— Latvijas Republikas Ārlietu ministrija izteikusi pozitīvu novērtējumu jaunākajam Eiropas Komisijas (EK) sagatavotajam progresa ziņojumam par Latviju, tomēr, iepazīstoties ar šī ziņojuma pilnu izklāstu un veicot salīdzinājumu ar citām kandidātvalstīm, redzams, ka Latvijas pozīcijas nebūt nav tik spožas. Kāda, jūsuprāt, ir Latvijas vieta pašreizējā Eiropas Savienības (ES) paplašināšanās procesā pārējo kandidātvalstu vidū?

— Jāatzīst, ka EK darbībā ir vērojama tradīcija izstrādāt maksimāli pozitīvu ziņojumu, izvairoties no asas kritikas. Tas nenozīmē, ka visas parādības, kas norisinās kādā valstī, ir vērtējamas pozitīvi, bet lietas, ko var novērtēt pozitīvi, mēs mēģinām atspoguļot pēc iespējas labāk, uzsverot panākto progresu. Tādējādi dažās nozarēs progress ir apsveikts, to sīkāk nekomentējot, bet citās nozarēs ir apsveikts padarītais ar atrunām, ka sasniegtie rezultāti neatbilst iecerēm, ir pieticīgi vai dažkārt pat minimāli.

Ir saprotams vispārējais prieks par šo ziņojumu, jo radikāli negatīvas parādības Latvijā nav konstatētas. Un mēs varam tikai priecāties, ka arī mūsu kaimiņu pūles izcelt Latvijas problēmas Komisija nav ņēmusi vērā. Lietas, kuras Komisija norādījusi kā Latvijas trūkumus jeb problēmas, nav nekāds noslēpums ikvienam, kurš ikdienā lasa avīzes un savā starpā pārrunā politiskās un ekonomiskās aktualitātes. Jāatzīst, ka dažas problēmas, kas Latvijā pašlaik pastāv, Komisijas ziņojumā tomēr nav atrodamas.

Veicot pašreizējo ES kandidātvalstu salīdzinājumu, vispirms jāsaprot, ka ir velti salīdzināt Latviju un citas Austrumeiropas valstis ar Kipru un Maltu. Šīm abām valstīm bija stabilas attiecības ar EK jau 90. gadu sākumā, kad pārējās kandidātvalstis bija visai tālu no ES. Gan Kipra, gan Malta ir ekonomiski attīstītas valstis. Protams, arī tām ir zināmas problēmas, bet tās ir minimālas salīdzinājumā ar situāciju Latvijā.

No attāluma izvērtējot Latvijas veikumu pēdējā gada laikā, iespējams secināt, ka tā spējusi saglabāt pirmo vietu tā sauktajā paplašināšanās otrajā piecniekā. Tomēr Latvija vēl aizvien nav panākusi pirmās grupas vadošās valstis Igauniju, Slovēniju un Ungāriju. Šīs valstis ir saliedētas savos ekonomiskajos centienos, un problēmas, kuras tām ir, ir visai niecīgas, turklāt tās nav ekonomiskas. Latvijā ir gan neekonomiskās, gan arī ekonomiskās problēmas.

Izvērtējot Latvijas un ES attiecības, necentīsimies izdarīt pāragrus secinājumus, jo cāļus skaita rudenī. Tas, ka ES Latvijai devusi visai pozitīvu novērtējumu, nenozīmē, ka viss ir paveikts un nu varam neko nedarīt. Protams, ir vēl pietiekami ilgs laiks līdz brīdim, kad tiks parakstīts un ratificēts pievienošanās līgums, tomēr mums jau pašlaik ir jāparāda patiesa vēlēšanās uzlabot stāvokli Latvijā, nevis gaidīt, ka pēc iestāšanās ES situācija pati no sevis kļūs labāka.

— Analizējot konkrētas nozares, kas aplūkotas Progresa ziņojumos, kā viena no kopējām problēmām visām kandidātvalstīm iezīmējās lauksaimniecība. Vai šis nebūs viens no smagākajiem jautājumiem gan Latvijas, gan citu kandidātvalstu ceļā uz ES?

— Vērtējot kopējo situāciju, manuprāt, lauksaimniecība kā smagākā problēma būs Polijai gan pēc lauksaimniecībā nodarbināto skaita, gan pēc lauksaimniecībai izmantotās teritorijas lieluma. Tāpat Polijas lauksaimniecībā ir nopietnas strukturālas problēmas, kas prasa milzīgas investīcijas.

Mani nedaudz pārsteidza, ka Latvijas lauksaimniecība ziņojumā tika tik asi kritizēta, bet būsim pret sevi godīgi — šī kritika ir pamatota. Izbraucot no Rīgas un apceļojot turīgākos Latvijas lauksaimniecības reģionus, skats nav iepriecinošs. Ir redzams, ka problēmas ir visai lielas, tomēr tās ir risināmas. Bet galvenā problēma ir tā, ka Latvijas lauksaimniecība sabiedrībā, īpaši no eiropretinieku puses, tiek izmantota kā spēcīgs arguments, kādēļ Latvijai nevajadzētu iestāties ES.

Tādēļ ir jāgaida, kad institūcijas, kuras Latvijā saistītas ar lauksaimniecību, spēs izskaidrot Latvijas sabiedrībai, ka, iestājoties ES, kopējā situācija lauksaimniecībā tomēr uzlabosies. Lauksaimniecība ir sāpīgs jautājums Latvijai, tomēr galvenā problēma ir tā, ka netiek pateikts, kāda tad īsti izskatīsies lauksaimniecība pēc tam, kad Latvija iestāsies ES.

— Kā vēl viena būtiskāka problēma, varētu pat teikt, smagākā, EK Progresa ziņojumā par Latviju tika minēts valsts administrācijas kapacitātes trūkums. Šī ir problēma, uz kuru Latvijai un arī pārējām Baltijas valstīm tika norādīts jau pirms četriem gadiem. Kā jūs vērtējat šo problēmu, un kas kavē tās risinājumu?

— Paraugoties Latvijas administrācijas jeb civilā dienesta attīstības vēsturē, redzams, ka valsts administrācija cilvēku prātos ir saglabājusies kā mantojums no pagātnes, kur administrācija darbojās kā dzinēja siksnas, kas no augšas diezgan akli vadīja sabiedrību sev vēlamā virzienā. Bet Eiropas valstīs valsts administrācija tiek tulkota un izprasta kā pakalpojums sabiedrībai ( civil service ). Bet civilais dienests Latvijā ir autoritārs, gandrīz vai ar uzplečiem kā kara laikā, tikai bez ieročiem.

Protams, ir visai grūti pateikt, kurā pasaules malā ir tas ideālais civildienests. Bet galvenais kritērijs, izvērtējot ES kandidātvalstu administrācijas, ir darba rezultāts. Šodienas apstākļos, kur pasaule mainās nemitīgi, ir nepieciešams, lai valsts administrācijā būtu elastīgas atbildes struktūras, kuras nekavējoties varētu rast risinājumu problēmai, kas radusies. Nav pareiza situācija, ka rodas darba grupa, kurai rodas pārdomu grupa, kurai rodas apakšgrupas, un šādā hierarhiskā sistēmā risinājums tā arī netiek atrasts. Ir nepieciešamas "avārijas brigādes" valsts administrācijas ietvaros, kuras ne tikai gaidītu rīkojumus no hierarhijas, bet gan pašas meklētu risinājumus un iespējamos variantus piedāvātu hierarhijai.

Kā salīdzinošu piemēru varu minēt atšķirības paraksta tiesību deleģēšanai dažādās struktūrās. Elastīgā sistēmā direktors, uz nedēļu atstājot savu vietu, ar vienu rīkojumu visai vienkārši līdz zināmai kompetenču robežai var deleģēt rīkoties savus padotos, bet Austrumeiropas valstīs nereti ir gandrīz nepieciešams ministra dekrēts, lai pats mazākais deleģējums uz īsu laiku tiktu apstiprināts. Rezultātā, Komisijas pārstāvjiem kontaktējoties ar Austrumeiropas valstu administrāciju, dažkārt tiek pateikts, ka kompetentā persona atrodas atvaļinājumā uz diviem mēnešiem, tādēļ, lūdzu, zvaniet, kad viņš būs atgriezies, jo neviens nevar atbildēt viņa vietā.

Situācija Latvijā radikāli neatšķiras no citām kandidātvalstīm. Šādas dinamikas problēmas pastāv gandrīz visās topošajās ES dalībvalstīs, bet Latvijā varbūt redzamāk nekā citās valstīs trūkst gribas šo problēmu risināt. Ir nepareizi vairāku Latvijas atbildīgo amatpersonu nesenie izteikumi, ka, masveidā pieņemot jaunus administrācijas darbiniekus, mēs celsim Latvijas administrācijas kapacitāti. Tā nav nejaušība, ka, runājot par Baltijas valstīm, tiek lietots vārds "kapacitāte" — spējas, nevis cilvēku skaits. Atsevišķos sarunu blokos tiek teikts, ka ir par maz darbinieku, bet galvenā problēma administrācijā nav vis darbinieku skaits, bet gan kapacitāte. Ja kapacitāte jeb kvalitāte tiek aizvietota ar kvantitāti, tad kapacitātes trūkums būs problēma arī pēc gada.

— Kādas ir galvenās atšķirības starp administratīvo darbu nacionālajā līmenī un darbu ES struktūrās, konkrēti Eiropas Komisijā? Vai no Latvijas pašreizējās administrācijas būs cilvēki, kuri spēs ieņemt vietas arī Eiropas Komisijā?

— Galvenā atšķirība starp nacionālo administratīvo darbinieku un cilvēku, kurš strādā Eiropas mērogā, ir tā, ka arvien biežāk Eiropas ierēdnim tiek uzdots jautājums: kādēļ lēmums ir jāpieņem Eiropas līmenī? Piemēram, ja mēs Komisijā iesniedzam priekšlikumu kādā konkrētā virzienā izvērst attīstības programmu, tad pirmais jautājums nav — vai tas ir labs virziens, bet gan — kāpēc tas jādara Eiropai? Tiek vaicāts: kādēļ Eiropai ir jāiejaucas šajā jautājumā, un kāpēc tas netiek risināts katrā valstī atsevišķi? Ir jāparāda, kāds būs papildu ieguvums, konkrēto problēmu risinot Eiropā, nevis nacionālajā līmenī.

Šeit arī saskatāma atšķirība starp ierēdni nacionālajā un Eiropas līmenī. Administrācijas darbinieks nacionālajā administrācijā diezgan noteikti atbilst savai hierarhijai un atbild vienai politiskai vadībai. Eiropas administrācijai ir jāraugās uz divām politiskajām vadībām. Vienas ir Eiropas Parlamenta ierosmes, bet otras nāk no dalībvalstu ievēlētajām valdībām, un mums ir jālīdzsvaro šīs divas intereses. Šāda dubultā atbildība padara darbu sarežģītāku, bet ne garlaicīgāku.

Lai arī Latvijas administratīvā kapacitāte tiek visai asi kritizēta, manuprāt, Latvijas administratīvajās struktūrās netrūkst arī spējīgu un kompetentu cilvēku, tomēr šajā sistēmā viņu darbs ir apgrūtināts. Bet, manuprāt, Latvijas administrācijas darbinieki atšķirībā no Igaunijas un Lietuvas pārstāvjiem varētu būt elastīgāki tad, kad tie tiek prom no iniciatīvu slāpējošām parādībām, kādas vērojamas šeit uz vietas, Latvijā. Kvalificēti latvieši starptautiskajā arēnā varētu strādāt ļoti sekmīgi, un es nešaubos, ka Latvijā būs iespējams atrast pietiekami daudz cilvēku, kuri varētu pārstāvēt Latviju dažādās Eiropas institūcijās.

Jauna problēma varētu būt tieši tas, ka spējīgākie Latvijas administrācijas darbinieki aizplūdīs no Latvijas, tādējādi pavājinot administrācijas kvalitāti pašu mājās.

— Kā jūs jūtaties, strādājot Eiropas Komisijā šajā laikā, kad norisinās paplašināšanās process? Kāda ir dalībvalstu pārstāvju attieksme pret jums kā pret kandidātvalsts iedzīvotāju Komisijas rindās? Un kāda ir Komisijas darbinieku attieksme pret jums un pret Latviju kopumā?

— Kopējā Komisijas darbinieku attieksme pret mani, kā arī pret citiem kolēģiem ir pozitīva, vienīgā atšķirība varbūt ir tā, ka vienu otru reizi daži kolēģi man vaļsirdīgāk pastāsta par saviem iespaidiem, ko viņi guvuši komandējumos Latvijā. Bet ne reizi vēl neviens nav teicis, arī aizmuguriski ne, ka Latvijas uzņemšana būtu kļūda. Kāds mans diezgan radikāls itāļu kolēģis vairākkārt paudis viedokli, ka Eiropas Savienībā pirmās trīs vajadzētu uzņemt Baltijas valstis, jo tām ir ievērojamas problēmas ar suverenitāti. Arī ekonomiskais robs, ko tik mazas valstiņas iecirstu ES budžetā, būtu minimāls. Tādēļ Baltijas valstis vajadzētu uzņemt nekavējoties. ES vēl aizvien ir jūtama zināma labvēlība pret Baltijas valstīm, kuras uz kopējā Austrumeiropas kandidātvalstu fona ir cietušas visvairāk un vissmagāk.

Taču man ir ļoti žēl, ka Latvija visu laiku atrodas otrajā vietā aiz Igaunijas un šī starpība laika gaitā diemžēl nesarūk. Man nav saprotama šī gausība un pārlieku lielā apdomība, kuras dēļ daudzi lēmumi tiek aizkavēti.

— Kaut gan attieksme Eiropas Komisijā pret Latviju un citām kandidātvalstīm ir pozitīva, sabiedriskās domas aptaujas ES dalībvalstīs liecina, ka iedzīvotāju vidū attieksme pret Austrumeiropas valstu uzņemšanu ir visai negatīva. Kā jūs vērtējat šo problēmu paplašināšanās procesa gaitā?

— Pēdējo desmit gadu triviāls novērojums ES ir tāds, ka, vaicājot sabiedrībai par to, kuras valstis vajadzētu uzņemt ES, pirmās divas tiek nosauktas Šveice un Norvēģija. ES iedzīvotājiem ir skaidrs, ka šīs abas ir ļoti bagātas valstis, kuru iedzīvotāju dzīves līmenis ievērojami pārsniedz ES vidējo. Tātad tas būtu reāls ekonomisks ieguvums ikvienai ES dalībvalstij.

Bet attiecībā uz paplašināšanos Austrumeiropas virzienā Eiropas Savienības valstu viedoklis ir — "mums būs jāsadala esošais pīrāgs vēl papildu šķēlēs". Īpaši mazturīgajos reģionos šāda notikumu attīstība izraisa bažas, jo paplašinoties tie no nabadzīgajiem reģioniem kļūs par viduvējiem, tātad zudīs līdzšinējais finansiālais atbalsts. Šeit mainīt iedzīvotāju viedokli būs visai grūti, jo ikvienam ir skaidrs, ka paplašināšanās būs papildu izmaksas Eiropas Savienībai.

Otrs aspekts, kādēļ ES sabiedrība uz Baltiju varbūt raugās nedaudz skeptiskāk nekā uz citām kandidātvalstīm, ir tas, ka šeit ciemos bijusi tikai ļoti neliela daļa vidusmēra ES iedzīvotāju. Viņiem Latvija ir visai abstrakts vārds, jo par to gandrīz nekas nav zināms. Lai risinātu šo problēmu, ir jāmēģina padarīt pievilcīgāku Latvijas apmeklēšanu.

Viens no risinājumiem ir — censties motivēt ES dalībvalstu studentus doties uz kādu laiku studēt Latvijā. Bet attiecībā uz tiem, kas jau atrodas šeit, — pievērst tiem lielāku uzmanību un parādīt Latvijas labākās puses. Ir jāapzinās, ka šie studenti, atgriežoties mājās, ļoti spilgti veidos sabiedrisko domu par Latviju tieši iedzīvotāju vidusslānī. Tāpat Latvijai būtu vairāk jāreklamē savs kultūras mantojums ES dalībvalstīs un šim procesam būtu jāpiešķir lielāki līdzekļi.

Analizējot ES sabiedrības attieksmi pret paplašināšanos, redzams, ka nav lielas atšķirības starp viedokļiem "par" un "pret". Tas nozīmē, ka nav spēcīgu "par" un "pret" argumentu. Cilvēki savu attieksmi veido galvenokārt no kaut kur dzirdētiem iemesliem par vai pret paplašināšanos, bet šis viedoklis nav stingri pamatots, tādēļ, piedāvājot konkrētus argumentus, viedokli, iespējams, varētu mainīt.

— Bet kādas jūsu skatījumā ir Latvijas sabiedrības zināšanas par ES?

— Skaidrs ir tas, ka iestāšanās ES tiek uztverta kā ļoti svarīgs process visā sabiedrībā un tie, kas ir pret ES, par to diskutē visai daudz. Tas liecina, ka informācijas par ES Latvijas sabiedrībā ir visai daudz, bet — cik kvalitatīva ir sabiedrības informētība? Šajā jautājumā ir ievērojamas atšķirības Baltijas valstu un citu kadidātvalstu starpā. Baltijas valstīs liela iedzīvotāju daļa aizvien atzīst, ka informāciju par ES viņi iegūst galvenokārt no Krievijas masu medijiem, diemžēl daudzi arī paļaujas uz šo informāciju, īpaši to neizvērtējot. Krievija ir ES kaimiņvalsts, bet tā nav ES kandidātvalsts un tāda arī nebūs. Tādēļ skaidrs, ka Krievijas kā kaimiņvalsts interese par ES pilnīgi atšķiras no intereses, kāda ir topošajai dalībvalstij. Bet diemžēl arī Latvijas presē dažkārt redzams, ka informācija par ES iegūta Krievijas masu medijos.

Tāpat Latvijas presē visai reti parādās raksti par to, kādi tad mēs izskatīsimies Eiropas Savienībā. Visai daudz ir rakstu par dažādām Eiropas zemēm. Tas liecina, ka cilvēki ceļo un ir zināma interese. Bet trūkst rakstu par to, kā cilvēki ES bauda savas ES pilsoņa tiesības.

— Pirms dažām dienām jauno pētnieku konferencē "Eiropas integrācijas aktualitātes" jums bija iespēja noklausīties vairāk nekā desmit Latvijas studentu, jauno pētnieku, darbus. Kā jūs vērtējat mūsu studentu sniegumu? Kā tie izskatās salīdzinājumā ar ES dzīvojošajiem studentiem?

— Latvijas studentiem nākas dzirdēt un mācīties par ES ja ne tikpat daudz, tad pat vairāk nekā ES studentiem. Runājot par konferenci, jāatzīst, ka Latvijas studenti spējuši lieliski saskatīt daudzās problēmas Latvijā, kā arī Eiropas Savienībā un īpaši nekautrējas par tām runāt. Piekrītot savam kolēģim Eiropas Komisijā Jānim Folkmanim, es ceru, ka tuvākajā nākotnē jauno pētnieku darbos arvien biežāk parādīsies arī izvirzīto problēmu risinājumi. Tas ir uzdevums, kas būtu jārisina visai Latvijas izglītības sistēmai, jo, protams, problēmas atrašana un analīze ir ļoti svarīga lieta, bet jāmācās ir arī meklēt risinājumus. Ir jāatmet doma "ir slikti" un jāapzinās, ka mēs gribam šo situāciju atrisināt, un mūsu uzdevums ir atrast veidu, kā to paveikt.

Man ir prieks redzēt, ka arvien vairāk studentu no Latvijas dodas uz Eiropu un pārējo pasauli, lai tur smeltos plašākas zināšanas. Bet vēl lielāks prieks ir par to, ka gandrīz visiem šiem studentiem ir vēlme atgriezties Latvijā, lai ar ārvalstīs iegūtajām zināšanām palīdzētu veidot attīstītu un demokrātisku Latvijas valsti.

— Turpinot runāt par izglītību — 1996. un 1998. gadā publicētas divas jūsu grāmatas par ES latviešu valodā. Atkal pagājis zināms laiks. Vai neesat plānojis veidot kādu jaunu grāmatu?

— Mana nākotnes iecere ir izveidot apskatu par to, kāds būs jaunais ES juridiskais pamats, ko paredzēts izveidot šā gada nogalē Nicā. Atskatoties uz pirmajām divām grāmatām, jāsecina, ka sava lielā apjoma dēļ mana otrā grāmata visai veiksmīgi iegūlusi plauktos. Tādēļ man gribētos paņemt savu pēdējo grāmatu un pārstrādāt tās daļas, kas ir aktuālas ar to, ko nozīmē ES šodien, kādi ir attīstības virzieni šī jaunā līguma ietvaros. Bet, lai veiktu šo darbu, ir nedaudz jānogaida, lai redzētu, kāds tad būs jaunais līgums un kā veiksies tā ratifikācija ES dalībvalstīs.

— Jūs esat nevalstiskās organizācijas "Eiropas kustība Latvijā" (EKL) biedrs un 1998.gadā ieguvāt titulu — Eiropas gada cilvēks. Kā jūs vērtējat Latvijas sabiedrības informētību un vēlmi līdzdarboties Latvijas integrācijā Eiropas Savienībā?

— Sabiedrības attieksme pret Eiropas integrācijas procesu ir diezgan veselīga, un lielākā daļa sabiedrības ir uztvērusi, ka šī ir nākotne, ar kuru vajadzētu iepazīties labāk drīzāk nekā vēlāk. Interese par Eiropu un Eiropas Savienību sabiedrībā ir liela.

Kas attiecas uz EKL darbību, es vēlētos redzēt vairāk atgriezenisko kustību. Proti, EKL varētu sarīkot kādu Eiropas mēroga konferenci Rīgā, kas ļautu šeit sapulcēt Eiropas kustību biedrus no ES dalībvalstīm un kandidātvalstīm, kuri nestu Eiropā informāciju par Rīgu un Latviju, parādot, ka Rīga būs pietiekami liela un nozīmīga ES pilsēta.

Vēl aizvien sabiedrībā valda uzskats, ka galvenais ir iespējami vairāk uzzināt par Eiropu, bet vajadzētu apzināties, ka tikpat svarīgi ir informēt eiropieti par to, kas ir Latvija.

Artis Nīgals,

"LV" Eiropas lietu redaktors