Preses brīfingā pēc tikšanās ar premjerministru Rīgas pilī 2006.gada 14.martā*

Man ir ļoti skumji par to, ka Latvijā šobrīd izskan gadījums, kur atklājās, ka pašvaldību līmenī, tiekot veidotai pašvaldību pārvaldes sistēmai, ir atklāta korupcija, un es varu izteikt gandarījumu par to, ka tā ir atklāta, ka tā ir nodota tiesai, ka ir konkrēti apsūdzētie, ka ir liecības, un izteikt vēlmi, lai tiesas process notiktu pēc iespējas ātrāk, un izteikt arī vēlmi, lai tiesas procesā mēs redzētu beidzot arī tādus spriedumus, ja tie ir pamatoti, kas rada konsekvences tiem, kas nodarbojas ar korupciju.

Man kā prezidentei rada bažas situācijas, kur pagājušā gada laikā ir atklāti vairāki smagi korupcijas gadījumi, piemēram, piedāvājot lielu kukuli KNAB darbiniekam, lai viņš neizmeklē kādu lietu, tiesā tiek vaina atzīta, bet neseko nekāds notiesājums, ir nosacīts sods, un tad rodas iespaids, ka valstī tiek pieļauta korupcija. Man šķiet, mēs Latvijā gribētu redzēt, ka korupcija nav pieļaujama, ka to ir iespējams atklāt, un es gribētu aicināt visus, kas saskaras ar korupciju, nākt ar savu devumu, nepieļaut un nepieņemt to kā sistēmu un cīnīties tai pretim, un es arī aicinātu visu tiesu sistēmu tad arī saprast, ka tā ir nopietna lieta, mēs nedrīkstam to pieļaut, mums ir ar to jācīnās. 

Jautājums: Vai, jūsuprāt, tas ir tikai skumji, vai arī liecina par kādām dziļākām krīzēm politiskajā elitē, vai ir iespējams runāt par politiskās elites bankrotu?

Nekļūsim tūliņ jau teatrāli un nepārspīlēsim šāda atsevišķa gadījuma konsekvences un sekas. Es domāju, apstāklis, ka tiek piedāvāts kukulis vienas konkrētas partijas pārstāvim, ir ļoti nopietns, un katrā ziņā jebkurai partijai, ja kaut kas tāds tās rindās parādās, tās konsekvences būtu smagas, un tās īpaši parādās vēlēšanu gadā. Tas jau ir sods pats par sevi. Tomēr no tā veikt tālejošas konsekvences par politisko procesu vispār, piedodiet, – mēs darbojamies demokrātijā. Demokrātijā strādā cilvēki, un cilvēki ir ar dažādām spējām – citi gudri, citi mazāk gudri, citi godīgāki un citi mazāk godīgi. Tamdēļ ir valsts pārvaldes sistēma, un mūsu mērķis kopš neatkarības dibināšanas ir veidot demokrātisku valsts pārvaldes sistēmu, tādu, kas ir tiesiska, un tas nozīmē, ka tādiem, kas ir negodīgi pēc dabas vai pēc kārdinājuma, vai pēc rakstura vājības, mums ir nepieciešamas struktūras, lai novilktu robežas viņu darījumiem un radītu iespējas pieķert viņus pie rokas, vest tiesas priekšā un, kā es saku, arī tiesas priekšā cerēt, ja ir vaina, lai būtu arī attiecīgs sods, un lai tas ir bieds un brīdinājums citiem to nedarīt. Te mums ir nepieciešama absolūti godīga tiesa, godīga prokuratūra un izmeklētāji, un ne jau tikai politiķi vien ir iesaistīti. Ir iesaistīti arī uzņēmēji, mums ir vajadzīgi godīgi uzņēmēji un jebkurš iedzīvotājs valstī, visā sabiedrībā.  

Prezidentes kundze, tad, kad tika publiskots pret Repši sāktais kriminālprocess un jūs sacījāt, ka tas ir viņa lēmums – atkāpties vai ne, mēs zinām, ka līdzvērtīgs tiesisks dokuments un lēmums ir ticis pieņemts prokuratūrā arī par Šleseru. Kādam, jūsuprāt, būtu jābūt Šlesera lēmumam?

Es nezinu, ko jūs dēvējat par līdzvērtīgu dokumentu, jo šeit, šajā gadījumā, cik es noprotu, Šlesera kungs ir pieaicināts kā liecinieks, un pret viņu nav izvirzīta nekāda apsūdzība. Tā ka tā ir būtiska atšķirība, un pret Repšes kungu bija izvirzīta apsūdzība, bija izmeklēšana, tātad šaubu ēna un mākonis. Šeit ir šaubu ēna uz partiju. Uz Pirmo partiju, jo tās deputāts Hlevicka kungs ir tas, par kura ievēlēšanu šeit bija runa, tātad jautājums ir, vai viņš pats to bija organizējis vai to bija organizējusi viņa partija, kurā līmenī tas ir noticis. Viss tas ir nodots tiesā, un saprotiet, ka šajā brīdī man kā prezidentam tuvāk izteikties faktiski ir ļoti nevēlami, jo es negribētu, ka tiktu uzskatīts, ka valstī tiesas procesu iespaido politiski. Šeit ir politiska situācija, bet tā jau ir nonākusi tiesā, šeit notiek tiesas process, un tiesa tagad, es ceru, pietiekami ātri un operatīvi varēs šo jautājumu iztirzāt un arī nonākt pie skaidrības, kur ir kāda vaina un kur tā nav pierādāma. 

Bet politiskās atbildības robežas ir plašākas. Pēc jūsu ieskata, vai tomēr Šlesera kungs vēl drīkst atrasties šajā amatā?

Demokrātiskā valstī politiķis nes politisko atbildību. Tas ir tas, ko es kopš stāšanās amatā cenšos cilvēkiem atgādināt un izskaidrot. Politiķis stājas tautas priekšā un ir gatavs tās izvērtējumam jebkurā brīdī. Vēlēšanās, protams, un vēlēšanas nav tālu, bet arī tajā brīdī viņš nes politisku atbildību ar savu rīcību un savā ziņā arī kolektīvu atbildību par partijas rīcību. Tātad šeit ir atbildība partijai kā kolektīvam, partijas biedram, kas ir iesaistīts kādā aizdomās turētā nelikumībā un partijas vadītājam. Šeit ir dažādas atbildības pakāpes, un visiem iesaistītajiem ir katram no savas puses jāuzņemas atbildība tautas priekšā kā politiķiem, un viņi nes savas rīcības konsekvences. 

Vai tas nozīmē, ka viņam būtu jāatkāpjas?

Man kā prezidentam nav padomi dodami politiķiem, kas ir pieauguši cilvēki un paši pieņem savus lēmumus, paši nes savas rīcības konsekvences tautas priekšā. 

Kā Kanādā būtu līdzīgās situācijās noticis?

Tur ir visdažādākās situācijas. Tur bija viena situācija, kur Liberāļu partijai bija, nu, smagi pārkāpumi – aptuveni 100 miljonu dolāru, kas bija domāti vienam mērķim, bija novirzīti partijas atbalstītāju rokās Kvebekas provincē, bet turpinājās valdība līdz pat vēlēšanām. Vēlēšanās bija valdības maiņa, tātad vēlētāji izteica savu attieksmi.  

Kā jūs kā amatpersona un kā pilsone, kas dodas vēlēšanās balsot tieši uz Jūrmalas vēlēšanu iecirkni, vērtējat to telefonsarunu ierakstus, kurus, iespējams, esat televīzijā redzējusi?

Jā, es vakar tos dzirdēju, izvērtēju. Domāju, tur tagad viedokļi ir dažādi. Tie [materiāli] ir nodoti tiesai, nodoti sabiedriskai apspriešanai, un katram vēlētājam, protams, šeit ir savs viedoklis, man kā vēlētājai, protams, tāds arī ir, un te ir medijiem un arī visiem citiem iespējams paust savu viedokli. Es kā prezidents neesmu autorizēts un nedz arī vēlos to darīt, neraugoties uz to, ka kameras savulaik mēģināja ieskatīties vēlēšanu būdā, kas ir pilnīgi privāta lieta, lai redzētu, kuru ķeksīti atzīmēju un par kuru partiju balsoju, man ir arī tiesības kā pilsonim uz savas izvēles neatklāšanu. 

Vai jūs šodien arī ar premjeru runājāt par šiem ierakstiem?

Es ar premjeru aprunājos par situāciju valstī, jo, protams, jebkāda politiska skandāla situācijā jautājums rodas par valdības stabilitāti. Man kā prezidentam vienmēr pirmais un pēdējais manā rūpē ir – lai Latvijā ir valdība, kas ir rīcībspējīga, ņemot vērā, ka mums stāv priekšā vēl arvien ļoti daudz nopietnu uzdevumu un ļoti lieli izaicinājumi. Mēs novembrī rīkojam NATO samitu, mums ir šobrīd steidzamā kārtā jāgatavojas dalībai eirozonā, mums ir ļoti steidzamā kārtā jācenšas apgūt tos līdzekļus, kas ir vajadzīgi, lai mēs varētu pievienoties Šengenas līgumam, mums ir jāapgūst visi tie līdzekļi, ko Eiropa mums dod ierobežotā laika sprīdī, pienākumu ir ļoti daudz. Mans pienākums ir raudzīties, vai ir valstī pie stūres un vai ir ministrijā pie stūres cilvēks, kas darbus virza uz priekšu, vai nē.  

Tieši izvērtējot NATO samita tuvumu, vai jums liekas pareizi, ka stūri griež cilvēki, kas uztic tautas deleģētās tiesības uzņēmējiem ar apšaubāmu reputāciju?

Sadarbība ar uzņēmējiem – ja jūs paskatāties atpakaļ pagātnē, kā veidojās pagājušās vēlēšanas un pēc tam koalīcijas tūliņ pēc parlamenta vēlēšanām, tad jūs redzēsiet, ka burtiski visas partijas kontaktējas ar uzņēmējiem, kas viņus ir savulaik atbalstījuši. Uz kādiem pamatiem – likumīgiem vai nelikumīgiem, – tur ir tiesībsargājošajām institūcijām un arī žurnālistiem jāseko līdzi. Tas, ka viņi kontaktējas, jau ir savā ziņā normāli, jo politiskās partijas iespaido uzņēmējdarbību, un tas ir viens no aspektiem, kas man kā prezidentam, dodoties ārzemēs un aicinot cilvēkus investēt Latvijā, ir būtisks jautājums: vai mums ir uzņēmējdarbībai stabila, uzticama vide, kurā var nākt cilvēks un sagaidīt, ka te ir likumīga valsts, tiesiska valsts, un ka tajā var darboties.  

Bet, ja tagad neviens no ministriem neuzņemas atbildību – ne Šlesers, ne Kalvītis, vai neakceptējam šo situāciju kā normālu, vai mēs neradām precedentu, ka, jā, ir iespējams pirkt un pārdot…

…Kas par normālu! Četri cilvēki ir apsūdzēti un stājas tiesas priekšā, neviens nesaka, ka tas ir normāli!... 

…Ja mēs runājam par augstām amatpersonām…

…Un apsūdzēts, cik es zinu, nav neviens no viņiem šobrīd. Tiesai ir savi pienākumi, un tur ir jābūt pierādījumiem, un politiķiem ētiskā atbildība ir politiskā atbildība, kā viņi stājas tautas priekšā. Tauta beigu beigās ir pēdējā, kas nosaka, kā viņi viņus vērtē.

Valsts prezidenta preses dienests

* Transkripts – iespējami precīzā, tiešā runas atveidojumā. Red.