Latgales gaismas saucējs

Līdzās Auseklim — Pīters Miglinīks

Pīters Miglinīks

Jura Soikana zīmējums

Rīgas Latviešu biedrība un Latvijas Rakstnieku savienība 2000. gada 25.novembrī rīko piemiņas dienas izcilajiem latviešu gara darbiniekiem Auseklim (1850.18.09.–1879.06.02.) un Pīteram Miglinīkam (1850.25.12.–1883.01.03.). Viņi abi dzimuši vienā gadā ar neliela laika atstarpi, abi nodzīvojuši negaru mūžu un miruši jaunības pilnbriedā. Abi bijuši dzejnieki un tautas pašapziņas modinātāji, pretestības gara uzturētāji cīņā pret netaisnību, tumsu un apspiestību. Viens Vidzemē, Baltijā, otrs Latgalē, kas tolaik ietilpa Vitebskas guberņā.

Atcerēsimies Ausekļa viedos vārdus no viņa "Gaismas pils": "Gaismu sauca, gaisa ausa/ Augšām cēlās Gaismas pils!" Un Pītera Miglinīka mazliet citādos vārdos izteikto ticības apliecinājumu: "Bet reizi pār visām mums laime būs,/ Mēs būsim kungi un valdīsim paši,/ Ar taisnību celsimies augšā." Šo "augšā celšanās" motīvu drīz vien pārtvers un turpinās Rainis savā "Karaļmeitā": "Augšā celsies pils un karaļmeita…"

Kaut Auseklim bija nedraugi vācu mācītāju un administrējošo birokrātu vidū, viņš tomēr dzīvoja labvēlīgākos apstākļos nekā Miglinīks. Kādu laiku strādāja par skolotāju, piedzīvoja sava dzejoļu krājuma iznākšanu (1873., 1875.), kā arī daudzas publikācijas periodikā un krājumos.

Pītera Miglinīka eksistences apstākļi bija daudz smagāki. Kaut arī viņš beidza kā teicamnieks Rēzeknes apriņka skolu ar tautskolotāja tiesībām, viņam neļāva strādāt skolā, jo pēc drukas aizlieguma ieviešanas Latgalē (1865) šeit to drīkstēja darīt tikai pareizticīgie. Bet Miglinīks, apliecinādams savu latvisko un katolisko identitāti, nepārgāja pareizticībā, kas viņam varēja nodrošināt mierīgu dzīvi un karjeru. Miglinīks drukas aizlieguma laikā nedrīkstēja savus dzejoļus publicēt. Tāpat kā viņa kaimiņa Andrīva Jūrdža darbi, tie izplatījās kā rokrakstu literatūra. Vairāki pārtapa dziesmās, folklorizējās.

Atskatoties uz Pītera Miglinīka dzīvi un jaunradi, izkristalizējas četri galvenie kultūrvēsturiskie aspekti, kas būtu aplūkojami viņa 150. dzimšanas dienā.

Pirmkārt, P.Miglinīkam būtu jāierāda pienācīga vieta latviešu kultūras vēsturē un sabiedriskajā domā. Salīdzinot ar Ausekli, par kuru plašas apceres publicētas visās latviešu literatūras vēsturēs, viņa darbu krājumos un izlasēs, P.Miglinīkam tikai atsevišķos izdevumos veltītas dažas garāmskrejošas rindas. Jaunākajās literatūras vēsturēs ("Latviešu literatūras vēsture". R., 1998; G.Bereļa "Latviešu literatūras vēsture". R., 1999) P.Miglinīka vārds nav pat pieminēts.

Nākamais dzejnieks mācījies sava tēva Andreja Miglinīka uzceltajā pamatskolā. Ar vietējā muižnieka atbalstu beidzis apriņķa skolu, strādājis par rakstvedi Viļakā un Makašānos, bet par zemnieku tiesību aizstāvību kritis sava agrākā labvēļa nežēlestībā un kādu laiku bijis spiests slēpties. Kad zemnieki, atriebdamies par pārestībām, nodedzināja Zaļmuižas riju un vējdzirnavas, vainu uzvēla Miglinīkam. Vienpadsmit mēnešus pavadīdams Ludzas cietumā, viņš sabeidza veselību. Tika attaisnots, taču progresējošais dilonis kļuva par cēloni ātrajai nāvei. Dzejoļus rakstījis maz, tie izplatījušies rokrakstā. Daži raksti ar iniciāļiem P.M. un pseidonīmu "Drug pravdi" (Taisnības draugs) publicēti Krievijas liberālajā periodikā.

Jāpiebilst, ka līdzšinējā skopajā literatūrā par P.Miglinīku valda liels juceklis. Tā T.Zeiferts savā "Latviešu literatūras vēsturē" (1930) raksta, ka P.Miglinīks dzimis 1852., bet miris 1882. gadā (neminot datumus). Un tiek secināts, ka P.Miglinīks miris 30 gadu vecumā. Turpretī A.Apīnis grāmatā "Neprasot atļauju" (1987) min gadskaitļus 1850.–1883. un atzīmē, ka P.Miglinīks miris 33 gadu vecumā. A.Rupainis brošūrā "Pīters Miglinīks" (1953) min šādus gadskaitļus un datumus: 1850.13.12.–1883.11.02. To pašu atkārto (acīmredzot, balstoties uz A.Rupaiņa autoritāti) M.Bukšs "Latgaļu literatūras vēsturē" (1957). D.Latkovskis biogrāfiskajā apcerē par Miglinīku ("Nacionālā atmoda Latgalē" — 1999) sniedz pareizu datējumu, balstītu vecajā stilā — 1850.13.12.–1883.17.02. I.Salceviča (Latviešu rakstnieki biogrāfijās, 1992) dzimšanas datējumu sniedz vecajā stilā — 1850.12.12., bet nāves datumu — jaunajā — 1883.1.03. Vienīgi "Latviešu literatūras vēsturē" (II sēj., 1963) dots precīzs datējums — 1850.25.12. (vecajā stilā 13.12.)–1883.01.03. (v.st.17.02.). Tas ievērots arī 1985. gadā izdotajā "Latviešu padomju enciklopēdijā".

Miglinīkma doti trīs vārdi — Pīters, Andrīvs un Meikuls (Miķelis). Viņa vecākiem Andrīvam un Agatei Miglinīkiem vēl bijuši citi bērni — Anna Miglinīce (Rancāne) — Latgales nacionālās atmodas un Latvijas Republikas laika izcilā darbinieka Nikodema Rancāna māte. Marta Miglinīce (Kempa) — Latgales nacionālās atmodas patriarha, pirmās latgaliešu avīzes "Gaisma" redaktora Franča Kempa māte. Andrīvs Miglinīks — redaktora, priestera, ģimnāzijas direktora Jāņa Miglinieka, skolotājas Teklas Miglinieces un notāra Boļeslava Miglinieka tēvs. Tādējādi Miglinīku dzimta ir stiprs pamats un sakņojums tai Latgales gara darbinieku varenajai kopai, kas veido stipru saikni starp Latgales nacionālās atmodas sākumu 19.gs. un tās izvērsumu pēc drukas aizlieguma atcelšanas 20. gs. sākumā.

P.Miglinīka gadījumā kā vienīgo kritēriju nevar izvirzīt tikai viņa literārā devuma kvantitāti un kvalitāti. Īpaši raugoties no mūsdienu izsmalcinātās dzejas viedokļa. Šeit jārēķinās ar faktoru kopumu, kuru centrā — neparasta personība ar savam laikam nelokāmi spēcīgas gribas un pārliecības kodolu, kuru varētu nosaukt par dzīves mākslu. Protams, ļoti skarbu, dramatisku, prometejisku. Atšķirīgu no mūsdienu reflektējošā snoba un dendija, kas savu ironisko, pat cinisko vīpsnu par visu apkārtējo nosauc par dzīves mākslu. Gandrīz vienlaikus ar Ausekli parādīdamies pie Latvijas tumšajām, pelēku mākoņu klātajām debesīm kā agra rīta zvaigzne, Miglinīks bezgala nomāktajos un gandrīz bezcerīgajos līdzcilvēkos iededza cerīgu nojausmu par gaišākas dzīves iespējamību, par brīvas un vienotas tautas un zemes iespējamību.

P.Miglinīks darbojās kā pirmais Latgales revolucionārs un apgaismotājs, pulcinot sev apkārt zemniekus, lasot viņiem avīzes, grāmatas, izskaidrojot likumus. Viņš bija pirmais (un tajā viņa esības vēsturiskā jēga!), kas atklāti uzstājās pret jebkura veida netaisnību — sociālo, nacionālo, reliģisko, kulturālo. Līdz ar to iestājās par vispārējām cilvēka tiesībām. Viņš palīdzēja zemniekiem uzvarēt tiesas procesos pret muižniekiem. Pie viņa kā "tautas advokāta" brauca ne tikai cilvēki no visiem Latgales nostūriem, bet arī no Drisas un Osvejas apkaimes, kur toreiz dzīvoja daudz latviešu. Viņš rakstīja lūgumrakstus, apelācijas un vēstules augstākajai cariskās Krievijas administrācijai un lielā teļādas somā reizēm pats tās nogādāja Pēterpilī. Viņš pats ierosināja tiesas prāvas pret skarbo un paštaisno muižkungu Modestu Rozenšildu–Paulinu un galu galā uzvarēja, kaut arī sabeidza veselību.

Pīters Miglinīks nebija fanātisks dogmatiķis un sauss askēts. Viņš bija dedzīgas, aizrautīgas dabas cilvēks, ar dzīvu, analītisku prātu. Tas izpaudās gan emocionāli ekspresīvajās, reizē labi būvētajās runās tiesas prāvās, gan Līgo svētkos, kāzās un citos saietos, kur ap viņu pulcējās gan pieredzējuši vīri, gan skaistākās ciema jaunavas. Saredzēdamas viņā vīrieša ideālu, laizdamās ar viņu trakulīgā dejā, dziedot viņa uzsāktās nebēdnīgās dainas vai uzmundrinošās dziesmas ar paša sacerētiem vārdiem: "Ej, ej nabādojit, pórdzeivosim vysu!"

Raksturs, personības patība atklājas arī attiecībā pret cītīgo grāmatu pārrakstītāju Andrīvu Jūrdžu. No vienas puses, izjūtot draudzību, cieņu, pat apbrīnu par viņa tūkstošlapainajām ar roku rakstītajām grāmatām, reizē izsakot ironiskas metaforas par viņa "kurmveidīgo dzīves veidu" un neiejaukšanos apkārtējās dzīves norisēs.

Kad Pīters dodas pie Osvejas novada latviešiem un palīdz viņiem uzvarēt tiesas prāvās, viņš nevar palikt vienaldzīgs pret turienes skaisto un vitālo Domusi. Taču viņa lielā un nenodziestošā mīlestība kopš bērnības ir muižnieka Paulina audžumeita Sofija (Soņa). Beigusi Pēterburgas konservatoriju, smalka pianiste, Ludzas mūzikas skolas vadītāja. Tā ir romantiska, dziļi intīma un kaismīga, taču tikai īslaicīgi piepildīta mīlestība, kas vijas cauri visai Miglinīka dzīvei. Pīteram Miglinīkam ir laba balss, viņš spēlē vijoli, un kopīgais koncerts ar Sofiju mūzikas skolas pārpildītajā zālē ir arī viņu garīgās tuvības augstākā kulminācija.

Gulēdams uz nāves gultas, P.Miglinīks raksta atvadu vēstuli ar nozīmīgu uzrunu: "Mana mūža draugs, Soņa!" Un vēstuli nobeidz ar vārdiem: "Es mirstu, bet taisnība ir sasniegta, kaut ne visa."

Rozenšildu–Paulinu dzimtas pēctece Lidija Rozenšilda (1931) nesen publicētajā apcerē (krāj. "Ciblas novads", Rēzekne, 1999) atzīmē, ka Pītera Miglinīka mūža mīlestība Sofija — šī skaistā un inteliģentā sieviete —, visu mūžu strādādama par pedagoģi Latgalē, tā arī palikusi neapprecējusies.

Bez šīs personiskās, dziļi cilvēciskās P.Miglinīka dzīves līnijas viņa personības izpratne un izjūta būtu (un parasti ir) nepilnīga un viendimensiāla. Jaunākie materiāli liek izdarīt zināmas korektīvas Pītera Miglinīka un Modesta Rozenšilda–Paulina attiecību tēlojumā. Agrākajos, īpaši padomju laika shematiskajos skicējumos Rozenšilds–Paulins tēlots kā ļauns, cietsirdīgs muižnieks, augsts cara laika virsnieks un ierēdnis (Ludzas apriņka muižniecības priekšnieks), kas arī pēc dzimtbūšanas atcelšanas par varēm pūlējies ierobežot zemnieku tiesības un ekspluatēt tos. Iepretim P.Miglinīkam kā zemnieku aizstāvim un taisnības cīnītājam. Pamatlīnijās tas tā ir. Taču jau minētā Lidija Rozenšilda savā plašajā apcerē "Rozenšildu–Paulinu dzimta" pasvītro, ka dramatisko kolīziju viņu starpā būtībā radījusi raksturu līdzība, ja ne identitāte. Abi bija stipras gribas, nelokāma rakstura cilvēki. "Par Modesta, kurš saimniekoja Zaļmuižā, bagātību, tikuma īpatnībām un cietsirdību tiek stāstītas leģendas līdz pat mūsu dienām. Grūti pateikt, cik tur taisnības, cik mākslinieciskās izdomas. (..) Taču īstenībai atbilst fakts, ka viņš un tautas varonis Miglinīks dzīvoja vienā un tanī pašā laikā un vietā, taču viens bija saimnieks, bet otrs — pārvaldnieks, un starp viņiem pastāvīgi norisinājās ķīviņi. Šis mūžīgais konflikts beidzās bez uzvarētājiem: nabadzībā nomira kā Miglinīks, tā arī Modests Nikolajevičs, jo drīz vien viņa saimniecība izputēja."

Attiecībā par Modestu Rozenšildu–Paulinu jākonstatē kāda paradoksāla lieta. Līdz šim garāmslīdošajās apcerēs runāts vienīgi par konfliktu starp Miglinīku un Rozenšildu tā kulminatīvajā izpausmē, ignorējot to, kas bijis pirms tam. Bet pirms tam, sākot ar Pītera bērnību, Rozenšilds bijis izteikti labvēlīgs pret Miglinīkiem — gan tēvu Andrīvu, Zaļmuižas pārvaldnieku, gan pret viņa dēlu Pīteru, kurš rotaļājās ar muižas bērniem, īpaši jau ar minēto, liktenīgo Sofiju. Kā parāda līdz šim nopietnākais P.Miglinīka pētnieks Antons Rupainis, muižnieks Pīteri Miglinīku pusaudžu gados ņēmis līdzi garākā braucienā uz Rietumbaltiju, Prūsiju un Lietuvu. Tālāk — vispārzināmais fakts — par muižnieka līdzekļiem P.Miglinīks beidz Rēzeknes apriņķa skolu, pēc tam strādāj par Zaļmuižas darbvedi (nevis pārvaldnieku, kā raksta L.Rozenšilda) un skrīveri tuvākajos pagastos. Tolaik tāda iespēja Latgales jaunietim bija rets izņēmums. Rozenšilds mērķtiecīgi virza Miglinīku pa karjeras horizontāli, tiecoties nodrošināt viņam mierīgu un pārticīgu dzīvi, reizē cenšoties padarīt viņu par amortizējošu buferi starp joprojām vēl priviliģēto muižniecību un nomākto, maztiesīgo zemniecību. Tas arī muižniekam nodrošinātu labāku naktsmiegu.

Taču Pīteru Miglinīku nesaista šī lēnīgi plūstošā horizontālā karjera. Viņu saista vertikāle, viņš tiecas augstāk, cenšoties līdzi modināt un celt citus. Tas aizskar pašpārliecinātā Rozenšilda patmīlību, Miglinīka sacelšanos viņš uztver kā klaju, fanātisku nepateicību. Tas arī rada neatgriezenisko īssavienojumu.

Parasti Latgales nacionālo atmodu datē ar 1904. līdz 1917. gadu — laikposmu starp drukas aizlieguma atcelšanu un Latgaļu Rēzeknes kongresu 1917. gada maijā, kad kultūras atmoda bija pāraugusi izteiktā politiskajā atmodā. Taču būtībā Latgales nacionālo atmodu ievadīja Pīters Miglinīks ar savu personības garīgo spēku un paraugu. Ar noteikto, principiālo stāju un uzskatu sistēmu. Var teikt, ka Miglinīka vertikāle — pasaulsuzskatīgo principu, ideju kopuma izveide, kas kļuva vadzvaigzne nākamajiem cīnītājiem par taisnību, gara gaismu, kultūru, izgaismoja tautai ejamo ceļu.

Lūk, šie P.Miglinīka principi jeb "desmit baušļi". Cīnīties par taisnību. Neklīst svešumā, bet palikt uzticīgiem savai dzimtenei. Nevis savu zemi atstāt, bet atgūt to, kas netaisnīgi atņemts. Tiekties pēc gara gaismas, izglītoties. Censties saimnieciski nostiprināties. Turēties kopā, būt vienotiem. Saglabāt savus tikumus un tradīcijas. Stingri turēties pie savas ticības. Lietot un izkopt dzimto valodu. Cieši ticēt labākai tautas nākotnei un ziedot tai visus savus spēkus.

Pītera Miglinīka kolorītā figūra un stoiciskais morālā spēka un pārliecības caurstrāvotais raksturs jo spilgti izceļas uz sava laika cietsirdīgā truluma, beztiesības un cinisma fona. Viņa brāļa Andreja dēls Dr. Jānis Miglinieks par šo laiku vēlāk rakstīja: "Šaurs bija tā laika tautas garīgais apvārsnis, nebija grāmatu un laikrakstu. (..) Vaļas brīžos atskanēja kāda tautasdziesma, bargo kungu rēgs nomāca latviešu tautas brīves alkstošo garu."

P.Miglinīks pulcina ap sevi jaunatni, tulko no krievu valodas, lasa grāmatas, laikrakstus. Ņem rokās ģitāru un dzied kopā ar visiem.

P.Miglinīks apzinājās cariskās Krievijas likumu sociāli un nacionāli ierobežoto raksturu. Taču viņš vērsās pret zemes kungiem, kuri savā patvaļībā ignorēja arī šos likumus, darot zemnieku dzīvi grūti panesamu.

Jāpiekrīt Miķelim Bukšam, ka P.Miglinīks ir pirmais mērķtiecīgais Latgales politiķis, sociālās taisnības meklētājs. Demokrātiskas dzīves izjūtas, kristīgā ētiskuma un humānisma caurstrāvots cilvēks. Tādu cilvēku pasaulē nav daudz.

Ne velti pēc Pītera Miglinīka aiziešanas mūžībā viņa kaimiņš nautrēnietis un uzvārda brālis Jezups Miglinīks ir viedi teicis: "Taida cylvāka nabeja un nabyus vairs."

P.Miglinīks miris Jēzus Kristus vecumā, viņu pēdējā gaitā pavadījuši daudzi simti cilvēku no tuvienes un tālienes. Ceļā uz atdusas vietu blakus zārkam sēdējuši viņa krustdēli un gara mantinieki — 12 gadus vecais Nikodems Rancāns un nepilnus 7 gadus vecais Francis Kemps. Bet pēc tam P.Miglinīka vārdu nekur nepieminēja, jo drukas aizliegums Latgalē vēl turpinājās vairāk nekā divdesmit gadus. Te nebija savu laikrakstu, grāmatu, kalendāru. Bet daļa Baltijas atklātības darbinieku (J.Sproģis, K.Valdemārs, Pasītis u.c.) ne tikai nevērsās pret drukas aizliegumu, bet ieteica latgaliešiem pāriet uz kirilicu; J.Sproģis pat sagatavoja krilicā "bukveri" (ābeci), kuru tauta pilnībā noraidīja. Tas gāja šķērsām P.Miglinīka centieniem. Zīmīgi, ka Francis Kemps (kā jau minējām, Miglinīka māsas dēls un viņa krustdēls) savā avīzē "Gaisma" (1905–1906), izklāstot Latgales atmodas idejas, visai tieši balstās augšminētajos P.Miglinīka dzīves un darbības pamatprincipos. Miglinīks turpina dzīvot jaunos apstākļos, viņa idejas gūst kāpinātu īstenojumu un konkretizējumu. F.Kemps ir tas, kurš pirmais pēc vesela ceturtdaļgadsimta "Daugavas kalendārā" 1908. gadā ar pseidonīmu "Pleminīks" publicē rakstu "Pīters Miglinīks".

Tēlaini iezīmējot Latgales visai bēdīgo situāciju iepretī Kurzemei un Vidzemei, kuru progress un apgaismība skārusi daudz izteiktāk, F.Kemps teic, ka "pyrmais, kurs nu zemnīku vyda augšųk pacēle acis un pasavēre tautas dzeivē, beja Pīters Miglinīks. (..) Pīmiņa par Pīteri Miglinīku leidz šam vēļ dzeiva storp daudzim ludzonīšim". Aprādījis Miglinīka darbības un cīņas nozīmi, Kemps rosina Pīteram Miglinīkam uzcelt pieminekli. Šis vēlējumies tika piepildīts tikai 1971. gadā, kad Desetnieku kapos pacēlās tēlnieka Bārtuļa Bula un Antona Velikāna veidotais piemineklis.

Skumjākais fakts F.Kempa raksta sakarā ir P.Miglinīka dzīves gadskaitļu pieminējums. Pat tik tuvs Miglinīka radinieks, viņa krustdēls, tikai aptuveni zina viņa dzimšanas gadu, liekot viņam pasauli ieraudzīt divus gadus vēlāk (1882), bet viņsaulē aiziet gadu agrāk, nekā tas patiesībā bijis. Ar to izskaidrojams šīs kļūmes jau minētais turpinājums T.Zeiferta un dažu citu rakstos.

Arī pēc F.Kempa radītās un rediģētās pirmās latgaliešu avīzes "Gaisma" apstāšanās P.Miglinīka idejas tālāk tautā nesa avīzes "Dryva" (1908–1918) un "Jaunas Ziņas" (1912–1914). Tās stiprināja Pēterburgā dzīvojošos un vēlāk Latgalē savu darbību izvērsušos gara un atklātības darbiniekus. Šīs idejas caurvija arī latgaliešu 1917. gada maija kongresu, kas lika stingru pamatu visu novadu vienībai savā brīvā valstī. Taču F.Kempa vēlējuma piepildījums — piemineklis Pīteram Miglinīkam pulcinājis ap sevi daudzus cilvēkus gan otrā latagļu drukas aizlieguma gados padomju laikā, bet jo īpaši latgaļu nacionālās atmodas jaunajā posmā — 80. gadu beigās, 90. gadu sākumā. Lika pacelt acis augstāk, asāk skatīt jaunus horizontus. P.Miglinīka reiz iedegtā lāpa nebija bezcerīgi dzisusi, tā iekvēlojās ar gaišāku liesmu un tika nesta tālāk...

Pīters Miglinīks kā dzejnieks... Parasti dzejnieka apzīmējums viņam likts aiz apzīmējuma — sociālās taisnības un brīvības cīnītājs. Taču Miglinīkam tie ir cieši saistāmi un nedalāmi. Kā literāts viņš turpina jezuītu ordeņa priesteru 18. gs. Latgalē iedibināto latgalisko rakstu tradīciju. Viņa dzejas darbi pamatos pieder rokrakstu literatūras klāstam, kas radusies drukas aizlieguma periodā, tautā lielā mērā izplatījusies mutvārdu un dziedamu tekstu veidā.

Ir versija, ka Pīteram Miglinīkam bijušas sarakstītas trīs dzejoļu klades (citkārt — mapes). Arī tulkojumi no krievu valodas. Taču no tām saglabājusies tikai viena. P.Miglinīka pētnieks Antons Rupainis brošūrā "Pīters Miglinīks" (1953) liecina, ka 30. gados Latgalē, īpaši Nautrānu novadā, vācis visus iespējamos materiālus par P.Miglinīku. Visvairāk liecinājumu par Miglinīku bija saglabājusi nautrāniete Marcele Guļāne, pie kuras atradusies Miglinīka dzejoļu mape. A.Rupainis izdarījis šo dzejoļu lielākās daļas norakstus. Tas arī ir bagātākais līdz šim zināmais P.Miglinīka dzejoļu kopojums.

Šis ieskats P.Miglinīka dzejas jomā (salīdzinot ar iepriekš zināmo) ļāvis A.Rupainim paplašināt hrestomātiski ierastos rāmjus un viņa dzejoļus iedalīt sešās tematiskās grupās: 1) sociālās taisnības meklēšana; 2) pasaules gājēju dziesmas; 3) patriotiskā dzeja; 4) humora un jautrības (anakreontiskās) dziesmas; 5) nedaudzi dzejoļi ar reliģiskajiem motīviem; 6) krievu dzejnieku tulkojumi.

P.Miglinīks nav vēss vērotājs un arī ne liriski sentimentāls dabas apjūsmotājs. Viņa dzejoļi ir skarbi, suģestējoši tieši, kā no laukakmeņa izcirsti raupji noskaldņi. To galvenā izpausme — esība bez kompromisiem.

P.Miglinīks savā dzejā pauž brālību un solidaritāti ar nomāktajiem un apspiestajiem līdzcilvēkiem — zemniekiem. Tā visizteiktāka garākajā, plašāk pazīstamajā dzejojumā "Man pateik byut kūpā ar brųlim un mųsom..." Tas ir izteikti programatisks Miglinīka dzejolis ar izskaņā pausto ticību taisnības un brīvības valstībai.

Anakreontisko dzejoļu klāstā — senas krievu dziesmas radošs un individualizēts pārveidojums: "Jemit draugi glozes rūkā / Īdzersim pa vienai." Taču arī nebēdnība sociāli ietonēta atkārtotajā dziedājumā: "Ej, ej, nabādoj / Pųrdzeivosim vysu!"

Tā ne vienmēr ir izslīpēta, pie rakstāmgalda sēdot un apsverot katru frāzi. Taču tā ir drosmīga un brīva, atvērta un izaicinoša dzeja, esot kopā ar "brāļiem un māsām". Improvizācijā tapušās domas, impulsi, vīzijas visbiežāk uzmestas uz atsevišķām papīra lapiņām, vēlāk vairāk vai mazāk sakārtotas. Pirmie lasītāji, kuri tās ieguvuši, ir pazīstamie grāmatu pārrakstītāji Vincents Leiko un Andrīvs Jūrdžs. No tiem lielākā daļa, kas ietverta A.Jūrdža 15 biezajās rokrakstu grāmatās, sadeguši muzeja bibliotēkas ugunsgrēkā Rēzeknē 1925. gadā.

Pirmie P.Miglinīka dzejoļi periodikā parādījušies tikai 40—50 gadus pēc to tapšanas. Kā jau atzīmēts, "dzīvojot tautā", daļa no tiem folklorizējušies un dažkārt ieguvuši atšķirīgas leksiskas izpausmes. Par to var pārliecināties, salīdzinot saglabājušos faksimilus ar dažām vēlākajām publikācijām. Tā dažu dzejoļu garās rindas cirstas uz pusēm un pārtapušas īsrindu pantos. Atsevišķi slāviskotās izloksnes vārdi (gore, krepka, česnūs, u.tml.) aizvietoti ar latgalisko leksiku. Taču nekur nav zudusi sākotnējā domas virzība, noskaņa un miglinīciskais stils.

Galvenokārt latgaliskas izcelsmes komponistu aranžētās dziesmas ar P.Miglinīka tekstiem tautas ansambļu izpildījumā regulāri skanējušas jaunākā atmodas posma aktīvo apvienību "Olūts" un "Trešā zvaigzne" regulārajos saietos, vienreizējos "Latgales svečturis–2000" svētkos, nupat rudens saulgriežos Rīgā, Pils laukumā, un citur. P.Miglinīka dzeja un dziesmas dzīvo, tās cilvēkiem joprojām vitāli nepieciešamas.

Kā jau atzīmēts, P.Miglinīks sūtījis asus publicistiskus rakstus un apkopotās zemnieku vēstules "Pēterburgas Avīzēm". Kādā no apcerēm muižniekus salīdzina ar lapsām, bet zemniekus — ar mājas putniem, kuri gan sargājoties no plēsoņām, taču nereti krītot tām par laupījumu. Citā rakstā–vēstulē "taisnības meklētāji" aprakstīta latgaļu zemnieka raksturīgā smagā ikdiena — drūma, bezprieka, beztiesiska. Zemnieku sūdzību publicēšana un viņu aizstāvēšana kalpojusi kā galvenais iegansts Miglinīka atbrīvošanai no rakstveža darba Viļakā.

Padomju laikā parādījās mīts par P.Miglinīka sakariem ar revolucionārās organizācijas "Zemļa i voļa" slepeno tipogrāfiju Viļakas – Balvu novadā. Taču laikā, kad tā darbojusies, P.Miglinīkam bija tikai 12 gadi. Kā atzīmē A.Apīnis grāmatā "Neprasot atļauju", A.Jūrdža mājās noslēptos tipogrāfijas burtus (domājams, iegūtus kādā no braucieniem uz Pēterburgu) te nogādājis P.Miglinīks. Šis burtu materiāls saglabājies. Bet ir noskaidrots, ka tas nav tas, kuru lietojusi "Zemļa i voļa" spiestuve. (Ekspertīzes materiāli Valsts (Nacionālajā) bibliotēkā, Reto grāmatu un rokrakstu nodaļā X, 234).

P.Miglinīks sapņoja izdot latgaliešu avīzi. Kā to visai pārliecinoši dokumentē un tēlo A.Rupainis triloģijā "Māra mostas", šo ideju viņš apspriedis ar baronu Gustavu Manteifeli — novadpētnieku, latgalisko grāmatiņu un pirmā kalendāra izdevēju. Taču toreizējie apstākļi, Miglinīka uzmanīšana un pastiprinātā vajāšana neļāva ieceri īstenot. Par pirmreizīgu realitāti to vērta viņa krustdēls Francis Kemps. Savas mātesbrāļa idejas viņš attīstīja avīzē "Gaisma", risinot akūtas sava laika problēmas — attieksme pret muižniecību, zemes jautājums, latgaļu izceļošana uz Krievijas plašumiem, pašvaldības vēlēšanas, izglītības, valodas, sapulču, organizēšanās brīvība u.c.

Ceturtais kultūrvēsturiskais aspekts — Pīters Miglinīks latviešu literatūras spogulī. No konkrētām, vēsturiskām personām P.Miglinīks ir viens no visvairāk literatūrā tēlotajām personībām. Ar viņu šajā ziņā varētu sacensties tuvākais laikabiedrs Auseklis (Līgotņu Jēkaba "Auseklis", J.Kalniņa "Auseklis", J.Sarmas "Negantnieks" papildin. "Kā Daugava vaida" u.c. biogrāfiskie prozas darbi, dzejoļi).

Visdziļāk un vērienīgāk Pītera Miglinīka dramatisko dzīvi un cildeno personību literāriem līdzekļiem izgaismojis Antons Rupainis (1906–1976). Līdzās jau minētajai biogrāfiski publicistiskai apcerei "Pīters Miglinīks" uzrakstīta drāma "Kod pirmī gaiļi dzīdoja" (1946., abi latgaliski) un vērienīga episka triloģija "Māra mostas" ("Poļu dumpis", 1951; "Gaiļi pusnaktī", 1952; "Pēteris Miglinieks", 1956). Tajā ļoti detalizēti, pastoziem, it kā eļļas gleznojuma, triepieniem, paskarbi, reizē krāsaini tēlota dzīve Latgalē 19. gs. 60.–80. gados, uzmanības centrā paturot Pīteru Miglinīku. Viņa personības tapšanu, spriegi radošo dzīvi un cīņu ar sava laika nejēdzībām, izaicinot likteni.

A.Rupaiņa triloģijas neapšaubāmi respektējamā puse ir spējā organiski savienot konkrēti vēsturisko un brīvi tipizēto personāžu atveidi. Mūsu priekšā it kā no pagātnes miglāja paceļas un savu, vienalga — labo vai ļauno, taisnprātīgo vai viltīgi dubulto, skaidro vai dzīves duļķu ēnoto, taču diferencēti individuālo dzīvi dzīvo plaša personāžu galerija. Pītera tēvs Andrīvs, kaimiņš, rokrakstu grāmatniecības patriarhs Andrīvs Jūrdžs, muižnieks un kultūrnieks Gustavs Manteifelis, poļu sacelšanās varonis Leons Plāters un citi viņa domubiedri, Viļakas muižniece De Lipe–Lipska, Pītera Miglinīka sākotnējais labvēlis un vēlākais antagonists Modests Rozenšilds–Paulins, mūzikas skolotāja, galvenā varoņa draudzene un mīlestība Sofija, Franča Trasuna tēvs Staņislavs Trasuns. Viļņas gubernatori, drukas aizlieguma ieviesēji Latgalē un Lietuvā Muravjovs un Kaufmans, Zaļmuižas prāvests Kanaševskis, Ludzas dekāns Seipulnīks, latgalisko grāmatu kontrabandists no Dagdas — Zeliks un vēl vairāki citi. Tie visi tēloti ne paši par sevi un izolēti no tās dzīves izjūtas, ko dzīvoja Pīters Miglinīks, bet gan viņa tiešo (visbiežāk), retāk — pastarpināto attieksmju izpausmēs.

Antona Rupaiņa triloģijas pamatā ir rūpīgi vākti materiāli. Līdzās vecākās paaudzes cilvēku atmiņām, P.Miglinīka atstāto rokrakstu fragmentiem izmantoti gandrīz simts nozīmīgi arhīvi, statistikas materiālu, dokumentu krājumi un citi nozīmīgi avoti. To vidū — redzama vieta prof. B.Brežgo sagādātie vērtīgie dokumenti, A.Jūrdža rokraksti, Jana Buiņicka atmiņas par poļu dumpja izvērsumu Latgalē (saukļa — "par mūsu un jūsu brīvību") tapšanu, kura norises attēlotas izvērsti un iespaidīgi. Acīmredzot tas arī devis iespēju A.Rupainim nevienkāršot, literāri neilustrēt parādības, bet atklāt tās visā konkrētībā, daudzpusībā un dažkārt arī negaidītā paradoksalitātē. A.Rupainis suverēni aizpilda neviena cita neskartās jomas mūsu tautas vēsturē un kultūrvēsturē. Tikai vēlāk citā aspektā (un lokālāk) tās skar Anna Zarāne romānā "Aizkurs" (R., 1997).

Antons Kūkojs 70. gados saraksta lugu par Pīteru Miglinīku "Troks voi nu Rogovkas", kuru pats iestudē Rēzeknes tautas teātrī un kura piedzīvo daudzus uzvedumus.

Plašu poēmu "Pīters Miglinīks" uzrakstījis viens no redzamākajiem Latgales liriķiem Jānis Ludboržs (Madsolas Jųņs). Tās fragmenti publicēti Katoļu Kalendārā 2000. gadam. Viņš arī uzrakstījis izjustu veltījumu "Lyugums calmlaužim" (kr. "Lynu zīdi", Rēzekne, 1998). Spēcīgu, izjustu poēmu "Taisneibas nesējs", veltītu Pīteram Miglinīkam, uzrakstījusi Anna Rancāne (Latgaliešu literatūra, R., 1995). Miglinīka motīvi skanējuši Andra Vējāna, Pētera Jurciņa un citu dzejnieku grāmatās. Tātad Pīters Miglinīks ir kopā ar mums un mūsu kultūras gaita ir kopā ar viņu.

Tomēr — īpaša, izvērstāka saruna varētu būt par visakūtāko no tēmām — Pīters Miglinīks un mūsdienu Latgale. Te varam ieskicēt tikai dažus pamatmotīvus. Daudz kas no viņa vīzijām piepildījies. Viena no tām bija — tiekties pēc gara gaismas. Ja P.Miglinīks bija viens no retajiem, kas varēja lepoties ar apriņķa skolas izglītību, bet šodien tūkstoši Latgales jauniešu beiguši augstskolas, strādā par skolotājiem, augstskolu pedagogiem, ir zinātnieki, speciālisti dažādās jomās. P.Miglinīks pat neuzdrošinājās sapņot par kādu Latgales augstskolu, bet tagad novadā tādas ir divas. Taču nepievērsim eiforijā acis — šodienas Latgalē 10 pagastos nav nevienas latviešu skolas, bet kopā ar tai tuvo Augšzemi — 15 pagastos.

P.Miglinīks aicināja tiekties pēc saimnieciskās rosības un zemkopju dzīves augšupejas. 1998. un 1999. gada vasarās apmeklēju Latgales pierobežu — no Asūnes līdz Zilupei. Redzēju milzīgas krūmiem un nezālēm aizaugušas, neapstrādātas platības, daudzām mājām aiznaglotas rūtis. Tikai pie retas mājas kādu govi vai kaziņu. Jo šeit palikušie vecie cilvēki nespēj sagādāt lopiņiem ziemai iztiku. Kāds paradokss — P.Miglinīks savu cīņu izvērsa tā saukto servitūtu lietā, t.i., iestājās par brīvām ganībām lieliem lopu bariem tajā pašā Ludzas apriņķī, kurā tagad nekādas ganības vairs nav vajadzīgas.

P.Miglinīks aicināja brāļus latgaliešus turēties kopā, būt vienotiem vispārīgās lietas labā. Kur nu! Šodien līdzās jau esošajām partijām vēl tiek veidotas īpašas "pilsētu partijas" (piemēram, Daugavpilī), lai ierēdniecības virsotnes ērtāk varētu sadalīt vēl palikušos labumus. Bet viens no teritoriālās reformas projektiem pat grasās kā ar drēbnieka šķērēm bez kādas jēgas sagraizīt un mākslīgi sadalīt Latgali.

Neatkarīgās Latvijas Saeimā ir ievēlēti deputāti — Pītera Miglinīka novadnieki. Viņi strādā visas Latvijas labā, tiecoties apliecināt Miglinīka dzejas rindā izteikto: "Mēs būsim kungi un valdīsim paši." Rēzeknē ir lielisks Latgales kultūras vēstures muzejs ar divām izstāžu zālēm un plašāko tematisko, savam novadam veltīto bibliotēku Latvijā. Te ir tādas tautas mākslas apvienības kā "Latgolas pūdnīki" (vad. E.Vasiļevskis), "Rēzeknes apriņķa pūdnīki" (vad. P.Ušpelis), kuru darinājumus pazīst tālu pasaulē. Grāmatu apgāds Jāņa Elkšņa vadībā izdevis daudzus desmitus grāmatu, krietnu daļu arī latgaliešu mēlē (vairāki romāni, stāstu un dzejoļu krājumi "Tāvu zemes kalendārs", literatūras almanahs "Olūts" u.c.) Par to Miglinīks nevarēja pat sapņot. Doma par latgalisku avīzi viņa laikā varēja būt tikai vīzija. Tā īstenojās latgaļu nacionālās atmodas (1904–1917) un Latvijas Republikas laikā, kad iznāca vairāki laikraksti un žurnāli latgaliski. Zināmas metamorfozes šajā ziņā pārdzīvotas pēdējos 12 gados. Kopš 1989. gada parādījušās vairākas avīzes latgaliešu rakstu valodā, taču visas nomirušas dabīgā nāvē; savu dzīvību tikko velk Preiļu entuziasta A.Rancāna te izdotais mazais tabloids "Zemturs", kas lasītāju intereses trūkuma dēļ zaudējis abonēšanas iespēju indeksu un datortehnikā tiek pavairots pāris simtu eksemplāros. Taču P.Miglinīka senā cerība, tikai zināmā mūsdienu korekcijā, sāk piepildīties. Jau otro gadu pie lasītājiem latviešu literārajā valodā dodas moderns, daudzlapains un daudzkrāsains laikraksts Latgalei "Vietējā Nedēļas Avīze", kura atšķirībā no rajonu laikrakstiem un dažu pagastu avīzītēm aptver visu Latgales novadu, gūstot aizvien lielāku atbalstu lasītājos.

"Vietējās Avīzes" možā, konstruktīvā un reizē arī problēmtiecīgi kritiskā ievirze liek domāt, ka dažkārtējās runas par totālo saimniecisko un garīgo krīzi mūsdienu Latgalē ir stipri vien pārspīlētas. To apliecināja arī Latgales Pētniecības institūta 9. konference Krāslavā, piesakot cīņu atpalicībai un inertumam.

Atcerēsimies — desmitais Pītera Miglinīka novēlējums jeb bauslis skanēja: "Ticēt labākai tautas nākotnei."

Ticēsim arī mēs!

Dr. philol. Pēteris Zeile — "Latvijas Vēstnesim"