Par Latvijas tautsaimniecību. 1999

Nobeigums. Sākums 1.02.2000., "LV" Nr.29/31, 2.02.2000., "LV" Nr.32/33,

4.02.2000., "LV" Nr.36/37., 9.02.2000., "LV" Nr.40/41., 10.02.2000.,

"LV" Nr.42/43, 11.02.2000., "LV" Nr.44/46, 15.02.2000., "LV" Nr.47/50

5. Ekonomiskās politikas prioritātes un reformas

5.3. Privatizācija

5.3.7. Privatizācijas sertifikātu piešķiršana un izmantošana

Līdz 1999. gada 1.oktobrim 2,45 milj. iedzīvotāju ir piešķirti 103,9 milj. sertifikātu par Latvijā nodzīvoto laiku, tai skaitā 762,6 tūkst. sertifikātu ir piešķirti politiski represētām personām. 92,6 tūkst. bijušo īpašnieku vai viņu mantinieku ir piešķirti 6,6 milj. īpašuma kompensācijas sertifikātu, tai skaitā 1999. gadā 5,9 tūkst. bijušo īpašnieku vai viņu mantinieku ir piešķirti 0,4 milj. īpašuma kompensācijas sertifikātu. Fizisko personu atvērtajos kontos ieskaitīti (emitēti) 108,7 milj. sertifikātu, tai skaitā 6,4 milj. īpašuma kompensācijas sertifikātu.

Atbilstīgi likumam "Par zemes privatizāciju lauku apvidos" līdz 1999. gada 1. oktobrim ir pieņemti pašvaldību lēmumi par lauku apvidus zemes kompensācijas sertifikātu dzēšanu naudā 7936 personām par kopējo summu Ls 17 milj. Kompensācija izmaksāta 3148 personām par kopējo summu Ls 6,7 milj.

Par administratīvi nepamatoti izsūtītajām personām atņemto mantu 333 personām piešķirta kompensācija Ls 1,5 milj. apjomā.

5.5. ielikums

Tiesiskā nodrošinājuma pilnveidošana

Ministru kabineta 1999. gada 3. augusta noteikumi Nr.277 "Grozījumi Ministru kabineta 1997. gada 6. maija noteikumos Nr.171 "Noteikumi par kompensācijas aprēķināšanu bijušajiem zemes īpašniekiem vai viņu mantiniekiem un maksas noteikšanu par īpašumā nodoto zemi pilsētās"" un 1999. gada 31. augusta noteikumi Nr.306 "Noteikumi par maksājumiem, izpērkot īpašumā piešķirto zemi lauku apvidos".

1999. gada 16. jūnija likums "Grozījumi likumā "Par privatizācijas sertifikātiem"".

1999. gada 16. jūnija likums "Grozījumi likumā "Par valsts un pašvaldību zemes īpašuma tiesībām un to nostiprināšanu zemesgrāmatās"".

 

Līdz 1999. gada 1. oktobrim valsts un pašvaldību īpašuma objektu privatizācijā izmantoti 76,3 milj. sertifikātu jeb 70,2% no kopējā emitēto sertifikātu skaita (skatīt 5.5. zīmējumu un 5.8. tabulu).

5.8. tabula

Privatizācijas sertifikātu izmantošana

(līdz 1999. gada 1. oktobrim)

Īpašuma veids	Daudzums	Privatizā-	t.sk.
		cijas	īpašuma
		sertifikātu	kompen-
		skaits (milj.)	sācijas
			sertifikātu
			skaits (tūkst.)
Namīpašuma iegādei	240,5 tūkst. dzīvokļu	21,4	372,1
Uzņēmumu u.c. īpašumu iegādei	-	6,1	52,2
Kapitāla daļu (akciju) iegādei	-	40,6	938,5
t.sk. publiskajā piedāvājumā	61,5 milj. akciju	34,0	-
Zemes izpirkšanai	152 tūkst. zemes gabalu	8,2	1127,5
Kopā		76,3	2490,2
% no emitētajiem sertifikātiem		70,2%	38,8%

 

5.5. zīmējums

Privatizācijas sertifikātu izmantošana

(līdz 1999. gada 1. oktobrim)

Fizisko personu kontos 1999. gada 1. oktobrī bija 26,8 milj. sertifikātu jeb 24,7% no kopējā emitēto sertifikātu skaita, tajā skaitā 2,9 milj. kompensācijas sertifikātu.

Darījumu veikšanai privatizācijas sertifikātu tirgū to īpašnieki 1999. gada oktobrī varēja izmantot 43 licencētu starpniecības uzņēmumu pakalpojumus.

5.6. zīmējums

Privatizācijas sertifikātu cenas 1999. gadā

Starpniecības uzņēmumu ar privatizācijas sertifikātiem veikto darījumu (pirkšana no fiziskām personām un pārdošana) mēneša kopējais apjoms 1999. gadā svārstījās no Ls 1,62 milj. augustā līdz Ls 2,47 milj. aprīlī, turklāt starpniecības uzņēmumi vairāk pārdeva privatizācijas sertifikātus nekā iepirka (izņemot aprīli un maiju). Īpašuma kompensācijas sertifikātu un pārējo sertifikātu cenu starpība sāka nozīmīgi palielināties 1999. gada aprīlī (skatīt 5.6. zīmējumu).

1999.gada 1. oktobrī starpniecības uzņēmumu tirdzniecības kontos bija uzkrāti 5,3 milj. sertifikātu (tai skaitā 0,7 milj. kompensācijas sertifikātu).

 

5.3.8. Valsts īpašuma privatizācijas fonds

Valsts īpašuma privatizācijas fonda kopējie ieņēmumi 1999. gada 10 mēnešos sastādīja 4745,04 tūkst. latu, izdevumi - 4487,35 tūkst. latu (3636 tūkst. latu jeb 81% no izdevumu kopējās summas iemaksāti valsts pamatbudžetā).

5.9. tabula

Valsts īpašuma privatizācijas fonda ieņēmumi un izdevumi 1999. gadā

(tūkst. latu)

	Paredzēts	Faktiski
	likumā	izpildīts
	par valsts	līdz
	budžetu*	01.11.1999.
Ieņēmumi:
1. Ieņēmumi no valsts īpašuma privatizācijas	10572,13	4195,65
2. Ieņēmumi no pašvaldību īpašuma
privatizācijas un citiem avotiem	540,00	549,39
Kopā	11112,13	4745,04
Izdevumi:
1. Iemaksas valsts pamatbudžetā	4636,00	3636,00
2. Citi izdevumi saskaņā ar likumu "Par valsts
un pašvaldību īpašuma privatizācijas fondiem"	7138,00	851,35
no tiem:
2.1. īpaši atbalstāmo reģionu attīstībai	495,00	100,00
2.2. zemes īpašuma kompensācijas sertifikātu dzēšanai	5000,00	-
2.3. Latvijas Universitātes ēku rekonstrukcijai	140,00	140,00
2.4. investīciju piesaistīšanai un eksporta veicināšanai
mazo un vidējo uzņēmumu tālākai attīstībai	437,00	70,00
2.5. nacionālo programmu realizācijai	420,00	52,00
2.6. pārējie izdevumi	646,00	489,35
Kopā	11774,00	4487,35

* ar grozījumiem

Sakarā ar to, ka aizkavējās lielo valsts īpašuma objektu privatizācijas process, nebija iespējams nodrošināt privatizācijas fonda ieņēmumus likumā par valsts budžetu paredzētajā apmērā. Šā iemesla dēļ Saeima ar likumu "Grozījumi likumā "Par valsts budžetu 1999. gadam"" samazināja 1999. gadam sākotnēji likumā noteiktos valsts īpašuma privatizācijas fonda ieņēmumus un izdevumus attiecīgi par 33677,87 tūkst. latu.

 

5.4. Uzņēmējdarbības attīstības politika

Uzņēmējdarbības attīstība Latvijā tiek sekmēta, veidojot viendabīgu, uzņēmējdarbību veicinošu likumdošanu, kas tiek harmonizēta ar Eiropas savienības likumdošanu, samazinot uzņēmējdarbības birokrātiskos šķēršļus, stimulējot mazo un vidējo uzņēmumu attīstību (skatīt. 5.5. nodaļu), kvalitātes sistēmu ieviešanu (skatīt 5.7. nodaļu) u.tml.

Galvenās problēmas uzņēmējdarbības attīstībā ir Latvijas uzņēmumu zemā konkurētspēja, nepietiekošās zināšanas, lai sekmētu progresīvo biznesa ideju un jauno tehnoloģiju pārņemšanu un ieviešanu, nepietiekošie finansu resursi uzņēmējdarbības attīstībai, uzņēmējdarbību ne pārāk stimulējoša nodokļu sistēma un administrēšana, lielas izmaksas kvalitātes sistēmu un standartu ieviešanai, likumdošanas samērā biežās izmaiņas, dažādi birokrātiskie šķēršļi u.c.

Līdz šim valsts finansiālais atbalsts uzņēmējdarbībai ir bijis nepietiekams. Situācija varētu mainīties līdz ar Nacionālā attīstības plāna īstenošanas uzsākšanu (skatīt 5.1.2. nodaļu). Ministru kabinetā 1999. gada 12. oktobrī akceptētā Nacionālā attīstības plāna finansu daļā uzņēmējdarbības veicināšanai no valsts budžeta laika posmam no 2000. līdz 2002. gadam ir ieplānoti Ls 18,35 milj., kas reāli būs pieejami 2001. un 2002. gadā.

Lielāka uzmanība tiks pievērsta tehnoloģiju attīstībai, darbinieku profesionālās kvalifikācijas paaugstināšanai, mērķa tirgu identificēšanai, uzņēmumu restrukturizācijas pasākumiem u.tml.

Uzņēmējdarbības normatīvo aktu pilnveidošana un birokrātisko šķēršļu samazināšana.

Uzņēmējdarbības jomā Eiropas savienības likumdošanas normu pārņemšana pamatā ir paredzēta līdz ar Komerclikuma pieņemšanu 2000. gadā. Šis likums sistematizē vienkopus visus uzņēmējdarbību reglamentējošos jautājumus, kas līdz šim bija izkliedēti daudzos citos likumos, tiek atmestas novecojušas normas, kuras reglamentēja specifiskus, tikai pārejas periodam raksturīgus, bet ne tipisku uzņēmējdarbības formu jautājumus, normētas jaunas komercdarbības formas, kuru praktiskā nozīme kļūst arvien lielāka, bet ar likumiem nepietiekoši reglamentēta. Komerclikumā būs detalizēti normēti komercdarījumu jautājumi, kuru izvērtēšanas pamats līdz šim lielā mērā bija Civillikums, kas pēc savas būtības ir "jumta likums", un tā praktiskā izmantošana bez konkrētāku normu palīdzības bieži saistīta ar subjektīvu likuma normu interpretāciju.

Uzņēmējdarbības reģistrācijas praktiskās realizācijas nodrošināšanu regulē 1990. gadā pieņemtais likums "Par Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistru". Diemžēl, šis nav vienīgais reģistrs, kur uzņēmējam jāgriežas, lai uzsāktu uzņēmējdarbību. Viena no nopietnākajām problēmām ir Uzņēmumu reģistra un Valsts ieņēmumu dienesta (VID) funkciju dublēšanās, jo uzņēmējam, lai stātos nodokļu maksātāju reģistra uzskaitē, VID un Uzņēmumu reģistram jāiesniedz vieni un tie paši dokumenti. Tāpat pastāv virkne saistītu valsts reģistru, kuros arī tiek prasīta informācija par juridisko personu, piemēram, Zemesgrāmatas, Ceļu satiksmes dro™ības direkcija u.c. Šāds stāvoklis rada zaudējumus gan privātajam, gan valsts sektoram, bremzē uzņēmējdarbību, tai skaitā investīciju piesaisti, atstāj negatīvu iespaidu uz Latvijas starptautisko vērtējumu no investīciju piesaistīšanas un institucionālās sakārtotības aspektiem, liek valsts institūcijām nodarboties ar neraksturīgām funkcijām.

Lai atrisinātu šo problēmu, nepieciešams izveidot vienotu juridisko personu reģistrāciju, vienlaicīgi uzskatot reģistrēto personu par nodokļu maksātāju. Nepieciešams arī nodrošināt informācijas pieejamību citiem valsts reģistriem elektroniskā veidā, pilnveidojot datu pārraides tīklu starp Uzņēmumu reģistru un citiem reģistriem. Realizējot šāda veida informācijas apmaiņu, elektroniskajiem dokumentiem jānosaka juridiskais spēks. Šī jautājuma risināšanai Tieslietu ministrija ir sagatavojusi koncepciju "Vienota juridisko personu reģistrācija", kas paredz izstrādāt normatīvo aktu projektus nodokļu maksātāju reģistrācijas sakārtošanai un juridisko personu reģistrācijas funkciju koncentrēšanai.

Balstoties uz Pasaules Bankas Ārvalstu investīciju konsultatīvā dienesta (Foreign Investment Advisory Service) pētījumā "Par administratīvajiem šķēršļiem investīcijām Latvijā" izteiktajām rekomendācijām, Ministru kabinets 1999. gada maijā apstiprināja pasākumu plānu uzņēmējdarbības vides uzlabošanai. Šis pasākumu plāns tika izstrādāts darba grupā, līdzdarbojoties attiecīgo ministriju atbildīgajām amatpersonām un uzņēmējiem. Tā izstrādes gaitā tika ņemti vērā visu ieinteresēto pušu viedokļi, un attiecīgo amatpersonu uzdevums bija nodrošināt akceptēto pasākumu īstenošanu. Pasākumu plāns ietver:

• uzņēmējdarbību kontrolējošo inspekciju darbības reglamentāciju;

• būvniecības procesa vienkāršošanu un zemes tirgus sekmēšanu;

• uzņēmumu reģistrācijas vienkāršošanu;

• muitas procedūru un nodokļu administrēšanas vienkāršošanu.

Lai nodrošinātu efektīvāku un operatīvāku Ministru kabineta noteikto uzdevumu uzņēmējdarbības vides uzlabošanai izpildi ministrijās, tās šos uzdevumus ir iekļāvušas rīcības plānos Valdības deklarācijas izpildei.

Valsts atbalsts uzņēmējdarbībai.

Valsts atbalsta politikas principus, kas nodrošina starptautisko saistību izpildi, Latvijā regulē 1998. gada 26. februārī pieņemtais likums "Par uzņēmējdarbībai sniegtā valsts un pašvaldību atbalsta kontroli".

Valsts atbalsts uzņēmējdarbībai saistāms galvenokārt ar lauksaimniecisko sektoru - subsīdijas lauksaimniecības produktu konkurētspējas paaugstināšanai, tirgus intervences pasākumi, nodokļu atvieglojumi u.c.

Valsts atbalsts rūpniecības uzņēmumiem ir izpaudies kā nodokļu parādu (pamatparāda, kas radās līdz privatizācijas brīdim, un pamatparāda palielinājuma summu) kapitalizācija, kā arī nodokļu pamatparādu pagarinājumi līdz 3 gadiem, samazinot iepriekš aprēķināto nokavējuma naudu.

Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 130. pants paredz nodrošināt vajadzīgos apstākļus rūpniecības konkurētspējai saskaņā ar atvērtu un konkurētspējīgu tirgus sistēmu. Izvirzītais rīcības mērķis ir:

• paātrināt rūpniecības piemērošanos strukturālajiem pārveidojumiem,

• palīdzēt veidot tādu vidi, kas labvēlīga iniciatīvai un uzņēmumu, īpaši mazo un vidējo, attīstībai, kā arī uzņēmumu sadarbībai,

• veicināt jauninājumu, pētījumu un tehnoloģiskās attīstības politikas radītā rūpniecības potenciāla labāku izmantojumu.

Latvijai, ņemot vērā Latvijas likumdošanas atbilstības ES prasībām izvērtēšanas otrajā posmā rūpniecības politikas jomā uzsvērto nepieciešamību veikt konkrētus pasākumus konkurētspējas paaugstināšanai, tai skaitā nozaru restrukturizācijas/modernizācijas pasākumus, ir jāīsteno tie finansu atbalsta pasākumi, kurus valdība ir akceptējusi, bet kuru realizācija tiek kavēta nepietiekošā finansējuma dēļ.

 

5.5. Mazie un vidējie uzņēmumi

Viens no svarīgākajiem valsts atbalsta virzieniem ir mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) attīstības veicināšana.

Kā liecina veiktie apsekojumi, Latvijā galvenās problēmas, kas kavē MVU attīstību, ir nepietiekošie finansu resursi uzņēmējdarbības uzsākšanai un attīstībai, ierobežotās iespējas saņemt kredītus un kredītu garantijas, informācijas trūkums par tirgiem, iespējamiem sadarbības partneriem, zināšanu trūkums menedžmentā un mārketingā, uzņēmējdarbību nepārāk veicinošā nodokļu sistēma un nodokļu administrēšana.

1997. gada 9. septembrī Ministru kabinets konceptuāli pieņēma Latvijas mazo un vidējo uzņēmumu attīstības nacionālo programmu. Tā paredz šādus pasākumus: mazo uzņēmumu atbalsta organizāciju attīstību, labvēlīgas tiesiskās vides izveidošanu, arī atvieglojumus administratīvajās procedūrās, attīstības projektu (biznesa plānu) izstrādāšanu un īstenošanu, atbalstu tehnoloģijas attīstībai, apmācības programmas.

Nacionālās programmas īstenošanai ir izveidota Koordinācijas padome, kuras ietvaros 1998. gada maijā sāka darboties likumdošanas pilnveidošanas, reģionālās attīstības un finansu jautājumu apakškomitejas kā pašvaldību un uzņēmēju pārstāvniecības organizāciju priekšlikumu pilnveidošanas darba grupas.

Pašreiz galvenie MVU atbalsta instrumenti ir Uzņēmējdarbības atbalsta centru tīkls un īpaši atbalstāmajos reģionos - Reģionālais fonds. Darbu ir uzsākusi arī Latvijas Garantiju aģentūra.

5.6. ielikums

MVU nodokļu atvieglojumi

Lai veicinātu MVU attīstību, spēkā esošā likumdošana paredz šādus nodokļu atvieglojumus:

1) likumā "Par uzņēmumu ienākuma nodokli " ir paredzēts, ka nodokļu atlaide mazajiem uzņēmumiem ir 20% no aprēķināmā uzņēmumu ienākuma nodokļa, ja pirmstaksācijas gadā nav pārsniegti vismaz divi no šādiem nosacījumiem:

- pamatlīdzekļu bilances vērtība - Ls 70 000;

- neto apgrozījums - Ls 200 000;

- vidējais strādājošo skaits - 25 cilvēki.

Ja uzņēmums ir reģistrēts un darbojas saskaņā ar likumu "Par īpaši atbalstāmajiem reģioniem" noteiktajā īpaši atbalstāmajā reģionā un par tā attīstības projekta atbilstību attiecīgā reģiona attīstības programmai ir pieņemts lēmums Ministru kabineta noteiktajā kārtībā, pamatlīdzekļiem, kurus šāds uzņēmums ir iegādājies laika posmā, kad attiecīgajam reģionam ir īpaši atbalstāmā reģiona statuss, un kurus tas izmanto uzņēmējdarbībā šajā reģionā, iegādes vērtību pirms attiecīgās pamatlīdzekļu kategorijas taksācijas perioda kopējās nolietojuma summas aprēķināšanas palielina, reizinot to ar šādiem koeficientiem:

- 1. kategorijas pamatlīdzekļiem (ēkas, būves) - 1,5;

- 2. kategorijas (enerģētiskās iekārtas u.c.) - 1,3;

- 3. kategorijas (skaitļošanas iekārtas, infrastruktūras sistēmas u.c.) - 1,8;

- 4. kategorijas (visi pārējie pamatlīdzekļi) - 2.

Uzņēmējsabiedrības aprēķināto uzņēmuma ienākuma nodokli, kuru tā gūst brīvās zonas teritorijā, samazina par 80% no aprēķinātās nodokļa summas;

2) saskaņā ar likumu "Par pievienotās vērtības nodokli" uzņēmums var reģistrēties kā ar nodokli apliekamā persona neatkarīgi no veikto darījumu apjoma, tātad maziem uzņēmumiem ir tiesības uz priekšnodokļa atskaitījumiem.

Preču ievešana brīvās zonas teritorijā no ārvalstīm un izvešana uz ārvalstīm (eksports) ir atbrīvota no PVN nomaksas;

3) likumā "Par uzņēmumu gada pārskatiem" ir paredzēta vienkāršota pārskatu sistēma tādiem uzņēmumiem, kas atbilst identiskiem mazo uzņēmumu kritērijiem. Šis likums neattiecas uz zemnieku un zvejnieku saimniecībām un individuāliem uzņēmumiem, kuru gada ieņēmumi no saimnieciskiem darījumiem nepārsniedz Ls 45 000 pārskata gada sākumā un kuri iesniedz Valsts ieņēmumu dienestam tikai tādus pārskatus, kas saistīti ar nodokļu maksājumiem.

 

Neskatoties uz to, ka MVU atbalstam pastāv īpaša nacionālā programma, reāli līdz šim atbalsts MVU ir sniegts pārsvarā ar PHARE programmas palīdzību. Kopējais MVU atbalsta apjoms Latvijā ir ievērojami mazāks, salīdzinot ar citām ES asociētajām valstīm, kurās ir ieviestas un darbojas dažādas MVU atbalsta programmas konsultāciju, apmācību, kredītu garantiju, mikrokredītu, tehnoloģiju attīstības u.c. jomās.

Mazā un vidējā biznesa, pārsvarā lauku, uzņēmējdarbības kreditēšanu veic valsts banka "Latvijas Hipotēku un zemes banka". Tā kreditē arī mikrouzņēmumus, kurus privātās komercbankas nekreditē.

Šīs bankas loma MVU kreditēšanā pieaugs līdz ar MVU attīstības kreditēšanas projekta realizēšanu, kuru 1999. gada 9. novembrī Ministru kabinets konceptuāli apstiprināja un kura realizācijai 2000. gadam atbalstīja valsts garantijas Ls 3,2 milj. apjomā. Šobrīd tiek izvērtēti iespējamie šī projekta finansētāji un to noteikumi. Izvērtējot noteikumus kredītlīnijas saņemšanai, provizoriskie, klientam pieejamie aizdevuma procentu likmes griesti ilgtermiņa projektu finansēšanai (vidēji 5 gadi) ir 10-13% gadā. Tā kā projekta mērķis ir veicināt tieši MVU veidošanos un tālāku plānotais maksimālais projekta finansēšanas apjoms ir Ls 40 tūkst. Ir plānots izsniegt kredītresursus investīcijām aptuveni 75% no kopējā apjoma un 25% - apgrozāmajiem līdzekļiem.

Latvijas Hipotēku un zemes bankai ir filiāles visos Latvijas rajonos. Uzņēmējs var griezties jebkurā LHZB filiālē, lai saņemtu papildu informāciju par kreditēšanas noteikumiem, kā arī iesniegt dokumentus kredīta saņemšanai.

MVU kreditēšanas programma līdzīgi lauku attīstības kreditēšanas programmai kalpos par pilotprojektu, ar kura palīdzību MVU finansēšanai piesaistīt arī komercbankas.

Lai stimulētu Latvijas uzņēmēju spēju konkurēt un sadarboties ar ES uzņēmējiem, Latvija 1999. gadā sāka līdzdalību ES trešajā daudzgadējā MVU programmā.

1999. gadā ar PHARE Catch-Up-98 fonda līdzekļu finansiālu atbalstu ir uzsākta uzņēmumu pārstrukturizācijas programma, lai sniegtu palīdzību sākotnēji 12-15 vidējiem un lielajiem uzņēmumiem.

2000. gadā tiks uzsākta arī PHARE programmas realizēšana Latvijas spēcīgāko nacionālo uzņēmumu stiprināšanai. Šim mērķim izvēlēsies 12 uzņēmumus, no kuriem seši tiks atbalstīti, ieviešot dažādas inovatīvas metodes, izveidojot tos par uzņēmumiem, kuru vārds varētu būt pazīstams pasaulē līdzīgi, kā tas ir ar NOKIA, BENETTON u.tml. Šos pasākumus ievadīs PHARE projekts, kurš ir sākts 1998. gada beigās un paredz pusgada laikā palīdzēt pilnveidot produkciju, kuru ir iespējams eksportēt, tomēr pašreizējā brīdī eksports ir neliels vai arī Krievijas krīzes dēļ tas ir apstājies.

5.6. Konkurences veicināšana un monopoldarbības regulēšana

5.6.1. Konkurences politikas raksturojums

Latvijas konkurences politikas mērķis atbilstoši Konkurences likumam ir noteikts kā iespēju nodrošināšana katram tirgus dalībniekam veikt ekonomisko darbību brīvas un godīgas konkurences apstākļos, saglabājot to un attīstot sabiedrības interesēs, kas panākama, ierobežojot tirgus koncentrāciju, pārtraucot normatīvajos aktos aizliegtās darbības. Konkurences padomes darbība ir vērsta uz minētā mērķa sasniegšanu.

Valdības Deklarācijā noteiktās ekonomiskās politikas īstenošanai Konkurences padomei izvirzīts uzdevums kāpināt savas darbības efektivitāti un ar visiem tiesiskajiem līdzekļiem vērsties pret negodīgu konkurenci. Šo uzdevumu realizēšanai Konkurences padome veic Konkurences likuma normu ievērošanas uzraudzību, attiecīgās likumdošanas pilnveidošanu, ar minēto likumu saistīto lietu izmeklēšanu, tirgus dalībnieku ziņojumu par vienošanos vai apvienošanos izskatīšanu, citu valsts un pašvaldību institūciju sagatavoto normatīvo dokumentu projektu izvērtēšanu.

1999. gadā Konkurences padome turpināja realizēt konkurences veicināšanas politiku attiecīgās likumdošanas bāzes pilnveidošanas jomā. Ir izstrādāti grozījumi Konkurences likumā, apkopojot likuma piemērošanas laikā gūto pieredzi, lai paaugstinātu Konkurences likuma piemērošanas efektivitāti.

Lai turpinātu Latvijas tiesībaktu konkurences jomā harmonizēšanu ar Eiropas savienības normām, ir izdoti Ministru kabineta 1999. gada 20. jūlija noteikumi Nr.260 "Noteikumi par vienošanos apdrošināšanas jomā atbrīvošanu no Konkurences likumā noteiktā vienošanās aizlieguma". Šie noteikumi nosaka, kādas vienošanās starp apdrošināšanas sabiedrībām tiek atbrīvotas no likumā noteiktā aizlieguma un kādi papildu nosacījumi tām ir jāievēro. Atbrīvojums tiek attiecināts uz vienošanām par vienotām apdrošināšanas prēmijām, par apdrošināšanas polišu standartiem, kā arī par kopapdrošināšanas grupu izveidošanu. Tomēr zināmu nosacījumu gadījumā Konkurences padomei ir tiesības aizliegt piemērot atbrīvojumu, īpaši, ja kopapdrošināšanas grupu izveidošana pasliktina konkurences apstākļus apdrošināšanas tirgū.

Vienlaikus tika gatavoti grozījumi Ministru kabineta 1997. gada 30. decembra noteikumiem Nr.444 "Konkurences likuma pārkāpumu izskatīšanas kārtība" un Ministru kabineta 1998. gada 3. februāra noteikumiem Nr.37 "Kārtība, kādā atzīstamas par spēkā esošām vienošanās starp tirgus dalībniekiem", lai pilnveidotu procedūras noteikumus Konkurences likuma pārkāpumu un paziņoto vienošanos izskatīšanā.

1999. gada desmit mēnešos Konkurences padome veica 56 lietu izmeklēšanu (21 bija uzsākta 1998. gadā), no tām 47 ir izbeigtas un vēl turpinās 9 lietu izmeklēšana. Pa likuma pārkāpumu veidiem tās var iedalīt: dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana (21 lieta), negodīga konkurence un maldinoša reklāma (19 lietas), aizliegtas vienošanās un paziņojumi par vienošanos (3 lietas), apvienošanās (3 lietas), Konkurences likuma normu un principu neievērošana valsts pārvaldes institūciju un pašvaldību lēmumos (10 lietas).

Izpētes gaitā tika veikta konkurējošās vides analīze dažādos preču un pakalpojumu tirgos, piemēram, aviācijas un ostu pakalpojumu tirgū, pārtikas produktu un alkoholisko dzērienu ražošanas un izplatīšanas tirgū, pasažieru autopārvadājumu, telekomunikāciju, siltumapgādes u.c. tirgos. Pētījumi ļauj noskaidrot riska faktorus, kas noteiktos apstākļos var ietekmēt godīgas konkurences normu un principu ievērošanu.

Tirgus ekonomikas pašregulēšanās mehānisms nav sevi pierādījis kā pietiekama garantija pret negodīgu konkurenci. Ekonomiskajai situācijai kļūstot aizvien sarežģītākai, patērētāji arvien mazāk spēj darboties kā tiesneši. Vairumā gadījumu viņi paši nespēj atklāt negodīgas konkurences aktus. Praksē tieši patērētāji un godīgi konkurenti ir jāaizsargā no negodīgas konkurences.

Tirgus ekonomikas apstākļi izraisa nepieciešamību saimnieciskās darbības subjektiem, kuru mērķis ir, sniedzot pakalpojumus un realizējot preces, iegūt peļņu, piedalīties savstarpējā sacensībā jeb konkurencē, jo sacensībā izmantojamie resursi un šā procesa rezultātā gūstamie labumi ir ierobežoti. Minēto saimnieciskās darbības subjektu uzvedību šajā savstarpējā cīņā nosaka vairāki faktori, to skaitā vispārējā ekonomiskā un politiskā situācija valstī, tirgus struktūra, nacionālie un starptautiskie tiesību akti, tirdzniecības paražas.

Viens no tiesību aktiem, kas ietver konkurencē izmantojamo paņēmienu ierobežojumus, ir Konkurences likums, kura 5. nodaļa ietver negodīgas konkurences definējumu un aizliegumu.

Atbilstoši Konkurences likumam par negodīgu konkurenci uzskatāmas darbības, kuru rezultātā tiek pārkāpti normatīvie akti vai saimnieciskās darbības godīga prakse un ir radusies vai varētu rasties konkurences kavēšana, ierobežošana vai deformēšana.

Negodīga konkurence var izpausties arī kā:

• cita tirgus dalībnieka (eksistējoša, savu darbību izbeiguša vai reorganizēta) likumīgi lietota nosaukuma, atšķirības zīmju un citu pazīmju izmantošana vai atdarināšana, ja tas var maldināt attiecībā uz tirgus dalībnieka identitāti;

• cita tirgus dalībnieka ražotās vai realizētās preces nosaukuma, ārējā izskata, marķējuma, iepakojuma atdarināšana, preču zīmes izmantošana, ja tas var maldināt attiecībā uz preces izcelsmi;

• nepatiesas, nepilnīgas vai izkropļotas informācijas izplatīšana par citu tirgus dalībnieku vai tā darbiniekiem, kā arī par šā tirgus dalībnieka ražoto vai realizēto preču saimniecisko nozīmi, kvalitāti, izgatavošanas veidu, īpašībām, daudzumu, noderīgumu, cenām, to veidošanas un citiem noteikumiem, kas var šim tirgus dalībniekam nodarīt zaudējumus;

• cita tirgus dalībnieka komercnoslēpumu ietverošas informācijas iegūšana, izmantošana vai izplatīšana bez viņa piekrišanas;

• cita tirgus dalībnieka darbinieku ietekmēšana ar draudiem vai uzpirkšana, lai radītu priekšrocības savai ekonomiskajai darbībai, tādējādi nodarot šim tirgus dalībniekam zaudējumus.

30% no visām Konkurences padomē izskatītajām lietām bija saistītas ar negodīgu konkurenci. Telekomunikāciju pakalpojumu tirgū negodīgas konkurences pārkāpums tika konstatēts SIA "Baltkom GSM" darbībās.

SIA "Baltkom GSM", izmantojot preses izdevumus, izplatīja reklāmas materiālu, kurā bija ietverta informācija par konkurenta - SIA "Latvijas Mobilais Telefons" - abonentu gada izmaksām, to veidošanas un citiem noteikumiem. Daļu no reklāmā ietvertās informācijas Konkurences padome atzina kā nepatiesu, nepilnīgu un izkropļotu informāciju, kas var tirgus dalībniekam nodarīt zaudējumus.

Konkurences padomes rīkotajās sarunās par pārkāpuma izbeigšanu un tā seku novēršanu ar SIA "Baltkom GSM" un SIA "Latvijas Mobilais Telefons" tika panākta vienošanās, ka SIA "Baltkom GSM" publicēs izplatītajā reklāmas materiālā ietvertās informācijas atsaukumu tajos pašos preses izdevumos, ar kuriem bija izplatīts reklāmas materiāls. SIA "Baltkom GSM" šo prasību izpildīja, tādējādi izbeidzot pārkāpumu un novēršot pārkāpuma radītās negatīvās sekas konkurencei.

Konkurences likums paredz, ka Konkurences padomes lēmumi ir pārsūdzami. 1999. gadā tiesas izskatīja septiņas iesniegtās prasības par Konkurences padomes lēmumiem (tiesvedība pabeigta trijās lietās un turpinās četrās lietās).

Konkurences likums pamatā kalpo šādiem mērķiem: godīgu uzņēmēju aizstāvībai, patērētāju aizsardzībai un konkurences nodrošināšanai sabiedrības interesēs kopumā. Tam ir jānodrošina godīga un nedeformēta konkurence visu iesaistīto pušu interesēs. Šeit jāņem vērā, ka saimnieciskajā praksē var notikt darbības, kas nešķiet kaitīgas atsevišķam uzņēmējam vai patērētājam, bet tās var radīt nevēlamas sekas ekonomikai kopumā. Attīstīto valstu pieredze rāda, ka praksē godīga konkurence arvien vairāk kļūst par interešu līdzsvarošanu.

Nosakot "godīgumu" uzņēmējdarbībā, šie faktori ir jāņem vērā. Pēc starptautisko organizāciju atzinuma, tirgus dalībnieku uzvedība valstīs, kur tradicionālais konkurences likums vēl arvien pievērš galveno uzmanību godīga konkurenta aizsardzībai, ir atšķirīga no valstīm, kurās vairāk rūpējas par patērētāju un visas sabiedrības interešu aizsardzību.

 

5.6.2. Sabiedrisko pakalpojumu regulēšana

Latvijā pastāv vairākas dabīgo monopolu nozares, kuras sniedz sabiedriskos pakalpojumus, - tādas kā enerģētika, telekomunikācijas, pasts, dzelzceļa transports, ūdensapgāde un kanalizācija, atkritumu apsaimniekošana. Šajās nozarēs ir ierobežotas konkurences iespējas, jo to sniegto pakalpojumu realizēšanai nepieciešama sarežģīta infrastruktūra.

Pašreiz regulatoru sistēma valstī vēl nav īpaši attīstīta - tie pastāv tikai energoapgādes nozarēs un telekomunikāciju sektorā, taču arī esošie regulatori neatkarības pakāpes un darbības efektivitātes ziņā neatbilst tiem standartiem, kas pastāv Eiropas savienības dalībvalstīs. Eiropas Komisijas 1999. gada Progresa ziņojumā atzīmēts, ka Latvijai ir jāsakārto likumdošana, lai nodrošinātu neatkarīgu regulēšanu sabiedrisko pakalpojumu sektoros, un tas ir īpaši svarīgi pirms lielo monopoluzņēmumu privatizācijas (skatīt 5.7. ielikumu).

5.7. ielikums

Eiropas Komisijas 1999. gada Progresa ziņojumā norādītie trūkumi sabiedrisko pakalpojumu regulēšanā Latvijā

Ziņojumā ir atzīmēts, ka administratīvi noteiktas cenas veido ~24% patērētāju cenu indeksa grozā. No tām izmaksu atlīdzinošās cenas/tarifi ir sasniegtas vienīgi enerģētikas sektorā. Vēl arvien ir nepieciešams attīstīt un pastiprināt neatkarīgu regulēšanu sabiedrisko pakalpojumu sektoros. Par trūkumu Latvijas likumdošanas saskaņošanā ar Acquis prasībām atzīta neatkarīgas regulēšanas institūcijas neesamība pasta un telekomunikāciju sektoros , kur daļu no regulēšanas funkcijām veic Satiksmes ministrija. Enerģētikas sektorā lielāka vērība ir jāpievērš monopoluzņēmumu sakārtošanai un privatizācijai, enerģijas cenu noteikšanas sistēmas uzlabošanai, kā arī jāturpina atbilstoša un efektīva regulēšanas mehānisma izveide. Nepieciešams pārveidot, uzlabot un stiprināt administratīvo struktūru ūdensapgādes un atkritumu apsaimnieko™anas sektoros . Attiecībā uz telekomunikāciju sektoru ziņojumā tiek norādīts, ka pašreiz Latvijā reāli pastāv divi telekomunikāciju regulatori - Satiksmes ministrijas Sakaru departaments un Telekomunikāciju tarifu padome. Taču pasta nozarē vispār nav neatkarīga regulatora, un tā funkcijas veic Satiksmes ministrijas Sakaru departaments. Ziņojumā ir atzīmēts: "Saskaņā ar ES likumdošanu ir svarīgi, lai telekomunikāciju jomā tiktu izveidota efektīva un atbilstoši nodrošināta regulēšanas institūcija, kuras funkcijas ir pilnīgi neatkarīgas no telekomunikāciju operatora funkcijām.").

 

1999. gada aprīlī valdība akceptēja koncepciju "Par sabiedrisko pakalpojumu regulēšanu", kas paredz izveidot sabiedriskos pakalpojumus sniedzošo uzņēmumu uzraudzības un regulēšanas sistēmu, kā arī noteic šādas regulēšanas sistēmas darbības principus. Ar sabiedrisko pakalpojumu regulēšanu tiek saprasta dabīgo monopolu darbības licencēšana, kā arī pēc noteiktas metodikas (ietverot vienīgi pamatotas monopoluzņēmuma izmaksas) aprēķinātu pakalpojumu tarifu apstiprināšana.

Deklarācija par Ministru kabineta darbu

paredz, ka līdz 2001. gada 1. janvārim valstī tiks izveidota vienota, profesionāla un neatkarīga institūcija dabīgo monopolu tarifu un noteikumu regulēšanai. Regulatora neatkarība nozīmē to, ka šādai institūcijai pēc savas darbības būtības jāatrodas nosacīta trijstūra: "sabiedrisko pakalpojumu sniedzējs (monopoluzņēmums) - sabiedrisko pakalpojumu saņēmējs (iedzīvotāji, uzņēmumi, institūcijas utt.) - valdība" vidū. Tas nozīmē, ka, no vienas puses, regulatoram ir jānodrošina patērētāju interešu aizsardzība, tas ir, lai monopoluzņēmums sniegtu kvalitatīvus pakalpojumus par pamatotiem tarifiem, no otras puses, ir jānodrošina investoru aizsardzība no valdības ekonomiski nepamatotiem (sociāli orientētiem) lēmumiem. Vienlaikus, regulatoram īstenojot savu darbību, ir jārespektē valdības deklarētā politika tai vai citā dabīgo monopolu nozarē. Vienotas regulēšanas institūcijas izveide ir pamatojama ar vairākām šādas institūcijas priekšrocībām:

• vienoti un kopēji resursi - intelektuālie un materiāli tehniskie, kas ir racionālāk un lētāk tādai mazai valstij kā Latvija;

• mazinās risks nonākt nozaru vai politiskā atkarībā;

• neadekvātas pieejas riska mazināšana, novērtējot vispārējos ekonomiskos rādītājus un ietekmi uz tautsaimniecību kopumā.

Šobrīd ir izstrādāts un izskatīšanai Ministru kabinetā iesniegts likumprojekts "Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem" (skatīt 5.8. ielikumu).

Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas sistēmas pilnveidošanas pasākumi ir iekļauti gan Nacionālajā programmā integrācijai Eiropas savienībā, gan arī valdības akceptētajā pasākumu plānā Pasaules bankas Strukturālo pārkārtojumu aizdevuma līguma (SAL) īstenošanai.

Ekonomikas ministrijā kopš 1998. gada septembra darbojas Projekta grupa Pasaules bankas tehniskās palīdzības granta īstenošanai sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas sistēmas pilnveidošanai. Valdībā akceptētais SAL pasākumu plāns paredz, ka Projekta grupa tehniskās palīdzības ietvaros līdz 2000. gada 1. ceturkšņa beigām sadarbībā ar ārvalstu konsultantiem izstrādās vienotās regulēšanas institūcijas - Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas ieviešanas plānu, paredzot jaunās institūcijas iespējamo struktūru, darbinieku funkcijas, ar institūcijas izveidi paredzamās izmaksas utt. 1999. gadā Projekta grupa sadarbībā ar ārvalstu konsultantiem aizsāka sabiedrības apziņas celšanas kampaņu par sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas lomu sabiedrības un visas tautsaimniecības attīstības kontekstā, kā arī par nepieciešamajām reformām regulēšanas jomā (tika organizēti semināri Saeimā un pašvaldībās, gatavotas publikācijas masu medijos utt.). Savukārt 2000. gadā un turpmāk īpaši svarīgi būs apmācīt potenciālos vienotā regulatora darbiniekus.

5.8. ielikums

Likumprojekts "Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem"

Likumprojekts aptver valsts regulējamās nozares - enerģētiku, telekomunikācijas, pastu, dzelzceļu, pasažieru pārvadājumus, kā arī pašvaldību regulējamās nozares - sadzīves atkritumu apsaimniekošanu, ūdensapgādi un kanalizāciju, pasažieru pārvadājumus. Likumprojektā paredzēts, ka tos sabiedrisko pakalpojumu veidus regulējamās nozarēs, kurus nepieciešams regulēt, noteiks Ministru kabinets, ja tas jau nav noteikts citos attiecīgās nozares speciālajos likumos. Paredzēts, ka valsts regulējamās nozarēs tiks izveidots vienots regulators - Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija, kas būs Ekonomikas ministrijas pārraudzības institūcija.

Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanu atkritumu apsaimniekošanā, ūdensapgādē un kanalizācijā, kā arī pasažieru pārvadājumos veiks pašvaldības, izpildot likumā "Par pašvaldībām" noteikto pastāvīgo funkciju, kas ietver komunālo pakalpojumu organizēšanu iedzīvotājiem minētajās nozarēs.

Ļoti būtisks jautājums ir regulatora finansējums, kas garantē regulatora neatkarību. Pasaules prakse liecina, ka valstīs, kurās ir augsti attīstītas sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas tradīcijas, pilnvērtīgas regulēšanas funkcijas tiek nodrošinātas, iekasējot no sabiedrisko pakalpojumu uzņēmumiem noteiktu maksājumu. Minētie ieņēmumi tiek izlietoti tikai un vienīgi regulēšanas funkciju nodrošināšanai. Likumprojektā "Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem" paredzēts, ka arī Latvijā regulatora darbība tiks finansēta no ieņēmumiem, kas veidosies no sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju maksājumiem.

Likumprojekta pārejas noteikumi paredz, ka līdz 2001. gada 1. janvārim Ministru kabinets:

1) noteiks sabiedrisko pakalpojumu veidus, kurus nepieciešams regulēt valsts regulējamās nozarēs;

2) izveidos vienotu regulatoru sabiedrisko pakalpojumu regulēšanai;

3) izdos likumam pakārtotos noteikumus.

Saskaņā ar likumprojekta pārejas noteikumiem pašvaldības līdz 2001. gada 1. janvārim nodrošinās sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas uzsākšanu pašvaldību regulējamās nozarēs. Likumprojekts paredz, ka līdz 2003. gada 1. janvārim likumprojekta normas nebūs attiecināmas uz telekomunikāciju sektoru. Latvija ir apņēmusies ar 2003. gadu pārtraukt SIA "Lattelekom" ekskluzīvās monopoltiesības telekomunikāciju jomā, taču līdz tam laikam regulēšanas nosacījumi šajā sektorā netiks mainīti, tas ir, turpinās darboties Telekomunikāciju tarifu padome.

 

 

5.7. Kvalitātes nodrošināšana

5.7.1. Kvalitātes nodrošināšanas Nacionālā programma

Ministru kabinets Kvalitātes nodrošināšanas nacionālo programmu akceptēja 1994. gada 12. aprīlī kā vienu no prioritārām programmām Latvijas tautsaimniecības attīstībai. Programmas galvenais mērķis ir saskaņot Latvijas likumdošanu ar Eiropas savienības likumdošanu brīvas preču kustības jomā, izveidot atbilstošu kvalitātes nodrošināšanas un atbilstības novērtēšanas infrastruktūru un veicināt Latvijā ražoto preču konkurētspējas palielināšanos.

1999. gada 18. oktobrī Kvalitātes nodrošināšanas nacionālās programmas koordinācijas padomes sanāksmē lēma par šīs programmas izmaiņām, sniedza pārskatu par Reģionālās kvalitātes nodrošināšanas programmas PRAQIII realizāciju un plānotajiem pasākumiem, kā arī informēja par Eiropas atbilstības novērtēšanas protokolu un tā turpmāko darbību.

Atbilstoši Kvalitātes nodrošināšanas nacionālās programmas 1999. gada otrās puses darba plāniem likumdošanas un infrastruktūras sakārtošanai ir izstrādāti un 1999. gada 21. oktobrī pieņemti 1996. gada 8. augusta likuma "Par atbilstības novērtēšanu" grozījumi, kas paredz sakārtot un pilnveidot akreditācijas un atbilstības novērtēšanas sistēmas, secīgi tiek pārstrādāti Ministru kabineta noteikumi akreditācijas, atbilstības novērtēšanas un sertifikācijas jomā.

Nodalot valsts iestādei neraksturīgās funkcijas, Kvalitātes nodrošināšanas nacionālās programmas ietvaros tiek realizēti vairāki pārkārtojumi.

Lai ievērotu starptautisko praksi un nodrošinātu Pasaules tirdzniecības organizācijas Tirdzniecības tehnisko barjeru līguma, Sanitāro un fitosanitāro pasākumu līguma un Latvijas Republikas, Igaunijas Republikas un Lietuvas Republikas līguma par ārpustarifu barjeru atcelšanu tirdzniecībā prasību izpildi, 1999. gada 16. novembrī tika pieņemta Ministru kabineta instrukcija Nr.7 "Grozījumi Ministru kabineta 1997. gada 28. oktobra instrukcijā Nr.12 "Kārtība, kādā Ekonomikas ministrijai sniedzama informācija par tirdzniecības tehniskajām barjerām un sanitārajiem un fitosanitārajiem pasākumiem"", kura paredz paziņošanas procedūru izpildi nodot Ekonomikas ministrijas pārraudzības institūcijai - valsts bezpeļņas sabiedrībai ar ierobežotu atbildību "Latvijas standarts".

Lai izveidotu ES prasībām atbilstošu akreditācijas un atbilstības novērtēšanas sistēmu (skatīt 5.7.1. nodaļu) un saskaņā ar likumā "Grozījumi likumā "Par atbilstības novērtēšanu"" noteikto, tiek veikta Latvijas Nacionālā akreditācijas biroja LATAK reorganizācija, pārveidojot to par valsts bezpeļņas sabiedrību ar ierobežotu atbildību.

Saskaņā ar Eiropas Komisijas izteikto uzaicinājumu Latvijai sākt sarunas par Eiropas atbilstības novērtēšanas protokola (PECA) noslēgšanu 1999. gada 15. jūlijā Briselē notika sarunu 1. raunds, kurā tika izskatīti ziņojumi par situāciju likumdošanā un tirgus uzraudzību brīvas preču kustības jomā un EK prezentēja pēdējo līguma teksta variantu. Sarunu laikā tika noteikti prioritārie sektori iekļaušanai PECA līgumā: elektrodrošība, elektromagnētiskā savietojamība, mašinērija, būvniecība, pārtika un farmācija. Sarunu 2. raundā 1999. gada 22.-25. novembrī Rīgā tika apspriests līguma pielikumu teksts, progress likumdošanā attiecīgajās sfērās.

Kvalitātes nodrošināšanas nacionālās programmas ietvaros ar PHARE PRAQ III programmas atbalstu noorganizēti semināri par tehniskās dokumentācijas sagatavošanu atbilstoši Jaunās pieejas direktīvu prasībām, būvmateriālu direktīvu, medicīnas iekārtu direktīvu, vienkāršajām spiedientvertnēm un spiediena iekārtām un rotaļlietu drošumu. 1999. gadā līdz oktobra sākumam ar kvalitātes nodrošināšanas jautājumiem saistītas tehniskās komitejas, seminārus, apmācības un konferences Eiropas savienības dalībvalstīs ir apmeklējuši 9 ministriju pārstāvji, 14 ministriju pārraudzībā esošo institūciju pārstāvji un 10 asociāciju un uzņēmumu pārstāvji. Kopumā PRAQIII programmas ietvaros Latvija ir pārstāvēta 13 konferencēs, 7 semināros un 16 standartizācijas tehniskajās komitejās un darba grupās.

Kvalitātes nodrošināšanas jomā 1999. gada 12. novembrī notika trešā ikgadējā starptautiskā konference visaptverošās kvalitātes vadīšanā "Kvalitātes vadība, ieejot XXI gadsimtā" un Latvijas kvalitātes balvas pasniegšana. Konferencē piedalījās 250 dalībnieki, kā arī eksperti no Somijas, Lielbritānijas, Grieķijas, Baltijas valstīm. Konferences mērķis bija diskusija par tendencēm kvalitātes vadīšanā, kvalitātes, vides un drošības standartu integrēšanā, informēšana par sagaidāmajām izmaiņām ISO 9000 sērijas standartos un EFQM Izcilas uzņēmējdarbības modelī, kā arī par kvalitātes ekspertu un uzņēmēju pieredzi kvalitātes nodrošināšanas jomā.

1999. gada Latvijas Kvalitātes balvas pasniegšana notika divās grupās - mazo un vidējo uzņēmumu grupā (līdz 250 darbiniekiem) un lielo uzņēmumu grupā (vairāk nekā 250 darbinieku). Kvalitātes balvas izcīņā piedalījās 9 uzņēmumi. Šā gada Kvalitātes balvu lielo uzņēmumu grupā saņēma a/s "Dati", bet mazo un vidējo - SIA "VEA Rīga". Finālistu diplomu lielo uzņēmumu grupā saņēma SIA "Latvijas Energoceltnieks", mazo un vidējo - SIA "TIETO Konts Financial Systems".

 

5.7.2. Nacionālā standartizācija un metroloģija

Pamatojoties uz Nacionālās standartizācijas sistēmas koncepciju un Standartizācijas likumu,

1999. gadā uz Latvijas Nacionālā standartizācijas un metroloģijas centra bāzes ir izveidotas šādas organizācijas:

• valsts bezpeļņas SIA "Latvijas standarts";

• valsts bezpeļņas SIA "Latvijas Nacionālais metroloģijas centrs";

• valsts civiliestāde Valsts metroloģijas inspekcija.

Šīs organizācijas realizē savas funkcijas atbilstoši pieņemtajiem likumdošanas aktiem standartizācijā un metroloģijā, kuros ietvertas attiecīgās starptautiskās un Eiropas savienības prasības šajās jomās.

Standartizācija.

"Latvijas standarta" darbības mērķis ir pārzināt un koordinēt Latvijas uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību) un organizāciju darbību standartizācijā.

Sabiedrības galvenie darbības virzieni:

• organizēt Latvijas nacionālo standartu izstrādāšanu, starptautisko standartu adaptāciju, to izdošanu un realizēšanu;

• nodrošināt standartu fonda izveidošanu un uzturēšanu.

Līdz 1999. gada 1. novembrim ir reģistrēti 1197 Latvijas nacionālie standarti, tai skaitā pēdējos 6 mēnešos - 737.

Informācijas pakalpojumi sniegti 3950 juridiskajām un fiziskajām personām. Sadarbībā ar Latvijas Nacionālo metroloģijas centru, Latvijas Nacionālo akreditācijas biroju un Valsts metroloģisko inspekciju tautsaimniecības speciālistiem ir organizēts semināru cikls "Metroloģijas, standartizācijas un atbilstības novērtēšanas sistēma Latvijā".

Metroloģija.

Latvijas Nacionālais metroloģijas centra (LNMC) darbības mērķis ir pārzināt un koordinēt Latvijas uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību) un organizāciju darbību metroloģijā.

Sabiedrības galvenie darbības virzieni:

• piedalīties reglamentētās metroloģijas normatīvo dokumentu izstrādāšanā;

• nodrošināt fizikālo lielumu mērvienību etalonu bāzi mērvienību reproducēšanai;

• apstiprināt mērīšanas līdzekļu tipus un iekļaut tos valsts mērīšanas līdzekļu reģistrā;

• veikt mērīšanas līdzekļu verificēšanu un kalibrēšanu.

Ir izstrādāts Latvijas nacionālās metroloģijas attīstības koncepcijas projekts, lai panāktu valsts nacionālās metroloģijas sistēmas sakārtošanu atbilstoši Eiropas savienības valstīs pieņemtajai praksei un Latvijas tautsaimniecības vajadzībām, kas veicinās Latvijas preču un pakalpojumu konkurētspēju kā iekšējā, tā arī starptautiskajā tirgū un aizsargās patērētājus no dzīvībai, veselībai un videi bīstamu preču izplatības. Šīs koncepcijas realizācija sekmēs Latvijas integrāciju Eiropas savienībā, kurā viens no svarīgākajiem faktoriem ir atbilstoša kvalitātes izvērtēšanas mehānisma izveidošana, kas ir brīvas preču kustības pamatā.

Latvijas Nacionālais metroloģijas centrs 1999. gada 10 mēnešos veicis 441,3 tūkst. mērīšanas līdzekļu verifikāciju dažādās nozarēs.

Latvijas Nacionālā metroloģijas centra pārstāvji darbojas WELMEC darba grupā Nr.10 "Mērsistēmas šķidrumiem, kas nav ūdens" ( Measuring Systems for Liquids other than Water ) un CASCO darba grupā Nr.8 "Atbilstības novērtēšanas komiteja" ( Conformity Assessment Committee ). LNMC ir izsūtījis pieteikumu ar vēlmi kļūt par EUROMET asociēto dalībvalsti. Kopā ar Dānijas fundamentālās metroloģijas institūtu izstrādāta kopīga programma sadarbībai Latvijas metroloģijas attīstībā, kas ietver speciālistu apmācību pēc Latvijas puses sastādītas programmas Dānijas metroloģiskajās institūcijās, sadarbību starplaboratoriju salīdzināšanā, etalonu izsekojamības nodrošināšanā un etalonu bāzes pilnveidošanā.

Valsts metroloģiskā uzraudzība.

Valsts metroloģisko uzraudzību veic Valsts metroloģiskā inspekcija, kura kā patstāvīga civiliestāde darbojas saskaņā ar likumu "Par mērījumu vienotību" kopš 1999. gada 1. aprīļa.

Valsts metroloģiskajai kontrolei un uzraudzībai pakļauto mērīšanas līdzekļu sarakstu nosaka Ministru kabineta 1998. gada 31. augusta noteikumi Nr.334 "Valsts metroloģiskajai kontrolei pakļauto mērīšanas līdzekļu saraksts". Kopš 1999. gada sākuma Valsts metroloģiskā inspekcija veikusi valsts metroloģisko uzraudzību 1790 tirdzniecības, pakalpojumu un ražošanas uzņēmumos, pakļaujot valsts metroloģiskajai uzraudzībai 48,1 tūkst. mērīšanas līdzekļu.

Valsts metroloģiskā inspekcija veic arī fasēto preču valsts metroloģisko kontroli, pārbaudot realizēšanai paredzēto fasēto preču daudzuma un tā apzīmējuma atbilstību noteiktajām prasībām. Ministru kabineta 1998. gada 31. augusta noteikumos Nr.336 ir noteiktas 16 nosaukumu valsts metroloģiskajai kontrolei pakļautās fasēto pārtikas preču grupas. Šie noteikumi ir stājušies spēkā 1999. gada 1. jūlijā. Fasēto preču valsts metroloģiskā kontrole veikta 3 uzņēmumos, pārbaudot 5 pārtikas preču veidus.

 

5.7.3. Nacionālā akreditācijas sistēma

Latvijā ir izveidota vienota, Eiropas savienības un starptautiskajiem normatīvajiem standartiem atbilstoša nacionāla akreditācijas sistēma, kurā testēšanas un kalibrēšanas laboratoriju, sertificēšanas un inspicēšanas institūciju akreditāciju, novērtēšanu un uzraudzību nereglamentētajā sfērā un novērtēšanu un uzraudzību valsts reglamentētajā sfērā veic Latvijas Nacionālais akreditācijas birojs LATAK (turpmāk tekstā BIROJS).

Akreditācijas būtiskākie uzdevumi ir:

• samazināt tirdzniecības tehniskās barjeras un veicināt produktu un pakalpojumu brīvu plūsmu Eiropas ekonomiskajā telpā;

• sniegt būtiskus pakalpojumus industrijai un veicināt godīgu konkurenci starp produktu ražotājiem un pakalpojumu sniedzējiem;

• sniegt būtiskus pakalpojumus testēšanas un kalibrēšanas laboratorijām, sertificēšanas un inspicēšanas institūcijām, palīdzot tām demonstrēt savu neatkarību, objektivitāti, godīgumu un tehnisko kompetenci;

• panākt, ka vienā valstī izdotie produktu kvalitātes un drošības apliecinājumi tiek atzīti citās valstīs bez atkārtotas testēšanas un sertificēšanas.

Nacionālo Akreditācijas sistēmu atzīšanu starptautiskā un Eiropas līmenī organizē Eiropas Akreditācijas kooperācija - EA ( Eiropean co-operation for Accreditation ). Latvijas Nacionālais akreditācijas birojs 1999. gada 1 jūnijā tika uzņemts par šīs organizācijas pilnu biedru. No Austrumeiropas valstīm šajā organizācijā par pilnu biedru līdz ar Latviju ir uzņemta tikai Čehija, Slovākija, Ungārija un Lietuva. Šis notikums veicinās Latvijas integrāciju ES un paaugstinās uzticību Latvijas Nacionālā akreditācijas sistēmā akreditēto institūciju atbilstības novērtēšanas rezultātiem. Akreditēto institūciju skaits Latvijā ar katru gadu pieaug un aptver visu Eiropas standartu EN 45000 sērijā paredzētās atbilstības novērtēšanas institūcijas, kā norādīts 5.10. tabulā.

Biroja kopējais akreditēto institūciju skaits ar prognozi par skaita palielināšanās dinamiku parādīts 5.7. zīmējumā.

5.7. zīmējums

Latvijas Nacionālā akreditācijas sistēmā veikto akreditāciju skaits

un prognoze līdz 2004. gadam

5.10. tabula

Latvijas Nacionālā akreditācijas biroja darbības līdz 1999. gada 15. novembrim

Procedūras	Dar-	Gadi .						Ko-
	bība	1994	1995	1996	1997	1998	1999	pējais
							(līdz	skaits
							15. nov.)
Testēšanas laboratoriju	A	2	16	22	26	17	19	102
akreditācija	RA			1	5	10	12	28
LVS EN 45001	U		2	8	30	59	61	160
	Atc.		2			2		4
Kalibrēšanas	A					3		3
laboratoriju	RA
akreditācija	U						4	4
LVS EN 45001	Atc.
Produktu sertifi-	A				2	1		3
cēšanas institūciju	RA
akreditācija	U					3	4	7
LVS EN 45011	Atc.
Kvalitātes sistēmu	A					1		1
sertificēšanas	RA
institūciju akreditācija	U						1	1
LVS EN 45012	Atc.
Personāla sertificēšanas	A			1				1
institūciju akreditācija	RA
LVS EN 45013
U					1		1
	Atc.
Inspicēšanas institūciju	A				4	1	1	6
akreditācija	RA
LVS EN 45004
U					3	4	7
	Atc.						1	1

Lai paātrinātu Latvijā akreditēto institūciju rezultātu atzīšanu ES, Birojs kopā ar Vācijas akreditācijas institūciju DAP ir kopīgi veicis divu testēšanas laboratoriju un vienas produktu sertificēšanas institūcijas akreditāciju.

1999. gadā novembrī Vācijas akreditācijas institūcija TGA akreditēja kvalitātes sistēmu sertifikācijas institūciju SIA "Invest Rīga" Kvalitātes sertifikācijas centru, kura pirms tam jau tika akreditēta Latvijas Nacionālajā akreditācijas birojā. Šāda papildu akreditācija apliecināja Latvijas un Vācijas akreditācijas sistēmu akreditācijas procedūru un prasību sakritību un papildus nodrošināja sertifikācijas institūcijas izdoto sertifikātu atzīšanu ne tikai Baltijas un Eiropas savienības valstīs, bet saskaņā ar savstarpēju vienošanos starp Eiropas akreditācijas kooperāciju EA un Starptautisko akreditācijas forumu IAF arī ASV, Ķīnā, Japānā, Austrālijā, Jaunzēlandē un Kanādā.

Informāciju par akreditētām institūcijām birojs sniedz informatīvā izdevumā "LATAK akreditētās institūcijas" un biroja Interneta mājas lapā: http://www.latak.apollo.lv.

 

5.7.4. Patērētāju interešu aizsardzība

1999. gada 18. martā tika pieņemts Patērētāju tiesību aizsardzības likums, kura mērķis ir nodrošināt patērētājam iespēju īstenot un aizsargāt savas likumīgās tiesības, slēdzot līgumu ar ražotāju, pārdevēju vai pakalpojuma sniedzēju. Saskaņā ar Patērētāju tiesību aizsardzības likumu tika izstrādāti un Ministru kabinetā pieņemti vairāki noteikumi, kas regulē patērētāju aizsardzību konkrētās sfērās (skatīt 5.9. ielikumu).

5.9. ielikums

Ministru kabineta noteikumi, kuri izdoti saskaņā ar Patērētāju tiesību aizsardzības likumu

1999. gada 18. maijā tika pieņemti Ministru kabineta noteikumi Nr.178 " Kārtība, kādā norādāma cena precēm un pakalpojumiem ", lai uzlabotu patērētāju informēšanu par preču un pakalpojumu cenām un atvieglotu cenu salīdzināšanu pirkuma veikšanas brīdī. Noteikumu projekts nosaka, ka tirdzniecības vai pakalpojumu sniegšanas vietās precēm un pakalpojumiem jānorāda cena, kurā ietverts pievienotās vērtības un visi citi nodokļi. Turklāt precēm jānorāda gan gabalcena - cena par vienu preces vienību, gan arī noteiktas mērvienības - litra, kilograma, kvadrātmetra cena. Šāda cenu norādes kārtība dos iespēju patērētājiem vieglāk salīdzināt preču cenas pirkuma izdarīšanas brīdī.

1999. gada 13. jūlijā tika pieņemti Ministru kabineta noteikumi Nr.257 " Noteikumi par patērētāja kreditēšanas līgumu ", kuri nosaka informāciju, kas ietverama līgumā, un kārtību, kādā aprēķināma gada procentu likme. Noteikumi ļauj patērētājam būt vispusīgi informētam par maksām, lai saņemtu kredītu. Vienotā gada procentu likmes aprēķināšanas metodika nodrošina to, ka patērētājs var viennozīmīgi salīdzināt dažādus kreditēšanas piedāvājumus - viņam vairs nebūs jāpēta katrā veikalā vai vēl papildus jāmaksā, piemēram, konta atvēršanas maksa, apdrošināšana, maksa par kredīta piešķiršanu. Vienotās gada procentu likmes aprēķinā tiek ietvertas visas maksas, kas patērētājam jāmaksā par kredītu.

1999. gada 3. augustā tika pieņemti Ministru kabineta noteikumi Nr.273 " Apavu izstrādājumu marķēšanas kārtība ", kas nosaka apavu izstrādājumus, kuriem nepieciešams sevišķs marķējums, un to marķēšanas kārtību. Apavu izstrādājumos un to daļās izmantotos materiālus norāda ar piktogrammu vai rakstiski.

1999. gada 24. augustā tika pieņemti Ministru kabineta noteikumi Nr.299 " Kārtība, kādā piesakāms patērētāja prasījums par nepienācīgas kvalitātes preci vai pakalpojumu un veicama preces vai izgatavotās lietas ekspertīze ", kuri nosaka, kādā veidā patērētājs piesaka prasījumu ražotājam, pārdevējam vai pakalpojumu sniedzējam gadījumā, kad viņš iegādājies nepienācīgas kvalitātes preci, saņēmis nepienācīgas kvalitātes pakalpojumu. Noteikumi nosaka, kādā veidā tiek veikta preces ekspertīze.

1999. gada 7. septembrī tika pieņemti Ministru kabineta noteikumi Nr.316 " Noteikumi par distances līgumu ", lai aizsargātu patērētājus, noslēdzot distances līgumus - izmantojot distances sazināšanās līdzekļus - telefonu, pastu, katalogu u.c. Noteikumi nosaka informāciju, kas jāsniedz, slēdzot šādus līgumus, paredz patērētājam tiesības noteiktā laikā (vismaz

14 kalendāro dienu laikā) atteikties no noslēgtā līguma, kā arī nosaka atteikšanās tiesību izmantošanas kārtību.

1999. gada 21. septembrī tika pieņemti Ministru kabineta noteikumi Nr.325 " Noteikumi par līgumu, kas noslēgts ārpus uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) pastāvīgās tirdzniecības vai pakalpojumu snieg™anas vietas ", lai aizsargātu patērētājus. Noteikumi nosaka informāciju, kas jāsniedz, slēdzot šādus līgumus, paredz patērētājam tiesības atteikties no noslēgtā līguma

14 kalendāro dienu laikā no līguma slēgšanas dienas, kā arī kārtību, kādā patērētājs var izmantot atteikuma tiesības.

1999. gada 21. septembrī tika pieņemti Ministru kabineta noteikumi Nr.327 " Noteikumi par līgumu par dzīvošanai paredzētas ēkas vai ēkas daļas lietošanas tiesību iegādi uz laiku ", kas nosaka informāciju, kas sniedzama patērētājam, slēdzot šādus līgumus, paredz patērētājam tiesības noteiktā laikā (vismaz 14 kalendāro dienu laikā) atteikties no noslēgtā līguma, kā arī nosaka atteikšanās tiesību izmantošanas kārtību.

Kvalitātes nodrošināšanas nacionālās programmas ietvaros Latvijā tika izstrādāti un 1998. gada 21. jūlijā Ministru kabinetā pieņemti noteikumi Nr.262 " Noteikumi par tekstilšķiedru sastāva norādīšanu tekstilizstrādājumu marķēšanā ", kuros paredzēts, ka tekstilizstrādājumu šķiedru sastāvu nosaka, izmantojot standartu noteiktās metodes. 1999. gada 27. septembrī Tekstila un ādas izstrādājumu tehniskās komitejas sēdē tika pieņemti standarti "Tekstilšķiedru trīskomponentu maisījumu kvantitatīvā analīze" un "Tekstilšķiedru divkomponentu maisījumu kvantitatīvā analīze". Šie standarti ir izstrādāti saskaņā ar minētajiem noteikumiem un nosaka tekstilšķiedru divkomponentu un trīskomponentu maisījumu kvantitatīvās analīzes metodes, nosaka arī tekstilšķiedru maisījumu ķīmiskās analīzes kvantitatīvajām metodēm.

 

Pašreiz patērētāju interešu aizsardzības jomā ir izstrādāti vairāki jaunu normatīvo aktu projekti:

• likumprojekta "Reklāmas likums" mērķis ir reglamentēt reklāmas izveidošanu un izplatīšanu Latvijā, kā arī aizsargāt patērētāju un uzņēmēju intereses un visas sabiedrības intereses kopumā attiecībā uz preču vai pakalpojumu reklāmu un novērst tādas reklāmas izplatīšanu, kas ir negodīga pret patērētāju vai uzņēmēju.

• Šajā likumprojektā ir noteiktas reklāmas vispārējās prasības: reklāmai jābūt likumīgai, patiesai un godīgai, tā nedrīkst mazināt sabiedrības uzticību reklāmai, tai jāatbilst vispārpieņemtiem godīgas konkurences principiem, reklāmā nav pieļaujama vardarbība un kara propaganda. Likumprojekts aizliedz maldinošu reklāmu un nosaka prasības attiecībā uz salīdzinošu reklāmu. Likumprojekts regulē reklāmas izgatavošanas un izplatīšanas noteikumus, kā arī uzraudzību un atbildību par pārkāpumiem reklāmas jomā. Likumprojekts ir saskaņots ar Eiropas savienības direktīvām par maldinošu un salīdzinošu reklāmu.

Reklāmas likuma pieņemšana nodrošinās gan patērētāja, gan konkurentu aizsardzību, veicinot godīgu konkurenci starp uzņēmējiem. Lai varētu sekmīgi realizēt likumprojekta mērķus, nodrošinātu vienotu uzraudzības sistēmu un "Konkurences likuma" atbilstību likumprojektam "Reklāmas likums", ir izstrādāts arī likumprojekts "Grozījumi Konkurences likumā";

• likumprojekts "Preču un pakalpojumu drošums", kas nosaka vispārīgas prasības preču drošumam, ražotāja un izplatītāja pienākumus, kā arī tirgus uzraudzību iestāžu tiesības un pienākumus;

• likumprojekts "Likums par atbildību par preces un pakalpojuma trūkumiem un nepilnībām", kas nosaka ražotāja, importētāja un izplatītāja atbildību par preces trūkumiem;

• noteikumu projekts "Noteikumi par kristālstikla marķēšanu", kas nosaka kristālstikla izstrādājumus, kuriem nepieciešams sevišķs marķējums, un to marķēšanas kārtību, kā arī metodes kristālstikla grupu raksturojuma noteikšanai. Tikai kristālstiklu, kas atbilst noteikumu projektā dotajam raksturojumam, var marķēt ar attiecīgajiem simboliem - apli zelta krāsā, kvadrātveida etiķeti sudraba krāsā un vienādsānu trijstūrveida etiķeti sudraba krāsā;

• noteikumu projekts "Pārtikas preču marķēšanas noteikumi" (jauns noteikumu projekts nepieciešams tāpēc, ka likums "Par pārtikas aprites kārtību un uzraudzību", uz kura pamata bija izdoti Ministru kabineta 1997. gada 7. oktobra noteikumi Nr.349 "Pārtikas marķēšanas noteikumi", ir zaudējis spēku). Jaunais noteikumu projekts nosaka arī īpašas prasības marķējumam, kā norādāmas pārtikas produktu sastāvdaļas, kuri ir ražoti no ģenētiski modificētām sojas pupām un ģenētiski modificētas kukurūzas.

 

 

5.8. Reģionālā ekonomiskā attīstība

Valdības reģionālā ekonomiskā politika paredz ar speciāli izstrādātiem instrumentiem (līdzekļiem) samazināt teritoriālo vienību ekonomiskās atšķirības. Latvijā šādi izdalītas teritorijas ir brīvās (speciālās) ekonomiskās zonas (skatīt 5.9. nodaļu) un īpaši atbalstāmie reģioni, kuros darbojas dažādi uzņēmējdarbību veicinoši noteikumi.

Reģionālās ekonomiskās politikas veidotāji.

Līdz ar 1997. gadā pieņemto likumu "Par īpaši atbalstāmajiem reģioniem", Reģionālā fonda un tā pārvaldītāja - bezpeļņas organizācijas valsts sabiedrības ar ierobežotu atbildību "Reģionu attīstība" izveidošanu 1998. gadā ir uzsākta valsts atbalsta sniegšana saimnieciskās darbības veicināšanai mazāk attīstītajos reģionos. Tiesisko bāzi reģionālās ekonomiskās politikas realizācijai veido Ekonomikas ministrija. Jaunākie sagatavotie dokumenti ir "Īpaši atbalstāmā reģiona attīstības padomes darbības pamatprincipi (vadlīnijas)" un "Īpaši atbalstāmā reģiona vietējā attīstības fonda darbības kārtība (vadlīnijas)".

Reģionālās attīstības vadību un koordināciju valsts līmenī veic Reģionālās attīstības padome (RAP), kuras sastāvā ir Ministru kabineta pārstāvji, Latvijas Pašvaldību savienības pārstāvis un Saeimas deputāti. RAP darbība ir atkarīga no valdības stabilitātes, jo tās sastāvs mainās, tiklīdz notiek izmaiņas Ministru kabinetā. Lai nodrošinātu regulāru informācijas apriti arī padomes sēžu starplaikos, 1999. gadā ir izveidots Reģionālās attīstības padomes sekretariāts.

Lai noregulētu sadarbības koordināciju valsts un pašvaldību līmenī, izstrādātu mehānismu, kā realizēsies reģionālā politika un tiks izmantots Eiropas savienības programmu finansējums, veidojas Reģionu attīstības aģentūras . Šis process sācies ar zemāko līmeni. Piemēram, Latgalē, vienojoties reģionā esošajām pašvaldībām, izveidota Latgales reģiona attīstības padome un tās izpildinstitūcija - Latgales reģiona attīstības aģentūra.

Īpaši atbalstāmo reģionu programmas realizācija.

Latvijas reģionālās attīstības politikas koncepcijā paredzētais realizācijas mehānisms laika gaitā pilnveidojas. 1999. gada otrajā pusē mainīta no Reģionālā fonda finansējamo uzņēmējdarbības projektu pieteikumu reģistrācijas kārtība. Vispirms projekts tiek iesniegts pašvaldībai, kura tam nosaka realizācijas prioritāti. Sākot ar 1999. gada

15. novembri, pašvaldības akceptētais projekts tiek iesniegts, izskatīts un reģistrēts BO VSIA "Reģionu attīstība" (skatīt 5.8. zīmējumu), nevis Ekonomikas ministrijā, kā līdz šim. Tiek pārbaudīta projekta saistība ar Reģionālā fonda darbības virzieniem, kā arī dokumentu komplektācija un finansu un ekonomisko rādītāju aprēķini. Tālāk projekta dokumentāciju nodod Reģionālā fonda konsultatīvajai komisijai (RFKK), kurā ir ministriju un Latvijas Pašvaldību savienības pārstāvji. Komisija dod kompleksu projekta sociāli ekonomisko un reģionālās ietekmes novērtējumu.

5.8. zīmējums

Reģionālā fonda finansējuma piešķiršanas kārtība

Līdz 1999. gada oktobrim Reģionālā fonda konsultatīvā komisija ir izskatījusi 398 projektus, no kuriem 386 ir atbalstīti, 1 nodots pārstrādāšanai un 11 noraidīti kā neatbilstoši reģionālā fonda mērķiem. Ja komisijai nepieciešama papildu informācija par projektu un tā realizācijas iespējām, uz RFKK sēdi tiek aicināti pašvaldību un uzņēmumu pārstāvji, kuri sniedz papildu datus komisijas lēmuma pieņemšanai. Atbalstītos projektus apseko, slēdz līgumus un uzrauga BO VSIA "Reģionu attīstība" . Daudzu projektu realizācijai nepieciešami vairāki gadi. Šobrīd pabeigta 12 projektu realizācija, no tiem 1 - uzņēmēju un 11 pašvaldību projekti.

Uzņēmējdarbības attīstība reģionos ir cieši saistīta ar pašvaldības darbu uzņēmēju aktivizēšanā. Pašvaldību darba rezultātus raksturo gan uzņēmējdarbības projektu daudzums, gan arī kvalitāte. Reģionos, kur visam rajonam ir piešķirts īpaši atbalstāmā reģiona statuss, aktīvākie valsts atbalsta izmantošanā uzņēmējdarbības attīstībai ir Preiļu un Krāslavas rajoni. Rajonos, kuros tikai atsevišķām pašvaldībām ir piešķirts īpaši atbalstāmā reģiona statuss, visvairāk uzņēmēju un pašvaldību projektu ir apstiprināti Jēkabpils, Madonas, Ludzas un Valmieras rajonos.

Jāmin, ka daudziem uzņēmējiem un pašvaldībām īpaši atbalstāmā reģiona statuss un iespējas izmantot Reģionālo fondu bieži vien ir pirmais pamudinājums un rodas pirmā prasme iesaistīties dažādos projektos. Piemēram, PHARE projekts "Atbalsts lauku ekonomikas dažādošanai" tika veiksmīgi realizēts piecos pagastos, kuriem ir īpaši atbalstāmā reģiona statuss. Daudzi uzņēmēji pēc veiksmīgas pirmā projekta realizācijas nebaidās paplašināt uzņēmumu un uzsākt jaunu sadarbību ar Reģionālo fondu vai iekļauties cita veida programmās.

5.10. ielikums

Reģionālā fonda darbības raksturojums

Atbalsts uzņēmējiem no Reģionālā fonda atbilstoši izlietojuma programmai līdz 1999. gada oktobrim sniegts šādos virzienos: ieguldījumiem statūtkapitālā - 1,6%, kredītu procentu maksājumu kompensācijai - 90%, infrastruktūras un pašvaldību organizētiem uzņēmējdarbību veicinošiem pasākumiem - 5,4%, ekonomiskās izglītības pasākumiem - 3 procenti.

Projektu sadalījums pa nozarēm uzskatāmi parāda īpaši atbalstāmo reģionu uzņēmējdarbības struktūru. Īpaši atbalstāmie reģioni galvenokārt aptver lauku teritorijas un valsts attālos nostūrus. Dati liecina, ka vispopulārākie uzņēmējdarbības virzieni ir lauksaimnieciskā ražošana un pārstrāde, mežizstrāde un kokapstrāde, kurus attīstīt paredz 65,1% projektu. Taču ir vērojama arī lauku rajonu uzņēmēju pārorientācija uz alternatīvajiem uzņēmējdarbības veidiem, tādiem kā pakalpojumu un tūrisma attīstība (13,4% no visiem projektiem) un augļu un ogu audzēšana, glabāšana un pārstrāde, ārstniecības augu audzēšana un pirmapstrāde u.c. (9,3%). Rūpnieciskā ražošana galvenokārt attīstīta reģionu centros, taču ir uzsākta arī projektu realizācija nelielu pārstrādes uzņēmumu izveidei ar augstu tehnoloģisko līmeni pagastos. Rūpnieciskās ražošanas attīstība paredzēta 3,1% no visiem projektiem. Pagaidām salīdzinoši neliels ir pašvaldību uzņēmējdarbību veicinošo pasākumu un infrastruktūras attīstības projektu īpatsvars - 5,9%. Tas saistīts ar to, ka projektu finansēšanas obligāts nosacījums ir pašvaldības līdzfinansējums, kuru savukārt ierobežo budžeta līdzekļi.

Līdz 1999. gada beigām ar Reģionālā fonda līdzdalību realizējamajos projektos ir paredzēts izveidot vairāk nekā 1400 jaunu pastāvīgu darba vietu. Likumā "Par īpaši atbalstāmajiem reģioniem" noteiktā Reģionālā fonda darbība un pašreizējais reāli ieplānotais finansējums bez krasām būtiskām izmaiņām katru gadu varētu nodrošināt apmēram 2000 jaunu pastāvīgu darba vietas īpaši atbalstāmo reģionu teritorijā.

Saskaņā ar Reģionālās attīstības padomes lēmumu tiek realizēta ekonomiskās apmācības programma, kuras pirmās daļas mērķis bija noorganizēt praktiskus seminārus pašvaldību darbiniekiem un uzņēmējiem par valsts atbalstu īpaši atbalstāmajos reģionos. Semināri bija noorganizēti Alūksnes, Balvu, Cēsu, Daugavpils, Dobeles, Jelgavas, Jēkabpils, Krāslavas, Liepājas, Ludzas, Madonas, Preiļu, Rēzeknes, Saldus, Talsu, Valkas, Valmieras, Ventspils rajonu pilsētās un pagastos, aptverot vairāk nekā 1800 cilvēku. Pēc tam tika organizētas starprajonu praktiskās konferences "Latvijas reģionālā politika un uzņēmējdarbības attīstība īpaši atbalstāmajos reģionos", kuru rezultātā tika izstrādāts priekšlikums par biznesa klubu veidošanu reģionos. Līdz 1999. gada beigām plānots atklāt trīs biznesa klubus Dobeles, Madonas un Jēkabpils rajonos.

No Reģionālā fonda uzņēmējdarbības attīstības veicināšanai īpaši atbalstāmajos reģionos 1998. gadā izlietoti Ls 250 tūkst., 1999. gadā paredzēts izlietot Ls 1,5 milj., 2000. gadam nepieciešami Ls 1,85 milj. esošo VSIA "Reģionu attīstība" līgumsaistību izpildei un jau iesniegto (jauno) projektu atbalstam.

 

Turpmākie uzdevumi.

Turpmākai reģionālās ekonomiskās politikas pasākumu īstenošanai ir nepieciešams Reģionālajam fondam saņemt pietiekamu finansējumu no valsts budžeta, lai ne vien nosegtu esošās saistības un turpinātu valsts atbalstu uzņēmējdarbībai, bet arī saņemtu finansējumu no ES pirmsstrukturālajiem fondiem, kam ir nepieciešams arī nacionālais līdzfinansējums.

Ņemot vērā to, ka Strukturālo fondu atbalsta izpratnē visa Latvijas teritorija ir klasificējama kā mērķa Nr.1 teritorija (Objektive 1), tas ir, IKP ir mazāks nekā 75% no ES vidējā rādītāja, būtu iespējami paplašināt tās teritorijas, kurām piešķirams īpaši atbalstāmā reģiona statuss, diferencējot atbalsta intensitāti. Tomēr arī turpmāk reģionālā ekonomiskās izlīdzināšanas programma būtiski jāpilnveido, izmantojot ES dalībvalstu pozitīvo pieredzi darbā ar Strukturālajiem fondiem.

Tuvojoties īpaši atbalstāmā reģiona statusa pirmā termiņa beigām nākošā gada nogalē, Ekonomikas ministrijai tuvākajā laikā ir jāpilnveido, izmantojot Latvijas un ES dalībvalstu pieredzi, īpaši atbalstāmo reģionu (teritoriju) identifikācijas metodika, jāizstrādā un jāizvērtē priekšlikumi uzņēmējdarbības atbalsta līdzekļu intensitātes diferencēšanai.

Lai rastu iespēju objektīvi novērtēt valsts atbalsta ieguldījuma rezultātu, Ekonomikas ministrijas uzdevums būtu turpmāk izveidot sistēmu īpaši atbalstāmo reģionu attīstības programmu un pasākumu izpildes pastāvīgai uzraudzībai, kā arī izstrādāt kritēriju sistēmu un metodiku atbalstāmo reģionu progresa un tā valstiskās ietekmes vērtēšanai.

 

5.9. Speciālās ekonomiskās zonas un brīvostas

Brīvo ekonomisko zonu izveide Latvijā tika uzsākta 1996. gada beigās.

Pašreiz Latvijā ir divas speciālās ekonomiskās zonas : Liepājā (likumu "Liepājas speciālās ekonomiskās zonas likums" Saeima pieņēma 1997. gada 17. februārī) un Rēzeknē (likumu "Rēzeknes speciālās ekonomiskās zonas likums" Saeima pieņēma 1997. gada 1. oktobrī). Reāli Liepājas zona darbību uzsāka 1998. gada martā, Rēzeknes - tikai 1999. gada sākumā, jo ilgi tika risināti zonas izveides organizatoriskie un finansu jautājumi.

Svarīgākie brīvo zonu uzdevumi - infrastruktūras uzlabošana un vides sakārtošana, lai nodrošinātu jaunu investīciju piesaisti un ražotņu izveidi; kuģniecības un gaisa satiksmes attīstība (Liepāja), kā arī starptautisko preču apmaiņa caur Latviju.

Abas zonas raksturo izdevīgs ģeogrāfisks novietojums, attīstīta pilsētu un reģiona (daļēji) infrastruktūra un uzņēmējiem izdevīgas nodokļu atlaides (skatīt 5.11. tabulu).

5.11. tabula

Nodokļu atvieglojumi speciālajās ekonomiskajās zonās

Nodokļu atvieglojumi	Liepājas SEZ	Rēzeknes SEZ
1) 80% atlaide no īpašuma un zemes nodokļiem
(pēc pašvaldības lēmumu var palielināt līdz 100%);	x	x
2) atlaide no uzņēmuma ienākuma nodokļa:	x	x
a) 80% atlaide no aprēķinātās ienākuma
nodokļa summas;	x	x
b) nodokļa aprēķināšanai var piemērot
divkāršo nolietojuma likmi līdz 100%;	x	x
c) ja peļņas-zaudējumu aprēķina rezultāts
ir zaudējumi, tos var segt hronoloģiskā kārtībā
no nākamo 10 taksācijas periodu apliekamā ienākuma;	x	x
d) var samazināt ar ienākuma nodokli apliekamo
ienākumu par infrastruktūras vai sociālās
sfēras objektos ieguldītām izmaksām;	x	neparedz
3) atbrīvojums no pievienotās vērtības, muitas
un akcīzes nodokļiem.	x	neparedz

Liepājas SEZ likums turklāt paredz tiesības uz minētajiem nodokļu atvieglojumiem zonā reģistrētajām uzņēmējsabiedrībām, kuras tos var saņemt, ja brīvam apgrozījumam pārējā Latvijas teritorijā ieved ne vairāk kā 20% no preču vērtības taksācijas periodā.

Speciālo ekonomisko zonu darbības rezultāti (skatīt 5.12. tabulu) ļauj secināt, ka likumi tiek realizēti un brīvās zonas var būt nozīmīgs reģionālās attīstības instruments ne tikai šajās pilsētās, bet Kurzemes un Latgales reģionos kopumā.

5.12. tabula

Brīvo ekonomisko zonu darbības rezultāti

(līdz 1999. gada 1. jūlijam)

Rādītājs	Liepājas SEZ	Rēzeknes SEZ
Investīcijas zonā (Ls tūkst.)	11096	1495
Zonā reģistrētās uzņēmējsabiedrības	18	6
Vidējais zonā strādājošo skaits	3700	1472

Pašreiz Latvijā darbojas arī divas brīvostas : Rīgā (likumu "Rīgas tirdzniecības brīvostas likums" Saeima pieņēma 1996. gada 6. novembrī) un Ventspilī (likumu "Ventspils brīvostas likums" Saeima pieņēma 1996. gada 19. decembrī).

Svarīgākie brīvostu uzdevumi - infrastruktūras uzlabošana un vides sakārtošana, lai nodrošinātu kuģniecības un tirdzniecības attīstību, jaunu investīciju piesaisti un ražotņu izveidi, kā arī starptautisko preču apmaiņu caur Latviju.

Abas brīvostas ir neaizsalstošas, tām ir izdevīgs ģeogrāfisks novietojums, attīstīta pilsētu un reģiona infrastruktūra un uzņēmējiem izdevīgas nodokļu atlaides (skatīt 5.13. tabulu).

5.13. tabula

Nodokļu atvieglojumi brīvostās

Nodokļu atvieglojumi	Rīgas brīvosta	Ventspils
		brīvosta
1. Preču ievešana licencētas uzņēmējsabiedrības
teritorijā vai brīvostas pārvaldei no ārvalstīm
(imports) un izvešana no tās uz ārvalstīm (eksports)
ir atbrīvota no muitas un akcīzes nodokļiem	x	x
2. Preces un pakalpojumi, kurus licencētai uzņēmēj-
sabiedrībai tās teritorijā vai brīvostas pārvaldei piegādā
un sniedz ar pievienotās vērtības nodokli apliekama
persona, ir apliekami ar šī nodokļa 0% likmi	neparedz	x

Kamēr turpinās diskusijas par speciālo ekonomisko zonu un brīvostu veidošanos un to tiesiskās bāzes atbilstību Eiropas savienības un Pasaules tirdzniecības organizācijas normatīvajiem aktiem, šobrīd strādājošās zonas (Liepājā, Ventspilī un Rīgā) ir apliecinājušas sevi kā nozīmīgu ekonomiskās attīstības politikas instrumentu, piesaistot investīcijas, radot jaunas darba vietas.

Pagaidām mazāk veicies vienīgajai iekšzemes zonai Rēzeknē, kuras darbību tās sākumposmā jūtami iespaidoja arī ekonomiskā krīze Krievijā. To, ka mūsu valsts zonām ir nākotne, atzīst arī ārvalstu eksperti šajā jomā, gan atzīmējot, ka tās pilnībā neatbilst kritērijiem, kādus iespējamie investori izvirza līdzīgām zonām (attīstīta transporta, sakaru un pakalpojumu infrastruktūra; darbaspēka kvalifikācija un cena; zonas pārvaldes organizācija - investors kontaktējas ar tās administrāciju, kura tā vietā kārto visas ar uzņēmējdarbības sākšanu un veikšanu saistītās formalitātes). Kā pamatā atbilstošu minētajiem kritērijiem eksperti šobrīd atzīst Liepājas SEZ.

Turpmāko darbu sarakstā, lai vēl sekmīgāk izmantotu šo ekonomiskās politikas instrumentu, paaugstinātu zonu konkurētspēju valsts iekšienē un pasaulē, ir jāmin:

• esošās brīvo zonu tiesiskās bāzes optimizācija, ņemot vērā starptautisko pieredzi un Latvijas saistības starptautiskajā darba dalīšanā un saskaņojot to ar ES reģionālās politikas nostādnēm;

• esošās brīvostu (Rīga tirdzniecības osta un Ventspils) tiesiskās bāzes optimizācija, radot vienlīdzīgas konkurences iespējas ne tikai starptautiskā mērogā, bet vispirms starp Latvijas ostām;

• brīvostas režīma ieviešana visā Rīgas ostas teritorijā.

Realizēt šos pasākumus līdzētu trūkumu likvidēšana esošajā likumdošanā.

 

5.10. Ekonomikas ministrijas Ekspertu padome

Kopš neatkarības atjaunošanas Latvijas uzņēmēji ir centušies panākt, lai tiktu izveidotas valsts mēroga koordinējošas struktūras, kuras akumulētu ražotāju un citu uzņēmēju ierosinājumus un ieteikumus iestrādei normatīvajos aktos.

Pirmajos neatkarības gados tas neizdevās gan tāpēc, ka savstarpēji konkurējošie ietekmīgie uzņēmumi nespēja vienoties par kopdarbību, gan iniciatīvu neizrādīja valsts. Kad ekonomiskie un sociālie procesi stabilizējās, izveidojās noturīgas vienas nozares uzņēmēju asociācijas ar vienotiem uzskatiem par nozares attīstību kopumā (Uzņēmumu Reģistra datu bāzē 1999. gada sākumā bija 78 asociācijas).

Uz šī pamata pēc ekonomikas ministra aicinājuma 1999. gada aprīlī tika izveidota konsultatīvā Ekspertu padome1.

Ekspertu padome sastāv no Tautsaimniecības padomes, Nozaru ekspertu padomēm (NEP) (tādas ir 19) un Sekretariāta2. Padomēs iekļauti 269 cilvēki.

Nozaru ekspertu padomes un Ekonomikas ministrija 1999. gada 3. maijā parakstīja vienošanās protokolu par sadarbību, kas ministrijai uzliek juridiskus pienākumus un Nozaru padomēm reāli piešķir patstāvību.

Visgrūtākais uzdevums - nokomplektēt Ekspertu padomes personālo sastāvu - tika īstenots, rīkojoties atbilstoši konkrētajiem apstākļiem: esošajām uzņēmēju asociācijām iesakot kandidatūras3. Turpmākās izmaiņas - kāda eksperta izstāšanos vai jaunu uzņemšanu - lemj katra attiecīgā nozares ekspertu padome patstāvīgi. Tādējādi arī tagad katrs, kurš vēlas darboties Nozares ekspertu padomē, var iesniegt tai lūgumu.

Pirmo mēnešu darbība ir pierādījusi, ka gadījumos, kad eksperti iesniedz konkrēti noformulētu nepieciešamo izmaiņu redakciju un pamatojumu, valdība un likumdevējs ar to rēķinās, un tas attaisno Ekspertu padomes izveidi.

Izveidojot Ekspertu padomi, ir iegūti papildu intelektuālie resursi un taupīti valsts līdzekļi, jo ekspertu darbs ir sabiedrisks (bezmaksas) un apspriešana novērš iespējamās kļūdas un nepilnības.

Līdz ar Latvijas gatavošanos iestāšanās sarunām Eiropas savienībā ekspertiem paveras tāds atbildīgs darba lauks kā līdzdalība nacionālo interešu formulēšanā.

 

5.11. ielikums

Ekonomikas ministrijas Ekspertu padomes darba formas

Ekspertu padomei ir koordinējoša struktūra, kura akumulē ražotāju un citu uzņēmēju ierosinājumus un ieteikumus iestrādei normatīvajos aktos, kā arī nodod izstrādātos normatīvo aktu projektus uzņēmējiem izvērtēšanai. Tas nozīmē ne tikai tehnisku informācijas apmaiņu, bet gan galvenokārt "apaļo galdu" organizēšanu ar attiecīgo uzņēmēju un valsts institūciju speciālistu dalību, kuru laikā tiek saskaņoti risinājumi. Problēmjautājumu risināšanai tiek organizētas kā Tautsaimniecības padomes un NEP sēdes, tā arī semināri, tikšanās.

Ik nedēļu Ekonomikas ministrijas telpās notiek kādas NEP sēde, kurā piedalās arī Ekonomikas ministrijas speciālisti vai citu ministriju pārstāvji. Šādā sēdē piedalās arī citu ieinteresēto NEP pārstāvji, izklāstot savas nozares viedokli, ja problēmu izvirzījušas vairākas NEP. Tiek mēģināts jautājumu izskatīšanu sakārtot kalendāri tā, lai aktuālākās problēmas apspriestu pirms to risināšanas Ministru kabinetā vai Saeimā un tajās iedziļinātos pieaicinātie Ekonomikas ministrijas vai citu ministriju pārstāvji.

Pašreizējo funkciju sadalījumu regulē Ekspertu padomes pagaidu nolikums, kurš nosaka, ka:

Tautsaimniecības padome ir centrālā struktūra, kura:

- sagatavo savus priekšlikumus un izskata NEP priekšlikumus, saskaņojot tos ar valsts tautsaimniecības interesēm;

- izstrādā priekšlikumus visas tautsaimniecības ilgtermiņa attīstībai;

- izskata un sniedz atzinumus par NEP priek™likumiem;

- izvērtē un saskaņo visu nozaru ekspertu padomju viedokli konkrēta jautājuma risināšanā;

- sniedz priekšlikumus par normatīvo aktu projektiem.

Nozaru ekspertu padomes:

- izstrādā priekšlikumus savas nozares un visas tautsaimniecības attīstībai;

- sniedz atzinumus par Tautsaimniecības padomes un citu NEP priekšlikumiem;

- izskata un sniedz atzinumus par normatīvo aktu projektiem;

- veido starpnozaru komisijas atsevišķos uzņēmējdarbības jautājumos.

 

Ekspertu padomes līdzšinējā darbība ir parādījusi, ka līdztekus vispārējām problēmām (iestrādēm normatīvos aktos) jārisina arī praktiski jautājumi, piemēram, konkrētas nozares uzņēmumu informēšana par ārvalstu atašeju eksporta-importa piedāvājumiem, starptautisko struktūru piedāvājumiem, iespējām uzņēmējiem piedalīties delegācijās u.c. Tādējādi, kamēr nav izveidots valstisks uzņēmēju informēšanas centrs, Ekspertu padomes sekretariāts daļēji veic šīs funkcijas.

Šobrīd notiek darbs, lai izveidotu elektronisko sistēmu informācijas apmaiņai ne tikai ar ekspertiem, bet arī ar visām uzņēmēju asociācijām un tajās iesaistītajiem uzņēmumiem.

Plānots nākamajā gadā sagatavot un izdot Rokasgrāmatu mazam uzņēmumam (dažādu dokumentu noformēšanas metodika un paraugi).

 

5.11. Tautas skaitīšana

Ministru kabinets ir noteicis, ka kārtējā tautas skaitīšana mūsu valstī rīkojama 2000. gadā un visa tautas skaitīšanas informācija vācama un apkopojama pēc stāvokļa uz 2000. gada 31. martu.

Pirms neilga laika Saeima pieņēma Tautas skaitīšanas likumu, kurā noteikts, ka par tautas skaitīšanas sagatavošanu un veikšanu atbildīgā valsts institūcija ir Centrālā statistikas pārvalde. Likumā noteikts, kā organizējama un veicama tautas skaitīšana, iedzīvotāju un tautas skaitīšanā iesaistīto institūciju tiesības un pienākumi, tautas skaitīšanā iegūto datu izmantošanas kārtība un citi svarīgākie šo valstiski svarīgo pasākumu regulējošie nosacījumi. Saskaņā ar likumu tautas skaitīšanā jāuzskaita fiziskās personas, kas reģistrētas Latvijas Republikas Iedzīvotāju reģistrā, kā arī tās fiziskās personas, kas nav reģistrētas Latvijas Republikas Iedzīvotāju reģistrā, bet kurām ir tiesības tikt reģistrētām.

Atbilstoši šī likuma nosacījumiem pirmie tautas skaitīšanas kopsavilkuma rezultāti tiks publicēti 2000. gada oktobrī.

Jau no paša 1999. gada sākuma daudz plašāk nekā iepriekšējos gados valstī izvērsta 2000. gada tautas skaitīšanas sagatavošana. Tika sagatavota un veikta otrā izmēģinājuma tautas skaitīšana vairākos Rīgas mikrorajonos - Pļavniekos, Teikā, Juglā, Dārzciemā, aptverot aptuveni 5000 iedzīvotāju. Tajā tika pārbaudītas un salīdzinātas vairākas datu savākšanas metodes - pasta metode un modificēta skaitītāju metode. Tika nolemts vispārējai lietošanai 2000. gada tautas skaitīšanā izmantot skaitītāju metodi, jo pasta metode, it sevišķi lielajās pilsētās, pagaidām nespēj nodrošināt pietiekamu atbildētības līmeni un datu kvalitāti. Līdz ar pasta pakalpojumu tarifu diezgan būtisku paaugstināšanu zuda arī pasta metodes ekonomiskās priekšrocības skaitīšanas izmaksu ietaupīšanā, kas tika ņemtas vērā CSP aprēķinos agrāk.

No Eiropas Kopienas statistikas biroja "Eurostat" saņemts atzinums par Latvijas 2000. gada tautas skaitīšanas programmas atbilstību ANO EEK un "Eurostat" rekomendāciju prasībām.

Latvijas 2000. gada tautas skaitīšanas programmā iekļauti 33 jautājumi. To skaitā:

• 2 jautājumi par valsts iedzīvotāju ģeogrāfisko izvietojumu,

• 9 jautājumi par personas demogrāfiskajiem rādītājiem,

• 7 jautājumi par personas ekonomiskajiem raksturojumiem,

• 1 jautājums par personas izglītības līmeni,

• 1 jautājums, kas raksturo mājsaimniecības un ģimenes,

• 1 jautājums, kas raksturo privātās mājsaimniecības,

• 9 jautājumi par dzīvojamo vienību (mājokli),

• 3 jautājumi, kas raksturo dzīvojamo ēku.

Atbildes uz 23 no skaitīšanas programmā paredzētajiem jautājumiem tiks iegūtas skaitīšanas laikā, aizpildot Mājsaimniecības un Personas lapas. Uz 10 jautājumiem atbildes tiks iegūtas no valstī funkcionējošajiem reģistriem, galvenokārt no Iedzīvotāju reģistra.

Šāda datu iegūšanas sistēma ļauj ietaupīt skaitīšanas veikšanai nepieciešamos līdzekļus, un tas pašreizējā valsts finansiālajā situācijā ir visai aktuāli. Tā dod iespēju arī samazināt iedzīvotājiem uzdodamo jautājumu skaitu un tādējādi taupīt iedzīvotāju laiku intervijas sniegšanai, kā arī nedaudz samazināt skaitīšanas personāla slodzi.

Attīstot un pilnveidojot valsts nozīmes, kā arī pašvaldību un citu institūciju reģistrus un datu bāzes, Latvijā nākotnē varētu tikt izveidota sistēma tautas skaitīšanas programmā paredzētās informācijas iegūšanai, neizmantojot skaitītāju palīdzību. Tāda sistēma jau tiek lietota Dānijā, Somijā, Zviedrijā un dažās citās valstīs.

1999. gada laikā iegādāta daļa skaitīšanas organizēšanai un veikšanai nepieciešamo tehnisko līdzekļu un datortehnikas. Par 4 darbiniekiem palielināts Iedzīvotāju statistikas daļas darbinieku skaits.

Sagatavotas un organizētas vairākas izsoles un konkursi 2000. gada tautas skaitīšanai nepieciešamo resursu iegādei. Noslēgts līgums par 5000 skaitītāju portfeļu izgatavošanu un piegādi; izsludināta izsole poligrāfijas uzņēmumiem par tautas skaitīšanas pamatveidlapu - Mājsaimniecības lapas un Personas lapas iespiešanu ar kopējo apjomu 4 milj. eksemplāru. Sarīkots konkurss par 2000. gada tautas skaitīšanas logozīmi. Noteikts tā uzvarētājs.

Atbilstoši Valdības komisijas 2000. gada tautas skaitīšanas sagatavošanas vadīšanai norādījumiem kopīgi ar Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldi un pašvaldībām izvērsts darbs Iedzīvotāju reģistra informācijas kvalitātes uzlabošanai.

Sagatavots 2000. gada Tautas skaitīšanas kopsavilkuma statistisko tabulu veidošanas programmas projekts un nosūtīts atsauksmei vairāk nekā 60 dažādām institūcijām. Projekts ietver ne tikai 24 ANO Eiropas Ekonomiskās Komisijas un Eiropas kopienas statistikas biroja "Eurostat" rekomendētās tabulas, bet arī vairāk nekā 30 citas tabulas, kuru projekti izstrādāti, ņemot vērā mūsu valsts lietotāju vēlmes un vajadzības.

Pozitīvu attieksmi pret šo lielo un svarīgo statistisko pasākumu un atbalstu tā realizēšanā paudusi Rīgas Dome un citu republikas pilsētu, rajonu pilsētu un pagastu pašvaldības. Jāatzīmē, ka Tautas skaitīšanas likums katrai pašvaldībai devis tiesības bez maksas saņemt skaitīšanas kopsavilkuma tabulas par tās administratīvo teritoriju.

Sākot no 1999. gada 1. decembra, tautas skaitīšanas sagatavošanas darbos iesaistītas pilsētu un rajonu statistikas nodaļas, kuras uzsāka republikas pilsētu un rajonu tautas skaitīšanas organizēšanas plānu izstrādāšanu. Šā plāna galvenais mērķis ir nodrošināt konkrētus darba uzdevumus katram skaitītājam, kas nākamā gada aprīlī apmeklēs iedzīvotājus viņu dzīvesvietā. Pats svarīgākais ir šajā plānā ietvert katru māju, katru dzīvokli, kurā dzīvo mūsu valsts cilvēki, lai CSP pilnvarotais tautas skaitītājs tiktos ar ikvienu iedzīvotāju.

Uzdevums izplānot katra tautas skaitīšanā vēlāk iesaistāmā darbinieka (kopā vairāk nekā 5 tūkstoši cilvēku) slodzi un darba uzdevumus ir visai sarežģīts un darbietilpīgs. Lai tautas skaitīšanu veiktu valdības noteiktajā termiņā, kurš sākas 2000. gada 31. martā, un savlaicīgi nodrošinātu lietotājus ar skaitīšanā iegūto informāciju, ir svarīgi CSP saņemt šī darba veikšanai nepieciešamos finansu līdzekļus (Ls 1 726 700) 2000. gada janvārī-aprīlī.

 

6. Rekomendācijas

Lai panāktu Latvijas iedzīvotāju labklājības pieaugumu, valstij ar mērķtiecīgu politiku ir jānodrošina gan ekonomiskā izaugsme, gan sociālā attīstība, veidojot plašu iedzīvotāju vidusslāni. Ja netiks pietiekami domāts par to, ka ekonomiskās augsmes augļi ir jābauda visiem, var tikt apdraudēta valsts attīstības stabilitāte un līdz ar to reformu gaita.

Ekonomikas politikai jābūt vērstai uz sabiedrības attīstības ekonomiskās bāzes veidošanu, savukārt sociālajai politikai jānovērš tirgus ekonomikas sadales mehānismu nepilnības, tādējādi veidojot stabilu sociālo pamatu ekonomikas attīstībai.

Šie pamatuzdevumi nebūs sasniedzami bez pietiekamas demokrātijas attīstības un savukārt demokrātijas attīstība ir atkarīga no ekonomikas un sociālās attīstības.

Tā kā attīstība noris nevienmērīgi, cikliski, tad ekonomikas izaugsmes periodus nomaina ekonomikas attīstības lejupslīde. Tāpēc, lai nodrošinātu ekonomikas stabilu, sabalansētu un ilgtspējīgu izaugsmi, ekonomikas politikā nepārtraukti ir jārisina divi uzdevumi:

• stabilitātes nodrošināšana;

• izaugsmes veicināšana.

Līdz šim ekonomikas politikas galvenais uzdevums bija tirgus ekonomikas pamatu radīšana, izveidojot nepieciešamās institūcijas, veicot privatizāciju, liberalizāciju un realizējot stabilizācijas pasākumus. Izaugsmes problēmām netika pievērsta pietiekama uzmanība, pieņemot, ka tirgus pats visu sakārtos, tautsaimniecība pārstrukturizēsies un eksports pieaugs.

Tomēr ir jāatzīst, ka objektīvi mūsu ekonomika pasaules ekonomikas kontekstā šobrīd vēl ir vāja. Tirgus apstākļos ekonomiskās priekšrocības realizējas caur konkurenci, tāpēc bez makroekonomiskās stabilizācijas un tirgus saimniecības pamatiem ir jārada arī īpaši mehānismi, kas dotu iespējas ekonomikas subjektiem mikroekonomikas līmenī nostiprināties jaunajos apstākļos. Citādi var notikt tā, ka jaunizveidotais privātais sektors, nepaspējis izmantot tirgus priekšrocības, jau nonāk zaudētājos. Piemēram, uzņēmumiem, it īpaši mazajiem un vidējiem, bez valsts palīdzības ir sarežģīti uzsākt uzņēmējdarbību, ieviest jaunas tehnoloģijas, inovācijas un kvalitātes standartus, kas savukārt negatīvi ietekmē uzņēmējdarbības aktivitāti un ražotāju konkurētspēju Eiropas un pasaules tirgū.

Valsts uzdevums ir radīt labvēlīgus apstākļus uzņēmējdarbības uzsākšanai, ražošanas modernizācijai un pārstrukturizācijai, eksporta paplašināšanai ar:

• investīciju veicināšanu;

• augstu tehnoloģiju un inovāciju atbalstu;

• cilvēkresursu attīstības un profesionālās kvalifikācijas uzlabošanu;

• eksportētāju atbalstu;

• kvalitātes nodrošināšanas sistēmu ieviešanas veicināšanu;

• MVU attīstības veicināšanu;

• reģionālās attīstības politiku utt.

Lai privātais sektors varētu sekmīgi attīstīties, valstij ir jāuzņemas arī bāzes infrastruktūras objektu sakārtošana, radot pievilcīgu vidi ekonomiskajai rosībai. Tāpēc ir nepieciešams palielināt valsts finansējumu investīcijām un infrastruktūras sakārtošanai, iesaistot arī privāto sektoru ar koncesiju mehānisma palīdzību.

Ne mazāk svarīgi ir turpināt uzņēmējdarbības likumdošanas pilnveidošanu, birokrātisko šķēršļu samazināšanu, stabilu un izdevīgu ārējās tirdzniecības līgumisko attiecību veidošanu. Jāpabeidz privatizācijas process un jānostiprina īpašumtiesības.

Tālākā valsts attīstība ir iespējama, realizējot uz nākotnes prasībām orientētas izglītības sistēmas reformu.

Tāpat svarīgi, ka konkurencei jābūt pēc iespējas brīvai un taisnīgai. To var nodrošināt īpaši mehānismi, tas ir, efektīva konkurences uzraudzība.

Jāmainās arī stabilitātes politikai. Pārejas perioda sākumā stabilizācija nozīmēja pārtraukt ekonomisko lejupslīdi, kuru izraisīja PSRS un līdzšinējo ekonomisko pamatu sabrukums. Šis mērķis ir sasniegts ar stingru fiskālo un monetāro politiku.

Pašreizējā attīstības posmā ekonomiskās stabilitātes būtība mainās - tagad risināmas stabilitātes problēmas, kas saistītas ar ekonomiskās sistēmas adaptācijas iespējām mainīgās, galvenokārt ārējās vides apstākļos. Tas nozīmē, ka monetārajai un fiskālajai stabilizācijas politikai ir jābūt pietiekoši elastīgai, lai minimizētu nelabvēlīgo faktoru ietekmi un ļautu ekonomikai pēc iespējas ātrāk adaptēties jaunajos apstākļos. Veiksmīga ekonomiskā politika var mazināt ekonomisko ciklu svārstības neatkarīgi no tā, kas ir to cēlonis.

Otrs būtisks ekonomiskās stabilizācijas uzdevums ir mazināt sociālās un ekonomiskās disproporcijas, kuras dažādu apstākļu dēļ ir izveidojušās un veidojas ekonomikā un ar laiku var kļūt par faktoru, kas kavē izaugsmi. Šobrīd disproporcijas Latvijā rada:

• bezdarba augstais līmenis;

• ienākumu nevienmērīgais sadalījums starp sabiedrības locekļiem;

• monopoluzņēmumu iespēja diktēt savus noteikumus;

• dažādi šķēršļi un valsts atbalsta trūkums mazo uzņēmumu attīstībai;

• demokrātijas nepietiekamā attīstība;

• korupcija;

• nozaru nevienmērīgā attīstība, disproporcijas starp preču ražošanas un pakalpojumu nozarēm, it īpaši situācija lauksaimniecībā;

• nesabalansētība starp patēriņu un uzkrājumiem, investīcijām un uzkrājumiem; izteikti negatīvs un augošs tekošā konta saldo;

• nevienmērīgā reģionālā attīstība;

• izglītības sistēmas neatbilstība šodienas un nākotnes prasībām.

Valsts uzdevums ir realizēt tādu politiku, kas mazinātu sociālās un ekonomiskās disproporcijas un noturētu ekonomiku sabalansētas izaugsmes stāvoklī.

Līdz ar to pašreizējā valsts attīstības posmā ir izvirzītas šādas galvenās ekonomikas politikas prioritātes:

• ekonomiskās stabilitātes jomā:

• veidot elastīgu fiskālo un monetāro politiku, kas mazinātu ekonomisko ciklu svārstības;

• veidot tādu struktūrpolitiku, kas mazinātu esošās sociālās un ekonomiskās disproporcijas un novērstu to rašanās iespējas nākotnē;

• izaugsmes veicināšanas jomā:

• veicināt Latvijas ekonomikas konkurētspēju;

• nodrošināt veselīgu konkurenci, mazināt bagātības un varas koncentrēšanos.

1 Tās darbību regulē ar EM 1999. gada 30. aprīļa rīkojumu Nr.84 apstiprinātais Ekspertu padomes pagaidu nolikums .

2 EM Ekspertu padomes adrese: Brīvības iela 55, Rīga, LV-1519, tālrunis: 7013217, fakss 7280882, E-pasts: eksperti@lem.gov.lv.

3 Konkrētie eksperti ir apstiprināti ar EM 1999. gada 3. maija rīkojumu Nr.85.