Latvija var būt lepna par saviem bērniem un jauniešiem

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga Latvijas Pirmajā Bērnu forumā:

Runa 1. Bērnu forumā Kongresu namā 2000. gada 24. novembrī

Augsti godātais ministra kungs, goda viesi, godātie rīkotāji, jaunieši, bērni!

Latvija var būt lepna par saviem bērniem un jauniešiem, un viens skaidri redzams paraugs tam, cik ļoti spējīgi un izdarīgi ir mūsu bērni, ir šis forums un tā organizēšana. Vēlos apsveikt visus tos, kas ir piedalījušies šajā pasākumā, es novēlu visiem vislabākās sekmes jūsu nākamajos plānos un iecerēs.

Bērni ir mūsu nākotne, bērni nes mūsu ģenētisko mantojumu, viņi savā veidā ir mūsu nemirstība. Pieaugušo pienākums ir nodot bērniem to kultūras mantojumu, ko esam saņēmuši no iespriekšējām paaudzēm, un pieaugušo pienākums ir gādāt par bērniem līdz tam brīdim, kad viņi kļūst pilngadīgi, līdz tam brīdim, kad viņi spēj uzņemties gan juridiski, gan praktiski visas pilsoņa tiesības un pienākumus.

Bērns prasa mūsu aizsardzību, gādību un rūpes gan ģimenē no vecākiem, gan no valsts kā savas garīgās mātes. Bērnam ir tiesības tikt aizsargātam, bērnam ir tiesības, lai viņam tiktu nodrošināta pajumte, apģērbs, siltums, cienīgi dzīves apstākļi, izglītības iespēja, un pie tam ne tikai pašā zemākajā un elementārākajā līmenī, bet arī izglītības iespējas bērnam pilnveidot un attīstīt visus Dieva dotos talantus, cik vien tālu viņa paša spējas to var aiznest.

Bērnam ir tiesības uz veselību, tās aizsargāšanu, bērnam ir tiesības, ka viņu respektē kā līdztiesīgu pilsoni un cilvēcisku būtni. Bērnu mūsu valstī aizstāv vesela virkne pamatlikumu, kas nodrošina cilvēkam pienākošās fundamentālās tiesības, bet mums pašlaik ir arī īpaši likumi, kas specifiski aizsargā bērnu tiesības. Ir vesela virkne valsts un sabiedrības pienākumu. Šie likumi tagad valstij ir jāspēj iedzīvināt, un mums ir jāatrod līdzekļi, lai varētu tos iedzīvināt tā, kā tas ir paredzēts likuma garā.

Bērnu tiesības ikdienā nav tikai likuma jautājums, tas nav tikai līdzekļu jautājums kādam pasākumam vai iestādei. Bērnu tiesības tiks nodrošinātas tikai tad, kad visā sabiedrībā būs iesakņojies un nostiprināts viedoklis par bērna svarīgumu mūsu sabiedrībā. Man šķiet, mums vēl diezgan daudz jāpiestrādā — gan jums, mīļie bērni un jaunieši, gan vēl vairāk mums, pieaugušajiem — pie tā, lai mūsu valstī valdītu pieeja, ka katru bērnu uzskata par līdzvērtīgu valstī. Es kā prezidente savai valstij vēlos uzsvērt un atgādināt, ka katrs bērns Latvijai ir dārgs, viņš man ir dārgs kā prezidentei, bet viņš ir dārgs arī visai tautai. Mēs nevaram atļauties pagriezt muguru nevienam bērnam, lai kādi būtu apstākļi.

Mēs esam atbildīgi par savu bērnu labklājību ne tikai fiziskā plāksnē, ne tikai izglītības un veselības plāksnē, bet arī attieksmē pret viņiem, mūsu garīgā attieksmē pret bērnu kā līdzcilvēku. Te, jāsaka, mums ir vēl bēdīgas tradīcijas no aizgājušiem laikiem. Man pašai vēl relatīvi nesen ir nācies redzēt mātes vai skolotājus, kas attiecas pret savu bērnu vai audzēkni augstprātīgi vai ar nepiedodamu kritiku. Nav pieņemams, ka bērnam saka, ka viņš ir slikts. Nav sliktu bērnu, ir tikai sliktas vai nevēlamas rīcības.

Mēs nedrīkstam nosodīt bērnu, mēs nedrīkstam to nosodīt kā tādu, kas nav pilnvērtīgs un pelnījis mūsu cieņu. Mēs nedrīkstam arī teikt, ka bērnam nedrīkst ticēt tikai tādēļ, ka viņš ir bērns. Tieši otrādi — bieži bērni ir patiesāki par pieaugušajiem. Protams, ir bērni, kas zināmos apstākļos melo, bet biežāk gan būs bērni, kas stāstīs patiesību. Pieaugušo pienākums ir uzklausīt bērnu ar vislielāko nopietnību, un nekad nedrīsktam atļauties teikt — to jau saka tikai bērns, un tas nav nopietni. Un vēl mazāk drīkstam noraidīt bērnu ar atrunu, ka tas varbūt ir slims bērns. Arī slims cilvēks ir cilvēks, arī slims bērns ir personība. Tas nav iemesls viņā neieklausīties, tas nav iemesls viņu nesadzirdēt. Tas nav iemesls viņam neticēt.

Mīļie bērni, jūs bieži augat vidē, kas nav tāda, kādu to ideāli vēlētos redzēt. Tas bieži ir liktenis, un ir grūti raudzīties, kā dažās ģimenēs bērni tiek lutināti un cik viņiem daudz priekšrocību, un, protams, gādīgi un mīloši vecāki. Bet ir tā, ka ne katrā ģimenē ir tādi paši līdzekļi, ir tā, ka ne visi vecāki ir vienādi nobrieduši rūpēties par saviem bērniem. Es vēlētos atgādināt katram jaunietim un bērnam — tā nav jūsu vaina, ja jūsu vecāki nav perfekti. Vispirms jau nevienam vecāki nav perfekti, diemžēl viņi visi ir cilvēki tāpat kā mēs ar jums. Mūsu vecāki ir ļoti dažādi, mums viņi ir jāpieņem, kādus mums Dievs katram ir devis, ir jāmīl, neraugoties uz kļūdām un nepilnībām, kā visumā arī viņi mīl jūs, neraugoties uz jūsu palaidnībām un nerātnībām.

Vēlētos īpaši uzrunāt tos bērnus, kam vecāki nav gatavi uzņemties par viņiem gādību, jo viņi paši nav īsteni spējīgi par sevi gādāt. Es lūdzu šiem bērniem atcerēties — tā nav viņu vaina. Tur vaina ir vecākos, sabiedrībā, varbūt liktenī, kuru bērns nevar mainīt. Ir jāatrod veidi, kā tam tikt pāri.

Katram bērnam, kam ir grūtības savā vidē, savā ģimenē, vajadzētu būt vietām šajā zemē, kur viņš varētu vērsties pēc palīdzības. Un tas ir pirmais un pēdējais noteikums bērnu tiesību aizsardzībā — lai būtu valstī vietas, kur bērns var meklēt palīdzību, sūdzēties un tapt uzklausīts, kur varētu iejaukties un problēmas nokārtot.

Kā prezidente varu jums apsolīt, ka es turpināšu rūpēties un gādāt par visiem Latvijas bērniem un censties darīt visu, kas ir manos spēkos, lai citi pieaugušie pildītu savu pienākumu pret jums. Jūs, mīļie bērni, esat mūsu nākotne, jūs esat mūsu nākotnes Latvija, un es novēlu, lai jūs šo Latviju veidotu vēl skaistāku un labāku, nekā tā jebkad ir bijusi.

Visu to labāko!