Par valsts finansējumu partijām

Partijas ir viens no mūsdienu demokrātijas pamatelementiem, bet partiju finansēšana uzskatāma par vienu no trauslākajiem posmiem demokrātijas attīstībā — sestdien, 25. novembrī, konferencē "Partiju finansēšana un korupcija", atzina Saeimas priekšsēdētāja biedrs Rihards Pīks.

Kā, konferenci atklājot, norādīja politologs Jānis Ikstens, partiju finansēšanas pirmsākumi meklējami Rietumeiropā, kur finansējums partijām tika ieviests kā līdzeklis cīņā pret korupciju. Kopš komunistisko režīmu sabrukuma arī Austrumeiropā attīstījusies politisko partiju finansēšana no valsts budžeta. Bet atšķirībā no Rietumeiropas, kur par šo tēmu veikti daudzi pētījumi, informācijas par partiju finansēšanu Austrumeiropā ir ļoti maz. Tādēļ, lai aplūkotu partiju finansēšanas daudzveidīgos mehānismus, iepazītos ar to ietekmi uz korupcijas attīstību un politisko sistēmu kopumā un lemtu par iespējām uzlabot politisko partiju finansēšanas mehānismus Rīgā uz starptautisku konferenci bija pulcējušies politologi, pētnieki un citas šajā jautājumā ieinteresētās personas no Latvijas, no Austrumeiropas valstīm, kā arī pārstāvji no Dānijas, Itālijas un Lielbritānijas.

Runājot par Latviju, kas kopā ar Ukrainu ir vienīgās valstis Eiropā, kurās partijas nesaņem nekādu finansējumu no valsts budžeta, deputāts R.Pīks apgalvoja, ka politiskās partijas vismaz nelielā apmērā būtu jāfinansē no valsts budžeta. Tādējādi partijas spētu rīkoties neatkarīgāk laikā starp vēlēšanām. Tomēr gan R.Pīks, gan citi konferences dalībnieki no Latvijas atzina, ka valsts finansējuma piešķiršana partijām nebūs atrisinājums cīņā pret korupciju. Arī konferences dalībnieki no Dānijas un Itālijas, kur partiju finansēšana no valsts budžeta pastāv jau visai sen, norādīja, ka partiju dotēšana no valsts budžeta nav risinājums korupcijas problēmai, jo pēdējo gadu laikā arvien lielāka ietekme politikā ir tieši finansēm. Mogens Pedersens no Dānijas pastāstīja, ka, piemēram, Dānijā politiskās partijas no valsts budžeta saņem 21,50 kronas par katru vēlētāja balsi nacionālajās vēlēšanās. Tomēr priekšvēlēšanu kampaņās pēdējos gados tiek iesaistīti milzīgi finansu līdzekļi, tādēļ valsts līdzfinansējumam partiju kopējā budžetā ir visai maza nozīme. Kā atzina Dānijas pārstāvis, šāds finansēšanas mehānisms dod atšķirīgu ieguldījumu dažādām partijām. Mazajām partijām valsts finansējums ir gandrīz 70 līdz 75 procenti, bet lielajām partijām tas ir tikai ap 40 procentu no partijas kopējā budžeta.

Partiju finansēšanas modeļi dažādās valstīs ir diezgan atšķirīgi, bet kopīga iezīme visās Eiropas valstīs, īpaši Austrumeiropā, ir tā, ka galvenais ieguldījums partiju budžetā nāk no dažādām ekonomiskajām struktūrām ziedojumu veidā. Austrumeiropas valstīs ekonomisko grupējumu iesaistīšanās partiju finansēšanā ir īpaši izplatīta, un vēlēšanu kampaņu laikā ziedojumu īpatsvars partijas budžetā ir tuvu 90 procentiem. Tādējādi partijas kļūst pilnībā atkarīgas no ziedotājiem, kas partijām var diktēt savas prasības par dažādiem politiskiem lēmumiem. Šādās ziedotāju attiecībās ar partijām veidojas pamats korupcijai ne tikai partijās, bet arī valsts birokrātiskajā aparātā kopumā. Politologs Jānis Ikstens, intervējot 11 lielāko Latvijas politisko partiju līderus, uzzinājis, ka astoņi no tiem atzīst: sponsori ietekmē partiju politiku, bet trīs no partiju līderiem atzinuši, ka sponsoru spiediena dēļ bijuši spiesti darboties pretēji partijas deklarētajai politikai.

Vēl lielāka problēma Latvijā un citās Austrumeiropas valstīs ir tā, ka liela daļa finansu līdzekļu, kas nākuši no ekonomiskajām struktūrām, neparādās partiju oficiālajās atskaitēs. Atsaucoties uz J. Ikstena intervijām ar partiju līderiem, līdz pat 50 procentu no partijas kopējā budžeta neparādās oficiālajās atskaitēs un neiet caur oficiālajiem partiju banku kontiem. Tādējādi rodas slēptais partiju finansējums, ko neapšaubāmi var uzskatīt par korupciju. Saeimas deputāts Dzintars Rasnačs kā uzmanību piesaistošu minēja faktu, ka salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem ievērojami pieaudzis privātpersonu ziedojumu īpatsvars Latvijas politisko partiju budžetā. 1999. gadā no kopējā ziedojumu apjoma 68 procentus veido tieši privātpersonu ieguldījums. Kā norādīja Dz. Rasnačs, šāda situācija liek šaubīties par Latvijas iedzīvotāju nabadzību un šo ziedotāju patiesajiem nolūkiem.

Problēma gan Latvijā, gan citās Austrumeiropas valstīs ir tā, ka ziedojumu kopapjoms sastāv galvenokārt no dažiem, bet lieliem ziedojumiem, kas palielina šo ziedotāju ietekmi uz partiju. Lai šo problēmu risinātu, tika ieteikts ievērojami samazināt viena ziedotāja maksimāli pieļaujamā ziedojuma apjomu. Bijušais tieslietu ministrs Dz. Rasnačs iestājās par to, ka Latvijā maksimālo ziedojumu summu no viena ziedotāja vajadzētu samazināt līdz pat tūkstoš latiem līdzšinējo 25 tūkstošu vietā. Konferences dalībnieki bija vienoti nostājā, ka vajadzētu stimulēt mazos ziedotājus, tādējādi mazinot partiju atkarību no lielo ekonomisko grupējumu ietekmes.

Kā norādīja bijušais Itālijas senāta loceklis Džanfranko Paskvīno, arī Itālijā lielie ziedotāji ieņem nozīmīgu vietu, un tādējādi partijas rūpējas galvenokārt par ziedotāju piesaistīšanu, aizmirstot par partijas ierindas biedriem. Par ierindas biedru mazo ietekmi liecina arī fakts, ka biedru naudas partijas kopējā budžetā Rietumeiropā ir aptuveni septiņi līdz trīspadsmit procenti, bet Austrumeiropas zemēs biedru naudas ir tikai līdz diviem procentiem no partijas kopējā budžeta.

Konferences dalībnieki vairākkārt norādīja arī uz plašsaziņas līdzekļu nozīmīgo lomu partiju korumpētības attīstībā un ierobežošanā. Austrumeiropas valstīs daudzi mediji atrodas partiju funkcionāru vai lielo ekonomisko grupējumu rokās. Tādējādi arī mediji tiek korumpēti, darbojas partiju interesēs un nav ieinteresēti korupcijas atklāšanā politiķu darbībā.

Kā alternatīvs, bet visai nereāls risinājums korumpētības izskaušanai partiju darbībā tika piedāvāts apmaksātas partiju reklāmas aizliegums masu medijos. Kā atzina gan Sorosa fonda Latvijā izpilddirektore Vita Tērauda, gan politologs Jānis Ikstens, reklāmas ierobežošana samazinātu partiju tēriņus, tādējādi mazinātos nepieciešamība pēc sponsoru naudas, jo pašlaik tieši reklāmai tiek lietoti ap 70 procentu no kopējiem partiju izdevumiem. Kā aizstājējs reklāmai būtu valsts apmaksāto priekšvēlēšanu diskusiju raidlaika palielināšana valsts televīzijā un radio.

Visi konferences dalībnieki bija vienisprātis, ka viena no galvenajām problēmām cīņā ar korupciju partijās un politiskajās institūcijās ir efektīvu kontroles institūciju trūkums. Gandrīz ikviens Austrumeiropas valstu pārstāvis atzina, ka konkrētajā valstī kontrole pār partiju finansiālo darbību ir ļoti vāja un neefektīva, vai vispār neeksistē. Deputāts Dz. Rasnačs pauda viedokli, ka galvenās finanses no valsts budžeta būtu nepieciešams novirzīt tieši efektīvu kontroles institūciju radīšanai, kurām būtu pilnvaras kontrolēt partiju finansiālos darījumus un pat bankas kontus. Bet, kā Dz. Rasnačs vēlāk atzina, šādiem priekšlikumiem būs visai grūti rast politiķu atbalstu. Savukārt J.Ikstens norādīja, ka politiķi visai labprāt runā par partiju finansējumu no valsts budžeta, bet attiecībā uz partiju finansu kontroli runā ļoti izvairīgi. Arī Dž. Paskvīno atzina, ka tieši kontroles institūciju sakārtošana un tiesu sistēmas stiprināšana ir galvenie ieroči cīņai ar korupciju partijās un valsts institūcijās.

Konferences noslēgumā speciālisti no Latvijas, Igaunijas, Lietuvas, Polijas, Bulgārijas, Rumānijas un citām valstīm bija vienisprātis, ka nav iespējams rast vienotu risinājumu partiju finansēšanai un finansu kontrolei, tomēr visi atzina, ka konferencē gūtā informācija par situāciju citās valstīs būs lielisks palīglīdzeklis šā jautājuma risināšanai nākotnē.

Artis Nīgals, "LV" nozares redaktors