— Kā jūs vērtējat Latvijas izglītības sistēmu Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu un kandidātvalstu kopainā?

— Latvijas izglītības sistēma ir laba. ES neprasa mums saskaņot savu izglītības sistēmas likumdošanu ar dalībvalstu normatīvajiem aktiem. Mēs paši esam objektīvi ieinteresēti veidot kvalitatīvu izglītības sistēmu, lai mūsu cilvēki, pabeiguši mācību iestādi Latvijā, būtu spējīgi konkurēt vienotajā ES darba tirgū, pat ja direktīvas to neprasa.

Savu vērtējumu par izglītības sistēmu es gribētu papildināt ar nesen veikto starptautisko pētījumu, kas ir vērsts uz matemātikas un dabaszinību mācīšanas kvalitātes izpēti dažādās pasaules valstīs. Pētījuma dalībnieces ir ne vien ES valstis, bet arī Amerika, Āfrika, Dienvidaustrumāzija. Tagad mēs redzam, kur ir Latvijas vieta šajās divās jomās. Ja salīdzina 1995. gadā un nupat veiktā pētījuma rezultātus, tad Latvija un Lietuva izrādās ir vissekmīgākās valstis attīstības ziņā. Pēc tā, kā ir uzlabojies zināšanu līmenis matemātikā un dabaszinībās pēdējos piecos gados, Latvija ir līdere visu valstu vidū. Ja skatāmies absolūtos rādītājos, tad mēs esam mazliet virs vidējā līmeņa, iepriekšējā pētījumā mēs bijām zem vidējā līmeņa. Ja tik nopietnā pētījumā 38 pasaules valstu grupā esam virs vidējā līmeņa, nav pamata uzskatīt, ka mūsu izglītības sistēma kaut kādā nozīmē būtu slikta.

Latvijas izaugsmi zināšanu kvalitātes aspektā sekmējis tas, ka ir izveidoti jauni izglītības standarti, kas nosaka: skolēniem ir jāmācās mācīties. Skolotāji apzinās to, ka skolēni vairs nav jāpiebāž ar zināšanām, un tagad mēs baudām šīs reformas augļus.

Vislabākās zināšanas minētajos mācību priekšmetos uzrādījuši Singapūras, Japānas un Taivānas skolēni. Ekonomiskā attīstība, iekšzemes kopprodukta pieaugums šajās valstīs ir apskaužami straujš un nozīmīgs. Vai ekonomika ir saistīta ar izglītību? Man liekas, saistībai noteikti jābūt, jo tie cilvēki, kas šajās valstīs ieguvuši izglītību, attīsta arī savas valsts ekonomiku un dara to ļoti sekmīgi.

Kā mazai valstij Latvijai ir jāatrod sava niša pasaules ekonomikas attīstībā. Ir jāattīsta nedaudzas nozares, kurās būsim konkurētspējīgi pasaules līmenī. Lai mēs to varētu darīt, mūsu izglītībai ir jābūt krietni vien virs vidējā līmeņa, ieslīgt apmierinātībā nevajadzētu. Latvijas nākotne būs jābūvē uz cilvēkresursu pamatiem, jo ar citiem resursiem neesam bagāti. Tādēļ jāizvirza sev ļoti augsti mērķi. Valdībai ir jāizlemj, kuras ekonomikas nozares mēs gribam un spēsim attīstīt. Manuprāt, nav pareizi brīva kapitālisma tirgus apstākļos ļaut attīstīties visām nozarēm un tad skatīties, kuras ir dzīvotspējīgas.

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Ar valsts atbalstu ir jāattīsta viena vai divas nozares, bet ne vairāk. Valsts investīciju daudzām nozarēm tik un tā nepietiks. Ja valdība būtu izdarījusi izvēli, izglītība varētu pieslēgties šo nozaru attīstībai. Viens no virzieniem, neapšaubāmi, ir moderno tehnoloģiju attīstība. Bet šo nozari par prioritāru ir pasludinājuši arī igauņi, zviedri un citas valstis. Visā pasaulē valda uzskats, ka modernās tehnoloģijas ir nozare, kas jāattīsta. Bet mēs tomēr varam šo nozari izraudzīties kā nozīmīgāko, sašaurinot izvēli līdz kādai konkrētai apakšnozarei. Ir jāpieņem atbilstoši valdības lēmumi, kas dos iespēju vēlāk pārdalīt finanses par labu konkrētai nozarei.

— Jūs minējāt vienu nozari, kas Latvijai būtu jāattīsta, – informācijas tehnoloģijas. Valdības līmenī norit plašas diskusijas par to, kā veiksmīgāk un efektīvāk šo nozari attīstīt. Katrā ziņā virzība uz moderno tehnoloģiju izplatību un nostiprināšanu valstī ir jau apstiprināta. Kādas nozares, jūsuprāt, vēl būtu lietderīgi attīstīt?

— Stipra nozare mūsu valstī ir farmaceitiskā rūpniecība. Medikamentu ražošanā mums ir ļoti labas tradīcijas, nav iemesla tās lauzt. Domāju, ka daudz aktīvāki mēs varētu būt jūrniecībā.

Būtībā nav tik svarīgi, kuras būs tās nozares, daudz svarīgāk ir vispār izvēlēties kādu un to rūpīgi attīstīt. Ir tāda nelaime, kā cilvēku nenovīdība. Tiklīdz kādu nozari izvēlas kā īpaši atbalstāmu, tā tie, kas nav iekļuvuši valsts finansiālās labvēlības lokā, cenšas darīt visu iespējamo, lai nepieļautu šīs nozares attīstību. Ja mēs varētu vienoties viena mērķa labad, tas būtu liels solis mūsu ekonomikas attīstībā. Nacionālajā attīstības programmā Ekonomikas ministrijai strikti jānosaka valsts atbalstāmās nozares.

Viens ir skaidrs: mūsu studenti, kas apguvuši informācijas tehnoloģijas, pat bez īpaša valsts atbalsta starptautiskajā darba tirgū ir novērtēti kā tik sekmīgi, ka var droši doties uz ārzemju firmām un tur strādāt. Ja valsts iegulda naudu informācijas tehnoloģiju speciālistu izglītošaā, ir jādomā, vai tā spēs piesaistīt šos ļaudis vietējam darba tirgum. Nav noslēpums, ka ārzemju firmās, kur šādi speciālisti ir vajadzīgi, maksā nesalīdzināmi lielākas algas. Un patiesībā tur nekā slikta nav, ja valsts ir ieguldījusi līdzekļus to cilvēku izglītošanā, kuri aizbrauc strādāt citur. Tie taču ir mūsu Latvijas cilvēki, kuriem tādējādi tiek nodrošinātas labas algas un labi dzīves apstākļi. Vai tas nav tā vērts, pat ja viņi aizbrauc? Par to, protams, var domas dalīties. Katrā ziņā izglītības sistēma var nodrošināt ar tādām zināšanām, kas dod iespējas mūsu jauniešiem pasaules mērogā strādāt labās vietās un saņemt labu atalgojumu. Arī šajā ziņā var teikt, ka izglītības sistēma ir laba.

— Kas mainīsies izglītības nozarē pēc iestāšanās Eiropas Savienībā?

— Lai būtiski kāpinātu kvalitāti izglītības sistēmā, mums nebūt nav jāiestājas ES. Bet jāņem vērā tas, ka ES ir darbaspēka kustības brīvība. Ja līdz šim mēs varējām domāt, ka ārzemnieki pie mums nebrauks un arī mūsu cilvēkiem būs grūti atrast darbu citā valstī, tad pēc iestāšanās ES situācija mainīsies. Mums jau tagad ir jākonkurē ar citu valstu augstskolām, līdz ar to vēlme iestāties ES netieši sekmē izglītības attīstību. Ir nozares, kurās mūsu augstskolu absolventiem ir augsts zināšanu līmenis, piemēram, informācijas tehnoloģijas. Bet daudz kritisku vārdu nācies dzirdēt par mūsu augstskolu sagatavotajiem ekonomikas speciālistiem. Ja zināšanu līmenis neatbildīs ES prasībām, citā valstī dabūt darbu nebūs iespējams. Tādējādi integrācija ES ir viens no stimuliem izglītības kvalitātes kāpināšanai. Bet gribu uzsvērt, ka ES nav izglītības nozarei izvirzījusi nekādas prasības. Tā kā izglītības reformas ir sāpīga lieta, nereti nākas dzirdēt taisnošanos: mēs jau to nedarītu, bet ES piespiež. Tādos gadījumos man gribas lūgt parādīt kādu ES dokumentu, kurā fiksētas šīs prasības. Tādu dokumentu nav.

— Nesen jūs bijāt darba vizītē Beļģijā un Zviedrijā, kur tika apspriesti dažādi starptautiska mēroga jautājumi izglītības nozarē.

— Briselē mana vizīte bija saistīta ar piedalīšanos programmas "Socrates" vadības komitejas gadskārtējā apspriedē.

Stokholmā notika pirmā darba grupas sanāksme, kurā mēs plānojām 2001. gadā paredzētās ES dalībvalstu, kandidātvalstu un Balkānu valstu izglītības un zinātnes ministru konferences norisi. Šī konference notiks Rīgā. Tajā piedalīsies 35 valstu izglītības ministri un par izglītību atbildīgā ES komisāre. Tik liela mēroga konference izglītībā Rīgā līdz šim vēl nav notikusi.

Šāds pasākums notiek reizi gadā, līdz šim namamātes lomā iejutās Varšava, Budapešta, Prāga un Bukareste. Pirms diviem gadiem mēs aicinājām konferenci rīkot Rīgā. Lēmumu par to, kur šī konference notiks, pieņem plānotajā pasākuma norises laikā prezidējošā ES valsts. 2001. gada pirmajā pusgadā tā ir Zviedrija, kas atbalsta mūsu piedāvājumu. No 28. līdz 30. jūnijam konference notiks Rīgā. 30. jūnijā beigsies Zviedrijas prezidentūra, tā ka konferences nobeigumā varēsim atzīmēt arī Zviedrijas prezidentūras noslēgumu ES.

Pasākumu organizē Latvijas un Zviedrijas izglītības ministrijas un ES Izglītības un kultūras ģenerāldirektorāts. Konferences tēma ir ļoti interesanta un atbilst pašreizējām aktualitātēm izglītības nozarē – "Informācijas tehnoloģijas izglītībai mūža garumā". Tēmai ir divi aspekti: pirmkārt, izglītības loma informācijas tehnoloģiju attīstībā; otrkārt, informācijas tehnoloģiju ietekme uz izglītību. Arī jautājums par mūža izglītību patlaban pasaulē ir aktuāls. Skolā un augstskolā nekādi vairs nav iespējams iemācīties visu, lai pēc tam varētu tikai strādāt un vairs nemācīties. Cilvēkam jebkurā vecumā jābūt gatavam apgūt jaunas zināšanas un prasmes. Konferences galvenais jautājums būs, kā informācijas tehnoloģijas var sekmēt izglītību mūža garumā.

Tā kā šī būs nevis ekspertu, bet ministru tikšanās, tad jāsaprot, ka saruna nebūs par ļoti specifiskiem jautājumiem. Konferences nosaukums ir apliecinājums šīs tēmas svarīgumam, un ministriem kā valdību pārstāvjiem būs iespēja izteikt savu viedokli par valstu gatavību spert noteiktus soļus, lai stiprinātu mūža izglītību un informācijas tehnoloģiju lomu un ietekmi izglītības sistēmā.

Atbilstoši pasākuma specifikai —valdību pārstāvju konference —ir izveidots darba plāns: ceturtdienas vakarā Rīgas biržā Zviedrijas izglītības ministrs rīkos pieņemšanu, kurā piedalīsies konferences dalībnieki — izglītības ministrs un vēl divi katras valsts pārstāvji, kā arī šo valstu vēstnieki. Piektdienas rītā notiks pirmā plenārsēde, ko atklās rīkotājvalstu izglītības ministri. Pēc tam būs kāda ārkārtīgi izcila pasaules zinātnieka uzruna, bet pašlaik vēl nav zināms, kurš tas būs. Konferencē paredzēta sinhronā tulkošana septiņās valodās: angļu, franču, vācu, latviešu, zviedru, itāļu un spāņu. Piektdien pieņemšanu rīkos Latvijas izglītības un zinātnes ministrs. Sestdien turpināsies darbs plenārsēdē, kā arī notiks pasākuma svinīgā slēgšana ar augsto amatpersonu uzrunām.

Konferences izmaksas sedz Latvija, Zviedrija, bet lauvas tiesu — ES. Uzskatu, ka šī konference ir svarīga ne vien izglītības nozarei; tai ir ļoti liela ārpolitiska nozīme, jo pasākums iezīmē Rīgu kā vienu no Eiropas pilsētām, kas spējīgas īstenot tik plaša starptautiska mēroga pasākumus.

Latvijas delegācija ir piedalījusies visās līdz šim rīkotajās izglītības ministru konferencēs. Šo pasākumu koptēma ir "Vienota izglītības telpa Eiropā". Pamatdoma ir: kaut arī izglītības sistēmas valstīs ir atšķirīgas un Brisele nepretendē uz to, lai tās harmonizētu, tomēr mūsu kopējās mājās ir kopējas problēmas, kas izglītībā ir jārisina. Viens no fundamentāliem ES principiem ir personu brīva kustība; tas attiecas arī uz skolēniem un studentiem, līdz ar to izglītības sistēmām ir jābūt tādām, kas ļauj brīvi pārvietoties un kādu laiku mācīties vienā izglītības iestādē, bet vēlāk – citā. Tādēļ ir jāveic liels darbs, lai izveidotu profesionālās kvalifikācijas un akadēmiskās izglītības diplomu atzīšanas mehānismus.

— Vai konference, ar kuras norisi jūs tikko plaši iepazīstinājāt, būs vienīgais Rīgā ieplānotais starptautiskā mēroga pasākums izglītības nozarē?

— Tik nozīmīgs noteikti vienīgais, bet 2001.gadā notiks arī vairāki citi pasākumi. Eiropas Padome un UNESCO kopīgi ir izveidojušas akadēmisko diplomu atzīšanas tīklu. Katrā valstī ir iestāde, kurā var iegūt informāciju par citu valstu izglītības programmām un diplomu statusu. Nākamajā gadā šī tīkla sanāksme notiks Rīgā.

Tā kā Latvija ir prezidējošā valsts Eiropas Padomē, notiks virkne pasākumu saistībā ar šo statusu un pienākumiem. Ārlietu ministrija rīkos pasākumu par minoritāšu valodām, kur izglītības komponents ir visai liels. Eiropas Padome 2001. gadu ir pasludinājusi par Valodu gadu, tālab arī IZM rīkos vairākus pasākumus par šo jautājumu.

— Latvija līdz šim ir pievienojusies divām Eiropas Padomes konvencijām: Eiropas konvencijai par diplomu atzīšanu iestājai augstākajās mācību iestādēs un Konvencijai par augstākās izglītības kvalifikāciju atzīšanu Eiropas reģionā. Ko Latvija ieguvusi, ratificējot šīs konvencijas?

— Abas minētās konvencijas attiecas uz augstāko izglītību un ir orientētas uz to, lai students, kurš pabeidzis kādu studiju posmu vienā augstskolā, varētu brīvi turpināt mācības citā valstī. Jāteic, ka man nav nācies saskarties ar tādu nopietnu problēmu, ka ārvalstīs neatzītu mūsu valstīs akreditēto augstskolu izdotos akadēmiskos diplomus. Ja students pabeidz divus kursus, piemēram, Latvijas Universitātē, viņš trešo kursu var apgūt citas valsts augstskolā, ja prasības visumā sakrīt. Valstis uzticas citu valstu izglītības sistēmām. Protams, ja mēs noslēdzam divpusējus līgumus, kur tieši ierakstīts, ka abas valstis apņemas sadarboties augstākās izglītības jomā, tas ir labs politiskais žests, kas sniedz drošības garantijas. Tomēr arī bez šādiem līgumiem studentiem nerodas lielas grūtības, pārejot no vienas valsts augstskolas uz citu. ES ietvaros tiek izstrādāta tā sauktā kredītu pārneses sistēma, kur katrai studiju programmai un kursam tiek noteikts konkrēts punktu skaits. Students var vākt no dažādām augstskolām kredītpunktus un galadiplomu saņemt tajā, kur ieguvis pēdējo nepieciešamo kredītpunktu. Kredītu pārneses sistēma Latvijā pašlaik tiek attīstīta "Socrates" programmas ietvaros.

Manuprāt, daudz nopietnāks jautājums ir nevis diplomu akadēmiskā atzīšana, bet profesionālās kvalifikācijas atzīšana. Latvijā bieži vien abas šīs lietas jauc. Profesionālās kvalifikācijas atzīšana ir ļoti svarīga. Ja latviešu ārsts pēc mūsu valsts iestāšanās ES nolems strādāt Vācijā vai Spānijā, tad juridiski nebūs pamata viņam atteikt. Bet valstis bieži mēģina aizsargāt savu darba tirgu no iebraucējiem, sakot: ES direktīvas gan paredz darbaspēka brīvu kustību, bet jūsu izglītība neatbilst mūsu valsts prasībām. Šāda atruna ir ļoti ierasta ES valstīs. Tas traucē personu brīvu kustību. Tālab ES ir izdevusi vairāk nekā divdesmit direktīvas, kas detalizēti regulē, kad valsts drīkst atteikt atbraucējam darba vietu, kad – nedrīkst. Latvijai līdz iestāšanās brīdim ES ir jāharmonizē likumdošana ar šīm direktīvām. Otrs uzdevums ir īstenot izglītības sistēmā minimālās prasības par studiju ilgumu un galvenajiem studiju programmās ietveramajiem tematiskajiem lokiem, lai radītu uzticību citām valstīm, ka mūsu izglītības sistēmā visi jautājumi ir samērojami ar citu valstu prasībām. Kad tas būs paveikts, ikviens speciālists, kura izglītības dokuments ļauj strādāt tā izsniedzējvalstī, varēs bez šķēršļiem dabūt darbu jebkurā ES valstī.

Pašlaik valdībā ir akceptēts likums par reglamentētām profesijām, tas ievieš visas direktīvu prasības un rada šo sistēmu. Ļoti ceru, ka 2001. gadā Saeima šo likumu pieņems. Likums ir ļoti sarežģīts, jo ES direktīvas ir tādas. Mums ir kopīgs projekts ar Nīderlandi par ministriju darbinieku, kas turpmāk nodarbosies ar profesionālo kvalifikāciju atzīšanu, mācībām, ko vadīs Nīderlandes eksperti. Katra ministrija būs atbildīga par savu profesiju loku. Ja uz Latviju atbrauks strādāt, piemēram, kāds Portugāles mediķis, tad viņam būs jādodas uz Labklājības ministriju un jāsaņem izziņa par to, ka šī speciālista kvalifikācija atbilst ES direktīvām.

Šis ir nevis izglītības, bet gan personu brīvas kustības jautājums, ar ko ES valstīs nodarbojas ekonomikas ministrija. Latvijā sistēmas izveide ir uzticēta Izglītības un zinātnes ministrijai (IZM). Tikai viena direktīva tieši skar izglītības nozari, tā ir saistīta ar atbraucēju bērnu izglītību. Protams, mēs nevarēsim nodrošināt jebkuras ES dalībvalsts atbraucēja bērnu izglītību viņu dzimtajā valodā, bet pamatizglītības ieguve kopumā ir jāparedz. Saistībā ar personu brīvu kustību likumā ir jābūt normai, ka ES pilsoņiem Latvijā ir tieši tādas pašas tiesības kā mūsu valsts pilsoņiem. Šī norma mūsu likumdošanā ir ietverta, tālab Latvija progresa ziņojumā ir minēta kā valsts, kas šo jautājumu ir sakārtojusi. Atlicis vien pieņemt likumu par reglamentētām profesijām. Arī progresa ziņojumā jau vairākus gadus par Latviju ir rakstīts, ka šajā jomā nav progresa. Progresa arī nevar būt, jo tas ir viens likums, kas jāpieņem. Šī likuma pieņemšana ir pats nozīmīgākais uzdevums, kas likumdošanā jāveic nākamajā gadā.

— Kādēļ aizkavējusies šī likuma pieņemšana?

— Bija viens brīdis, kad likumu gandrīz jau pieņēma. Komiteja to jau apstiprināja, un Viļa Krištopana valdības laikā likumu vajadzēja pieņemt. Bet nāca Andra Šķēles vadītā valdība, atdeva likumu atpakaļ Komitejā un lika to pārstrādāt. Tādējādi mēs zaudējām veselu gadu. Pārstrādes iemesls bija nevis pārmetumi, ka likumā kādas normas neatbilstu Latvijas interesēm, bet gan pārāk sarežģītā valoda. Par gadu tika atvirzīta likuma pieņemšana tikai tādēļ, ka juristiem ir savi priekšstati par likuma skaistumu un hierarhiju. Dizains izrādījās būtiskāks nekā saturiskā puse. 2000. gadā valdība akceptēja likumu tagadējā variantā, atliek cerēt, ka arī Saeima neiebildīs.

Juristi bieži saka: likumi jāraksta skaidrā, saprotamā valodā. Tajā pašā laikā mums tie jāsaskaņo ar direktīvām, kuru valoda ir ļoti sarežģīta. Kad komisija caurlūko likumu, tā vēlas redzēt precīzi iestrādātas direktīvu normas, tādēļ no sarežģītas izteiksmes nevarēs izvairīties.

— Jūsu vadītā departamenta garajā nosaukumā ir vārdi "starptautisko palīdzības programmu koordinācija". Kāda ir piedāvājuma un pieprasījuma attiecība dalībai starptautiskās izglītības programmās? Vai visi, kas spētu tajās iesaistīties, var to izdarīt?

— Ir jāšķir divas lietas: ārvalstu tehniskās palīdzības programmas un izglītības programmas. Pirmajās mēs esam ņēmēji, bet otrās ir sadarbības programmas, kurās piedalāmies uz vienlīdzīgiem noteikumiem, iemaksājot naudu tāpat kā ES valstis. Tiesa gan, pagaidām vēl ES ļauj mums daļu no šīm iemaksām segt no "Phare" naudas, tas nozīmē, ka tā tomēr ir tehniskā palīdzība.

Kopš 1998. gada mēs piedalāmies trīs sadarbības programmās: "Socrates", "Leonardo da Vinci" un "Youth". Daudzus no iesaistīšanās projektā, iespējams, attur tas, ka vispirms ir jāiegulda līdzekļi un tikai projekta pēdējā fāzē naudu var dabūt atpakaļ no ES. IZM nav tādu līdzekļu, ko aizdot mācību iestādēm, tādēļ mēs iesakām aizņemties no rajonu izglītības pārvaldēm.

Projektu galvenā vērtība ir tā, ka mēs tajos varam justies kā līdzvērtīgi partneri, jo projektā jāpiedalās trīs valstu mācību iestādēm, turklāt vienai no tām jābūt ES dalībvalstij. Projektu īstenošanas gaitā mēs kopīgi risinām problēmas. Tas ceļ pašapziņu gan pedagogiem, gan skolēniem, kas darbojas starptautiskajos projektos. Vērtība ir arī prasme izstrādāt projektus, jo saistībā ar ES tā turpmāk būs nepieciešama.

Mums ir tik daudz projektu, lai to naudu, ko esam iemaksājuši, dabūtu atpakaļ. Tas ir labs rādītājs. Projektus apstiprina konkursa kārtībā. Interese ir ļoti liela, un jācer, ka tā nemazināsies.

— Ar kurām valstīm Latvijai ir izveidojusies visciešākā sadarbība izglītības nozarē?

— Mums ir ļoti liels sadarbības projekts —"Latviešu valodas apmācības programma". Šis projekts sākās 1996. gadā, un tas ir izstrādāts desmit gadiem. Līdz šim tajā ir ieguldīti astoņi miljoni dolāru. Visa šī summa ir bijusi ārvalstu tehniskā palīdzība. Projektu līdz šim vadīja ANO Attīstības programma, bet no 2001. gada 1. janvāra to pārņem IZM. Šā gada budžetā ir ieplānoti līdzekļi projekta īstenošanai — 429 tūkstoši latu. Lai programma varētu darboties tādā pašā apjomā kā līdz šim, mēs ļoti priecātos par palīdzību no ārvalstīm. Visvairāk līdzekļu ir ieguldījušas Ziemeļvalstis, Nīderlande un Kanāda. Šīs arī ir tās valstis, ar kurām izveidojusies visciešākā sadarbība, īpaši ar Ziemeļvalstīm.

Marika Līdaka,

"LV" iekšlietu redaktore