Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Latvijas krimināltiesību attīstības ceļš 20. gadsimtā nav bijis gluds un viegli ejams. Sekmīgi attīstoties laikā starp diviem pasaules kariem, tās turpmākajos piecdesmit gados lielā mērā var uzskatīt tikai par padomju krimināltiesību sastāvdaļu. Jauns darba posms mūsu krimināltiesībās sākās drīz pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, kad 1990. gada beigās tika nolemts izstrādāt jaunu Latvijas kriminālkodeksa projektu. Ievērojot Latvijas juristu ieteikumus, vēlāk mainīts projekta nosaukums — Kriminālkodeksa vietā Krimināllikums. Te bija ņemta vērā pirmskara Latvijas brīvvalsts likumdošanas pieredze, izvēloties svarīgāko likumu kopojumu nosaukumus. Tādēļ tagad mums ir Civillikums, Civilprocesa likums un arī Krimināllikums.

Mūsu valsts jaunā Krimināllikuma izveidošanai un tā normu satura izzināšanai, lietojot tiesībaizsardzības iestāžu darbībā, ir galvenā vieta atjaunotās Latvijas krimināltiesībās.

1991. gada februārī apstiprinātā Krimināllikuma projekta koncepcija paredzēja divus virzienus kriminālās likumdošanas turpmākajā attīstībā: 1) izstrādāt jaunu valsts krimināllikuma projektu, paredzot šim darbam, kā arī projekta apspriešanai un izvērtēšanai ilgāku laika periodu; 2) izdarīt grozījumus spēkā esošajā Kriminālkodeksā, tos iestrādājot arī jaunā Krimināllikuma projektā. Līdz Krimināllikuma pieņemšanai Latvijā darbojās 1961. gada Latvijas PSR kriminālkodekss, kuru 1992. gadā pārdēvēja par Latvijas kriminālkodeksu. Bez tam koncepcijā bija uzsvērts, ka kriminālkodeksa normu pārskatīšana, kā arī jauna normu izstrādāšana jāsaista ar to depolitizāciju, humanizāciju un dekriminalizāciju. Diemžēl šis mērķis sasniegts tikai daļēji. To kavēja deviņdesmito gadu valsts ekonomiskā situācija, kuras ietekmē sabiedrībā un arī likumdevēju vidū dominēja prasība pēc arvien bargāku sodu noteikšanas.

Krimināllikuma projekts izstrādāts samērā īsā laikā — jau 1998. gada 17. jūnijā to pieņēma Saeima, tā paša gada 8. jūlijā izsludināja Valsts prezidents, bet 15. oktobrī Saeima pieņēma īpašu likumu par Krimināllikuma spēkā stāšanās laiku un kārtību. Saskaņā ar šo likumu Krimināllikums stājās spēkā 1999. gada 1. aprīlī.

Krimināllikuma projekta izstrādāšanas gaitā tika izmantotas visas piedāvātās iespējas, lai Latvijas juristu veikto darbu izvērtētu ārzemju speciālisti (no ASV, Lielbritānijas, Vācijas, Zviedrijas, Polijas u.c. valstīm).

To darīja, lai panāktu jaunā likuma normu saskaņošanu ar rietumvalstu, it sevišķi kontinentālās Eiropas, krimināltiesību zinātnes atziņām. Tai pašā laikā nedrīkstēja aizmirst, ka mūsu Krimināllikumam ir jābūt tādam, kuru var sekmīgi piemērot tieši Latvijas juristi — speciālisti, kuru lielākajai daļai teorētiskās zināšanas bija iegūtas padomju augstskolās un praksē lietotas, piemērojot padomju likumus. Tādēļ, veidojot Krimināllikuma projektu, tā uzbūves formai izmantots tolaik spēkā esošais Latvijas kriminālkodekss. Tā normu būtība tika novērtēta atbilstoši gan Latvijas Republikas 1933. gada Sodu likumam, gan ārvalstu (galvenokārt Eiropas kontinenta valstu) kriminālās likumdošanas aktiem, gan arī izmantojot pieredzi, kas gūta, izstrādājot jaunu kriminālkodeksu projektus Lietuvā, Polijā, Krievijā. No Latvijas kriminālkodeksa pārņemts likuma normu iedalījums Vispārīgajā un Sevišķajā daļā, atsevišķās nodaļās, kā arī pantu nosaukumi. Jāpiebilst, ka tāda pati struktūra ievērota arī Vācijas Federatīvās Republikas kriminālkodeksā (turpmāk — Vācijas kriminālkodekss). Krimināllikumā iekļauti gandrīz visi tie panti, ar kuriem pēdējos gados bija papildināts Latvijas kriminālkodekss vai kuros bija izdarīti grozījumi. Arī tas noteica nepieciešamību saglabāt šā kodeksa pantu struktūru. Ar 1933. gada Sodu likumu tika saskaņoti principiālie jautājumi, kas attiecas uz Krimināllikuma saturu, — gan par vainas formām, līdzdalības jautājumiem, fiziskas personas atbildību juridiskās personas lietās, naudas sodu piemērošanu un aizstāšanu, gan arī par noziedzīgiem nodarījumiem pret personu, pret īpašumu, valsts institūciju dienestā utt. Krimināllikuma projekta normas pēc to būtības salīdzinātas ar Vācijas, Zviedrijas, Dānijas kriminālkodeksa atbilstošām normām.

Pateicoties iespējai izmantot Eiropas Savienības valstu likumus, veidojot Krimināllikumu, sperts solis virzienā uz mūsu tiesību saskaņošanu ar Eiropas kritērijiem. To vislabāk parāda Krimināllikuma būtiskās atšķirības salīdzinājumā ar Latvijas kriminālkodeksu. Tā, Krimināllikuma Vispārīgajā daļā tagad veikta noziedzīgu nodarījumu klasifikācija, līdzās noziegumam ieviešot kriminālpārkāpuma jēdzienu, kas uzskatāms par mazāk kaitīgu nodarījumu. Likumā tagad paredzēta vienota robeža vecumam, no kura iestājas kriminālatbildība. Pilnveidotas normas par līdzdalību, radot priekšnoteikumus sekmīgai organizētās noziedzības apkarošanai. Papildināts apstākļu, kas izslēdz kriminālatbildību, uzskaitījums. Izmaiņas izdarītas kriminālsodu sistēmā. Krimināllikuma Vispārīgā daļa papildināta ar jaunu nodaļu "Nepilngadīgo kriminālatbildības īpatnības". Arī Sevišķajā daļā izveidotas divas jaunas nodaļas: "Noziedzīgi nodarījumi pret dabas vidi" (Ekoloģiskie nodarījumi) un "Noziedzīgi nodarījumi pret satiksmes drošību". Nodaļa "Noziedzīgi nodarījumi tautsaimniecībā" papildināta ar normām, kuras paredz privātās sfēras amatpersonu atbildību par noziedzīgiem nodarījumiem, kas saistīti ar korupciju, nodaļa "Noziedzīgi nodarījumi pret vispārējo drošību" papildināta ar pantiem, kuros noteikta atbildība par t.s. datornoziegumiem, kā arī izdarītas citas izmaiņas.

Latvijas krimināltiesību satura izpratni Eiropas krimināltiesību kontekstā var sekmēt Krimināllikuma Vispārīgās daļas normu, kas attiecas uz noziedzīgu nodarījumu, īss raksturojums, tās kaut nelielā mērā salīdzinot ar tādas Eiropas kontinenta valsts kā Vācijas kriminālkodeksa normām.

Krimināllikuma Vispārīgās daļas pirmajā nodaļā "Vispārīgie noteikumi" noteikta šā likuma darbības sfēra. Likuma pirmajā pantā norādīts kriminālatbildības pamats: "pie kriminālatbildības saucama un sodāma tikai tāda persona, kura ir vainīga noziedzīga nodarījuma izdarīšanā". Tā ir persona, kura ar nodomu (tīši vai aiz neuzmanības) izdarījusi Krimināllikumā paredzētu nodarījumu. Pārējie pirmās nodaļas panti satur normas par Krimināllikuma darbību telpā un laikā, proti, regulē tādus pašus jautājumus kā Vācijas kriminālkodeksa pirmās nodaļas normas.

Krimināllikumu piemēro personai, kas izdarījusi noziedzīgu nodarījumu Latvijas teritorijā (izņēmums ir attiecībā uz personām, kuras saskaņā ar likumiem vai starptautiskiem līgumiem nav pakļautas Latvijas Republikas jurisdikcijai) vai sauktas pie kriminālatbildības Latvijas teritorijā. Bez tam saskaņā ar Krimināllikumu pie kriminālatbildības sauc personas, kas noziedzīgu nodarījumu izdarījušas ārpus Latvijas teritorijas, atrodoties uz gaisakuģa, jūras un upju kuģa vai cita peldoša līdzekļa, ja šis līdzeklis reģistrēts Latvijas teritorijā, un Latvijas Republikas militārpersonas, kuras izvietotas ārpus Latvijas teritorijas un šajās vietās izdarījušas noziedzīgus nodarījumus, ja vien Latvijas Republikai saistošos starptautiskos līgumos nav noteikts citādi. Pie kriminālatbildības saskaņā ar Krimināllikumu sauc arī personas, kuras izdarījušas citas valsts teritorijā sevišķi smagus noziegumus, kas vērsti pret Latvijas Republikas vai tās iedzīvotāju interesēm, ja šīs personas nav sauktas pie kriminālatbildības vai nodotas tiesai saskaņā ar noziegumu izdarīšanas vietas valsts likumiem. Veidojot minētās Krimināllikuma normas, ņemts vērā Vācijas kriminālkodeksa 3.—7. paragrāfa saturs.

Krimināllikums satur principiālus norādījumus par tā spēku laikā (skat. Krimināllikuma 5. pantu). Nodarījuma noziedzīgumu un sodāmību nosaka likums, kas bijis spēkā šā nodarījuma izdarīšanas laikā, tomēr vēlākajam likumam, kurš ir personai labvēlīgs (atzīst nodarījumu par nesodāmu, mīkstina sodu u.tml.), ja vien attiecīgajā likumā nav noteikts citādi, ir atpakaļejošs spēks. Savukārt likumam, kas ir personai nelabvēlīgs (atzīst nodarījumu par sodāmu, pastiprina sodu u.tml.) atpakaļejoša spēka nav. No šā principa Krimināllikums paredz izņēmumu — persona, kas izdarījusi noziegumu pret cilvēci, noziegumu pret mieru, kara noziegumu un piedalījusies genocīdā, ir sodāma neatkarīgi no šo noziegumu izdarīšanas laika.

Krimināllikuma norādījumi par tā spēku laikā sakrīt ar Vācijas kriminālkodeksa normām par to, ka nodarījums ir sodāms tikai tajā gadījumā, ja tā sodāmību noteica likums, kas bija spēkā līdz nodarījumam (1.paragrāfs) un ka gadījumā, ja pirms lēmuma pieņemšanas grozīts likums, kurš darbojās nodarījuma pabeigšanas brīdī, tad jāpiemēro pats labvēlīgākais likums (2.paragrāfs).

Krimināllikuma 6. pantā dots noziedzīga nodarījuma jēdziena formulējums — par noziedzīgu nodarījumu atzīstams ar nodomu vai aiz neuzmanības izdarīts nodarījums (darbība vai bezdarbība), kurš paredzēts Krimināllikumā un par kura izdarīšanu draud kriminālsods. Līdz ar to likumā uzsvērts, ka kriminālatbildība un kriminālsods draud tikai par likumā paredzētu nodarījumu. Šāda formāla nozieguma jēdziena pazīme — nodarījuma aizliegums ar likumu — atrodama arī Vācijas kriminālkodeksā (11. paragrāfa piektais punkts).

Arī noziedzīgu nodarījumu klasifikācijas kritērija pamatā Krimināllikumā, tāpat kā Vācijas kriminālkodeksā, ir formālas pazīmes — likumā paredzētā kriminālsoda veids un apmērs. Saskaņā ar Krimināllikuma 7. pantu noziedzīgie nodarījumi iedalīti kriminālpārkāpumos un noziegumos, savukārt noziegumus likums iedala mazāk smagos, smagos un sevišķi smagos noziegumos. Par kriminālpārkāpumu atzīstams nodarījums, par kuru likumā paredzēta brīvības atņemšana uz laiku, ne ilgāku par diviem gadiem, vai vieglāks sods; par mazāk smagu noziegumu — tīšs nodarījums, par kuru paredzēta brīvības atņemšana uz laiku, ilgāku par diviem gadiem, bet ne ilgāku par pieciem gadiem, kā arī nodarījums, kas izdarīts aiz neuzmanības un par kuru paredzēta brīvības atņemšana uz laiku, ilgāku par diviem gadiem; par smagu noziegumu — tīšs nodarījums, par kuru paredzēta brīvības atņemšana uz laiku, ilgāku par pieciem gadiem, bet ne ilgāku par desmit gadiem; par sevišķi smagu noziegumu — tīšs nodarījums, par kuru paredzēta brīvības atņemšana uz laiku, ilgāku par desmit gadiem (arī mūža ieslodzījums).

Noziedzīgo nodarījumu iedalījums kriminālpārkāpumos un noziegumos Latvijas krimināltiesībās parādījies tikai ar Krimināllikuma pieņemšanu un zināmā mērā var liecināt par tā dekriminalizāciju, jo kriminālpārkāpuma izdarīšana neizraisa tādas tiesiskas sekas kā nozieguma izdarīšana. Par mēģinājumu izdarīt kriminālpārkāpumu persona nav saucama pie kriminālatbildības (Krimināllikuma 15. pants), viņu var atbrīvot no atbildības par kriminālpārkāpuma izdarīšanu, ja ir izlīgums ar cietušo (Krimināllikuma 58. pants), bet persona, kas kriminālpārkāpumu izdarījusi pirms astoņpadsmit gadu sasniegšanas, pēc soda izciešanas atzīstama par nesodītu (Krimināllikuma 65. pants). Kriminālpārkāpums pēc sava kaitīguma pakāpes ierindojams starp noziegumiem un administratīviem pārkāpumiem (par tiem atbildība paredzēta atsevišķā likumu kopojumā — Administratīvo pārkāpumu kodeksā). Krimināllikuma Sevišķajā daļā īpaši paredzētos gadījumos noziedzīgu nodarījumu (kas parasti ir kriminālpārkāpums) veido atkārtoti gada laikā izdarīti tādi paši likumpārkāpumi, ja pastāv to kopums, proti, gada laikā ne mazāk kā divas reizes izdarīti tādi likumpārkāpumi, kas katrs atsevišķi var būt ne vairāk kā administratīvs pārkāpums.

Krimināllikumā ir vairākas normas, kas veltītas vainai un tās formām — nodomam un neuzmanībai. Likumā arī norādīts, ka gan nodoms, gan neuzmanība var izpausties divos veidos. Nodarījums atzīstams par izdarītu ar nodomu, ja persona, kas to izdarījusi, ir paredzējusi nodarījuma sekas un vēlējusies tās (tiešs nodoms) vai apzināti pieļāvusi to iestāšanos (netiešs nodoms). Savukārt neuzmanība vainīgā rīcībā tiek atzīta tad, kad persona, kura izdarījusi noziedzīgo nodarījumu, ir vai nu paredzējusi savas darbības vai bezdarbības seku iestāšanās iespēju un tomēr vieglprātīgi paļāvusies, ka tās varēs novērst (noziedzīga pašpaļāvība), vai arī nav paredzējusi šādu seku iestāšanās iespēju, kaut gan pēc nodarījuma konkrētajiem apstākļiem tai vajadzēja un tā varēja sekas paredzēt (noziedzīga nevērība). Krimināllikumā ir speciāli uzsvērts, ka nav krimināli sodāms šajā likumā paredzētais nodarījums, ja persona neparedzēja, tai nevajadzēja un tā nevarēja paredzēt savas darbības vai bezdarbības seku iestāšanās iespēju.

Vācijas kriminālkodeksā nav norādījumu par vainas kā noziedzīga nodarījuma pazīmes jēdzienu. Tomēr kodeksā ir vairākas normas, kas attiecas uz vainu un tās formām. Tā, piemēram, Vācijas kriminālkodeksa 15. paragrāfā noteikts, ka sodāma ir tikai tīša darbība, ja likums tieši neparedz sodu par darbību aiz neuzmanības. 16. paragrāfā norādīts, ka tas, kurš, izdarot nodarījumu, nezina par apstākļiem, kas attiecas uz likumā paredzēto nozieguma sastāvu, rīkojas neuzmanīgi, savukārt 17. paragrāfā teikts, ka persona, kurai, izdarot nodarījumu, nebija saprotams tā prettiesiskums, rīkojas bez vainas, ja tai nebija iespējas izvairīties no kļūdas. No minēto normu satura redzams, ka Vācijas kriminālkodeksā vaina tāpat kā Krimināllikumā ir jāsaprot kā personas psihiskā attieksme pret tiem nodarījuma faktiskajiem apstākļiem, kuri paredzēti nodarījuma sastāvā.

Krimināllikumā norādītas noziedzīgā nodarījuma subjekta pazīmes, nosakot, ka pie kriminālatbildības saucama fiziska persona, kas līdz noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas dienai sasniegusi 14 gadu vecumu. Tāds pats vecuma slieksnis saukšanai pie kriminālatbildības noteikts arī Vācijas kriminālkodeksā. Latvijā, tāpat kā Vācijā, juridiskas personas kriminālatbildība likumā nav paredzēta, taču Krimināllikumā speciāli uzsvērts, ka par noziedzīgu nodarījumu juridiskās personas lietā ir atbildīga tā fiziskā persona, kura šo nodarījumu izdarījusi kā attiecīgās juridiskās personas pārstāve vai tās uzdevumā vai būdama juridiskās personas dienestā, kā arī šādas fiziskās personas līdzdalībnieks.

Nosakot 14 gadus kā kriminālatbildības vecuma slieksni, likumdevējs atsevišķā Krimināllikuma Vispārīgās daļas nodaļā paredzējis vairākas īpatnības likuma piemērošanai personām, kas nav sasniegušas astoņpadsmit gadu vecumu (ierobežojumu sodu veidiem un apmēriem, iespēja kriminālsoda vietā piemērot audzinoša rakstura piespiedu līdzekļus u.c.).

Viens no svarīgākajiem priekšnoteikumiem personas saukšanai pie kriminālatbildības ir personas kriminālā rīcībspēja — pieskaitāmība. Krimināllikuma 13. pantā ir formulēts nepieskaitāmības jēdziens, norādot, ka pie kriminālatbildības nav saucama persona, kas nodarījuma izdarīšanas laikā atradusies nepieskaitāmības stāvoklī, tas ir, psihisko traucējumu vai garīgas atpalicības dēļ nav varējusi saprast savu darbību vai to vadīt. Šādai personai tiesa piemēro medicīniska rakstura piespiedu līdzekļus. Tādējādi Latvijas likumā paredzēti divi kritēriji, kas nosaka nepieskaitāmības stāvokli, — medicīniskais (psihiskie traucējumi vai garīgā atpalicība) un psiholoģiskais (nespēja saprast savu darbību vai to vadīt) kritērijs. Līdzīgs saturs ir Vācijas kriminālkodeksa 20. paragrāfam, kurā arī norādīti nepieskaitāmības kritēriji — slimīgi psihiskie traucējumi, apziņas dziļi traucējumi, plānprātība vai citas smagas psihiskas novirzes (medicīniskais kritērijs) un nespēja apzināties nodarījuma prettiesiskumu vai darboties, apzinoties nodarīto (psiholoģiskais kritērijs).

Ņemot par paraugu Vācijas krimināltiesības (skat. Vācijas kriminālkodeksa 21. pantu), Krimināllikumā pirmo reizi Latvijā formulēts ierobežotās pieskaitāmības jēdziens. Krimināllikuma 14. pantā norādīts, ka persona atradusies ierobežotās pieskaitāmības stāvoklī, ja tā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas laikā psihisko traucējumu vai garīgās atpalicības dēļ nav bijusi spējīga visā pilnībā saprast savu darbību vai to vadīt. Šajā gadījumā persona nav atbrīvojama no kriminālatbildības, taču tiesa tai var mīkstināt piespriežamo sodu vai atbrīvot no soda, piemērojot medicīniska rakstura piespiedu līdzekļus.

Krimināllikumā paredzētos gadījumos personas ir sodāmas ne vien par pabeigtu, bet arī par nepabeigtu noziedzīgu nodarījumu, sagatavošanos noziegumam un nozieguma mēģinājumu. Par sagatavošanos noziegumam likums atzīst tīšu labvēlīgu apstākļu radīšanu tīša nozieguma izdarīšanai, ja turklāt tas nav turpināts no vainīgā gribas neatkarīgu apstākļu dēļ. Kriminālatbildība iestājas tikai par sagatavošanos smagiem un sevišķi smagiem noziegumiem. Savukārt par mēģinājumu kriminālatbildība iestājas jebkura tīša nozieguma gadījumā — arī tad, kad tiek izdarīts tīša mazāk smaga nozieguma mēģinājums. Par nozieguma mēģinājumu likums atzīst apzinātu darbību vai bezdarbību, kas tieši vērsta uz tīša nozieguma izdarīšanu, ja tas nav izdarīts līdz galam no vainīgā gribas neatkarīgu iemeslu dēļ. Tātad nozieguma mēģinājums ir tad, kad persona jau sākusi realizēt tīša nozieguma sastāvu, bet nav to vēl pabeigusi. Turklāt persona nav saucama pie kriminālatbildības par mēģinājumu izdarīt kriminālpārkāpumu.

Vācijas krimināltiesības arī izdala trīs tīša noziedzīga nodarījuma stadijas — sagatavošanos, mēģinājumu un pabeigtu nodarījumu. Kaut gan Vācijas kriminālkodeksa vispārīgajā daļā nav norādījumu par atbildību sakarā ar sagatavošanos noziegumam, tomēr sevišķās daļas atsevišķos pantos tāda atbildība ir paredzēta. Piemēram, Vācijas kriminālkodeksa 149. paragrāfā noteikta atbildība par sagatavošanos naudas vai vērtspapīru viltošanai. Nozieguma mēģinājums, kā norādīts Vācijas kriminālkodeksa vispārīgajā daļā (23. paragrāfs), ir sodāms vienmēr, bet pārkāpuma mēģinājums — tikai tad, kad tas ir tieši norādīts likumā.

Krimināllikums (16. pants) tāpat kā Vācijas kriminālkodekss (24. paragrāfs) satur normu par labprātīgu atteikšanos no noziedzīga nodarījuma izdarīšanas. Latvijas likums paredz, ka persona, kas labprātīgi, pēc savas gribas atteikusies no uzsāktā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas līdz galam, nav saucama pie kriminālatbildības, ja vien tās faktiskajā nodarījumā nav cita noziedzīga nodarījuma pazīmes. Tāpat kā Vācijas krimināltiesībās (skat. Vācijas kriminālkodeksa 31. paragrāfu) tagad arī Latvijas krimināltiesībās (skat. Krimināllikuma 20. pantu) aplūkoti jautājumi par līdzdalībnieku labprātīgu atteikšanos no noziedzīga nodarījuma izdarīšanas.

Izstrādājot Krimināllikumu, liela uzmanība veltīta normām, kas regulē atbildību par vairāku personu piedalīšanos noziedzīgā nodarījumā. Saskaņā ar likumu tā ir dalība vai līdzdalība. Krimināllikuma 18. pantā noteikts, ka par dalību (līdzizdarīšanu) uzskatāma apzināta noziedzīga darbība, ar kuru tīšu noziedzīgu nodarījumu kopīgi, to apzinoties, tieši izdarījušas divas vai vairākas personas, turklāt katra no šīm personām ir noziedzīgā nodarījuma dalībnieks (līdzizdarītājs). Turklāt likumā (17. pants) atsevišķi izdalīts noziedzīgā nodarījuma izdarītājs — tā ir persona, kas noziedzīgo nodarījumu pati tieši izdarījusi vai tā izdarīšanā izmantojusi citu personu, kura saskaņā ar Krimināllikuma nosacījumiem nav saucama pie kriminālatbildības. Savukārt par līdzdalību uzskatāma apzināta darbība vai bezdarbība, ar kuru persona (līdzdalībnieks) kopīgi ar izdarītāju piedalījusies tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, bet pati nav bijusi tā tiešā izdarītāja (20. pants). Noziedzīgā nodarījuma līdzdalībnieki ir organizētāji (personas, kas organizējušas vai vadījušas noziedzīga nodarījuma izdarīšanu), uzkūdītāji (personas, kas pamudinājušas citas personas izdarīt noziedzīgu nodarījumu), atbalstītāji (personas, kas apzināti veicinājušas noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, novēršot šķēršļus vai dodot padomus, iepriekš apsolot noslēpt noziedzīgā nodarījuma priekšmetus, pēdas, noziedzīgā nodarījuma izdarītāju u.tml.).

Krimināllikuma normas par vairāku personu piedalīšanos noziedzīgā nodarījumā veidotas, paturot vērā Vācijas krimināltiesību doktrīnu. Arī Vācijas kriminālkodeksā atsevišķi izdalīti nozieguma izdarītāji (25. paragrāfs), uzkūdītāji (26. paragrāfs) un atbalstītāji (27. paragrāfs). Arī Vācijas kriminālkodekss paredz, ka nozieguma izdarītājs var būt tas, kas nozieguma izdarīšanā izmantojis citu personu. Savukārt līdzdalībnieki (uzkūdītāji, atbalstītāji) paši nav tieši izdarījuši noziegumu, bet piedalījušies tajā, tīši pamudinot vai atbalstot izdarītāju.

Vācijas kriminālkodeksa ietekme izpaužas arī iepriekšminētajā Krimināllikuma normā, paredzot, ka līdzdalība iespējama tikai līdz noziedzīga nodarījuma pabeigšanai. Pēc tam citas personas sakars ar noziedzīgo nodarījumu var izpausties kā piesaistība tam. Atšķirībā no Vācijas kriminālkodeksa, kurā atbildība par tādām piesaistības formām kā nozieguma slēpšana vai neziņošana paredzēta sevišķajā daļā, Krimināllikuma Vispārīgajā daļā formulēts iepriekš neapsolītas slēpšanas un neziņošanas jēdziens, speciāli norādot uz personām (tuviem radiniekiem u.c.), kuras par to netiek sauktas pie kriminālatbildības (Krimināllikuma 22. pants).

Sakarā ar līdzdalības jautājumu risinājumu Krimināllikuma normās jānosauc vēl cita šā likuma īpatnība. Tajā atsevišķi norādīts par to personu atbildību, kuras pieder pie organizētas noziedzīgas grupas. Organizētas grupas jēdziens dots Krimināllikuma 21. pantā — tā ir vairāk nekā divu personu izveidota stabila apvienība, kura radīta nolūkā kopīgi izdarīt noziedzīgus nodarījumus vai smagu vai sevišķi smagu noziegumu un kuras dalībnieki saskaņā ar iepriekšēju vienošanos sadalījuši pienākumus. Krimināllikuma Sevišķajā daļā paredzētajos gadījumos personai atbildība iestājas jau par organizētas grupas izveidošanu (tātad par sagatavošanos noziegumiem) un vadīšanu, par piedalīšanos smaga vai sevišķi smaga nozieguma sagatavošanā, kā arī noziedzīga nodarījuma izdarīšanā neatkarīgi no personas lomas kopīgi izdarītajā nodarījumā.

Tāpat kā Vācijas kriminālkodeksā arī Krimināllikuma Vispārīgajā daļā atsevišķa nodaļa veltīta apstākļiem, kas izslēdz kriminālatbildību. Tiesa, Krimināllikumā šo apstākļu ir vairāk — bez nepieciešamās aizstāvēšanās un galējās nepieciešamības, kā arī kaitējuma radīšanas, izdarot tiesisku personas aizturēšanu (proti, apstākļiem, kas, piemērojot Vācijas likumus, izslēdz darbības prettiesiskumu), Latvijas krimināltiesībās par šādiem apstākļiem vēl atzīti attaisnojams profesionālais risks, kā arī noziedzīgas pavēles un noziedzīga rīkojuma izpildīšana. Var uzskatīt, ka te zināmu ietekmi atstājušas Krievijas Federācijas 1996. gada kriminālkodeksa attiecīgās normas. Tomēr jāuzsver, ka katrā ziņā bija ņemtas vērā Latvijas Republikas 1933. gada Sodu likuma normas, kas, piemēram, paredzēja, ka nav uzskatāms par noziedzīgu nodarījums, izpildot dienesta pavēli, ja vien pavēle neuzdod ko acīmredzami noziedzīgu.

Atzīstot attaisnojamu profesionālo risku par kriminālatbildību izslēdzošu apstākli, Krimināllikuma 33. pantā norādīts, ka kriminālatbildība neiestājas par kaitējumu, kas nodarīts ar profesionālu darbību, kurai ir noziedzīga nodarījuma pazīmes, ja šī darbība izdarīta, lai sasniegtu sociāli derīgu mērķi, kuru nebija iespējams sasniegt citādā veidā. Kaut gan minētais apstāklis ir tuvs citam kriminālatbildību izslēdzošam apstāklim — galējai nepieciešamībai, tomēr pastāv arī būtiskas īpatnības: briesmas draudoša kaitējuma veidā var būt tikai varbūtējas, tās var arī nebūt novērstas, savukārt radītais kaitējums sakarā ar draudošo briesmu novēršanu var būt lielāks nekā novērstais. Obligāta ir likuma prasība, lai risks būtu profesionāls, tam jābūt balstītam uz profesijā iegūto pieredzi, rūpīgu attiecīgo apstākļu novērtējumu, ievērojot jaunākos sasniegumus zinātnē un tehnikā, kas ļauj paredzēt iecerētās darbības pozitīvu rezultātu. Saskaņā ar likumu profesionālo risku atzīst par attaisnojamu, ja persona, kas pieļāvusi risku, ir darījusi visu, lai novērstu kaitējumu tiesiski aizsargātām interesēm.

Krimināllikuma 34. pantā paredzētas visai ierobežotas iespējas uzskatīt par apstākli, kas izslēdz personas kriminālatbildību, noziedzīgas pavēles vai noziedzīga rīkojuma izpildīšanu. Kā norādīts likumā, tādas iespējas ir tikai gadījumos, ja persona nav apzinājusies pavēles vai rīkojuma noziedzīgo raksturu un tas nav bijis acīmredzams. Tātad kriminālatbildība tiek izslēgta personai, kura nav paredzējusi šādas rīcības noziedzīgumu, kaut gan pēc nodarījuma konkrētajiem apstākļiem (proti, pēc savas darbības vai bezdarbības, izpildot pavēli) tai vajadzēja un tā varēja paredzēt pavēles noziedzīgumu. Neatkarīgi no personas subjektīvās attieksmes pret pavēles vai rīkojuma noziedzīgumu kriminālatbildība tai iestājas gadījumos, ja, izpildot pavēli vai rīkojumu, ir izdarīti noziegumi pret cilvēci un mieru, kara noziegumi un genocīds.

Laikā kopš Krimināllikuma un likuma par tā spēkā stāšanās laiku un kārtību darbības sākuma Latvijā jau pieņemti vairāki likumi par grozījumiem tajos. Var uzskatīt, ka daļa no grozījumiem izdarīti, vadoties no Eiropas kritērijiem. Svarīgākās izmaiņas likumā attiecas uz nāves sodu, kas Krimināllikumā paredzēts par slepkavību sevišķi pastiprinošos apstākļos. Tomēr drīz pēc Krimināllikuma stāšanās spēkā Latvijā tika ratificēts 1950. gada 4. novembra Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. protokols, kas paredz nāves soda atcelšanu. Pēc tam izdarīti papildinājumi Krimināllikuma 37. pantā, nosakot, ka nāves sods piemērojams vienīgi tad, ja noziegums izdarīts kara laikā.

Saskaņā ar Nacionālo programmu integrācijai Eiropas Savienībā, kas paredz sankciju mehānisma izveidošanu valstī, lai noteiktu Eiropas Savienības noteikto sankciju īstenošanu, Krimināllikuma Sevišķajā daļā paredzēta atbildība par Latvijā apstiprinātu šādu sankciju režīma pārkāpšanu.

Krimināllikumā pilnveidota un pastiprināta atbildība par noziedzīgiem nodarījumiem pret tikumību un dzimumneaizskaramību, bet īpaši par nepilngadīgu personu noziedzīgiem apdraudējumiem. Izdarīti vēl citi mazāk būtiski grozījumi.

Izmaiņas pagaidām nav skārušas tās Krimināllikuma Vispārīgās daļas normas, kas attiecas uz noziedzīgu nodarījumu. Tomēr var prognozēt, ka šo normu dziļāka analīze un pārbaude praksē prasīs to tālāku pilnveidošanu, ievērojot Eiropas kritērijus.