Ģenerālprokurors:

— intervijā Latvijas Televīzijai vakar, 23. novembrī

Intervija Latvijas Televīzijā raidījumā "4. studijā" pulksten 19. Raidījumu vada žurnālists Andris Jakubāns

— Labvakar. Cik es atceros iepriekšējo ģenerālprokuroru Jāni Skrastiņu, tik vienmēr ir bijušas runas, ka uz viņu ir izdarīts spiediens. Tā arī viņš aizgāja prom no darba, nepateicis, kāds tad spiediens uz viņu ir izdarīts. Vai arī jūs savos piecos darba mēnešos esat jutis kādu spiedienu, kādus mājienus?

J.Maizītis: — Šis ir jautājums, uz kuru es atbildu jau neskaitāmas reizes. Un mana ģenerālprokurora darba pieredze šajā pusgadā nedod atbildi uz šo jautājumu. Es gribētu to komentēt tā, ka es būtu naivs cilvēks, ja es nesaprastu, par ko ir runājis Jānis Skrastiņš. Tajā pašā laikā es uzskatu, ka tikai mans liktenis pierādīs, vai es varu vai nevaru atbildēt uz šo jautājumu.

— Mans jautājums bija, vai jūs esat jutis spiedienu šajos piecos mēnešos?

J.Maizītis: — Tad ir jautājums, ko nozīmē spiediens?

— Bet jūs taču zināt, kas spieda uz Skrastiņu?

J.Maizītis: — Es neteicu, ka uz mani ir izdarīts spiediens, tajā pašā laikā, ja runājam nopietni, tad es uzskatu, ka mans darbs ir paaugstinātas publicitātes apstākļos. Tas, protams, uzliek papildu slodzi prokuroram. Protams, vienkāršāk ir izmeklēt lietu, ja nav sabiedrības intereses vai publicitātes kādai konkrētai lietai. Taču, ja tāda ir, tad šo darbu darīt ir daudz grūtāk. Bet tā nopietni es uzskatu, ka pašreiz es neesmu spējīgs uz šo jautājumu atbildēt.

— Vai jums ir bijuši kādi telefona zvani ar lūgumu kādu lietu izmeklēt maigāk vai tamlīdzīgi?

J.Maizītis: — Nekādi telefona zvani saistībā ar krimināllietas ierosināšanu, izmeklēšanu vai izbeigšanu man nav bijuši.

— Es lasīju, ka tad, kad Jeļcins nāca pie varas un viņu ieveda Kremlī, tur ir bijusi liela PSRS karte, visa izlikta ar dārgakmeņiem, un viņš teica: "Virs manis vairs neviena nav". Arī virs jums patiesībā neviena nav.

J.Maizītis: — Ģenerālprokurora neatkarība ir pietiekami labi reglamentēta likumdošanā, taču tajā pašā laikā visi mēs esam šīs sabiedrības locekļi. Neviens mēs nedzīvojam ārpus sabiedrības, kāda tā ir Latvijā. Ja runā par politiku, tad tā ir tāda, kā tā šobrīd ir.

— Latvija ir diezgan korumpēta zeme, vai jūs neesat izjutis kādu korupcijas spiedienu?

J.Maizītis: — Nekādu korupcijas spiedienu es neesmu jutis, tai pašā laikā, ja mēs runājam par korupciju, tad es varu pateikt, ka ir liels latento noziegumu līmenis par korupciju. Ja mēs skatāmies statistiku, cik ir kukuļošanas lietu, tad to skaits nav liels. Tajā pašā laikā dažādi pētījumi liecina par augstu korupciju valstī.

— Kad jūs bijāt Cēsīs prokurors, vai jums kāds naudu ir piedāvājis?

J.Maizītis: — Nē, neviens man naudu nav piedāvājis.

— Vai bija bail dot, vai jūs to noraidījāt?

J.Maizītis: — Tas ir jāprasa tiem cilvēkiem, kuri varbūt kādā brīdī domāja par tādu iespēju, man neviens nekad kukuli nav piedāvājis.

— Tad kaut kas nav kārtībā ar cilvēkiem, jo, cik es esmu dzirdējis, visi kaut kur kaut kādas naudas piedāvā. Kā jūs savā amatā izjūtat starpību starp Cēsīm un Latviju?

J.Maizītis: — Starpība starp šiem amatiem ir milzīga, ja salīdzina rajona virsprokurora darbu ar ģenerālprokurora darbu. Tā spriedze un tie uzdevumi, kas ir jārisina ģenerālprokuroram, ir grandiozi, salīdzinot ar to, kas ir jādara virsprokuroram. Temps, kādā visi jautājumi ir jārisina, arī ir ļoti ātrs. Es negribētu teikt, ka virsprokuroram nav problēmu, bet ģenerālprokuroram tā pakāpe ir daudz smagāka.

— Jūs zināt visus pamatnoziegumus, visas problēmas, vai šī informācija jums nespiež sirdi un prātu?

J.Maizītis: — Es to gribētu formulēt tādējādi, ka tā informācija ir ar ļoti lielu emocionālu spriedzi, kura pāraug fiziskā spriedzē un prasa ļoti lielu fizisku spēku.

— Brīžiem jāmetas aukstā ūdenī…

J.Maizītis: — Es no rītiem mazgājos.

— Mūsu valstī ir tādi mūžīgie jautājumi, un viens no tādiem ir "Latvenergo" 3 miljoni. Sakiet, vai jūs tuvojaties šīs lietas nobeigumam?

J.Maizītis: — Te ir jautājums, par kuru lietu ir runa. Ir cilvēki, kuri jau ir nodoti tiesai, tajā pašā laikā, ja mēs runājam par organizētājiem, tas arī sabiedrību visvairāk interesē, tad viņu meklēšana vēl joprojām turpinās. Jauns izmeklēšanas gaitā ir tas, ka mēs šobrīd esam saņēmuši atbildi no Lihtenšteinas uz saviem jautājumiem. Pašreiz šis materiāls tiek tulkots, un, izejot no informācijas, kas ir saņemta, arī tiks izdarītas attiecīgas izmeklēšanas darbības.

— Vai tā Lihtenšteinas puse arī ko atklāja?

J.Maizītis: — Ja būtu kaut kas būtisks atklāts, mēs par to noteikti paziņotu sabiedrībai. Darbs pie šīs lietas izmeklēšanas turpinās.

— Man liekas, ka vienkārši tie zēni, kas ar to nodarbojas, negrib par to runāt, jo principā visi jau visu zina. Man ir vairākas reizes stāstīts, kas šo naudu saņēma, kā tas darījums notika, kam advokāts naudu nesa, kam atdeva un tā tālāk.

J.Maizītis: — Tad man ir jautājums jums, vai jūs būtu gatavs, ka jūs šīs lietas ietvaros nopratina?

— Es varu pastāstīt, kādi nopietni cilvēki man to visu stāstīja, jo valdības aprindās visi visu zina. Patiesībā dīvaina situācija, it kā viss ir zināms, bet pierādīt neko nevar.

J.Maizītis: — Tad man ir vēlreiz jautājums, vai jūs esat gatavs liecināt kā liecinieks?

— Es esmu gatavs nosaukt tos cilvēkus, kas man to stāstīja.

J.Maizītis: — Nu redziet, atkal ir tā pati situācija, ka visi runā, bet neviens negrib liecināt.

— Visjaunākais un dīvainākais skandāls ir ar šo zviedru kuģi, kas tika sagriezts, un tagad valstij ir jāmaksā. Es domāju, ka šī nauda ļoti būtu vajadzīga gan skolu jumtiem, gan skolotāju algām, gan policistiem… Cik tālu jūs esat tikuši ar šīs lietas izmeklēšanu?

J.Maizītis: — Tas tiešām ir ļoti nopietni, un tā ir ļoti nopietna lieta, kad no valsts budžeta ir jāmaksā tik nopietnas summas. Tas ir tiešām ļoti jūtami mūsu nabagajai valstij. Valdības sēdēs, apspriežot budžetu, bija strīdi par 10 tūkstošiem, bet te ir runa par miljoniem. Šodien Ģenerālprokuratūrā ir ierosināta krimināllieta pēc Krimināllikuma 319. panta 2. daļas pazīmēm — par valsts amatpersonu bezdarbību. Tas ir tas rezultāts, kāds ir Ministru kabineta veiktajai pārbaudei. Prokurors ir izlēmis, ka ir pietiekams pamats, lai ierosinātu krimināllietu. Tātad runa ir par amatpersonu bezdarbību. Mēs pārbaudījām divus virzienus, viens no tiem ir, kādēļ Latvija nepiedalījās šajā arbitrāžas tiesā un kuras amatpesonas par to ir atbildīgas.

— Bet vai tad par bezdarbību var tiesāt?

J.Maizītis: — Jā, mūsu Krimināllikums paredz tādu normu, un par to ir paredzēta kriminālatbildība.

— Tātad ārlietu ministrs sēdēs?

J.Maizītis: — Redziet, es nevaru konkrēti pateikt, kura amatpersona tiks saukta pie atbildības, bet es varu pateikt to, ka patlaban mums ir pamats runāt par Ārlietu ministrijas amatpersonu bezdarbību. Tas arī ir bijis pamats krimināllietas ierosināšanai. Mēs pētīsim visu secību un hronoloģiju no šī kuģa parādīšanās brīža, no līguma slēgšanas brīža un vērtēsim visu amatpersonu atbildību. Tās ir tās iespējas, kādas ir prokuratūrai šīs lietas sakarā.

— Cik ilgi tas varētu vēl vilkties?

J.Maizītis: — Viennozīmīgi es varu pateikt, ka tas ir arī nopietns izaicinājums Ģenerālprokuratūrai veikt šādu pārbaudi, jo sabiedrībā daudzas amatpersonas ir izteikušās par un ap šo lietu, bet tai pašā laikā neviens nav uzņēmies un neuzņemas atbildību. Un mūsu uzdevums ir pierādīt, vai amatpersonas ir vai nav izdarījušas kādas kriminālsodāmas darbības. Tas noteikti nebūs ātri, tas būs ilgs un nopietns izmeklēšanas process.

— Es sastapu uz ielas Oskaru Cauni, un viņš man piecās minūtēs izstāstīja visu šo lietu, kā viņš vienu dienu braucis garām un redzējis, ka kuģa vairs nav, ka tas ir aizvilkts projām. Es domāju, ka arī šajā lietā, tāpat kā "Latvenergo" 3 miljonu lietā šie atbildīgie cilvēki cieši sakļausies kopā un neko nestāstīs.

J.Maizītis: — Viena lieta, kādas ir aizdomās turamo vai apsūdzēto liecības, bet mums vēl ir iespēja strādāt ar konkrētiem dokumentiem. Un dokumenti bieži vien ir pietiekams pierādījums tās vai citas amatpersonas vainai. Tad mēs arī risināsim jautājumu par konkrētas amatpersonas vainu un atbildību.

— Tad jau jums jābrauc uz Zviedriju un tie zēni arī jāpratina?

J.Maizītis: — Katrā ziņā mums būs nepieciešama sadarbība ar Zviedriju, un krimināllietas ierosināšana dod visu tiesisko pamatu tam, lai šāda sadarbība notiktu.

— Bez visām šīm lietām ir arī "Lattelekom" līgums, kas tika noslēgts mūsu valstij par sliktu. Mūsu juristi, kas kādreiz bija varoņi, par kuriem mēs brīnījāmies, kā viņi prata uzrakstīt Neatkarības deklarācijas tekstu, man liekas, neprot strādāt šajā Eiropas kontekstā. Ir vesela virkne lietu, kas viņu vainas dēļ jūk nost. Kā jūs domājat, vai mūsu juristi var strādāt vienā līmenī ar Eiropas juristiem?

J.Maizītis: — Tas ir pietiekami nopietns juristu kvalifikācijas jautājums. Es to sarunu varbūt gribētu virzīt tā, cik spējīgi ir valsts iestādēs, prokuratūrā, policijā, tiesās strādājošie juristi domāt, strādāt un analizēt jautājumus, kas ir saistīti ar starptautiskajām tiesību normām. Ja mēs gribam iestāties Eiropas Savienībā, tad prokuratūrai būs ļoti nopietni jādomā, kā mēs varēsim iekļauties kopējā tiesību sistēmā. Es ceru uz jauno paaudzi. Bet ir nopietns jautājums, vai jauni, zinoši un varoši juristi būs gatavi doties strādāt valsts iestādēs. Tas ir jautājums, kas mani ļoti nopietni nodarbina. Es redzu jaunajā paaudzē to iespēju. Jautājums ir tikai, vai šie jaunie kolēģi būs gatavi strādāt prokuratūrā.

— Ja nebūs gatavi jaunie, paliks vecie kolēģi, kam ir pieredze, kā, piemēram, Šabanska kungs, kurš bija atvēris bankas rēķinu Vācijas bankā, kuru pat nebija deklarējis. Sakiet, cik tālu šī lieta ir pavirzījusies?

J.Maizītis: — Attiecībā par Šabanska kungu man jāsaka diezgan skarbi. Pats fakts, ka augstai prokuratūras amatpersonai ir nedeklarēts konts, kas nav uzrādīts, ir nopietns kaitējums prokuratūrai. Tas ir arī nopietns kaitējums sabiedrības attieksmei pret prokuratūru. Tajā pašā laikā, ja mēs runājam par juridisko šā fakta novērtējumu, tad Satversmes Aizsardzības birojs ir izdarījis tiešām lielu darbu, un tika pieņemts lēmums, kurā tika juridiski novērtēta tā informācija, kāda bija Satversmes Aizsardzības biroja rīcībā. Es esmu iepazinies ar šo lēmumu, bet neesmu iepazinies ar visu pārbaudes materiālu. Tad, kad es būšu iepazinies, tad es varēšu dot arī juridisku vērtējumu visam šim materiālam kopumā. Bet es gribētu vēlreiz atkārtot, ka viss šis fakts ir nopietns kaitējums prokuratūrai.

— Nu, un kas būs — sabiedrisks fui ?

J.Maizītis: — Redziet, tas ir daudz vairāk, jo runa ir par prokuratūras prestižu.

— Jā, bet Šabanska kungs mierīgi sēž savā mājā un gaida, kas būs tālāk.

J.Maizītis: — Mēs turpinām strādāt.

— Bet sodīt viņu nav par ko?

J.Maizītis: — Uz doto brīdi ir pamats lemt jautājumu par administratīvo atbildību.

— Varbūt var pensiju noņemt?

J.Maizītis: — Mūsu likumdošanā nav tādas normas.

— Vēl ir Kalēja lieta, kas jums ir pirmā starptautiskā pieredze. Es esmu ļoti daudz dzirdējis par to, ka jums nav pietiekošamu pierādījumu, tāpat uzskata daži deputāti, viņi uzskata, ka cilvēks, kas ir bijis sardzes priekšnieks un izpildījis kaut kādas pavēles, ka tur nav pietiekama nozieguma sastāva. Latvijā daudzi ir dienējuši dažādos sardzes pulkos. Tas ir bijis viņu pienākums, viņi tur neko nav varējuši darīt.

J.Maizītis: — Redziet, te ir tāda problēma, ar kādu informāciju mēs katrs manipulējam. Pierādījumus var vērtēt tikai tiesa. Šobrīd ir pieņemts lēmums par Kalēja saukšanu pie kriminālatbildības. Tas nozīmē, ka mēs apgalvojam, ka šāds pamats ir. Mēs neesam publiskojuši tos pierādījumus, kas ir prokuratūras rīcībā, jo tā būtu juridiski nenormāla situācija, ja sabiedrība apspriestu pierādījumus, pirms ar tiem tiek iepazīstināts pats apsūdzētais. Tas ir tiesību precedents Latvijā, un mēs nekad neesam slēpuši, ka izmantojam starptautisko pieredzi. Pats būtiskākais ir tas, ka līdz 1990. gadam šādas personas tika tiesātas par dzimtenes nodevību. Tikai no 1993. gada pie kriminālatbildības mēs saucam personas, kas izdarījušas kara un genocīda noziegumus, tas nozīmē, ka tā ir pavisam cita likumdevēju pieeja Otrā pasaules kara laikā izdarītajiem noziegumiem. Arī likumdevējiem tas ir jauns darba virziens. Jo mums nav lielas iztiesāšanas pieredzes šajā jautājumā. Tajā pašā laikā mēs esam pārliecināti par to, ka apsūdzība ir pamatota, un esam gatavi aizstāvēt apsūdzību tiesā.

— Tātad jums ir pierādījumi?

J.Maizītis: — Prokurors nepieņemtu lēmumu par saukšanu pie kriminālatbildības, ja viņš nebūtu pārliecināts.

— Redzot visus šos procesus, kur tiesā vecos fašistus un čekistus, kas būtībā ir jau aizejoši cilvēki, man viņu ir žēl. Mums ir bērnu aizsardzības likums, varbūt vajadzētu ieviest arī vecu cilvēku aizsardzības likumu. Kaut vai tas pats Lileiķis, kādā stāvoklī viņš bija, kad viņu tiesāja… Cilvēkiem paliek nevis naids, bet žēlums pret viņiem. Moka vecu cilvēku patiesībā. Varbūt savā sirdsapziņā viņš sevi jau desmit reizes ir nosodījis.

J.Maizītis: — Mēs varam rīkoties saskaņā tikai ar tām likumu normām, kas Latvijā ir noteiktas. Kara noziegumiem nav noilguma. Tā ir viena no svarīgākajām pozīcijām, kurai nav nekādu vecuma ierobežojumu saukšanai pie kriminālatbildības.

— Bet jums nav žēl, ka jātiesā šāds vecs cilvēks?

J.Maizītis: — Katrā konkrētā gadījumā apsūdzētās vai tiesājamās personas veselības stāvoklis ir jāvērtē un jāizvērtē, nosakot sodu, gan prokuroram pieprasot šo sodu, gan tiesai par to lemjot.

— Viena no lietām, kas satrauc cilvēkus, ir Barkāna lieta, kad viņš nošāva divus policistus, kas ielauzās viņa mājā. Ļoti daudzi bija sašutuši par to, ka šo puisi iesēdināja cietumā.

J.Maizītis: — Šī ir krimināllieta, kurā prokuratūrai visu laiku ir bijusi konsekventa pozīcija. Prokurors ir uzskatījis, ka tā bija tīša slepkavība, pirmās instances tiesa neņēma vērā prokurora pozīciju, tā attaisnoja Barkānu, tajā pašā laikā apelācijas kārtībā viņš tika notiesāts par nonāvēšanu stipra psihiska uzbudinājuma stāvoklī. Prokurors gan aizstāvēja savu viedokli, ka tā ir tīša slepkavība. Šādā situācijā prokuroram ir tiesības lemt, vai iesniegt kasācijas prasību vai nē.

— Es internetā lasīju, ka jūs kā ģenerālprokurors esat lūdzis iedibināt kārtību Finansu policijā. Vai jūs nevarētu par to pastāstīt tuvāk?

J.Maizītis: — Problēma ir tajā, kas Finansu policijai ir jāpaveic un kā to ir iespējams izdarīt. Tas ir ļoti nopietns darba lauks, jo vispirmām kārtām es to vērtēju kā darbu ar tiem, kas cenšas izvairīties no nodokļu maksāšanas. Tas ir ļoti valstisks jautājums par to, cik lielā mērā un kā tiek papildināts valsts budžets ar nodokļiem. Jautājums ir arī par to, cik lielā mērā sabiedrībā valda apziņa, ka nodokļi vispār ir jāmaksā. Es uzskatu, ka jāizdara ir daudz vairāk. Problēma ir tā, ka tiek fiksēta nodokļu nemaksāšana, tas nozīmē, ka krimināllietas tiek ierosinātas, taču tajā pašā laikā tās nenonāk prokuratūrā. Tās nonāk tiesā. Prokuratūras darba plānā bija iekļauta šī Finansu policijas pārbaude, mēs savu atzinumu darījām zināmu arī Finansu policijas pārvaldei. Es vērsīšos pie finansu ministra ar tiem secinājumiem, kādus mēs ieguvām pārbaudes rezultātā. Katrā ziņā stāvoklis ir diezgan bēdīgs. Par to ir jārunā tieši un atklāti.

— Ja jums izdotos ielikt cietumā visus nodokļu nemaksātājus, tad Latviju varētu pasludināt par vienu lielu cietumu, jo ārkārtīgi daudzi mūsu valstī nemaksā nodokļus. Daudzi saka, ja viņi nomaksātu visus nodokļus, viņu uzņēmumi aizietu bojā.

J.Maizītis: — Tas tiešām ir nopietns jautājums, kas skar arī nodokļu likumdošanu. To, cik ieinteresēts vai neieinteresēts ir konkrētais uzņēmējs maksāt šos nodokļus.

— Nu, bet, ja labs cilvēks, kā tu viņu liksi cietumā?

J.Maizītis: — Es pārstāvu valsti, un mans uzdevums ir domāt par to, lai Valsts kasē ienāktu vairāk nodokļu, un personas, kas ir izdarījušas šāda veida noziegumus, tiktu par to sodītas.

— Man kāds policists vēlējās, lai es jums pajautāju par tiem zēniem, kas ar granātu uzskrēja augšā Pēterbaznīcas tornī. Viņi dabūja tikai desmit dienas, jo granāta nebija īsta. Viņš kā policists teica, ka tas ir vienalga, vai granāta ir īsta vai nē, tas vienalga ir apdraudējums valstij. Kā jūs to komentētu?

J.Maizītis: — Uz doto brīdi vēl neviens nav sodīts šajā lietā. Lieta vēl nav nonākusi kriminālvajāšanai prokuratūrā. Mēs pietiekami nopietni izturamies pret šīs lietas izmeklēšanu un katrā ziņā vērtēsim juridiski, vai personas ir saucamas pie kriminālatbildības par huligānismu vai terorismu. Tas ir juridisks jautājums.

— Bet vēl nekādu lēmumu jūs neesat pieņēmuši?

J.Maizītis: — Nē, vēl nekāds lēmums nav pieņemts.

— Tātad zēni sēž un gaida jūsu izšķiršanos?

J.Maizītis: — Jā, mēs arī izšķirsimies tajā brīdī, kad saņemsim šo lietu.

— Man kāds jaunības draugs teica, ka viņš ir novērojis, ka pirmās piecdesmit dienas ierēdņi ļoti aktīvi strādā, bet pēc tam sabrūk zem šī smaguma. Jums arī ir beigušās pirmās piecdesmit dienas, vai jums ir vēlme ieiet rutīnā, vai aktīvi strādāt tālāk?

J.Maizītis: — Es vēl jūtu vēlēšanos kaut ko izdarīt. Tad, kad es vilšos vai jutīšu, ka nespēju strādāt, es aiziešu.

Rūta Kesnere, "LV" informācijas redaktore

Pēc ieraksta "LV" diktofonā