Uzturoties vizītē Amerikā 2006.gada 27.februārī — 9.martā

ASV bij. valsts sekretāre Madlēna Olbraita, iepazīstinot ar Latvijas Valsts prezidenti un pasniedzot Baltijas valstiskuma balvu ASV un Baltijas fonda rīkotajās svinībās par godu Baltijas valstu neatkarības atjaunošanas 15.gadadienai, Vašingtonā 2006.gada 4.martā:

Labvakar!
Es patiešām ļoti priecājos, ka varu būt kopā ar jums Baltijas valstu neatkarības atjaunošanas 15.gadadienas svinībās. Amerikas Savienotajās Valstīs Bostonu, kur sākās mūsu revolūcija, dēvē par brīvības šūpuli. Šovakar mēs atzīstam, ka Baltijas valstis, kas nekad nav samierinājušās ar verdzību, ir brīvības atdzimšanas šūpulis. To apstiprinot, mūs šovakar uzrunās ļoti izcila personība, ar kuru man ir gods jūs iepazīstināt.
No 1965. līdz 1998.gadam Vaira Vīķe-Freiberga bija psiholoģijas profesore Monreālas Universitātē. Nākamajā gadā viņu ievēlēja par Latvijas prezidenti. Ir zināms, ka demokrātija spēj radīt brīnumus, bet šis notikums bija īpašs. Latvijas pārstāvji izraudzījās prezidentes kundzi nevis tāpēc, ka viņu atbalstīja Makjavelli tipa konsultantu komanda, bet viņu izvēlējās un pēc tam atkārtoti ievēlēja ar lielu balsu vairākumu tāpēc, ka viņa ir gudra un apdomīga, godīga un nebaidās teikt skarbu patiesību.
Uzskata, ka demokrātija Latvijā vēl attīstās. Prezidenta izvēlē, pēc manām domām, demokrātija jau ir sasniegusi diezgan augstu līmeni. Kopš prezidentes Vairas Vīķe-Freibergas stāšanās savā amatā un viņas vadībā valsts ir uzņemta NATO un Eiropas Savienībā, tās ekonomiskās izaugsmes tempi ir sasnieguši 10 procentus gadā. Kopā ar citiem Baltijas valstu vadītājiem viņa vienmēr ir aizstāvējusi brīvību, kad tā ir bijusi apdraudēta. Vai nu konfliktā, kas saistīts ar plāniem Afganistānā un Irākā, vai arī Balkānos, Gruzijā un Ukrainā, kur demokrātija vēl tikai attīstās.
Šā gada rudenī viņas valstī notiks NATO samits, kad 26 valstu vadītāji sapulcēsies Rīgā, lai plānotu pasaules lielākās alianses tālāko attīstību. Tos, kas ir apmēram vienā vecumu ar mani, šādi notikumi vēl nebeidz pārsteigt. Ir pagājuši 15 gadi, un vēl joprojām pati doma par brīvu Latviju, brīvu Igauniju un brīvu Lietuvu iepriecina mūsu sirdis.
Bet, priecājoties par tagadni, neaizmirsīsim pagātnes iegūto mācību. Viena no visdārgākajām veltēm, ko Baltijas valstis var dot demokrātisko valstu sabiedrībai, ir dzīvas atmiņas par dzīvi nebrīvē. Šīs valstis atgādina mums, ka brīvību nevar uzskatīt kā pašu par sevi saprotamu, ka ir jāpretojas ļaunumam, ja to nevar apmierināt, un demokrātija visur ir apdraudēta, tai visur draud briesmas.
Baltijas valstis ir paraugs citām valstīm. Tas ir reģions, kur valda vārda brīvība, tiek ievērotas cilvēktiesības un tiesību virsvara, un tiek atbalstītas ārējās investīcijas. Šo valstu panākumi ir nozīmīgi visiem, kas tic brīvībai, un tie ir īpaši nozīmīgi tagad, kad dažās pasaules daļās demokratizācijas process ir kļuvis lēnāks vai apstājies.
Ir risks, ka pašapmierinātības dēļ varam pieļaut, ka vēstures svārsts virzās atpakaļ prom no demokrātijas uz autokrātiju. Mēs nedrīkstam ļaut tam notikt. Mēs neesam nonākuši tik tālu, lai savā uzvaras stundā atkāptos. Par laimi, šovakar kopā ar mums ir valsts vadītāja, kuras vārdu krājumā nav vārda “atkāpties”, neatkarīgi no tā, vai viņa runā latviski, angliski, franciski, vāciski vai spāniski. Prezidente Vaira Vīķe-Freiberga visā savas darbības laikā ir pierādījusi, ka ir iespējams patiesi rūpēties par savas valsts vēsturi un kultūru, vienlaikus aizstāvot tās tiesības uz brīvību, kas ir visas cilvēces likumīgs mantojums. Kā zinātniece un kā valsts vadītāja viņa ir pierādījusi, ka ir ne tikai izcila Latvijas meita, bet arī cīnītāja par brīvību.
Tagad es ar lielu prieku ASV un Baltijas fonda vārdā vēlos pasniegt prezidentei Vairai Vīķei-Freibergai Baltijas valstiskuma balvu. Uz tās ir uzraksts: “Izsakot atzinību kā izcilai līderei, aizstāvot brīvību, cilvēktiesības, demokrātiju, ekonomisko izaugsmi, un par ievērojamiem panākumiem attiecību stiprināšanā starp Amerikas Savienotajām Valstīm un Latviju, Lietuvu un Igauniju. Pasniegts Vašingtonā D.C. 2006.gada 4.martā.”

Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, saņemot Baltijas valstiskuma balvu ASV un Baltijas fonda rīkotajās svinībās par godu Baltijas valstu neatkarības atjaunošanas 15.gadadienai, Vašingtonā 2006.gada 4.martā:

Sekretāres kundze! Cienījamā Madlēnas kundze! Ekselences! Dāmas un kungi!
Es esmu ļoti aizkustināta un pagodināta, saņemot šo apbalvojumu, kas, protams, ir balva ne tikai man, bet arī visai manai valstij. Ir pagājuši gandrīz piecpadsmit gadi kopš Latvija, Igaunija un Lietuva no jauna pievienojās šai valstu kopienai un kopš mūsu karogi atkal plīvo pie Apvienoto Nāciju ēkas Ņujorkā. Sekretāres kundze, jūs droši vien atceraties, kad bijāt Apvienotajās Nācijās Amerikas Savienoto Valstu sūtne, cik ļoti pietrūka šo trīs karogu, un to pietrūka jau kopš tā laika, kad tika nodibināta šī lielā institūcija. Katru reizi, kad biju Ņujorkā un gāju garām Apvienoto Nāciju ēkai, es sev teicu – šeit ir pārstāvēta pasaule, šeit plīvo pasaules valstu karogi, un kādu dienu arī manas valsts karogam jābūt starp tiem. Un tagad tas tur ir.
To sajūtu, kāda ir, atgūstot savas tiesības un apzinoties, ka pasaule atzīst tavu pastāvēšanu, ir grūti saprast tiem, kas nekad nav zaudējuši savu neatkarību un brīvību, bet mums, kas bijām to tik ilgi zaudējuši, tā ir vēl dārgāka, un mums ir vēl lielāka apņēmība nodrošināt, lai mūsu tauta un valsts nekad to vairs nezaudētu, vēl vairāk – mēs esam ļoti norūpējušies, lai visā pasaulē valdītu brīvība.
Tāpat kā daudzi no klātesošajiem šajā telpā vai viņu vecāki un vecvecāki, es kopā ar saviem vecākiem bēgu no tuvojošās padomju armijas, nezinot, vai vēl kādreiz redzēšu savu dzimto zemi. Pagāja vienas paaudzes un vēl nākamās paaudzes dzīve, un tikai tad mēs ieguvām brīvību, ko bijām tik ilgi gaidījuši. Bet visus šos gadus viena paaudze nodeva tālāk cerību liesmu nākamajai paaudzei un tā savukārt nākamajai, un mēs zinājām: ja pasaulē viss būs kārtībā, kādu dienu ļaunuma impērija sabruks, beigsies mūsu valstu nelikumīgā okupācija, mūsu valstis atgūs brīvību un spēju pašām izlemt savu likteni.
Mums laimējās atgūt brīvību bez lielas asinsizliešanas. Mēs to atguvām Dziedošajā revolūcijā, un šī revolūcija lielā mērā atgādināja Jērikas tauru skaņas, kas sagrāva mūrus. Ļaunuma impērija sabruka, jo tādas nācijas kā latvieši, igauņi un lietuvieši ticēja savai nākotnei, viņi ticēja, ka viņiem ir tiesības, un viņi ticēja savu valstu neatkarībai, kāda tiem agrāk bija bijusi, un ka atkal to atgūs. Šī apņēmība un pārliecība, ka tas, ko mēs darām, ir pareizi, palīdzēja mums izturēt visus šos gadus līdz brīvības atgūšanai un visus šos gadus, kad pieredzējām tādas grūtības un tik lielas izmaiņas, kas daudziem bija tik smagas sociālas pārmaiņas. Mūsu cerību liesma neapdzisa tāpēc, ka mēs zinājām, ka tas, ko darām, ir pareizi, lai cik dārgi tas arī maksātu.
Ejot pa šo ceļu, īstenojot pārmaiņas un sasniedzot progresu, mēs sajutām un augsti vērtējām atbalstu, ko mums sniedza visi tie, kuru sirdis un prāti, prasmes un resursi bija nodoti mūsu rīcībā un kuri bija gatavi atbalstīt mūs, bija gatavi mācīt jauniešus, bija gatavi atbraukt uz Latviju, Lietuvu un Igauniju, lai mācītu tiesnešus, grāmatvežus, ministriju darbiniekus, lai palīdzētu jebkādā iespējamā veidā. Daudzi no jums, kas šovakar ir šeit, gadiem ilgi ir vākuši dažādas lietas, lai tās kā humāno palīdzību nosūtītu uz savu dzimto vai savu senču dzimto zemi.
Es zinu, cik daudz pūļu tas ir prasījis, cik daudz naudas jūs esat ziedojuši, ko varējāt izmantot savām vajadzībām, lai izklaidētos vai nopirktu luksusa lietas, cik daudzi no jums ir ziedojuši pat to, kas bija nepieciešams pašiem, tāpēc ka jūs zinājāt, ka kaut kur okeāna otrā pusē bija cilvēki, kuru vajadzības bija lielākas nekā jūsu pašu, un tāpēc, ka jūs sapratāt, ka dažreiz ar mazumiņu var paveikt tik daudz. Es pateicos jums visiem par to, ko esat paveikuši visus šos gadus. Jūs visi, Amerikas latvieši, igauņi un lietuvieši, un visi pārējie, kam ir tik ļoti dažāda izcelsme šeit, Amerikā, kur augstsirdība ir viena no būtiskākajām šīs nācijas rakstura iezīmēm, jūs ar savu augstsirdību un savu vēlmi palīdzēt, un ar apziņu, ka varat kaut ko izmainīt pasaulē – jūs to paveicāt. Jūs palīdzējāt mums mainīties. Paldies jums par to.
Šajos piecpadsmit gados pēc neatkarības atgūšanas mēs esam nogājuši garu ceļu, un Latvijai 2006.gads ir ļoti nozīmīgs. Es lepojos ar saņemto apbalvojumu, bet lepojos arī ar savu valsti, kas sarīkos NATO samitu, kas, pēc manām domām, ir pagrieziena punkts šīs starptautiskās aizsardzības organizācijas attīstībā. Kad es stājos prezidentes amatā, un sekretāres kundze, iespējams, atceras mūsu pirmo tikšanos, nekas neliecināja par to, ka NATO vēl varētu vispār paplašināties pēc tam, kad tajā tika uzņemtas trīs agrākās satelītvalstis, un noteikti nekas neliecināja par to, ka kāda no Baltijas valstīm, divas vai visas trīs, varētu kādreiz tikt uzņemtas aliansē dažādu labi argumentētu iemeslu dēļ, kā arī vienkārši tādēļ, ka dažām aprindām bija bailes, ka tas varētu sadusmot Krieviju, un es sākumā, pildot savus prezidenta amata pienākumus, veltīju daudz laika, lai pārliecinātu gan dažādu valstu, tai skaitā jūsu valsts politiķus, gan žurnālistus, ka mēs, Latvijas tauta, neesam ar Dieva gribu nolikti uz šīs zemes, lai darītu laimīgu Krieviju. Es teicu, ka mums jādzīvo sava dzīve un ka mēs vēlamies to dzīvot tā, kā uzskatām par vajadzīgu, un ka vēlam krieviem prieku un vēlam viņiem laimīgu un pārtikušu dzīvi. Mēs vēl joprojām to viņiem vēlam un vēlamies redzēt viņus kā labus un pārtikušus un demokrātiskus kaimiņus un mēs, protams, vēlamies, lai arī citām valstīm būtu tās brīvības, ko mums ir izdevies sasniegt.
Mēs vēlamies pieredzēt dienu, kad Baltkrievijā būs normāla dzīve, un mūs ļoti apbēdina, ka cilvēkiem tur nav ne mazāko iespēju izteikt viedokli, kas ir atšķirīgs no tā, kāds ir valdošajam režīmam, un viņiem nav dota izdevība izdarīt izvēli brīvās vēlēšanās. Jauni cilvēki, dažādas nevalstiskas organizācijas, jebkurš, kas uzdrošinās paust pretējus uzskatus, var saskarties ar brutalitāti, viņiem var uzbrukt, var dažos gadījumos arestēt, viņi var pazust un, iespējams, tikt noslepkavoti. Tas notiek tepat mums kaimiņos, un tas ir jāizbeidz, tas nedrīkst tā turpināties. Un Baltkrievijas tautu var iedrošināt tas, kas ir paveikts tai kaimiņos, un es ceru, ka, iegūstot arvien vairāk informācijas par dažādiem ceļiem, kā to izdarīt, viņi izvēlēsies ceļu, pa kuru gāja tie, kas tāpat kā Ukrainas tauta, tāpat kā Gruzijas tauta, tāpat kā Moldovas valdība nolēma, ka ir zaudējuši pārāk daudz laika pēdējos gados un nav spēruši drosmīgus soļus, ko izdarīja trīs Baltijas valstis, lai īstenotu ļoti sāpīgas un radikālas reformas, lai mainītu iekārtu un veidu, kā kārtot lietas. Nav viegli visu radikāli mainīt vienā naktī vai pat dažos gados. Tas var dārgi maksāt, noteikti ir jāpieliek pūles un ir jābūt apņēmībai, bet kad jūs redzat, ka cilvēki iziet ielās un ir gatavi salt lielā aukstumā nedēļām ilgi, tad jūs saprotat, ka viņi ir sasnieguši kritisku brīdi savā dzīvē, kad viņi saka – tas ir turpinājies pietiekami ilgi, mēs arī vēlamies baudīt brīvību, mēs arī vēlamies brīvas un taisnīgas vēlēšanas, mēs arī vēlamies, lai sadzird mūsu balsis, un mēs vēlamies, lai mums būtu iespēja izteikt savas ilgas un vēlmes tā, kā uzskatām to par vajadzīgu.
Mēs to novēlam cilvēkiem visur pasaulē – mēs novēlam, lai cilvēki Irānā un Irākā spētu atrast veidu, kā sadzīvot vienam ar otru un dzīvotu mierā, mēs novēlam, lai Afganistānas iedzīvotāji beidzot atbrīvotos no Talibana izraisītajām terora šausmām, mēs novēlam, lai Tuvajos Austrumos tiktu panākts ilgstošs miers.
Es domāju, ka Latvijas un tās divu kaimiņvalstu paraugs var iedvesmot jebkuru. Ja jūs ticat savai brīvībai, savām tiesībām, jums jābūt pacietīgiem, jums jābūt nelokāmiem, jums jādara viss, lai jūsu sapnis piepildītos. Mēs to izdarījām. To ir iespējams izdarīt. Jūs arī to varat izdarīt. To var jebkurš. Tātad darīsim to kopā.

“LV”(Gunta Štrauhmane) neoficiāls tulkojums no angļu valodas

Apmeklējot Hārvarda universitāti Bostonā un piedaloties diskusijā 6.martā

V.Vīķe-Freiberga 6.martā apmeklēja Hārvarda universitāti, kā arī Hārvarda biznesa skolas pasaulē pazīstamā ekonomikas profesora Maikla Portera diskusiju ar studentiem, kas veikuši plašu pētījumu par Latvijas ekonomiku. Apmeklējuma laikā tika sniegta intervija par Latvijas ekonomiskajiem rādītājiem un ekonomikas izaugsmes dažādām šķautnēm, kas tiks izmantota kā materiāls ekonomikas studiju kursā Hārvarda biznesa skolā. Tiekoties ar studentiem, prezidente runāja par dažādiem Latvijas tautsaimniecības aspektiem un atbildēja uz jautājumiem.

Pasniedzot apbalvojumu medicīnas filantropam Normanam Naitam 6.martā

Pirmdien, 6.martā, pasniedzot Bostonā Atzinības krustu medicīnas filantropam Normanam Naitam, Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga pauda augstu Latvijas novērtējumu viņa labajai gribai un ziedojumiem Latvijas veselības aprūpes uzlabošanā un medicīnas attīstībā. N.Naits sirsnīgi pateicās V.Vīķei-Freibergai par izrādīto augsto godu. Sarunā apspriesti veidi, kā veicināt ziedojumu kustību Latvijā, kā arī aktuālā situācija Latvijas medicīnas sistēmā.

Valsts prezidenta preses dienests