Lai ziemā cilvēki nepaliktu uz ielas

Valdis Nagobads, Rīgas domes Labklājības departamenta direktors, — "Latvijas Vēstnesim"

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

— Mūsu sarunas sākumā jūs sacījāt, ka Labklājības departamenta izstrādātās sociālās un primārās veselības aprūpes vadlīnijas tuvākajiem pieciem gadiem deputāti savā balsojumā neakceptēja. Kādēļ, jūsuprāt, tā noticis?

— Tādēļ, ka pietrūkst labas gribas un politiskas uzņēmības izstrādāt realizējamus konkrētus stratēģiskus dokumentus. Diemžēl tā notiek ne tikai Rīgā, bet visā valstī. Mums ir bezgala daudz dažādu koncepciju, attīstības plānu, stratēģiju... Turpretim mūsu izstrādātajās vadlīnijās pilnīgi konkrēti varēja redzēt, kas Rīgas pilsētā tuvākajos piecos gados ir darāms. Šķiet, ka šādu, tik konkretizētu dokumentu nav arī valsts līmenī. Protams, tādus dokumentus pieņemot, deputātiem, kas tos akceptējuši, jāuzņemas arī zināma atbildība. Taču, manuprāt, šīs atbildības pietrūkst. Un ar to nākas saskarties arī citu būtisku jautājumu risināšanā. Ir jāprot izšķirties par kādu konkrētu mērķi, kuru mēs gribam sasniegt. Ja uz to neesam spējīgi, tad atrodam demagoģiskas frāzes, lai skaidrotu, kādēļ konkrēto dokumentu nevar pieņemt. Var taču noteikt, ka dokuments ir nepilnīgs, ar trūkumiem. Runājot par mūsu sagatavotajām vadlīnijām, domāju, nevienam nav šaubu, ka šāds dokuments ir nepieciešams. Taču virzību nosaka izšķiršanās par vienu vai otru prioritāti, apstiprinot nākamā gada budžetu. Ja prioritātes izvēlētas, ja izšķiršanās ir notikusi, tad arī, balsojot par budžetu, vieglāk pieņemt attiecīgu lēmumu.

Tāpat kā valstī, arī Rīgas pašvaldībā pašlaik notiek diskusijas par nākamā gada budžetu, par to, kādām tajā jābūt prioritātēm. Labklājības departaments nākamā gada budžetam sagatavojis savus priekšlikumus, paredzot visai ievērojamu, piecpadsmit procentu pieaugumu, salīdzinot ar šo gadu.

Par pamatu mēs ņēmām neapstiprinātajās vadlīnijās iekļautās desmit prioritātes sociālajā aprūpē. Domāju, ka prioritātes ir profesionāli pareizi noteiktas. Pašlaik, kad runājamies, domes Budžeta komisijā tiek akceptēts Rīgas pilsētas nākamā gada budžets, tai skaitā arī sociālajai palīdzībai paredzētais pieaugums, kas, starp citu, nav mazs — 860 tūkstoši latu jeb deviņi procenti salīdzinājumā ar iepriekšējā gada budžetu. Tātad — nevarētu teikt, ka sociālā palīdzība Rīgas pilsētā nav prioritāte. Tajā pašā laikā tas ir par 700 tūkstošiem latu mazāk, nekā mēs uzskatījām par nepieciešamu, ņemot vērā ne tikai izstrādātās vadlīnijas, bet arī reālo situāciju, kādā rīdzinieki dzīvo.

Ja palūkojas iepriekšējā finansu gada analīzes datos, redzam, ka Rīgā uz vienu iedzīvotāju sociālās palīdzības pabalstos mēs maksājam mazāk nekā valstī kopumā, divas reizes mazāk nekā Daugavpilī, Ventspilī vai Rēzeknē. Tas liecina, ka "atrāviens" sociālās palīdzības jomā Rīgā, salīdzinot ar citām republikas pilsētām, ir ar mīnusa zīmi. Un iespējami ātrākā tempā to vajadzētu labot. Esam arī konstatējuši, ka Rīgā uz vienu sociālo darbinieku ir četri tūkstoši iedzīvotāju. Un atkal tas ir ievērojami vairāk nekā vidēji valstī. Profesionāli izglītotu sociālo darbinieku skaits Rīgā ir pārlieku mazs, un ir jāveicina straujāks to pieaugums. Tādēļ es uzskatu par nepieciešamu trijās pozīcijās pārskatīt un rast iespēju Rīgas pilsētā palielināt budžetu sociālajā jomā. Viena no pozīcijām ir sociālie darbinieki, kuru skaitam, mūsuprāt, ir jāpalielinās vismaz par četrdesmit profesionāli izglītotiem darbiniekiem. Otra pozīcija — sociālās gultas ārstniecības iestādēs. Jo, tālāk attīstoties veselības aprūpei, ir pilnīgi pareiza un pamatota nostādne, kad noteiktā posmā, beidzoties intensīvai veselības aprūpei, pacients ir jāpārvieto uz sociālās aprūpes gultu. Šādu gultu Rīgā pašlaik ir krietni vien par maz. Pareizi būtu sociālās gultas daļēji finansēt no pašvaldības budžeta, ko Rīga gan pagaidām nedara. Lai jautājumu atrisinātu, protams, ir nepieciešams papildu finansējums.

Trešā pozīcija, kas, manuprāt, ir viens no sociālās palīdzības attīstības stūrakmeņiem, ir arvien vairāk pirkt sociālos pakalpojumus no nevalstiskām organizācijām. Šogad, apzinot tās nevalstiskās organizācijas, kas nodarbojas ar sociālo pakalpojumu sniegšanu, izvērtējot pāri par četrdesmit iesniegtos projektus, mēs izvēlējāmies divpadsmit, mūsuprāt, pašus labākos, kas ir saistīti ar bērnu problēmām, ielu bērnu problēmām, ar vecu cilvēku sociālo aprūpi un bijušo ieslodzīto sociālo rehabilitāciju. Bet tas viss, protams, prasa papildu finansējumu. Mēs ierosinājām šiem mērķiem budžetā paredzēt 110 tūkstošus latu. Diemžēl iedalītā summa ir sešas reizes mazāka. Pieļauju iespēju, ka sociālajai palīdzībai Rīgas pilsētā finansējums varētu tikt palielināts, it sevišķi, ja pašvaldību vēlēšanu priekšlaikā katra politiskā partija uzskatītu to par savu goda lietu.

— Laiku pa laikam notiek diskusijas par to, vai pašvaldībās ir nepieciešama atsevišķa struktūra vai institūcija, kas nodarbojas ar sociālo palīdzību un veselības aprūpi.

— Arī Rīgas pilsētā atsevišķi politiķi diskusijās atkārtoti par šo jautājumu runā. Ne jau tādēļ tas mani zināmā mērā satrauc, ka vadu Rīgas domes Labklājības departamentu.

Manī kā veselības aprūpes un sociālās palīdzības organizatorā ir pārliecība, ka vismaz lielajās pilsētās šādai struktūrai noteikti ir jābūt. Un, ja tā ir mazāka pašvaldība, tad vismaz ir jābūt kādam cilvēkam, kas pārzinātu un profesionāli risinātu sociālās palīdzības un veselības aprūpes jautājumus. Jo valsts atrodas pārmaiņu periodā, pārmaiņas, lielākas vai mazākas, ir ikvienā pašvaldībā. Šajā pārmaiņu periodā situāciju profesionāli izvērtēt var tikai profesionālis, nevis politiķis, kas varbūt labi orientējas politiskajās nostādnēs. Un te nu šis padoms, šis viedoklis ir absolūti nepieciešams.

Rīgas pilsētā laikā, kad joprojām notiek īpašumu pārdale, kad ārkārtīgi sarežģīts ir jautājums par uzņēmējdarbības formu sociālajā palīdzībā un veselības aprūpē, es vēlētos izdarīt zināmu atkāpi. Es domāju, ka šodien ir pēdējais laiks valstī rīkot profesionālu diskusiju par to, kādai būt uzņēmējdarbības formai ārstniecības iestādēs, ārstniecības statūtsabiedrībās un sociālajā palīdzībā. Nav noslēpums, ka deviņdesmito gadu sākumā mēs kādu laiku bijām aizrāvušies ar domu, ka, lūk, SIA vai pašvaldības uzņēmumi būs tā progresīvā uzņēmējdarbības forma, kas varēs atrisināt samilzušās problēmas. Šodien sakarā ar pieņemto likumu par komercdarbību mēs atkal esam pārdomās par to, ka veselības aprūpe un sociālā palīdzība tomēr ir īpašs pakalpojuma veids un to nekādi nevar pielīdzināt ražojošam uzņēmumam vai statūtsabiedrībai. Taču pašlaik diemžēl ir tieši tādas tendences. Aizvadītajā nedēļā bija interesanta tikšanās, kurā piedalījās pašvaldības ambulatoro ārstniecības iestāžu (kas Rīgas pilsētā tagad visas ir statūtsabiedrības) vadītāji. Runāja par to, ka, lūk, sakarā ar pašreizējām nostādnēm veselības aprūpē, kad ģimenes ārsti un ārsti speciālisti pakāpeniski organizē savas patstāvīgās prakses, un slimokases slēgs līgumus tikai ar šīm patstāvīgajām praksēm. Bijušās poliklīnikas un veselības centri pārvēršas par savdabīgām "namu pārvaldēm", jo to galvenais uzdevums tagad ir šīs ēkas apsaimniekošana un nevis veselības aprūpes organizēšana iedzīvotājiem. Tas notiek gada pusotra laikā.

Vai šāds satricinājums nav pārlieku straujš, un vai tam nebūtu vajadzīga zināma sagatavošanās? Arī ēkas apsaimniekošanā, tāpat kā veselības aprūpē, ir nepieciešami speciālisti. Un tādēļ, kaut vai šajā jomā, kamēr vēl likumā par pašvaldībām ir to atbildība par veselības aprūpes pieejamības nodrošināšanu, šādai struktūrai, kas atbild par pamatnostādnēm un aizstāv cilvēkus, pašvaldības iedzīvotājus, šīs pieejamības nodrošināšana, manuprāt, ir absolūti nepieciešama. Šāda struktūra ir nepieciešama arī, lai garantētu un uzlabotu sadarbību starp valsti un pašvaldību. Šie speciālisti būtu tie, kas diskusijās ar valsts institūcijām aizstāvētu konkrētās pašvaldības. Manā piemērā — Rīgas intereses. Ir pietiekami daudz saskarsmes jautājumu. Piemēram, kaut vai par pirms diviem gadiem pieņemto koncepciju valstī, kas dod vienādas iespējas visiem. Par to, lai invalīdi varētu iekļūt sabiedriskās vietās un pasākumos, lai viņiem tiktu dotas iespējas pilnvērtīgi iekļauties sabiedrībā. Bieži vien, no vienas puses, ir valsts atbildība par nākotnes stratēģiju, par izstrādi un pieejamību dažādās valsts institūcijās. No otras puses, ir šī labā griba, kas katram no mums, veseliem cilvēkiem, būtu nepieciešama, — nepaiet garām tām problēmām, kuras ir invalīdam. Biežāk iesēžoties invalīdu ratiņos un pārliecinoties par tiem šķietamiem sīkumiem, kuriem gluži vienkārši esam pagājuši garām un kuri neprasa lielus naudas ieguldījumus, vienīgi labu gribu. Pusotra gada garumā Rīgā bija problēma ar bērnu vakcināciju skolās. Arī te pietrūka labas gribas sadarbībai starp valsti (šajā gadījumā — Labklājības ministriju un tās struktūrvienībām) un Rīgas domi un tās struktūrvienībām. Pārmaiņu laikā šādi piemēri ir un būs, tie ir neizbēgami. Un noteikti ir jābūt vienai pašvaldības struktūrai, kas atbild par veselības aprūpes un sociālās palīdzības nostādni.

— Kas, jūsuprāt, sarežģī darbu?

— Pietrūkst sadarbības starp atsevišķām struktūrām pašvaldībā. Un no tā cieš cilvēki. Ir jautājumi, kas ir savstarpēji saistīti un neattiecas tikai uz viena pašvaldības departamenta kompetenci. Visuzskatāmākais piemērs Rīgas pilsētā, viena no sociālās drošības sastāvdaļām ir iedzīvotāju nodrošināšana ar mājokli. Par kādu gan labklājību, par kādu veselību var runāt, ja cilvēkam virs galvas nav elementārā jumta, nav silta dzīvokļa!? Pēc Komunālā departamenta datiem, Rīgā pašlaik ir četri tūkstoši ģimeņu, kurām ir tādas vai citādas mājokļa problēmas. Viens tūkstotis no viņiem ir izmisumā nonākuši cilvēki, kuri ir vai nu iztiesāti no dzīvokļiem, vai atgriezušies no ieslodzījuma vietām, kuriem mājā notikusi kāda nelaime. Šos jautājumus var risināt, vienīgi sadarbojoties Dzīvokļu piešķiršanas komisijai, sociālās palīdzības dienestam un Labklājības departamentam un izvērtējot konkrētās ģimenes situāciju, iespēju robežās (tās gan paliek arvien mazākas un mazākas sakarā ar privatizāciju) mēģināt atrisināt konkrētās mājokļa problēmas šo cilvēku interesēs. Mājokļu problēma sabiedrībā ir zināma veida kāpnes. Jo ir cilvēki, kas pakāpeniski kāpj pa šīm kāpnēm uz leju, no labiekārtota dzīvokļa reizēm pat līdz patversmei. Bet, no otras puses, sakārtojot šīs lietas un sniedzot cilvēkiem atbilstošo sociālo palīdzību, var būt pretējs kāpiens — augšup pa kāpnēm. Varbūt ne uz labiekārtotu dzīvokli, bet no patversmes uz sociālo māju, nākotnē — īres māju. Šāda iespēja pašvaldībai ir jānodrošina.

Bet mēs sakarā ar to, ka nav pietiekamās horizontālās saiknes starp dažādām struktūrām un, vēl jo vairāk, piejaucot šeit klāt politiku (kas bieži vien, izlemjot profesionālus jautājumus, ir izšķirošā), diemžēl pa šo vasaru vēl neesam atrisinājuši Rīgas pilsētā nakts patversmes lietu — būt tai vai nebūt, kurā vietā. Par šo, nakts patversmes, problēmu runāts daudzreiz. Šodien atkal esam kārtējo reizi iespējamās ēkas pirkšanas priekšā. Ziema jau ir tuvu. Katru gadu Rīgā nosalst 40 līdz 60 cilvēku. Turklāt tas ir noticis pēdējo gadu samērā siltajās ziemās. Cilvēki iet bojā pat ja temperatūra ir nulle grādu. Nav nemaz jābūt divdesmit trīsdesmit grādiem zem nulles. Un ja nebūs šīs vietas, šīs patversmes, kur bezpajumtniekiem paglābties, lai izdzīvotu, tad aukstā ziemā nosalušo skaits palielināsies daudzkārt.

Politiskā izšķiršanās par jaunas ēkas iegādi nakts patversmei un tās atvēršanu Rīgas stacijas un Centrāltirgus tuvumā nepārprotami ir viena no sociālās palīdzības prioritātēm. Pēc mūsu datiem, pagājušajā gadā patversmē pabijuši aptuveni 350 cilvēki. Katram no viņiem ir savs liktenis, savs dzīvesstāsts. Bieži vien tie ir cilvēki, kas pelnījuši normālus apstākļus dzīves turpināšanai. Kā uzskata sociālie darbinieki, Rīgas pilsētā ir vairāk nekā pusotrs tūkstotis bezpajumtnieku. Bieži vien tie arī nav rīdzinieki. Taču laiku pa laikam presē parādās informācija par izmisuma situācijā nonākušām ģimenēm ar bērniem, kurām negodīgi cilvēki izkrāpuši dzīvokļus, atstājot viņus uz ielas. Tuvojoties ziemai, mūsu atbildība par šīm ģimenēm krasi palielinās, pašlaik notiek diskusija starp politiķiem un dažādiem departamentiem par to, ka, pat ja cilvēks īres parāda dēļ ir no dzīvokļa iztiesāts, izlikšana uz ielas ziemas laikā, jo īpaši ģimenēs, kurās ir bērni un vecāka gadagājuma cilvēki, nedrīkstētu notikt. Jebkurā gadījumā šiem cilvēkiem būtu jāierāda cits miteklis. Un atkal mēs nonākam pie jautājuma par nakts patversmi Rīgas pilsētā.

Armīda Priedīte, "LV" korespondente