Vīru dziedāšana, lai ieskanētos arī zvana mēle

Sestdien, 25.novembrī, vīru koris "Tēvzeme" rīkoja labdarības koncertu, vācot līdzekļus Jēkaba baznīcas zvanam

Savu piecdesmit gadu jubilejas grāmatu "Kur latvju dēli dzied" vīru koris "Tēvzeme" sestdien, 25.novembrī, laida tautās ar skaistu koncertu skanīgajā "Ave Sol" koncertzālē. Sarīkojuma dalībnieki tika aicināti atbalstīt ziedojumu vākšanas akciju, ko pēc "Tēvzemes" ierosinājuma uzsākuši vīru un zēnu koru dziedātāji, lai iegūtu līdzekļus jauna zvana izliešanai Jēkaba baznīcai.

Par Jēkaba baznīcas zvana likteni sarīkojumā stāstīja arhitektūras vēsturnieks Aleksandrs Neilands. Viņš atgādināja, ka neparastais Jēkaba baznīcas zvans, kas karājās baznīcas tornim speciāli piebūvētā nojumītē, līdz pat XIX gadsimta vidum ticis uzskatīts par vienu no trim Rīgas brīnumiem: "Amata zeļļi, kas savas meistarības izkopšanai un zināšanu papildināšanai ceļoja no pilsētas uz pilsētu, pēc atgriešanās mājās citiem stāstīja ne tikai par jauniegūto amata pieredzi, bet arī par ceļojumos redzētajām pilsētām un to īpatnībām. Katrai pilsētai bija savas pazīšanas zīmes. Rīgai to bija trīs: milzis vārtu priekšā, tilts, kas stāv uz ūdens, un zvans torņa ārpusē. Pirmais bija domāts Lielais Kristaps, otrs — pontonu tilts, bet trešais — šis 1509.gadā Holandē lietais zvans. Tas ticis liets par godu Livonijas ordeņa mestra Valtera fon Pletenberga uzvarai pār Krievijas cara Ivana III karapūļiem Pleskavas tuvumā 1502.gadā. Sākumā tas domāts Pētera baznīcai, bet, tā kā 1482.gada ugunsgrēkā bija gājis bojā Jēkaba baznīcas pulksteņa zvans, to nodeva šai baznīcai. Zvans ticis saukts arī par nabaga grēcinieku zvanu, jo tas esot zvanīts, kad kāds vests uz nāvessoda vietu. Tomēr vēsturiski dokumenti to neapstiprina. Tāpat kā nav dokumentāla apstiprinājuma nostāstam, ka zvans arvien iešķindējies, kad baznīcai garām gājusi kāda neuzticīga sieva. Lai tā pārlieku biežā šķindēšana netraucētu pilsoņu mieru un neradītu nesaskaņas ģimenē, zvanu nācies nocelt. Toties skaidri zināms, ka zvans pazudis Pirmā pasaules kara laikā 1915. gada vasarā, kad Rīgai tuvojās ķeizariskās Vācijas karaspēks un cariskās Krievijas administrācija steidza aizvest visu vērtīgo. No vairāku personu liecībām arī zināms, ka uz zvana apakšējās ārmalas atradies līdz 1915.gadam neievērots un rakstos nefiksēts uzraksts: "Dievs, pasargi mūs no krieviem, mēra un plūdiem".

Koncertu, kā ikvienu iziešanu publikas priekšā, koris sāka ar Emīla Dārziņa komponēto dziesmu "Pie tēvu zemes dārgās", kam vārdus sacerēja lielās vācu tautas dēls Frīdrihs Šillers, apliecinot savas simpātijas mazajai šveiciešu tautai, un latviskoja Auseklis, domājot par savas tautas Atmodu. Skanēja Valtera Kaminska, Villema Kapa, Bruno Skultes, Jāņa Norviļa un citu komponistu dziesmas. Jāņa Porieša, Raimonda Baltakmeņa, Modra Bakmaņa un citu koristu stāstījums atdzīvināja gan priecīgās, gan skumjās grāmatas lappuses. Un lika vēlreiz secināt — Latvijas vīru koru tradīcijas allaž bijušas saistītas ar sabiedrisku aktivitāti, ar Tēvzemes godināšanu.

"LV" informācija