Saeimas 2000 gada 18. novembra svinīgajā sēdē

Sēdes sākums — pulksten 12.00

Stenogramma

Sēdi vada Latvijas Republikas 7.Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume .

Sēdes vadītājs. Ļoti cienījamā Valsts prezidentes kundze! Augsti godātais Ministru prezidenta kungs! Godātie klātesošie!

Latvijas Republikas proklamēšanas 82. gadadienai veltīto svinīgo Saeimas sēdi pasludinu par atklātu.

R.Pīks (7.Saeimas priekšsēdētāja biedrs). Vārds uzrunai Saeimas priekšsēdētājam Jānim Straumes kungam.

J.Straume (7.Saeimas priekšsēdētājs).Ļoti cienījamā Valsts prezidentes kundze, godātais Ministru prezidenta kungs, godātie deputāti, ministri, ekselences, dāmas un kungi!

18. novembris ir diena, kad sanākam kopā īpašā noskaņā, jo Latvijai nav nozīmīgāka datuma par šo. Tāpēc ka tieši ar šo datumu sākas mūsu valsts vēsture. Un valsts ir augstākā vērtība ikvienai tautai, kura spējusi īstenot savas pašnoteikšanās tiesības. Mūsu tautai šī vērtība ir divkārt nozīmīga, jo esam spējuši savu valsti ne tikai izveidot, bet arī atgūt pēc pusgadsimtu ilgas pazemojošas okupācijas.

Daudz kā mums šobrīd vēl pietrūkst, un mēs to zinām. Bet mums ir pats galvenais — iespēja pašiem veidot savu dzīvi brīvā, neatkarīgā valstī. Tāpēc mēs 18. novembrī allaž godinām šīs valsts pamatlicējus — Latvijas Tautas padomes un Pagaidu valdības locekļus, Satversmes sapulces deputātus. Viņu devums nebija īslaicīgs. Viņu liktie pamati ir stipri joprojām — Latvijas Satversme, ieejot 21. gadsimtā, nodrošina demokrātisku valsts iekārtu un līdzsvaru varas, tiesību un pienākumu sadalē starp nozīmīgākajām valsts institūcijām.

18. novembris ir diena, kad atmetam ikdienas rutīnu, noliekam malā savstarpējās, brīžiem nenozīmīgās ķildas un domstarpības un paskatāmies uz savu valsti citā, plašākā skatījumā. Kā tautas priekšstāvji tieši mēs esam vispirmām kārtām atbildīgi par tiem procesiem, kas notiek valstī, jo tauta Satversmē paredzētajā kārtībā mums ir deleģējusi plašas pilnvaras.

Kāds ir bijis Latvijai šis gads, kas aizvadīts pēc iepriekšējā 18. novembra? Vai esam tuvinājuši savus stratēģiskos mērķus — pilntiesīgu dalību Eiropas Savienībā un NATO? Vai esam darījuši visu iespējamo, lai sekmētu mūsu valsts ekonomisko izaugsmi un no tās izrietošās iespējas paaugstināt tautas labklājību?

Diez vai uz šiem jautājumiem iespējams dot striktas un viennozīmīgas atbildes, kuras apmierinātu ikvienu no šajā zālē sēdošajiem, nemaz nerunājot par sabiedrību kopumā. Arī vērtējot nesen izplatīto gadskārtējo Eiropas Komisijas Progresa ziņojumu, mēs lietojam dažādas mērauklas: atkarībā no personiskās pārliecības un arī no tā, vai pārstāvam pozīciju vai opozīciju.

Protams, pat lielākie skeptiķi nevarēs noliegt zināmu virzību uz priekšu Eiropas integrācijas procesā un Eiropas Savienības likumdošanas pārņemšanā. Tas, ka atvērtas vairākas sarunu sadaļas un dažas no tām jau slēgtas, liecina, ka daudzās jomās Latvija jau ir gatava pilnvērtīgi iekļauties vienotā Eiropā. Valdība ir apstiprinājusi Latvijas pozīciju sarunām arī tajās nozarēs, kur Eiropas Savienības tiesību normu ieviešana prasīs vislielākos ieguldījumus un laiku, proti, lauksaimniecībā un vides aizsardzībā. Nav šaubu, ka sarunas par tām nebūs vieglas un ka būs nepieciešams laiks un mērķtiecība, lai atbilstošu tehnoloģiju reālai ieviešanai piesaistītu papildu finansu resursus. Taču neatkarīgi no tā, cik gari pārejas periodi tiks noteikti minētajās nozarēs, attiecīgās tiesību normas Latvijas likumos jāiestrādā pēc iespējas drīzāk, lai uzņēmējiem un valsts institūcijām būtu laikus zināmi spēles noteikumi un pietiekami ilgs sagatavošanās laiks.

Runājot par Eiropas Komisijas ziņojumā minētajiem trūkumiem, jāteic, ka diez vai kādam tie sagādā īpašu pārsteigumu. Kurš gan labāk par mums pašiem zina, ka valsts administrācija daudzās jomās nav pietiekami efektīva, ka valsts pārvaldē un tieslietu sistēmā ir būtiski trūkumi, kas bieži rada neizpratni un sašutumu tautā. Šeit gan no parlamenta, gan arī no valdības nepieciešams patriotisks skatījums. Vai likumprojekti, kas skar valsts pārvaldes iekārtu, valsts aģentūru veidošanu, Saeimas komisijās netiek apspriesti pārāk gausi? Vai kāda no iepriekšējo valdību amatpersonām ir uzņēmusies atbildību par to, ka mums joprojām nav jauna, mūsdienīga Kriminālprocesa likuma projekta, lai gan tādu savā deklarācijā solījusi ne viena vien valdība?

Jāatzīst, ka sakārtot šos un citus jautājumus un panākt straujāku progresu valsts attīstībā traucē arī pārāk biežā valdību maiņa. Politiskā nestabilitāte un nenoteiktība katrā ziņā neveicina arī ierēdņu kvalitatīvu, uz tālāku perspektīvu orientētu darbu, nestimulē tādus pārkārtojumus, kuru īstenošanai nepieciešams ilgāks laiks. Sava daļa atbildības par šo situāciju ir jāuzņemas ikvienam no Saeimā pārstāvētajiem politiskajiem spēkiem.

Diskusijas un dažādi viedokļi ir parlamentārās demokrātijas neatņemama sastāvdaļa, taču šo diskusiju gaitā būtu jāmēģina ne tikai pierādīt katram savu taisnību un izcelt savas politiskās atšķirības zīmes, bet meklēt kopīgās vērtības. Līdzīgu ideoloģiju pārstāvošiem spēkiem vajadzētu vienoties par ilgtermiņa sadarbības iespējām un rast kompromisu arī strīdīgos jautājumos, kuru atrisināšana ir visas valsts interesēs. Svarīgi, lai, piemēram, valdību veidojošo partiju atšķirīgā pieeja lielo uzņēmumu privatizācijas niansēm neaizkavētu šo procesu pārāk ilgi. Būtisks un daudzus cilvēkus interesējošs jautājums ir privatizācijas sertifikāti, jo mūsu vienprātīgais lēmums par šo sertifikātu izmantošanas termiņa pagarināšanu situāciju atrisinās tikai tad, ja valdība nodrošinās iespējas likt tos lietā.

Šķiet, ka pārāk daudz laika un enerģijas arī parlamenta darbībā brīžiem veltām savstarpēju politisko rēķinu kārtošanai, atstājot novārtā valsts un sabiedrības intereses, tas spilgti izpaudās tā sauktā pedofilijas skandāla laikā, kad priekšplānā diemžēl izvirzījās nevis bērnu tiesību un interešu aizsardzība, bet gan savstarpēji apvainojumi un konfrontācija ar tiesībaizsardzības institūcijām.

Skandālu ēnā reizēm paliek nepamanīti mūsu labie darbi. Esam pieņēmuši likumu, kas paredz būtiski reformēt finansu un kapitāla tirgus uzraudzību, koncentrējot šīs funkcijas vienas atbildīgās institūcijas rokās. Tas ir ļoti būtiski, īpaši ņemot vērā negatīvo pieredzi ar "Banku Baltija" un Rīgas Komercbanku. Atliek izteikt cerību un pārliecību, ka minētās institūcijas vadošie darbinieki, kurus Saeima iecēla amatos ar gandrīz vienprātīgu balsojumu, spēs nodrošināt efektīvu šā sektora uzraudzību un nepieļaus līdzīgas kataklizmas nākotnē. Tāpat Saeima pēc ilgām diskusijām ir pieņēmusi likumu, kas paredz radīt vienotu sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas sistēmu, kuras ieviešana palīdzēs gan aizsargāt patērētāju intereses, gan veicināt konkurenci regulējamās nozarēs.

Viens no parlamenta pamatuzdevumiem ir valsts budžeta apstiprināšana. Mums vēl priekšā ir diskusijas par atsevišķām nākamā gada budžeta pozīcijām, taču jau tagad ir skaidrs, ka visām vajadzībām līdzekļu nepietiks, tāpēc varam paredzēt spraigas debates, vēl jo vairāk tādēļ, ka tuvojas pašvaldību vēlēšanas.

Aicinu tomēr pieņemt līdzsvarotus lēmumus un atturēties no budžeta deficīta palielināšanas tādos apmēros, kas varētu graut valsts finansu stabilitāti un mūsu partneriem starptautiskajās finansu institūcijās radīt neuzticību.

Budžeta projekta izskatīšanas gaitā nedrīkstam neņemt vērā arī valsts stratēģiskos ārpolitiskos uzdevumus — virzību uz iestāšanos NATO un Eiropas Savienībā. Nedomāju, ka ir pareizi pretnostatīt, piemēram, sociālās vajadzības un nepieciešamību paaugstināt valsts aizsardzības spējas atbilstoši NATO kritērijiem. Politiķi, kas tā rīkojas, apzināti vai neapzināti ignorē Latvijas ģeopolitisko situāciju, kas mums uzliek īpašu atbildību rūpēties par savas valsts drošību. Un valsts drošības politikas nepieciešama sastāvdaļa ir aizsardzības izdevumu pakāpeniska palielināšana līdz tādam līmenim, kas atbilst NATO dalībvalstu standartiem.

Pie aizvadītā gada pozitīvā veikuma gribu minēt arī Valsts valodas likuma un tam pakārtoto Ministru kabineta noteikumu pieņemšanu. Nevienam nav noslēpums, cik sasprindzinātas brīžiem bija Saeimas un valdības pārstāvju diskusijas ar starptautiskajiem ekspertiem. Tas nebija viegls process, taču šķiet, ka galu galā tomēr tika panākts līdzsvars starp nepieciešamību nodrošināt latviešu valodas kā valsts valodas reālu funkcionēšanu un Latvijai saistošajiem starptautiskajiem tiesību principiem. Tāpēc kā nekorektas jāvērtē aktivitātes, ko izvērsa daži pat Saeimā pārstāvētie politiskie spēki, kūdot sabiedrību ignorēt likumu, kurš Saeimā tapa, panākot grūtu un sarežģītu kompromisu. Gribu vēlreiz uzsvērt, ka likuma mērķis ir nevis ierobežot citu valodu lietošanu, bet nodrošināt tiesības brīvi lietot latviešu valodu jebkurā dzīves jomā visā valsts teritorijā. Jācer, ka šā mērķa sasniegšanu veicinās arī sabiedrības integrācijas programma.

Godātie deputāti!

Mēs kopā esam nostrādājuši nedaudz vairāk par pusi no Satversmē paredzētā pilnvaru laika. Esam iepazinuši cits cita stiprās un vājās puses. Diez vai atlikušajā laikā sagādāsim paši sev vai sabiedrībai kādus īpašus pārsteigumus. Vēlos jūs aicināt vienīgi uz lielāku savstarpēju iecietību, uz to, lai sarežģītu problēmu un konfliktu risināšanā mēs kopīgi izmantotu visas parlamentārisma radītās iespējas, kā arī uz to, lai, neraugoties uz vēlēšanu tuvumu, mēģinātu izvairīties no darbībām, kas veicinātu sabiedrības polarizāciju. Vēlētāji katrai partijai ir savi, mums ir daudzas partijas un daudzas konfesijas, bet valsts mums katram un visiem kopā ir tikai viena.

Dievs, svētī Latviju!

(Aplausi.)

(Skan valsts himna.)

Sēdes vadītājs. Saeimas svinīgo sēdi pasludinu par slēgtu.

Aicinu visus klātesošos Saeimas bibliotēkas lasītavā uz piemiņas plākšņu Satversmes sapulces un pirmo četru Saeimu deputātiem atklāšanu un īpašas ekspozīcijas par valsts apbalvojumiem Latvijas Republikā atklāšanu.

Paldies!