1991.gada 13.novembra sēdes stenogramma

Rīta sēdē

*/ Šeit un turpmāk atzīme, ka sākas teksta tulkojums no krievu valodas; /– atzīme, ka tulkojums beidzas. Šīs sēdes materiālos – Jāņa Britāna tulkojums.

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

Priekšsēdētājs: Labrīt, godājamie kolēģi! Lūdzu, reģistrēsimies!

Godātie kolēģi, lūdzu, vērsiet uzmanību uz šo fotografēšanas aparātu! Tā būs liela un vēsturiska bilde. Jūs tiekat pašreiz fotografēti. Mēs uz žurnāla vāka nebūsim, bet jūs visi būsit. Sakārtojiet kaklasaites, lai visiem būtu taisnas!

Latvijas Republikas likums “Par Latvijas Republikas ministrijām”. Projektu likumdošanas iniciatīvas kārtībā iesniedzis premjerministrs Ivars Godmanis. Cik laika jums vajag?

I.Godmanis: Es rēķinu– kādas 15 minūtes.

Priekšsēdētājs: 15 minūtes, lūdzu.

I.Godmanis, Ministru padomes priekšsēdētājs: Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Es ceru, ka jūs esat iepazinušies ar šo projektu. Jautājums ir, vai to nosaukt par valdības reformu vai par izmaiņām valdībā. Es gan ņemtu vērā, ka valdībā ir pietiekami nozīmīgas izmaiņas, un sauktu to par reformu.

Cienījamie deputāti! Augstākajā padomē un ne tikai Augstākajā padomē, bet arī sabiedrībā jau pietiekami ilgi valda noskaņojums, ka valdībā ir jāveic izmaiņas. Es atceros, ka jau kopš aprīļa šīs domas ir dzirdētas. Protams, mēs varam diskutēt, vai šis ir īstais brīdis, kad to darīt? Loģiski tāds brīdis būtu tad, kad mēs būtu spējuši apspriest mūsu atskaites programmu un programmu 1992.gadam, ko mēs jums visiem iesniedzām. Politisku apsvērumu dēļ to nav izdevies izdarīt. Arī citi svarīgi jautājumi aizsedza šo atskaiti. Acīmredzot cits nekas neatliek– šo valdības atskaiti par paveikto darbu kopumā un par to, ko plāno darīt valdība turpmāk, mums nāksies sniegt, labākajā gadījumā, pēc trim četriem mēnešiem, pirms apstiprinās budžeta gadu. Kā zināms, budžeta gads sākas jūnijā un jūlijā.

Es uzskatu, ka arī tas, ko es lieku priekšā, vēl arvien nav galīgais variants. Domājams, ka, apspriežot atskaiti pilnībā un izanalizējot valdības darbu vispusēji, Augstākajai padomei būs iespēja izteikt savu attieksmi gan kopumā par valdību, gan par atsevišķiem valdības locekļiem.

Tajā pašā laikā, manuprāt, ir virkne ļoti nepieciešamu principu, kuri jāīsteno burtiski nekavējoties. Viens no principiem ir katra ministra atbildības paaugstināšana. Tas ir saistīts ar to, ka mēs patlaban ieejam periodā, kurš raksturojas ar ļoti asām attiecībām Austrumos. Varu raksturot, kādas attiecības patlaban mums ir Austrumos.

Varu teikt tā, ka, neskatoties uz valdības pūlēm noslēgt divpusēju līgumu ar Krieviju, mums tas nav izdevies un Krievija vienpusējā kārtā, sākot no novembra, ir pārtraukusi piegādāt mums degvielu saskaņā ar 1991.gada līgumu. Mums atliek vienīgi pirkt šo degvielu biržās, uzņemoties visas piegādes grūtības. Tas automātiski saskanēs ar to, kādas būs mūsu pārtikas piegādes Krievijas lielajām pilsētām. Mēs runājām ar Sobčaku, ar lielo Krievijas pilsētu vadītājiem. Mēs negribam viņus nostādīt tādā stāvoklī, ka viņi paliek bez pārtikas. Taču ir skaidrs, ka mēs nevaram neņemt vērā šo Krievijas attieksmi. Pastāv tāds radikāls priekšlikums kā, piemēram, Ventspils ostas slēgšana naftas piegādes pārtraukšanas gadījumā. Arī viņu valdība izanalizēja šo iespējamību. Uzskatām, ka tā nav pareiza, jo šeit lielākoties to izjutīs ārzemju partneri un jaunā sistēma, ka izejas produkcija, kas nopirkta Krievijā, jau ir ārzemju partneru īpašums. Jebkura iedarbība uz šo ārzemju partneri padarīs Ventspils ostu ārkārtīgi nepopulāru. Var draudēt tas pats, kas Ventspils ostā bija Latvijas laika trīsdesmitajos gados. Par tādu soli mēs vienkārši nevaram izšķirties, lai kā mums arī gribētos. Tāpēc mēs speram tādu soli, ka pērkam benzīnu biržās. Automātiski tam ir brīvā cena.

Otrs neskaidrības moments attiecībās ar Austrumiem saistīts ar militāro bloku. Šīs sarunas mums pagaidām risinās ļoti vāji. Te būs liela atbildība jāuzņemas jaunajam aizsardzības ministram. Šī struktūra jāpaceļ valsts līmenī, lai varētu sarunas nostiprināt un padarīt valstiskas.

Trešais moments attiecas uz pārtikas graudiem. Vēl šorīt no rīta izanalizējām situāciju, ka mums ir jāveic pietiekami ekstremāli pasākumi, lai mēs vismaz ziemas periodā varētu nodrošināt apgādi ar graudiem maizei un nepieciešamajai lopbarībai.

Ar to es gribu pateikt tikai vienu, proti, to, ka pirmais princips, ko es lieku priekšā valdības reorganizācijā, ir sekojošs. Tas ir solis uz Ministru kabineta pusi. Tiek likvidētas vietnieku funkcijas. Nav vairs pirmā vietnieka, nav vairs vietnieka, paliek priekšsēdētājs un ministri. Es domāju, ka būtu vajadzīgs pat tik radikāls solis, ka tie dokumenti, kurus ministrs liek priekšā un kuri valdības sēdē tiek pieņemti, nāktu ar diviem parakstiem: viens paraksts– ministra, otrs paraksts– premjera. Lai precīzi zinātu, kurš ir atbildīgs lielā mērā par šo dokumentu, kas iesniegts. Tas ir pirmais šinī projektā ietvertais princips.

Otrs princips, ko mēs liekam priekšā, ir tāds, ka mēs gribam radikāli samazināt centrālo valdības aparātu. Ko tas nozīmē? Mēs likvidējam Valdības lietu ministriju kā tādu, kurā strādā vairāk nekā simt cilvēku un kura pamatā dublē ministrijas. Mēs to visu likvidējam, atstājot tikai juridisko daļu tehniskam juridiskam izvērtējumam un vispārējo daļu tehnisko dokumentu noformējumam. Paliek arī padomnieki, kurus izvēlas pats priekšsēdētājs attiecīgajās sfērās.

Tas zināmā mērā principiāli maina visu pieeju valdības sēdēm un valdības dokumentiem un viennozīmīgi paaugstina ministru atbildību ne tikai dokumentu iesniegšanā, bet arī to saskaņošanā ar citiem ministriem. Līdz šim visu to putru vārīja agrākā Ministru padomes Lietu pārvalde, tagadējā valdības administrācija.

Nākamais solis, kas tiek likts priekšā, ir visu valdības departamentu likvidēšana. Savā laikā mēs samērā pārsteidzīgi pieņēmām lēmumus par departamentu izveidošanu ārpus ministrijām, it kā ar domu aptvert republikā visu problēmu loku ar atsevišķām institūcijām. Reāli varu pateikt, ka neesmu apmierināts ar institūciju darbību. Zināmā mērā pēc pārvaldes sistēmas šīs institūcijas darbojas pilnīgi paralēli un faktiski veido mazas ministrijas. Līdz ar to viena no šīs reorganizācijas iezīmēm ir tā, ka neviens departaments nepaliek ārpus ministrijām.

Tātad departamenti tiek samazināti un iekļauti vienā vai otrā ministrijā. Departamenti ir valdības kompetence, tā nav Augstākās padomes kompetence. Lai jums būtu skaidrība, kā mēs plānojam darīt, gribu jūs informēt tieši, proti, Muitas departaments tiek iekļauts Finansu ministrijā; Reliģijas lietu departamentu plānots iekļaut Tieslietu ministrijā; Ārējo ekonomisko sakaru departamentu– Ārlietu ministrijā; Nacionālo lietu departamentu– Tieslietu ministrijā; Ģeodēzijas un kartogrāfijas departamentu– Arhitektūras un celtniecības ministrijā.

Municipālais departaments kā tāds tiek likvidēts, tas nav attaisnojis savu funkciju, jo nav panākta normāla sadarbība starp pašvaldībām un valdību. Es uzskatu, ka laikam manis ierosinātais moments neattaisnojās. Es nezinu, vai tā noticis tikai manas vainas dēļ. Domāju, ka mēs valdībā pāriesim uz viena, divu, trīs cilvēku grupu, kas atbildēs par vietējām pašvaldībām. Vēlāk jāizstrādā likums, kas viennozīmīgi norobežotu valdības un pašvaldību attiecības.

Pilsoņu un imigrācijas departaments netiks atsevišķi atstāts, lai kā arī šeit uzstātos atsevišķi deputāti. Es kategoriski būšu pret un centīšos jums pierādīt, ka šim departamentam ir jābūt Iekšlietu ministrijas vai Tieslietu ministrijas sastāvā. Pašreizējais stāvoklis Iekšlietu minis­trijā neļauj iekļaut tajā šo departamentu. Varbūt ar laiku tas varēs tur pāriet, pagaidām atbildēs Tieslietu ministrija.

Valsts īpašuma konversijas departaments iekļaujas Ekonomisko reformu ministrijā. Jau iepriekš es teicu, ka uzskatu to par kļūdu– izveidot atsevišķu departamentu, kurš it kā būtu spējīgs nodrošināt privatizāciju visās sfērās. Atsaistot ministrus no privatizācijas kā tādas, neuzdodot ministriem atbildību par privatizāciju savās sfērās, automātiski viņi no šīs atbildības aizgāja. Ar to nodarbojās viens vienīgs departaments. Es domāju, ka tas nebija pareizi. Tāpēc uzskatu, ka turpmāk valdības rīcības programmā viens no galvenajiem momentiem būs uzdevums katram ministram atskaitīties ceturksnī, pusgadā, gadā, cik objektu viņš ir privatizējis savā sfērā, jo tur viņš vislabāk orientējas.

Īpašuma konversijas departaments, iekļaujoties Ekonomisko reformu ministrijā, veiks likumdošanas iniciatīvas darbu, turpinot vispārēju likumu izstrādi par privatizāciju un sniedzot acīmredzot tehnisko palīdzību. Par to es runāju tik ilgi tāpēc, ka tas ir vienīgais departaments, kas šeit tika apstiprināts. Es uzskatu, ka šī sistēma nebija pareiza.

Sabiedrības drošības departaments tagad automātiski nonāk Aizsardzības ministrijas paspārnē, bet sporta komiteja departamenta veidā– Izglītības ministrijā. Neatstājam vairs nekādas atsevišķas struktūras.

Valdības lietu administrācija tiek samazināta saskaņā ar tiem principiem, kādus es jums minēju. No tā izriet arī priekšlikumi par ministriju struktūru un sastāvu. Kā jūs redzat, šeit ministrijas ir sarindotas faktiski pēc tā principa trijos blokos: valsts bloks, sociālais bloks, ražošanas bloks, kurš diemžēl mums šeit ir. Tomēr es personiski uzskatu, ka ir jābūt tendencei atteikties no ražošanas funkcijām.

Skatām pa blokiem! Ārlietu ministrija tiek pastiprināta ar Ārējo sakaru departamentu. Uzskatu, ka departamenta vadītājam ir jābūt ministra vietniekam. Varbūt var izskatīt atsevišķi jautājumu par viņa tiesībām būt par valdības locekli. Tas ir atsevišķs jautājums, kas jāap­spriež Ārlietu komisijā. Šeit jābūt viennozīmīgam viedoklim. Uzskatu, ka jābūt vienam ministram un vietniekam. Varbūt ir iespējams runāt par pirmā vietnieka statusu.

Tieslietu ministrijas funkcijas, kā jūs redzat, pieaug ļoti. Tieslietu ministrija, ņemot vērā vēl tiesu reformu, kļūst no tā sauktās otrās šķiras ministrijas par pirmās šķiras ministriju. Tas nozīmē, ka tas cilvēks, kas vadīs Tieslietu ministriju, būs faktiski viens no visiespaidīgākajiem cilvēkiem valdībā. No viņa tiks prasīts ļoti daudz.

Iekšlietu ministrija. Kā zināms Iekšlietu ministrijā reforma nupat kā ir beigusies. Tajā pašā laikā tā ir reforma, kas devusi pozitīvus rezultātus. Es šeit domāju Policijas akadēmijas izveidi. Es šeit domāju zināmu sastrukturēšanos, kāda ir bijusi. Taču mani neapmierina Iekšlietu ministrijas operatīvais darbs, tieši tas darbs, kas saistīts ar patrulēšanu ielās, ar cīņu pret ekonomisko noziedzību, reketieriem un tā tālāk. Īpaši gribu izdalīt cīņu pret ekonomiskajiem noziegumiem. Runājot par personālijām, Iekšlietu ministrija ir viena no tām, kur no manas puses tiks likta priekšā cita personālija pašreizējā ministra vietā.

Aizsardzības ministrija. Šeit bija dažādas un daudzas diskusijas. Es tomēr iesniedzu jums šādu projektu. Bija diskusijas, kā apvienot Iekšlietu ministriju ar Aizsardzības ministriju. Tas patlaban nav iespējams neskaidrību dēļ Iekšlietu ministrijā un dažādo funkciju dēļ. Bija priekšlikums izveidot Aizsardzības ministrijas vietā Robežapsardzības ministriju. Tomēr baidos, ka aiz šā vārda grib vienkārši slēpties. Ir jābūt atklātiem un godīgiem. Tā ir Aizsardzības ministrija. Ir skaidrs, ka mēs ne ar vienu karot nevarēsim, tādu spēku mums nebūs. Pamatā būs robežu drošība. Zināmā mērā šis spēks būs papildspēks cīņā pret bandītismu, cīņā pret tādām lietām, ar kurām varbūt var nākties sastapties, ja ekonomiskā situācija pasliktināsies.

Finansu ministrija pārņems daļu no funkcijām, kas bija agrākajai Ekonomikas ministrijai, respektīvi, cenu departamentam. Finansu ministrija no Ārējo ekonomisko sakaru departamenta pārņem visas funkcijas par valūtas kontroli, kas līdz šim vēl arvien atrodas samērā nestabilā stāvoklī. Šeit ir jābūt viennozīmīgai skaidrībai, ka visa nauda atrodas vienās rokās.

Tālāk jautājums, kas ir jauns Ekonomisko reformu ministrijā. Mēs ilgi domājām, kāda būtu šeit pareizā forma. Pareizā forma ir tāda, ka esošā Ekonomikas ministrija jālikvidē un pilnībā jāpārstrukturē. Pirmkārt, tā ir absolūti jāsamazina, paņemot nost vecā Valsts plāna rudimentus. Ir jāiedarbina vesela virkne jaunu, nelielu struktūru. Šeit, manuprāt, pamatā ir privātā sektora atbalsta departaments. Turpat būs Valsts īpašuma konversijas departaments plus acīmredzot Struktūrpolitikas departaments un Nodokļu departaments kā minimums. Protams, ministram, kuru jūs apstiprināsit, būs jāraksturo iezīmētāk un izsvērtāk šīs ministrijas funkcijas. Galvenais, ko es gribu teikt, ir tas, ka Ekonomisko reformu ministrijai maksimāli jāorientējas uz divām lietām, proti, uz reformām un likumdošanas iniciatīvām un, otrkārt, ir jābūt skaidrībai par situāciju republikas ekonomikā kopumā (tā ir struktūrpolitika). Jābūt skaidrībā par investīciju politiku, jābūt skaidrībā par privātā sektora atbalstu kā tādu.

Tālāk seko Ārējās tirdzniecības ministrija. Tā tiek veidota uz Materiālo resursu ministrijas bāzes, kurai daļēji tiek pievienota ļoti minimāla daļa no Tirdzniecības ministrijas, kura kā tāda pamatā tiek likvidēta. Iekšējā tirdzniecība ir nonākusi pašvaldību rokās, un nav vērts vairs dublēt šo sistēmu. Tas nozīmē, ka visas tirdzniecības bāzes pāries šīs jaunās ministrijas rokās, jau šobrīd Materiālo resursu ministrijas bāzes praktiski vairs neatšķiras no Tirdzniecības ministrijas bāzēm. Nav vērts turēt divas struktūras. Iespējams, ka Ārējo ekonomisko sakaru departamenta tā apakšnodaļa, kas nodarbojas tieši ar tirdzniecības līgumiem, varētu tikt iekļauta arī šeit. Es gribu pasvītrot, ka kopš neilga laika mums tirdzniecība norisinās uz abām pusēm, bet fondu piegādes no Austrumiem praktiski izbeigsies. Ja tās tagad ir vēl palikušas, tad ar jauno gadu stabili tādu vairs nebūs ar visām no tā izrietošajām sekām. Sakarā ar to, ka Austrumos vēl nav šādas sistēmas, es uzskatu, ka šīs sistēmas pamatbāzei ir jābūt Materiālo resursu ministrijai, kura kontrolē republikas apmaiņas fondu un kurai ir iestrādes, proti, faktiski paveiktais darbs līgumu noslēgšanā ar Austrumu kaimiņiem, atskaitot diemžēl Krieviju.

Tālāk seko ministrija, kuras nosaukums ir varbūt pretenciozs, bet, manuprāt, ne jau nosaukumā ir būtība. Šo ministriju sauc par Labklājības ministriju. Tā apvieno sevī bijušās Veselības aizsardzības ministrijas funkcijas, kuras, pēc manām domām, ir jāsamazina līdz minimumam (to pašu es gribētu teikt cienījamajiem Rīgas pilsētas padomes pārstāvjiem, jo tas viss attiecas arī uz Rīgas pilsētas Veselības aizsardzības pārvaldi kā tādu, par kuras eksistenci es arī varētu ilgi šeit diskutēt), un Sociālās nodrošināšanas ministriju, kurā, it sevišķi pārejas posmā, ļoti liels uzsvars tiek likts uz to, kas izmaksā pensijas. Klāt nāk Nodarbinātības departaments no bijušās Ekonomikas ministrijas.

Jebkurā gadījumā Labklājības ministrija ir riskants solis, bet tajā pašā laikā nodalīt, manuprāt, visas lietas, kas saistītas ar veselību, ar sociālo aizsardzību, darba aizsardzību, nav vajadzīgs. Tām ir jābūt apvienotām vienā blokā.

Protams, perspektīvā mēs varam skatīt arī otra bloka– Izglītības ministrijas un Kultūras ministrijas– apvienošanu. Patlaban, es uzskatu, stāvoklis kultūrpolitikā un izglītībā nav tādā līmenī, ka mēs varētu šeit veikt strukturālus pārveidojumus apvienojot. Es domāju, ka jāstutē ir katra no ministrijām, it īpaši Izglītības ministrija.

Es piekrītu deputātu izteicieniem, arī frakcijām, ka šeit ir jāiedibina Zinātnes departaments. Ja Zinātnes departaments parādīs, ka ir spējīgs strādāt augstā un profesionālā līmenī, tad mēs varam skatīt problēmu par šīs ministrijas pārstrukturēšanu Izglītības un zinātnes ministrijā. Uzskatu arī, ka Izglītības ministrijai pietiekami radikāli ir jāsamazina centrālais aparāts.

Tālāk ir jautājums, kas radījis ļoti lielas diskusijas. Runa ir par Rūpniecības ministrijas un Enerģētikas ministrijas apvienošanu. Cienītie deputāti, viens no principiem valdībā bija ministriju skaita samazināšana un pakāpeniska ministriju atvirzīšana no ražošanas funkcijām. Tas ir viens no pamatiem, kāpēc es lieku priekšā šīs ministrijas apvienot. Visa sagādes jautājumu daļa (gādāt benzīnu, gādāt naftu, gādāt elektrību) jānoņem Enerģētikas ministrijai un jānodod pamatā Ārējās tirdzniecības ministrijai ar visām tirdzniecības struktūrām. Enerģētikas ministrijai vajadzētu koncentrēties tik tiešām uz perspektīvu modeļu izstrādi, uz taupīšanas režīma izstrādi, uz attiecīgas cenu politikas izstrādi. Sakarā ar to, ka rūpniecība ir galvenā enerģētikas patērētāja, lai cik tas paradoksāli būtu, ir jācīnās, lai rūpniecība šo enerģiju samazinātu savā patēriņā. Tas attiecas arī uz lauksaimniekiem. Zināmā mērā tas ir saistīts arī ar personālijām, kāpēc es lieku priekšā šīs ministrijas apvienot.

Tad seko 12.punkts. Šeit, cienījamie deputāti, ir izmaiņa. Es nepaspēju šo izmaiņu formulēt. Vakar pēc ilgas un ļoti smagas diskusijas ar Lauksaimniecības un Meža ministriju mēs palikām pie tā, ka pašreizējā posmā ministrijas paliek dalītas. Meža ministrija tomēr ir viena no tām retajām ministrijām, kurām ir palikušas valsts funkcijas. Problēma ir tā, ka netiek pietiekami realizētas valsts kontroles funkcijas. Tomēr Meža ministriju mēs atstājām atsevišķi. Mēs risināsim jautājumu par ministrijas vadības nostiprināšanu un spēcīgāka ministra izvirzīšanu.

Par Lauksaimniecības ministriju mums vakar bija ļoti smaga saruna. Pēc cenu atbrīvošanas Lauksaimniecības ministrijas funkcijas radikāli izmainīsies. Tās izmainīsies radikāli tādā ziņā, ka Lauksaimniecības ministrija un ministrs vairs nebūs atbildīgs par to, par ko viņš ir atbildīgs katru dienu, proti, par gaļas, olu, sviesta un tā tālāk sagādi. Cenām atbrīvojoties, ministrs no šīs atbildības tiek atbrīvots. Līdz ar to automātiski, es uzskatu, jāseko Lauksaimniecības ministrijas reorganizācijai pēc būtības, kas izpaustos kaut vai matemātiskā samazinājumā. Tāds būs valdības uzdevums. Es uzskatu, ka šis samazinājums būs pats lielākais valdībā. No 290 cilvēkiem nāksies pāriet pavisam uz citu cilvēku skaitu.

Tas pats attiecas uz departamentiem laukos. Es uzskatu, ka pašreizējā departamentu struktūra ir vajadzīga tādā ziņā, ka pagastā nav cilvēku, kas spējīgi ar lauksaimniecības pastāvīgu regulēšanu nodrošināt preces. Bet es uzskatu, ka šis skaitliskais sastāvs ir ievērojami jāsamazina. Kamēr fiksējam cenas, kamēr nodarbojamies ar dotācijām, kamēr nodarbojamies ar šo kompensācijas fondu sadali, tikmēr tas kaut cik attaisnojas. Ja mēs cenas atlaižam, šai funkcijai vairs nav jēgas.

Protams, gribu teikt, ka dotācijas kā tādas lauksaimniekiem paliks, tikai to pamatā būs cits princips– konkrēta programma. Teiksim, graudu programma vai ciltslietas, vai tādas konkrētas lietas. Tā nav vienkārši naudas piemaksāšana tāpēc, ka slikti tiek strādāts.

Tālāk jautājums ir par Satiksmes ministriju. Tiek likvidēta Sakaru ministrija. Sakaru ministrijas vietā izveidojas valsts uzņēmums “Latvijas pasts”. Tas ir jaukts uzņēmums, tas ir Latvijas un Zviedrijas uzņēmums un nodarbosies ar telekomunikāciju Latvijā. To vadīs ģenerālizpilddirektors, pašreizējais sakaru ministrs, kuru es uzskatu par vienu no spējīgākajiem cilvēkiem Latvijā šinī jomā un arī valdībā. Uzskatu, ka šis postenis ir tik svarīgs tāpēc, ka ir runa par vairāk nekā 200 miljonu ieguldījumu no zviedru puses. Šo projektu realizēt, manuprāt, ir tik nepieciešami, ka mēs pat varam tās valstiskās funkcijas Sakaru ministrijā, kuras vēl paliek, pievienot Satiksmes ministrijai. Toties plānots ir no Satiksmes ministrijas izslēgt Jūrniecības departamentu. Ņemot vērā, ka zivīm jau ir atbrīvotā cena, Zivsaimniecības ministrijas vietā tiek dibināta ministrija, kas nodarbosies tikai ar valsts funkcijām, kas cīnīsies par iespējām zvejot, par kvotām. Apvienojot šīs divas lietas, nosauksim to par Jūrniecības lietu ministriju. Bet šīs Jūrniecības lietu ministrijas eksistence būs iespējama tikai tad, ja šeit, gan manā priekšā, gan jūsu priekšā, parādīsies kandidāti, kas precīzi un izsvērti varēs pateikt, kā viņi to lietu darīs. Šeit ar vienkāršām, vispārīgām frāzēm cauri tikt nevarēs. Ja tādu nebūs, tad Jūrniecības lietu ministrijas un jūrniecības liktenis “uzkārsies gaisā” un Zivsaimniecības ministrija tiks pārveidota par departamentu Lauksaimniecības ministrijas sastāvā. To es jums pasaku pilnīgi tieši un noteikti.

Tālāk ir runa par Arhitektūras un celtniecības ministriju. Neslēpšu, ka tā bija ministrija, par kuru es visvairāk šaubījos, vai to ir vērts atstāt sarakstā. Es domāju, ka tai darba vēl būs apmēram gadu, pusotra. Tomēr, ņemot vērā to, ka šeit ir Komunālās saimniecības departaments, ka šeit ir Ģeodēzijas un ģeoloģijas departaments, ka šeit ir jautājumi par dzīvokļu politiku, ko uzdod daudzi opozīcijas deputāti, ka šeit ir jautājumi par pilsētu plānošanu gan lielās pilsētās, gan arī rajonu pilsētu līmenī, uzskatu, ka šai ministrijai vēl ir jāfunkcionē, kamēr pašvaldības būs spējīgas pārņemt šīs funkcijas savās rokās.

Pēdējais jautājums ir tīri politisks. Kā nostiprināt politisko vadību? Tāpēc tiek likta priekšā valsts ministra funkcija. Valsts ministrs bez ministrijas, bez portfeļa, kas sāk pamazām veidot, atklāti runājot, Sabiedrisko lietu ministriju. Bet sākumā ir runa par to, ka šis ministrs ir atbildīgs par valdības attieksmi pret sabiedriskajām organizācijām, partijām, masu informācijas līdzekļiem, par socioloģiskajām aptaujām. Mums iestrādes ir, to skaitā– valdības informācijas dienests.

Uzskatu, ka faktiski šis politiskais ministrs būs tas, kas arī visvairāk runās valdības vārdā bez priekšsēdētāja. Papildus tam vairs nekādi valdības locekļi netiek likti priekšā. Gribu tikai teikt, ka valdības apa­rātu vadīs valdības aparāta vadītājs, kā jau es teicu, un tajā būs tikai priekšsēdētāja padomnieki, kanceleja un saimnieciskā daļa.

Priekšsēdētājs: Pirmajam vārds jautājumam deputātam Aleksejevam.

A.Aleksejevs: */Godmaņa kungs! Man jums ir divi jautājumi. Pirmais jautājums. Laikraksts “Diena” ir publicējis jūsu izteicienus, kurā jūs opozīciju nosaucāt par neveiksmīgu. Sakiet, lūdzu, vai tas ir sakarā ar to, ka jūs bieži nevarat atbildēt uz opozīcijas jautājumiem vai arī jūs vienkārši pārteicāties, domādami par Tautas frontes frakciju, kura pretojas opozīcijas vēlmēm apspriest jūsu ekonomisko programmu?/

I.Godmanis: Uzskatu, ka esmu pietiekami demokrātisks cilvēks un ka esmu gatavs atbildēt arī uz opozīcijas jautājumiem. Ja man tas neizdodas, tad par to jāspriež jums. Nekādā gadījumā es neuzskatu dotajā brīdī, ka opozīcijā pret valdību būtu Tautas frontes frakcija.

A.Aleksejevs: */Nē, man bija prātā, ka jebkurā demokrātiskā valstī tādi izteicieni izsauktu premjerministra demisiju. Bet es jums pateicos.

Man jums jautājums, kas saistīts ar to, ko jūs šodien teicāt. Jautājums ir tāda rakstura. Protams, pašlaik klausoties ir grūti uztvert visu to, kas jums padomā, bet man liekas, ka tas ir jūsu varā un jums jāizlemj, kā organizēt valdību. Bet ir viens jautājums. Vai jums jau ir konkrētas kandidatūras šīm ministrijām? Jo tas izšķirs visu. Ja nav cilvēka, sistēma nefunkcionēs. Tad, lūk, vai ir konkrētas kandidatūras paredzamajām struktūrām?/

I.Godmanis: Jā.

Priekšsēdētājs: Deputāt Seikst, lūdzu!

A.Seiksts: Cienījamais premjer! Es ļoti nopietni uztveru šo koncepciju, man ir tikai viens jautājums. Vai jūs neuzskatāt par iespējamu, ņemot vērā Reliģijas lietu departamenta īpašo specifiku un arī to, ka tas neprasītu štatu palielināšanu, atstāt šo departamentu kā autonomu institūciju? Katrā gadījumā es gribētu dzirdēt jūsu atbildi.

I.Godmanis: Nē, es neuzskatu par iespējamu atstāt no ministrijām autonomus departamentus. Ja departamenta vadītājs nav valdības loceklis, tad automātiski sākas tā saucamā dubultā atbildības sistēma, jo ministrs nekontrolē un nav atbildīgs par departamenta darbu un neviens no ministriem valdības sēdē nav spējīgs, nav tiesīgs, tā teikt, pārstāvēt departamentu. Savukārt departamenta vadītājs, nebūdams valdības loceklis, nav tiesīgs pieņemt lēmumus valdības līmenī. Tāpēc es esmu pret principu, ka departamenti tiek veidoti ārpus ministrijām. Arī Reliģijas lietu departaments.

Priekšsēdētājs: Deputāt Kirštein, lūdzu!

A.Kiršteins: Ja es jūs pareizi sapratu, jūs teicāt, ka Celtniecības ministrija būvēs dzīvokļus. Manuprāt, dzīvokļus būvē būvuzņēmēji, bet Labklājības ministrija palīdz trūcīgiem iedzīvotājiem finansēt šos dzīvokļus…

I.Godmanis: Bija plāns par to, ka varētu uzdot Labklājības ministrijai visus šos jautājumus, kas saistās ne tikai ar dzīvokļu īri, bet arī ar dzīvokļu privatizāciju, ar pilsētas plānošanu kā tādu. Tas, protams, varētu būt arī pašu pilsētu uzdevums, pašas pilsētas vadības uzdevums, bet kaut kādā veidā kontekstā jāskatās, kā attīstīsies Latvijas mazās pilsētas, kā attīstīsies Rīga, un tā tālāk. Šeit būs tā arhitektūras daļa, kura turpinās strādāt.

A.Kiršteins: Ministrija jau neplāno, plāno projektēšanas institūts, kuram valdība var pasūtīt.

I.Godmanis: Godīgi sakot, es tomēr uzskatu, ka institūta atbildības līmenis nav pietiekams, lai mēs varētu ņemt vērā pilnīgi visas tā rekomendācijas. Ir vajadzīga ministra rekomendācija. Turklāt vēl gribu teikt šādu lietu. Redziet, jautājums par brīvajām cenām neattiecas tikai uz pārtikas produktiem, tas attiecas arī uz būvmateriāliem. Šī situācija būs ļoti svarīga, ja Augstākā padome nepieņems to, ko mēs esam likuši priekšā, proti, tā saucamo progresīvo peļņas nodokli, progresīvi augošo peļņas nodokli. Tas, protams, nav pats patīkamākais nodoklis no uzņēmēju viedokļa, bet tas ir praktiskākais un, pēc mūsu domām, vienīgais, kas varētu ierobežot monopola peļņu. Tādā gadījumā mēs ieviesīsim ar valdības lēmumu, un katrā no sfērām mums būs vajadzīga attiecīgās institūcijas reakcija.

A.Kiršteins: Labi, skaidrs. Otrs. Mums ir trīs ministrijas: Ekonomisko reformu, Rūpniecības, Enerģētikas un celtniecības. Manuprāt, ekonomiskās reformas ir visas valdības uzdevums. Vai jūs neuzskatāt, ka varētu būt viena kopīga Tautsaimniecības ministrija, kurā būtu šī nodaļa vai departaments?

I.Godmanis: Tas ir mūsu vecais strīdu objekts, kā pareizi rīkoties. Es uzskatu, ka to var darīt tad, kad situācija ir mierīga. Tad viens cilvēks, kas ir šis tautsaimniecības ministrs, ir spējīgs tikt galā ar visām šīm nozarēm, kuras jūs nosaucāt, vienpersoniski. Ja situācija ir ekstremāla, es baidos, ka šeit pamatā ir jābūt kolektīvajam principam, tā sau­camajam “smadzeņu šturmprincipam”. Arī atbildībai ir jābūt vairāk vai mazāk personālai, bet vairāk skaitliskai. Tāpēc es domāju, ka, ejot to ceļu, mēs atkal varētu atgriezties pie bijušā Valsts plāna vai bijušās Ekonomikas ministrijas funkcijas, kur faktiski atbild tikai viens cilvēks, jo apakšējās nodaļās attiecīgu personu valdības līmenī nav. Un mēs atbildību nelaižam uz leju. Es domāju, ka ekstremālos apstākļos to nedrīkst darīt.

Priekšsēdētājs: Deputāt Ozol, lūdzu!

I.Ozols: Cienījamo premjer, lūdzu precizēt Nodokļu departamenta funkcijas Ekonomisko reformu ministrijas struktūrā! Otrkārt, sniedziet atbildi, kas, jūsuprāt, konkrēti pārstāvēs budžeta ieņēmumu daļas uzraudzību un izpildes organizāciju?

I.Godmanis: Par pirmo es varu pateikt tā: es uzskatu, ka ir jābūt zināmam līdzsvaram. Ja tā nebūs, tad, piemēram, elementārs Cenu departaments pārvērtīsies par institūciju, kas kontrolēs situāciju pret monopolu cenām, kas skatīsies konjunktūras jautājumus no cenu viedokļa. Ja mēs tam klāt pieliksim vēl Nodokļu departamentu, Finansu ministrija strādās tikai fiskāli. Finansu ministrijas uzdevums ir maksimāli ievākt naudu valdības kasē. Tāpēc ir jālīdzsvaro šī situācija. Nodokļu departamentam ir jābūt citā ministrijā– Ekonomisko reformu ministrijā, lai būtu zināms līdzsvars. Pretējā gadījumā tiks maksimāli celti nodokļi un maksimāli tiks kasēta nauda valsts kasē. No valsts viedokļa tas varbūt ir patīkami, bet agri vai vēlu no uzņēmēja viedokļa tas izpaudīsies negatīvi. Tāpēc es uzskatu, ka tāda sistēma, kad ir zināms līdzsvars starp šīm divām funkcijām, man šķiet, ir optimāla.

Par jūsu otro jautājumu: neapšaubāmi– Finansu ministrija. Finansu ministrijas sastāvā, pirmkārt, ir Finansu inspekcija. Otrkārt, būtu jāpārskata finansu nodaļu struktūras, kādas ir līdz šim. Treškārt, Kontroles un revīzijas pārvalde, kas apvienosies Finansu ministrijā. Turklāt vēl acīmredzot iespējams, ka revīzijas struktūras būs katrā ministrijā.

Ozola kungs, es ļoti skeptiski skatos uz tādu variantu. Šeit es jums varu pateikt atklāti– ja mēs nodibināsim kādu struktūru ārpus ministrijām, kura nodarbosies ar valsts kontroli, mums var iznākt tāpat kā ar īpašumu konversiju. Ja mēs ministriem noņemam uzdevumu par privatizāciju, kā tas iznāca, mums nodibinot šo departamentu, un ja mēs ministriem noņemam atbildību par kontroli, kas notiek viņiem pakļautajā sfērā, taisām vienu struktūru ārpusē, tad tikai no ārpuses izskatās, ka to var izkontrolēt. Reāli nevarēs to izdarīt. Tāpēc es uzskatu, ka ir jāprasa no ministra atbildība abos šajos virzienos un kontroles funkcijas ir jādod katrai ministrijai arī iekšpusē. Tādas ir manas domas.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Vaivadam.

J.Vaivads: Tiek gatavota likumu pakete par intelektuālā īpašuma aizsardzību, proti, patenta likums, autortiesību likums, likums par preču zīmēm, preču paraugiem. Sakiet, lūdzu, vai ir vajadzīga arī valdības institūcija, tas ir, Patentu valde? Pie kuras ministrijas jūs paredzat Patentu valdes organizēšanu?

I.Godmanis: Es domāju, ka šeit tomēr nav ejams ceļš atkal uz atsevišķas institūcijas izveidi. Ir jāsāk ar to, ar ko uzsāka Kultūras ministrija, aizstāvot autortiesības, un šis projekts ir ticis jau izskatīts, es gan nezinu, kādā stāvoklī tas tagad atrodas, bet Kultūras ministrijā tiek izskatīts jautājums par šo uz kultūru orientēto intelektuālo īpašumu aizstāvību. Tas pats ir jādara Izglītības ministrijas Zinātnes departamentā, tas ir jādara ministrijās. Atsevišķa funkciju izveide, es domāju, neko labu nedos.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Dīmani!

S.Dīmanis: Deputāta Ozola bažas ir pamatotas. Ja mums tiešām izdotos pāriet no administratīvajām metodēm uz ekonomiskajām, tad starp Ekonomisko reformu ministriju un Finansu ministriju būtu ļoti daudz dažādu pretrunu un šīs ministrijas nespētu sadalīt savas funkcijas. Tā tas ir, ja?

I.Godmanis: Jā, es uzskatu, ka tas ir speciāli tā uztaisīts, lai mēs nevarētu ļaut Finansu ministrijai realizēt tikai fiskālās funkcijas. No otras puses, Finansu ministrija ir tā, kas bremzē Ekonomisko reformu ministriju, lai tā nepieņemtu likumprojektus, kas absolūti nav reāli, kas nav saistīti ar mūsu finansiālajām iespējām. Šī pretruna šeit ir ielikta apzināti.

S.Dīmanis: Otrs jautājums. Tagad celtniecībā visi jautājumi tiek risināti ar celtniecības asociāciju palīdzību. Tās strādā daudzmaz autonomi. Ja tagad izveidosies jauna ministrija, tā mēģinās to visu, tā teikt, “pašaut sev apakšā”.

I.Godmanis: Es varu atbildēt: es domāju, ka viens no ministru uzdevumiem, ko vajadzētu izvirzīt kā vienu no rīcības programmas pamatuzdevumiem, ir faktiski apzināties situāciju, ka izmainās viņu funkcijas cenu atbrīvošanas sfērā. Otra funkcija ir privatizācijas funkcija. Sakarā ar to, ka Celtniecības ministrijas sfērā atrodas būvmateriālu ražotāji, viens no uzdevumiem, kas jāizpilda ministram, ir uzņēmumu privatizācija. Kā jau teicu, mums ar ministru ir tāda doma, ka faktiski ministrija pastāvēs neilgu laiku. Bet no ministra jāprasa atbildība, kā un cik ilgā laikā viņš ir šos uzņēmumus privatizējis.

Protams, tas ir problemātiski un saistās ar likumdošanu, te viss ir jāpilnveido, bet tas būs viņa tiešais uzdevums. Tas ir tas, ko rāda Austrumeiropas pieredze. Katram ministram ir uzdevums privatizēt savu sfēru. Viņš ir tas, starp citu, kas nebūt negrib to darīt, jo dabiski, ka ir izdevīgāk turēt saitē valsts uzņēmuma direktoru ar līgumu (ministrs tagad noslēdz līgumu ar valsts uzņēmumu, ja uzņēmums nepilda saistības, ministrs noņem direktoru). Ja uzņēmums privatizējas, tad šo saišu vairs nav, tāpēc ministrs to darīt negrib. Taču, ja neuzdod to pašam ministram un neprasa no viņa, bet veido blakusstruktūru, tad situācija iznāk vēl sliktāka, jo tādā gadījumā ministrs par privatizēšanu neinteresējas, savukārt attiecīgā struktūra ārpusē nav lietas kursā un nezina, ar ko atšķiras principiāli, piemēram, viens uzņēmums no otra, un privatizē visus pēc kārtas. Kļūdas, es domāju, acīmredzot momentā parādās.

S.Dīmanis: Paldies. Skaidrs.

Priekšsēdētājs: Deputāt Zatuliviter, lūdzu!

V.Zatuliviters: */Man jums, cienījamo premjerministr, ir divi jautājumi. Pirmais jautājums. Kaut gan no iepriekšējā sastāva paliek 16 ministrijas, to darbības, dokumentu aprites, funkcionēšanas kontrolei paliek ne mazāk svarīga nozīme. Sakiet, lūdzu, vai līdzās jums kā vadītājam arī kādam citam ir uzliktas ministriju kontroles funkcijas? Vai ir tāds orgāns vai kas tamlīdzīgs?/

I.Godmanis: */Mēs tādu orgānu veidojam. Bet tas būs pakļauts tikai man./

V.Zatuliviters: */Es jūs sapratu./

I.Godmanis: */Tas tomēr tiks diezgan maz reklamēts./ Jautājums ir par to, vai mēs veidosim kaut kādu kontroles struktūru attiecībā pret ministrijām. Mēs tādu izveidosim, bet tā nebūs sevišķi reklamējama iestāde.

V.Zatuliviters: */Un man ir otrais jautājums./

I.Godmanis: Tas attiecas uz visiem jautājumiem, proti, par korupciju, par pārkāpumiem ministrijas sfērā, piemēram, ārējā ekonomiskajā darbībā, un tā tālāk.

V.Zatuliviters: */Un otrais jautājums. Acīm redzama ir nepieciešamība reformēt Ekonomikas ministriju. Taču mani mulsina, lūk, kas. Ekonomisko reformu ministrija, Enerģētikas ministrija, Rūpniecības ministrija nodarbosies ar reformām. Lauksaimniecības ministrija un Ekonomikas ministrija nodarbosies ar ekonomiskajām reformām. Vai jūs neuztrauc tas, ka tiks atstāts novārtā ekonomiskais darbs kā tāds? Vai šīs ministrijas neaizrausies tikai ar reformām un nenobīdīs malā ikdienas ekonomisko darbu?/

I.Godmanis: Tā nenotiks. Es jau teicu. Es saskatu perspektīvā šādus departamentus. Viens varētu saukties Privātā sektora atbalsta departaments, kurā mēs pieaicinātu strādāt (man tāda iestrāde ir) cilvēkus no privātā sektora pēc rotācijas principa. Lai viņi “taisa lobiju” tieši valdībā, jo tas lobijs vienalga ap valdību eksistē. Tā ir pilnīgi jauna funkcija, tā ir valdības cenšanās atrast kontaktu ar privātražotājiem.

Otra daļa ir, kā jau es teicu, jautājums, kas notiek ar nodokļiem un kas notiek, kad ir runa, piemēram, par privatizāciju, ar to ekonomiskās reformas daļu, kas nav izstrādāta līdz galam. Pamatā to veiks Valsts īpašuma konversijas departaments, kas ir ministrijā, palīdzēs gan tehniski realizēt šo jautājumu, gan sniegs konsultācijas, gan arī veiks likumdošanas iniciatīvas funkcijas.

Trešā daļa būs Struktūrpolitikas departaments, kura uzdevums būs skatīt šo reformu kopumā, nevis tā kā līdz šim to darīja Statistikas pārvalde, jo var iznākt tāda situācija, ka mēs varam vienā sfērā reformu aizvirzīt ļoti tālu uz priekšu, tajā pašā laikā citā sfērā to galīgi nevirzot. Tādējādi izveidosies dziļš nesabalansējums. Lai to nepieļautu, šī struktūrpolitika ekonomisko reformu gaitā būs jāveic šim departamentam.

Tās ir manas domas. Bet mēs izskatīsim šeit ministra kandidatūru, lai ministrs liek priekšā savas domas. Kāpēc iepriekšējā Ekonomikas ministrija ir jālikvidē? Redziet, šeit ir arī likumdošanas jautājumi. Ja ministrijas nosaukums paliek tāds pats, lai cik arī tas paradoksāli būtu, ieceļot jaunu ministru, viņš nevar pārvarēt to variantu, ko nosaka likumdošana. Viņš praktiski nevar nevienu atlaist no darba. Līdz ar to viņš nevar izveidot savu komandu. Te ir arī tāda zināma problēma, es jums saku to atklāti.

V.Zatuliviters: Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Lucān!

J.Lucāns: Godmaņa kungs! Vakar Lauksaimniecības komisijas sēdē jūs izteicāt ļoti interesantu domu, ka Latvijas lauksaimniecībai acīmredzot ir jāstabilizējas tādā līmenī, kas nodrošinātu republikas pašapgādi ar pārtiku. Šinī ziņā, varu teikt, pašreizējie lejupslīdes procesi lauksaimniecībā sakrīt ar jūsu koncepciju. Šajā sakarībā man ir tikai viens jautājums. Kādā veidā un kura no reorganizētās valdības institūcijām un kad apturēs šo lejupslīdi? Tas, man liekas, ir ļoti svarīgs jautājums, jo šī robeža, kad mēs spēsim vairs tikai sevi apgādāt, drīz pienāks.

I.Godmanis: Varu atbildēt, ka šeit mums nav nekādu ilūziju. Kamēr mums norisinās agrārā reforma laukos, atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas, kur tā neiet, un Krievijas, kur tā ir tikai pasludināta, tikmēr šī agrārā reforma uzliks mums faktiski tādu kā zīmogu uz visu, ko darīs lauksaimniecība un Lauksaimniecības ministrija tajā skaitā. Tas ir zināmā mērā ļoti grūti kontrolējams un ļoti grūti vērā ņemams process, kurš sākumā acīmredzot mums dos negatīvu rezultātu. Ar to ir jārēķinās skaidri.

Bet es esmu absolūti un dziļi pārliecināts, ka pēc tam tas dos pozitīvu rezultātu. Kritiskais moments valdībai un tautai ir tas, cik dziļi mēs varam samazināties un cik ilgs būs šis samazinājuma periods.

Es uzskatu, ka ir jādara tā. Te ir mans priekšlikums, tas nav tik daudz saistīts ar valdību, cik ar Augstāko padomi. Ir pienācis laiks izskatīt zemes reformas gaitu Latvijā, ir jānoklausās Augstākās padomes Zemes komisijas atskaite. Jūs varētu prasīt atskaiti no manis, es centīšos to sagatavot, kaut gan es lūgtu vairāk šeit uzstāties manus abus vietniekus profesionāļus, sadalot šo sfēru. Šeit, Augstākajā padomē, vajadzētu izpētīt, kādā stāvoklī ir zemes reforma un ko nepieciešams tuvākajā laikā izdarīt.

Tā, piemēram, vakar Zemes komisijas sēdē mēs secinājām, ka 91 procents zemnieku saimniecību pieprasījumu ir izskatīts. 90 procenti piemājas zemes pieprasījumu ir izskatīti. Taču kolektīvo saimniecību pieprasījumi tikai ir izskatīti 50 procentu apmērā. Mēs vakar vienojāmies, ka Zemes komisijas priekšsēdētājs un lauksaimniecības ministrs nosūta kopēju vēstuli zemes komisijām, kategoriski prasot paātrināt šo procesu, jo iznāk tā, ka privātajiem zeme ir iedalīta, bet ar kolhoziem neviens faktiski negrib nodarboties. Tur ir ļoti sarežģīta situācija, jo tas traucē privatizācijas procesu pašās kopsaimniecībās, likumu izpildi, paju sadalīšanu un tā tālāk. Tas ir pēc manām domām, vietnieks domā citādi. Es domāju, ka ir jāizskata jautājums par inspektoru pilnvaru apstiprināšanu Augstākās padomes Zemes komisijā. Jāpaplašina to inspektoru pilnvaras, kuri ir tiesīgi braukt un atrisināt jautājumus tur, kur vietējās padomes netiek galā, turklāt– ar lemšanas tiesībām.

Kad mēs būsim zemes reformu pabeiguši vismaz tik tālu, ka zeme tiks sadalīta, tad varēsim tālāk skatīties, kā šī situācija mainīsies.

Redziet, Lucāna kungs, nelaime ir tāda, ka, lai kā mēs arī darbotos, zemes reformas process uzliek spiedogu visam. Jūlijā, kad mēs izskatījām jautājumu par līdzekļiem, es pieķēru sevi pie domas, ka, ja mums būtu, piemēram, tikai kolhozi vien vai tikai zemnieki vien, mums būtu vienkāršāk risināt. Bet šis pārejas posms spiež mums virsū, tas diemžēl, Lucāna kungs, laikam neļaus tik vienkārši to lietu atrisināt.

Bet uz jūsu jautājumu es teikšu tā: es domāju, ka Lauksaimniecības ministrijā ir jānodibina Agrārās reformas departaments citā spēkā un ar citām pilnvarām, jo pagaidām izpildvarai tādu kārtīgu pilnvaru tur nav, turklāt ir jāpabeidz tas, kas darīts. Svaidīties atpakaļ mēs nedrīkstam, rēķinoties ar to, ka situācija ir labāka, bet tuvākajā laikā tā vairs nebūs. Tās ir manas atklātās domas.

Priekšsēdētājs: Deputāt Silār, lūdzu!

J.Lucāns: Es atvainojos, es vēl nepabeidzu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

J.Lucāns: Šinī pašā sakarībā es gribētu vēl uzdot otru jautājumu. Jūs daudzreiz esat minējis pāreju uz tirgus cenām…

I.Godmanis: Jā.

J.Lucāns: Vai jūs esat pārliecināts, ka pāreja uz tirgus cenām šajā situācijā nesīs to rezultātu, kas mums ir vajadzīgs ekonomikas stabilizācijai? Vai jums ir skaidrs priekšstats par to. Kā tas notiks?

I.Godmanis: Pirmkārt, pāreja uz tā saucamajām tirgus cenām, kas, protams, nav absolūti brīvas, jo pirmajā etapā ierobežosim tirdzniecības atlaidi līdz 25 procentiem, ne vairāk, mēs neļausim simtprocentu atlaidi taisīt, kā bija Igaunijā. Otrkārt, mēs tomēr neļausim arī pārstrādes uzņēmumiem “uzpumpēt” maksimālu peļņu, kamēr viņi nav privatizējušies. Bet tas nav mūsu untums. Mēs sākam pirkt benzīnu par biržas cenām, un benzīns ir faktiski par brīvām cenām, to ir noteikusi Krievija. Mūsu attiecības ar Krieviju tā ir izveidojušās ne mūsu vainas dēļ. Tas ir faktors, kas neļauj vairs valdībai manevrēt ar fiksētām cenām ne par vienu jotu, jo, ja tagad, benzīnu ļaujot pārdot brīvi (mums nav citas iespējas), mēģināsim fiksēt republikā kaut kādu preču cenas, vēl trakāk– lauksaimniecības produkcijas cenas, tad mums vajadzēs budžetā atrast līdzekļus, lai kompensētu starpību. Šo līdzekļu mums nekad nebūs. Tā ir pirmā atbilde. Tas ir gandrīz vai piespiedu variants.

Otrs. Tomēr jāņem vērā, kāda situācija ir kaimiņos. Igauņiem šīs brīvās cenas, nosacīti brīvās cenas, eksistē jau apmēram pusgadu. Pieci mēneši bija tas kritiskais periods, kura laikā sākās cenu stabilizēšanās. Es domāju, ka mums tas ilgs vismaz astoņus mēnešus, ja ne gadu, jo mūsu lauksaimniecība ir sliktākā stāvoklī. Tomēr es neredzu cita mehānisma, kā mēs varētu “sašūt” kopā brīvo cenu darbību rūpniecībā ar fiksētajām cenām lauksaimniecībā. Tas mums neizdevās pagājušā gada 3.janvārī, kad vienkārši pacēlām iepirkuma cenas un mazumtirdzniecības cenas. Situācija darbojās tikai trīs mēnešus, pēc tam visu naudu caur budžetu atdevām atpakaļ lauksaimniekiem. Ja atkārtosim to tagad, es domāju, mēs vienkārši panāksim sliktāku rezultātu, varētu teikt, recidīvu. Lietuvas piemērs šeit galīgi nav pieņemams. Mēs Lietuvas gājienu esam jau izgājuši cauri.

Ja jūs gribat no manis pilnīgi atklātu atbildi, vai es esmu pilnīgi pārliecināts, ka, ieviešot brīvās cenas, tūlīt pat (ar “tūlīt” es saprotu pirmos piecus mēnešus) mums sāksies straujš uzlabojums, es jums pateikšu ļoti atklāti, ka pirmos trīs četrus mēnešus pēc brīvo cenu ieviešanas situācija pasliktināsies. Pasliktināsies tikmēr, kamēr iestrādāsies mehānisms ar tā saucamo lauksaimnieku biržu, kuru dibināsim. Starp citu, tā būs slēgta birža ar attiecīgajiem biržas mehānismiem gaļas kombinātā, piena kombinātā, īpaši Rīgā.

Rīgas jautājums ir ļoti nopietns, situācija nebūs vienkārša. Es domāju, ka tas būs visgrūtākais brīdis mums visiem, tajā skaitā valdībai un zināmā mērā arī parlamentam. Bet cerēt uz otru variantu, proti, ka sākumā visu privatizēsim un tikai pēc tam palaidīsim cenas vaļā, būtu teorētiski patīkami, bet praktiski tas nav realizējams, tur ir vairāki ļoti nepatīkami šķēršļi.

Pirmais šķērslis ir tas, ka tirdzniecības sfērā diemžēl privatizācija jau ir daļēji notikusi, Augstākajai padomei nāksies ar likumu acīmredzot kaut ko atcelt, jo, jūsu zināšanai, ļoti daudzas vietējās padomes ir noslēgušas ar veikaliem jau tā saucamo nomas līgumu uz sešiem, septiņiem gadiem. Šis līgums aizsargā šos veikalus no privatizācijas pēc definīcijas. Ja jūs šo līgumu neatcelsit šeit, tad viņi tāpat arī turpinās dzīvot, turklāt līgums tiek slēgts, izmantojot arī tirdzniecības pārvaldes. Tas nozīmē, ka visa tā lieta tiek vilkta kopā vienā kulakā. To tik elementāri šeit atrisināt nevarēs.

Nākamais. Diemžēl nav pilnīgas skaidrības arī visā privatizācijas likumā vai likumdošanas secībā, kā tur būs ar bijušo īpašnieku interešu ievērošanu. Tas mums traucēs.

Trešais. Prakse parāda, ka neviens nealkst tā tos veikalus ņemt. Ziemeļa kungs ir šeit, jūs varat viņam noprasīt. Jelgavā laikam tikai viens veikals tika paņemts.

Domāju, ka mums šis būtu patīkams brīdis, ja varētu vispirms visu privatizēt. Otrs– iestāties Starptautiskajā valūtas fondā un saņemt no viņiem finansu garantu, tad uzsākt šoka terapiju, kā to darīja Austrum­eiropas valstis. Diemžēl mums acīmredzot šis liktenis nav lemts. Kāpēc? Ja mums vēl būtu normāli līgumi ar Krieviju nākamgadam un šimgadam, ka mēs kaut kādās cilvēciskās cenu šķērēs varētu turēties ar kaut vai trīsarpusreiz dārgāku degvielu, kas mums padarītu šeit deviņreiz dārgāku kurināmo, vienpadsmitreiz dārgāku elektroenerģiju, faktiski sešarpusreiz dārgākus celtniecības materiālus un četrarpusreiz dārgākus lauksaimniecības materiālus.

Tātad pie paredzamā fiksētā enerģijas cenu paaugstinājuma, kas plānots Krievijā– apmēram četras ar pusi reizes (3,7–4,5 reizes), lauksaimniecības produkcijas fiksētajai cenai, pilnu inflācijas spirāli izrēķinot, vajadzētu pieaugt 4,5 reizes. Tas būtu tas variants, kad mēs varētu pacelt fiksētu cenu.

Diemžēl situācija Krievijā ir tāda, ka neviens šo fiksēto pacēlumu neriskē izdarīt, viņi vienkārši pieņem aizliegumu pārdošanai uz Baltiju. Mēs esam biržas skavās. Kā mēs esam biržu skavās, Lucāna kungs, tā mēs esam saistīti ar brīvo cenu uz degvielu. Sakarā ar brīvo cenu uz degvielu mēs noturēt fiksētu lauksaimniecības produkcijas cenu nespējam.

J.Lucāns: Es visu to saprotu, Godmaņa kungs.

Priekšsēdētājs: Paldies, kolēģi, es ļoti atvainojos.

J.Lucāns: Es neesmu par fiksētām cenām, bet man nav skaidrs, kā lauksaimniecība varēs izdzīvot šajās brīvajās…

I.Godmanis: Jā, es atbildēšu. Lauksaimniecība izdzīvos tādā veidā, ka mēs noteiksim minimālo iepirkuma cenu. Ja iepircējs nepirks augstāk par minimālo iepirkuma cenu, tad minimālās iepirkuma cenas līmenī iepirks valsts. Tā ir prakse, kas realizējas Eiropas ekonomiskajā asociācijā. Ja kāda no valstīm atsakās iepirkt graudus vai, teiksim, sviestu, vai ko citu par to minimālo cenu, kas ir noteikta Briselē, tad Brisele ir tā, kas iepērk visu šo produkciju. Mums nekas cits neatliks. Tā būs tā starpība starp mums un Igauniju, jo Igaunijā minimālo cenu nenoteica. Un tur uzreiz “nobrauca” pavisam lejā līdz tādam stāvoklim, ka pārstrāde solīja maksāt minimālo summu. Uz to mēs neiesim. Mēs lauksaimniekus ar minimālo iepirkuma cenu aizsargāsim. Tas ir viss, ko mēs varam dotajā brīdī darīt.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Silāram.

I.Silārs: Cienījamais Godmaņa kungs! Es gribētu dzirdēt galvenos iemeslus, kas jums liek joprojām Latvijā izglītību nošķirt no kultūras un kultūru no izglītības atsevišķās ministrijās?

I.Godmanis: Redziet, te ir trīs faktori. Pirmo faktoru vakar skāra Freimaņa kungs. Izglītības ministrija jāpārtransformē. Tā jāpārtransformē tādā veidā, ka tajā jāiekļauj daļa no augstskolas, faktiski daļa no zinātnes. Tas nav vienkārši, jo, kā jūs zināt, visām augstskolām ir dota autonomija ar jūsu pašu roku. Viņi neko daudz neklausa, ko saka ministrija. Kamēr tas netiks pārstrukturēts, tikmēr pielikt klāt tur kultūru, es uzskatu, nebūs pareizi, jo var apvienot tikai tad, ja abas apvienojamās lietas ir pietiekami stabilā stāvoklī. Ja vienai nestabilai situācijai mēs pievienojam stabilu situāciju, tad šī stabilā situācija paliek nestabila.

Tāpēc. Punkts divi. Nav noslēpums, ka latviešu tauta ir ļoti jūtīga pret visām izmaiņām kultūras sfērā kā tādā, jo lielas materiālās nabadzības apstākļos, lai cik tas paradoksāli būtu, kultūras vērtības ir pietiekami augstas. Nevar likvidēt Kultūras ministriju kā tādu, ņemot vērā arī personības, kas vada šo ministriju. Es uzskatu, ka valdība arī politiski tādu soli nevar spert. Mēs iegūsim ārkārtīgi daudz pretinieku tieši radošajā inteliģencē. Uz tādu risku ekonomiskajās pārmaiņās es vienkārši negribu iet. Tajā pašā laikā es vienmēr esmu uzskatījis, ka ir cilvēki, kurus valdībā vienkārši nedrīkst pazaudēt. Viss.

Perspektīvā noteikti ir jāapvieno šīs ministrijas, Silāra kungs.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Repšam.

R.Repša: Šeit ir Arhitektūras un celtniecības komisijas lēmums, no kura izriet, ka starp valdību un Augstākās padomes komisiju (un es domāju, ka līdz ar to lielā mērā– Augstāko padomi) ir kolīzija. Jautājums ir par Rūpniecības un Enerģētikas ministrijas apvienošanu un tāpat arī par funkciju samazināšanu Satiksmes ministrijai, noņemot Jūras lietu departamentu. Ja parlaments nobalsos par šīm korekcijām valdības piedāvātajā likumprojektā, vai tas nozīmē, ka paliks Rūpniecības ministrija un Enerģētikas ministrija atsevišķi? Vai valdība ir gatava, lūk, ar šīm korekcijām turpināt tomēr šo reformu vai arī meklējami kaut kādi citi kardināli risinājumi?

I.Godmanis: Visa tā shēma, ko es lieku priekšā, tomēr kaut cik tiek līdzsvarota. Te tiek ņemti vērā ļoti daudzi faktori, tajā skaitā personālie faktori. Dabiski, ka ļoti smagi ir tad, ja kaut ko izrauj no šejienes ārā un pārtaisa. Es nezinu, es tomēr aicinātu deputātus iestāties par to variantu, kuru es lieku priekšā. Es negribētu attīstīt šo domu, kas pēc tam tur notiks.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Felsam.

A.Felss: Ja parlaments akceptēs šo jūsu piedāvāto variantu, par cik vienībām apmēram izmainīsies aparāta darbinieku skaits Ministru padomē?

Priekšsēdētājs: Procentos.

I.Godmanis: Es nevaru jums nosaukt matemātiski precīzu skaitli, jo Valdības lietu ministrijas likvidēšana nozīmē, ka šis skaitlis izmainās simtprocentīgi, paliek nulle cilvēku, kas strādā. Tiek pieņemti darbā no jauna. Tagad ir apmēram 85 štata vienības bez tehniskā personāla. Tie ir padomnieki ar saviem galvenajiem speciālistiem. Labākajā gadījumā paliks tikai tie priekšsēdētāja padomnieki, kas ir orientēti uz katru ministriju, tie varētu būt kādi 15–16. Tehniskā daļa, juridiskā daļa būs jānostiprina, tās ir par vāju. Es nedomāju, ka vispārīgo daļu būtiski izmainīsim. Vispārīgā daļa nodarbojas tikai ar dokumentu gatavošanu, tehnisko darbu, es domāju, mums tas būs drusciņ jānostiprina. Kaut gan tas ir jautājums. Mēs gribam uzdot visu lēmumu kvalitatīvu sagatavošanu ministrijām.

Līdz šim lēmumu sagatavošana pamatā notika tikai valdības administrācijā, kas dublēja ministrijas. Katrai ministrijai bija sava “garā roka” valdībā. Tā tad sagatavoja, iesniedza valdībai, un tad “valdības roka” tur darbojās. To mēs gribam likvidēt. Risks ir liels, un pārejas posmā var būt problēmas. Bet es neredzu cita ceļa, kā paaugstināt katra ministra atbildību, tajā skaitā arī ar to, ka viņa parakstam jābūt zem lēmuma.

Kāds būs šis samazinājums, tas, pirmkārt, tiks automātiski izskatīts tad, kad apstiprinās jauno budžetu. Bet varu jums teikt, ka mēs veiksim radikālu samazinājumu. Radikālu. Jo principā viss mainās.

Priekšsēdētājs: Premjerministra kungs, lūdzu konkrēti atbildēt!

I.Godmanis: Es nevaru konkrēti jums pateikt.

Priekšsēdētājs: Tad netērēsim laiku. Vārds deputātam Drobotam.

J.Drobots: */Godātais Godmaņa kungs! Jūsu valdības reorganizācijas programmā, kuru vispār ir ļoti grūti apspriest, jo mēs neiedziļinājāmies ministru funkcijās, ir jautājums par Ekonomikas ministrijas un Enerģētikas ministrijas apvienošanu. Pašreizējā situācijā tās, manuprāt, ir divas nesavienojamas lietas, jo pašlaik enerģētikā ir tik daudz problēmu, ka tās var atrisināt tikai atsevišķi nodalīta ministrija. Bet, ja nu mēs ejam pa šādu acīm redzami jūsu nosprausto ceļu, vai tad nebūtu pareizāk apvienot visas tās ministrijas, kas dod nacionālo ienākumu, tas ir, izveidot Tautsaimniecības ministriju, tas ir, izveidot “dūri”, lai ar to kārtotu savstarpējās attiecības pareizai funkcionēšanai? Jo jūsu arguments, ka energoresursi jātaupa rūpniecībai, nav pareizs. Manuprāt, energoresursi jāekonomē visiem./

I.Godmanis: Es gribu atbildēt šeit tā, cienījamo deputāt, ka viens no attīstības virzieniem tomēr ir pretrunas un pretstati. Tas, ka valdībā būs pretstatu cīņa, tai skaitā starp to pašu Ekonomisko reformu ministriju, attiecīgajām ražošanas ministrijām un Finansu ministriju, tas lielāko tiesu spiedīs meklēt kaut kādus vienojošus lēmumus, kuri balstīsies uz tīriem dialektikas principiem. Ja mēs visu saliksim vienā kulakā, mēs varam riskēt nonākt “Agroprom” variantā, cerot, ka viss atrisināsies. Bet neatrisināsies tā situācija tāpēc, ka tikai viens cilvēks paliek atbildīgs. Ja viens ir atbildīgs valdības līmenī, tad risks, ka viņš var kļūdīties, rada daudz lielākas sekas nekā, teiksim, ja no pieciem kļūdās divi. Tad trīs vismaz domā pareizi.

Tāpēc šeit ir ielikts konfrontācijas princips. Starp citu, konfrontācija starp Ekonomikas ministriju un atsevišķām ražošanas ministrijām pastāv vienmēr– pēc definīcijas, jo katra no ministrijām cenšas savu sfēru attīstīt un virzīt maksimāli uz priekšu, Ekonomikas ministrija to neļauj, jo skatās, kā situācija izpaužas kopumā.

Par Rūpniecības un Enerģētikas ministrijas apvienošanu. Es domāju, ka mums ir drusciņ kļūdains priekšstats par to, ar ko vajadzētu nodarboties Enerģētikas ministrijai. Es uzskatu, ka Enerģētikas ministrijai nav jānodarbojas ar sagādes funkciju. Tā ir viennozīmīgi jāatdod vienās rokās, tas ir, Ārējās tirdzniecības ministrijai, materiālajiem resursiem, kuru rokās ir apmaiņas fonds, tās mūsu preces 12,5 procentu apjomā, ko deva pretī graudiem, oglēm, nevis jāpakārto caur resursu ministriju un arī Enerģētikas ministriju. Ja Enerģētikas ministrija nodarbojas ar sagādi, tad praktiski tai nav laika izstrādāt koncepciju, ko tad mums darīt, vai kodolektrostaciju celt, hidroelektrostaciju celt, vējdzirnavas taisīt, kā ekonomēt, cik ekonomēt. Visi šie jautājumi paliek otrajā plānā, jo sagāde nospiež “gar zemi”.

Te ir vēl viena lieta ielikta. Līdz šim situācija diemžēl ir tāda, ka arī tos daudzos materiālos objektus, kas vajadzīgi enerģētikai, var saražot mūsu rūpniecībā. Bet līdz šim lielākoties pieprasījumi nākuši no enerģētikas puses, ka jāpērk ir par valūtu. Transformatori– par valūtu, tas– par valūtu. Tas nav labākais variants.

Es nezinu. Es tomēr uzskatu, ka ir jābūt principam, ka jāiet prom no ražošanas funkcijām. Viens variants, kā aiziet no ražošanas funkcijām, ir tā sauktā kvazi apvienošana. Rūpniecībai– enerģētiku klāt, lauksaimniecībai– mežus klāt.

Priekšsēdētājs: Mikrofonā runājiet!

I.Godmanis: Tā ir zināmā mērā attālināšana no pašas ražošanas sfēras. Vai tas ir pareizi vai nepareizi, lūdzu, izsakieties, pasakiet savu priekšlikumu, savu spriedumu! Mēs noklausīsimies jūs. Arī tas ir mans priekšlikums, ko es lieku priekšā.

Priekšsēdētājs: Paldies!

J.Drobots: */Ja atļausiet, otrais jautājums./

Priekšsēdētājs: */Lūdzu./

J.Drobots: */Savā runā, kad jūs stāstījāt par Labklājības ministriju, jūs teicāt, ka Veselības aizsardzības ministrijai jāpilda tikai minimālas funkcijas. Manuprāt, ievērojot pašreizējo situāciju ar medikamentiem un cilvēku ārstēšanu vispār, šāda pieeja nav pareiza.
Taču gribētu zināt, vai valdības attieksme pret veselības aizsardzību tiešām ir tāda, ka katram cilvēkam tikai pašam jārūpējas par savu veselību? Es to pasvītroju arī sakarā ar jūsu izteicieniem “Dienā”, kas nesen bija publicēti. No tiem izriet, ka katram pašam jārūpējas par savām veselības problēmām, valdība risinās savas problēmas. Gribētu kaut īsumā dzirdēt par Veselības aizsardzības ministrijas funkcijām. Kāpēc tām jābūt minimālām?/

I.Godmanis: Pirmkārt, es domāju, ka katrai slimnīcai vajag dot pietiekami lielu patstāvību.

Priekšsēdētājs: Godmaņa kungs, lūdzu, mikrofonā!

I.Godmanis: Katrai no tām slimnīcām, iestādēm jādod lielāka patstāvība.

Otrkārt, jālikvidē virsstruktūras, kas ir virs tām, kaut vai tā sau­camā Veselības aizsardzības pārvalde, kuras funkcijas es nezinu.

Trešais. Es domāju, ka arī apdrošināšanas medicīnas ieviešana ir ļoti smags moments, bet tas ir tāds moments, kurš ir nepieciešams. Kaut vai tāds piemērs. Es uzskatu, ka mēs vairs nedrīkstam atļaut gulēt slimnīcā cilvēkam un nemaksāt neko. Ja cilvēks saņem slimības lapu, ja cilvēks saņem naudu par to laiku, kamēr viņš ir slims, viņam ir jāmaksā, kamēr viņš ir tur slimnīcā. Es nesaku, ka tik daudz par ēšanu, kā varbūt lielā mērā par apkalpošanu, par to, ka viņš tur guļ un ka viņš ēd, par to ir jāmaksā. Es nesaku, ka visiem vienādi. Pensionāriem varbūt mazāk, bet par to ir jāmaksā.

Es domāju, ka jautājums ir jāsavieno pilnīgi kopā, jo veselība un sociālā aizsardzība ir nesaraujami jēdzieni. Es domāju, ka tie ir vienā blokā jāapvieno.

Par manu principiālo nostādni, kā jūs sakāt, attieksmē pret studentiem. Jā, tāda ir mana nostāja. Es nesaku, ka valdība pilnīgi nenodarbojas ne ar ko, mēs tomēr rūpēsimies par pensionāriem, cik varēsim. Mēs rūpēsimies par to, lai šinī smagajā situācijā pienu varētu saņemt bērni, piesaistot viņus pie piena veikaliem, pie piena virtuvēm. Mēs rūpēsimies un ar vietējo vadību esam runājuši par to, kā nodrošināt bezmaksas ēdināšanu katrā rajonā, bet mēs principiāli gribam aiziet prom no tās sistēmas, ka problēmas risina ministrija. Es uzskatu, ka tas nevarētu tā būt. Ministrija nebūs tā glābēja, kas to darīs.

Vienīgais, ko jūs pareizi pateicāt, ir zāļu sagādāšanas jautājums. Tas ir principiāls jautājums, vai Veselības aizsardzības ministrija ir tā, kas gādā zāles. Es savā laikā piedalījos PSRS valdības sēdē Rižkova laikā, kad arī, aizstāvot sevi, PSRS veselības aizsardzības ministrs (bija, tagad viņa virs nav) uzstājās un teica, ka viņš esot vienīgais, kas var sagādāt zāles, un ka vispār bez viņa būšot krahs. Nu, es domāju, ja viss balstās tikai uz tādu principu, tad mēs tālu neizdzīvosim.

Mana nostāja tiešām ir pietiekami nesaudzīga un skaudra. Katram ir jārūpējas par savām problēmām, savukārt valdība rūpēsies par to problēmām, kuriem ir maz iespēju pašiem rūpēties. Tie ir invalīdi, pensionāri un tie cilvēki, kam zināmā mērā dzīve nodarījusi pāri. Studenti nav to skaitā.

Priekšsēdētājs: Deputāt Muceniek, lūdzu!

V.Mucenieks: Cienījamais premjer! Man ir jautājums attiecībā uz Sporta komitejas pievienošanu Izglītības ministrijai. Ar ko tas tomēr ir pamatots? Es, piemēram, domāju, ka sports ir saistīts ar veselību. Ja reiz veselība ir Labklājības ministrijai padota, tad varbūt arī Sporta komiteju šai ministrijai vajadzēja. Vienkārši mazliet paskaidrojiet šo izvēli! Vai šī pakļautība neradīs ierobežojumus sporta attīstībai?

I.Godmanis: Es, pirmkārt, gribu pateikt vienu. Es domāju, ka Latvijai jāatsakās no tā principa, kas bija PSRS, ka sports ir politisks ierocis un par šo politisko ieroci maksāja jebkuru naudu. Mēs lasījām avīzēs un priecājāmies par to, kā tas var iznākt, ka mūsu mazajā Latvijā varēja būt tik daudzi olimpiskie čempioni. Draugi mīļi, tie olimpiski čempioni un pasaules čempioni netika sagādāti un sarūpēti tikai par mūsu naudu vien! Tur maksāja naudu milzīga valsts, atskaitot no algām un no citiem avotiem. Tāds princips mums ir jāaizmirst. Ja kāds domā, ka mēs drīkstam iet tādu ceļu, tā ir dziļa kļūda. Taisīt ļoti spēcīgu politisko sporta bloku, cerot, ka šis politiskais bloks kaut kādā mērā mūsu ekonomisko dzīvi uzlabos, nedrīkst. Cik lielā mērā mēs varam sporta bloku atbalstīt, tik lielā mērā varam. Tajā pašā laikā, kā jūs zināt, federāciju loma ir stipri pieaugusi. Es domāju, ka tieši federācijas ir tās, kam vajadzētu noteikt sporta attīstību profesionālā līmenī.

Bet man personiski ir tāds uzskats, ka profesionālos sportistus augstā līmenī Latvija nevarēs uzturēt. Labākajā gadījumā– ļoti minimālā skaitā. Mums jāver robežas vaļā, jāļauj šiem cilvēkiem iet sportot ārzemēs un pelnīt naudu pašiem, ko viņi arī dara.

Masu fizkultūras finansēšanai no valsts es esmu kategoriski pretī. Esiet tik laipni, maksājiet katrs par to, ka jūs sportojat! Spēlējiet tenisu, skrieniet, “Magnētā” piedalieties! Maksājiet savu naudu! Vienīgais, kur es esmu ar mieru domāt, ir jautājums par mūsu bērniem, par mūsu skolēniem, kur, es uzskatu, līdzekļi no budžeta ir jāiedala. Te ir jautājums tieši par to pirmo bāzi, ko cilvēkam dod skolas gados, lai viņa veselība nostiprinātos. Tāpēc es uzskatu, ka šo situāciju vajag pavērst uz Izglītības ministriju. Viss. Tāda ir mana atbilde.

Priekšsēdētājs: Imant Kalniņ, lūdzu!

I.Kalniņš: Premjerministra kungs! Vai nacionālās drošības sistēma ar saviem specifiskajiem dienestiem, jūsuprāt, ir pakārtota struktūra un kurā no šīm pozīcijām tā būtu ievietojama? Tā ir atsevišķa suverēna struktūra. Ja tā, tad šeit šis jautājums netiek minēts.

I.Godmanis: Lai mums, no Dieva puses, neiznāktu tā, ka mēs dublējam to struktūru, kas bija, ņemot vērā, ka mums lielas pieredzes nav, kā veidot cita tipa nacionālās drošības sistēmu. Ja mēs viņu izveidosim tādā veidā, kāda bija drošības komiteja (diemžēl mums citas pieredzes nav), automātiski mums tās iezīmes var nākt klāt.

Mans priekšlikums ir izskatīt jautājumu par šādu drošības struktūru izveidošanu esošajās ministrijās: Iekšlietu ministrijā un Aizsardzības ministrijā. Es uzskatu, ka šīm sistēmām jābūt dalītām, bet es neesmu pārliecināts, ka tai jābūt vienai atsevišķai, jo baidos, ka mums nepietiks inteliģences vai saprašanas izveidot civilizētu struktūru, kura nekopētu to, kas bija pirms tam. Diemžēl tas, kas mūsos ir iekšā, agri vai vēlu mūs “novilks” uz veco struktūru. Mēs to nosauksim citādi, bet agri vai vēlu izrādīsies, ka būsim uztaisījuši otru čeku. Un tas nav labākais variants.

I.Kalniņš: Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies, Godmaņa kungs! Sāksim debates. Debatēs ir pieteikušies 15 deputāti. Kolēģi, es saprotu, ka komisijas, un it sevišķi komisiju vadītāji, ir stipri ieinteresētas savās ministrijās un savos resoros, lai tie izskatītos pēc iespējas labāk un labāk strādātu, bet es ļoti lūdzu tomēr debašu laiku izmantot mazāk par desmit minūtēm, jo debatētāju skaits ir liels un vēl premjerministram vajadzēs runāt pēc tam.

Lūdzu, pirmais ir Blumberga kungs!

O.Blumbergs: Godājamie deputāti! Es gribu teikt, ka enerģētika nav tikai viena no rūpniecības nozarēm vai apakšnozarēm. Tā ir visas Latvijas tautsaimniecības mugurkauls. Un ne tikai tautsaimniecības. Tā vajadzīga gan kultūras un sadzīves, gan dzīvokļu saimniecības, gan transporta un it sevišķi lauksaimniecības nozarēm. Kāds šodien izskatās šis mugurkauls, mēs zinām. Tas izskatās kā tomāta stāds, kurš no divām pusēm, no dienvidiem un ziemeļiem, piesiets ar tā saukto Baltijas asamblejas vāro saitīti un turas uz šiem diviem lēni pūstošajiem koka mietiņiem, gaidīdams, kad no austrumu puses parādīsies lietus un atnesīs vajadzīgo valgmi, lai varētu augt un zaļot. Šinī situācijā mēs spilgti jau šodien redzam: ja mēs gribam sataustīt mūsu mājās siltus radiatorus, ja gribam, lai atvērtos vai aizvērtos autobusu vai trolejbusu durvis, lai varētu tik iekšā šajā transporta līdzeklī, tad mēs jau šodien varam redzēt, uz ko ejam ziemā. Vai tiešām šajā stāvoklī premjerministrs nerēķināsies ar to, ka šī nozare ir sevišķi atpalikusi nozare, kura prasa, lai tai nekavējoties ķertos klāt un lai tai būtu sava atbildīga institūcija, nepakļauta nekam– ne rūpniecībai, ne lauksaimniecībai, ne transportam, ne kādam citam! Tā ir starpnozare. Tā ir vajadzīga visiem, šodien sevišķi vajadzīga. Vai tiešām premjerministrs nav pārdomājis pa šo laiku, nav uzklausījis gan Prezidija sēdē, gan frakcijas sēdē izteiktās piezīmes un joprojām turpina to pašu dzelžaino līniju par šīs ministrijas apvienošanu ar Rūpniecības ministriju?

Katram skaidrs, ka mūsu rūpniecība ir deformēta. Šīs rūpniecības tālāka rekonstrukcija un pārkārtošana ir iespējama tikai ar ekonomiskām metodēm, izmantojot elektroenerģijas tarifus. Energosaimniecība, Latvijas energosistēma– tas ir spēcīgs mehānisms, kurš nodrošina šādu darbību. Tas ir tāds mehānisms, kāda nav ne Finansu ministrijas aparātā, ne kādā citā. Tā ir vesela kontroles sistēma, kas atļauj mainīt tarifus, regulēt ar šiem tarifiem tās vai citas nozares attīstību un sašaurināt to vai citu nozari, kur tas ir nepieciešams, iespaidot katru, kur tas ir nepieciešams. Iespaidot katru uzņēmumu. Es kā deputāts un kā šīs nozares pārstāvis kategoriski noraidu šo priekšlikumu, saskatot, ka tas ir augstākā mērā bezatbildīgs un novedīs pie traģiskām sekām. Šī nozare ir jānostiprina, šī ministrija ir jāveido tāda, kādai tai ir jābūt, lai tā sāktu nodarboties ar projektēšanas lietām, ar enerģētiskās programmas izstrādi, kuras joprojām nav, ar izdzīvošanas problēmu, jo šī ziema būs ārkārtīgi bīstama un draudoša. Tādēļ prasu no jums visiem un aicinu jūs visus nepakļauties šim priekšlikumam, kurš vairākkārt nepamatoti šeit tiek izvirzīts. Neatļausim, lai viena rūpniecības nozare, lielie rūpniecības uzņēmumi pārņemtu kontrolē visu Latvijas Republikas enerģētisko saimniecību! Tā vajadzīga gan laukiem, gan pilsētu iedzīvotājiem, gan kultūras iestādēm, skolām, slimnīcām un bērnudārziem. Un tad arī, kā premjers saka, rūpēsimies par veciem cilvēkiem, lai viņi šajā ziemā nenosaltu! Parādīsim šīs rūpes reāli!

Priekšsēdētājs: Starpbrīdis. Pēc tam runās Ģirts Krūmiņš.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Dainis Īvāns.

Priekšsēdētājs: Kolēģi, lūdzu, apsēdīsimies! Es nosaukšu debatētāju sarakstu, lai jūs varētu orientēties, kad paši runājat un kad uzklausāt savu kolēģu argumentus.

Augstākās padomes Prezidijs uz savām sēdēm pilnā sastāvā sanāk jau piecas minūtes pirms noteiktā laika.

Es jums nosaukšu debatētāju sarakstu, lai varētu orientēties tie, kuri pieteikušies debatēs, un arī tie, kuri grib uzklausīt savu kolēģu argumentus. Ģirts Krūmiņš, Kiršteins, Jundzis, Geidāns, Kurdjumovs, Ozols, Grūbe, Simsons, Stepičevs, Lucāns, Plotnieks, Vaivads, Zatuliviters, Kehris.

Lūdzu, Ģirt Krūmiņ!

Ģ.Krūmiņš: Cienījamie deputāti! Es savā uzstāšanās reizē gribēju turpināt to pašu domu, ko šeit jau sāka kolēģis Blumbergs. Sakarā ar to, ka viņš pateica gandrīz vai visu, kas šajā sakarībā būtu sakāms, es tikai gribu papildināt ar to, ka Rūpniecības komisija savā sēdē izskatīja šo jautājumu un vienbalsīgi iestājās par to, lai Enerģētikas ministrija būtu valdībā kā atsevišķa ministrija, nevis kā pakārtota rūpniecībai. Viens no nozīmīgākajiem iemesliem ir tas, ka, ja nebūs atsevišķas Enerģētikas ministrijas, tad nebūs valdībā enerģētikas ministra, kas valdības sēdēs varētu aizstāvēt enerģētikas problēmas. Tas viss būs pakārtots Rūpniecības ministrijai. Šāda ļoti svarīgas nozares pakārtošana vienam ražošanas veidam, manuprāt, nav pareiza. Es sevišķi iesaku lauksaimniekiem apdomāties šajā jautājumā.

Runājot par valdības reorganizāciju kopumā, manī personīgi izbrīnu rada fakts, kādā veidā visa šī valdības reorganizācija tiek virzīta un mums pasniegta. Kādēļ neiet normālo ceļu, kā tas ir visā pasaulē pieņemts, ka Ministru kabinets atkāpjas pilnā sastāvā un parlaments uzdod par jaunu sastādīt valdību? Es domāju, ka tas būtu tas ceļš, kas būtu ejams.

Priekšsēdētājs: Deputāt Kirštein, lūdzu! Paldies kolēģim Krūmiņam par ietaupīto laiku.

A.Kiršteins: Godājamie kolēģi! Cienījamais priekšsēdētāj! Šeit jau kaut kāds solis ir izdarīts valdības reorganizācijā, kaut kāda samazināšana notiek. Tomēr joprojām notiek tas, ko mēs saucam par “astes ciršanu pakāpeniski”, domājot, ka sāpes būs mazākas. Šīs trīs ministrijas– Ekonomisko reformu, Rūpniecības un Enerģētikas, kā arī Celtniecības– faktiski ir viena ministrija, kas varētu būt kā Tautsaimniecības ministrija, kura nodarbotos ar ekonomiskajām reformām, privatizāciju, rūpniecības, celtniecības uzņēmumu pārveidošanu, tai skaitā arī ar būvmateriālu rūpniecības uzņēmumu pārveidošanu, akciju sabiedrībās. Šīs ekonomiskās reformas un privatizācija ir visas valdības uzdevums un politika. Kāpēc izdalīt atsevišķi? Ir diezgan jocīgi, kad vienas normālas nelielas ministrijas vietā redzam trīs ministrijas.

Nākamais. Valsts monopols mums ir Celtniecības ministrijai. Te premjerministra kungs pateica, ka Celtniecības ministrija būvēs dzīvokļus, veidos pilsētu ģenerālos plānus, kaut ko tur projektēs, saskaņos un tā tālāk. Tas ir grandiozs mīts, jo Celtniecības ministrija neko nevar izprojektēt. Speciālistu līmenis, sagatavotības līmenis Celtniecības ministrijā gan pilsētu būvniecībā, gan arhitektūrā nav augstāks, bet gan zemāks nekā specializētajos projektēšanas institūtos. Šī ministrija nekad neko vairs neuzcels, izņemot vienīgi paneļu kārbas, kā jūs labi saprotat. Ja uzbūvēs, tad tikai būvuzņēmēji, ārzemju firmas, dažādas celtniecības organizācijas, kas ir pārveidotas akciju sabiedrībās. Ģenerālie plāni ir pilsētu valžu uzdevums, un finanses pašreiz ir banku rokās. Finansēs bankas.

Dzīvokļu politikā Labklājības ministrijas uzdevums ir finansēt tos trūcīgajiem iedzīvotājiem. Latvijas laikā valsts celtniecības politiku koordinēja speciāla komiteja, kurā bija visu ministriju pārstāvji, tātad arī Finansu ministrijas un Vides aizsardzības komitejas. Tāpēc nav vajadzīga jauna atsevišķa ministrija.

Zemkopības ministrija jeb Lauksaimniecības ministrija ar mazu piebildi. Man ir skaidrs, ka valstī ir meži un meži aug. Varētu būt Mežsaimniecības vai Meža ministrija. Bet man nav skaidrs, kas valstī aug laukos? Ministrija mums, protams, ir. Vai šī Lauksaimniecības ministrija pietiekami palīdz zemniekiem? Mēs te dzirdējām lielisku piemēru, ka tiek pirkti traktori bez kabīnēm par 50 tūkstošiem rubļu gabalā un vesti no Polijas. Es gan neesmu dzirdējis par automašīnām “Volvo” bez virsbūvēm, ko būtu iepirkusi Lauksaimniecības ministrija. Pērk kombainus, lai gan Latvijā ir 2000 gadu veca tehnoloģija ar rijām un visu pārējo, un pavisam citu tehnoloģiju. Mēs zinām, ka Lauksaimniecības komisija nevar atbildēt ne uz vienu jautājumu, ar ko nodarbojas Lauksaimniecības ministrijas ārējo sakaru darbinieki, kas tie par līgumiem, ko viņi slēdz? Uz šo jautājumu nevar atbildēt arī premjerministrs. Acīmredzot ir vajadzīga kaut kāda komisija vispirms Augstākajā padomē. Nevis kaut kāda, bet konkrēta, kurā būtu ne tikai Lauksaimniecības komisijas locekļi, bet arī Ārlietu komisijas, Budžeta un finansu, Vides aizsardzības un citu komisiju locekļi, kas izpētītu ļoti ātri, nedēļā vai divās nedēļās, ar ko tad īsti nodarbojas mūsu Lauksaimniecības ministrija, izstrādātu konkrētus reorganizācijas plānus un pārveidotu šo ministriju par Zemkopības ministriju, kurai paliktu tikai koordinējošas funkcijas, piemēram, selekcija, veterinārais dienests un konkrēta palīdzība zemniekiem, ja negribam, lai būtu tā pati kārtība, kas bija agrāk, kad zemnieki par vienu cenu pārdeva kolhozam vai sovhozam un pēc tam kolhozs par dārgāku cenu to pārdeva valstij. Starpnieku funkcijas: sadalīšana, pārdalīšana, blati un, neslēpsim, arī daudzās ministrijās– visādas slēpta veida izspiešanas.

Kopumā. Pirmkārt, Ekonomisko reformu ministrija ir atrauta no valdības. Otrkārt, kā jau es teicu, ir jāorganizē šī Zemkopības ministrija. Nobeigumā tomēr aicinātu šodien noraidīt šo projektu un pastrādāt pie šiem diviem jautājumiem– pie vienotas Tautsaimniecības ministrijas un Zemkopības ministrijas organizācijas.

Priekšsēdētājs: Paldies par ietaupīto laiku. Deputāts Jundzis, pēc tam deputāts Geidāns. Deputāts Jundzis ir aizņemts sarunā ar dāmu, lūdzu, deputāt Geidān, nāciet tribīnē!

I.Geidāns: Godājamais sēdes vadītāj, cienījamie kolēģi, cienījamais Godmaņa kungs! Es jau iepriekš atvainojos, ka nepiekritīšu jūsu domām un nepiekritīšu jūsu pozīcijai, kaut gan jūs to labi pamatojāt. Es pilnīgi atbalstu mūsu komisijas priekšsēdētāja Blumberga domas, jo tās ir izsvērtas. Tas nav tā, ka šodien Blumberga kungs ir nonācis situācijā, kāpj tribīnē un protestē. Mēs komisijā par to vairākkārtīgi esam sprieduši, domājuši, jo enerģētika ir mūsu komisijas profils. Esam nonākuši pie slēdziena: ja gribam saglabāt visu to kolonistu radīto rūpniecisko monstru, kas Latviju tikai izlaupa, tad mums vajag viņiem atdot enerģētiku. Mēs tikai tā to saprotam. Tas ir mēģinājums saglabāt viņus. Mēs esam pret to, ka Latvijā vēl aizvien turpinās speciāli kolonistu radītā rūpniecība, kura absolūti visu ieved un gatavo produkciju praktiski visu izved no Latvijas, atstājot šeit tikai atkritumus un kolonistu barus. Tādējādi mēģinājums enerģētiku pakļaut rūpniecībai ir šīs politikas turpinājums, citiem vārdiem– Austrumu politikas turpinājums. Tāpēc es arī esmu kategoriski pret to, ka Enerģētikas ministrija tiek pievienota.

Otrs jautājums. Mēs vairākkārtīgi komisijās esam sprieduši, runājuši, dalījušies domās un meklējuši ceļus, kādā veidā palīdzēt Lazdiņa kungam enerģētiku “nostādīt uz kājām”. Es domāju, ka mani komisijas biedri pateiks vienoti, ka mēs uzskatām, ka Lazdiņa kungs neatbilst savam ieņemamajam amatam, bet tāpēc nevajag apvienot divas ministrijas, lai viņu noņemtu. Viņš ir vienkārši jānoņem.

Nākamais. Par Aizsardzības ministrijas izveidošanu droši vien nav jādebatē, tā ir vajadzīga. Par to, ka mēs likvidējam Tirdzniecības ministriju, arī laikam ir diezgan vienotas domas. Tā jālikvidē.

Es personīgi piekrītu arī Likumdošanas komisijas piedāvātajam nosaukumam. Ja ejam pa ceļu, ka sakarus pievienojam satiksmei, tātad faktiski runājam par komunikācijām, tad varbūt labāk arī to nosaukumu likt vienā vārdā– Komunikāciju ministrija. Mēs šo jautājumu uzdevām jums, cienījamais Godmaņa kungs. Varbūt jūs tam nebijāt sagatavots un nevarējāt atbildēt, bet es jutu, ka jūs neatbildējāt to, ko mēs cerējām. Doma jau ir. Ja jau taisa kaut kādu reorganizāciju, tad parasti ir doma samazināt štatus, viens no faktoriem ir samazināt štatus. Ja tas nenotiek, tad zūd jēga šīm apvienošanām. Kādreiz mēs šo reformu lietojām, ja vajadzēja kādu dabūt nost no augsta amata, bet nekādi viņam netika klāt. Likvidēja struktūru, kaut ko apvienojot, tika no viņa vaļā un atkal izdalīja atpakaļ struktūru. Bet šodien, es domāju, ja mēs lemjam, jo mūsu rokās ir vara, tad tā vairs nevajag darīt.

Priekšsēdētājs: Paldies par ietaupīto laiku. Deputāt Jundzi, varat runāt? Lūdzu.

T.Jundzis: Cienījamie kolēģi! Es personīgi gribu teikt, ka atbalstu kopumā valdības piedāvāto reorganizāciju un esmu pilnībā pārliecināts, ka tas ir solis uz priekšu un solis tieši mūsu aparāta, birokrātiskā aparāta, saprātīgā samazināšanā un tā darba efektivitātes celšanā. Bet es gribētu, ekonomējot laiku, tomēr vairāk runāt tikai par vienu jautājumu, proti, par jautājumu, kuru mēs izskatījām vakar Aizsardzības un iekšlietu komisijas sēdē un kas skar tieši Aizsardzības ministriju.

Kāpēc par Aizsardzības ministriju? Jautājums tiek izvirzīts dažādi. Ir uzskats, ka šo ministriju varētu neveidot, bet kā departamentu pakļaut Iekšlietu ministrijai. Ir uzskats, un tas ir visai izplatīts, ka pietiek ar Robežapsardzības ministriju. Par šīm problēmām, ja atļausit, es arī gribētu runāt.

Komisijas locekļi bija pārliecināti par to, ka nekādā gadījumā mēs nevaram šo robežapsardzības un aizsardzības spēku veidošanu uzticēt Iekšlietu ministrijai, tāpēc ka Iekšlietu ministrijai pašreiz ir daudz problēmu, kas saistītas ar tīri policejiskiem uzdevumiem, ar sabiedriskās kārtības sargāšanu valsts iekšienē, kur joprojām trūkst vairāk nekā divi tūkstoši cilvēku, kuri vesela gada laikā nav nokomplektēti, un ir vesela rinda citu problēmu. Par tām, es domāju, man jums nav jāstāsta. Ja uzkrausim vēl vienu funkciju šai ministrijai, tad es personīgi un arī komisijas locekļi bija tādās domās, ka mēs tad arī to ķeksīti varēsim ielikt, ka, kā saka, kaut kur mums ir piesliets šis jautājums, bet risinājuma nebūs. Nebūs risinājuma tieši tāpat, kā pašreiz diemžēl nerisinās policijas komplektēšanas un pilnveidošanas jautājumi.

Tālāk. Kāpēc mūsu komisijā ir viedoklis, ka mēs nevaram veidot Robežsapsardzības ministriju? Aizsardzības ministrijas funkcijas ir nesalīdzināmi plašākas nekā robežapsardzības funkcijas. Aizsardzības ministrijas funkcijas ir ne tikai stāvēt uz robežas un nodrošināt, lai, tā sakot, tur būtu šie robežsargi pie attiecīgajiem robežstabiņiem. Beigu beigās teritoriālā aizsardzība ir mūsu mērķis, nevis pašmērķis. Mums ir svarīgi, lai tauta, kas dzīvo aiz šīm robežām, būtu aizsargāta. Tāpēc aizsardzība ir jāizskata vismaz divos aspektos, arī kā iekšējā aizsardzība. Robežsargu vai šo aizsardzības vienību uzdevums būs arī, ja nepieciešams (pašreiz tāds process notiek Latvijā), palīdzēt policijai likvidēt konfliktus, kuri var izcelties valsts iekšienē. Es domāju, ka neviens šeit zālē nevar sist pie krūtīm un teikt, ka šādu konfliktu Latvijā nebūs vismaz tuvākajos gados…

Zemessargi, mūsu teritoriālās aizsardzības sistēma. Kura tad no valstiskajām struktūrām tomēr koordinēs šo lietu? Acīmredzot ne Robežapsardzības ministrija.

Valsts obligātā dienesta organizēšana. Mēs nevaram atļauties lielu un milzīgu armiju ar lielu bruņojumu. Šai armijai jābūt maksimāli mazai. Pareizāk (mūsu komisijā arī tā uzskata) būtu runāt nevis par armiju– mums nebūs armijas –, bet par aizsardzības spēkiem, kuriem tiešām jābūt nelieliem, jābūt mobīliem. Ja šie spēki aizsardzībai ir mazi, tad tiem ir jābūt attiecīgi pamatotiem ar zināmām mobilizācijas rezervēm, lai šos spēkus varētu attiecīgi papildināt. Tātad mobilizācijas rezerve.

Es te gribu minēt Šveices piemēru. Šveices aizsardzības spēkos ir tikai 1547 cilvēki. Tā ir visa Šveices armija. 1547 virsnieki. Bet šie 1547 cilvēki divu stundu laikā var kļūt par brigādi. Divu, trīs dienu laikā šie 1547 cilvēki var kļūt par 300 tūkstošu lielu armiju. Kas to organizē Šveicē? Tātad Šveicē ir Aizsardzības ministrija.

Beigu beigās PSRS karaspēka izvešanas jautājumi. Mēs, daži deputāti no Ārlietu un no mūsu Aizsardzības komisijas, tikko bijām Vācijā un pārliecinājāmies, ka tas ir ārkārtīgi smags, nopietns un darbietilpīgs process. Viss šis darba smagums Vācijā gulstas tieši uz Aizsardzības ministriju. Vai būs pareizi, ja Robežapsardzības ministrija organizēs padomju armijas izvešanu ārpus robežām? Varbūt kaut kādu likumsakarību varam atrast?

Tālāk par tīri starptautisku skatījumu. Kā izskatīsies, ja mūsu Robežapsardzības ministrijas pārstāvji un vadītāji cīnīsies par Latvijas drošību un tās vietu pasaules vai Eiropas kolektīvās drošības sistēmās? Tātad robežapsardzības ministrs sēdēs NATO sesijās kā asociētais loceklis vai konsultants vai Apvienoto Nāciju Organizācijā cīnīsies par Latvijas Republikas aizsardzības interesēm kā Robežapsardzības ministrijas pārstāvis?

Tālāk mēs varam paskatīties pasaules pieredzi Somijā, Zviedrijā, visai nelielās valstīs, kur arī nav lielas armijas. Lūk, arī šīs valstis tomēr atrod iespēju piedalīties dažādās ANO militārajās misijās, sūtīt nelielus bruņotos formējumus attiecīgi pēc ANO norādījumiem. Vai būs pareizi, ja mēs kā ANO locekle varēsim piedāvāt Apvienoto Nāciju Organizācijai šādos nepieciešamības gadījumos tikai robežsargus? Man liekas, ka sevišķi nopietni mūs neuzņems, vēl jo vairāk tāpēc, ka mēs tomēr runājam un pasaulē par to runā, ka Eiropā acīmredzot veidosies ātrās reaģēšanas spēki. Vai latvieši šiem spēkiem varēs piedāvāt tikai Robežapsardzības ministrijas veidojumus? Diez vai.

Visbeidzot es gribu teikt, ka mēs te vēl papētījām pasaules pieredzi un konstatējām, ka nekur pasaulē nav tādas valsts, kur būtu Robežapsardzības ministrija. Mums tāda valsts nav zināma. Ja jau tomēr mēs gribam ieiet šajā civilizētajā pasaulē, atgriezties Eiropā, acīmredzot tad šīs tradīcijas tomēr mums ir jāievēro. Pat Islandē, kur ir tikai krasta apsardzības dienests, arī ir aizsardzības direktors, nevis kāda robežapsardzības institūcija. Luksemburgā ir tikai viena brigāde. Protams, tā ir ļoti maza valstiņa, bet tur atkal ir tieši šī Aizsardzības ministrija. Aizsardzības ministrija jau nav vajadzīga tāpēc, lai tā izveidotu lielu un varenu armiju, bet tāpēc, lai tā cīnītos ar politiskajām metodēm par Latvijas drošību. Tas ir galvenais Aizsardzības ministrijas uzdevums. Es domāju, ka tieši tāpēc mums tā jāveido, ne tik daudz tāpēc, lai nosargātu šo robežu pie robežstabiņiem.

Priekšsēdētājs: Deputāt Kurdjumov, lūdzu!

L.Kurdjumovs: */Cienījamo priekšsēdētāj! Cienījamo premjerministr! Cienījamie kolēģi! Godīgi sakot, tas, ka šodien mēs izskatām premjerministra priekšlikumus, man liekas diezgan savādi, jo ir prob­lemātiski runāt par to, kādai jābūt, kā jāorganizē republikas saimnieciskās sistēmas pārvalde, ja mums pietiekami nav atklātas jauno ministriju jaunās funkcijas, pat veco ministriju funkcijas, kas paliek ar vecajiem nosaukumiem. Mūsu apspriešanai tāpēc, manuprāt, ir diezgan voluntāristisks raksturs. Un, objektīvi runājot, tiešām premjerministram jādod tiesības pašam nodarboties ar ministriju komplektācijas jautājumiem, kā organizēt to struktūru un lielumu.

Bet, tā kā šī apspriešana notiek, gribu izteikt dažus pārspriedumus. Es centīšos atsaukties uz tiem postulātiem, kurus nosauca premjers sakarā ar to, kādu redzam republikas saimniecības organizāciju tuvākajā nākotnē. It īpaši, ja runājam par brīvajām cenām, par mūsu situācijas atkarību no tuvāko kaimiņu uzvedības, par to, kā tiks atrisināta problēma republikas nodrošināšanai ar resursiem. Un sakarā ar to, ar brīvajām cenām, ar tirgus struktūru, ar to, ka organizētajai apgādei vēl ilgi nāksies dzīvot, man pilnīgi nav saprotamas funkcijas un principi, uz kādiem darbosies no jauna veidojamā Ārējās tirdzniecības ministrija. Ja nu drīz būs tirgus, ja drīz būs birža, ja būs firmas, tad es saprotu, ka ministrija nodarbosies tikai ar licencēšanu. Šim nolūkam varbūt tiešām ir jēga veidot kaut kādu sistēmu pēc Ārējās tirdzniecības ministrijas parauga. Bet mūsu republika nav tik bagāta ar resursiem, es pat teiktu, ka tā ir resursu nabaga, jo no resursiem mēs varam izvest tikai mežu resursus, un, ja nu licencēsim tikai kokmateriālus, tad kādēļ gan šīs funkcijas neatdot Meža ministrijai? Pretējā gadījumā mēs radīsim valsts struktūru, kas varēs ļoti viegli sabloķēties ar mafiozām struktūrām, jo par licences saņemšanu būs jāmaksā. Manuprāt, tas, ka būs jāmaksā, šodien nevienam nerada nekādu šaubu. Tāpēc tādas struktūras kā Ārējās tirdzniecības ministrija veidošana tādos apstākļos, par kādiem mums stāstīja premjers, liekas ļoti apšaubāma.

Turpmākais. Mēs un jūs jau pirms pusotra gada izskatījām Ministru padomes struktūru un noteicām, ka daudzas problēmas, kas saistītas ar rūpnieciskā kompleksa attīstību, varēs atrisināt, republikas budžetu neapgrūtinot ar administratīvā pārvaldes aparāta uzturēšanu. Piemēram, mums republikas budžetam nav slodzes, organizējot funkciju izpildi bijušās būvmateriālu ministrijas, pārtikas rūpniecības ministrijas, gaļas un piena rūpniecības ministrijas, “Lauktehnikas” vietā, kas bija liels augonis uz lauksaimniecības miesas. Bet mēs vēl turpinām censties saglabāt Rūpniecības ministriju. Godīgi runājot, es neredzu nekādu jēgu šīs ministrijas eksistencei, jo tai uzliktās funkcijas var nodot jau esošajām un no jauna veidojamām rūpniecības uzņēmumu asociācijām, kā tas ir daudzās valstīs. Un nav nekādas nepieciešamības tukšot budžeta kabatu, uzturot šīs ministrijas pārvaldes aparātu. Šo problēmu var atrisināt ar konkrētas asociācijas funkcionēšanu, ko savukārt kontrolētu pavisam neliela grupa paša premjera aparātā. Tāpēc es kategoriski iebilstu pret Rūpniecības un enerģētikas ministrijas eksistēšanu.

Taču nežēlīgā energoresursu deficīta apstākļos, kas tuvākajā laikā republikā vēl pastiprināsies, esmu par to, lai Enerģētikas ministrija saglabātos, bet tai pievienotu arī Sakaru ministrijas funkcijas. Bez sakariem, bez precīza to problēmu redzējuma, kas saistītas ar sakariem, bet sakaru problēmas– tās ir informācijas, informātikas problēmas, saistītas ar visu valsts struktūru iespējām operatīvi reaģēt uz strauji mainīgiem saimniekošanas apstākļiem –, racionāli saimniekot nevar. Vēl vairāk, attīstoties fermu saimniecībai, fermeris bez sakariem, bez sakaru infrastruktūras nebūs fermeris. Tas prasīs valsts dotācijas un ārzemju investīcijas, kam jānotiek valsts kontrolē. Un tāpēc šīs problēmas risinājumu es redzu, sakarus apvienojot ar enerģētiku, tieši tādā veidā– enerģētika un sakari.

Tālāk. Celtniecības un arhitektūras ministrija. Jā, arhitektūra– sastingusi mūzika. Arhitektūra– republikas tēls. Arhitektūra– tas beigu beigās ir tūrisms. Tas, kas republikai pievilks tūristus. Protams, mums nav jāaizmirst regulēt republikas arhitektonisko tēlu. Taču tas neprasa, lai mums būtu Celtniecības ministrija. Tās funkcijas mierīgi var uzņemties firmas, apvienības vai citi komerciāli veidojumi. Es to saku ar pārliecību, ka tāda struktūra kā Celtniecības ministrija mums nav vajadzīga.

Nākamais. Patērētāju tiesību aizsardzība. Šajā struktūrā es nekur neatradu orgānu, kas aizsargātu patērētāja tiesības šī vārda visplašākajā nozīmē. Tirdzniecības ministrija ar to nenodarbojās, tā nebija viņas funkcija. Paldies Dievam, tās tagad nebūs. Bet kas nodarbosies ar šo problēmu? Veselības aizsardzība un sociālā nodrošināšana? Laikam gan tas nebūs tām piederīgs. Municipalitātes? Katram pēc sava prāta un saprašanas. Neticu, ka tur kas iznāks. Lūk, šo struktūru es gribētu redzēt jaunajā, ja ne īsti Ministru kabinetā, tad Ministru padomē, jo tad, kad mēs to saucam par Ministru kabinetu, tad jābūt arī ministru prezidentam. Ja mums viņa nav, tad ir Ministru padome, bet ne Ministru kabinets.

Tālāk. Sports. Sports šī vārda visplašākajā nozīmē. Sports, ievērojot to, ka Latvija iekļaujas pasaules olimpiskajā kustībā. Sports ne tikai no sportista audzināšanas redzesviedokļa, bet arī no Latvijas pārstāvības viedokļa pasaules arēnā. Es domāju, ka tā ir gan reklāma, gan tūrisms un beigu beigās valūta. Ne tikai izdevumi, bet arī ienākumi. Lūk, šai problēmai arī jāieņem kaut kāda īpaša vieta pārvaldes struktūrā, kuru piedāvā premjerministrs.

Un pēdējais. Es tomēr ļoti gribētu atgriezties pie republikas saimniecības pārvaldes organizēšanas problēmām, redzot ne tikai nosau­kumus, bet arī jauno un veco ministriju funkcijas. Tad mūsu apspriešana– vismaz no manas puses– būtu konkrētāka, izsvērtāka, bet šodien jāiztiek tikai ar nosaukumiem. Paldies par uzmanību./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Ozol!

I.Ozols: Cienītie kolēģi! Visnotaļ atbalstot iesniegto likumprojektu, es negribētu pakavēties pie, manā skatījumā, vienīgā diskusijai pakļautā jautājuma par šīs reorganizācijas politisko seku izvērtējumu, par šīs reorganizācijas atbilstību sociāli ekonomiskajam momentam, kad tā tiek realizēta. Tas ir cits darba kārtības jautājums. Ne pašreiz. Es gribu pakavēties pie dažiem konkrētiem priekšlikumiem, kuri ir izteikti šajā šodien apspriežamajā likumprojektā. Un es gribētu sākt ar konkrētiem faktiem. Ar kliedzošu faktu.

Aizvakar pulksten 14.20 tika steidzīgi izsaukta pie smagas slimnieces uz Saldu reanimācijas mašīna no republikas sanitārās aviācijas. Izbrauca reanimatologs, ķirurgs, ginekologs. Ieradās Saldū 14.20. Izsaukums pirms bija 12.00. Kad tika novērtēts, ka šo slimnieci jāatved uz Rīgu, jo šai slimniecei, 33 gadus vecai sievietei, netika sniegta medicīniskā palīdzība uz vietas, tad izrādījās, ka benzīna tanks, kurš ir pakļauts vienlaikus Enerģētikas ministrijai un vietējai pašvaldībai, neizsniedza ne grama benzīna Saldus iedzīvotājas atvešanai uz Rīgu. Pēc garām sarunām ar galveno ārstu un izpildkomitejas priekšsēdētāju pirmā atbilde bija: “Ja jūs izsaucat konsultantus no Rīgas, tad, lūdzu, gādājiet arī par benzīnu slimnīcai!” Tomēr beigās atradās vajadzīgie litri benzīna, lai varētu slimnieci nākamās dienas agrā rīta stundā 00.20 minūtēs ievietot Stradiņa klīniskās slimnīcas reanimācijas nodaļā.

Es domāju par brīvo cenu noteikšanu benzīnam. Šorīt no rīta 6.00 apbraukāju visus Rīgas benzīna tankus. Mani ļoti interesēja, kā notiek benzīna sadale Rīgas benzīna tankos. Par ļoti lielu pārsteigumu noskaidroju, ka mums, tautas domās un mutēs privileģētiem deputātiem, nav to privilēģiju, kas ir veselai rindai privāto mašīnu īpašnieku, kuras šodien laika periodā no pulksten 6.00 līdz 7.15 tankojās Rīgas benzīna tankos.

Mani, protams, ieinteresēja, kā notiek šo privilēģiju sadale un kas tās sadala? Izrādās, ka ir tāda “speccaurlaide”, liela lapa, kurai pāri ar oranžiem burtiem ir uzrakstīts “BIS”. Ja jums ir šāda caurlaide, kuru akceptējis Rīgas Degvielas un naftas bāzes direktors vai arī atsevišķi Enerģētikas ministrijas atbildīgie darbinieki, tad jebkurš privātmašīnas īpašnieks ir tiesīgs iegādāties jaunus benzīna talonus par valsts noteiktajām cenām, piebraukt pie attiecīgās benzīna uzpildīšanas sistēmas un, iepildot 24 vai 40 litrus, uztankot savu privāto automašīnu un, ja vajadzīgs, protams, piepildīt arī benzīna kannu. Tālāk manī rada izbrīnu, ka šajos lieguma apstākļos stāv simtiem mašīnu rindā pie visiem benzīna tankiem un tankojas. Mani šis jautājums ieinteresēja. Es iegāju vienā, otrā, trešā, ceturtā tankā un uzzināju, ka katrā tankā ir dokumentu mape ar atsevišķu Enerģētikas ministrijas atbildīgo darbinieku, Degvielas un naftas bāzes direktora un direktora vietnieka rezolūcijām, kas konkrēti dalījuši: tās organizācijas mašīnai dot, tai dot, tai dot, tai dot…

Paši benzīna tanku darbinieki teica, ka viņiem galvenā problēma ir, kad atbrauc attiecīgās organizācijas mašīnas, sameklēt šajā simt lappušu biezajā dokumentu mapē, vai patiešām ir vēstule ar rezolūciju par šo mašīnu konkrēti ar šo numuru.

Ko es ar to gribu teikt? To, ka sociālais dalīšanas un privileģēšanas princips Enerģētikas ministrijas organizētajā sistēmā ir tieši tāds pats, kāds tas bija iepriekšējā “Degvielas” sistēmā, kuru nomainīja. Es atceros, cik Lazdiņa kungs pārliecinoši un argumentēti pierādīja un motivēja mums, Augstākās padomes pašizveidotajai komisijai, ka tā nav mākslīgi radīta situācija, ka tā ir likumsakarīga situācija, kas izriet no apstākļiem, kuri no mums nav atkarīgi.

Rezumējot šodien benzīna jautājumu, es painteresējos, kā benzīna tankos ir samazinājusies praktiski benzīna masas realizācija. Par nožēlošanu es saņēmu pretēju atbildi, proti, ka nevis samazinājusies, bet atsevišķos gadījumos aktīvās benzīna masas realizācija atsevišķos tankos ir pieaugusi. Ko es šeit gribu teikt? Es pilnīgi atbalstu premjera izteikto priekšlikumu par Pašvaldību departamenta pilnīgu likvidēšanu un arī esmu viennozīmīgi par Enerģētikas ministrijas struktūras radikālu reorganizāciju, jo šī struktūra rada šos faktus, kurus es jums tikko minēju. Ja kāds šaubās par to, lūdzu, izbrauciet pa pēdām manam braucienam un iepazīsieties ar informāciju sanitārajā aviācijā.

Tālāk. Es gribētu pakavēties vēl pie viena jautājuma. Šis jautājums ir saistīts, kā premjers motivēja, ar atbildības uzdošanu par privatizāciju nozaru ministrijām. Viennozīmīgi, jā. Viennozīmīgi. Jo vairāk deformētu, pat, varētu teikt, savtīgu interešu vārdā realizētu privatizāciju lauksaimniecības jomā un mežsaimniecības sfērā, piedodiet, es pat nestādos priekšā. Šinī sakarībā es tikai nevarētu piekrist likumprojektā izteiktajam variantam, ka atkal tiek dalītas Lauksaimniecības un Mežsaimniecības ministrijas. Es ieteiktu tās tomēr vismaz nosaukuma veidā pietuvināt tam mērķim, kuram tām jākalpo– Mežkopības un Zemkopības ministrijai. Jo galvenā sūtība ir kopt, nevis saimniekot.

Turklāt tā saimniekošana, piedodiet, ne tuvu neatbilst Latvijas valstiskuma, Latvijas tautas interesēm. Šī saimniekošana. Bet zemkopība, ja mēs tādu mērķi izvirzītu principā, es domāju, ka tas pilnīgi attaisnotu. Tāpēc man būtu lūgums (es iesniegšu arī rakstiski) nobalsot par šo divu ministriju nosaukumu izmaiņu ar attiecīgu to funkciju izskatīšanu. Tie ir mani konkrētie priekšlikumi. Kā jau es teicu, visnotaļ atbalstu iesniegto likumprojektu ar manis ierosinātām izmaiņām.

Priekšsēdētājs: Deputāt Grūbe, lūdzu!

G.Grūbe: Cienījamie kolēģi! Godājamās dāmas un kungi! Jautājums, ko šobrīd iesniedza premjers, es domāju, ir ļoti svarīgs, jo arī praktiski tautā ir tāda pārliecība, ka valdība tomēr efektīvi nespēj nodarboties ar savu funkciju izpildi. Man šeit atklāti jāteic, ka arī Augstākā padome nav pietiekami efektīvi strādājusi, lai šādas funkcijas Ministru padome spētu izpildīt. Taču man ir vairāki iebildumi.

Pirmkārt, premjers šobrīd ir atteicies no Tautas frontes frakcijā nobalsotās paketes. Uzskatu, ka tieši šis apstāklis izsaucis ķēdes reakciju. Tāpēc pēdējās minūtēs saņemts Tirdzniecības komisijas ierosinājums, ka arī Tirdzniecības ministriju nevajag likvidēt. Tā ka es domāju, par 2.punktu te runājot, un, kad es redzēju svētdienas Prezidija sēdi (es šeit būtu gatavs arī sniegt žurnālistiem atbildes par šīs sēdes norisi, es uzskatu, ka tas bija tieši turpinājums šai sēdei un arī šai darbībai), uzskatu, ka praktiski visas ministrijas tiks atstātas, vienīgi izņemot Veselības aizsardzības un Sociālās nodrošināšanas ministriju, kur patiešām komisija ir piekritusi. Es redzu, ka visi deputāti solidāri balsos par to, lai premjeru neatbalstītu šinī jautājumā, proti, samazinātu ministriju skaitu.

Tālāk. Es piekrītu arī, kā arī redzēju vakardien, ka Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisija nebija izņēmums un arī nobalsoja par Meža un Lauksaimniecības ministrijas atstāšanu. Tieši uzsveru– atstāšanu tādā pašā izskatā kā pašreiz. Bez šaubām, jautājums par Meža ministriju ir citāds, bet Lauksaimniecības ministrija paliek pilnīgi tādā pašā nosaukumā un arī būtībā.

Ceturtkārt, cienot mežinieku neatkarību, sapratu, ka, panākuši savu, viņi vienkārši aizmirst kopējās intereses ar lauksaimniekiem. Jūs saprotat, zemnieks vasarā strādā uz lauka, bet ziemā strādā mežā. Tāpēc uzskatu, ka šīs intereses tomēr ir kopējas.

Tālāk. Man patiešām šodien publiski jāatvainojas lauksaimniecības ministram Ģēģera kungam par manām aizdomām, ka viņš apzināti bremzē reformas lauksaimniecībā. Cienījamie kolēģi, pēc vakardienas sēdes es esmu pārliecināts, ka Ģēģera kungs precīzi, es vēlreiz uzsveru, precīzi realizē Godmaņa kunga taktiku attiecībā uz lauksaimniecību. Es absolūti nevaru pārmest Ģēģera kungam par 2 miljardiem, kas tika izņemti lauksaimniekiem gada sākumā, kā tika nobalsojusi valdība, nevaru pārmest, ka netiek pildīti Augstākās padomes lēmumi par agrārās reformas nodrošināšanu, ka tiek bremzētas likumdošanas aktu izstrādes tieši Lauksaimniecības ministrijā un kopumā valdībā, tas ir, par privatizāciju servisa uzņēmumos un pārstrādes uzņēmumos.

Man ļoti interesanta likās arī sēdē Godmaņa kunga doma, ka, paldies Dievam, vēl nav privatizēti pārstrādes uzņēmumi un ka Dainis Ģēģers zina, ko darīt šādā situācijā. Ja tieši pārstrāde paliek monopolizēta, tad valdība patiešām zina, kādā veidā izrīkoties ar lauksaimniekiem. Tāpēc es arī redzu šeit tās paralēles, kā tas tiek muļļāts, es vēlreiz uzsveru– muļļāts, šis pārstrādes un servisa uzņēmumu privatizācijas likums Lauksaimniecības ministrijā.

Visbeidzot. Redzot komisijas sēdē, ka Ģēģera kunga kandidatūra varētu arī neiziet cauri šajā plenārsēdē, es saprotu, ka Godmaņa kungs darīja ļoti labu lietu, jo viņš izvirzīja jautājumu atklāti, ka Ģēģera kunga kandidatūra, ja arī par to tiks prasīta balsošana, tiks izvirzīta kopā ar Godmaņa kunga kandidatūru. Tāpēc es šeit no tālākiem komentāriem atsakos.

Bet, es domāju, pesimisma man laikam ir pārpārēm šajās lietās, tāpēc es gribētu arī piedāvāt varbūt konkrētus priekšlikumus. Es, bez šaubām, saprotu, ka man nepārspēt Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisijas lēmumu par šo divu ministriju dalīšanu, bet es piedāvāju varbūt tomēr apdomāt šādu priekšlikumu: nodibināt Vides resursu ministriju, likvidējot Meža ministriju un Augstākās padomes, es vēlreiz uzsveru– Augstākās padomes, Vides aizsardzības komiteju.

Kādi ir būtiskākie pārmetumi Meža ministrijai? Tas, ka šī ministrija tagad tieši nepilda šīs kontroles funkcijas, pārkāpjot mežu resursu izmantošanu. Es saprotu, ka loģiski tagad šādas funkcijas pilda Vides aizsardzības komiteja. Kā jūs domājat, vai šeit nav viens veselums un vai vajadzētu traucēt veselumam strādāt?

Nākamais moments. Es tomēr tagad lieku priekšā pārveidot Lauksaimniecības ministriju par Zemkopības ministriju un atstāt tikai valsts funkcijas šai ministrijai. Pietiek tēlot uzņēmumu asociāciju šai ministrijai!

Visbeidzot piedāvāju lēmuma projektā ielikt varbūt šādu normu, proti, 1992.gada novembrī paredzēt Vides resursu ministriju, kurā es jau tagad piedāvāju apvienot Meža ministriju un Vides komiteju. Tātad Vides resursu ministrijas apvienošanu ar Zemkopības ministriju. Es domāju, ka tas būtu loģisks gals šai apvienošanai, lai visi resursi beidzot nonāktu vienās rokās un vienā pārvaldīšanā. Par šo priekšlikumu es arī esmu iesniedzis rakstiski savas domas konkrētos punktos. Darba gaitā lūgšu nobalsot arī deputātus par šiem priekšlikumiem. Es, bez šaubām, saprotu, ka palikšu mazākumā, bet tāda ir, tā teikt, dzīve.

Visbeidzot es gribēju arī pieminēt, ka patiešām šim likumam nav lēmuma projekta. Es esmu sagatavojis arī lēmuma projektu. Tātad ir jautājums par šā likuma stāšanos spēkā, tas ir 1.punktā. Attiecībā uz 2.punktu es tomēr lūgtu apsvērt deputātus un arī komisiju priekšsēdētājus, kuri uzstājās par visu ministriju saglabāšanu, tomēr dot tiem Ministru padomes locekļiem, kuri varbūt labprātīgi atsakās no saviem posteņiem un saprot, ka šīs ministrijas ir liekas, sociālās garantijas uz trim gadiem. Ja tas ir divi mēneši vai trīs, par to mēs varam strīdēties, bet es katrā gadījumā ieteiktu vismaz par to padomāt.

Priekšsēdētājs: Deputāt Simson, lūdzu!

P.Simsons: Cienījamie kolēģi! Mana runa būs domāta varbūt ne tik daudz, lai oponētu tiem, kuri šeit izteica savādākus viedokļus par aizsardzības jautājumiem, balstītus uz frakcijas kolēģu viedokļiem, kurus gadījās dzirdēt jau iepriekšējās dienās.

Katras valsts obligāts atribūts ir aizsardzība un arī Aizsardzības ministrija. Pirms premjerministra piedāvātā varianta es personīgi pieļāvu iespēju, ka varētu būt Aizsardzības departaments, jo varbūt tik mazai valstij ministrijas vārds skan ļoti spēcīgi. Bet es pilnībā piekrītu premjera viedoklim ārpus ministrijām neveidot nekādus departamentus.

Ar ko es gribētu argumentēt, aģitējot un aicinot tomēr dibināt Aizsardzības ministriju? Mēs esam konceptuāli izsprieduši komisijā, ka mūsu valsts robežapsardzību veiktu nevis policija, bet gan valsts bruņotie spēki, bruņoto spēku veidojums. Līdz ar to atkrīt jautājums par robežapsardzības pievienošanu Iekšlietu ministrijai.

Pat tik vienkāršā lietā kā kurpju labošanā arī kurpnieks ir universāls un labo gan kreisās kājas, gan labās kājas kurpi. Diez vai būtu pareizi izmantot nosaukumu– Robežapsardzības ministrija. Pēc brīža mums varbūt vajadzēs Cietumapsardzības ministriju veidot vai vēl kādu savādāku. Katras kājas kurpei mums nevajadzētu savu atsevišķu ministriju. Kāds ir mūsu viedoklis, arī komisija apsprieda. Mēs uzskatām, ka ir vienlīdz nepieciešama militāras varas decentralizācija un tai pašā laikā vienotas politikas realizēšana valsts aizsardzībā. Tas tika panākts ar to, ka policijas spēki bija vienas ministrijas pakļautībā, robežapsardze– citas ministrijas pakļautībā. Šobrīd valdības apsardze atkal ir citā pakļautībā. Bet es pieļauju, ka laika gaitā kaut kas varētu arī grozīties pēc tam, kad Aizsardzības ministrija būs iegājusi normālā darba ritmā.

Kolēģis Kalniņš izvirzīja jautājumu par valsts drošības tēmu. Es piekrītu premjerministra viedoklim, ka valsts drošības funkcijas mums vajadzētu sadalīt, jo demokrātiskā valstī mēs nevaram principā pieņemt tādu sistēmu, kāda bija PSRS Valsts drošības komitejas veidojums, kaut gan šīs likvidētās organizācijas funkciju kopums faktiski aptvēra visus tos uzdevumus, kādi valsts drošības nodrošināšanai būtu jāveic attiecīgajām valsts iestādēm. Bez tam lietderīgi būtu šīs funkcijas sadalīt starp dažādām ministrijām. Ir jāatzīst, ka tāda funkcija ir politiskajai policijai, tā gan tā nesaucas, bet tāda ir jēga.

Manuprāt, demokrātiskā valstī, demokrātiskā iekārtā tā vispār nav pieņemama, nav nepieciešama. Tāpēc valsts drošības jautājumus varētu atrisināt arī tāda funkciju sadale starp Iekšlietu ministriju: cīņa ar organizēto noziedzību būtu pilnīgi viņu kompetencē, viena daļa tiktu nodota Aizsardzības ministrijai. Tīri no savas puses, jo man ir pienākums komisijas sastāvā strādāt pie valsts drošības koncepcijas, es gribētu ciešāku sadarbību un viedokļu apmaiņu ar valdību. Ne jau saskaņošanas ziņā, bet savstarpējas informētības ziņā, jo reizēm rodas situācija, rodas iespaids, ka Augstākajai padomei ir jāveido savs izlūkdienests, lai uzzinātu valdības plānus vienā vai otrā jautājumā, pirms tie ir noformēti galīgajā variantā.

Ar šo es varētu beigt cerībā, ka cienījamie kolēģi varbūt galvenos argumentus, kādi bija pret Aizsardzības ministrijas izveidošanu, būs pārdomājuši, pārvērtējuši un varbūt arī zināmā mērā piekritīs manis šeit minētajiem argumentiem.

Priekšsēdētājs: Vārds Stepičevam. Lūdzu.

M.Stepičevs: Cienījamie deputāti! Cienījamais priekšsēdētāj! Mans uzdevums tagad ļoti sarežģās, jo iepriekšējie runātāji pateica gandrīz visu, ko es gribēju teikt. Tomēr es atkārtošos vēlreiz, jo tās domas, kas pavīdēja pirms šīs plenārsēdes par Aizsardzības ministrijas nepieciešamību tieši tādā izpratnē, kādu mēs šeit saprotam, kā mēs gribam pasniegt, es gribētu tomēr vēlreiz minēt.

Ko nozīmē mūsu aizsardzības spēki? Ko saprotam ar šo nosaukumu? Būtībā tie ir robežapsardzības spēki, kuri varētu pēc četriem vai pieciem gadiem izaugt līdz 6 vai 8 tūkstošiem vīru. Bet ne vairāk. Tā būtu augšējā robeža. Ja mēs runājam par robežapsardzības spēkiem, tad nedrīkstam aizmirst, ka paralēli šodien jau eksistē zemessargi. Tajā pašā laikā eksistē arī tā saucamais veterānu bataljons. Ja mēs vēl paredzam, ka mūsu iekšējai drošībai vai zemessargu darbībai nepieciešama ātrās reaģēšanas komanda, tad jau sanāk četras militarizētas vienības. Visām vajadzēs atsevišķu budžetu, vajadzēs atsevišķu koncepciju, vajadzēs atsevišķu vadību. Es domāju, tas nebūs pa spēkam mūsu mazajai republikai, valstij.

Pilnīgi loģiski izriet, ka vajadzīga kopēja aizsardzības koncepcija, vajadzīga ministrija, kura spētu gādāt par materiāltehnisko apgādi, kura koordinētu šo vienību darbību, un, ņemot vērā, ka šīs ir militarizētas vienības, uzņemtos atbildību arī par ieroču izvietošanu, nēsāšanu, lietošanu, nepieciešamību un tā tālāk. No tā izriet, ka nekāds departaments, kurš līdz šim ir bijis, nespēj šo uzdevumu veikt. Līdz ar to šodien esam nonākuši tādās grūtībās, ka mums nav ne ieroču, ne vajadzīgo apģērbu, ne zābaku, ne ziemas apģērbu nākamajiem karavīriem. Mēs esam strupceļā. Šīs ministrijas vajadzība ir pilnīgi attaisnota.

Es vēl gribētu atzīmēt arī tādu momentu. Radīsies mobilizācijas rezerve. Kas šo rezervi pārvaldīs un zinās par šīs mobilizācijas rezerves spēkiem? Tātad mums ir vajadzīgas arī iesaukšanas institūcijas valsts dienestā, kuras var būt pakļautas tikai Aizsardzības ministrijai. Nevajag aizmirst arī civilo aizsardzību un tad vēl to vienreiz nodibināto struktūru, kura būtībā jau aizmirsta, proti, nevardarbīgās pretošanās struktūru. Šodien varbūt tā mums nav vajadzīga, bet zināmos apstākļos varētu būt vajadzīga. Arī tas būtu šīs ministrijas darbības laukā.

Vēl kāds dienests, par kuru jau šeit runāja iepriekšējais runātājs, ir informācijas dienests. Bez šā dienesta nevar eksistēt aizsardzības struktūra. Tā ka šeit ministrijai ir liels darbalauks. Runājot ar ārzemju pārstāvjiem, viņi parasti jautā, ko mēs veidosim, vai mēs veidosim stipru un militarizētu valsti, vai gribam kļūt bagāti. Izklāstot un tieši nosaucot tos skaitļus, ko es jums nosaucu, viņi nāk pie secinājuma, ka mēs tiešām gatavojamies būt jauna veida valsts Eiropā, par kuru faktiski tagad var tikai sapņot, kura nebūs stipri militarizēta. Tā vienkārši rūpēsies par savu iekšējo drošību. Mūsu aizsardzības koncepcija būtībā balstās uz Eiropas drošības koncepciju. Tā balstīsies uz tām struktūrām, kuras būtībā nodrošina drošību Eiropā ar līgumiem. Mums būs nepieciešami tikai tik lieli spēki, lai nodrošinātu mūsu robežas, lai nepārvietotos pāri robežām noziedzīgi grupējumi, lai varētu ekonomiski aizsargāt savas robežas, radīt pilsoņiem drošības sajūtu un garantēt viņu konstitucionālās tiesības.

Ja mēs šo ministriju izveidojam, tās uzdevums būtu nevis paplašināt vai tērēt budžetu, bet, tieši pretēji, ierobežot šo budžetu līdz zināmam līmenim un sekot līdzi tam, lai šo vienību skaits nebūtu lielāks par nepieciešamo, kas vajadzīgs, lai nodrošinātu robežu aizsardzību un iekšējo drošību. Šis ir galvenais ministrijas uzdevums. Tādējādi šī ministrija ir pilnīgi nepieciešama. Runāt par kaut kādu citu struktūru būtu apmēram tas pats, ja veselības aizsardzības sistēmā mēs pēkšņi izdomātu ķirurģijas ministriju vai kaut ko tamlīdzīgu. Tas ir pilnīgi nedabiski. Es domāju un esmu pārliecināts, ka tiešām mēs šodien izveidosim šo jauno ministriju, kuras darbība ir ļoti nepieciešama mūsu drošībai.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Lucān!

J.Lucāns: Godātie deputāti! Mani ļoti sajūsmināja Kiršteina kunga dziļi kompetentais priekšlikums par lauksaimniecības pāriešanu uz rijām un acīmredzot arī uz spriguļiem. Man liekas, ka viņš atrodas gandrīz tuvu patiesībai, jo patiešām daudzos gadījumos mēs šobrīd zemniekam nekā cita piedāvāt nevaram.

Bet, ja runājam nopietni, mani vakar nobaidīja premjera nostādne, ka lauksaimniecība Latvijai ir vajadzīga tikai pašapgādes nolūkiem, lai varētu paši izdzīvot. Tad es uzstādīju sev jautājumu, kuras tad ir tās tautsaimniecības nozares, uz kurām varētu balstīties Latvijas tautsaimniecība turpmākajā laikā. Lauksaimniecībai mums patiesībā ir viss, sākot ar ideālu klimatu un visu pārējo, kas ir nepieciešams. Potenciālie nosacījumi ir visi. Tanī pašā laikā mēs domājam aprobežoties tikai ar pašapgādi!

Ja jau tā domājam, tad vajadzētu vispār mainīt lauksaimniecības koncepciju. Tad nevajadzētu pāriet uz šo daudzo sīksaimniecību zemi, uz kādu mēs pašreiz ejam, bet vajadzētu vienu daļu no teritorijas aizaudzēt ar mežiem un veidot intensīvas saimniecības, kas saražotu vajadzīgo produkcijas daudzumu. Meži paliktu priekš tirgošanās, lai mēs varētu kaut ko vest ārpusē. Bet tagad veidojam vissliktāko variantu. Mēs veidojam ekstensīvu sīksaimniecību.

Minēšu tikai dažus ciparus. Līdz 20 ha platībā veidojas vairāk par 60 procentiem saimniecību. Turklāt šajā daudzumā relatīvi lielāks skaits ir saimniecībām, kas nepārsniedz 10 hektārus. Jebkurš ekonomists zina: jo sīkāka saimniecība, jo lielāki valsts kapitālieguldījumi ir vajadzīgi, lai varētu šo saimniecību padarīt intensīvu. Tā kā skaidri zinām, ka mūsu valsts iespējas šobrīd ir ārkārtīgi ierobežotas kapitālieguldījumu ziņā, mēs veidojam ekstensīvas sīksaimniecības, jo bez kapitāla intensīva lauksaimniecība nav iespējama. Lūk, šī tēze ir viena no tām, kas mani nobaidīja.

Mani tāpat nobaidīja arī Godmaņa kunga slēdziens par to, ka agrārā reforma fatāli, tā sakot, mūs ved pretī ievērojamai lejupslīdei. Es domāju, ka agrārā reforma mūs ved šādā virzienā cita iemesla dēļ, nevis tāpēc, ka agrārā reforma šeit būtu principā nepareiza. Tas notiek tāpēc, ka agrāro reformu nepareizi realizējam. Kādā ziņā realizējam nepareizi agrāro reformu?

Pirmkārt, sākot agrāro reformu, esam pazaudējuši jebkādu atbildību par ražošanas līmeni. No augšas līdz apakšai neviens cilvēks nav atbildīgs par ražošanas līmeni.

Otrkārt, agrārā reforma ir absolūti nesaskaņota ar kapitāla uzkrāšanas iespējām zemnieku saimniecībās. Jebkurš ekonomists var pateikt, ka šāda nesaskaņotība var novest tikai pie zema ražošanas līmeņa un pie ekstensīvas saimniekošanas.

Treškārt, mēs esam pilnīgi aizmirsuši, ka zemnieka darbs, ja gribam runāt par intensīvu saimniecību, prasa noteiktu kvalifikācijas līmeni. Par šo tematu vispār vairs nekur neviens nerunā.

Lūk, tie ir tie momenti, kuru nenovērtēšanas dēļ agrārā reforma pārvēršas par to stihisko nelaimi, par kuru mēs te pašreiz visi gaužamies.

Vēl mani uztrauc Godmaņa kunga optimisms par brīvajām cenām. Es saprotu, ka ir jāiet uz brīvajām cenām, bet tanī pašā laikā, ejot uz šīm brīvajām cenām, nedrīkst aizmirst valsts regulējošās funkcijas. Pretējā gadījumā lauksaimniecība, kura pašreiz atrodas sarežģītos un smagos apstākļos ar ierobežotām kapitāla uzkrāšanas iespējām, paliks vispār bez šīm kapitāla uzkrāšanas iespējām, zemnieks varēs tikai izdzīvot, bet nevis uzkrāt kapitālu, kas viņam tik ļoti nepieciešams. Tātad atkal mūsu stratēģija ir nepareiza un ved nepareizā virzienā.

Vēl šajā valdības reorganizācijas projektā mani uztrauc viena lieta, runājot par enerģētiku. Es saprotu, ka var mainīties nosaukumi, var mainīties daudz kas, bet nesaprotu, kā varēs pastāvēt tautsaimniecība, ja nebūs tādas iestādes, kura domās desmit un divdesmit gadus uz priekšu par to, no kā dzīvosim. Jo nav nekā nepatīkamāka, kā izjust šo enerģētisko atkarību no kaut kā cita, kas daudzos gadījumos ir pret mums naidīgs. Ja nebūs šīs Enerģētikas ministrijas, es nezinu, kas risinās šos jautājumus. Var jau būt, ka tas ir paredzēts, ka būs kāds, kurš risina, bet es nesaredzu šajā struktūrā, kas būs tas, kurš risinās šos jautājumus. Bez enerģētikas mēs esam nolemti ļoti nožēlojamai eksistencei.

Kopumā ņemot, šajā reorganizācijas koncepcijā es neredzu ekonomiskās regulēšanas attiecību pastiprināšanu. Tā ir līdz šim mūsu ekonomikas galvenā nelaime un piedauzības akmens, ka nekāda nopietna ekonomiskā regulēšana vēl nav notikusi, un šajā reorganizācijā arī nav redzama šī ekonomiskā regulēšana. No tā izriet nopietns jautājums– kas Latvijā apsaimniekos valsts kapitālu? Kas to apsaimniekos? Kā pašlaik notiek privatizācija? Es minēšu tikai vienu piemēru– akciju sabiedrība “Dzintars” šā gada deviņos mēnešos peļņā ir ieguvusi gandrīz divreiz vairāk, nekā samaksājusi valstij par tiem pamatfondiem, kurus tā pārņēma no valsts īpašuma. Es domāju, ka tas ir pietiekami skaidrs piemērs, cik bezatbildīgi tiek risināti šie privatizācijas jautājumi. Jautājums par valsts īpašuma apsaimniekošanu, es domāju, ir ārkārtīgi būtisks, bet atbildes šajā reorganizācijas programmā uz to nav.

Es, protams, balsošu par šo koncepciju. Bet balsošu aiz viena apsvēruma. Šis apsvērums ir tāds: ļausim Godmaņa kungam, viņš varbūt dziļāk redz, varbūt tālāk redz, ļausim, lai viņš veido šo valdību tādu, kādu viņš uzskata par pareizu! Bet tikai pie tā paša norunāsim, kad būs pirmais kontroles datums, kad mēs prasīsim rezultātu, un kādam tam jābūt. Lūk, šo nosacījumu es arī gribētu pielikt pie tā visa klāt, jo beigu beigās iet nezināmā tumsā un turpināt reorganizāciju tikai tāpēc, ka vajag reorganizāciju taisīt, jo kādam nepatīk šāds vai citāds ministriju skaits, man liekas nenopietni.

Ļoti iespējams, ka es saskatu sekli, bet tas, ko es saskatu, man liekas mazliet formāls notikums, kurš mums nedos vajadzīgo rezultātu, tāpēc šobrīd man ir ļoti lielas šaubas par visu notiekošo.

Priekšsēdētājs: Man jāatvainojas, kolēģis runāja reglamenta ietvaros, bet, kad viņš teica, ka viņš balso “par”, mans pirksts automātiski nospieda to laiku, kas izslēdz. Tāpēc tie izsaucieni no vietas par reglamenta ievērošanu attiecas uz mani.

Lūdzu, deputāt Plotniek!

I.Geidāns: Par procedūru drīkst?

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

I.Geidāns: Godājamo sēdes vadītāj! Ja es pareizi sapratu, tad mēs savā laikā pieņēmām lēmumu, ka Augstākajā padomē tiek ieviesta valsts valoda un tulkots tiek tikai no svešvalodām uz valsts valodu. Bet nupat notiek tulkošana arī krievu valodā. Kāpēc?

Priekšsēdētājs: Es jums starpbrīža laikā visu to izskaidrošu. Lūdzu, deputāt Plotniek!

A.Plotnieks: Godātie deputāti! Acīm redzami, ka jautājums par to vai citu izpildvaras reorganizāciju ir nobriedis un nepieciešams. Šai daļā es izteiktu mūsu Likumdošanas jautājumu komisijas un arī savu atbalstu tai pozīcijai, kuru aizstāv premjers. Es gribētu šai sakarībā vēl papildus izteikt dažas domas par mūsu parlamenta komisiju nostāju. Faktiski, godājamie kolēģi, ir izveidojusies tāda situācija, ka katra komisija iestājas par kādas noteiktas ministrijas saglabāšanu. Tām pieliekot klāt vēl citas, mēs faktiski neko nereorganizēsim, bet iegūsim varbūt tikai nedaudz atšķirīgus ministriju nosaukumus.

Es gribētu jums nolasīt 1925.gadā pieņemto likumu par Ministru kabinetā paredzētajām ministrijām. Tās ir deviņas: Ārlietu, Finansu, Iekšlietu, Izglītības, Kara, Zemkopības, Satiksmes, Tautas labklājības un Tieslietu. Un punkts. Vai galu galā tomēr Ķegumu neuzcēla? Laikam uzcēla. Tātad ne jau tās vai citas ministrijas esamība nosaka to vai citu darba rezultativitāti. Šai sakarībā, ja mēs tagad atzīstam par svarīgu to vai citu jomu, es gribētu aicināt noteikti atjaunot Augļu un dārzeņu ministriju un tajā noteikti izveidot kartupeļu, plūmju un citus departamentus. Jo tas viss galīgi pazūd no mūsu galdiem. Bet varbūt tomēr mēģināsim jautājumam pieiet nopietni un mēģināsim izvērtēt šo situāciju arī no citiem aspektiem!

Jautājums ir par ministrijām, kuras šodien piedāvā mums ar šo likumu legalizēt un ievirzīt darbā. Šobrīd šādu ministriju jau ir 16. Man jāsaka, ka viens no, mūsuprāt, visstrīdīgākajiem ir jautājums par Ekonomisko reformu ministriju. Faktiski šis ministriju saraksts ir konstruēts tādējādi, ka tomēr saglabājam pārvaldi atsevišķās tautsaimniecības nozarēs. Šeit jūs varat vērot zināmas rūpes gan par rūpniecību, gan par celtniecību un tā tālāk. Bet pāri šīm nozarēm joprojām saglabājas kā superministrija– Ekonomisko reformu ministrija.

Neraugoties uz to, cik labi un pozitīvi būtu tie apsvērumi, kāpēc mēs gribam saglabāt Valsts plānu tajā vai citā veidā vai izskatā, jebkuri mēģinājumi nostādīt vienu pārvaldes struktūru pāri otrai faktiski ir klasisks aizgājušo gadu tradicionāls paņēmiens. Ir ministrijas, tām pāri stāv komitejas, komitejām pāri stāv Ministru padomes priekšsēdētājavietnieki ar savu aparātu, tiem pāri atkal priekšsēdētājs ar savu aparātu. Papīri ceļo un ceļo, un jūs nevarat atrast, kurš ir atbildīgs par to, ka jautājums ir novilcināts, ka jautājums nav izlemts, ka nekas nav noticis.

Es gribētu teikt šajā sakarībā, ka tik tālu, cik tālu ar šo likumu var ieviest personālu atbildību par to, kas notiek mūsu valstī, tas ir jādara, jo līdz šim pat mirklim mums šīs personālās atbildības nav. Ir atbildība “vispār”, bet mēs visi saprotam, ka ar atbildību “vispār” nespējam vairs savus jautājumus risināt, jo mums nav neviena ko vainot, mēs varam vainot tikai paši sevi. Tad vainosim tomēr vai nu mūsu parlamentu, vai kabinetu, vai attiecīgu ministru, bet, lai mēs zinātu, kurš par ko ir atbildīgs. No šā viedokļa superministrijas ideja, manuprāt, ir kategoriski noraidāma.

Otrs jautājums, kurš arī radās mūsu komisijas sēdē, ir jautājums par Sakaru ministrijas un Satiksmes ministrijas likteni. Varētu piekrist, ka varbūt abas šīs ministrijas ir gandrīz vai vienādā situācijā un ka abām ir jātransformējas par tā vai cita veida valsts uzņēmumu, bet mums šķiet, ka šīs jomas ir savstarpēji ļoti cieši saistītas. Piekrītot premjera viedoklim, ka šī jaunā jeb pārveidotā ministrija kādā daļā tomēr uzņemsies Sakaru ministrijas pienākumus, acīm redzami tas arī ir jāatspoguļo pašā nosaukumā, vai nu veidojot salikteni, vai arī nosaucot par Komunikāciju ministriju un uzliekot tai par pienākumu vadīt visu šo valsts uzņēmumu darbību tādējādi, lai tomēr nodrošinātu mums šīs komunikācijas, jo šīs komunikācijas, neraugoties uz visu, kļūst aizvien rēgainākas un nenoteiktākas.

Trešais jautājums, kas, manuprāt, ir ļoti svarīgs un kas tomēr ir šobrīd tā vai citādi jāpārdomā, ir jautājums, kāpēc mēs šo reorganizāciju izdarām, jo tikko pārliecinājāmies, ka skaita ziņā īpaši mēs neiegūstam. Es gribētu šeit atgādināt godājamā premjera teikto, ka būs radikāls štatu samazinājums, bet ciparus viņš mums nenosauca. Tas izraisa lielas bažas, jo faktiski visi esam savās priekšvēlēšanu programmās skaidri un gaiši iestājušies par to, ka ierēdņu skaits ir jāsamazina, ka nevar uzturēt milzīgu aparātu, pazeminot tautas dzīves līmeni. Tā vai citādi mums ir jāatbild par saviem solījumiem. Ja mēs balsojam pretrunā ar šiem solījumiem, tad man jāsaka, ka neesam nopietni ņemami.

Es šai sakarībā gribētu arī atgādināt partiju nostāju. Tā, piemēram, Darba partija savos dokumentos visnotaļ ir iestājusies par to. Es domāju, ka vesela virkne citu partiju arī aizstāv šādu pašu pozīciju. Tātad tai ir tomēr šajā zālē nopietni jāizskan, jo nevar runāt par partijām, ja to pārstāvji šajā zālē politiskās prasības vienkārši ir aizmirsuši.

Tagad padomāsim! Mūsu rīcībā ir zināmas nodokļu summas, bet tā nav mūsu nauda, tā ir tautas nauda. Ja mums šodien jādomā, kur šo tautas naudu esam gatavi virzīt, tad laikam tomēr izpildu aparāta un vispār aparāta uzturēšanai un ierēdņu algošanai tikai tik, cik ir nepieciešams, tomēr domājot gan par studentiem, gan par pensionāriem, gan arī par tiem spēka gados esošajiem cilvēkiem, kuri, es baidos, drīz vien negribēs strādāt nemaz, jo uzskatīs, ka samaksa ir tik maza, ka nav vērts strādāt. Pietiekami daudz šādu pazīmju jau šodien ir.

Kāpēc es šo ievadu šajā sakarībā izsaku? Pavērtēsim tagad, vai šāda ministriju reorganizācija mums palīdzēs risināt divus pamatjautājumus! Pirmais– ārkārtējā situācijā savienot tautas spēkus tā, lai pamatjautājumos mums būtu vienots kulaks. Piemēram, mobilizēt visu rūpniecību, lai tā nodrošinātu lauksaimniekus šodien ar tehniku. Mēs varam to izdarīt? Nedarām.

Labi, runājot par enerģētiku, mēs it kā dzirdējām balsis, ka mūsu rūpnīcas varētu strādāt, lai nodrošinātu enerģētikas vajadzības. To teica arī premjers. Mēs nedarām, mēs neražojam to, kas mums pašiem ir vajadzīgs. Kāpēc mēs to nedarām? Neviens nevar atbildēt. Viss noslīkst vienos solījumos un tukšu spriedelējumu dīķī. Mums nav šobrīd šā lauksaimniecības mašīnbūves kompleksa. Kad es lasu kārtējās lauksaimnieku žēlabas un pārmetumus, ka arklu nevar nopirkt, rezerves daļas nevar nopirkt, to nevar nopirkt, tad es jautāju, kur tad ir šī milzīgā hipertrofētā mašīnbūve? Nav! Nezinām, ko tā ražo, un nespējam kontrolēt. Izrādās, ka plūst un maina pret “Čaikām” un pret nezin ko vēl, tikai ne pret to, kas mums ir vajadzīgs šodien.

Otrs moments šajā sakarībā. Acīm redzami mums tomēr jādomā par to, lai aizsargātu savu tautu. Neviens mūsu vietā to nedarīs. Brīvās cenas. Jā! Tirgus. Jā! Privatizācija. Jā! Bet lai tas nav pirkts par tādu cenu, ka katrs otrais uz mums rādīs ar pirkstiem. Ko es šajā sakarībā gribu teikt? Manī zināmas cerības vieš tas, ka valdības līmenī vismaz diskutēts vai risināts ir jautājums par augstiem nodokļiem, ja tiek uzskrūvētas cenas. Monopola apstākļos superienākumi ir jāapliek ar supernodokļiem! Elementāri!

Bet tagad padomājiet! Ja mēs nodalām šajā Ekonomisko reformu ministrijā jautājumus, kas saistās ar nodokļiem, un Finansu ministrijai atstājam cenas… Jūs jūtat, kas tad sanāk? Nekas nebūs, jo katrs nodarbosies ar savu. Ir jāveic vienota kontrole pār cenām, saistot ar šo nodokļu politiku. Tad mēs varbūt nonāksim pie situācijas, ka uzņēmumu ienākumi nedubultosies, netrīskāršosies un cenas neaugs desmitkārt, un mēs vismaz sāksim iegrožot inflāciju.

Priekšsēdētājs: Deputāt Vaivad, lūdzu!

J.Vaivads: Cienījamo priekšsēdētāj! Cienījamie kolēģi! Es priekšā likto pasākumu gribu vērtēt vienkārši un esmu aicināts vērtēt pēc tā, cik lielā mērā tas virza uz kopējo mērķi, lai būtu līdzsvarotas visas sabiedrības dzīves sfēras. Es saprotu, ka paies ilgs laiks, pirms šis monstrs, ja tā varētu teikt,– lai gan ne gluži ir vērts lietot šo terminu, bet tomēr– šis astoņu ekonomiski ievirzīto ministriju monstrs ar laiku tomēr samazināsies, līdzsvarosies arī citas sabiedrības darbības sfēras. Konkrēti esmu gatavs runāt par intelektuālās darbības sfēru. Tā arī būs pietiekami lielā valdības uzmanības lokā. Pagaidām es gribu teikt, ka šī sfēra valdībai vēl joprojām ir otrās kārtas bezgalīgi mazs lielums diemžēl. Bet es saprotu arī situāciju. Jāatceras arī teiciens, kas ir vecās labās grāmatās, ka “nedod puķi tam, kas maizi lūdz”. Bet zināmas pārbīdes ir.

Kā jau mēs dzirdējām, premjerministrs liek priekšā Izglītības ministrijas sastāvā izveidot Augstākās izglītības un zinātnes departamentu. Bet, ieklausoties tālāk, es dzirdēju kaut ko tādu, ka man gandrīz jāprasa, vai tas ir vajadzīgs, jo mēs dzirdējām, ka augstskolas vairs neklausa valdībai, mēs esot devuši pārāk lielu autonomiju šīm augstskolām, un tātad ir nepieciešams departaments. Ja departaments ir nepieciešams tādēļ, lai kādu dresētu paklausībā valdībai, tādā gadījumā es stipri apšaubu tāda departamenta nepieciešamību.

Es saprotu vienu, proti, šāda departamenta funkcijas ir saskaņot katra sabiedrības locekļa tiesības uz izglītību ar valsts spējām organizēt šo procesu. Tāpat arī organizēt un līdzsvarot tiesības uz radošu darbu. Bet, ja mēs atstāsim tikai tādā variantā, kā šī klausīšana, tad es saprotu, ka atkal dominēs tāds jēdziens kā valsts pasūtījums, piemēram, izglītībā, kuru citādi kā zooloģisku pasūtījumu pēc noteikta tipa speciālistiem es nosaukt nevaru. Tā nav koncepcija attiecībā uz izglītību, un tas nevar būt nekāds valsts pasūtījums. Šeit ir runa tikai par katra cilvēka tiesībām uz izglītību un valsts iespēju saskaņošanu. Tās ir divas dažādas lietas. Acīmredzot šeit ar vienkāršu klausīšanas ideju, es domāju, jautājums ir mazliet triviāli traktēts.

Pašlaik tiek gatavots likums par augstāko izglītību, kur ir šis saskaņošanas moments iekšā un kam es pilnīgi piekrītu. Protams, valsts ir atbildīga par to, lai arī šī sfēra tiktu pilntiesīgi pārstāvēta sabiedrības dzīvē. Tur ir tas atbildības moments. Bet es absolūti nedomāju, ka tas izvērsīsies un ka šis likums tiek balstīts uz citu valstu likumu pieredzes bāzes, kur šī diktāta absolūti nav.

Tālāk. Es saprotu, ka esmu pieskāries atkal tam vārīgajam momentam, runājot par funkcijām, bet acīmredzot svarīgāk ir nevis, kā nosaukt šo departamentu un kādas ministrijas pakļautībā tas atradīsies, bet svarīgāk ir tas, ko mēs ar to saprotam un ko tas darīs. Es uzskatu, ka mans pienākums ir arī turpmāk raudzīties, lai šīs funkcijas nepārvērstos un lai nerastos tāda pati ministrija, kā kādreiz bija ekonomikā, lai pēkšņi tāda neizveidotos arī kaut kur intelektuālajā sfērā.

Runājot par intelektuālā īpašuma aizsardzību, mans jautājums premjerministram bija vienkārši par Patentu valdi. Es personīgi nevaru piekrist dotajai atbildei. Šeit jautājums ir komplekss, tas skar ne tikai patentus, ne tikai autortiesības uz literāriem vai citiem radošas darbības rezultātiem, šeit ir arī preču zīmju patenti, te ir preču paraugu patenti. Tas ir komplekss ekonomiskas dabas jautājums, un visās valstīs to organizē ar vienas institūcijas palīdzību. Tā bija arī pirmskara Latvijā, kad bija Patentu valde Finansu ministrijas pakļautībā. Tā faktiski ir tiesību dokumentu sagatavošana un apliecināšana. Pašlaik arī Igaunijā un Lietuvā ir atjaunota Patentu valdes darbība. Arī mums nav pamata domāt, ka izdomāsim kādu oriģinālāku ceļu, izmētājot pa dažādām ministrijām. Te varētu būt runa tikai par Tieslietu ministriju vai varbūt arī par Finansu ministriju, kā tas bija pirmskara Latvijā. Patentu valdes darbība ir jāatjauno. Tai ir arī ekonomiska nozīme, jo citādi mums, piedodiet, tiesas procesi šinī sakarībā jau nav aiz kalniem, jo šī nenokārtotība intelektuālā īpašuma, rūpnieciskā īpašuma jomā mums tuvākajā laikā draud ar milzīgām kolīzijām, pat varētu teikt.

Pēdējais, ko es gribu minēt, attiecas uz Aizsardzības ministriju. Šo jautājumu mēs pārrunājām arī vakar komisijā. Es saprotu, ka tā ir viena no svarīgākajām valsts funkcijām, bet es saprotu arī to, ka ar šo jēdzienu ir visvieglāk parazitēt uz šīs idejas. Šāda pieredze nav tālu jāmeklē. Ir valsts, kura mums ir vistuvāk un kura ar aizsardzības ideju beigās tika sagrauta. Uz šīs idejas parazītisku izmantošanu, es domāju, mums ir no paša sākuma jāskatās kritiski, jo šīs idejas vārdā var izģērbt tautu pilnīgi kailu un pateikt, kā saka, ka “mēs jūs aizsargāsim, kaut arī jūs esat pilnīgi nabagi”. Tādēļ, es domāju, šeit ir ļoti uzmanīgi jāizvērtē, lai šī ideja nekļūtu par tādu, kas tevi pēc tam gandrīz vai iznīcina tādā veidā, ka tās vārdā tiek likvidēta tās nepieciešamība pati par sevi. Tādēļ mūsu viedoklis arī bija, ka, lai ieturētu šajā virzienā nepieciešamo mērenību, tikai šo nepieciešamo aizsardzības mērenību, faktiski to vajadzētu pavērst uz Robežapsardzības ministriju, ieturot šādu koncepciju.

Priekšsēdētājs: Kolēģi Zatuliviter, vai jūs izmantosit septiņas minūtes un runāsit tagad vai 10 minūtes pēc starpbrīža? Starpbrīdis. Pēc starpbrīža runās šādi kolēģi: Zatuliviters, Kehris, Rolands Repša, Linards Muciņš. Pēc tam– Godmanis. Un tad balsosim.

(Pārtraukums)