Valsts prezidente:

— saņemot jaunu 1 lata sudraba piemiņas monētu

Latvijas Banka laidusi apgrozībā jaunu 1 lata sudraba piemiņas monētu starptautiskās "UNICEF" monētu programmas "For the Children of the World" ietvaros. Monētas reversā atveidots 11 gadus vecās Ludzas meitenes Gunas Bārbales zīmējums ar bērnu uz upes, uz kalnu un saules fona.

Lai ar šo monētu parādītu Latvijas bērnu attieksmi pret sevi, ģimeni, apkārtni, savu zemi un pasauli, Latvijas Banka rīkoja bērnu zīmējumu atklāto konkursu. Konkursā piedalījās gandrīz trīs tūkstoši bērnu vecumā līdz 16 gadiem, no viņiem veiksmīgākā bija Guna Bārbale. Pagājušā gada novembrī rīkotās starptautiskās konferences "Latvijas bērnu forums" laikā Rīgā, Kongresu namā, notika arī konkursam iesūtīto zīmējumu izstāde. Šai konferencē pirmo kā paraugu nokalto monētu Guna Bārbale Latvijas bērnu vārdā pasniedza Valsts prezidentei Vairai Vīķei–Freibergai. Protams, pati Guna Bārbale šo monētu ir saņēmusi kā dāvanu no Latvijas Bankas, bet par uzvaru konkursā viņa ieguva gan prieku un gandarījumu, gan 300 latu lielu prēmiju.

UNICEF (Apvienoto Nāciju Bērnu fonds) sāka šo monētu programmu 1996.—savas 50. jubilejas gadā. Šobrīd jau 23 valstis ir nokalušas monētas, kas stāsta par šo zemju bērniem, un kā UNICEF projekta sastāvdaļas ir atbalsts bērniem visā pasaulē — daļa no monētu tirdzniecībā iegūtās naudas nonāk fondā dažādu palīdzības projektu īstenošanai. Šīs programmas ietvaros Latvija ir pirmā valsts, kur bērni paši piedalījās savas monētas radīšanā. Latvijas Banka ir pateicīga Latvijas bērniem par atsaucību, piedaloties savas valsts naudas un arī valsts tēla veidošanā!

Monētas iespējams iegādāties Latvijas Bankā un citās ierastās jubilejas un piemiņas monētu tirdzniecības vietās (bankās, suvenīru un juvelierizstrādājumu veikalos, lidostā "Rīga").

Edžus Vējiņš, Latvijas Bankas preses sekretārs

Konkursa laureāte Guna Bārbele Valsts prezidentei Vairai Vīķei–Freibergai pasniedz jauno 1 lata sudraba piemiņas monētu

LB foto

UNICEF programmas "For the Children of the World" piemiņas monēta

Monēta izlaista starptautiskas monētu programmas ietvaros

Nominālvērtība: 1 lats (saīsināti – Ls 1). Svars: 31.47 g, diametrs: 38.61 mm. Metāls: 925° sudrabs, kvalitāte: proof. Kalta 2000. g. Valcambi SA (Šveice). Mākslinieki: Laimonis Šēnbergs, Jānis Strupulis

Monētas priekšpuse (averss)

Augšdaļā Latvijas lielā valsts ģerboņa attēls, zem tā uzraksts LATVIJAS REPUBLIKA. Lejasdaļā skaitlis 1, lokveidā zem tā uzraksts LATS un pa labi – gadskaitlis 2000.

Monētas josta:

Divi uzraksti LATVIJAS BANKA, atdalīti ar trim zvaigznītēm.

Monētas aizmugure (reverss)

Centrā – 11 gadus vecās Latvijas meitenes Gunas Bārbales zīmējuma atveids: uz pakalna stāvošs bērns, fonā – upes, kalni un saule. Augšdaļā – UNICEF logo, apkārt zīmējumam lokveidā izvietots uzraksts FOR THE CHILDREN OF THE WORLD.

— intervijā Latvijas Radio

Intervija Latvijas Radio 8.janvāra raidījumā "Pusdiena" pulksten 12.30. Raidījumu vada žurnālists Andris Siksnis.

Ir pirmdiena, 8.janvāris, programma "Pusdiena", studijā Andris Siksnis, un pirmo reizi jaunajā gadā — turpmākajās minūtēs iztaujāšu Valsts prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu. Labdien!

V.Vīķe-Freiberga:

— Labdien!

— Prezidentes kundze tiešām pirmo reizi šajā gadā šeit. Mēdz jau teikt — kā gads sākas, tā arī tas apmēram turpināšoties. Kā jums personiski tas ir sācies?

V.Vīķe

– Freiberga: — Nu paldies, man sācies ļoti labi. Es domāju, ka gads sākās arī ļoti skaisti — ar tīru, baltu sniegu, kas apsedza visus dubļus, netīrumus, visu pārvērta glītu, tīru un skaistu, un kaut mums tā izdotos gada garumā turpināt izdaiļot Latviju. Tas būtu skaisti.

— Jā, bet jāteic uzreiz, ka turpmākajās minūtēs mēs runāsim ne vien par liriskiem jaukumiem, ja tā drīkst teikt, bet arī par pavisam konkrētām lietām, kas šajā gadā pirmajās nedēļās mūs ir pārsteidzis. Un vispirms gribu runāt par to, ka pagājušajā nedēļā izplatījās ziņas, ka Krievija Kaļiņingradas apgabalā izvietojusi kodolieročus, tas satrauca gan Poliju, gan, protams, arī mūs — Baltijas valstis, taču Krievijas amatpersonas līdz šim nekādus apstiprinājumus šai informācijai nav sniegušas. Vai jūsu rīcībā ir pietiekami daudz informācijas par šādu akciju, un kā jūs vērtējat tieši šo, ka tādas īstas skaidrības tajā visā nav?

V.Vīķe

– Freiberga: — Nu tieši tā, patlaban ir tikai presē, amerikāņu presē izskanējušas ziņas, Krievija ir kategoriski noliegusi šādu apstākli. No Amerikas arī neesam dzirdējuši tieši oficiālu, kā varētu teikt, konstatējumu šai ziņā, tās ir tādas neapstiprinātas, oficiāli neapstiprinātas ziņas. Un tādos apstākļos, protams, komentēt būtu pāragri un, man šķiet, vispār nevietā, jo tas ir ļoti nopietns jautājums, katrā ziņā ar ļoti smagām starptautiskām implikācijām, bet tad būtu jābūt pilnīgi drošam par situāciju, pirms to komentēt.

— Jā, un nupat Polijas pilsētā Krakovā tikās Baltijas valstu aizsardzības ministri, un arī viņi ir teikuši, ka tas nekādā veidā vienā vai otrā gadījumā, ar Krievijas apstiprinājumu vai bez, nevar apdraudēt NATO paplašināšanos un Baltijas valstu centienus iekļūt šajā organizācijā. Kā jūs to uztverat, vai šis varētu būt bijis žests, kas kaut kādā mērā jātulko kā Krievijas bažas par mūsu virzību vai ne?

V.Vīķe

– Freiberga: — Nu tie visi atkal tādi minējumi bez konkrētības. Viens, piemēram, bija tāds minējums, ka tā būtu it kā Krievijas reakcija uz Polijas, Čehijas un Ungārijas uzņemšanu NATO, kas neizklausās pārliecinoši, ņemot vērā, ka tas ir jau vairākus gadus kā pagātne, un ne jau trīs gadus vēlāk reaģē uz kaut kādiem notikumiem, tā ka tas galīgi ticami neizklausās, un tas mazliet neauglīgi man šķiet — mēģināt to interpretēt.

— Jā, gan šis mūsu jau aprunātais, gan arī nākamais apgalvojums nāk no ārzemju preses, un šis vēl viens skandalozais ir tas, ka zviedru avīzē "Ekspressen" tika apgalvots, ka caur Latviju notiek Zviedrijas Baltijas telekomunikāciju noklausīšanās. Mūsu drošības iestādes gan šādu iespēju noliedz, taču šī ziņa ir izskanējusi. Vai jūsu rīcībā par to ir mūsu kompetentu iestāžu versijas, Satversmes aizsardzības biroja vai kādu citu institūciju versijas?

V.Vīķe

– Freiberga: — Nu redziet, tas atkal apstiprina, ka ne visu, ko lasa presē, var pieņemt kā absolūtu patiesību. Es tik tiešām painteresējos par tām instalācijām, kas Latvijā atrodas Tukuma lidlauka teritorijā, un, cik man zināms, tad tās pēc sava rakstura nav tādas, kas būtu spējīgas šos tām piedēvētos pasākumus vispār paveikt, tām vienkārši nav tāda specifika un tādas īpašības. Tā ka te ir kaut kas tiešām saputrots.

— Vai jūs domājat, ka tā ir tāda žurnālistiska, tāda intrigu vērpšana vai kāds apzināts pasākums?

V.Vīķe

– Freiberga: — Nu tie atkal būtu tukši minējumi.

— Nu par pavisam konkrētu un arī ne iepriecinošu lietu, tā ir kārtējā saslimšana mūsu tā saucamajās spēka struktūrās, Latvijas Infektoloģijas centrā kopš svētdienas ārstējas vairāk nekā 70 karavīri ar zarnu infekcijas saslimšanu. Šis ir kārtējais gadījums, kad masveidā saslimst karavīri. Kas, jūsuprāt, ir vainīgs, vai tā ir vienkārši normāla armijas parādība, vai šeit būtu vairāk jārūpējas komandieriem par jauniesaukto veselību?

V.Vīķe

– Freiberga: — Es to nesauktu par normālu parādību. Man šķiet, ka mums par daudz bieži un plašos apmēros notiek šīs saslimšanas un pie tam pārāk nopietnā veidā, arī šai pēdējā gadījumā. Ja runā par vidēji smagiem un smagiem gadījumiem, tad tas ir jāņem nopietni. Un acīmredzami te ir kāds sakars ar to, kādos apstākļos šie jaunie cilvēki dzīvo. Cik man ir nācies redzēt mūsu armijas instalācijas, tad, protams, tās nekādas greznās nav. Tur jauniesauktie dzīvo diezgan saspiesti, cik es noprotu, tad Policijas akadēmijā arī infrastruktūru stāvoklis ne tuvu nav ideāls. Un šis varētu būt simptoms tam, ka sadzīves apstākļi šajās iestādēs būtu nopietni jāuzlabo, lai vispirms gādātu par to, ka armijā, piemēram, visi tiešām potēti, ka tas tiek veikts nopietni, vispirms notiek administratīva kontrole, kādas ir visas sanitārās iekārtas, lai nebūtu tā: ja ir viens slims cilvēks, lai nevarētu aplipināt simtiem citu. Tāpat arī, protams, virtuvēs un tamlīdzīgi, arī tas viss būtu jāpārbauda.

— Jā, tieši tā, šis gadījums neapgalvo vai neapstiprina to, ka naudas trūkums varētu būt kaut kā pie vainas, jo būtībā tās droši vien ir elementārākas lietas.

V.Vīķe

– Freiberga: — Nu ne jau nauda pati par sevi ir vainīga, bet tas, kādi apstākļi tiek radīti. Un te būtu tiešām pavisam nopietni jāizseko visiem šiem dažādiem aspektiem, sadzīves aspektiem, kas ir labi zināms zinātniski, kas ir saistīts ar epidēmiju izplatīšanos.

— Jā, un arī turpināšu ar jautājumu, kas varbūt ir tāds ļoti saimniecisks, bet daudz diskutēts un joprojām ne īsti atrisināts, tas ir, Īres likums, par ko valdības Komiteja šodien spriedusi, beigās tomēr nenosakot, ka būtu jāatceļ norma, kas ļāva namsaimniekiem, beidzoties noteiktajam septiņu gadu termiņam, bez citu telpu ierādīšanas no dzīvokļa izlikt īrniekus, lai arī tur ir daudz tādu norāžu, kas tagad namīpašniekiem uzliks par pienākumu konkrēti atskaitīties, kāpēc viņi jebkurā gadījumā izliks īrniekus. Tomēr mehānisms īsti laikam nenoregulē šīs iespējas, kādām jābūt šīm attiecībām, un visi nekad nebūs apmierināti. Vai, jūsuprāt, tā nav liela un ilgi neatrisināta problēma, tā ir Rīgas problēma pamatā, bet cilvēkiem gribas uzturēt namus, viņiem naudas nav, cilvēkiem gribas dzīvot — viņiem naudas nav par ko maksāt. Kāds ir jūsu viedoklis šajā jautājumā?

V.Vīķe

– Freiberga: — Visa šī lieta ir jau par daudz sen ieilgusi, es domāju, ka te bija jānāk varbūt ar aktīvāku iejaukšanos un aktīvākiem risinājumiem jau agrāk, nevis nogaidot, kā tagad ir noticis, līdz tam brīdim, kad tie septiņi gadi ir aptecējuši, un nu esam krīzes situācijas priekšā, nu tad uzreiz tagad, tā sakot, kā pie ugunsgrēka, tagad nu katrs ķer savu spainīti un skrej un lej savu pilienu, mēģinot to izdzēst. Te ir nopietnas fundamentālas problēmas, kas, man šķiet, varēja būt sāktas risināt jau agrāk. Bet nu labi, pagātni neatsauksim, ko tagad varētu darīt? Ir skaidrs, ka nevaram prasīt no namsaimniekiem, lai viņi turpina savās mājās būtībā atbalstīt iedzīvotājus, maksāt par savu zemi nodokļus, maksāt par viņiem visus savus mājas uzturēšanas izdevumus, gādāt, lai tā māja būtu kārtībā un negāztos iedzīvotājiem uz galvas, tai pašā laikā, ka iedzīvotāji turpinātu maksāt nominālas, būtiski nereālas, tirgum ne tuvu neatbilstošas īres maksas, tas ir nereāli. Un modernā pasaulē, ja mēs iekļausimies Eiropas Savienības apritē, tad ir skaidrs, ka mums būs jānonāk dzīvokļu tirgū, būs jānonāk arī brīvās konkurences iespaidā, tas ir neizbēgami. Tas nozīmē, ka, lai cik kāds būtu pieradis kaut kur dzīvot par pusvelti, teiksim, kas tagad būs kļuvis par vēlamu rajonu, kur būs daudzi gatavi maksāt lielākas īres naudas, viņam, nonākot brīvās konkurences situācijā, būs jāsamierinās ar apstākli, ka viņam jāmeklē sev lētāks miteklis vai mazāks miteklis, kā nu kurā gadījumā. Tai pašā laikā nedrīkstētu būt tā, ka izliek ģimenes vienkārši uz ielas, un tas ir divu dažādu iemeslu dēļ, vai nu vienā gadījumā tamdēļ, ka notecējuši šie septiņi gadi, vai arī citā gadījumā, ka viņi ir maksātnespējīgi. Un te nu pašvaldībām ir ļoti nopietna atbildība — rūpēties par to, lai viņiem būtu viņu rīcībā pietiekams skaits sociālo dzīvokļu, kas krīzes gadījumos spēj maksātspējīgos uzņemt un izmitināt, bet arī, protams, ir vajadzīga dažādu pakāpju un dažādas dārdzības dzīvokļu sistēma, un arī tas pašvaldībām jāplāno par to, lai var uz priekšu paredzēt, ka būs dzīvojamās platības jebkurā pašvaldībā, kas atbilst iedzīvotāju prasībām.

— Jā, zināmā mērā arī šis valdības priekšlikums un reakcija tiek saistīta ar pašvaldību vēlēšanām, kas, jācer, nav tikai tādēļ, ko nevarētu laikam teikt par nākamo mūsu aprunājamo lietu, tas ir — tautas vēlēts valsts prezidents. Arī ilggadēji debatēta ideja, tagad sociāldemokrātu iniciatīva, kurai jau visai noraidošu reakciju pauduši citu lielo partiju pārstāvji tieši tādēļ, ka saistot to kā akciju pirms pašvaldību vēlēšanām. Arī mēs šad tad esam runājuši par to varbūt tā vispārināti, bet kāds ir jūsu vērtējums šī brīža situācijā un šī brīža sabiedriskajās attiecībās Latvijā, vai jūs saskatāt kādus neapgāžamus ieguvumus, ja, teiksim, šobrīd pavisam drīz tiktu iedibināts tautas vēlēts prezidents, vai arī jūs redzat daudz riska momentus patlaban šajā situācijā tautas vēlēta prezidenta institūcijai?

V.Vīķe

– Freiberga: — Atklāti sakot, es neredzu, kāds risks būtu tautas vēlēta prezidenta institūcijai īpaši, kas būtu citāds nekā tie riski, kas pastāv patlaban pie Saeimas vēlēta prezidenta. Citiem vārdiem sakot, jebkurā sistēmā ir iespējams ievēlēt kādā amatā tādu cilvēku, kas nav ideāli viņam atbilstošs. To iespējamību izslēgt jau mēs nevaram, cilvēka daba ir, kāda tā ir. Jautājums šeit ir par to, kas atbilstu tautas noskaņai un vēlmēm. Man šķiet, ka šeit ir, kā jau es to savā intervijā "Rīgas Balsī" minēju, man šķiet, ka Saeimai šī privilēģija patlaban pieder. Es būtu ļoti pārsteigta, ja Saeimas deputāti ar lielu sajūsmu no šīs savas privilēģijas būtu gatavi atsacīties, es domāju, ka tas ir pilnīgi normāli un cilvēcīgi, ka Saeimas deputātu lielais vairums nesaskatīs, kādēļ viņiem atsacīties no šīs privilēģijas. Tai pašā laikā, cik manāms, tad vispārīgi tautā ideja ir diezgan populāra, un es domāju, ka ar laiku gan Saeimas deputātiem, gan arī partijām ar šo populāro noskaņu vajadzēs rēķināties un kaut kādā veidā uz to reaģēt. Vai tieši kādā veidā tas varētu notikt, to rādīs nākotne.

— Tad jājautā tā, nu neapšaubāmi jau šādu iniciatīvu virzītāji kaut kādā veidā izmanto jūsu veiksmīgo praksi un zināmā mērā saista tieši ar jūsu uzvārdu un jūsu personību, arī šo iespējamību. Sakiet, vai jums līdzšinējā praksē ir bijis gadījums vai vairāki gadījumi, kad jūs jūtat: jā, man pietrūkst politiska instrumenta, lai ietekmētu politiku valstī, pilnvaru?

V.Vīķe

– Freiberga: — Ziniet, par to jau grūti tā spriest, jo katrs vienmēr teiks, ka varas nekad nav par daudz un ka viņam tās varētu būt vairāk. Tās ir tādas ļoti grūti izsveramas un izmērāmas lietas. Es personīgi nejūtu, ka tamdēļ, ka trīs partijas vienojās, lai mani ievēlētu Saeimā, ka no tā man būtu bijis jāvadās savos lēmumos, katrā ziņā es domāju, ka es jau ar pirmo likumu, kas nonāca uz mana galda, ja kādam par to bija kādas šaubas, tad es pierādīju, ka ne jau tādā veidā es personīgi saskatu prezidenta attieksmi pret Saeimu. Tās ir divas neatkarīgas institūcijas, tām pēc savas būtības tādām ir jābūt. Man šķiet, ka, salīdzinot ar citām zemēm un redzot, kādi apstākļi ir tur, es esmu dzirdējusi daudz komentārus par to, ka tautas vēlētam prezidentam, savā ziņā tieši no politiķu puses jābūt lielākam respektam pret viņu. Tas ir tā. Atkal šis līmenis ir grūti izvēlams un ir grūti objektīvi aprādāms, bet vispārēja noskaņa tāda ir.

— Un vēlreiz pie pagājušās nedēļas, vasaras laiks daudzkārt aprunāts presē, arī mums šeit radio, jūs apsveicāt valdības lēmumu grozīt pulksteni, pārejot gan uz vasaras, gan atpakaļ uz ziemas laiku. Jāteic uzreiz, ka no šīs iespējas, kā jau esam ziņojuši, ir atteikusies gan Lietuva, gan arī Igaunija. Un arī mūsu zinātnieki, astronomi un ar to saistītie cilvēki ir asi protestējuši, sakot, ka viņi jau ir valdībai vairākkārt teikuši, ka tas nav pareizi un ka tas būtībā ir kaitīgi, pirmkārt, kaitīgi veselībai maziem bērniem un arī vecākiem cilvēkiem. Kas ir jūsu apsveikuma pamatā, kādēļ?

V.Vīķe

– Freiberga: — Gribētu tūliņ precizēt, ka no zinātniekiem, cik man zināms, ir iebilduši vienīgi ļaudis no astronomijas institūta, un, cik man zināms, tad astronomija nav tā zinātne, kas ir specializēta, lai spriestu par cilvēku veselību. Ne tā ir viņu kompetence. Un varbūt zinātnieks savā jomā un speciālists tajā jautājumā, ko viņš pārzina, tas viņu nebūt nepadara par universālo ekspertu, kas tikpat labi var spriest par kaut ko citu. Tas ir pirmais, kas būtu jānoskaidro, lietojot vārdu — zinātnieks. Man uzkrīt, ka es presē esmu iepazinusies, piemēram, ar ārstu viedokli, ārsti nav zinātnieki, viņi ir praktiķi, bet bērnu ārsti un tamlīdzīgi ir izteikušies tieši otrādi, ka viņi uzskata, ka bērnam ir iespēja ilgāk vakarā izmantot gaismu, kas uz bērna veselību savā ziņā atstātu labu iespaidu. Tā kā te, kas attiecas uz zinātni, man pašai kā zinātniecei, kas par smadzeņu, teiksim, funkcijām kaut ko zina, man pieejamā informācija ir tāda, kas saka, ka gaisma atstāj pozitīvu iespaidu uz ļaužu veselību un garastāvokli un labsajūtu. Un tātad iespēja, lai vakaros ļaudis varētu baudīt vienu stundu gaismu ilgāk, man, pēc manas zināšanas, viņiem nāktu par labu. Kas attiecas uz pārējo, kas uz tiem politiskiem aspektiem, tie ir citādi. Un, cik man zināms, tad, piemēram, gan Igaunijā, gan Lietuvā šis laika jautājums ir izraisījis politiski tonētas diskusijas un debates iekšpolitiski, un tātad tā ir pavisam cita lieta, te būtu jābūt skaidrībā, par kuru aspektu mēs runājam.

— Ja mēs varam runāt par šo Baltijas aspektu vēl dažus mirkļus, tad mēs paliekam tā kā vienīgie, mazākumā no trim, Baltijā tātad nebūs vienoti šie laika zonējumi.

V.Vīķe

– Freiberga: — Jā, tā tiešām iznāk, un vismaz vienīgais komentārs šeit būtu tāds, ka, cerams, šis laika jautājums būtiski neiespaidos mūsu sadarbību visos svarīgos jautājumos, piemēram, mūsu sadarbību aizsardzības jomā un visos citos.

— Jā, vēl kāda pavisam svaiga ziņa no ziņu aģentūrām par to, ka bijusī prokurore Rita Aksenoka apsver iespēju šajā gadā pamest prezidentes kancelejas apžēlošanas dienesta vadītājas amatu, lai dotu vietu jaunākiem darbiniekiem. Jūs jau ilgi strādājat ar Ritu Aksenoku kopā, kā jūs vērtējat jūsu darbu un kāds ir tas apjoms, jo viņa saka, ka viņa ir ļoti nogurusi?

V.Vīķe

– Freiberga: — Apjoms ir ārkārtīgi smags, jo vispirms šie apžēlošanas lūgumi nāk, tur ir ļoti smagas lietas, katra lieta satur ļoti daudz dokumentu, apžēlošanas dienests apkopo, velk kopsavilkumu, sarakstās ar cietumiem un tamlīdzīgi, lai vēl iegūtu papildu precizējumus un tamlīdzīgi. Tas ir ļoti darbietilpīgs, smags darbs, bet tas nav viss, kas ir Aksenokas kundzes pienākumos, viņa arī seko dažādiem jautājumiem, kas ir sakarā ar prokuratūru un ar tiesas darbību. Viņas kompetence un viņas plašās zināšanas un pieredze prezidenta kancelejai ir ārkārtīgi vērtīgas, un, protams, tas brīdis, kad viņa aizies, būs liels zaudējums prezidenta kancelejai. Bet nu es saprotu, ka darbs tiešām ir ļoti smags un ka viņai kaut kādā stadijā arī pēc ilgiem gadiem vienā amatā varbūt rodas vēlme nomainīt darbu vai darīt kaut ko vieglāku, to es viņai pārmest nevaru.

— Jūs ļausit viņai atpūsties?

V.Vīķe

– Freiberga: — Nu es nevienu ar varu negribētu darbā turēt. Es vienmēr respektēju katra atsevišķa cilvēka brīvo izvēli un viņa vēlmes, un noslieces, tas nav kaut kas, ko var citam uzspiest.

— Jā, un varbūt pēdējais jautājums kā tāds pretmets daudzajiem jau mūsu izrunātajiem. "Labā zvaigzne" — tā sauc akciju, ko organizē Labklājības ministrija un atbalsta arī nevalstiskas organizācijas, un tā noslēdzās pagājušajā gadā, akcija noslēdzās Melngalvju namā sestdien, Zvaigznes dienā, un arī jūs tur piedalījāties un kā daudzi dalībnieki pateicāties labdariem. Kā jūs vērtējat šo akciju, un ko tā ir devusi otrajā gadā?

V.Vīķe

– Freiberga: — Akcija ļoti jauka, man šķiet, ka te iedibinās tāda interesanta un simpātiska tradīcija, un gribētos uzsvērt to, ka šeit parādās labdarība mūsu pašu starpā. Tas ir ļoti, ļoti svarīgi, lai Latvijā neiesakņotos iespaids, ka labdarība ir kaut kas, ar ko nodarbojas citas tautas un citu valstu pilsoņi, ka mēs Latvijā esam tikai labdarības saņēmēji, pasīvie patērētāji, ka mums ir tikai vajadzības un ka mēs neko dot nespējam. Tas ir ļoti neveselīgi, psiholoģiskās atkarības, psiholoģiskā brieduma trūkuma, teiksim, tāda attieksme, kurai mums jātiek pāri. Mēs nevaram visu mūžu turpināt stāstīt pasaulei, ka mēs esam krīzes situācijā un tādēļ mums ir vajadzīga, nepieciešama palīdzība no citiem. Protams, daudzos jautājumos mēs turpināsim lūgt palīdzību no citiem, tas jau nav kauns, tai pašā laikā mums ir jāspēj pierādīt, ka ne tik vien spējam paši kārtot savas lietas, uzlabot savus apstākļus, bet ka ir arī tādas lietas, kur labdarība mums nav sveša, ka arī mēs mākam, spējam un gribam citiem palīdzēt. Un šeit būtiskākais ir ne labdarības konkrētie sasniegumi un apjomi, bet vēlme citam labu darīt, vēlme palīdzēt savam līdzcilvēkam, vēlme viņam pasniegt roku. Un šis pasākums tajā ziņā ir ļoti pozitīvs, jo tajā parādās, cik ļoti daudzos un dažādos veidos ir iespējams citam palīdzēt. Nav nepieciešami milzīgi līdzekļi, nav jābūt karalim vai bagātniekam, lai varētu kādam palīdzēt. Šajā sarakstā, kas tur parādījās, bija gan invalīdi, gan pensionāri, veci ļaudis, kas citiem bija palīdzējuši un palīdzējuši būtiskā veidā. Palīdzība dažreiz varbūt ir tāda nozīmīgāka tā, kas kādam tajā brīdī ir vajadzīga, un dažam varbūt vajag vienu smaidu, vienu vārdu un mazliet uzmanības, viņam uzdāvināt sivēnu vai aizdot govi, jo tas var dzīvē būt nozīmīgi. Un paldies visiem tiem, kas pēc savas būtības un pēc savas personības ir gatavi to darīt, viņi ir tie, kas padara dzīvi ciešamāku un pasauli skaistāku. Paldies vēlreiz visiem!

— Es zinu, ka akcijas organizētāji dalīja zvaigznītes tiem labdariem, kas bija kaut kādā veidā atzīmēti, vai arī jums ir zvaigznīte pie atloka?

V.Vīķe

– Freiberga: — Jā, nu tās zīmītes vienmēr tiek veidotas ar tādiem resniem durekļiem, kas bojā drēbes, bet jā, paldies, es zvaigznīti arī dabūju.

— Paldies, un ar šo optimistisko noti mēs arī beidzam šo pirmdienas sarunu.

— pasniedzot akreditācijas vēstuli Latvijas vēstniekam Ukrainā

Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga vakar pasniedza akreditācijas vēstuli LR vēstniekam Ukrainā Andrim Vilcānam, novēlot sekmes atbildīgo pienākumu pildīšanā.

Sarunā tika pārrunāti Latvijas un Ukrainas divpusējo attiecību jautājumi, abu valstu iekšpolitiskās un ārpolitiskās aktualitātes, sadarbības perspektīva, īpašu uzmanību pievēršot Latvijas preču eksporta iespēju paplašināšanai uz Ukrainu. Nododot sveicienus Ukrainas prezidentam L.Kučmam, V.Vīķe-Freiberga atzīmēja, ka Latvija atbalsta Ukrainas virzību uz Eiropas un transatlantiskajām struktūrām un ir ieinteresēta abu valstu ciešākā sadarbībā.

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

— apsveikumā Latvijas pareizticīgajiem

Piektdien, 5. janvārī, Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga nosūtīja Ziemassvētku apsveikumu Rīgas un visas Latvijas Pareizticīgo baznīcas arhibīskapam Aleksandram.

Apsveikumā prezidente raksta: "No sirds sūtu Jums un visas Latvijas pareizticīgajām draudzēm siltus sveicienus Ziemassvētkos!

Steidzot cauri mūža pārdzīvojumiem un darbiem, skaists ir rāmais Ziemassvētku laiks, kad cilvēka sirds iegūst sevišķi gaišu un redzīgu skatu, apjaušot Kristus dzimšanas svētvakarā dievišķās mīlestības īpašo dāvanu cilvēcei.

Vēlu Jums visiem Ziemassvētku labestības mirdzumu un prieku, Kristus svētītu jauno 2001.gadu!"

Svētdien, 7.janvārī, Valsts prezidente apmeklēja dievkalpojumu Rīgā, Kristus Dzimšanas katedrālē.

— uzrunājot labdarības akcijas "Labā zvaigzne" dalībniekus

Uzruna labdarības akcijas "Labā zvaigzne" noslēgumā Melngalvju namā 2001. gada 6. janvārī

Cienītās dāmas,

augsti godātie kungi!

Man ir prieks jūs sveikt šajā Zvaigznes dienas pasākumā, ko arī dēvē par Treju kungu dienu jeb citās zemēs par Triju karaļu dienu. Jūs atcerēsities, ka tā ir diena, kad trīs gudrie no austrumiem vai trīs karaļi no austrumiem devās ceļā uz Betlēmi, sekodami Betlēmes zvaigznei, un nesa līdzi dārgākās dāvanas, kas tajos laikos bija pazīstamas – dārgas eļļas un svaidāmās zāles.

Šī zvaigzne, kas atmirdz pie debesīm kā zīme, ka ir laiks dot dāvanas, tā ir zvaigzne, kas ir iemirdzējusies sirdī ikkatram, kas sēž šajā telpā, un tā ir izpausme tam, kas cilvēku būtībā varbūt ir pats cilvēciskākais. Tā ir īpašība, kas cilvēku atšķir no zvēra, kas zina tikai pārdzīvošanas un izdzīvošanas instinktus, kas mums, protams, arī kā bioloģiskām būtnēm visiem piemīt. Bet cilvēks nav tikai dzīvnieks, viņam ir arī gars un dvēsele, un pie šīm cilvēciskākajām īpašībām pieder spēja iejusties savā līdzcilvēkā un jūtās, izjust viņa sāpi un vajadzību, izjust cilvēka mīlestību, izjust savu identificēšanos ar savu brāli un māsu cilvēcībā.

Tajā brīdī, kad cilvēks izjūt sevī šo impulsu palīdzēt, atbalstīt, dāvināt, tajā brīdī viņš kļūst trīs gudrajiem vai trīs karaļiem līdzīgs. Tas ir cēlums, kas piemīt dāvāšanas un dāsnuma žestam, tur ir kaut kas no karaliskā. Bet visvairāk par visu tur ir mīlestība, kas mudina cilvēku dalīties ar to, kas viņam piemīt. Tas ne tik vien vairo gaismu un mīlestību pasaulē, bet Dievs to viņam arī atmaksā – dots devējam atdodas, tā maize, ko mēs metam uz ūdeņiem, atnāk mums atpakaļ simtkāršoti.

Šeit, jūsu starpā, nav ne zvaigžņu pētnieku, ne karaļu, te ir ļaudis — gan jauni, gan veci, gan bagāti, gan nabagi, no visām profesijām un no visām Latvijas malām. Man prieks par to, ka šis dāsnums, kas iemīt cilvēku sirdīs, mājo mūsu vidū, ka tas mājo mūsu zemē un valstī, un tas ir tas, kas palīdzēs mums pārtapt un izaugt kā sabiedrībai.

Viss sākas ar cilvēku, viss sākas cilvēka sirdī. Un ir jauki, ka esam šeit pulcējušies, lai pateiktos tiem, kas ir no sevis dāvājuši. Viņi ir dāvājuši vispirms no savas uzmanības, ir dāvājuši to, ka ir spējuši saklausīt, sadzirdēt, saredzēt sava tuvākā vajadzību vai sāpi. Tas ir pats pirmais un svarīgākais. Un dažkārt pietiek tikai ar to – uzklausīt otru, viņu sadzirdēt, likt viņam manīt, ka viņš ir saredzēts, ka mēs vērtējam viņa esamību, ka viņš kaut ko mums nozīmē. Un, ievērojot viņu, mēs arī iegūstam paši savu pašapziņu, ka ar to, ko mēs darām, esam pasaulē kādam vajadzīgi.

Dāvāt var ne tikai savu uzmanību, dāvāt var savu darbu, savu palīdzību, savu padomu, savus materiālos līdzekļus, to var dāvāt privātpersonas, to var dāvāt organizācijas, var dāvāt mazas un lielas firmas, var dāvāt katrs, kuram ir kaut kas, ko dāvināt. Nav jābūt karalim vai lieluzņēmējam, katram cilvēkam kaut kas no savas sirds bagātības ir ko dāvāt citiem. Un paldies mēs sakām visiem, kas sevī to ir izjutuši, jo arī pateikt paldies pieder pie cilvēka dvēseles viscēlākajām īpašībām. Mēs sakām jums šodien oficiālu paldies, mēs pievienojamies tiem, kas jūs ir izvirzījuši, ir atcerējušies. Gribētu novēlēt jums katram, lai mēs vienmēr atcerētos visus tos, kas mums ir jebkad mūžā palīdzējuši, tad mēs apzināsimies, ka esam vienmēr garā bagāti ar to, ka esam kādreiz kādam bijuši vajadzīgi, mēs esam bagāti ar visu to, ko kādreiz no kāda esam saņēmuši. Paldies jums visiem šajā skaistajā Zvaigznes dienā!

— apžēlojot piecus notiesātos

Piektdien, 5.janvārī, Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga apžēloja piecas notiesātās personas:

Aleksandram Knodelim, dzim. 1976.g., kurš bija notiesāts par zādzību, brīvības atņemšanas sods samazināts;

Aleksandram Maslovam, dzim. 1956.g., kurš bija notiesāts par zādzību, brīvības atņemšanas sods samazināts;

Artūram Dukaļskim, dzim. 1962.g., kurš bija notiesāts par zādzību, brīvības atņemšanas sods samazināts;

Genādijam Gerasimenko, dzim. 1957.g., kurš bija notiesāts par īpašuma nolaupīšanu un huligānismu, brīvības atņemšanas sods samazināts;

Aleksandrs Koroļenko, dzim. 1969.g., kurš bija notiesāts par zādzību, atbrīvots ar pārbaudes laiku uz 3 gadiem.

Valsts prezidenta preses dienests