Par Latvijas uzvaru Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas lietā “Tatjana Ždanoka pret Latviju”

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Tiesa) 16.martā pasludināja spriedumu lietā “Tatjana Ždanoka pret Latviju”, ar 13 balsīm pret 4 pasludinot, ka Latvija nav pārkāpusi Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (Konvencija) 1.protokola 3.pantu (tiesības uz brīvām vēlēšanām) un ka nav nepieciešams atsevišķi vērtēt T.Ždanokas sūdzību par Konvencijas 10.pantu (tiesības uz vārda brīvību) un 11.pantu (tiesības uz pulcēšanās brīvību). Pateicoties labvēlīgajam spriedumam, Latvijai arī nebūs jāmaksā T.Ždanokai kompensācija, kā to bija lēmusi Tiesas palāta pirmajā spriedumā šajā lietā.

Svarīgs Latvijas okupācijas fakta starp-tautiskas atzīšanas elements ir Tiesas atzinums par valsts attīstības vēsturisko kontekstu, ka Latvija un citas Baltijas valstis ir zaudējušas neatkarību 1940.gadā pēc Centrālās un Austrumeiropas sadalīšanas atbilstoši Molotova – Ribentropa pakta slepenajam protokolam – līgumam, kas bija pretrunā vispāratzītajiem starptautisko tiesību principiem. Tāpat Tiesa atzina Padomju Savienības Komunistiskās partijas un Latvijas Komunistiskās partijas aktīvo lomu Latvijas pievienošanā PSRS. Ar šo viedokli Tiesa noraida apgalvojumus, ka Latvija iekļāvusies PSRS atbilstoši tā laika tiesību normām.

Ždanokas lietā Tiesa atzina, ka tiesību kandidēt vēlēšanās ierobežojumu mērķis bija nevis sodīt tos, kas bija pret demokrātisko procesu integritāti, bet drīzāk – lai izslēgtu tādu personu dalību likumdošanas procesā, kuras aktīvi darbojušās partijā, kas vardarbīgā veidā mēģinājusi gāzt no jauna izveidoto demokrātisko režīmu valstī.

Tiesa atzina, ka, ņemot vērā Komunistiskās partijas iesaisti traģiskajos 1991.gada janvāra notikumos, bija saprātīgi uzskatīt, ka vadošās Komunistiskās partijas amatpersonas ietur antidemokrātisku pozīciju, ja vien tās nav ar aktīvām darbībām no šīs pozīcijas norobežojušās. Izvērtējot T.Ždanokas gadījumu, Tiesa secināja, ka iesniedzēja nebija to darījusi un nebija to nožēlojusi.

Tiesa atbalstīja valdības viedokli, ka, pat šobrīd izvērtējot Ždanokas lomu un rīcību 1991.gada notikumos, joprojām ir pamatojama iesniedzējas izslēgšana no tiesībām kandidēt nacionālā parlamenta vēlēšanās un tādējādi ierobežojums atbilst Konvencijas 1.protokola 3.panta prasībām. Tiesa norādīja, ka šāds ierobežojums būtu neattaisnojams valstīs ar vairāku gadu desmitu vai gadsimtu ilgām demokrātijas tradīcijām, taču tas var tikt pamatots Latvijā, ņemot vērā vēsturiski politisko kontekstu šādu ierobežojumu noteikšanai, kā arī draudus jaunajai, tikko izveidotajai demokrātijai, kurai komunistisko ideju atkaluzliesmošana un popularizēšana varētu draudēt ar totalitārā režīma atjaunošanu.

Tiesa atzina, ka gan Latvijas likumdošanas, gan Latvijas tiesu vara vislabāk var izvērtēt grūtības, ar kurām nācās saskarties, izveidojot un aizsargājot demokrātisko iekārtu. Līdz ar to šīm iestādēm vajadzētu atstāt pietiekami lielu rīcības brīvību, lai izvērtētu sabiedrības vajadzības, stiprinot uzticību jaundibinātajām demokrātiskajām institūcijām, ieskaitot nacionālo parlamentu, kā arī atbildēt uz jautājumu, vai šādi pasākumi joprojām ir nepieciešami, lai attaisnotu ierobežojumu mērķi, pastāvot nosacījumam, ka nacionālo iestāžu veiktajā novērtējumā nebija nesamērīguma vai patvaļas.

Šai sakarā Tiesa piešķīra nozīmi faktam, ka Latvijas parlaments ir periodiski pārskatījis Saeimas vēlēšanu likuma 5.panta 6.daļu, pēdējo reizi to darot 2004.gadā. Tiesa ņēma vērā Satversmes tiesas 2000.gada 30.augusta spriedumu, kurā Satversmes tiesa bija rūpīgi izvērtējusi vēlēšanu tiesību ierobežojumus valsts demokrātiskās attīstības, kā arī politisko un vēsturisko apstākļu kontekstā, pieņemot vēlēšanu likumu Latvijā, un konstatējot, ka izvērtēšanas brīdī deviņus gadus pēc 1991.gada notikumiem parlamenta rīcība nebija nedz patvaļīga, nedz nesamērīga. Tiesa atzīmēja, ka Satversmes tiesa atzinusi, ka vēlēšanu tiesību ierobežojumi nevar būt beztermiņa, ka tie nevar pastāvēt ilgstoši un tie ir regulāri jāpārskata. Latvijas parlamentam ir pienākums regulāri pārskatīt šādu likumā noteikto ierobežojumu ar mērķi to drīzumā atcelt. Šāds secinājums būtu arī pamatots, ņemot vērā to valstiskās stabilitātes līmeni, kas ir panākts, inter alia, pilnīgi integrējoties Eiropā. Ja Latvijas likumdevējs neturpinās strādāt pie ierobežojumu atcelšanas, Eiropas Cilvēktiesību tiesa nākotnē varētu līdzīgās lietās nonākt pie pretēja sprieduma.

Lielās palātas spriedums ir galīgs un nav pārsūdzams.

Ārlietu ministrijas Informācijas un sabiedrisko attiecību departaments