienītāji un labvēļi. Starmešu gaismā un tumsā apsveikumi mijās ar dejām līdz pat rīta gaismai.

Bet Mārtiņa Zīverta "Āksts" nu atkal ir repertuārā — kā teātra dzimšanas dienas dāvana skatītājiem, cieņas apliecinājums skatuves mākslas dižgaram Viljamam Šekspīram un arī pašam lugas autoram, kas no 1940. līdz 1944.gadam bija Dailes teātra literārais padomnieks, kā pagodinājums visai lielajai aktieru brālībai. Lugas darbība notiek laikā, kad Šekspīrs ir "Globe Theatre" vadītājs, un tajā iesaistītas arī citas vēsturiskas personas — filozofs Frānsiss Bēkons, aktieris un trupas vadītājs Ričards Bērbridžs un komiķis Viljams Kempe. Autors radījis divus āksta tēlus. Viens ir galma nerrs Džigs. Otrs — Viljams Šekspīrs, ko dzīves situācija tāpat nostāda āksta lomā. Lugā atklāta viņa bagātā un daudzveidīgā garīgā pasaule, viņa domas plašums un sirds jūtīgums. Nerrs, kam saskaņā ar tradīciju piekrīt darba galvenās filozofiskās domas paudēja loma, izsaka pārliecību, ka Šekspīra sētā sēkla būs kritusi auglīgā zemē: "Kamēr vien pasaule pastāvēs, tava draudze neizklīdīs, un tavu vārdu viņa mūžam pieminēs. Visos laikos un visās zemēs, patiesības un laimes izslāpusi, viņa pulcēsies pie tiem avotiem, ko tu esi izsitis no tuksneša klints." Mūzikas režisors Juris Vaivods izrādes skaniskajā audumā smalkjūtīgi ievijis arī Burharda Sosāra 1938.gada uzvedumam komponētās Āksta dziesmas motīvu.

Latviešu teātra vēsturē sava vieta būs arī Veltas Krūzes grāmatai kā liecībai par to veselīgo, radošas izdomas pilno garu, kas ar labdabīga humora devu spēcinājis Dailes teātra ansambli daudzu gadu garumā. Autore grāmatas izskaņā raksta: "Kas bijis uz Dailes viļņa, viļņojies tam līdzi, nevar nejust šo īpašo enerģijas lauku... Nekas nezūd. Tas spēks paliek. Tur, kur sava mūža starojumu atstāja Eduards Smiļģis un visi tie, kas ap viņu, — katrā uz skatuves dēļa iesistajā naglā... Kas to saņems? Tie, kas nāks. Dzīve iet cilpu cilpām. 1909.gadā Lāčplēša (toreiz Romanova) ielā 25 savu gaitu sāka Jaunais Rīgas teātris, atnesdams jaunas vēsmas latviešu teātrī. Pēc tam, 1920.gadā, tur nāk Dailes teātris kā pretnis vecajam. Nu tieši tur cerīgi sācis atkal Jaunais Rīgas teātris. Spirāle griežas pa apli, bet ved uz priekšu."

Aina Rozeniece, "LV"nozares redaktore