Latvijas Zinātņu akadēmijas pilnsapulcē vakar — LZA prezidents Jānis Stradiņš:

Zinātne Latvijā tomēr dzīvo

Zinātņu akadēmijas locekļu kvorums ir pulcējies šajā lielajā zālē, darba kārtība ir zināma, mūsu pilnsapulci varam sākt. Tās centrālie momenti šoreiz ir akadēmijas Lielās medaļas pasniegšana mūsu "biotehnoloģijas tēvam", visu cienītajam profesoram Mārtiņam Beķeram, viņa akadēmiskā lekcija un, kas vienlīdz svarīgi, jauno ZA locekļu vēlēšanas, pēdējās šajā tūkstošgadē.

Taču, ja pilnsapulce piekrīt, Zinātņu akadēmijas Prezidijs papildinājis darba kārtību ar izglītības un zinātnes ministra uzrunu, ko laipni piekritis sacīt godājamais ministrs Kārlis Greiškalns, un ar mūsu viesa — Karaliskās Zviedrijas Inženierzinātņu akadēmijas prezidenta v. i. Enriko Dejako uzrunu, kā arī ar Goda mecenāta diploma pasniegšanu.

Šī pilnsapulce notiek mazliet rudenīgā noskaņā, pēc mūsu valsts svētkiem, īsi pirms 2001. gada iestāšanās. Kopš Latvija pirms desmit gadiem atguvusi neatkarību, nemitīgi esam mēģinājuši definēt zinātnes un Zinātņu akadēmijas vietu neatkarīgajā Latvijā. Pāreja no zinātnes funkcionēšanas lielvalstī uz zinātnes funkcionēšanu mazā valstī, pāreja no zinātnes slēgtā sabiedrībā uz zinātni atklātā sabiedrībā, pāreja no valsts plānveida finansēšanas uz darbu tirgus apstākļos, paaudžu nomaiņa — tie ir pretrunīgi, pat sāpīgi procesi visā Viduseiropā un Austrumeiropā, ne tikai Latvijā vien. Nupat šonedēļ Eurostat Briselē publicētais ziņojums par Eiropas Savienības kandidātvalstīm liecina, ka vismazāko valsts finansējumu Austrumeiropā saņem tieši Latvijas zinātne (ja atskaita Kipru, kur Afrodīte ir gan izkāpusi no jūras putām, bet zinātne nekad nav bijusi). Procentuāli mūsu finansējums tātad ir zemāks ne tikai salīdzinājumā ar devīgākajām valstīm Čehiju un Slovēniju, ne tikai ar Poliju, bet arī ar Igauniju un Lietuvu un arī stipri mazāks nekā Krievijā, kas pirmoreiz iekļauta šajā Eiropas dimensiju salīdzinājumā. Turklāt zinātnieku skaitā procentuāli no kopējā darbaspēka (0,52%) Latvija arī ir otrā vietā no beigām, aiz mums ir tikai Rumānija (0,49%). Latvijā 1998.gadā pilnu slodzi strādāja 4437 zinātnieki, no kuriem mazāk nekā puse bija pētnieki (ar doktora grādu), bet pārējie —asistenti, tehniķi un laboranti. Pēdējos gados šī lejupslīde vēl nedaudz turpinājusies sakarā ar zinātnieku aiziešanu pensijā un netaisnīgo pensiju likumu, pašreiz itin kā sākas stabilizācija.

Taču akcentēsim nevis šo Latvijai un tās politiskajai elitei nepavisam ne glaimojošo statistiku, bet citu neapstrīdamu apstākli: tas rezgalis —zinātne — Latvijā tomēr dzīvo un varbūt pat ieies pasaules zinātņu vēsturē ar to, ka tik stingrā diētas režīmā tomēr spēj pastāvēt un pat veikt pasaulē pamanāmus pētījumus! Tas tomēr ir ievērības cienīgs fenomens. Mums ir izdevies novērst pašu ļaunāko —zinātnes sabrukumu, un, mūsuprāt, stāvoklis zinātnē tomēr ir veiksmīgāks nekā rūpnieciskajā ražošanā un lauksaimniecībā, kaut arī, atzīsim atklāti, visās šajās jomās procesi rit ārkārtīgi diferencēti, pēc Maltusa scenārija: stiprākais izdzīvo, pārveidojas, piesaista līdzekļus no malas, un ne nu vienmēr stiprākais ir tas labākais. Jaunajam pētniecības projektu pieteikšanas ciklam ir pieteikti 849 projekti (iepriekšējā, 1996. —2000.gada ciklā, bija 624 projekti) un vēl 28 sadarbības projekti ar daudziem apakšprojektiem (iepriekš bija 22). Pašreiz notiek to izvērtēšana, saprotams, ne visi izturēs konkursa, konkurences sietu, taču jau iepriekšējā aprobācija rāda, ka daudzi projekti ir labi, ka startē arī jaunie pētnieki. Šonedēļ Ministru prezidenta vadībā darbu sāka Informācijas sabiedrības padome, valdībā ir Latvijas iedzīvotāju genoma, genu bankas projekts, līdzīgi kā Islandē vai Igaunijā. Nekad Latvijā nav izdotas tik daudzas labas grāmatas humanitāro zinātņu jomā. Daudzi kolēģi iemanījušies integrēties Eiropas zinātniskā telpā. Tas, protams, no daudziem ir prasījis pārcilvēcīgus spēkus; strādāšana daudzajās darba vietās, lai izdzīvotu, samazina darbu kvalitāti, liedz veikt fundamentālākās ieceres, un tomēr — atkārtoju —zinātne Latvijā ir dzīva un joprojām pietiekami kvalitatīva.

Gan ierobežotā apjomā, tomēr risinās zinātnieku dialogs ar valdību un Saeimu. Oktobrī bija dramatiskas diskusijas ar varas struktūrām —humanitāro institūtu darbinieki, Zinātņu akadēmija, Latvijas Zinātnes padome argumentēja, kāpēc nedrīkst atņemt zinātnei jau tā lieso finansējumu 2000. gada atlikušajiem mēnešiem, kādēļ nelietderīga un zinātnes būtībai pretīga ir Finansu ministrijas ieteiktā birokrātiskā formālo atskaišu kārtība, kādēļ mūs neapmierina budžeta sadalījums, salīdzinot pat ar mūsu tuvākajiem kaimiņiem. Mūsu argumentētās prasības atbalstīja Valsts prezidente (atgādināšu viņas spilgto runu Latvijas Universitātē!), arī Izglītības un zinātnes ministrija, mūs uzklausīja premjers Andris Bērziņš, paldies par to. 2001. gadam pavīd neliela cerība —ierasto 7,9 miljonu latu vietā (kas būtībā nav mainījušies jau trīs gadus) budžeta projekts paredz zinātnei 8,5 miljonus. Papildus piešķirti 200 000 latu jaunas zinātniskās aparatūras iegādei, vēl 340 000 latu papildus atvēlēti, lai Latvija varētu samaksāt dalības maksu ES 5. ietvarprogrammā, kur ar dažādiem pētniecības projektiem vismaz dažu nozaru pētnieki var pretendēt uz naudas piešķiršanu no Eiropas Savienības. Taču ES valstīs vidēji tērē 1,86% no iekšzemes kopprodukta gadā, Zviedrijā — pat 3,77%, Somijā —2,89%, Vācijā —2,29%, bet Latvijā — 0,45% (no valsts saņemtā budžeta dotācija ir 0,21%). Ievērojot, ka mūsu budžets kopumā (uz iedzīvotāju) ir daudzkārt mazāks nekā ES valstīm, mēs atpaliekam, piemēram, no Zviedrijas un Somijas absolūtā izteiksmē 100 reizes! Atvainojiet, ka vēlreiz še klātesošajiem atgādinu labi zināmas, bīstos sacīt, jau triviālas, patiesības, ka to esmu darījis arī nupat LZA izdotās grāmatas "Millennium. Skats uz Latviju" ievadā (aicinu šo grāmatu izlasīt un dažas vietas pat ielāgot), bet, kamēr stāvoklis necik nenormalizēsies, katra Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidenta pienākums ir to darīt, tāpat kā arhibīskapa morāls pienākums ir atgādināt kritiskās ētikas un reliģijas problēmas Latvijā.

Jo izglītības, zinātnes saglabāšanai un pilnveidošanai Latvijā ir jābūt ne tikai zinātnieku, bet arī visas sabiedrības un valsts mērķim. Izglītota, informēta, spriestspējīga tauta, laba izglītība, laba zinātne un kultūra, laba medicīna ir mūsu galvenās bagātības. Mēs priecājamies, ka mūsu sabiedrotie šo vērtību atzīšanā ir Valsts prezidente, Ministru prezidents, Izglītības un zinātnes ministrija, daudzi Saeimas deputāti, bieži gan vairāk vārdos. Decembra sākumā mums ir iecerēta principiāla saruna ar Ministru prezidentu par to, ko zinātne var dot valstij un ko Latvijas valsts var dot zinātnei. Jau gada sākumā, tāpat kā iepriekšējos gados, zinātnieki ir devuši valdībai konkrētus priekšlikumus, bet visi šie priekšlikumi kaut kur iegulst kārtējās valdības maiņas dēļ. Zinātņu akadēmijai tomēr ir dialogs ar aizsardzības ministru, ar ārlietu ministru, ar daudzām pašvaldībām par zinātnes iespējamo līdzdalību šajās jomās jau konkrētākā līmenī. Mēs raugāmies 21. gadsimtā optimistiski, varbūt ar tādu kā piesardzīgu optimismu, bet galu galā lietām taču jāiet uz labo pusi. Kaut arī zinātne vairs nebūs tāda, kāda tā bijusi.

Tāda, kāda tā bijusi, nebūs vairs arī Zinātņu akadēmija. Šogad apritēja tieši desmit gadi, kopš Latvijas PSR Zinātņu akadēmija tika pārdēvēta par Latvijas Zinātņu akadēmiju — tas notika 1990. gada 15. martā, tātad pirms 4. maija, kā vecākās paaudzes akadēmiķi varbūt vēl atceras, ļoti asu diskusiju, pat konfrontācijas gaisotnē. Šajos desmit gados būtībā ir tapusi jauna Zinātņu akadēmija, kura ir atbrīvojusies no administratīvām, ministrijas funkcijām (tas ir labi), atbrīvojusies no institūtiem, kas integrējušies universitātes (es gluži viennozīmīgi nesacītu, ka tas ir labi, taču šodien varu teikt —tas tomēr bija pareizi, tas atbilda Latvijas realitātēm). Mani ļoti iepriecina, ka tieši pēdējā laikā manāmi aktivizējusies pētniecība, arī attieksme pret aktīvu pētniecību mūsu universitātēs —Latvijas Universitātē, Rīgas Tehniskajā universitātē, Latvijas Lauksaimniecības universitātē, Latvijas Medicīnas akadēmijā. Notiek reāla pētniecības atgriešanās universitātēs, un atjaunotā Zinātņu akadēmija šo procesu ir sekmējusi, nevis kavējusi. Mēs strādājam kopā ar universitātēm, ar kultūras institūcijām, mūs saista pēdējos gados noslēgtie sadarbības līgumi. Savukārt atjaunotā Zinātņu akadēmija, manuprāt, ir atradusi savu nišu, ir guvusi autoritāti Latvijas sabiedrībā un ir paveikusi, iedrošinos sacīt, ļoti daudz.

Tā neapšaubāmi ir kļuvusi par nacionālas nozīmes zinātnes centru, savā ziņā par valsts intelektuālo simbolu, intelektuālā klimata barometru un šī līmeņa uzturēšanas katalizatoru. Zinātņu akadēmija ir dažādu nozaru zinātnieku kopādomāšanas vieta, domāšanas centrs, kur ļoti demokrātiski spriež ne tikai par zinātni, bet arī par valsts, nācijas problēmām, starp citu, kopā ar Latvijas Inteliģences apvienību un Rīgas Latviešu biedrību risinot tās inteliģences konferencēs (rīt būs 39. konference —par korupciju Latvijā gadsimtu mijā). Akadēmija ir zinātnes ekspertīzes un arī nacionālās ekspertīzes vieta, kur izsaka kritiskas atziņas, akumulē pozitīvo, dod slēdzienu par atsevišķām zinātņu nozarēm, lai nebūtu jāpaļaujas uz ārzemju ekspertiem vien. Būtībā akadēmija ir kļuvusi arī par kultūras institūciju, zinātņu un mākslu akadēmiju, ko veicina daudzie goda locekļi — Latvijas izcilākie rakstnieki, mākslinieki, skaņraži. Zinātņu akadēmija ir pasaules latviešu un ar Latviju saistītu zinātnieku kopāpulcinātāja, kopāvācēja, pēc mūsu ierosmes tiek organizēts Otrais pasaules latviešu zinātnieku kongress 2001.gada augustā.

Šogad ir notikušas veiksmīgas akadēmijas sēdes —par Latvijas ģeoloģiju, zemes dzīļu bagātībām, materiālu ražošanu, radioelektroniskās rūpniecības atdzīvināšanu, datorlingvistiku, Latvijas lauku pārstrukturēšanu (kopā ar Latvijas Lauksaimniecības un Mežzinātņu akadēmiju), Rīgas Rātslaukumu un šo augstceltni (kopā ar Reģionālās arhitektūras akadēmiju). Esam mēģinājuši rosināt Latvijas novadus, šogad visai saturīgas sēdes un konferences bijušas Jelgavā, Bauskā, Jēkabpilī. Esam centušies saglabāt mūsu zinātnieku piemiņu; šogad uzstādīta piemiņas plāksne Meža kapos tautsaimniekam, kādreiz no ZA izslēgtajam korespondētājloceklim Paulam Dzērvem, sakoptas Pauļa Lejiņa, Magdas Štaudingeres—Voitas, citu zinātnieku piemiņas vietas, izvirzīta ierosme, ko varam īstenot, pateicoties " Grindeks" un tās padomes priekšsēdētājam V. Jākobsonam) par pieminekļa uzcelšanu vienīgajam zinātniekam —Nobela prēmijas laureātam no Rīgas Vilhelmam Ostvaldam Vērmaņdārzā, ir iedibinātas un piešķirtas ievērojamu zinātnieku vārdā nosauktas vārdbalvas, sarīkota sēde par godu šīs ēkas arhitektam profesoram Osvaldam Tīlmanim (akadēmijas sēžu zālē ir viņam veltīta izstāde, aicinu kafijas pauzes laikā to aplūkot), uzturēta dzīva — kopā ar citām institūcijām —D.H. Grindeļa, P. Valdena, G. Vanaga, Kr. Rudzīša un daudzu citu zinātnieku piemiņa. Zinātņu akadēmija organizējusi konferences, piemēram, par Baltijas vācu jurista un sabiedriskā darbinieka Paula Šīmaņa zinātnisko mantojumu, par 4. maija deklarāciju, tagad valdība mums uzticējusi rīkot starptautisku konferenci par Latvijas tautas nevardarbīgo pretestību sakarā ar barikāžu atceres un neatkarības atjaunošanas 10 gadiem. No otras puses, nākamgad iecerēta konference par inovācijām " High—Tech Baltics ", " Baltic Dynamics ", kopā ar Igaunijas ZA rīkosim 8. Baltijas intelektuālās sadarbības konferenci, nupat esam noslēguši līgumu ar Itālijas Nacionālo Zinātņu akadēmiju.

Kāpēc es aizņemu jūsu laiku ar šādiem faktiem, kuru uzskaitījumu varētu turpināt un turpināt? Gribu pievērst jūsu uzmanību tam, cik dažādas ir Zinātņu akadēmijas darbības jomas, cik daudzveidīga tās darbība. Aicinu diskusijā izteikt domas, kādam jābūt Zinātņu akadēmijas modelim Latvijā —vai galvenā uzmanība jākoncentrē uz dabaszinātnēm, inženierzinātnēm un inovācijām, vai vairāk jāpievēršas informācijas tehnoloģijām, vai humanitārajām, sociālajām zinātnēm un nacionālajai kultūrai, mūsu valodai un vēsturei, vai vairāk jāiesaistās sabiedriskās aktivitātēs, arī Latvijas reģionu atdzīvināšanā, vai jārisina ētiskas problēmas? Mēs dzirdam, ka mūsu goda locekļi I. Ziedonis, M. Čaklais, J. Peters, citi sabiedrības pārstāvji aicina vēl vairāk iesaistīties sabiedriskās aktivitātēs, kritizēt varu: cik lielā mērā mēs to spējam, drīkstam, vēlamies?

Agri vai vēlu Latvijā jāsākas inovatīvās attīstības posmam, taču arī nacionālās savdabības, kultūras identitātes saglabāšana, rūpes par pareizu valsts sociālo un nacionālo virzību ir ne mazāk svarīga. Manuprāt, Zinātņu akadēmijai tomēr jāpievēršas visām šīm jomām, jābūt ar līdzsvarotu pieeju, policentriskai. Ne tikai Zinātņu akadēmijai, bet katrai tās nodaļai, katram akadēmijas loceklim jāatrod sava niša sabiedrībā, ne tikai zinātnē vien. Un tomēr — nevar aptvert neaptveramo, turklāt bez līdzekļiem vai ļoti ierobežotiem līdzekļiem —jo vēl jau ir emeritētie zinātnieki, vēl ir Zinātņu akadēmijas valdījumi —augstceltne, Lielupes Zinātnes nams, vēl ir "Zinātņu Akadēmijas Vēstis" un citi izdevumi, vēl ir rūpes par jaunatni un par nacionālo enciklopēdiju un daudz kas cits. Bet galvenais tomēr ir zinātne. Savus uzdevumus akadēmija varēs veikt tikai tad, ja pietiekami darbīgi būs visi tās locekļi, vismaz to vairums, ja pratīsim piesaistīt plašāku zinātnisko sabiedrību. Februārī gaidāmas ZA jaunās vadības vēlēšanas, nu ir īstais laiks arī pārdomāt ZA prioritātes, aktuālākos uzdevumus tuvākajam laika posmam, lai ZA neapsīktu, neapstātos, lai būtu pareizs samērs starp dabaszinātnēm, lietišķajām zinātnēm, humanitārajām zinātnēm, sabiedriskām aktivitātēm. Bet vēl šodien mums ir jādomā par ZA jaunajiem locekļiem. Gan ZA šaurākā vadības lokā, gan ZA Senātā gandrīz visu gadu diskutējām par vakancēm un kandidātiem. Aicinu ieklausīties Senāta izteiktajā viedoklī, kas visiem akadēmiķiem balsotājiem izdalīts, jo arī šie jaunievēlētie akadēmijas locekļi noteiks mūsu akadēmijas nākotni.

Daži vārdi jāsaka par Zinātņu akadēmijas mecenātiem. Tieši pēdējos gados ZA noslēgusi līgumu par kopējām balvām un citiem pasākumiem ar mūsu ražošanas flagmaņiem —firmām "Grindeks", "Aldaris", "Latvenergo", "Dati", "Alfa", nākamnedēļ paredzēts līgums ar "ITERRA —Latvija". Laba ir sadarbība ar Izglītības fondu, ar prof. I. Meirovicu. Savus personīgos līdzekļus mērķziedojumu veidā ZA devuši prof. A.D. Lēbers Vācijā, Jānis Sadovskis Zviedrijā, nelaiķe Magda Voita —Štaudingere, profesors J. Labsvīrs , Alfreds Kalnājs ASV un daudzi citi, pateicamies visiem. Zviedru Baltijas jūras fonds devis līdzekļus grāmatas izdošanai par zinātnes transformāciju jaunajās valstīs. ZA Senāts piešķīra goda mecenāta nosaukumu prof. Lēberam, Jānim Sadovskim un publiskās a/s " Grindeks" padomes priekšsēdētājam Valdim Jākobsonam. Šis zinātnes mecenātisms ir jaunā laikmeta iezīme, to centīsimies attīstīt arī turpmākajos gados, bet pie tā ir ļoti daudz jāpiestrādā. No ZA prestiža lielā mērā atkarīgs tas, vai radīsies jauni zinātnes sponsori, bet tas atkarīgs arī no Saeimā pieņemtās likumdošanas, vai zinātnes fondiem būs nodokļu atvieglinājumi. Aicinu panākt, lai likumdošanas ceļā rosinātu turīgā slāņa vēlmi dot savu artavu zinātnei, izglītībai, kultūrai, būtiski paplašinot nodokļu atvieglojumus tiem, kas to dara, aicinu pārdomāt akadēmijas fonda izveidošanu. Tas varētu būtiski ietekmēt zinātnes un ZA finansējumu nākotnē. Tāpat to var ietekmēt arī plašas sabiedrības attieksme pret zinātni. Ir jāatjauno labvēlīga, vismaz cieņas pilna attieksme, ko iedragājusi vairāku mūsu politiķu un preses izdevumu nevērība, ignorance, nicinājums. Šogad zinātnes popularizācijā bijis savs izrāviens —TV raidījums "21. gadsimts kopā ar zinātni", jaunais populārzinātniskais žurnāls "Terra", pārrunas ar "Jauno Avīzi", "Rīgas Balsi", iestāšanās par zinātnes sadaļas saglabāšanu "Latvijas Vēstnesī" — tā ir tikai daļa pasākumu, kuros aktīvi piedalījusies arī Zinātņu akadēmija. Nevar sacīt, ka būtu panākts īsts pavērsiens, tomēr pozitīva virzība iezīmējusies ir. Galvenais tomēr ir cīņa par jaunatni zinātnē, jo zinātne Latvijā noveco, tāpat kā noveco pati Latvija. Tādēļ jo aktuālāka mums visiem ir aktīvā vecuma problēma, lai tā nebūtu stagnējoša, deģeneratīva, bet radoša. To var un vajag panākt labā paaudžu līdzsvarā.

Šie ir tie jautājumi, ko gribētos izvirzīt pārrunām šajā akadēmijas pilnsapulcē, par kuriem gribētos dzirdēt Zinātņu akadēmijas locekļu un citu klātesošo viedokļus, lai pēc tam varētu šo to sintezēt, koriģēt, veidot metus vairāk vai mazāk pārdomātai stratēģijai. Vispār jau dzīvē, arī akadēmijas dzīvē, viss rit lielā mērā stihiski, un no katra aktivitātes, rosmes, iedvesmas, darba galu galā var būt atkarīgs sabiedrības, pat valsts liktenis.

Ievadruna LZA pilnsapulcē 2000.gada 23. novembrī